Mamutu mednieces un sasalušie akmens ziedi. Vīriešu karš pret sievietēm un tā ideologi

Speciāli TVNET

Diskusijas par sieviešu un vīriešu lomu sabiedrībā turpinās. Diktatūras apstākļos tādu nebūtu. Tur visi zinātu savu vietu, klusētu un izliktos, ka piekrīt. Taču mēs dzīvojam atvērtā demokrātijā, kurā var apšaubīt pārbaudītas lietas un izvirzīt aizliegtas hipotēzes. Iespējams, ka šāds atvērts un caurspīdīgs laiks ir apgrūtinošs tiem, kas tic lietām un parādībām bez argumentācijas. Tad (grūtos brīžos) palīgā jāsauc vēsture, Bībele un pat antīkie varoņi.

Viens no tādiem ir pašlaik populārais, it kā ar mizogīniju sirgstošais varonis Ovīdijs. Viņu piesauc un lieto kā argumentu sociālo mediju batālijās brīžos, kad nav vairs ko teikt. Īpaši populārs viņš šobrīd ir amerikāņu labējo kustībai “alt right” (alternatīvie labējie), kas šodien jau uzskatāma par starptautisku, ekstrēmu labējo spārna politiskā populisma izpausmi. Starp citu, tieši šīs kustības ietekme ASV lielā mērā panāca to, ka Donalds Tramps kļuva par ASV prezidentu. ”Hail Trump, hail our people, hail Victory!” – neslēpj savu prieku par sasniegto arī organizācijas līderis Ričards Spensers medijiem Eiropā.

Kāpēc satraukums labējo vagonā?

Kāpēc balto rasistu kustībai nepieciešams donžuāns vai labi slēpts sieviešu nīdējs – senās Romas dzejnieka Ovīdija izskatā? Vai tiešām viņš tolaik cīnījās pret šodien tik aprieto feministu „nāves tvērienu“? Nezin vai. Ovīdijs bija dziesminieks, trubadūrs antīkajā pasaulē. Dzejoja par mīlestību. Taču šodienas amerikāņu brutālo puišu alt right kustībai viņš ir vajadzīgs kā mačo sentēvs. Lai pamatotu savu cīņu pret sieviešu tiesībām ar „antīkām vērtībām“.

Tas palīdzēšot viņiem pievākt atpakaļ pasauli, kuru pārvaldīt esot sagrābušas sievietes. Tāpēc vīrieši atraduši jaunu ceļu, kas saucas MGTOW (Men going their own way) un nozīmē – iet savu ceļu. Kurp viņi pa šo ceļu aizies, tas vēl nav zināms, taču satraukums ir jūtams. Sievietes izlauzušās no pagraba un atpakaļ doties ierādītajā tumsā negrasās. Tas nozīmē, ka sabiedrības otra puse beidzot aktīvi gatava piedalīties sabiedrības veidošanā un vīrietim vairs nav jāuzņemas ģimenes apgādāšana vienam.

Tagad mamutus medī arī sieviete. Nekā ļauna un pazemojoša šajā faktā nav. Galu galā – līdztiesība, darba un pienākumu dalīšana nav nekas slikts. Taču dažiem tas nepatīk. Viena no šīs alt right kustības grupām, kas sevi dēvē par “Pickup artists” (PUA), nekautrīgi uzskata, ka sievietes ir jāapkaro. Tieši un nepārprotami. Viņām jāierāda atkarīgs, pakārtots stāvoklis un jāreducē līdz rumpim, ar kuru jārealizē sekss, un viss. Šim piegājienam ir izveidota instrukciju lapa (Neils Strauss, Spēle), kuras mērķis ir izsmiet un pazemot sievietes līdz stāvoklim, kad viņas zaudē pašapziņu un ir gatavas darīt pilnīgi visu, lai gūtu kādu ievērību no vīrieša puses.

Taču kāds tam visam sakars ar Ovīdiju? Izrādās, ka, pievelkot savām šodienas pārliecībām antīkos varoņus, ir iespējams devalvēt sievieti līdz mājdzīvnieka līmenim, it kā antīkās literatūras mācību vārdā. Par šo īpatno pieeju lieliski raksta Dona Zakerberga (Donna Zuckerberg) savā jaunajā grāmatā ”Not all dead white men: Classics and misogyny in the digital age” (Harvard University Press).

