Visi gaida vadoņus un varoņus. Kubā, Vatikānā, Venecuēlā un Latvijā

2013. gada 19. martā. Speciāli TVNet.

Kolāža TVNetVadonis vienmēr valdzina ar savu lielumu un neatkārtojamību. Tā tas arī ir iecerēts. Šim nolūkam arī ceļ monumentus, rīko masu pasākumus un pielūdz kolektīvi. Nomācot visu parasto un normālo. Manifestējot pārdabisko un pārcilvēcisko. Ticība un pārliecība esot lielāki patiesības ienaidnieki nekā meli – tā uzskata Nīče.

Par personību kultu, varu, pārliecību, retoriku un naftu

che piemineklis un Sandra Santa Clara KubaRedz, cik skaista bilde! – secināja kubieši Viktors un Karelia, apskatot attēlu ar grandiozo Če Gevaras monumentu netālu no Santaklāras Kubā. Tajā dominēja gigantisks «komandante» un negaisa debesis. Mani monumenta piekājē vispār nevarēja pamanīt.

«Sandra kā maza skudra, bet mūsu komandante, lūk, – liels un varens!» – priecājās kubieši. Gigantiskais varonis kā milzīgs dinozaurs ar saviem apmēriem deklarēja bronzā savu pārcilvēcīgo spēku un ietekmi uz mūsu dzīvi un likteni.

Vadonis vienmēr valdzina ar savu lielumu un neatkārtojamību. Tā tas arī ir iecerēts. Šim nolūkam arī ceļ monumentus, rīko masu pasākumus un pielūdz kolektīvi. Nomācot visu parasto un normālo. Manifestējot pārdabisko un pārcilvēcisko. Ticība un pārliecība esot lielāki patiesības ienaidnieki nekā meli – tā uzskata Nīče. Viņa apgalvojumā ir liela daļa patiesības, taču «parastajam reņģēdājam» patīk lieli, stipri vadoņi un gribas viņiem ticēt. Arī mēs latvieši rakstām par viņiem operas un stutējam augšā pieminekļus, kas izmēros gan nevar sacensties ar Hose Marti vai neskaitāmu kara uzvarētāju monumentiem bezgalīgi daudzās pasaules valstīs, taču šis process turpinās arī pie mums. Varoni un vadoni turpinām gaidīt arī mēs.

Kulta varonis

Tikko līdzīgu varoņa-vadoņa piedzimšanas procesu piedzīvojām mēs visi, noskatoties ziņu translācijas no Vatikāna, kad mums tika pavēstīts par kārtējā Romas pāvesta ievēlēšanu pēc piektā balsojuma. Franču kardinālam Jean-Louis Pierre Tauran, paziņojot slaveno frāzi «Annuntio vobis, gaudium magnum: Habemus Papam!» (ar prieku varu paziņot – mums ir jauns pāvests), aizlūza balss. 300 000 ticīgo Romā gavilēja lietū. Latīņamerikā sāka zvanīt baznīcu zvanīt, taurēja automašīnas uz ielām Argentīnā, Meksikā un Čīlē. Argentīniešu futbola zvaigzne Lionel Messi uzreiz bija gatavs veltīt «savam pāvestam» argentīniešu uzvaru 2014. gada pasaules čempionātā. Pieticība grezno pirmo jezuītu un latīņamerikāni jaunajā baznīcas amatā. Francisks esot taisnīgs un askētisks. Par to nav šaubu, lieliski! Taču savā dzimtenē Bergoglio nebūt netiek uztverts vienīgi cēli un pozitīvi. Vainīga ir viņa konservatīvā nostāja sekulārajai pasaulei svarīgos jautājumos (sieviešu stāvoklis, abortu jautājums, celibāta atcelšana, viendzimuma laulības) un aizdomas par jaunā pāvesta sadarbību ar kādreizējo militāro huntu septiņdesmitajos gados. Argentīnas prezidente Kristīna Kiršnere jau 2010. gadā uzsvēra, ka kardināla Bergoglio «domāšana ir iesprūdusi viduslaikos un tiecas atgriezt mums inkvizīciju». Tāpēc var saprast Kiršneres aktuālo novēlējumu jaunajam pāvestam – «ceru, ka vedīsiet baznīcu patiesas līdztiesības virzienā».

Katoļu varonis ir piedzimis. Taču šobrīd viņa virzienā raugās ne tikai apmēram miljards katoļticīgo, bet arī mēs pārējie, kas uzskatām katoļu baznīcu par ļoti ietekmīgu varas faktoru. Mūsu vidū ir naivie, kas uztver «baznīcu» kā «firmu» un cer, ka jaunais «ģenerāldirektors» stūrēs to modernā laika strāvojumu virzienā. Pāvests nav nedz partijas, nedz uzņēmuma šefs, nedz valsts vadītājs. Viņa misija ir cita. Garīga. Tieši tāpēc šīs baznīcas «attīstības ātrums» ir viens mēnesis 100 gadu laikā. Protams,  ir saprotama katoļu sāpe par mediju fiksēšanos uz «pedofilu skandāliem» katoļu baznīcā un nevēlēšanos saskatīt katoļu lielo ieguldījumu dvēseļu glābšanā un sociālajās aktivitātēs. Taču tieši iekšējo problēmu satūkums un nevēlēšanās/nespēja/negribēšana/nevarēšana tās atšķetināt atbilstoši modernā laika prasībām ir iemesls Vatikāna «labās slavas» krīzei Ziemeļamerikā un Rietumeiropā. Laiks dzen uz priekšu arī garīgumu. Neizbēgami. Ar to jārēķinās. Tikmēr tūkstošiem katoļu gavilē, jo «bija tik nepatīkami dzīvot bez pāvesta. Briesmīgi! Cilvēks var iztikt bez valdības savā valstī, bet bez pāvesta mēs patiešām nevaram iztikt,» skaidroja trešdien medijiem Anna Romā pie Pēterbaznīcas, noslaukot saviļņojuma asaru no vaiga. Dieva mīlestība ir viņas dzīves telpa.

Varas varonis

imageVaroņa pielūgsme esot pacilājoša garīga aktivitāte. Par to nav jāšaubās, noraugoties, kā, piemēram, kubieši joprojām tic savam «politiskajam svētajam» Če. Viņa nogalināšana (ASV specdienestu veikums) kā vēsturisks un politisks fakts vēl košāk akcentē šā revolucionāra varonības nimbu. Monuments viņam Kubā tika izveidots tikai 30 gadus pēc leģendārās kaujas pie Santaklāras. To atklāja 1988. gada 28. decembrī (arhitekts Jorge Cao Campos, tēlnieks José Delarra). Piemiņas kompleksā ietilpst Če Gevaras muzejs un varoņa statuja. Varoņa privātās lietas Kubai no Bolīvijas tika «atdotas» tikai 1998. gadā. Greznojot kubiešu vadoņa kulta vietu ar mūžīgo uguni un garām ikdienas rindām revolucionāra muzeja virzienā, kubieši «pauž savu mīlestību atbrīvotājam no trūkuma, analfabētisma un slimībām» (pēc revolūcijas valstī tika likvidēta rasu diskriminācija, ieviesta bezmaksas veselības aprūpe, skola bērniem ar bezmaksas brīvā laikā aktivitātēm, sportu un mākslu ieskaitot). Brīdī, kad Ernesto Gevaru de la Sernu amerikāņu CIP nogalināja Bolīvijā (kur viņš tobrīd mēģināja eksportēt Kubas revolūciju), viņš bija 39 gadus vecs. Tāds arī viņš iegājis kubiešu varoņu galerijā – jauns, trauksmains, nemierīgs, temperamentīgs, perfekcionists, kas palīdzēja Fidelam uzvarēt Batistas režīmu Kubā un pārvērst Kubu par «brīvības salu». Fotogrāfa Kordas leģendārais fotoattēls šodien grezno neskaitāmus kubiešu suvenīrus un ir dziļi iespiedies viņa tautiešu sirdīs (lai gan viņš faktiski bija argentīnietis un goda pilsonību Kubā ieguva pēc revolūcijas). Kubiešiem viņš ir varonis – ārzemniekiem terorists.

image Mīlestība esot akla visās nozīmēs. Šodien, kad Kubā nav iespējams parastā veikalā nopirkt pat pienu (to var iegādāties tikai konvertējamās valūtas veikalos), kubieši turpina godināt savu «komandanti» kā atpestītāju no posta. Šajā situācijā ir grūti izsvērt, ko viņi ir zaudējuši un ko ieguvuši (ar rietumpasaules mērvienību mērot), taču viens ir skaidrs – liela daļa no kubiešiem joprojām ir laimīgi un dzīvo mīlestībā pret savu valsti. Neraugoties uz to, ka pat periodo especial nav panācis ekonomikas atjēgšanos, degvielas importa palielināšanos vai «kartīšu sistēmas» atcelšanu pārtikai, valsts un varoņu mīlestība ir viņu dzīves telpa.

Pārliecība un retorika

hugo_chavez«El monstruo ha muerto!» (monstrs ir miris). Tā Venecuēlas prese 1830. gada 17. decembrī aprakstīja Simona Bolivāra nāvi. Desmit gadus vēlāk «monstrs» jeb briesmonis pārvērtās nacionālajā varonī un tika iekļauts svēto kārtā. Viņa klātesamība Venecuēlā arī šodien ir pamanāma ik uz soļa, tieši tāpat kā Hose Marti šodien jūt Kubā, Mao Ķīnā vai Ataturku Turcijā.

Tikko Dienvidamerikas «politiķu – svēto» galerijai pievienojies arī Ugo Čavess (Hugo Rafael Chávez Frías), kas vieniem nozīmē «briesmoni», bet citiem – «varoni».

Čavesa bērēs Karkasā tūkstošiem raudošu cilvēku stāvēja trīs stundu garās rindās, lai atvadītos no sava mirušā vadoņa. Čavess tiks pielūgts arī pēc «netaisnās nāves», kuru pēc Venecuēlas naftas ministra Rafaela Ramiresa domām ir sarūpējuši «ārvalstu imperiālistu spēki» (ASV, Izraēla). 2011. gadā Čavesam tika diagnosticēts vēzis. Pret to Venecuēlas prezidents cīnījās kubiešu ārstu uzraudzībā. Tagad izrādās, ka pie visa vainīgi ir ideoloģiskie ienaidnieki.

Kāpēc šis politiķis ir kļuvis savai tautai tik tuvs, pielūdzams un dievināms? Kāpēc venecuēliešu vairums vēlas viņu kanonizēt?

