2013. gada 19. martā. Speciāli TVNet.
Vadonis vienmēr valdzina ar savu lielumu un neatkārtojamību. Tā tas arī ir iecerēts. Šim nolūkam arī ceļ monumentus, rīko masu pasākumus un pielūdz kolektīvi. Nomācot visu parasto un normālo. Manifestējot pārdabisko un pārcilvēcisko. Ticība un pārliecība esot lielāki patiesības ienaidnieki nekā meli – tā uzskata Nīče.
Par personību kultu, varu, pārliecību, retoriku un naftu
Redz, cik skaista bilde! – secināja kubieši Viktors un Karelia, apskatot attēlu ar grandiozo Če Gevaras monumentu netālu no Santaklāras Kubā. Tajā dominēja gigantisks «komandante» un negaisa debesis. Mani monumenta piekājē vispār nevarēja pamanīt.
«Sandra kā maza skudra, bet mūsu komandante, lūk, – liels un varens!» – priecājās kubieši. Gigantiskais varonis kā milzīgs dinozaurs ar saviem apmēriem deklarēja bronzā savu pārcilvēcīgo spēku un ietekmi uz mūsu dzīvi un likteni.
Vadonis vienmēr valdzina ar savu lielumu un neatkārtojamību. Tā tas arī ir iecerēts. Šim nolūkam arī ceļ monumentus, rīko masu pasākumus un pielūdz kolektīvi. Nomācot visu parasto un normālo. Manifestējot pārdabisko un pārcilvēcisko. Ticība un pārliecība esot lielāki patiesības ienaidnieki nekā meli – tā uzskata Nīče. Viņa apgalvojumā ir liela daļa patiesības, taču «parastajam reņģēdājam» patīk lieli, stipri vadoņi un gribas viņiem ticēt. Arī mēs latvieši rakstām par viņiem operas un stutējam augšā pieminekļus, kas izmēros gan nevar sacensties ar Hose Marti vai neskaitāmu kara uzvarētāju monumentiem bezgalīgi daudzās pasaules valstīs, taču šis process turpinās arī pie mums. Varoni un vadoni turpinām gaidīt arī mēs.
Kulta varonis
Tikko līdzīgu varoņa-vadoņa piedzimšanas procesu piedzīvojām mēs visi, noskatoties ziņu translācijas no Vatikāna, kad mums tika pavēstīts par kārtējā Romas pāvesta ievēlēšanu pēc piektā balsojuma. Franču kardinālam Jean-Louis Pierre Tauran, paziņojot slaveno frāzi «Annuntio vobis, gaudium magnum: Habemus Papam!» (ar prieku varu paziņot – mums ir jauns pāvests), aizlūza balss. 300 000 ticīgo Romā gavilēja lietū. Latīņamerikā sāka zvanīt baznīcu zvanīt, taurēja automašīnas uz ielām Argentīnā, Meksikā un Čīlē. Argentīniešu futbola zvaigzne Lionel Messi uzreiz bija gatavs veltīt «savam pāvestam» argentīniešu uzvaru 2014. gada pasaules čempionātā. Pieticība grezno pirmo jezuītu un latīņamerikāni jaunajā baznīcas amatā. Francisks esot taisnīgs un askētisks. Par to nav šaubu, lieliski! Taču savā dzimtenē Bergoglio nebūt netiek uztverts vienīgi cēli un pozitīvi. Vainīga ir viņa konservatīvā nostāja sekulārajai pasaulei svarīgos jautājumos (sieviešu stāvoklis, abortu jautājums, celibāta atcelšana, viendzimuma laulības) un aizdomas par jaunā pāvesta sadarbību ar kādreizējo militāro huntu septiņdesmitajos gados. Argentīnas prezidente Kristīna Kiršnere jau 2010. gadā uzsvēra, ka kardināla Bergoglio «domāšana ir iesprūdusi viduslaikos un tiecas atgriezt mums inkvizīciju». Tāpēc var saprast Kiršneres aktuālo novēlējumu jaunajam pāvestam – «ceru, ka vedīsiet baznīcu patiesas līdztiesības virzienā».
