Kubas sociālisma zīmogs. Havanna spēle trombonu.

2013. gada 23. februāris. Havanna. Kuba.
Beidzot!!! Ilgi gaidītā bagāža ir ieradusies! 🙂
Koferi vakar pēcpusdienā bija iestumti istabiņā un saimniece aizgūtnēm stāstīja, ka lidostas personāls tikko esot aizbraucis. Svarīgais notikums norisinājās piektdien pusdienlaikā. Cik maz cilvēkam vajag!? Ja 3 dienas jānodzīvo ar ziemas drēbēm mugurā tropos, jāiztiek ar vienu zaļu kubiešu ziepju gabalu un kolektīvo zobu birsti, tad savējā kofera parādīšanās izvēršas par globālas nozīmes svētkiem. To suminājām ar indiāņu dejām un gavilēm par to, ka dzīve ir skaista!!! Tas notika tieši pēc iepriekšējā bloga pabeigšanas un ievietošanas internetā.
Redz kā labas domas dzimtenē palīdz!
Paldies par pozitīvām domām! Dzīve atgūst krāsas ar savām ziepēm, apģērbu, tehniku un privāto zobu birsti. Cik maz gan cilvēkam vajag. 🙂
Šorīt viss sāk notikt normāli. Krosiņš gar okeāna malu var sākties. Kubas radio piedāvā runas programmas un lasa virsū dzeju labai mūzikai. Uzgriežu raidstaciju ar smeldzīgu ģitāras solo. Spēlē Rafhael Schmith un samierinos, ka var arī septiņos no rīta klausīties smeldzīgu pievakares mūziku. Skrienu, sviedri līst uzreiz. Kā privātā dušiņa. Man līdzi mēģina skriet pāris vietējo ”simtlatnieku”. Tie ir braši, muskuļoti puiši, kas (protams!) spēj aizjoņot man garām. Saule ceļas austrumos. Aiz muguras paliek militāristu apsargātais rietumu krasts ar 180 km attālumā esošo okeāna ceļu uz Maiami. Pa kreisi okeānā šūpojas zvejnieku laiva ar nosaukumu ”Ana”, uz tās lepni stāv pelikāns. Izskatās kā izbēdzis no zvēru dārza, bet faktiski ir vietējais. Tumšādains vīrs izvelk no svītrainas somas trombonu un sāk spēlēt odu saulei. ”Simtlatnieki” atkal sāk spietot un es skrienu atpakaļ. Tuvumā uz kāda Havannas balkona sāk dziedāt gailis. Sākumā, viens un pēc tam piebalso citi. Man pretī nāk kubietes un smaida. Sasveicināmies. Forši! Ausīs skan Rafaēla smeldzīgā ģitāra. Citos kanālos muld pa tukšo. Havanna mostas. Saule iepļaukā National, kas majestātiski slejas tālumā. Tur esot dzīvojis Čērčils un Disnejs. Tagad tur bliež saule.
Pēc dušas seko normālās brokastis par 4 CUC un kafija ar pienu!
Kafijas izvirtības sākās jau vakar, kad atradu otrā stāva kafejnīcu, pie Havannas centrālā parka. Savējo. Lai tur nokļūtu jāuzkāpj otrajā stāvā pa šaurām marmora kāpnēm. Pēc tam oficianta pavadībā jāiziet cauri divām lekciju telpām, trim kabinetiem un jāšķērso maza virtuve. Pa ceļam jāsasveicinās ar sirmām kundzēm, pāris priekšniekiem un jātiek ar visu galā, izmantojot elementāru spāņu valodu, brīžos kad viesmīlis vai kāds cits nesaprot angliski. Šis ir andalūziešu kultūras centrs un flamenko klubs. Noderēs pusdienām un vakariņām.
Lenča laiks tobrīd ir klāt. Saule zenītā. Apakšā taurē visa veida automašīnas, vecos un pēc izplūdes gāzēm smakojošos jeņķu pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vāģus ieskaitot. Smogs kā ellē un iešana pāri brauktuvēm  – ar pašnāvības risku.
Tagad par Havannas savādībām.