Čavesa reālais ieguldījums valsts attīstībā nav tik grandiozs, lai viņu kā galveno stūrmani glorificētu. Atgādināšu, ka valsts parāds Venecuēlai ir sasniedzis gigantiskus apmērus, ekonomika iegāzusies krīzes aizā, noziedzības līmenis valstī ir ārkārtējs (katru gadu bruņotie grupējumi nogalina ap 21 000 cilvēku).

Agrāk Venecuēlu uzskatījām par vienu no relatīvi drošām Latīņamerikas valstīm, turpretī tagad tā ir viena no visbīstamākajām Dienvidamerikas zonām. Mafijai līdzīgi grupējumi terorizē vietējos iedzīvotājus un sistemātiski nodarbojas ar ārzemnieku kā ķīlnieku nolaupīšanu. Galvaspilsēta kļuvusi par tik bīstamu vietu, ka pat skandināvu ārlietu ministrijas neiesaka saviem pilsoņiem apmeklēt šo valsti, jo bruņoto grupējumu sirojumu dēļ pēc deviņiem vakarā uz ielas atrasties Karakasā nav ieteicams, un ārzemniekiem tiek ieteikts apmesties tikai īpaši apsargātās viesnīcu teritorijās. Skarbi!

Taču, neraugoties uz šiem faktiem, vietējie paliek pie sava: valsts investīcijas bezmaksas veselības aprūpē, bezmaksas izglītībā un bērnu aprūpē (bezmaksas maltītes bērniem skolās) panāk savu. Tieši tāpat kā Kubā arī šeit daudziem «El Comandante» šķiet veiksminieks un valsts sakārtotājs. Pretēji kritiskajiem faktiem.

Ugo Čavess bija ļoti harismātiska persona un kā personība vairāk atgādināja rokmūzikas superzvaigzni, nevis pragmatisku politiķi. Viņš cēla savu politisko postamentu uz pieņēmumiem un deklaratīviem, emocionāliem apgalvojumiem, kurus tauta vēlējās dzirdēt. Traktēja sevi kā «21. gadsimta sociālisma autoru», «atbrīvotāju», pieskaņojot sev vēlamos vēstures faktus un manipulējot ar skaitļiem, vārdiem, citātiem savās interesēs. Kā norāda Enrique Krause – «līdz šim Kubai piederēja vēstures izkropļošana rekords Latīņamerikā. Tagad Venecuēla šo rekordu ir pārspējusi» («El poder y el delirio», 2008.). Čavesa komunikācijas stils: uzbrūkošs (kā Kastro), hronisks aizdomīgums pret ārzemniekiem un cilvēkiem ar augstāku izglītību, liekot vienlīdzības zīmi starp sevi un valsti. Tātad visi Čavesa ienaidnieki automātiski kļūst par Venecuēlas ienaidniekiem (šo paņēmienu viņš aizņēmies no Perones Argentīnā). Viņš aktīvi meklēja kontaktu ar visiem «revolucionāri un diktatoriski noskaņotajiem» vadītājiem (Lukašenko, Asads, Irānas vadība, Rauls Kastro u.c. ). Viņš finansēja «pretošanās kustības» ārzemēs (Farc Kolumbijā) un lieliski izmantoja retoriku, liekot lietā verbālu ekvilibristiku, kas neprasa pierādījumus («esmu revolucionārs, nevis demokrāts», «esmu Kastro dēls»), nostājoties vienā rindā pat ar Jēzu Kristu.

Ideoloģija naftas iesaiņojumā

Neraugoties uz to, ka Venecuēlu International Transparency iekļauj korumpētāko valstu sarakstā un Human Rights Watch liecina par cilvēktiesību ierobežojumiem tieši Čavesa valdīšanas laikā (pēc šo faktu publicēšanas prezidents izraidīja nevalstisko organizāciju pārstāvjus no Venecuēlas), varonis joprojām paliek tronī.

Viņu nepārtraukti apsargāja kubiešu drošībnieki, kas savulaik tika skoloti VDR slepenā dienesta Stasi režijā. Ārstēja kubiešu ārsti. Politisko nomenklatūru viņš veidoja galvenokārt no kubiešu padomniekiem. Tie izrādījās lojālāki par savējiem.

Čavess pats personīgi kontrolēja valsts parlamentu, tiesu varu, televīziju un draudzējās ar saviem tuvākajiem draugiem: Putinu Krievijā, Ortegu Nikaragvā, ajatollām Irānā, Asadu Sīrijā un klanu līderiem kara plosītajā Sudānā. Viņš veidoja «savējo kaimiņu» (Unasar) savienību, finansējot ar naftu Nikaragvu, Bolīviju, Ekvadoru, Argentīnu, Brazīliju un Kubu. Šādi viņam izdevās iedzīt ķīli starp liberāli orientētajām valstīm Čīli, Peru, Kolumbiju, Meksiku un autoritāri pārvaldītajām – Bolīviju, Ekvadoru, Nikaragvu un Venecuēlu. Šis «ķīlis» bija «ideoloģija naftas iesaiņojumā». Par naftu viņš pirka lojalitāti.

Kas notiks tālāk? To rādīs laiks un mūsu gatavība akceptēt vai neakceptēt varoņus un vadoņus. Pagaidām cilvēce turpina ticēt mesiju enerģētiskajai jaudai, un tāpēc tikko Kenijā ar 50,07% pārsvaru par prezidentu tika ievēlēts starptautiski vajāts noziedznieks. Uhuru Keniata. Hāgas tiesā viņš ir gaidīts viesis joprojām, taču vēlētāji to «neņem galvā» un dod iespēju noziedzniekam kļūt par savas valsts prezidentu.

Politika dod iespēju apšaubāmām personām kļūt par varoņiem un piešķir tām grēku indulgenci joprojām.

Ar Austrālijas politiķa mandātu šoruden no Lielbritānijas gatavojas izkļūt Asanžs, un mūsu Aivars Lembergs, protams, startēs nākamajās pašvaldību vēlēšanās Latvijā, bez kompleksiem.

Vai tā būs?

Laime esot mīlestībā. Vieniem uz Dievu, citiem uz vadoņiem, trešajiem uz tuviniekiem un vēl ceturtajiem – uz sevi pašu. Mīlestība ir mūsu dzīves telpa, un istabu tajā daudz.

Mīlestība dara mūs laimīgus arī tad, ja mīlam vienpusēji: savus vadoņus un varoņus un nesaņemot pretī ilgi gaidītos dzīves uzlabojumus labklājības izteiksmē.

Skatos vēlreiz Kubas fotogrāfijā un skaidri zinu, ka man nevajag Če Latvijā, jo es zinu, no kā mēs bēgam, bet pagaidām nav skaidrs, kurp mēs steidzamies.

Kurp mēs ejam?

Vai jūs to zināt?

image

Kubas komplicētās koordinātes: Fidels, kioski un izeja no krīzes

2013. gada 7. martā. Speciāli TVNET.

imagePār Kubu šodien nolaidušies tumši lietus mākoņi. No kurienes? Protams – no Amerikas Savienotajām Valstīm. No bijušo okupantu valsts nāk viss ļaunums un posts. To te zina ikviens čiekurs vai ķirzaka, tieši tāpat kā mēs Latvijā visi labi zinām, ka pie mūsu bēdām un posta ir vainojama padomju okupācija un zviedru bankas.

Pārāk vienkārši, lai būtu patiesi. Tieši tāpat, kā mēs cenšamies aizvilkt slēģus Maskavas spiediena priekšā, arī «Zaļā ķirzaciņa Kuba» turpina turēties pretī «amerikāņu lielvalstnieciskā imperiālisma spiedienam» ar visiem saviem pieticīgajiem spēkiem. Viegli tas nav, jo «dinozaurs» joprojām tup tepat kaimiņos – 180 km attālumā. Tur aiz jūras gozējas jeņķu Maiami. Tā pati, uz kurieni kubiešu disidenti bēga ar laivām, plostiem un sakabinātām automašīnu riepu kamerām. Mēs uz Krieviju pagaidām nebēgam. Tāpēc salīdzināt Kubas un Latvijas situāciju 2013. gadā nav vienkārši. Taču ir kopīgais un atšķirīgais. Par to arī šī reportāža. Kamēr februāra pēdējās debesis virs Kubas vēl nav noskaidrojušās un vējš gaiņā projām «jeņķu lietus mākoņus», kamēr vēl man ir iespējams nosūtīt šo tekstu pa internetu uz TVNET redakciju Rīgā (šeit Kubā interneta lietošana tiek apzināti ierobežota – tikai publiskās vietējā telekoma centrālēs un dažās viesnīcās un, lai nopirktu interneta pieslēguma karti, jānorāda mani pases dati), es mēģināšu īsi apkopot savus iespaidus un aicināt uz pārdomām arī TVNET lasītājus.

Kubas portrets

imageUzzīmēt «smaragda krokodila» veidolu nav viegli, jo salu arhipelāgs ar nosaukumu Kuba ir šarmants pasaules nostūris, kas apvieno sevī koloniālā laika šarmu, afrikāņu un spāņu kultūras kokteili, unikālu temperamentu un oriģinālu pasaules uzskatu rasolu. Sākot ar dramatiski pulsējošo Havannu. Tās vēsturiskajām arhitektūras pērlēm (La Habana Vieja), šaurajām vecpilsētas ieliņām, patriotisko Plaza de la Revolution, Ernesta Hemingveja namu Finca La Vigia un veselu virkni burvīgu «meža zemenīšu» vietu, kas savietojušās garā, fascinējošā ķēdē no Vinālēm (Valle de Vinales) ziemeļos līdz  Santjago de Cuba dienvidos. Beidzot ar maniakāli optimistiskiem un lepniem cilvēkiem: uz ielas, veikalos, krodziņos, krustojumos, pludmalē un kafejnīcās. Kubas kultūra ir krustojums starp spāņu un afrikāņu pasaules uztveri. Kubas identitāte ir cieši saistīta arī ar tās ģeogrāfisko atrašanās vietu. Kā Golfa straumes atslēga (skat. valsts ģerboni), tā atrodas stratēģiskā pozīcijā starp abiem Amerikas kontinentiem. Tieši tāpat kā savulaik Latvija, arī Kuba vienmēr ir atradusies iekarotājiem «pa kājām».

