2013.gada 22. februāris. Havanna. Kuba.

Pirmās dienas Havannā: klapatas, saule, piena deficīts un labo nodomu līkne

Ir nejēdzīgi tumšs. Svelmains, vēls vakars. Visos stūros dimd kubiešu mūzika. Muzikālās tēmas klājas virsū cita citai kā zemeņu krēms mušpapīram.
Ap mums: koloniālās celtnes uz sabrukšanas robežas. Smaidoši un bezgala laipni cilvēki uz ielas, kas ikdienas postā un trūkumā nezaudē humora sajūtu. Revolūcija kā valsts galvenā eksporta prece.
Vecais ērms Fidels un romantizētais Če ir Kubas ārējā PR noteicošā orģija.
To zina un ”pērk” visi, kas šeit ieradušies. Vizuāli, grafiski un emocionāli.
OK, bet sāksim no gala.
Viss sākās otrdien, kad pārlidojums no Stokholmas uz Havannu ilga 18 stundas un izveidojās dramatisks divās nozīmēs.
Vispirms Stokholmas taksometram šoferim (no rīta, izbraukšanas dienā) nedarbojās bankas kartes maksājumu sistēma (nācās skraidīt uz lidostas bankomātiem). Pēc tam Arlandas lidostas SAS biļešu reģistrētāja nepamanīja galamērķi un ”iečekoja” vienu koferi tikai līdz Kopenhāgenai.
Pēc ilga pārlidojuma no Eiropas uz Kanādu nācās gaidīt lidmašīnas salona apmēram stundu. Toronto lidosta ”nevarēja atvērt” mūsu lidmašīnas durvis, jo bija salūzis trapa ”tilts” un ”bridža taisītāji” ņēmās slapjām mugurām, bet mēs gaidījām izkāpšanu ar bažām, paredzot nākamā reisa nokavēšanu.
Nākamā raisa laikā atkal sākās ķibeles, jo pārāk cītīgi mazgājot apledojušos lidmašīnas spārnus (Toronto tobrīd plosījās putenis) mazgātājs bija sarūpējis īssavienojumu lidmašīnas elektroinstalācijā. Atkal sākās remonti un reiss uz Havannu aizkavējās par 2 stundām. Izlidojām vēlāk un tikai pēc pusnakts Havannā uzzinājām, ka …ir pazudusi visa mūsu bagāža.
Kaut kur. Pa ceļam. It kā Kopenhāgenā.
Starp citu – koferi ar drēbēm un tehniku nav atradušies joprojām…taču neiesim jau tāpēc noskumt. Vai ne?
Mācāmies dzīvot ļoti pieticīgi un iztikt nedēļu ar to, kas ir mugurā. Normāli cilvēki kristu panikā. Mēs ne. Kaut kur tālu visumā klejo mans koferis ar ”foiburga” smaržām, kosmētiku, fēniem, kleitām un kurpēm. Man te jāiztiek 30 grādu tveicē ar zviedru februāra apģērbu.
No Baggagetracer mājas lapas varam  ik dienas uzzināt kā bagāža tiek atrasta un kā tā tiek ”likta virsū” uz savādām lidmašīnām, kas mūsu koferus (iespējams)  kaut kad …atvedīs šurp uz Havannu, kurā ikdienas gaisa temperatūra pašlaik ir ap 30 grādu.
Jāmeklē izeja.
Kameru un datoru lādētājus nopirkt šeit nav iespējams. Pats trakākais, ka nav iespējams nopirkt arī visvienkāršāko apģērbu. Tie veikali, kuros var iepirkties ar konvertējamiem peso ir ar ļoti ierobežotu sortimentu un kā Padomju Savienība tie atrodas pie viesnīcām un izmētāti šur tu pilsētā. Ikdiena te atgādina dzīvi PSRS, ar pārtikas kartītēm un rindām pie bankām un visur citur.
Ir kioska veida ”nišas sienā”, kur pārdod Latvijas 90. gadu lēti importētā apģērba sortimentu, kas ir stipri ierobežots un galīgi bezgaumīgs.
Kubas veikalu plaukti ir tukši, pat pārtikas produktus izsniedz kubiešiem uz kartītēm un pirmās nepieciešamības preces normāli veikalā iegādāties nevar. Zobu birsti un zobu pastu pirku ”sertifikātu” veikalā tieši tāpat kā ārzemnieki iepirkās Latvijas PSR okupācijas gados.
