Diskusijas par sieviešu un vīriešu lomu sabiedrībā turpinās. Diktatūras apstākļos tādu nebūtu. Tur visi zinātu savu vietu, klusētu un izliktos, ka piekrīt. Taču mēs dzīvojam atvērtā demokrātijā, kurā var apšaubīt pārbaudītas lietas un izvirzīt aizliegtas hipotēzes. Iespējams, ka šāds atvērts un caurspīdīgs laiks ir apgrūtinošs tiem, kas tic lietām un parādībām bez argumentācijas. Tad (grūtos brīžos) palīgā jāsauc vēsture, Bībele un pat antīkie varoņi.
Viens no tādiem ir pašlaik populārais, it kā ar mizogīniju sirgstošais varonis Ovīdijs. Viņu piesauc un lieto kā argumentu sociālo mediju batālijās brīžos, kad nav vairs ko teikt. Īpaši populārs viņš šobrīd ir amerikāņu labējo kustībai “alt right” (alternatīvie labējie), kas šodien jau uzskatāma par starptautisku, ekstrēmu labējo spārna politiskā populisma izpausmi. Starp citu, tieši šīs kustības ietekme ASV lielā mērā panāca to, ka Donalds Tramps kļuva par ASV prezidentu. ”Hail Trump, hail our people, hail Victory!” – neslēpj savu prieku par sasniegto arī organizācijas līderis Ričards Spensers medijiem Eiropā.
Kāpēc satraukums labējo vagonā?
Kāpēc balto rasistu kustībai nepieciešams donžuāns vai labi slēpts sieviešu nīdējs – senās Romas dzejnieka Ovīdija izskatā? Vai tiešām viņš tolaik cīnījās pret šodien tik aprieto feministu „nāves tvērienu“? Nezin vai. Ovīdijs bija dziesminieks, trubadūrs antīkajā pasaulē. Dzejoja par mīlestību. Taču šodienas amerikāņu brutālo puišu alt right kustībai viņš ir vajadzīgs kā mačo sentēvs. Lai pamatotu savu cīņu pret sieviešu tiesībām ar „antīkām vērtībām“.
Tas palīdzēšot viņiem pievākt atpakaļ pasauli, kuru pārvaldīt esot sagrābušas sievietes. Tāpēc vīrieši atraduši jaunu ceļu, kas saucas MGTOW (Men going their own way) un nozīmē – iet savu ceļu. Kurp viņi pa šo ceļu aizies, tas vēl nav zināms, taču satraukums ir jūtams. Sievietes izlauzušās no pagraba un atpakaļ doties ierādītajā tumsā negrasās. Tas nozīmē, ka sabiedrības otra puse beidzot aktīvi gatava piedalīties sabiedrības veidošanā un vīrietim vairs nav jāuzņemas ģimenes apgādāšana vienam.
Tagad mamutus medī arī sieviete. Nekā ļauna un pazemojoša šajā faktā nav. Galu galā – līdztiesība, darba un pienākumu dalīšana nav nekas slikts. Taču dažiem tas nepatīk. Viena no šīs alt right kustības grupām, kas sevi dēvē par “Pickup artists” (PUA), nekautrīgi uzskata, ka sievietes ir jāapkaro. Tieši un nepārprotami. Viņām jāierāda atkarīgs, pakārtots stāvoklis un jāreducē līdz rumpim, ar kuru jārealizē sekss, un viss. Šim piegājienam ir izveidota instrukciju lapa (Neils Strauss, Spēle), kuras mērķis ir izsmiet un pazemot sievietes līdz stāvoklim, kad viņas zaudē pašapziņu un ir gatavas darīt pilnīgi visu, lai gūtu kādu ievērību no vīrieša puses.
Taču kāds tam visam sakars ar Ovīdiju? Izrādās, ka, pievelkot savām šodienas pārliecībām antīkos varoņus, ir iespējams devalvēt sievieti līdz mājdzīvnieka līmenim, it kā antīkās literatūras mācību vārdā. Par šo īpatno pieeju lieliski raksta Dona Zakerberga (Donna Zuckerberg) savā jaunajā grāmatā ”Not all dead white men: Classics and misogyny in the digital age” (Harvard University Press).
Manipulācija ar mākslu ideoloģijas vārdā
Antīkā pasaule ir noderējusi daudziem savu ideju argumentācijai. Ar to šobrīd aizraujas alt right kustība, to sumināja arī itāliešu fašisti un vācu nacisti. Ar antīkās domāšanas palīdzību esot iespējams gūt apstiprinājumu baltās rases vīriešu pārākumam.