Socialismo o muerte – Sociālisms vai nāve

Pēdējais karš atnāca salā līdz ar sociālisma revolūcijas uzvaru. 1952. gadā valstī notika politisks apvērsums un pie varas nāca Fulgencio Batista, nostumjot no politiskās skatuves tautā iecienīto partiju Partido Ortodoxo. Sabiedrība bija sašutusi, taču jauno diktatoru atbalstīja ASV, un tas nozīmēja daudz. Šo stāstu var turpināt ar apzīmētājiem par to, kā diktators «uzvārījās», pārdodot zemi un nekustamo īpašumu britiem un amerikāņiem, un kā Kuba pamazām pārvērtās par izklaides salu ar uzdzīvi un prostitūciju kā vienu no galvenajiem biznesa avotiem. Daļēji pazīstama aina arī pie mums – šodienas LV. Nav noslēpums, ka Kuba 50. gados kļuva ne tikai par kazino un narkotiku metropoli (to izmantoja Rietumu demokrātiju bagātnieki un slavenības), bet arī par mafiju midzeni. Šeit tika «mazgāta netīrā nauda», pārdota sieviešu un bērnu miesa kopā ar glāzi mohito. Amerikāņu apetīte vairs nebija kontrolējama, tieši tāpat kā krievu kapitāla paisums vairs nešķiet kontrolējams arī pie mums Latvijā (tagad).

imageTaču atgriezīsimies pa Kubas. Toreiz jauns advokāts, studentu līderis Fidels Kastro mēģināja sakārtot politiku ar miermīlīgām metodēm. Neizdevās. Pēc aresta Fidels emigrēja uz Meksiku un tur iepazinās ar vēlāk leģendāro «komendante», tolaik jaunu argentīniešu ārstu Ernesto Gevaru. Pateicoties Fidela un Če aktivitātēm, 1959. gadā Kubā uzvar revolūcija. Par šo salai tik dramatisko brīdi šodien var izlasīt biezas grāmatas. Galu galā 1959. gada 8. janvārī Fidels Kastro ieiet Havannā ar savu armiju kā atbrīvotājs un 16. janvārī tiek ievēlēts par premjerministru. Jaunā valdība nekavējoties aizliedza rasu diskrimināciju, samazināja uz pusi īri par mājokli, elektrības cenu un sāka cīņu par analfabētisma apkarošanu. Nodrošināja bezmaksas ārstu apmeklējumu un skolu.

image

Tam sekoja zemes reforma, kuras rezultātā cieta īpašnieki ASV, tāpēc 1960. gadā Vašingtona sāka Kubas ekonomisko blokādi. Spiediena rezultātā Kuba noslēdza vienošanos ar PSRS un Varšavas pakta valstīm, lai izdzīvotu. «Revolūcija vai nāve» nebija tukša patētika. Vēl skarbāka Kubas situācija veidojās 1961.gadā, pēc kubiešu emigrantu neveiksmīgā desanta, kad Kenedija valdības mēģinājumi gāzt Fidela varu Kubā beidzās ar fiasko un amerikāņi vēl smagāk sažņaudza blokādes žņaugus ap kaimiņu «ķirzaciņu». Stīvēšanās ap Kubu nonāca līdz kodolkara robežai, taču viss tomēr beidzās nosacīti «laimīgi». Manu Rīgas paziņu būvētās atomkara patvertnes Rīgā (60. gados), tagad ir kartupeļu pagrabi.

imageBlokāde spieda Kubu pie sienas, un tāpēc no salas turpināja bēgt cilvēki. PSRS darīja, ko varēja, taču ekonomika nav regulējama ideoloģiski. Pēc Padomju Savienības sabrukuma (1991. gada krievu armijas un tehnikas izvešanas no valsts) Kuba vairs nav mums tik pazīstamā pastkartīšu idilles ainava ar košu sauli, smaidošiem, pārtikušiem cilvēkiem, cukurniedru plantācijām līdz horizontam, zaļu palmu birzīm un pludmalēm pie tirkīzzila ūdens piekrastes. Iedzīvotāju posts ir reāls. Uz izmisuma robežas. Revolūcijas vietā nostājusies bada nāve. Pat Periodo Especial nepalīdz. Valsts industrija ir paralizēta, importa apjomi samazinājušies, pārrāvumi elektroenerģijas un ūdens piegādē – normāla lieta. Veikalu plaukti tukši. Neraugoties uz to, ka US dolārs ir legalizēts, Fidela vietā tronī nosēdies Rauls (kas sola demisionēt pēc pieciem gadiem), kopš 2010. gada no cietumiem tiek atbrīvoti politiskie ieslodzītie, taču bezdarbs turpina pieaugt un labklājības līmenis kristies. Politbirojs ir mazrunīgs un meklē šeit «kubiešu Gorbačovu». Izskatās, ka atrašana ir ieilgusi.

Kiosku periods

Šodienas Kuba ir joprojām jauna, vitāla dumpinieku valsts, kas turpina pārsteigt ar apbrīnojami profesionālu mūziku uz katra stūra, gigantiska optimisma un patriotisma lādiņiem, neraugoties uz smagajiem ekonomiskās krīzes apstākļiem. Pats lielākais paradokss, kas šeit pārsteidz, ir kubiešu spēja nezaudēt savu optimismu un dzimtenes mīlestību arī tik smagos apstākļos, kādus var novērot šeit patlaban. Valdība ir atļāvusi attīstīt mazos uzņēmumus. Tieši tāpat kā savulaik Latvijā kooperatīvu laikos, arī šeit uz katra stūra ir kioski jeb «caurumi sienā», kas pārdod visu, ko iespējams ievest valstī. Vietējiem par vienu, bet ārzemniekiem par citu cenu. Pa ielām šaudās velorikšas, taksometri, kas pelna naudu paši sev un samaksā «valsts nodevu Fidelam». Katrā otrajā namā frizētava vai manikīra salons, vietējais Santeria priesteris ar savu svītu vai krodziņš.

imageKuba vārās kā putras grāpītis. Kāpēc kubieši neiet ielās un nedumpojas? Kāpēc viņi ir tikpat kūtri kā Latvijas iedzīvotāji attiecībās ar «savas valsts krīzi»?
 Uz šo jautājumu nav atbildes. Pirmkārt tāpēc, ka Fidela politikas rezultātā kubiešiem ir nodrošināta bezmaksas veselības aprūpe (zāļu nodrošinājumu ieskaitot) un bezmaksas skola un bērnu aktivitātes (sportu un mūzikas skolu ieskaitot). Salīdzinoši labā medicīniskā aprūpe valstī panākusi daudzu tropu zonas slimību izzušanu tieši Kubā. Kubiešu ārsti ir pienākumu augstumos. Skolotāji tāpat. Visi vēl nav aizkuģojuši uz Maiami.Tas nav maz.

Gvantanamo

Te beidzas ceļš. Tālāk iet nav iespējams, jo mūsu priekšā ir amerikāņu kara bāze Gvantanamo. Slēgtā zona Kubā. Tā pati, kuru jeņķi izmanto savam bēdīgi slavenajam musulmaņu teroristu cietumam, vedot šurp kara noziedzniekus. Vispār jau Gvantanamo mūsu priekšstatos pirmām kārtām saistās ar ļoti populāro kubiešu dziesmu Guantanamera (meitene no Gvantanamo, kas ir lielisks skaņdarbs. «Son» mūzikas stilā uzrakstīts. Šo muzikālo stilu attīstīja šejienes kafijas plantācijās strādājošie. Tagad to var dzirdēt visur. Kāds sakars meitenei no Gvantanamo (Joseito Fernandez) ar amerikāņu flotes bāzi?

1903.gadā noslēgtais kontrakts ar ASV. Kubas republikas valdība tolaik parakstīja līgumu par teritorijas piešķiršanu ASV kara bāzei uz 99 gadiem (sākot ar 1934. gadu) Gvantanamo līcī. Katru gadu ASV maksā Kubai par šīs teritorijas izmantošanu tikai 2000 USD gadā. Salas valdība šo maksājumu sūta Vašingtonai atpakaļ. Taču bāze arī šodien ir turpat. Norobežojusies no Kubas ar augstiem žogiem, izveidojot 110 kvadrātkilometru lielu platību kā ASV teritoriju Kubā (ar diviem militāriem lidlaukiem un ostu). Ap Gvantanamo bāzi ir 27 kilotmetrus garš dzeloņdrāšu žogs. Paspiegot amerikāņu nocietinājuma virzienā var no paugura pie Baracoa ceļa vai no viesnīcas Caimanera balkona. Mani šajā Gvantanamo fenomenā pārsteidz žogs. Jeņķi būvē kilometriem garus žogus Kubā, marokāņi Rietumsahārā, Izraēla – Palestīnā. Žogi nav izeja. Vai Berlīnes mūra krišana nav pierādījusi, ka žogi neatrisina problēmas?
 Kāpēc politiķi turpina mūrēt žogus kā izeju no sarežģītu cilvēku attiecību situācijas?

imageKāda ir Kubas izeja no ekonomikas krīzes? Ja godīgi – es vēlu kubiešiem tiešām panākumus un veiksmīgu izeju no esošās situācijas, taču baidos, ka būs neskaitāmi «eksperti» un «konsultanti», kas nekavējoties sagraus esošo, izmantojamo pozitīvo fundamentu un pārveidos salas realitāti laupītājkapitālismā, kā mēs to jau 20 gadus varam novērot Latvijā. Pirmie reaģēs kubiešu emigranti ASV, kas ir ietekmīgs grupējums un nekavējoties centīsies pārvērst Kubu ASV štatā. Tieši tāpat kā mūsu emigranti (no dažādām rietumvalstīm) visiem spēkiem centās pārvērst Latviju savas mītnes zemes kopijā. Novēlu Kubai atrast savu modeli. Cilvēcīgāku nekā Latvijā, humānāku nekā pie mums. Saglabājot iedzīvotājiem veselības un bērnu aprūpes esošās priekšrocības. Novēlu kubiešiem humānu ceļu pie brīvības. Pie brīvības visiem. Arī tiem, kas nevar atļauties 100% pārticību un iegādāties visas mantas, ko sirds kāro. Oj,oj,oj, mans nopirktais interneta laiks ir beidzies. Tūliņ Fidels atslēgs manu internetu. Visu labu! Turpināšu Rīgā.

Ceļojums pa Kubu
Iepriekšējie raksti par Kubu:

Kubas iespaidi 5: cilvēki un antīkie automobiļi

2013. gada 6. marts. Kuba. Havanna.