Katoļu varonis ir piedzimis. Taču šobrīd viņa virzienā raugās ne tikai apmēram miljards katoļticīgo, bet arī mēs pārējie, kas uzskatām katoļu baznīcu par ļoti ietekmīgu varas faktoru. Mūsu vidū ir naivie, kas uztver «baznīcu» kā «firmu» un cer, ka jaunais «ģenerāldirektors» stūrēs to modernā laika strāvojumu virzienā. Pāvests nav nedz partijas, nedz uzņēmuma šefs, nedz valsts vadītājs. Viņa misija ir cita. Garīga. Tieši tāpēc šīs baznīcas «attīstības ātrums» ir viens mēnesis 100 gadu laikā. Protams, ir saprotama katoļu sāpe par mediju fiksēšanos uz «pedofilu skandāliem» katoļu baznīcā un nevēlēšanos saskatīt katoļu lielo ieguldījumu dvēseļu glābšanā un sociālajās aktivitātēs. Taču tieši iekšējo problēmu satūkums un nevēlēšanās/nespēja/negribēšana/nevarēšana tās atšķetināt atbilstoši modernā laika prasībām ir iemesls Vatikāna «labās slavas» krīzei Ziemeļamerikā un Rietumeiropā. Laiks dzen uz priekšu arī garīgumu. Neizbēgami. Ar to jārēķinās. Tikmēr tūkstošiem katoļu gavilē, jo «bija tik nepatīkami dzīvot bez pāvesta. Briesmīgi! Cilvēks var iztikt bez valdības savā valstī, bet bez pāvesta mēs patiešām nevaram iztikt,» skaidroja trešdien medijiem Anna Romā pie Pēterbaznīcas, noslaukot saviļņojuma asaru no vaiga. Dieva mīlestība ir viņas dzīves telpa.
Varas varonis
Varoņa pielūgsme esot pacilājoša garīga aktivitāte. Par to nav jāšaubās, noraugoties, kā, piemēram, kubieši joprojām tic savam «politiskajam svētajam» Če. Viņa nogalināšana (ASV specdienestu veikums) kā vēsturisks un politisks fakts vēl košāk akcentē šā revolucionāra varonības nimbu. Monuments viņam Kubā tika izveidots tikai 30 gadus pēc leģendārās kaujas pie Santaklāras. To atklāja 1988. gada 28. decembrī (arhitekts Jorge Cao Campos, tēlnieks José Delarra). Piemiņas kompleksā ietilpst Če Gevaras muzejs un varoņa statuja. Varoņa privātās lietas Kubai no Bolīvijas tika «atdotas» tikai 1998. gadā. Greznojot kubiešu vadoņa kulta vietu ar mūžīgo uguni un garām ikdienas rindām revolucionāra muzeja virzienā, kubieši «pauž savu mīlestību atbrīvotājam no trūkuma, analfabētisma un slimībām» (pēc revolūcijas valstī tika likvidēta rasu diskriminācija, ieviesta bezmaksas veselības aprūpe, skola bērniem ar bezmaksas brīvā laikā aktivitātēm, sportu un mākslu ieskaitot). Brīdī, kad Ernesto Gevaru de la Sernu amerikāņu CIP nogalināja Bolīvijā (kur viņš tobrīd mēģināja eksportēt Kubas revolūciju), viņš bija 39 gadus vecs. Tāds arī viņš iegājis kubiešu varoņu galerijā – jauns, trauksmains, nemierīgs, temperamentīgs, perfekcionists, kas palīdzēja Fidelam uzvarēt Batistas režīmu Kubā un pārvērst Kubu par «brīvības salu». Fotogrāfa Kordas leģendārais fotoattēls šodien grezno neskaitāmus kubiešu suvenīrus un ir dziļi iespiedies viņa tautiešu sirdīs (lai gan viņš faktiski bija argentīnietis un goda pilsonību Kubā ieguva pēc revolūcijas). Kubiešiem viņš ir varonis – ārzemniekiem terorists.
Mīlestība esot akla visās nozīmēs. Šodien, kad Kubā nav iespējams parastā veikalā nopirkt pat pienu (to var iegādāties tikai konvertējamās valūtas veikalos), kubieši turpina godināt savu «komandanti» kā atpestītāju no posta. Šajā situācijā ir grūti izsvērt, ko viņi ir zaudējuši un ko ieguvuši (ar rietumpasaules mērvienību mērot), taču viens ir skaidrs – liela daļa no kubiešiem joprojām ir laimīgi un dzīvo mīlestībā pret savu valsti. Neraugoties uz to, ka pat periodo especial nav panācis ekonomikas atjēgšanos, degvielas importa palielināšanos vai «kartīšu sistēmas» atcelšanu pārtikai, valsts un varoņu mīlestība ir viņu dzīves telpa.