Pārejas ar luksoforiem Havannā ir tikai pie Centrāla Parka hoteļa, visur citur jāmetas pāri brauktuvei, riskējot ar  savu dzīvību. Jāatzīstas, ka man (kā auto vadītājai) tas ir smagi. Nepanesami. Zebru te gandrīz nav un tāpēc katrs šķērso brauktuves kā nu māk.
Iešana pāri galvenajai ielai Malecon krastmalā ir kā krievu ruletes spēlēšana. Risks pakļūt zem riteņiem ir nopietns. Trīs joslas katrā pusē un tu meties pāri  motorizēto šakāļu straumei kā valis, ienirstot automašīnu orkānā. Cerot, ka viss beigsies labi.
Kubieši lieliski pieprot šo ielas šķērsošanas rituālu un tāpēc es pamazām iemācos iet pāri ielai kopā ar kādu kubieti. Guntars šajā ziņā ir drosmīgāks, viņš skatās uz luksoforiem un pamēģina noteikt risku virzienu teorētiski, jau iepriekš.
Pēc ielas pāriešanas mēdzu kubietēm pieklājīgi pateikties un viņas smaida. Laipni, bez ironijas.
Kubieši ir fantastiski. Maniakāli optimisti. Smaida un ir laipni visur un vienmēr. Mana zumbas skolotāja Stokholmā ir kubiete un viņas enerģētiskais izstarojums (izrādās!) nav nekas neparasts vai unikāls. Izrādās tādi ir gandrīz visi. Te Havannā vietējie staigā riņķī kā C vitamīnu ūdeņraža bumbas vai enerģētiskas katapultis. Ļaudis uzsmaida, visos vecumos un jautā ”vai tev patīk Kuba”?. Yes, man patīk kubieši.
Kā ir ar pašu Kubu?
To grūti īsi aprakstīt.
No vienas puses Havanna ir fantastiska arhitektūras pērle, no otras puses ir sāpīgi redzēt, ko sociālisms spējis nodarīt šim dārgakmenim, kas jau iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.
Tas, ka Havanna vienmēr ir bijusi bezgala skaista pilsēta ir zināms jau vismaz pēdējos 400 gadus. Tātad – tas nav nekas jauns. Pavisam cits jautājums – kāda ir sociālistu laika ieguldījumi šo vērtību saglabāšanā un tālāk attīstīšanā.
Mūs romantizētie priekšstati par Kubas revolūciju, kas pašlaik svin savu kārtējo jubileju (afišas ar suminājumiem sarkanā tekstā sastopamas uz katra stūra) ir samērā naiva maldīšanās. Sekas ir skumjas – daiļie nami sabrukuma stadijā, nolaisti līdz kliņķim un vēl zemāk. Iedzīvotāji nevar nopirkt pienu savam bērnam (veikalu plaukti ir gandrīz tukši), infrastruktūra nefunkcionē un bezdarbs turpina pieaugt ģeometriskas progresijas stilā.
Paradoksāli ir redzēt burvīgi daiļas telpas, namus, fasādes un konstatēt, ka visus šos sociālisma gadus nekas netiek darīts, lai ēkas saglabātu. Tajās dzīvo dzīvespriecīgi cilvēki, kas savulaik (pēc revolūcijas) okupēja šos luksusa dzīvokļus un pielāgoja savām pieticīgajām vajadzībām. Šo procesu mēs PSRS laikā redzējām 50 gadu garā Alberta ielas, Rundāles un visu citu piļu un patriciešu ēku deģenerācijas procesos. Te šis vandalizēšanas akts turpinās 45 gadus un kādreizējie glīto ēku okupanti – analfabēti, turpina postīt šīs ”valsts ēkas” pēc vecā sociālisma patērētāja principa: ne mana cūka, ne mana druva. Komunālā dzīvokļa mēris plosās arī šeit.
Fidela laikā Havanna ir ieguvusi dzelzsbetona bluķus ēku vietā, neskaitāmas viesnīcas a la  ”hotel Latvia” stilā un pieminekļus visiem revolucionāriem pēc kārtas. Hose Martī, Čegevara un visādi bruņinieki, kas uz postamentiem savalda satrakojušos kumeļus. Sieviešu pieminekļu parādē nav.