Kubas krustsolis, veļa, deja un Latvijas pērle
Spicākajā Havannas bārā iegājām līdz ar tumsiņu. Visi labie galdiņi bija jau aizņemti,  tāpēc apmetāmies līdzās muzikantiem. Viņi tobrīd enerģiski andelējās ar viltotām ”firmas drēbēm” un intensīvi cilāja pa galdiem bikses, krekliņus, somas un jakas ar pareizajām preču zīmēm. Vērtēja, lēsa un pirka. Maksāšana notika zem galda ar CUC.
Oficiante šķērsoja zāli un piepeldēja mums klāt kā smagi piekrauts kuģis – graciozi un pamatīgi. Piedāvāja mojito un ceptas garneles ar brūnajām pupām un rīsiem.
”OK”, – teicām un sasmaidījāmies ar mazu melnu puisīti, kuram mugurā bija arī viltots Quiksilver krekliņš. Pareizo galdiņu ”pie štepseļa” (tur var lādēt datoru) bija okupējis francūzis. Viņš uzreiz sāka skatīties filmas. Blakus piemetās viens no ”andelmaņiem”. Tagad ekrānā lūrēja abi.
Muzikanti turpināja tirgoties un kārtot savstarpējās attiecības. Soliste iecirta pliķi ģitāristam un pēc tam abi ilgi skaidrojās, klusi klaigāja līdz beidzot sabučojās un koncerts varēja sākties.
Kuplā oficiante bija iznākusi no atejas un pie atvērtajām durvīm varēja redzēt kā viņa sakārto apakšveļu un sarausta biksītēs, noregulē apakšsvārkus, pēc tam svārkus un visbeidzot, nokrāso lūpas. Cilvēki te nav īpaši kautrīgi. Ja ir ko rādīt, tad nav ko slēpt!
”Pa burtiem,  sauc pa burtiem!”, – kliedza kāda balss spāniski savā mobilajā telefonā. Gaisā virpuļoja baltā ruma aromāts.
Koncerts varēja sākties.
Tas bija labs. Nopirku kārtējo CD ar grupas ierakstiem. Ar tiem man tagad pilnas somas un kabatas. Nez kā lai viņus visus no šejienes varētu atvilkt uz Rīgu?
Nez kas notiks, ja visi šie lieliskie kubiešu mūziķi sāks emigrēt tā kā tā dara pašlaik austrumeiropieši? Pat muzikālā birža Prāga drīz būs ”tīra no mūziķiem” un pasaules simfoniskajos orķestros aizparīt vairs spēlēs tikai ķīnieši.

Pagalam būs šis Kubas mūzikas brīnums.
Reti nācies klausīties sirsnīgākus un harizmātiskākus mūziķus kā kubiešus. Viņu spēja dragāt to pašu kubiešu mūziku katru vakaru pēc kārtas radoši un neformāli ir ģeniāls fenomens.  Tā ir apbrīnas vērta lieta. Vienkārši IR TIK LABI, ka nav ko teikt un viss… To vajag klausīties un baudīt. Aprakstīt nav iespējams. Tik vienkārši tas ir. 🙂
Palmas slīd gar logu kā slaidas dejotājas. Samērīgas un  elegantas, kā uzzīmētas mācību grāmatā.
Pirms tam atvadījāmies no valsts vidienes un ekspedīcijām pie monumentiem, rīsa laukiem, naftas sūknētavām un cukurniedru plantācijām.
Starp citu mojito garšo pavisam citādi, ja to gatavo no svaigi spiestas cukurniedru sulas.
Kas jauns?

Katrai skolai, iestādei, kantorim, ēkai ir …savs sargs
Pirmā ir nepatīkama atziņa, ka sociālisms ir tas pats, kas savulaik turēja savos ”roku dzelžos” arī mūs.  Nodarbināti ir gandrīz visi, bet jēgas no tā – maz. Piemēram – ”sargu fenomens”. Katrai skolai, iestādei, kantorim, ēkai ir …savs sargs. Pamatā vecs cilvēks, kas tamborē, ada, lasa vai ēd. Nav bezdarba, jo liela daļa strādā ”par mežsargiem uz kuģa”. Šī iemesla dēļ lietām, produktiem, pakalpojumiem nav kvalitātes, jo valsts pieder visiem un nevienam. Kvalitatīvu darbu nekontrolē un ”visi, kas mauj”, ir govis.
Nekoptā vide ir normāla lieta un nekvalitatīvi izstrādājumi – standarts, par kuru neviens nebrīnās. Līdzko ir darīšana ar uzņēmējdarbības aizmetņiem – pamanāms pavisam cits stāsts ar nosaukumu ”centība”. Varadero varētu smelt siekiem zeltu no tūrisma, ja servisa līmenis būtu normas robežās. Pat ”cilvēku fermas all inclusive” – hoteļi nespēj spīdēt ar servisa un ēdiena kvalitāti (nācās maksāt vienu dienu, lai tiktu pie interneta) un mana saimniece Karelia gatavo daudz kvalitatīvākas un garšīgākas maltītes nekā 5 zvaigžņu viesnīcas šefpavārs. Viņai tas ir bizness, pārējiem – atstrādāšana.
Traucē arī policejiskās valsts vaibsti. No vienas puses ir droši ārzemniekiem, jo uz katra stūra stāv policisti formās un civilā tērpti. Pat jūras piekrasti nepārtraukti apsargā sargi ar suņiem un ja mēģināsiet ”sarkanā karoga” dienā tuvoties ūdenim, tad sargs jūs izraus ārā no ūdens vēl seklumā.
Viņi uzrauga visu, gan savējos gan viesus. Naktī un pa dienu. Smieklīgi, ka jūras robežā netiek praktizētas laivas. Glābējiem nav pat kuteru, ar kuriem mesties palīgā slīkstošajiem Atlantijas viļņos. Laivas ir aizliegtas kā šķira? Tāpat kā savulaik pie mums. Enkuri mētājās krūmos un Padomju Latvijā zivis ieveda no Tālajiem austrumiem. ”Zivju” diena saglabājusies kā biedēklis daudziem LV arī šodien, jo ”slēgtā jūra” likvidēja zivju ēdienus kā delikateses. Arī Kubā šodien gandrīz neiespējami pasūtīt vakariņās kādu ”vietējo zivi”. Okeāns ir aizslēgts un atslēga nolauzta.
Okeāns ir bīstamā robeža, kuru apsargā joprojām.
Doradas mētājas izskalotas. Jūrmalas smiltīs. Krastmalā. Kopā ar zilajām medūzām un viņu indes stīgām.

Draugu būšana
Braucot ar Viazul autobusu uz Havannu novēroju vēl kādu padomju (sociālisma) laika fenomenu – blata būšanu. Šie autobusi ieviesti galvenokārt ārzemnieku pārvadāšanai, taču vietējie šoferi tos izmanto savu draugu, radu un paziņu izklaidei. Kasi griež 10 ārzemnieki, kas samaksā biļeti cietajā valūtā un tup salonā kā cērpamas avis, bet šoferi ”pa vidu” piestāj pie savu paziņu pieturām, pavadā draudzenes, sarīko salona draugu tusiņu un nemaz nejūtas slikti.  Reālais darbs – ārzemju pasažieru apkalpošana ir sekundārs. Otršķirīgs. Apģērbs šiem svarīgajiem autobusu šoferiem kā lidotāju uniforma un izsmēķus viņi nomet tieši uz ielas. Lieki nenoslogojot sevi ar atkritumu urnu meklēšanu. Kārtīgs džeks met visu zemē. Sievietes pēc tam visu satīrīs, jo priekš tam viņas ir. Vai ne?
Kubietes ir daiļi radījumi. Dabiskā elegance un maksimāls lepnums atļauj kubietēm šūpoties gurnos un neizskatīties vulgāri. Eleganci iemācīties nevar. Tā vai nu ir vai nav. Pats izplatītākais dāmu un meiteņu apģērba gabals ir šauras, pieguļošas bikses un iespējami koši topi.

Pie visām kubiešu mājām un balkoniņiem žāvējas veļa. Tīrība? Protams, taču neuzminējāt! Lielākā daļa izžautās veļas plīvo vējā un jau sen ir izžuvusi. Veļas, palagu, pārklāju, spilvendrānu un dažādu citu apģērba gabalu izžaušana kubiešiem nozīmē savas bagātības izrādīšanu. Kaimiņiem un sabiedrībai.

Izžauta veļa ir parāde kaimiņiem. ”Redz cik man liels un skaists aizskars žāvējas” – saka viens balkons. Otrs atbild ar diviem ”Armani” viltotu džinsu pāriem.

Izžautā veļa komunicē ar mums visiem. Šo tekstu jāprot izlasīt. 🙂 Izžautās veļas komunikācija Kubā ir atsevišķās fotoizstādes tēma. 🙂
Vēl.
Kubieši lieliski dejo un pieprot šo mākslu rītā, pusdienā un vakarā. Dejodama staigā ikdienā mūsu Karelia, pienesot mums ēdienus, dejo viņas vīrs, slaukot notekūdeņus. Dejo oficianti krodziņos un šoferi pie saviem lielajiem, krāsainajiem amerikāņu auto. Gurnus šūpodama spēlē flautiste un vijīgi kustās suvenīru pārdevēji. Tirgojot ieslodzīto darinātos suvenīrus. Par profesionālo deju šoreiz nerunāsim. Tā ir tēma atsevišķai sarunai.