Fidela vaļīgām palaistā ekonomikas politika ir nodrošinājusi pārejas periodu uz tirgus ekonomiku. Šeit šis periods izskatās kā mums labi pazīstamais kiosku biznesa laiks, kas pie mums Latvijā dominēja 90. gadu sākumā.
Daži uzņēmīgie rosās pa restorāniem, kubietes ver vaļā savus skaistumkopšanas salonus un lako nagus visās varavīksnes krāsās.
Valstī eksistē divas naudas – viena veida peso pašiem un otra veida peso (CUC) ārzemniekiem.
Par otro var nopirkt visu, par pirmo – šo to.  Pašiem – viss lētāk, viesiem – noplēš 9 ādas.
Tā.
Tagad ir rīts.
Drēbes uz ventilatora izžuvušas, cērtam mugurā to pašu vienīgo, kas ir un dodamies meklēt brokastis. Mūsējā casa coloniale atrodas pašā centrā uz Paseo del Marti jeb Prado. Vecā koloniālā stila ēkā, kur visas telpas ir bez logiem un 4 – 5 m augstiem griestiem. Vēsumam un gaisa ventilācijai. Vietējās saimnieces brokastis ir skopas un tāpēc nolēmām meklēt  rīta maltīti citur. Izrādās, ka sociālismā tas nav vienkārši. Tā kā esam atrāvušies (apzināti) no ”inturist” (bagāto ārzemnieku) tūristu plūsmas, tad atrast rīta kafiju un salātus šeit ir gandrīz neiespējami.
Blokādes un pusbada situācija ir uzkrītoša. Vietējo ēstuves jeb ”nišas sienā” pārdot tikai to pašu dzeltenu baltmaizes ņuku ar vienu vienīgu rudu desas gabalu virsū. Kafijas vai tējas nav. Jādzer cukurūdens.
Iegriezāmies vienā veikalā, kas atgādināja nolaistu centrāltirgus paviljona stūri. Labajā stūrī četri galdiņi bija apklāti ar sarkanu galdautu un fiksais apkalpotājs mums piedāvāja omleti ar kafiju un sulu. OK. Vienojāmies par cenu. Apsēdāmies. Ap četru galdiņu oāzi (kur sēdējām tikai mēs) tinās un pinās garas kubiešu rindas, kas stāvēja pēc deficīta. Neizturēju un apskatījos ko īsti tur pārdod. Izrādās, ka vienā rindas galā par kartītēm pārdod 2 kg rīsu un miltus un otrās, lielākās  rindas galā pārdod 4 paciņas visparastākās vafeles. Viss.
Fabrika Laima ar savām ”Stendera vafelēm” te apgāztu visu Kubas galvaspilsētu.  Sieviete, kas man paskaidroja sava medījuma saturu, bija lepna par ieguvumu. Viņas sejā neredzēju nekā no aizvainojuma, pazemojuma vai ciešanām par to, ka dienišķās vafeles šajā valstī kļuvušas par apbalvojumu.
Tikmēr uz sarkanā luksa galdiņa bija savietota glāze ar sulu, otra glāze ar 2 dl kafijas un vienīgā, valsti esošā baltmaize ar nelielu ceptu olu vidū.
Piens ir deficīts.
To šeit var iegādāties tikai par ārzemnieku naudu un tāpēc jau savas Havannas vizītes pirmajā dienā mēs vienam mazam kubiešu puisēnam uzdāvinājām 4 sausā piena pakas. Pietikšot ilgākam laikam.
Piena – tātad nav.
Tāpēc nav ko činkstēt, ja kafija garšo pēc samazgām un maize kā vannas sūklis. Pēc brokastīm izrādījās, ka viss maksās divreiz dārgāk. Nepiekritām. Sakās kaulēšanās un paskaidrojumi (no mūsu puses), ka cenai jāatbilst piedāvājumam, ko vietējie sociālismā dzīvojošie kubieši slikti saprot.
Jāpērk banāni un vienīgā šeit pieejamā sula – mango. Jāsamierinās, ka kafijas nebūs un tējas arī nebūs, ja gribam dzīvot kā parasts kubietis.
Kas būs?
To turpināšu rakstīt rīt.
Mana nākamā tēma būs  par to ko sociālisms izdarījis ar šo salu un cilvēkiem aizvadīto 50 gadu laikā.
Labas domas cirkulē gaisā un jā piedomāsiet, tad varbūt šovakar koferis atbrauks pie manis.
Cik maz gan cilvēkam vajag – tikai lai atdod koferi.
To pašu, kas ir manējais.
Cienījamie SAS un Air Canada!
Lūdzu!