Pārliecība un retorika
«El monstruo ha muerto!» (monstrs ir miris). Tā Venecuēlas prese 1830. gada 17. decembrī aprakstīja Simona Bolivāra nāvi. Desmit gadus vēlāk «monstrs» jeb briesmonis pārvērtās nacionālajā varonī un tika iekļauts svēto kārtā. Viņa klātesamība Venecuēlā arī šodien ir pamanāma ik uz soļa, tieši tāpat kā Hose Marti šodien jūt Kubā, Mao Ķīnā vai Ataturku Turcijā.
Tikko Dienvidamerikas «politiķu – svēto» galerijai pievienojies arī Ugo Čavess (Hugo Rafael Chávez Frías), kas vieniem nozīmē «briesmoni», bet citiem – «varoni».
Čavesa bērēs Karkasā tūkstošiem raudošu cilvēku stāvēja trīs stundu garās rindās, lai atvadītos no sava mirušā vadoņa. Čavess tiks pielūgts arī pēc «netaisnās nāves», kuru pēc Venecuēlas naftas ministra Rafaela Ramiresa domām ir sarūpējuši «ārvalstu imperiālistu spēki» (ASV, Izraēla). 2011. gadā Čavesam tika diagnosticēts vēzis. Pret to Venecuēlas prezidents cīnījās kubiešu ārstu uzraudzībā. Tagad izrādās, ka pie visa vainīgi ir ideoloģiskie ienaidnieki.
Kāpēc šis politiķis ir kļuvis savai tautai tik tuvs, pielūdzams un dievināms? Kāpēc venecuēliešu vairums vēlas viņu kanonizēt?
Čavesa reālais ieguldījums valsts attīstībā nav tik grandiozs, lai viņu kā galveno stūrmani glorificētu. Atgādināšu, ka valsts parāds Venecuēlai ir sasniedzis gigantiskus apmērus, ekonomika iegāzusies krīzes aizā, noziedzības līmenis valstī ir ārkārtējs (katru gadu bruņotie grupējumi nogalina ap 21 000 cilvēku).
Agrāk Venecuēlu uzskatījām par vienu no relatīvi drošām Latīņamerikas valstīm, turpretī tagad tā ir viena no visbīstamākajām Dienvidamerikas zonām. Mafijai līdzīgi grupējumi terorizē vietējos iedzīvotājus un sistemātiski nodarbojas ar ārzemnieku kā ķīlnieku nolaupīšanu. Galvaspilsēta kļuvusi par tik bīstamu vietu, ka pat skandināvu ārlietu ministrijas neiesaka saviem pilsoņiem apmeklēt šo valsti, jo bruņoto grupējumu sirojumu dēļ pēc deviņiem vakarā uz ielas atrasties Karakasā nav ieteicams, un ārzemniekiem tiek ieteikts apmesties tikai īpaši apsargātās viesnīcu teritorijās. Skarbi!
Taču, neraugoties uz šiem faktiem, vietējie paliek pie sava: valsts investīcijas bezmaksas veselības aprūpē, bezmaksas izglītībā un bērnu aprūpē (bezmaksas maltītes bērniem skolās) panāk savu. Tieši tāpat kā Kubā arī šeit daudziem «El Comandante» šķiet veiksminieks un valsts sakārtotājs. Pretēji kritiskajiem faktiem.