Tā apstiprinot arī Eiropas kultūras suverenitāti. Taču pats galvenais esot tas, ka tieši antīkā kultūra pierādot vīrieša pārākumu pār sievieti. Jau senie grieķi esot zinājuši, ka uz sievietēm nevarot paļauties. Viņas esot amorālas, intelektuāli neattīstītas un pieprasot skarbu, valdonīgu apiešanos ar sevi. Vai tā bija rakstīts šajos senajos tekstos? Domāju, ka katrs var pievilkt tekstu savām idejām, atraujot domas no konteksta.
Taču daudz interesantāka ir dilemma, vai tas, ka kāds pirms simtiem gadu ir klāstījis kaut ko savādu vai negodīgu, ir iemesls, lai šodien līdzīgi izrēķinātos ar saviem laikabiedriem? Domāju, ka senu tekstu saturs nav nolasāms burtiski un izskaidrojams vienkāršoti.
Taču tā dara. Vēsture un seni teksti vienmēr tiek piesaukti tad, kad trūkst loģisku argumentu, lai citiem uzspiestu savu patiesību. Ja kādam gribas novākt sievietes no vadošām pozīcijām mūsu sabiedrībā un izstumt no intelektuālās telpas, tad vajag argumentus šādai rīcībai. Tad atliek pierādīt (ar senu tekstu palīdzību), ka naidam pret sievieti ir dziļas saknes eiropeiskās kultūras vēsturē. Var arī pameklēt citātus stoicisma filozofijā, lai apgalvotu, ka tikai baltajam vīrietim ir tiesības izteikt viedokli un izlemt svarīgus lēmumus. Sievietei jāklusē.
Šodien šādi apgalvojumi šķiet smieklīgi, pat uzjautrinoši. Taču pastāv kustības, kas tieši tāpat kā piesauktā alt right organizācija nerimstas pazemot sievietes kā pakārtotu – otro dzimumu. Pie kam kopš Trampa ievēlēšanas amatā šī kustība internetā iet plašumā un tiek atbalstīta pat no paša prezidenta puses.
Par Donalda Trampa attiecībām ar sievietēm ir uzrakstīti gari teksti un grāmatas, tāpēc šis naratīvs nav patīkama lasāmviela. Taču nožēlojami, ka agresīvā attieksme pret sievieti un demagoģija senu tekstu izmantojumā (šīs pozīcijas apstiprināšanai) nerimstas un turpina iet plašumā arī šodien.
Taču kas ir šie alt-right kustības piekritēji un kur tie radušies? Viņiem nav manifesta, nav formālas organizācijas, nav skaļi reklamētu sapulču un līderu ar vārdu. Tā ir digitāla organizācija, decentralizēta un neformāla. Līdz ar to tā nelīdzinās tipiskām labējo ekstrēmistu kustībām, jo atgādina tipisku interneta kopības formu, tāpēc to sarežģīti kategorizēt politiski. Taču vadošā iezīme ir kategoriska nostāšanās pret pastāvošo kārtību un ģenerālais mērķis – feminisma apkarošana un „atmaskošana“. Tā notiek, izmantojot filmas Matrix galveno varoni Neo, kurš atmasko feminisma būtību un tā “melīgo dabu“. Sievietes viņu izpratnē ir liekules, kas izmanto vīriešus, lai tiktu pie bagātības un pakļautu sev vīriešus. Valodas stils šīs organizācijas iekšējā komunikācijā ir jēls un rupjš, un sieviete (viņu izpratnē) nav nekas labāks par dresētu mājlopu.
Ienaida mode
Kur rodas šie radījumi, kas ienīst pretējo dzimumu tik ļoti, ka gatavi pielīdzināt mājlopiem? Ko iesākt ar visiem jau mirušajiem vīriešiem un viņu atstāto kultūras mantojumu, kas savos sacerējums pauduši naidu un neslēptus pazemojumus sievietēm? Vai viņu ciešanas bija pamatotas un sakņojas sabiedrības aizspriedumu valgos, vai par šo tēmu nav pieklājīgi runāt joprojām? Tāpēc turpināsim klusēt?
Pēdējo gadu laikā, pateicoties #metoo jeb #arīes kustībai, sākas plašāka un apjomīgāka saruna ne tikai par sieviešu nīdējiem šodien, bet arī par viņu ieguldījumu literatūrā un mākslā agrāk. Tiek aktualizēti jautājumi par mākslas darbiem, kuri satur pašmērķīgu sieviešu izvarošanu, seksuāla rakstura sadismu un pazemojumus. Protams, nekavējoties noskan sašutums un protesti ar kopsaucēju, ka mākslu cenzēt nedrīkst. Taču nenoliedzams ir fakts, ka ar līdzšinējām filmām, kurās dominējošie slepkavību un pazemojumu upuri mēdz būt sievietes, esam izaudzinājuši kultūras un mākslas darbiniekus, kuri sieviešu pazemošanu ikdienā uzskata par normu. Nobela komitejas izjukšana Zviedrijā ir viens no šā efekta piemēriem.
