2013. gada 28. februāris. Varadero. Kuba.

Gaisma ir tik spēcīga, ka ārā neko nevar uzrakstīt.  Savācu savu datoru un grasos iet iekšā. Kaimiņi, ielas pretējā pusē jau sapulcējušies un vēlas uzzināt ko es ”tur rakstu”. Kubā iela saplūst ar māju un dzīve notiek vienlaicīgi visur. Siltais klimats dara savu – visur ir silti, jauki un omulīgi un sociālā dzīve ievelk savā apritē visus. !Hola! Tāpēc kubieši sarunājas viens ar otru no saviem balkoniem, sabrēcās pāri ielai vai sāk dziedāt visnepiemērotākajās vietās.
Tikko iegāju vietējā veikaliņā, lai pusdienlaikā iegādātos ”grande” ūdens pudeli. Pēc ārdurvju aizvēršanas ievēroju, ka veikala telpu ir okupējios kāds tumšādains kungs, kas bija sarīkojis pārdevējām negribētu koncertu un rāva vaļā klasisko Besame mucho. Par mīlu, protams! Pārdevējas – divas jaunas kubiešu meičas smējās un bozās aiz letes stūrī.  Mēģināju koncertu pārtraukt, palūdzot ūdeni. ”Dziedātājs” nebija miera un vēlējās arī man nodziedāt par mīlu. Saskaitos un nodziedāju viņam pretī spāniski to pašu dziesmas frāzi uz ff. Tam sekoja skaļi pārdevēju smiekli un uzslava man! Kas to būtu domājis, vai ne? 🙂  Dziedātājs brīdi sapīka, bet pēc tam sāka dziedāt citu dziesmu Guntanamera, arī ”par mīlu”. Tikmēr paguvu nopirkt pēdējo lielo ūdens pudeli un divas vietējās kolas burciņas. Nekā cita veikalā nebija – klasiskās baltmaizes ”bulkas”  un sāls paciņas. Viss.
Pārtikas krīze šeit jūtama ļoti spēcīgi. Īpaši piena izstrādājumu jomā. Saimnieces pie kurām šeit dzīvojam parasti īpaši uzsver, ka ir gatavas mums sagatavot brokastis 5 CUC, lenču un vakariņas par 10 CUC un, ka ”tur būs arī piens pie kafijas un īsts sviests”! Sviestu un pienu te dod kā zilumzāles – mazās paciņās un ierobežotās devās. Nez kāpēc visu laiku prātā nāk lielā sviesta un pienā izvēlē Latvijā un apsurds, ka mūsu zemniekiem nav kur pārdot pienu, bet šeit pulverpiens ir zelta cenā.
Vai šeit nav govju?
Ir.
Dažas kārnas un skaudrai dietai pakļautas brūnaļas vakar nofotografēju. Tās ganās lielceļu malās un pamanās ielīst arī cukurniedru laukos (jo pļavu te nav). Pieņemu, ka govs, kas ēd cukurniedres dod ļoti saldu pienu. Taču šo govju ir dauz par maz lai apgādātu ar brokastu tasi visu 11 miljonu lielo valsts iedzīvotāju kopgaldu un Fidelam ar Raulu nepietiek naudas, lai iegādātos piena produktus no ārzemēm pietiekošā daudzumā.
Situācija ir simboliska un liecina, ka pārmaiņu laiks ir klāt.
Piena produktu deficīts šeit ir tikai neliela Kubas iekšējās politiski ekonomiskās krīzes izpausme. Ir vēl arī citas.
Tikko Kubas valdības vadītājs Rauls Kastro publiski paziņoja, ka pēc pieciem gadiem atkāpsies no amata un nodos varas grožus jaunākas paaudzes politiskajiem vadītājiem. Aina atgādina Beržņeva laikus Padomu Savienībā. Arī toreiz ”atkušņa” priekšvakarā tika meklēts jauna tipa vadītājs un šādā ceļā uz politiskās skatuves nonāca Gorbačovs. Tam sekoja ”grožu vaļīgāka palaišana”, ko varam tagad novērot arī šeit – beidzot ir atļauts emigrēt uz ārzemēm, ja izbraucējiem pietiek naudas ”šim pasākumam”. Tas nozīmē, ka kubiešiem vairs nav jāriskē ar dzīvību, bēgot pāri ar plostiem no Havannas uz Maiami.