Manipulācija ar mākslu ideoloģijas vārdā

Antīkā pasaule ir noderējusi daudziem savu ideju argumentācijai. Ar to šobrīd aizraujas alt right kustība, to sumināja arī itāliešu fašisti un vācu nacisti. Ar antīkās domāšanas palīdzību esot iespējams gūt apstiprinājumu baltās rases vīriešu pārākumam.

Tā apstiprinot arī Eiropas kultūras suverenitāti. Taču pats galvenais esot tas, ka tieši antīkā kultūra pierādot vīrieša pārākumu pār sievieti. Jau senie grieķi esot zinājuši, ka uz sievietēm nevarot paļauties. Viņas esot amorālas, intelektuāli neattīstītas un pieprasot skarbu, valdonīgu apiešanos ar sevi. Vai tā bija rakstīts šajos senajos tekstos? Domāju, ka katrs var pievilkt tekstu savām idejām, atraujot domas no konteksta.

Taču daudz interesantāka ir dilemma, vai tas, ka kāds pirms simtiem gadu ir klāstījis kaut ko savādu vai negodīgu, ir iemesls, lai šodien līdzīgi izrēķinātos ar saviem laikabiedriem? Domāju, ka senu tekstu saturs nav nolasāms burtiski un izskaidrojams vienkāršoti.

Taču tā dara. Vēsture un seni teksti vienmēr tiek piesaukti tad, kad trūkst loģisku argumentu, lai citiem uzspiestu savu patiesību. Ja kādam gribas novākt sievietes no vadošām pozīcijām mūsu sabiedrībā un izstumt no intelektuālās telpas, tad vajag argumentus šādai rīcībai. Tad atliek pierādīt (ar senu tekstu palīdzību), ka naidam pret sievieti ir dziļas saknes eiropeiskās kultūras vēsturē. Var arī pameklēt citātus stoicisma filozofijā, lai apgalvotu, ka tikai baltajam vīrietim ir tiesības izteikt viedokli un izlemt svarīgus lēmumus. Sievietei jāklusē.

Šodien šādi apgalvojumi šķiet smieklīgi, pat uzjautrinoši. Taču pastāv kustības, kas tieši tāpat kā piesauktā alt right organizācija nerimstas pazemot sievietes kā pakārtotu – otro dzimumu. Pie kam kopš Trampa ievēlēšanas amatā šī kustība internetā iet plašumā un tiek atbalstīta pat no paša prezidenta puses.

Par Donalda Trampa attiecībām ar sievietēm ir uzrakstīti gari teksti un grāmatas, tāpēc šis naratīvs nav patīkama lasāmviela. Taču nožēlojami, ka agresīvā attieksme pret sievieti un demagoģija senu tekstu izmantojumā (šīs pozīcijas apstiprināšanai) nerimstas un turpina iet plašumā arī šodien.

Taču kas ir šie alt-right kustības piekritēji un kur tie radušies? Viņiem nav manifesta, nav formālas organizācijas, nav skaļi reklamētu sapulču un līderu ar vārdu. Tā ir digitāla organizācija, decentralizēta un neformāla. Līdz ar to tā nelīdzinās tipiskām labējo ekstrēmistu kustībām, jo atgādina tipisku interneta kopības formu, tāpēc to sarežģīti kategorizēt politiski. Taču vadošā iezīme ir kategoriska nostāšanās pret pastāvošo kārtību un ģenerālais mērķis – feminisma apkarošana un „atmaskošana“. Tā notiek, izmantojot filmas Matrix galveno varoni Neo, kurš atmasko feminisma būtību un tā “melīgo dabu“. Sievietes viņu izpratnē ir liekules, kas izmanto vīriešus, lai tiktu pie bagātības un pakļautu sev vīriešus. Valodas stils šīs organizācijas iekšējā komunikācijā ir jēls un rupjš, un sieviete (viņu izpratnē) nav nekas labāks par dresētu mājlopu.

Ienaida mode

Kur rodas šie radījumi, kas ienīst pretējo dzimumu tik ļoti, ka gatavi pielīdzināt mājlopiem? Ko iesākt ar visiem jau mirušajiem vīriešiem un viņu atstāto kultūras mantojumu, kas savos sacerējums pauduši naidu un neslēptus pazemojumus sievietēm? Vai viņu ciešanas bija pamatotas un sakņojas sabiedrības aizspriedumu valgos, vai par šo tēmu nav pieklājīgi runāt joprojām? Tāpēc turpināsim klusēt?

