Kubas iespaidi 5: cilvēki un antīkie automobiļi

2013. gada 6. marts. Kuba. Havanna.

Kubas krustsolis, veļa, deja un Latvijas pērle
Spicākajā Havannas bārā iegājām līdz ar tumsiņu. Visi labie galdiņi bija jau aizņemti,  tāpēc apmetāmies līdzās muzikantiem. Viņi tobrīd enerģiski andelējās ar viltotām ”firmas drēbēm” un intensīvi cilāja pa galdiem bikses, krekliņus, somas un jakas ar pareizajām preču zīmēm. Vērtēja, lēsa un pirka. Maksāšana notika zem galda ar CUC.
Oficiante šķērsoja zāli un piepeldēja mums klāt kā smagi piekrauts kuģis – graciozi un pamatīgi. Piedāvāja mojito un ceptas garneles ar brūnajām pupām un rīsiem.
”OK”, – teicām un sasmaidījāmies ar mazu melnu puisīti, kuram mugurā bija arī viltots Quiksilver krekliņš. Pareizo galdiņu ”pie štepseļa” (tur var lādēt datoru) bija okupējis francūzis. Viņš uzreiz sāka skatīties filmas. Blakus piemetās viens no ”andelmaņiem”. Tagad ekrānā lūrēja abi.
Muzikanti turpināja tirgoties un kārtot savstarpējās attiecības. Soliste iecirta pliķi ģitāristam un pēc tam abi ilgi skaidrojās, klusi klaigāja līdz beidzot sabučojās un koncerts varēja sākties.
Kuplā oficiante bija iznākusi no atejas un pie atvērtajām durvīm varēja redzēt kā viņa sakārto apakšveļu un sarausta biksītēs, noregulē apakšsvārkus, pēc tam svārkus un visbeidzot, nokrāso lūpas. Cilvēki te nav īpaši kautrīgi. Ja ir ko rādīt, tad nav ko slēpt!
”Pa burtiem,  sauc pa burtiem!”, – kliedza kāda balss spāniski savā mobilajā telefonā. Gaisā virpuļoja baltā ruma aromāts.
Koncerts varēja sākties.
Tas bija labs. Nopirku kārtējo CD ar grupas ierakstiem. Ar tiem man tagad pilnas somas un kabatas. Nez kā lai viņus visus no šejienes varētu atvilkt uz Rīgu?
Nez kas notiks, ja visi šie lieliskie kubiešu mūziķi sāks emigrēt tā kā tā dara pašlaik austrumeiropieši? Pat muzikālā birža Prāga drīz būs ”tīra no mūziķiem” un pasaules simfoniskajos orķestros aizparīt vairs spēlēs tikai ķīnieši.

Pagalam būs šis Kubas mūzikas brīnums.
Reti nācies klausīties sirsnīgākus un harizmātiskākus mūziķus kā kubiešus. Viņu spēja dragāt to pašu kubiešu mūziku katru vakaru pēc kārtas radoši un neformāli ir ģeniāls fenomens.  Tā ir apbrīnas vērta lieta. Vienkārši IR TIK LABI, ka nav ko teikt un viss… To vajag klausīties un baudīt. Aprakstīt nav iespējams. Tik vienkārši tas ir. 🙂
Palmas slīd gar logu kā slaidas dejotājas. Samērīgas un  elegantas, kā uzzīmētas mācību grāmatā.
Pirms tam atvadījāmies no valsts vidienes un ekspedīcijām pie monumentiem, rīsa laukiem, naftas sūknētavām un cukurniedru plantācijām.
Starp citu mojito garšo pavisam citādi, ja to gatavo no svaigi spiestas cukurniedru sulas.
Kas jauns?