Kā ar spiedienu?
Par režīma ”relatīvo atkusni” ziņoju jau iepriekš, taču visuzkrītošāk pamanīju šorīt, iekāpjot lidmašīnā. Bezcerīgais serviss lidostā un nenormāli intensīvā vietējo drošībnieku uzraudzība pasažieru plūsmai uz ārzemēm: uz Toronto lidmašīnu. Līdz pat lidmašīnas trapam notiek uzmācīga pasažieru uzraudzība tā, ka lidaparātā nevarētu pa kluso iekļūt un emigrēt pat pele. Ods vai pelikāna elpa.
Režīms ir modrs joprojām. Lai gan emigrēt kubieši tagad var arī legāli (ja disidentam pietiek naudas), vecās rutīnas lidostā ir spēkā. Pie Air Canada trapa pat izvietojās vesela kubiešu armijas specvienība, ārstus ieskaitot (ja izdodas pārtvert kādu bēgli). Skarbi. Ar varu te vairums negrib strīdēties. Tā ir ar zobiem un kož.
Labi. Gaidīsim kas notiks pēc pieciem gadiem kad Rauls atkāpsies. Kāds būs kubiešu Gorbačovs – to rādīs laiks.
Pats krāšņākais efekts šajā salā ir kubiešu saglabātās amerikāņu automašīnas no 50 gadiem. Paradoksāli, ka tās joprojām ripo un ir kļuvušas par Kubas vizītkarti. Koloniālā laika ēkas ir nolaistas, bet autiņi kust joprojām.
Šorīt viens tāds ”amerikānis”, kā taksometrs, mūs nogādāja uz lidostu. Melnbalts, gigantisks Fords.
Jā, vēl man izdodas panākt, ka šitas vāģis ripo, – rīta agrumā, ceļot ārā mūsu ceļasomas no autiņa, atzinās šoferis. Viņš nezinot cik ilgi vēl izdosies pierunāt veco autiņu darboties. Havanna ir veco automašīnu paradīze.
Parāde, muzejs un šovs. Sauciet kā gribat. Var nostāties uz Prado stūra un filmēt visu, kas izbrauc ārā krustojumā. Muzejs tas ir! Nekas cits kā – funkcionējošs muzejs.
Fidela politika ir pārvērtusi valsts autoparku par vecu auto muzeju. Eksponātu skaits pamazām skaitliski saraujas.
Nav ar ko braukt.
Tāpēc kubiešu tauta pāriet uz zirgu pajūgu kā pašu izplatītāko pārvietošanās veidu. Kubas mazpilsētās tieši pajūgi un zirgu ”autobusi” ir pats izplatītākais sabiedriskā transporta veids!
Bez jokiem!
Zirgs šeit ir izkonkurējis automašīnas.
Taču viens auto ir pats svarīgākais.
Uzmanību!
Šis braucamais ir superīgs un neaizstājams.
Tas ir balts kā gulbis un mēdz būt noenkurots uz mūsu ielas Calle 43.
Tas ir mikroautobuss  ar nosaukumu Latvija!!!
Tas pats, kuru kādreiz lepni ražoja Jelgavā.
Pie mums pašiem Latvijā šos autiņus pagrūti pamanīt, taču šeit Kubā tie rullē uz nebēdu.
Es paklupu aiz pārsteiguma, ieraugot šo gulbi ar visu uzrakstu.
Autiņš ir labi kopts un man par to nebija kauns!
Lūk jums, Latvija! Valsts, kas ražo automašīnas!
Kas zina, varbūt kādreiz mēs atkal būsim autoražotāju valsts un mūsu ”marku” varēs atrast ārzemēs un uz Marsa.
Vai tā būs?
To rādīs laiks.
Kanādā snieg.
Kuba palikusi tālu aiz sniega mākoņa.
Uz redzēšanos! Noteikti atgriezīšos.

Kubas iespaidi 4: Socialismo o muerte. Trīs pelikāni okeānā.

2013. gada 28. februāris. Varadero. Kuba.

Gaisma ir tik spēcīga, ka ārā neko nevar uzrakstīt.  Savācu savu datoru un grasos iet iekšā. Kaimiņi, ielas pretējā pusē jau sapulcējušies un vēlas uzzināt ko es ”tur rakstu”. Kubā iela saplūst ar māju un dzīve notiek vienlaicīgi visur. Siltais klimats dara savu – visur ir silti, jauki un omulīgi un sociālā dzīve ievelk savā apritē visus. !Hola! Tāpēc kubieši sarunājas viens ar otru no saviem balkoniem, sabrēcās pāri ielai vai sāk dziedāt visnepiemērotākajās vietās.
Tikko iegāju vietējā veikaliņā, lai pusdienlaikā iegādātos ”grande” ūdens pudeli. Pēc ārdurvju aizvēršanas ievēroju, ka veikala telpu ir okupējios kāds tumšādains kungs, kas bija sarīkojis pārdevējām negribētu koncertu un rāva vaļā klasisko Besame mucho. Par mīlu, protams! Pārdevējas – divas jaunas kubiešu meičas smējās un bozās aiz letes stūrī.  Mēģināju koncertu pārtraukt, palūdzot ūdeni. ”Dziedātājs” nebija miera un vēlējās arī man nodziedāt par mīlu. Saskaitos un nodziedāju viņam pretī spāniski to pašu dziesmas frāzi uz ff. Tam sekoja skaļi pārdevēju smiekli un uzslava man! Kas to būtu domājis, vai ne? 🙂  Dziedātājs brīdi sapīka, bet pēc tam sāka dziedāt citu dziesmu Guntanamera, arī ”par mīlu”. Tikmēr paguvu nopirkt pēdējo lielo ūdens pudeli un divas vietējās kolas burciņas. Nekā cita veikalā nebija – klasiskās baltmaizes ”bulkas”  un sāls paciņas. Viss.
Pārtikas krīze šeit jūtama ļoti spēcīgi. Īpaši piena izstrādājumu jomā. Saimnieces pie kurām šeit dzīvojam parasti īpaši uzsver, ka ir gatavas mums sagatavot brokastis 5 CUC, lenču un vakariņas par 10 CUC un, ka ”tur būs arī piens pie kafijas un īsts sviests”! Sviestu un pienu te dod kā zilumzāles – mazās paciņās un ierobežotās devās. Nez kāpēc visu laiku prātā nāk lielā sviesta un pienā izvēlē Latvijā un apsurds, ka mūsu zemniekiem nav kur pārdot pienu, bet šeit pulverpiens ir zelta cenā.
Vai šeit nav govju?
Ir.
Dažas kārnas un skaudrai dietai pakļautas brūnaļas vakar nofotografēju. Tās ganās lielceļu malās un pamanās ielīst arī cukurniedru laukos (jo pļavu te nav). Pieņemu, ka govs, kas ēd cukurniedres dod ļoti saldu pienu. Taču šo govju ir dauz par maz lai apgādātu ar brokastu tasi visu 11 miljonu lielo valsts iedzīvotāju kopgaldu un Fidelam ar Raulu nepietiek naudas, lai iegādātos piena produktus no ārzemēm pietiekošā daudzumā.
Situācija ir simboliska un liecina, ka pārmaiņu laiks ir klāt.
Piena produktu deficīts šeit ir tikai neliela Kubas iekšējās politiski ekonomiskās krīzes izpausme. Ir vēl arī citas.
Tikko Kubas valdības vadītājs Rauls Kastro publiski paziņoja, ka pēc pieciem gadiem atkāpsies no amata un nodos varas grožus jaunākas paaudzes politiskajiem vadītājiem. Aina atgādina Beržņeva laikus Padomu Savienībā. Arī toreiz ”atkušņa” priekšvakarā tika meklēts jauna tipa vadītājs un šādā ceļā uz politiskās skatuves nonāca Gorbačovs. Tam sekoja ”grožu vaļīgāka palaišana”, ko varam tagad novērot arī šeit – beidzot ir atļauts emigrēt uz ārzemēm, ja izbraucējiem pietiek naudas ”šim pasākumam”. Tas nozīmē, ka kubiešiem vairs nav jāriskē ar dzīvību, bēgot pāri ar plostiem no Havannas uz Maiami.
Tiek atļautas minimālas privātuzņēmēju iniciatīvas. To atbalstam arī mēs, šeit dzīvojot kubiešu ”lauku ceļotāja” viesnīcās (nevis valsts intūristu hoteļu sistēmā).
Protams, ka atsakoties no ārzemju viesa dzīves luksa Kubas viesnīcās var iegūt divas priekšrocības – labāk saskatīt kubiešu dzīvi un iepazīt vietējos cilvēkus, kā arī ietaupīt ceļojuma paredzēto naudu, jo uzturēšanās casas particulares izmaksā vismaz uz pusi vai trīs – četras reizes lētāk nekā mitināšanās vietējā viesnīcā.
Mūsu pašreizējie nama saimnieki ir Viktors un viņa sieva Karelia. Nē, sinjora Karelja neko nezina par to, ka viņas vārds atgādina Somijas reģionu. Nē, viņa nezina, ka Krievija Karēliju okupēja otrā pasaules kara laikā un, ka karēļu bēgļi ir atklāts kara seku jautājums joprojām. Viņa ir kubiete ar skaistu vārdu Karēlija un dūšīgi vada savu ”lauku ceļotāja” biznesu kopā ar dzīvesbiedru Viktoru un 3 bērniem. Mums ierādītās telpas Varadero ir lielisks 2 istabu dzīvoklītis ar atsevišķu ieeju, labierīcībām, ledusskapi un terasi. Ar visām ērtībām un lielākām brokastu porcijām nekā Havannā! Tikko knapi uzvarējām pusdienas, kas sastāvēja no zupas, salātiem, zivs ar piedevām, deserta, sulas un kafijas ar pulverpienu! Rīt lūgšu saimniecei pusporciju, lai gan joprojām nav skaidrs kā tas var būt, ka veikalos nekā nav, bet saimnieces pamanās mūs pārbarot.
Klasiskā sociālisma mīkla. Vai ne?
Vakar skatījāmies Kubas televīzijas galveno vakara ziņu izlaidumu. Arī šeit kadrā sēž diktors (Ostankino stilā) un ar ciešanu izteiksmi sejā ziņo, cik slikti klājas visai apkārtējais pasaulei. Galvenais notikums vakar ir demonstrācijas Kolumbijā un Čavesa operācijas Kubā. Galīgi nekā neiet arī Peru, par ASV vispār nerunājot.
Pašlaik pusdienu karstums nolaidies pār Varadero, kas stipri vien pārsteidz ar savu ”pieticību”. Biju gaidījusi ieraudzīt pasaules labāko pludmali attiecīgā līmenī – ar nejēdzīgi daudz viesnīcām, nepiedodami tuvu pludmalei, izklaides tingentangeļus Palangas stilā un saldējumu kioskus uz katra stūra.
Nē, nekā tā te nav.
Mūsu pašu Majori te būtu Rivjēra un tirdzniecības centrs Alfa – Lasvegasa. Tik krimināla ir sociālisma saimniekošanas atšķirība: tirdzniecības centru nav, esošo veikalu plaukti tukši, aiz letes niknas pārdevējas.  Par servisu nerunājot. Pa televizoru runājošas galvas apgalvo ka nevienam citam nav tik labi kā kubiešiem.
Protams. Kas sunim asti cels, ja ne pats!
Vakar vietējā veikalā (kas paredzēts vienīgi ”cietās valūtas” pircējiem – tātad izredzētajiem) mums izdevās iegādāties vienu cietu baltmaizes klaipu, kaut ko desai līdzīgu (kas vēlāk izrādījās pastēte), tomātu sulu un kukurūzas plāksnītes. Viss.
Vairāk nekā tur nebija.  Par augļiem vai salātiem nesapņojiet!
Šorīt brokastojot Karēlija bija sarūpējusi mums vietējos augļus, banānus un papaijas ieskaitot. Brokastojām šorīt zem saimnieces banānkoka, viņas virtuvītē un mēģinājām saprast kā kubieši ”savelk galus kopā”. Kur un kā viņi sagādā visus šos ”deficītus”, kas parastā kubiešu veikalā nav nopērkami pat par cieto valūtu.
Smalkākais ēdiens šeit ir kūkas.  Mūsu latviešu eklēri vai ”vecpilsētas” te būtu superstāri. Pēc tiem te kautos ar mačetēm.
Taču atgriezīsimies pie vietējo krēma kūku piedāvājuma.
Pie pretējā galdiņa man šodien kafejnīcā (ielas malā) iekārtojās kāda kubiešu mamma ar savu mazo meitiņu. Bērnam par ”cieto valūtu” bija nopirkta viena kūka ar krēmu. Māte jutās pacilāta, ka viņa ”kaut ko tādu” (!) var nopirkt savam sapucētajam bērnam. Tā nebija parasta kūkas ēšana ielas malā. Nē tie bija mammas svētki, jo CUC nav viegli iegādājama nauda parastam kubietim. Turpat līdzās sēdēja tumšādainas sievietes un ar cieņu noskatījās, kā mazā kubiešu lellīte notiesā ārzemniekiem paredzēto kūku. Uz mana šķīvja bija 3 kūkas (nekā cita te nav ko ēst!) un man pēkšņi bija briesmīgi kauns, ka es ēdu kūkas (kas citiem nav pieejamas) un publika šajā ”kūku ēšanā” noskatās kā teātrī.
Kas traucē kubiešiem attīstīt lauksaimniecību? Komendante? Jā, cukurniedres aug kā smilgas un pa ceļmalām izvietotās kārnās govis vietējie politiķi varēja pabarot sātīgāk! Mazie Fidela naftas sūkņi kas cītīgi pumpē melno zeltu tepat jūrmalas kāpās. Ko tie sūknē un kam pārdod?
It kā būtu pamats un priekšnosacījumi plaukstošai ekonomikai, taču …rezultātu nav.
Politiskās važas spiež pārāk neizturami.
Kāpēc kubieši neprotestē? Kāpēc uz sienām joprojām greznojas saukļi, kas sola laimīgu nākotni komunismā un pie stadioniem neiztrūkstoši izvietotas Čegevaras ģīmetnes, kas draud – ”vai nu sociālisms vai nāve!”?
Tāpēc, ka šajā valstī joprojām ir bezmaksas veselības aprūpe visiem kubiešu pilsoņiem, zāles bez maksas un viss, kas attiecas uz bērniem (veselības aprūpe, hobiju pulciņi, mūzika, sports, mācību materiāli skolā) bezmaksas.
Iedomājieties, kas notiktu, ka mūsu pašu populists Ušakovs pēkšņi tagad atvēzētos un ieviestu ”Kubas kārtību” veselības un bērnu aprūpē arī Rīgā!? Par viņu nobalsotu ne tikai visi rīdzinieki, bet arī ventspilnieki, liepājnieki un daugavpilieši.
Jā, kubiešu ārstiem ir izdevies šeit izskaust tropu slimības, kas kaimiņvalstīs ir liels posts un nelaime.
Jā, bērni šeit dzimst griezdamies un daudzās skolas darbojas uz ielas, parkos laukumos un nav pamata bažām, ka kubieši varētu izmirt.
Jā, jaunie tēti staigā pa pilsētu ar saviem bērniem pie rokas un nav pamata uzskatīt, ka mačo piegājiens ir dzimstības labākais nodrošinājums.
Acīmredzot, no kubiešiem var arī daudz ko mācīties.
Pagaidām viņu vadošais bizness ir tūrisma industrija.
Pludmalēs vēršas plašumā posts ar nosaukumu ”par visu samaksāts”, kas savā būtībā ir cilvēku fermas (all inclusive), kuros ganās pus apdzērušies ārzemnieki, kas nodarbojas ar ēšanu none – stopp režīmā. Jā, man ir nācies piedalīties šajās ”ēšanas orģijās” un es labi zinu, kā šie hoteļi iznīcina vietējo virtuvi, kā šie cilvēki ēd bez sāta, vairāk atgādinot kaušanai paredzētus dzīvniekus, nevis tūristus.
Tikko šķērsoju šādu hoteļu ķēdi, klaiņojot gar piekrasti. Tā kā alkohols šajā režijā ir iekļauts   brīvi pieejamā ēdienkartē, vairums šo viesnīcu apmeklētāji ir šmigā cauru dienu. Par to liecina plastmasas glāzīšu atkritumi jūrā šo hoteļu tuvumā, gaļīgi vīriešu ķermeņi seklā ūdenī ar slīkšanas pazīmēm, pārpucētas freilenes, kas vairāk lūkojas savā spogulī, nevis uz pelikāniem jūrā.
Cilvēku: dzīvnieku ferma man paliek aiz muguras ar visu savu tūristu tingeltangeli.
Piegružotā vide paliek aiz muguras.
Tepat uz priekšu, uz steķiem jūrā tup trīs pelikāni.
Maza ķirzaka tikko aizskrien zaļu asti mētādama.
Kuba, ejam tālāk!