Ugo Čavess bija ļoti harismātiska persona un kā personība vairāk atgādināja rokmūzikas superzvaigzni, nevis pragmatisku politiķi. Viņš cēla savu politisko postamentu uz pieņēmumiem un deklaratīviem, emocionāliem apgalvojumiem, kurus tauta vēlējās dzirdēt. Traktēja sevi kā «21. gadsimta sociālisma autoru», «atbrīvotāju», pieskaņojot sev vēlamos vēstures faktus un manipulējot ar skaitļiem, vārdiem, citātiem savās interesēs. Kā norāda Enrique Krause – «līdz šim Kubai piederēja vēstures izkropļošana rekords Latīņamerikā. Tagad Venecuēla šo rekordu ir pārspējusi» («El poder y el delirio», 2008.). Čavesa komunikācijas stils: uzbrūkošs (kā Kastro), hronisks aizdomīgums pret ārzemniekiem un cilvēkiem ar augstāku izglītību, liekot vienlīdzības zīmi starp sevi un valsti. Tātad visi Čavesa ienaidnieki automātiski kļūst par Venecuēlas ienaidniekiem (šo paņēmienu viņš aizņēmies no Perones Argentīnā). Viņš aktīvi meklēja kontaktu ar visiem «revolucionāri un diktatoriski noskaņotajiem» vadītājiem (Lukašenko, Asads, Irānas vadība, Rauls Kastro u.c. ). Viņš finansēja «pretošanās kustības» ārzemēs (Farc Kolumbijā) un lieliski izmantoja retoriku, liekot lietā verbālu ekvilibristiku, kas neprasa pierādījumus («esmu revolucionārs, nevis demokrāts», «esmu Kastro dēls»), nostājoties vienā rindā pat ar Jēzu Kristu.
Ideoloģija naftas iesaiņojumā
Neraugoties uz to, ka Venecuēlu International Transparency iekļauj korumpētāko valstu sarakstā un Human Rights Watch liecina par cilvēktiesību ierobežojumiem tieši Čavesa valdīšanas laikā (pēc šo faktu publicēšanas prezidents izraidīja nevalstisko organizāciju pārstāvjus no Venecuēlas), varonis joprojām paliek tronī.
Viņu nepārtraukti apsargāja kubiešu drošībnieki, kas savulaik tika skoloti VDR slepenā dienesta Stasi režijā. Ārstēja kubiešu ārsti. Politisko nomenklatūru viņš veidoja galvenokārt no kubiešu padomniekiem. Tie izrādījās lojālāki par savējiem.
Čavess pats personīgi kontrolēja valsts parlamentu, tiesu varu, televīziju un draudzējās ar saviem tuvākajiem draugiem: Putinu Krievijā, Ortegu Nikaragvā, ajatollām Irānā, Asadu Sīrijā un klanu līderiem kara plosītajā Sudānā. Viņš veidoja «savējo kaimiņu» (Unasar) savienību, finansējot ar naftu Nikaragvu, Bolīviju, Ekvadoru, Argentīnu, Brazīliju un Kubu. Šādi viņam izdevās iedzīt ķīli starp liberāli orientētajām valstīm Čīli, Peru, Kolumbiju, Meksiku un autoritāri pārvaldītajām – Bolīviju, Ekvadoru, Nikaragvu un Venecuēlu. Šis «ķīlis» bija «ideoloģija naftas iesaiņojumā». Par naftu viņš pirka lojalitāti.
Kas notiks tālāk? To rādīs laiks un mūsu gatavība akceptēt vai neakceptēt varoņus un vadoņus. Pagaidām cilvēce turpina ticēt mesiju enerģētiskajai jaudai, un tāpēc tikko Kenijā ar 50,07% pārsvaru par prezidentu tika ievēlēts starptautiski vajāts noziedznieks. Uhuru Keniata. Hāgas tiesā viņš ir gaidīts viesis joprojām, taču vēlētāji to «neņem galvā» un dod iespēju noziedzniekam kļūt par savas valsts prezidentu.
Politika dod iespēju apšaubāmām personām kļūt par varoņiem un piešķir tām grēku indulgenci joprojām.
Ar Austrālijas politiķa mandātu šoruden no Lielbritānijas gatavojas izkļūt Asanžs, un mūsu Aivars Lembergs, protams, startēs nākamajās pašvaldību vēlēšanās Latvijā, bez kompleksiem.
Vai tā būs?
Laime esot mīlestībā. Vieniem uz Dievu, citiem uz vadoņiem, trešajiem uz tuviniekiem un vēl ceturtajiem – uz sevi pašu. Mīlestība ir mūsu dzīves telpa, un istabu tajā daudz.
Mīlestība dara mūs laimīgus arī tad, ja mīlam vienpusēji: savus vadoņus un varoņus un nesaņemot pretī ilgi gaidītos dzīves uzlabojumus labklājības izteiksmē.
Skatos vēlreiz Kubas fotogrāfijā un skaidri zinu, ka man nevajag Če Latvijā, jo es zinu, no kā mēs bēgam, bet pagaidām nav skaidrs, kurp mēs steidzamies.
Kurp mēs ejam?
Vai jūs to zināt?