Katrai skolai, iestādei, kantorim, ēkai ir …savs sargs
Pirmā ir nepatīkama atziņa, ka sociālisms ir tas pats, kas savulaik turēja savos ”roku dzelžos” arī mūs.  Nodarbināti ir gandrīz visi, bet jēgas no tā – maz. Piemēram – ”sargu fenomens”. Katrai skolai, iestādei, kantorim, ēkai ir …savs sargs. Pamatā vecs cilvēks, kas tamborē, ada, lasa vai ēd. Nav bezdarba, jo liela daļa strādā ”par mežsargiem uz kuģa”. Šī iemesla dēļ lietām, produktiem, pakalpojumiem nav kvalitātes, jo valsts pieder visiem un nevienam. Kvalitatīvu darbu nekontrolē un ”visi, kas mauj”, ir govis.
Nekoptā vide ir normāla lieta un nekvalitatīvi izstrādājumi – standarts, par kuru neviens nebrīnās. Līdzko ir darīšana ar uzņēmējdarbības aizmetņiem – pamanāms pavisam cits stāsts ar nosaukumu ”centība”. Varadero varētu smelt siekiem zeltu no tūrisma, ja servisa līmenis būtu normas robežās. Pat ”cilvēku fermas all inclusive” – hoteļi nespēj spīdēt ar servisa un ēdiena kvalitāti (nācās maksāt vienu dienu, lai tiktu pie interneta) un mana saimniece Karelia gatavo daudz kvalitatīvākas un garšīgākas maltītes nekā 5 zvaigžņu viesnīcas šefpavārs. Viņai tas ir bizness, pārējiem – atstrādāšana.
Traucē arī policejiskās valsts vaibsti. No vienas puses ir droši ārzemniekiem, jo uz katra stūra stāv policisti formās un civilā tērpti. Pat jūras piekrasti nepārtraukti apsargā sargi ar suņiem un ja mēģināsiet ”sarkanā karoga” dienā tuvoties ūdenim, tad sargs jūs izraus ārā no ūdens vēl seklumā.
Viņi uzrauga visu, gan savējos gan viesus. Naktī un pa dienu. Smieklīgi, ka jūras robežā netiek praktizētas laivas. Glābējiem nav pat kuteru, ar kuriem mesties palīgā slīkstošajiem Atlantijas viļņos. Laivas ir aizliegtas kā šķira? Tāpat kā savulaik pie mums. Enkuri mētājās krūmos un Padomju Latvijā zivis ieveda no Tālajiem austrumiem. ”Zivju” diena saglabājusies kā biedēklis daudziem LV arī šodien, jo ”slēgtā jūra” likvidēja zivju ēdienus kā delikateses. Arī Kubā šodien gandrīz neiespējami pasūtīt vakariņās kādu ”vietējo zivi”. Okeāns ir aizslēgts un atslēga nolauzta.
Okeāns ir bīstamā robeža, kuru apsargā joprojām.
Doradas mētājas izskalotas. Jūrmalas smiltīs. Krastmalā. Kopā ar zilajām medūzām un viņu indes stīgām.

Draugu būšana
Braucot ar Viazul autobusu uz Havannu novēroju vēl kādu padomju (sociālisma) laika fenomenu – blata būšanu. Šie autobusi ieviesti galvenokārt ārzemnieku pārvadāšanai, taču vietējie šoferi tos izmanto savu draugu, radu un paziņu izklaidei. Kasi griež 10 ārzemnieki, kas samaksā biļeti cietajā valūtā un tup salonā kā cērpamas avis, bet šoferi ”pa vidu” piestāj pie savu paziņu pieturām, pavadā draudzenes, sarīko salona draugu tusiņu un nemaz nejūtas slikti.  Reālais darbs – ārzemju pasažieru apkalpošana ir sekundārs. Otršķirīgs. Apģērbs šiem svarīgajiem autobusu šoferiem kā lidotāju uniforma un izsmēķus viņi nomet tieši uz ielas. Lieki nenoslogojot sevi ar atkritumu urnu meklēšanu. Kārtīgs džeks met visu zemē. Sievietes pēc tam visu satīrīs, jo priekš tam viņas ir. Vai ne?
Kubietes ir daiļi radījumi. Dabiskā elegance un maksimāls lepnums atļauj kubietēm šūpoties gurnos un neizskatīties vulgāri. Eleganci iemācīties nevar. Tā vai nu ir vai nav. Pats izplatītākais dāmu un meiteņu apģērba gabals ir šauras, pieguļošas bikses un iespējami koši topi.

Pie visām kubiešu mājām un balkoniņiem žāvējas veļa. Tīrība? Protams, taču neuzminējāt! Lielākā daļa izžautās veļas plīvo vējā un jau sen ir izžuvusi. Veļas, palagu, pārklāju, spilvendrānu un dažādu citu apģērba gabalu izžaušana kubiešiem nozīmē savas bagātības izrādīšanu. Kaimiņiem un sabiedrībai.