Tās parādās tikai kā izvarotas daiļavas ģeogrāfiskos nosaukumus, mūķenes vai skolu patroneses.
Es pašlaik esmu apmetusies savā Casa Prado Colonial uz centrālā Havannas bulvāra Paseo Marti  (Paseo Prado) tieši pie šādas kubiešu smalkas skolas, kas nosaukta Emmas Rozas vārdā. Katru rītu mūs pamodina skolnieku starpbrīža čalas blakus ēkā. Mazie ir ar ziliem kaklautiņiem, pusaudži pionieri ar sarkaniem kaklautiem un lielie – ģimnāzisti gaišbrūnās biksēs un svārciņos, baltos kreklos un blūzēs. Stilīgi.  Viņi maršē ierindās, plivina Kubas karodziņus un no rītiem dzied himnu.
Pats lielākais paradokss un neatminētā mīkla ir kubiešu maniakālā optimisma un gigantiskā patriotisma avots?
Ticība Fidelam?
Sociālismam?
Pārliecība, ka tikai Kubā ir labi?
Kā viņi spēj būt laimīgi bez tās brīvības un komforta pie kura esam pieraduši mēs?
Apzinos, ka īrējot istabu privāta hotelī casa particular, neuzturu tieši Fidela režīma interhoteļus (lai gan privāto hoteļu apsaimniekotāji katru mēnesi valstij maksā nodokli 300 CUC apmērā), bet veicinu kubiešu privāto iniciatīvu. Vai tirgus ekonomika šeit ienākot sakārtos Kubu jeb šejienieši (līdz ar investīciju ieplūdumu) zaudēs savu optimismu?
 Smaidi no kubiešu sejām pazudīs līdz ar masīvu ārzemju naudas ieplūšanu valstī?
Uz katra stūra pie sienām ir taksofoni jeb telefoni. Ar tiem var zvanīt lokālās sarunas. Aparāti nav salauzti. Tur pat līdzās sarkani uzraksti, kas atgādina, ka svinam revolūcijas 45 gadskārtu!
Sirmi pensionāri, bijušie revolucionāri mēģina tūristiem uz ielas piedāvāt lielāko valsts avīzi, komunistu Granma. Komunistu centrālais orgāns tagad tiek drukāts arī angļu valodā – Granma International. Avīžu kioski šeit nav vajadzīgi, jo mazais avīžu daudzums iztiek bez mārketinga. Ja ir tikai divas galvaspilsētas avīzes un obligātā valsts ”orgāna” abonēšana iestādēs (kā mums savulaik ar Cīņu) tad nevar būt runa par piedāvājumu. Grāmatnīcās – tas pats. Tikai ideoloģiski teksti par revolūciju un tās nemirstīgajiem, romantiskajiem varoņiem.
Televīzija? Manējais istabas televizors neko nerāda, jo ir dekorācija. Vispār valstī it 4 kanāli (Cubavision, Tele Rabelde, Canal Educativo 1, Canal Educativo 2). Pamatā: ziņas, ziepju operas, sports un koncerti. Alfonso stāstīja, ka ar šogadu Fidela TV rādot divas amerikāņu sērijas nedēļā, tāpēc arī kubiešu vecāki saviem bērniem vairs neliek ”parastos”, bet gan amerikāņu vārdus. Masu kultūras imperiālisms ir sācies arī šeit.
Cik daudz nepieciešams cilvēka laimei?
Pazaudētās bagāžas atgriešanās, regulāra Mojito vai Daiquiri nobaudīšana, ikdienas telefona sarunas ”no telefona būdiņas” vai piens Havannas kafijā?
Kāda ir ikdienas laimes cena?
Cik maksā smaids?

Advertisements

2 thoughts on “Kubas sociālisma zīmogs. Havanna spēle trombonu.

    • Nu uz ielām ir droši, Havannas centrā uz katra krustojuma pa policistam, sevišķi tūristu vietās. Kuba ir, manuprāt, visdrošākā no Latiņamerikas valstīm, jo to nodrošina režīms. Arī Melacon no rīta agri ik pēc 100 metriem ir pa policistam. Taču ar maku un naudu vicināties nevajaga nekur:)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s