Kubas iespaidi – 3: Havannas šķēršļu skrējiens.

2013. gada 24. februāris. Havanna. Kuba.


Ietves ir normāli nelīdzenas un reizēm pārtrūkst, atduroties gružu kaudzē. Pat pilsētas centrā. Jāuzmanās arī no debesīm, jo kubieši mēdz liet no balkoniem ārā ūdeņus uz ielas. Var sanākt nepatīkama duša. Ja kāds sāk kaut ko liet no otrā stāva balkona.
Jāuzmanās no suņu mēsliem, peļķēm, plaisām un pārdevējiem, kas, cīnoties par savu CUC (kovertējamais peso) pienesumu ir gatavi jums pārdot visu. Sākot ar riekstu tūtiņu un beidzot ar veloriču kruīzu pa pilsētu un jeņķu gigantiskajiem takšiem, kas sakrāsoti kā Lieldienu olas dīdās pie centra hoteļiem un taurē uz ielām, ieraugot garāmejošu tūristu.
Pašā centrā, iepretī Kapitolijam, ir parks. Tur palmu ēnā pulcējas seksa tirgotāji. Puiši, kungi, meitenes un kundzes. Ar ģeniālu mārketingista skatienu viņi nomēra garām dreifējošos tūristus, izvēloties sev upuri. Turpat dreifē arī dekoratīvi sataisījušies fotogrāfiju magnēti un klaiņojoši suņi ar nogurušo skatienu. Pa palmu zariem lēkā putni ar neparasti skaļām balsīm un no ”cauruma sienā” var nopirkt baltmaizi ar desu un cukurūdeni.
Havanna, Tu esi lieliska!
Šodien, svinot šeit Igaunijas neatkarības dienu, gatavojos iet uz vecāko salsas klubu Havannā. Vakar iesildījos krodziņos un kafejnīcās, kur nebeidzu klausīties superīgo kubiešu mūziku. Ir gan talantīgie šie cilvēki, muzikāli un artistiski.
Tradicionālā kubiešu mūzika ietver vairākus stilus: rumba, guanguanco, son, danzon, bolero, punto guajiro.
Muzicēt te var ar visu: ar claves, guiro, tumbadura. Nazi, dakšiņu un šķēres ieskaitot. Vakar krodziņā kubiešu ritma grupa grabināja visus iespējamos grabekļus un klabekļus, sasniedzot vienkārši grandiozu ritma rezultātu. Viņi dzied un spēlē visur – uz ielas, autobusā un pludmalē. Nav svarīgi vai kāds klausās vai nē. Var muzicēt arī savam sunim, papagailim vai garāmgājējam. Klaiņojošie suņi, starp citu, ļoti labprāt un profesionāli klausās sambu.
Jā, es varu Jums nosauktu komponistu uzvārdus (ja vēlaties) taču atcerieties, ka te ir runa par folkloru, kas pati teciņus attīstās uz priekšu laikā. Tā ņem sev līdzi somā spāņu melodiskumu, afrikāņu ritmus un kubiešu ritmiskumu.
Vispirms uzmanību tāda fenomenam kā mambo un ča-ča-ča, kas ieradās šeit pirms 60 gadiem un tiem sekoja son, rumba un salsa.
Dejot ir svarīgi.
Ja cilvēks nav nekad kārtīgi dejojis, tad viņš vispār nav dzīvojis! Tik vienkārši tas ir! 🙂
Dejot var visādi: ar gaisu, ar putniem, ar partneri ar rītdienu un vakardienu un ar tumsu. Pats galvenais to darīt no sirds, pa īstam, ar temperamentu un laimīgi.
Rumbu pazīst visi (arī tie, kas dejo tās paveidu – zumbu). 🙂
Tā ir kubiešu mūzikas afrikāņu dvēsele. Protams, ka rumba savā būtība ir protesta deja – pret verdzību, pazemojumiem un apspiestību. Vēlāk tā pievērsās politiskais satīrai un un sociālo izpausmju kritikai. Šodien mēs varam dejot dažādi – lauku rumbu (Columbia) vai pilsētas švaukstu rumbu (yambu, guagančo). Dejas ritms var būt gan sensuāls, seksīgs un   dinamisks, gan skumjš un apcerīgs. Visizlaidīgākais paveids ir guagančo, kas nozīmē pavedināšanu un seksuālu kaislību priekšspēli. Oj, uzmanieties!
Ejam šovakar uz Casas de Trova. Tas ir klubs ar dzīvo mūziku un vietējo kontingentu.
Rums, glezniecība, arhitektūra, Santeria, Guantanamo un Hemingveja nospiedumi?
Par tiem rakstīšu rīt, kad mūs gaida pārbrauciens uz valsts centrālo daļu.
Tagad ejam tālāk.
Kā iziešu ārā uz ielas un pārkāpšu robežu starp Kubu un šī luksusa hoteļa vēsinošo vidi (te ir interneta pieslēgums!), tā pa galvu iegāzīs liela saules svelme un degunā iecirtīsies sviedru, ruma un papaijas smārds.
Esmu atradusi vienu sirmu kungu, kurš pa kluso spiež no apelsīniem svaigu sulu. Ja jums ir līdzi plastmasas pudele, tad var ”iepumpēt” sev pret samaksu cietajā valūtā. Viņš stāv uz Obispo, iepretī Compostello. Nevienam citam te sulu spiedes nav.
Kubas apelsīnus te visi pārējie pārdod ķerrās un ielu stūriem. Pārdevēji mēdz tos nomizot ar īpaša verķa palīdzību un tad ar nazi pārgriež uz pusēm un piedāvā kā sulu. Grauz pats ar saviem priekšzobiem. Asprātīgi! Kubas ”oranži” ir nesmuki, bet garšīgi. Taču man nepatīk ”sulas dzeršanas” tehnika un es labāk lietoju vienīgās šeit parastajiem mirstīgajiem (nevis interhoteļa viesiem!)  pieejamās sulas – mango un tomātu sulu. Maksā 2 CUC paka.
Vakaros nogurdina ubagi un krogu iekšā rāvēji. Tādos brīžos gribas uzvilkt melnu parūku un iekļauties kubiešu straumē. Lai justos netraucēti un autentiski.
Tieši tāpat kā viņi!
🙂
Līdz rītam!