Izžauta veļa ir parāde kaimiņiem. ”Redz cik man liels un skaists aizskars žāvējas” – saka viens balkons. Otrs atbild ar diviem ”Armani” viltotu džinsu pāriem.

Izžautā veļa komunicē ar mums visiem. Šo tekstu jāprot izlasīt. 🙂 Izžautās veļas komunikācija Kubā ir atsevišķās fotoizstādes tēma. 🙂
Vēl.
Kubieši lieliski dejo un pieprot šo mākslu rītā, pusdienā un vakarā. Dejodama staigā ikdienā mūsu Karelia, pienesot mums ēdienus, dejo viņas vīrs, slaukot notekūdeņus. Dejo oficianti krodziņos un šoferi pie saviem lielajiem, krāsainajiem amerikāņu auto. Gurnus šūpodama spēlē flautiste un vijīgi kustās suvenīru pārdevēji. Tirgojot ieslodzīto darinātos suvenīrus. Par profesionālo deju šoreiz nerunāsim. Tā ir tēma atsevišķai sarunai.

Kā ar spiedienu?
Par režīma ”relatīvo atkusni” ziņoju jau iepriekš, taču visuzkrītošāk pamanīju šorīt, iekāpjot lidmašīnā. Bezcerīgais serviss lidostā un nenormāli intensīvā vietējo drošībnieku uzraudzība pasažieru plūsmai uz ārzemēm: uz Toronto lidmašīnu. Līdz pat lidmašīnas trapam notiek uzmācīga pasažieru uzraudzība tā, ka lidaparātā nevarētu pa kluso iekļūt un emigrēt pat pele. Ods vai pelikāna elpa.
Režīms ir modrs joprojām. Lai gan emigrēt kubieši tagad var arī legāli (ja disidentam pietiek naudas), vecās rutīnas lidostā ir spēkā. Pie Air Canada trapa pat izvietojās vesela kubiešu armijas specvienība, ārstus ieskaitot (ja izdodas pārtvert kādu bēgli). Skarbi. Ar varu te vairums negrib strīdēties. Tā ir ar zobiem un kož.
Labi. Gaidīsim kas notiks pēc pieciem gadiem kad Rauls atkāpsies. Kāds būs kubiešu Gorbačovs – to rādīs laiks.
Pats krāšņākais efekts šajā salā ir kubiešu saglabātās amerikāņu automašīnas no 50 gadiem. Paradoksāli, ka tās joprojām ripo un ir kļuvušas par Kubas vizītkarti. Koloniālā laika ēkas ir nolaistas, bet autiņi kust joprojām.
Šorīt viens tāds ”amerikānis”, kā taksometrs, mūs nogādāja uz lidostu. Melnbalts, gigantisks Fords.
Jā, vēl man izdodas panākt, ka šitas vāģis ripo, – rīta agrumā, ceļot ārā mūsu ceļasomas no autiņa, atzinās šoferis. Viņš nezinot cik ilgi vēl izdosies pierunāt veco autiņu darboties. Havanna ir veco automašīnu paradīze.
Parāde, muzejs un šovs. Sauciet kā gribat. Var nostāties uz Prado stūra un filmēt visu, kas izbrauc ārā krustojumā. Muzejs tas ir! Nekas cits kā – funkcionējošs muzejs.
Fidela politika ir pārvērtusi valsts autoparku par vecu auto muzeju. Eksponātu skaits pamazām skaitliski saraujas.
Nav ar ko braukt.
Tāpēc kubiešu tauta pāriet uz zirgu pajūgu kā pašu izplatītāko pārvietošanās veidu. Kubas mazpilsētās tieši pajūgi un zirgu ”autobusi” ir pats izplatītākais sabiedriskā transporta veids!
Bez jokiem!
Zirgs šeit ir izkonkurējis automašīnas.
Taču viens auto ir pats svarīgākais.
Uzmanību!
Šis braucamais ir superīgs un neaizstājams.
Tas ir balts kā gulbis un mēdz būt noenkurots uz mūsu ielas Calle 43.
Tas ir mikroautobuss  ar nosaukumu Latvija!!!
Tas pats, kuru kādreiz lepni ražoja Jelgavā.
Pie mums pašiem Latvijā šos autiņus pagrūti pamanīt, taču šeit Kubā tie rullē uz nebēdu.
Es paklupu aiz pārsteiguma, ieraugot šo gulbi ar visu uzrakstu.
Autiņš ir labi kopts un man par to nebija kauns!
Lūk jums, Latvija! Valsts, kas ražo automašīnas!
Kas zina, varbūt kādreiz mēs atkal būsim autoražotāju valsts un mūsu ”marku” varēs atrast ārzemēs un uz Marsa.
Vai tā būs?
To rādīs laiks.
Kanādā snieg.
Kuba palikusi tālu aiz sniega mākoņa.
Uz redzēšanos! Noteikti atgriezīšos.