Tiek atļautas minimālas privātuzņēmēju iniciatīvas. To atbalstam arī mēs, šeit dzīvojot kubiešu ”lauku ceļotāja” viesnīcās (nevis valsts intūristu hoteļu sistēmā).
Protams, ka atsakoties no ārzemju viesa dzīves luksa Kubas viesnīcās var iegūt divas priekšrocības – labāk saskatīt kubiešu dzīvi un iepazīt vietējos cilvēkus, kā arī ietaupīt ceļojuma paredzēto naudu, jo uzturēšanās casas particulares izmaksā vismaz uz pusi vai trīs – četras reizes lētāk nekā mitināšanās vietējā viesnīcā.
Mūsu pašreizējie nama saimnieki ir Viktors un viņa sieva Karelia. Nē, sinjora Karelja neko nezina par to, ka viņas vārds atgādina Somijas reģionu. Nē, viņa nezina, ka Krievija Karēliju okupēja otrā pasaules kara laikā un, ka karēļu bēgļi ir atklāts kara seku jautājums joprojām. Viņa ir kubiete ar skaistu vārdu Karēlija un dūšīgi vada savu ”lauku ceļotāja” biznesu kopā ar dzīvesbiedru Viktoru un 3 bērniem. Mums ierādītās telpas Varadero ir lielisks 2 istabu dzīvoklītis ar atsevišķu ieeju, labierīcībām, ledusskapi un terasi. Ar visām ērtībām un lielākām brokastu porcijām nekā Havannā! Tikko knapi uzvarējām pusdienas, kas sastāvēja no zupas, salātiem, zivs ar piedevām, deserta, sulas un kafijas ar pulverpienu! Rīt lūgšu saimniecei pusporciju, lai gan joprojām nav skaidrs kā tas var būt, ka veikalos nekā nav, bet saimnieces pamanās mūs pārbarot.
Klasiskā sociālisma mīkla. Vai ne?
Vakar skatījāmies Kubas televīzijas galveno vakara ziņu izlaidumu. Arī šeit kadrā sēž diktors (Ostankino stilā) un ar ciešanu izteiksmi sejā ziņo, cik slikti klājas visai apkārtējais pasaulei. Galvenais notikums vakar ir demonstrācijas Kolumbijā un Čavesa operācijas Kubā. Galīgi nekā neiet arī Peru, par ASV vispār nerunājot.
Pašlaik pusdienu karstums nolaidies pār Varadero, kas stipri vien pārsteidz ar savu ”pieticību”. Biju gaidījusi ieraudzīt pasaules labāko pludmali attiecīgā līmenī – ar nejēdzīgi daudz viesnīcām, nepiedodami tuvu pludmalei, izklaides tingentangeļus Palangas stilā un saldējumu kioskus uz katra stūra.
Nē, nekā tā te nav.
Mūsu pašu Majori te būtu Rivjēra un tirdzniecības centrs Alfa – Lasvegasa. Tik krimināla ir sociālisma saimniekošanas atšķirība: tirdzniecības centru nav, esošo veikalu plaukti tukši, aiz letes niknas pārdevējas.  Par servisu nerunājot. Pa televizoru runājošas galvas apgalvo ka nevienam citam nav tik labi kā kubiešiem.
Protams. Kas sunim asti cels, ja ne pats!
Vakar vietējā veikalā (kas paredzēts vienīgi ”cietās valūtas” pircējiem – tātad izredzētajiem) mums izdevās iegādāties vienu cietu baltmaizes klaipu, kaut ko desai līdzīgu (kas vēlāk izrādījās pastēte), tomātu sulu un kukurūzas plāksnītes. Viss.
Vairāk nekā tur nebija.  Par augļiem vai salātiem nesapņojiet!
Šorīt brokastojot Karēlija bija sarūpējusi mums vietējos augļus, banānus un papaijas ieskaitot. Brokastojām šorīt zem saimnieces banānkoka, viņas virtuvītē un mēģinājām saprast kā kubieši ”savelk galus kopā”. Kur un kā viņi sagādā visus šos ”deficītus”, kas parastā kubiešu veikalā nav nopērkami pat par cieto valūtu.
Smalkākais ēdiens šeit ir kūkas.  Mūsu latviešu eklēri vai ”vecpilsētas” te būtu superstāri. Pēc tiem te kautos ar mačetēm.
Taču atgriezīsimies pie vietējo krēma kūku piedāvājuma.