Kubas sociālisma zīmogs. Havanna spēle trombonu.

2013. gada 23. februāris. Havanna. Kuba.
Beidzot!!! Ilgi gaidītā bagāža ir ieradusies! 🙂
Koferi vakar pēcpusdienā bija iestumti istabiņā un saimniece aizgūtnēm stāstīja, ka lidostas personāls tikko esot aizbraucis. Svarīgais notikums norisinājās piektdien pusdienlaikā. Cik maz cilvēkam vajag!? Ja 3 dienas jānodzīvo ar ziemas drēbēm mugurā tropos, jāiztiek ar vienu zaļu kubiešu ziepju gabalu un kolektīvo zobu birsti, tad savējā kofera parādīšanās izvēršas par globālas nozīmes svētkiem. To suminājām ar indiāņu dejām un gavilēm par to, ka dzīve ir skaista!!! Tas notika tieši pēc iepriekšējā bloga pabeigšanas un ievietošanas internetā.
Redz kā labas domas dzimtenē palīdz!
Paldies par pozitīvām domām! Dzīve atgūst krāsas ar savām ziepēm, apģērbu, tehniku un privāto zobu birsti. Cik maz gan cilvēkam vajag. 🙂
Šorīt viss sāk notikt normāli. Krosiņš gar okeāna malu var sākties. Kubas radio piedāvā runas programmas un lasa virsū dzeju labai mūzikai. Uzgriežu raidstaciju ar smeldzīgu ģitāras solo. Spēlē Rafhael Schmith un samierinos, ka var arī septiņos no rīta klausīties smeldzīgu pievakares mūziku. Skrienu, sviedri līst uzreiz. Kā privātā dušiņa. Man līdzi mēģina skriet pāris vietējo ”simtlatnieku”. Tie ir braši, muskuļoti puiši, kas (protams!) spēj aizjoņot man garām. Saule ceļas austrumos. Aiz muguras paliek militāristu apsargātais rietumu krasts ar 180 km attālumā esošo okeāna ceļu uz Maiami. Pa kreisi okeānā šūpojas zvejnieku laiva ar nosaukumu ”Ana”, uz tās lepni stāv pelikāns. Izskatās kā izbēdzis no zvēru dārza, bet faktiski ir vietējais. Tumšādains vīrs izvelk no svītrainas somas trombonu un sāk spēlēt odu saulei. ”Simtlatnieki” atkal sāk spietot un es skrienu atpakaļ. Tuvumā uz kāda Havannas balkona sāk dziedāt gailis. Sākumā, viens un pēc tam piebalso citi. Man pretī nāk kubietes un smaida. Sasveicināmies. Forši! Ausīs skan Rafaēla smeldzīgā ģitāra. Citos kanālos muld pa tukšo. Havanna mostas. Saule iepļaukā National, kas majestātiski slejas tālumā. Tur esot dzīvojis Čērčils un Disnejs. Tagad tur bliež saule.
Pēc dušas seko normālās brokastis par 4 CUC un kafija ar pienu!
Kafijas izvirtības sākās jau vakar, kad atradu otrā stāva kafejnīcu, pie Havannas centrālā parka. Savējo. Lai tur nokļūtu jāuzkāpj otrajā stāvā pa šaurām marmora kāpnēm. Pēc tam oficianta pavadībā jāiziet cauri divām lekciju telpām, trim kabinetiem un jāšķērso maza virtuve. Pa ceļam jāsasveicinās ar sirmām kundzēm, pāris priekšniekiem un jātiek ar visu galā, izmantojot elementāru spāņu valodu, brīžos kad viesmīlis vai kāds cits nesaprot angliski. Šis ir andalūziešu kultūras centrs un flamenko klubs. Noderēs pusdienām un vakariņām.
Lenča laiks tobrīd ir klāt. Saule zenītā. Apakšā taurē visa veida automašīnas, vecos un pēc izplūdes gāzēm smakojošos jeņķu pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vāģus ieskaitot. Smogs kā ellē un iešana pāri brauktuvēm  – ar pašnāvības risku.
Tagad par Havannas savādībām.
Pārejas ar luksoforiem Havannā ir tikai pie Centrāla Parka hoteļa, visur citur jāmetas pāri brauktuvei, riskējot ar  savu dzīvību. Jāatzīstas, ka man (kā auto vadītājai) tas ir smagi. Nepanesami. Zebru te gandrīz nav un tāpēc katrs šķērso brauktuves kā nu māk.
Iešana pāri galvenajai ielai Malecon krastmalā ir kā krievu ruletes spēlēšana. Risks pakļūt zem riteņiem ir nopietns. Trīs joslas katrā pusē un tu meties pāri  motorizēto šakāļu straumei kā valis, ienirstot automašīnu orkānā. Cerot, ka viss beigsies labi.
Kubieši lieliski pieprot šo ielas šķērsošanas rituālu un tāpēc es pamazām iemācos iet pāri ielai kopā ar kādu kubieti. Guntars šajā ziņā ir drosmīgāks, viņš skatās uz luksoforiem un pamēģina noteikt risku virzienu teorētiski, jau iepriekš.
Pēc ielas pāriešanas mēdzu kubietēm pieklājīgi pateikties un viņas smaida. Laipni, bez ironijas.
Kubieši ir fantastiski. Maniakāli optimisti. Smaida un ir laipni visur un vienmēr. Mana zumbas skolotāja Stokholmā ir kubiete un viņas enerģētiskais izstarojums (izrādās!) nav nekas neparasts vai unikāls. Izrādās tādi ir gandrīz visi. Te Havannā vietējie staigā riņķī kā C vitamīnu ūdeņraža bumbas vai enerģētiskas katapultis. Ļaudis uzsmaida, visos vecumos un jautā ”vai tev patīk Kuba”?. Yes, man patīk kubieši.
Kā ir ar pašu Kubu?
To grūti īsi aprakstīt.
No vienas puses Havanna ir fantastiska arhitektūras pērle, no otras puses ir sāpīgi redzēt, ko sociālisms spējis nodarīt šim dārgakmenim, kas jau iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.
Tas, ka Havanna vienmēr ir bijusi bezgala skaista pilsēta ir zināms jau vismaz pēdējos 400 gadus. Tātad – tas nav nekas jauns. Pavisam cits jautājums – kāda ir sociālistu laika ieguldījumi šo vērtību saglabāšanā un tālāk attīstīšanā.
Mūs romantizētie priekšstati par Kubas revolūciju, kas pašlaik svin savu kārtējo jubileju (afišas ar suminājumiem sarkanā tekstā sastopamas uz katra stūra) ir samērā naiva maldīšanās. Sekas ir skumjas – daiļie nami sabrukuma stadijā, nolaisti līdz kliņķim un vēl zemāk. Iedzīvotāji nevar nopirkt pienu savam bērnam (veikalu plaukti ir gandrīz tukši), infrastruktūra nefunkcionē un bezdarbs turpina pieaugt ģeometriskas progresijas stilā.
Paradoksāli ir redzēt burvīgi daiļas telpas, namus, fasādes un konstatēt, ka visus šos sociālisma gadus nekas netiek darīts, lai ēkas saglabātu. Tajās dzīvo dzīvespriecīgi cilvēki, kas savulaik (pēc revolūcijas) okupēja šos luksusa dzīvokļus un pielāgoja savām pieticīgajām vajadzībām. Šo procesu mēs PSRS laikā redzējām 50 gadu garā Alberta ielas, Rundāles un visu citu piļu un patriciešu ēku deģenerācijas procesos. Te šis vandalizēšanas akts turpinās 45 gadus un kādreizējie glīto ēku okupanti – analfabēti, turpina postīt šīs ”valsts ēkas” pēc vecā sociālisma patērētāja principa: ne mana cūka, ne mana druva. Komunālā dzīvokļa mēris plosās arī šeit.
Fidela laikā Havanna ir ieguvusi dzelzsbetona bluķus ēku vietā, neskaitāmas viesnīcas a la  ”hotel Latvia” stilā un pieminekļus visiem revolucionāriem pēc kārtas. Hose Martī, Čegevara un visādi bruņinieki, kas uz postamentiem savalda satrakojušos kumeļus. Sieviešu pieminekļu parādē nav.
Tās parādās tikai kā izvarotas daiļavas ģeogrāfiskos nosaukumus, mūķenes vai skolu patroneses.
Es pašlaik esmu apmetusies savā Casa Prado Colonial uz centrālā Havannas bulvāra Paseo Marti  (Paseo Prado) tieši pie šādas kubiešu smalkas skolas, kas nosaukta Emmas Rozas vārdā. Katru rītu mūs pamodina skolnieku starpbrīža čalas blakus ēkā. Mazie ir ar ziliem kaklautiņiem, pusaudži pionieri ar sarkaniem kaklautiem un lielie – ģimnāzisti gaišbrūnās biksēs un svārciņos, baltos kreklos un blūzēs. Stilīgi.  Viņi maršē ierindās, plivina Kubas karodziņus un no rītiem dzied himnu.
Pats lielākais paradokss un neatminētā mīkla ir kubiešu maniakālā optimisma un gigantiskā patriotisma avots?
Ticība Fidelam?
Sociālismam?
Pārliecība, ka tikai Kubā ir labi?
Kā viņi spēj būt laimīgi bez tās brīvības un komforta pie kura esam pieraduši mēs?
Apzinos, ka īrējot istabu privāta hotelī casa particular, neuzturu tieši Fidela režīma interhoteļus (lai gan privāto hoteļu apsaimniekotāji katru mēnesi valstij maksā nodokli 300 CUC apmērā), bet veicinu kubiešu privāto iniciatīvu. Vai tirgus ekonomika šeit ienākot sakārtos Kubu jeb šejienieši (līdz ar investīciju ieplūdumu) zaudēs savu optimismu?
 Smaidi no kubiešu sejām pazudīs līdz ar masīvu ārzemju naudas ieplūšanu valstī?
Uz katra stūra pie sienām ir taksofoni jeb telefoni. Ar tiem var zvanīt lokālās sarunas. Aparāti nav salauzti. Tur pat līdzās sarkani uzraksti, kas atgādina, ka svinam revolūcijas 45 gadskārtu!
Sirmi pensionāri, bijušie revolucionāri mēģina tūristiem uz ielas piedāvāt lielāko valsts avīzi, komunistu Granma. Komunistu centrālais orgāns tagad tiek drukāts arī angļu valodā – Granma International. Avīžu kioski šeit nav vajadzīgi, jo mazais avīžu daudzums iztiek bez mārketinga. Ja ir tikai divas galvaspilsētas avīzes un obligātā valsts ”orgāna” abonēšana iestādēs (kā mums savulaik ar Cīņu) tad nevar būt runa par piedāvājumu. Grāmatnīcās – tas pats. Tikai ideoloģiski teksti par revolūciju un tās nemirstīgajiem, romantiskajiem varoņiem.
Televīzija? Manējais istabas televizors neko nerāda, jo ir dekorācija. Vispār valstī it 4 kanāli (Cubavision, Tele Rabelde, Canal Educativo 1, Canal Educativo 2). Pamatā: ziņas, ziepju operas, sports un koncerti. Alfonso stāstīja, ka ar šogadu Fidela TV rādot divas amerikāņu sērijas nedēļā, tāpēc arī kubiešu vecāki saviem bērniem vairs neliek ”parastos”, bet gan amerikāņu vārdus. Masu kultūras imperiālisms ir sācies arī šeit.
Cik daudz nepieciešams cilvēka laimei?
Pazaudētās bagāžas atgriešanās, regulāra Mojito vai Daiquiri nobaudīšana, ikdienas telefona sarunas ”no telefona būdiņas” vai piens Havannas kafijā?
Kāda ir ikdienas laimes cena?
Cik maksā smaids?