Kubas sociālisma zīmogs. Havanna spēle trombonu.

2013. gada 23. februāris. Havanna. Kuba.
Beidzot!!! Ilgi gaidītā bagāža ir ieradusies! 🙂
Koferi vakar pēcpusdienā bija iestumti istabiņā un saimniece aizgūtnēm stāstīja, ka lidostas personāls tikko esot aizbraucis. Svarīgais notikums norisinājās piektdien pusdienlaikā. Cik maz cilvēkam vajag!? Ja 3 dienas jānodzīvo ar ziemas drēbēm mugurā tropos, jāiztiek ar vienu zaļu kubiešu ziepju gabalu un kolektīvo zobu birsti, tad savējā kofera parādīšanās izvēršas par globālas nozīmes svētkiem. To suminājām ar indiāņu dejām un gavilēm par to, ka dzīve ir skaista!!! Tas notika tieši pēc iepriekšējā bloga pabeigšanas un ievietošanas internetā.
Redz kā labas domas dzimtenē palīdz!
Paldies par pozitīvām domām! Dzīve atgūst krāsas ar savām ziepēm, apģērbu, tehniku un privāto zobu birsti. Cik maz gan cilvēkam vajag. 🙂
Šorīt viss sāk notikt normāli. Krosiņš gar okeāna malu var sākties. Kubas radio piedāvā runas programmas un lasa virsū dzeju labai mūzikai. Uzgriežu raidstaciju ar smeldzīgu ģitāras solo. Spēlē Rafhael Schmith un samierinos, ka var arī septiņos no rīta klausīties smeldzīgu pievakares mūziku. Skrienu, sviedri līst uzreiz. Kā privātā dušiņa. Man līdzi mēģina skriet pāris vietējo ”simtlatnieku”. Tie ir braši, muskuļoti puiši, kas (protams!) spēj aizjoņot man garām. Saule ceļas austrumos. Aiz muguras paliek militāristu apsargātais rietumu krasts ar 180 km attālumā esošo okeāna ceļu uz Maiami. Pa kreisi okeānā šūpojas zvejnieku laiva ar nosaukumu ”Ana”, uz tās lepni stāv pelikāns. Izskatās kā izbēdzis no zvēru dārza, bet faktiski ir vietējais. Tumšādains vīrs izvelk no svītrainas somas trombonu un sāk spēlēt odu saulei. ”Simtlatnieki” atkal sāk spietot un es skrienu atpakaļ. Tuvumā uz kāda Havannas balkona sāk dziedāt gailis. Sākumā, viens un pēc tam piebalso citi. Man pretī nāk kubietes un smaida. Sasveicināmies. Forši! Ausīs skan Rafaēla smeldzīgā ģitāra. Citos kanālos muld pa tukšo. Havanna mostas. Saule iepļaukā National, kas majestātiski slejas tālumā. Tur esot dzīvojis Čērčils un Disnejs. Tagad tur bliež saule.
Pēc dušas seko normālās brokastis par 4 CUC un kafija ar pienu!
Kafijas izvirtības sākās jau vakar, kad atradu otrā stāva kafejnīcu, pie Havannas centrālā parka. Savējo. Lai tur nokļūtu jāuzkāpj otrajā stāvā pa šaurām marmora kāpnēm. Pēc tam oficianta pavadībā jāiziet cauri divām lekciju telpām, trim kabinetiem un jāšķērso maza virtuve. Pa ceļam jāsasveicinās ar sirmām kundzēm, pāris priekšniekiem un jātiek ar visu galā, izmantojot elementāru spāņu valodu, brīžos kad viesmīlis vai kāds cits nesaprot angliski. Šis ir andalūziešu kultūras centrs un flamenko klubs. Noderēs pusdienām un vakariņām.
Lenča laiks tobrīd ir klāt. Saule zenītā. Apakšā taurē visa veida automašīnas, vecos un pēc izplūdes gāzēm smakojošos jeņķu pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vāģus ieskaitot. Smogs kā ellē un iešana pāri brauktuvēm  – ar pašnāvības risku.