Pēdējo gadu laikā, pateicoties #metoo jeb #arīes kustībai, sākas plašāka un apjomīgāka saruna ne tikai par sieviešu nīdējiem šodien, bet arī par viņu ieguldījumu literatūrā un mākslā agrāk. Tiek aktualizēti jautājumi par mākslas darbiem, kuri satur pašmērķīgu sieviešu izvarošanu, seksuāla rakstura sadismu un pazemojumus. Protams, nekavējoties noskan sašutums un protesti ar kopsaucēju, ka mākslu cenzēt nedrīkst. Taču nenoliedzams ir fakts, ka ar līdzšinējām filmām, kurās dominējošie slepkavību un pazemojumu upuri mēdz būt sievietes, esam izaudzinājuši kultūras un mākslas darbiniekus, kuri sieviešu pazemošanu ikdienā uzskata par normu. Nobela komitejas izjukšana Zviedrijā ir viens no šā efekta piemēriem.

Sieviešu izvarošanas aktu un dažādu citu fizisku un morālu pazemojumu normalizācija mākslas darbos ir notikusi līdz šim netraucēti un ilgstoši. Ar to nācies saskarties glezniecībā, foto, kinomākslā un literatūrā. Vai šo pieeju iespējams mainīt? Vai ieraduma un vecus aizspriedumu dēļ to drīkst un vajadzētu turpināt?

Ja reiz alt right kustībai liekas, ka tieši šie ciniskie mākslas darbi ir zīme, ka šāda ir norma, kuru var un vajag saglabāt arī mūsu ikdienā, tad ir pienācis laiks nomainīt dekorācijas. Tieši tāpat kā vārdu „nēģeris“ vai „čigāns“ lietojuma reducēšanu ikdienā un daiļliteratūras tulkojumos, varētu ieviest arī sieviešu dzimumu pazemojošu ainu izmantojuma lietderības apšaubīšanu mākslā. Vai šim pasākumam nav pienācis pēdējais zvans?

Protams, katrs var interpretēt mākslas darbu pēc saviem ieskatiem. Tas pats Ovīdijs zviedru feministei un literatūras zinātniecei Ebai Vitai-Brātštromai (Ebba Witt-Brattström) šķiet labs normāla, sievieti cienījoša vīrieša piemērs (pat citējot Ars Amatoria). Turpretī Rušs Valizadei (Roosh Valizadeh) no šī autora darbiem iegūst pavisam citu pieredzi. Proti, ka sievietes „nē“ nenozīmē noliegumu, bet klīrēšanos un izaicinājumu varmācībai.

Tas nozīmē, ka romiešu dzejnieka Ovidija „Metamorfozes“ un „Māksla mīlēt“, kurā autors ar poētisku eleganci runā par savu pieredzi šajā jomā, joprojām aktīvi uzrunā lasītāju. Daudziem viņa mīlas dzeja tolaik šķita pārāk erotiska un tāpēc netikumīga. Kritizētāju skaitā bija arī ķeizars Oktaviāns, kas dzejnieku izsūtīja.

Vēlāk Ovīdijs atzina, ka ir veicis savā dzīvē divas kļūdas. Proti – pirmā ir dzeju krājums un otrā – sānsolis. Tā arī neviens neuzzināja kas bija šis „sānsolis“, līdz pat šai baltai dienai. Dzeja, deja vai mīlestība? Iespējams, ka tieši pēdējais faktors ir visu nīdēju ciešanu pamatā. Mīlestība ir tik spēcīgas jūtas, ka pat antibiotikas nepalīdz no tām atbrīvoties. Taču naids – palīdz vienmēr, lai iznīcinātu visu.

Antīkajiem grieķiem seksualitāte skaitījās spēcīga, haotiska dziņa, kas kā bulta ieduras sirdī. Vārīgākajā vietā. Sajūtas, kuras neiespējams savaldīt. Tiktāl varētu piekrist. Šodien mēs spriežam sistēmiski. Proti, ja mūs apbur pretējā dzimuma cilvēks, tad esam heteroseksuāli, ja sava dzimuma – tad homoseksuāli.