2013. gada 22. februāris. Havanna. Kuba.

2013.gada 22. februāris. Havanna. Kuba.

Pirmās dienas Havannā: klapatas, saule, piena deficīts un labo nodomu līkne

Ir nejēdzīgi tumšs. Svelmains, vēls vakars. Visos stūros dimd kubiešu mūzika. Muzikālās tēmas klājas virsū cita citai kā zemeņu krēms mušpapīram.
Ap mums: koloniālās celtnes uz sabrukšanas robežas. Smaidoši un bezgala laipni cilvēki uz ielas, kas ikdienas postā un trūkumā nezaudē humora sajūtu. Revolūcija kā valsts galvenā eksporta prece.
Vecais ērms Fidels un romantizētais Če ir Kubas ārējā PR noteicošā orģija.
To zina un ”pērk” visi, kas šeit ieradušies. Vizuāli, grafiski un emocionāli.
OK, bet sāksim no gala.
Viss sākās otrdien, kad pārlidojums no Stokholmas uz Havannu ilga 18 stundas un izveidojās dramatisks divās nozīmēs.
Vispirms Stokholmas taksometram šoferim (no rīta, izbraukšanas dienā) nedarbojās bankas kartes maksājumu sistēma (nācās skraidīt uz lidostas bankomātiem). Pēc tam Arlandas lidostas SAS biļešu reģistrētāja nepamanīja galamērķi un ”iečekoja” vienu koferi tikai līdz Kopenhāgenai.
Pēc ilga pārlidojuma no Eiropas uz Kanādu nācās gaidīt lidmašīnas salona apmēram stundu. Toronto lidosta ”nevarēja atvērt” mūsu lidmašīnas durvis, jo bija salūzis trapa ”tilts” un ”bridža taisītāji” ņēmās slapjām mugurām, bet mēs gaidījām izkāpšanu ar bažām, paredzot nākamā reisa nokavēšanu.
Nākamā raisa laikā atkal sākās ķibeles, jo pārāk cītīgi mazgājot apledojušos lidmašīnas spārnus (Toronto tobrīd plosījās putenis) mazgātājs bija sarūpējis īssavienojumu lidmašīnas elektroinstalācijā. Atkal sākās remonti un reiss uz Havannu aizkavējās par 2 stundām. Izlidojām vēlāk un tikai pēc pusnakts Havannā uzzinājām, ka …ir pazudusi visa mūsu bagāža.
Kaut kur. Pa ceļam. It kā Kopenhāgenā.
Starp citu – koferi ar drēbēm un tehniku nav atradušies joprojām…taču neiesim jau tāpēc noskumt. Vai ne?
Mācāmies dzīvot ļoti pieticīgi un iztikt nedēļu ar to, kas ir mugurā. Normāli cilvēki kristu panikā. Mēs ne. Kaut kur tālu visumā klejo mans koferis ar ”foiburga” smaržām, kosmētiku, fēniem, kleitām un kurpēm. Man te jāiztiek 30 grādu tveicē ar zviedru februāra apģērbu.
No Baggagetracer mājas lapas varam  ik dienas uzzināt kā bagāža tiek atrasta un kā tā tiek ”likta virsū” uz savādām lidmašīnām, kas mūsu koferus (iespējams)  kaut kad …atvedīs šurp uz Havannu, kurā ikdienas gaisa temperatūra pašlaik ir ap 30 grādu.
Jāmeklē izeja.
Kameru un datoru lādētājus nopirkt šeit nav iespējams. Pats trakākais, ka nav iespējams nopirkt arī visvienkāršāko apģērbu. Tie veikali, kuros var iepirkties ar konvertējamiem peso ir ar ļoti ierobežotu sortimentu un kā Padomju Savienība tie atrodas pie viesnīcām un izmētāti šur tu pilsētā. Ikdiena te atgādina dzīvi PSRS, ar pārtikas kartītēm un rindām pie bankām un visur citur.
Ir kioska veida ”nišas sienā”, kur pārdod Latvijas 90. gadu lēti importētā apģērba sortimentu, kas ir stipri ierobežots un galīgi bezgaumīgs.
Kubas veikalu plaukti ir tukši, pat pārtikas produktus izsniedz kubiešiem uz kartītēm un pirmās nepieciešamības preces normāli veikalā iegādāties nevar. Zobu birsti un zobu pastu pirku ”sertifikātu” veikalā tieši tāpat kā ārzemnieki iepirkās Latvijas PSR okupācijas gados.
Fidela vaļīgām palaistā ekonomikas politika ir nodrošinājusi pārejas periodu uz tirgus ekonomiku. Šeit šis periods izskatās kā mums labi pazīstamais kiosku biznesa laiks, kas pie mums Latvijā dominēja 90. gadu sākumā.
Daži uzņēmīgie rosās pa restorāniem, kubietes ver vaļā savus skaistumkopšanas salonus un lako nagus visās varavīksnes krāsās.
Valstī eksistē divas naudas – viena veida peso pašiem un otra veida peso (CUC) ārzemniekiem.
Par otro var nopirkt visu, par pirmo – šo to.  Pašiem – viss lētāk, viesiem – noplēš 9 ādas.
Tā.
Tagad ir rīts.
Drēbes uz ventilatora izžuvušas, cērtam mugurā to pašu vienīgo, kas ir un dodamies meklēt brokastis. Mūsējā casa coloniale atrodas pašā centrā uz Paseo del Marti jeb Prado. Vecā koloniālā stila ēkā, kur visas telpas ir bez logiem un 4 – 5 m augstiem griestiem. Vēsumam un gaisa ventilācijai. Vietējās saimnieces brokastis ir skopas un tāpēc nolēmām meklēt  rīta maltīti citur. Izrādās, ka sociālismā tas nav vienkārši. Tā kā esam atrāvušies (apzināti) no ”inturist” (bagāto ārzemnieku) tūristu plūsmas, tad atrast rīta kafiju un salātus šeit ir gandrīz neiespējami.
Blokādes un pusbada situācija ir uzkrītoša. Vietējo ēstuves jeb ”nišas sienā” pārdot tikai to pašu dzeltenu baltmaizes ņuku ar vienu vienīgu rudu desas gabalu virsū. Kafijas vai tējas nav. Jādzer cukurūdens.
Iegriezāmies vienā veikalā, kas atgādināja nolaistu centrāltirgus paviljona stūri. Labajā stūrī četri galdiņi bija apklāti ar sarkanu galdautu un fiksais apkalpotājs mums piedāvāja omleti ar kafiju un sulu. OK. Vienojāmies par cenu. Apsēdāmies. Ap četru galdiņu oāzi (kur sēdējām tikai mēs) tinās un pinās garas kubiešu rindas, kas stāvēja pēc deficīta. Neizturēju un apskatījos ko īsti tur pārdod. Izrādās, ka vienā rindas galā par kartītēm pārdod 2 kg rīsu un miltus un otrās, lielākās  rindas galā pārdod 4 paciņas visparastākās vafeles. Viss.
Fabrika Laima ar savām ”Stendera vafelēm” te apgāztu visu Kubas galvaspilsētu.  Sieviete, kas man paskaidroja sava medījuma saturu, bija lepna par ieguvumu. Viņas sejā neredzēju nekā no aizvainojuma, pazemojuma vai ciešanām par to, ka dienišķās vafeles šajā valstī kļuvušas par apbalvojumu.
Tikmēr uz sarkanā luksa galdiņa bija savietota glāze ar sulu, otra glāze ar 2 dl kafijas un vienīgā, valsti esošā baltmaize ar nelielu ceptu olu vidū.
Piens ir deficīts.
To šeit var iegādāties tikai par ārzemnieku naudu un tāpēc jau savas Havannas vizītes pirmajā dienā mēs vienam mazam kubiešu puisēnam uzdāvinājām 4 sausā piena pakas. Pietikšot ilgākam laikam.
Piena – tātad nav.
Tāpēc nav ko činkstēt, ja kafija garšo pēc samazgām un maize kā vannas sūklis. Pēc brokastīm izrādījās, ka viss maksās divreiz dārgāk. Nepiekritām. Sakās kaulēšanās un paskaidrojumi (no mūsu puses), ka cenai jāatbilst piedāvājumam, ko vietējie sociālismā dzīvojošie kubieši slikti saprot.
Jāpērk banāni un vienīgā šeit pieejamā sula – mango. Jāsamierinās, ka kafijas nebūs un tējas arī nebūs, ja gribam dzīvot kā parasts kubietis.
Kas būs?
To turpināšu rakstīt rīt.
Mana nākamā tēma būs  par to ko sociālisms izdarījis ar šo salu un cilvēkiem aizvadīto 50 gadu laikā.
Labas domas cirkulē gaisā un jā piedomāsiet, tad varbūt šovakar koferis atbrauks pie manis.
Cik maz gan cilvēkam vajag – tikai lai atdod koferi.
To pašu, kas ir manējais.
Cienījamie SAS un Air Canada!
Lūdzu!