Pie pretējā galdiņa man šodien kafejnīcā (ielas malā) iekārtojās kāda kubiešu mamma ar savu mazo meitiņu. Bērnam par ”cieto valūtu” bija nopirkta viena kūka ar krēmu. Māte jutās pacilāta, ka viņa ”kaut ko tādu” (!) var nopirkt savam sapucētajam bērnam. Tā nebija parasta kūkas ēšana ielas malā. Nē tie bija mammas svētki, jo CUC nav viegli iegādājama nauda parastam kubietim. Turpat līdzās sēdēja tumšādainas sievietes un ar cieņu noskatījās, kā mazā kubiešu lellīte notiesā ārzemniekiem paredzēto kūku. Uz mana šķīvja bija 3 kūkas (nekā cita te nav ko ēst!) un man pēkšņi bija briesmīgi kauns, ka es ēdu kūkas (kas citiem nav pieejamas) un publika šajā ”kūku ēšanā” noskatās kā teātrī.
Kas traucē kubiešiem attīstīt lauksaimniecību? Komendante? Jā, cukurniedres aug kā smilgas un pa ceļmalām izvietotās kārnās govis vietējie politiķi varēja pabarot sātīgāk! Mazie Fidela naftas sūkņi kas cītīgi pumpē melno zeltu tepat jūrmalas kāpās. Ko tie sūknē un kam pārdod?
It kā būtu pamats un priekšnosacījumi plaukstošai ekonomikai, taču …rezultātu nav.
Politiskās važas spiež pārāk neizturami.
Kāpēc kubieši neprotestē? Kāpēc uz sienām joprojām greznojas saukļi, kas sola laimīgu nākotni komunismā un pie stadioniem neiztrūkstoši izvietotas Čegevaras ģīmetnes, kas draud – ”vai nu sociālisms vai nāve!”?
Tāpēc, ka šajā valstī joprojām ir bezmaksas veselības aprūpe visiem kubiešu pilsoņiem, zāles bez maksas un viss, kas attiecas uz bērniem (veselības aprūpe, hobiju pulciņi, mūzika, sports, mācību materiāli skolā) bezmaksas.
Iedomājieties, kas notiktu, ka mūsu pašu populists Ušakovs pēkšņi tagad atvēzētos un ieviestu ”Kubas kārtību” veselības un bērnu aprūpē arī Rīgā!? Par viņu nobalsotu ne tikai visi rīdzinieki, bet arī ventspilnieki, liepājnieki un daugavpilieši.
Jā, kubiešu ārstiem ir izdevies šeit izskaust tropu slimības, kas kaimiņvalstīs ir liels posts un nelaime.
Jā, bērni šeit dzimst griezdamies un daudzās skolas darbojas uz ielas, parkos laukumos un nav pamata bažām, ka kubieši varētu izmirt.
Jā, jaunie tēti staigā pa pilsētu ar saviem bērniem pie rokas un nav pamata uzskatīt, ka mačo piegājiens ir dzimstības labākais nodrošinājums.
Acīmredzot, no kubiešiem var arī daudz ko mācīties.
Pagaidām viņu vadošais bizness ir tūrisma industrija.
Pludmalēs vēršas plašumā posts ar nosaukumu ”par visu samaksāts”, kas savā būtībā ir cilvēku fermas (all inclusive), kuros ganās pus apdzērušies ārzemnieki, kas nodarbojas ar ēšanu none – stopp režīmā. Jā, man ir nācies piedalīties šajās ”ēšanas orģijās” un es labi zinu, kā šie hoteļi iznīcina vietējo virtuvi, kā šie cilvēki ēd bez sāta, vairāk atgādinot kaušanai paredzētus dzīvniekus, nevis tūristus.
Tikko šķērsoju šādu hoteļu ķēdi, klaiņojot gar piekrasti. Tā kā alkohols šajā režijā ir iekļauts   brīvi pieejamā ēdienkartē, vairums šo viesnīcu apmeklētāji ir šmigā cauru dienu. Par to liecina plastmasas glāzīšu atkritumi jūrā šo hoteļu tuvumā, gaļīgi vīriešu ķermeņi seklā ūdenī ar slīkšanas pazīmēm, pārpucētas freilenes, kas vairāk lūkojas savā spogulī, nevis uz pelikāniem jūrā.
Cilvēku: dzīvnieku ferma man paliek aiz muguras ar visu savu tūristu tingeltangeli.
Piegružotā vide paliek aiz muguras.
Tepat uz priekšu, uz steķiem jūrā tup trīs pelikāni.
Maza ķirzaka tikko aizskrien zaļu asti mētādama.
Kuba, ejam tālāk!