Tagad par Havannas savādībām.
Pārejas ar luksoforiem Havannā ir tikai pie Centrāla Parka hoteļa, visur citur jāmetas pāri brauktuvei, riskējot ar  savu dzīvību. Jāatzīstas, ka man (kā auto vadītājai) tas ir smagi. Nepanesami. Zebru te gandrīz nav un tāpēc katrs šķērso brauktuves kā nu māk.
Iešana pāri galvenajai ielai Malecon krastmalā ir kā krievu ruletes spēlēšana. Risks pakļūt zem riteņiem ir nopietns. Trīs joslas katrā pusē un tu meties pāri  motorizēto šakāļu straumei kā valis, ienirstot automašīnu orkānā. Cerot, ka viss beigsies labi.
Kubieši lieliski pieprot šo ielas šķērsošanas rituālu un tāpēc es pamazām iemācos iet pāri ielai kopā ar kādu kubieti. Guntars šajā ziņā ir drosmīgāks, viņš skatās uz luksoforiem un pamēģina noteikt risku virzienu teorētiski, jau iepriekš.
Pēc ielas pāriešanas mēdzu kubietēm pieklājīgi pateikties un viņas smaida. Laipni, bez ironijas.
Kubieši ir fantastiski. Maniakāli optimisti. Smaida un ir laipni visur un vienmēr. Mana zumbas skolotāja Stokholmā ir kubiete un viņas enerģētiskais izstarojums (izrādās!) nav nekas neparasts vai unikāls. Izrādās tādi ir gandrīz visi. Te Havannā vietējie staigā riņķī kā C vitamīnu ūdeņraža bumbas vai enerģētiskas katapultis. Ļaudis uzsmaida, visos vecumos un jautā ”vai tev patīk Kuba”?. Yes, man patīk kubieši.
Kā ir ar pašu Kubu?
To grūti īsi aprakstīt.
No vienas puses Havanna ir fantastiska arhitektūras pērle, no otras puses ir sāpīgi redzēt, ko sociālisms spējis nodarīt šim dārgakmenim, kas jau iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.
Tas, ka Havanna vienmēr ir bijusi bezgala skaista pilsēta ir zināms jau vismaz pēdējos 400 gadus. Tātad – tas nav nekas jauns. Pavisam cits jautājums – kāda ir sociālistu laika ieguldījumi šo vērtību saglabāšanā un tālāk attīstīšanā.
Mūs romantizētie priekšstati par Kubas revolūciju, kas pašlaik svin savu kārtējo jubileju (afišas ar suminājumiem sarkanā tekstā sastopamas uz katra stūra) ir samērā naiva maldīšanās. Sekas ir skumjas – daiļie nami sabrukuma stadijā, nolaisti līdz kliņķim un vēl zemāk. Iedzīvotāji nevar nopirkt pienu savam bērnam (veikalu plaukti ir gandrīz tukši), infrastruktūra nefunkcionē un bezdarbs turpina pieaugt ģeometriskas progresijas stilā.
Paradoksāli ir redzēt burvīgi daiļas telpas, namus, fasādes un konstatēt, ka visus šos sociālisma gadus nekas netiek darīts, lai ēkas saglabātu. Tajās dzīvo dzīvespriecīgi cilvēki, kas savulaik (pēc revolūcijas) okupēja šos luksusa dzīvokļus un pielāgoja savām pieticīgajām vajadzībām. Šo procesu mēs PSRS laikā redzējām 50 gadu garā Alberta ielas, Rundāles un visu citu piļu un patriciešu ēku deģenerācijas procesos. Te šis vandalizēšanas akts turpinās 45 gadus un kādreizējie glīto ēku okupanti – analfabēti, turpina postīt šīs ”valsts ēkas” pēc vecā sociālisma patērētāja principa: ne mana cūka, ne mana druva. Komunālā dzīvokļa mēris plosās arī šeit.