Sieviešu izvarošanas aktu un dažādu citu fizisku un morālu pazemojumu normalizācija mākslas darbos ir notikusi līdz šim netraucēti un ilgstoši. Ar to nācies saskarties glezniecībā, foto, kinomākslā un literatūrā. Vai šo pieeju iespējams mainīt? Vai ieraduma un vecus aizspriedumu dēļ to drīkst un vajadzētu turpināt?
Ja reiz alt right kustībai liekas, ka tieši šie ciniskie mākslas darbi ir zīme, ka šāda ir norma, kuru var un vajag saglabāt arī mūsu ikdienā, tad ir pienācis laiks nomainīt dekorācijas. Tieši tāpat kā vārdu „nēģeris“ vai „čigāns“ lietojuma reducēšanu ikdienā un daiļliteratūras tulkojumos, varētu ieviest arī sieviešu dzimumu pazemojošu ainu izmantojuma lietderības apšaubīšanu mākslā. Vai šim pasākumam nav pienācis pēdējais zvans?
Protams, katrs var interpretēt mākslas darbu pēc saviem ieskatiem. Tas pats Ovīdijs zviedru feministei un literatūras zinātniecei Ebai Vitai-Brātštromai (Ebba Witt-Brattström) šķiet labs normāla, sievieti cienījoša vīrieša piemērs (pat citējot Ars Amatoria). Turpretī Rušs Valizadei (Roosh Valizadeh) no šī autora darbiem iegūst pavisam citu pieredzi. Proti, ka sievietes „nē“ nenozīmē noliegumu, bet klīrēšanos un izaicinājumu varmācībai.
Tas nozīmē, ka romiešu dzejnieka Ovidija „Metamorfozes“ un „Māksla mīlēt“, kurā autors ar poētisku eleganci runā par savu pieredzi šajā jomā, joprojām aktīvi uzrunā lasītāju. Daudziem viņa mīlas dzeja tolaik šķita pārāk erotiska un tāpēc netikumīga. Kritizētāju skaitā bija arī ķeizars Oktaviāns, kas dzejnieku izsūtīja.
Vēlāk Ovīdijs atzina, ka ir veicis savā dzīvē divas kļūdas. Proti – pirmā ir dzeju krājums un otrā – sānsolis. Tā arī neviens neuzzināja kas bija šis „sānsolis“, līdz pat šai baltai dienai. Dzeja, deja vai mīlestība? Iespējams, ka tieši pēdējais faktors ir visu nīdēju ciešanu pamatā. Mīlestība ir tik spēcīgas jūtas, ka pat antibiotikas nepalīdz no tām atbrīvoties. Taču naids – palīdz vienmēr, lai iznīcinātu visu.
Antīkajiem grieķiem seksualitāte skaitījās spēcīga, haotiska dziņa, kas kā bulta ieduras sirdī. Vārīgākajā vietā. Sajūtas, kuras neiespējams savaldīt. Tiktāl varētu piekrist. Šodien mēs spriežam sistēmiski. Proti, ja mūs apbur pretējā dzimuma cilvēks, tad esam heteroseksuāli, ja sava dzimuma – tad homoseksuāli.
Grieķi domāja citādi. Viņiem nebija svarīgi, kurā sirdī un kādā veidā kaisles bulta ir iedūrusies un inficējusi. Pats svarīgākais skaitījās pats sajūtu impulss un tā jauda. Nav svarīgi, kas un kāds „tas otrs“. Tas nozīmē, ka antīkajā Grieķijā sieviešu nīdēji neparādās kā „suga“, jo viņu sabiedrības seksuālo attiecību praksi daudzi šodien uztvertu kā ļoti provocējošu un izlaidīgu. Taču intīmās attiecības jau toreiz nebalstījās uz līdztiesības principa. Tās vienmēr bija varas (skolotāja – skolnieka; priekšnieka – padotā; kunga – verdzenes) attiecības. Vīrietim pakļauties savām sajūtām arī tolaik skaitījās nevīrišķīgi. Tieši tāpat kā šodien.
Ir daudz iemeslu, lai cīnītos, bet nav neviena laba iemesla, lai ienīstu.
Es paceļu to akmeni.
Ko tu uz mani sviedi
Ak, kādi šajā akmenī
Ir sasaluši ziedi!
(Ojārs Vācietis)