Fidela laikā Havanna ir ieguvusi dzelzsbetona bluķus ēku vietā, neskaitāmas viesnīcas a la  ”hotel Latvia” stilā un pieminekļus visiem revolucionāriem pēc kārtas. Hose Martī, Čegevara un visādi bruņinieki, kas uz postamentiem savalda satrakojušos kumeļus. Sieviešu pieminekļu parādē nav.
Tās parādās tikai kā izvarotas daiļavas ģeogrāfiskos nosaukumus, mūķenes vai skolu patroneses.
Es pašlaik esmu apmetusies savā Casa Prado Colonial uz centrālā Havannas bulvāra Paseo Marti  (Paseo Prado) tieši pie šādas kubiešu smalkas skolas, kas nosaukta Emmas Rozas vārdā. Katru rītu mūs pamodina skolnieku starpbrīža čalas blakus ēkā. Mazie ir ar ziliem kaklautiņiem, pusaudži pionieri ar sarkaniem kaklautiem un lielie – ģimnāzisti gaišbrūnās biksēs un svārciņos, baltos kreklos un blūzēs. Stilīgi.  Viņi maršē ierindās, plivina Kubas karodziņus un no rītiem dzied himnu.
Pats lielākais paradokss un neatminētā mīkla ir kubiešu maniakālā optimisma un gigantiskā patriotisma avots?
Ticība Fidelam?
Sociālismam?
Pārliecība, ka tikai Kubā ir labi?
Kā viņi spēj būt laimīgi bez tās brīvības un komforta pie kura esam pieraduši mēs?
Apzinos, ka īrējot istabu privāta hotelī casa particular, neuzturu tieši Fidela režīma interhoteļus (lai gan privāto hoteļu apsaimniekotāji katru mēnesi valstij maksā nodokli 300 CUC apmērā), bet veicinu kubiešu privāto iniciatīvu. Vai tirgus ekonomika šeit ienākot sakārtos Kubu jeb šejienieši (līdz ar investīciju ieplūdumu) zaudēs savu optimismu?
 Smaidi no kubiešu sejām pazudīs līdz ar masīvu ārzemju naudas ieplūšanu valstī?
Uz katra stūra pie sienām ir taksofoni jeb telefoni. Ar tiem var zvanīt lokālās sarunas. Aparāti nav salauzti. Tur pat līdzās sarkani uzraksti, kas atgādina, ka svinam revolūcijas 45 gadskārtu!
Sirmi pensionāri, bijušie revolucionāri mēģina tūristiem uz ielas piedāvāt lielāko valsts avīzi, komunistu Granma. Komunistu centrālais orgāns tagad tiek drukāts arī angļu valodā – Granma International. Avīžu kioski šeit nav vajadzīgi, jo mazais avīžu daudzums iztiek bez mārketinga. Ja ir tikai divas galvaspilsētas avīzes un obligātā valsts ”orgāna” abonēšana iestādēs (kā mums savulaik ar Cīņu) tad nevar būt runa par piedāvājumu. Grāmatnīcās – tas pats. Tikai ideoloģiski teksti par revolūciju un tās nemirstīgajiem, romantiskajiem varoņiem.
Televīzija? Manējais istabas televizors neko nerāda, jo ir dekorācija. Vispār valstī it 4 kanāli (Cubavision, Tele Rabelde, Canal Educativo 1, Canal Educativo 2). Pamatā: ziņas, ziepju operas, sports un koncerti. Alfonso stāstīja, ka ar šogadu Fidela TV rādot divas amerikāņu sērijas nedēļā, tāpēc arī kubiešu vecāki saviem bērniem vairs neliek ”parastos”, bet gan amerikāņu vārdus. Masu kultūras imperiālisms ir sācies arī šeit.
Cik daudz nepieciešams cilvēka laimei?
Pazaudētās bagāžas atgriešanās, regulāra Mojito vai Daiquiri nobaudīšana, ikdienas telefona sarunas ”no telefona būdiņas” vai piens Havannas kafijā?
Kāda ir ikdienas laimes cena?
Cik maksā smaids?