Grieķi domāja citādi. Viņiem nebija svarīgi, kurā sirdī un kādā veidā kaisles bulta ir iedūrusies un inficējusi. Pats svarīgākais skaitījās pats sajūtu impulss un tā jauda. Nav svarīgi, kas un kāds „tas otrs“. Tas nozīmē, ka antīkajā Grieķijā sieviešu nīdēji neparādās kā „suga“, jo viņu sabiedrības seksuālo attiecību praksi daudzi šodien uztvertu kā ļoti provocējošu un izlaidīgu. Taču intīmās attiecības jau toreiz nebalstījās uz līdztiesības principa. Tās vienmēr bija varas (skolotāja – skolnieka; priekšnieka – padotā; kunga – verdzenes) attiecības. Vīrietim pakļauties savām sajūtām arī tolaik skaitījās nevīrišķīgi. Tieši tāpat kā šodien.

Ir daudz iemeslu, lai cīnītos, bet nav neviena laba iemesla, lai ienīstu.

 

Es paceļu to akmeni.

Ko tu uz mani sviedi

Ak, kādi šajā akmenī

Ir sasaluši ziedi!

(Ojārs Vācietis)

Mediju meli, psiholoģiskais karš un mēs

Sadama Huseīna gāšanaPaļāvība ir demokrātijas atslēga. Mums visiem gribas ticēt tam, ko raksta mediji, ziņo televīzija, radio vai interneta portāli. Brīdī kad televizora vai datora ekrāns sāk melot, publiskā domā sašķobās kā laiva, kurai nolauzts ķīlis.

Mediji nedrīkst melot, jo ar mediju meliem ir tāpat kā ar sirdsapziņu. Ja sākumā tā runā, tad pie nākamajiem un aiznākošajiem meliem jūsu sirdsapziņa apklust un beidz funkcionēt mūsos kā dabiskais morāles indikators. Uzminot kāju savai sirdsapziņai un apklusinot to cilvēks iekšēji sapūst.

Tāpat ir ar medijiem. Brīdī kad tie sāk melot vai nu pārpratuma, vai muļķības vai mārketinga aprēķina (klišķu) dēļ, mediji izirst no iekšpuses. Kādu laiku to audimats aug, jo publika tiek iemācīta gaidīt skandālus vai ”atmakskojumu maratonu”, taču gala galā sabiedriskā doma kļūst satramdīta, pesimistiska un apzināti pievēršas eiskepismam = bulvāru žurnāliem un romantiskajai literatūrai (aktuālo mediju vietā). Publika bēg. Tiešā un pārnestā nozīmē. Prom no ikdienas revolveržurnālistikas. Projām no Latvijas.

Tas nozīmē, ka paši mediji ir tie, kas ar savu rīcību panāk savas publikas faktu rezistenci un savas auditorijas bēgšanu projām no ikdienas sapņu un iedomu pasaulē. Tātad paši panākt auditorijas skaitļu kritumu kļūdainas stratēģijas dēļ. Šo, medijiem raksturīgo patiesības devalvēšanas procesu, var nosaukt arī par realitātes saindēšanu. Proti – lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem pazeminās recepcijas spēja. Līdzīgi kā trokšņa apdullināts cilvēks arī mūsu mediju publika spēj uztvert vienīgi paceltu balsi, košu krāsu ilustrācijas, skaļus skandālus un nespēj/nejaudā iedziļināties problēmu būtībā.

Latvijas skandālmediju uzforsētais troksnis ap ”raudošajām meitenēm” ir viens no šādiem ”realitātes saindēšanas” piemēriem kad legālajā mediju vidē tika piedāvāti nepārbaudītas un melīgas insinuācijas kā ”pārbaudīti notikumi” un sabiedrība tos naski uzknābāja kā apriori patiesību. Parasti šajā dezinformācijas procesā tiek izmantots otrais dezinformācijas paņēmiens, kuru dēvē par apelāciju pie autoritātes (1) http://www.kasjauns.lv piemeklētie ”eksperti”, 2) TV3 raidījuma vadītāja, 3) LR Pēcpusdienas programmas vadītāji un citas medijos pazīstamas personības), kas deklarēja, ka ”tā tas ir” ”un viss”. Vēl vairāk – šis notikums liecina, ka mūsu Latvijas lasītājs/skatītājs/radioklausītājs ir viegli manipulējams, ja piedāvātās insinuācijas saskan ar publikas aizspriedumiem.

Salīdzinājumam piedāvāju līdzīgu gadījumu Skandināvijā

Skandāls sākās lokālā līmenī, tieši tāpat kā pie mums ”Budes trača” gadījumā – ar vienu dusmīga tēva ierakstu FB.

Šajā gadījumā tā bija publikācija kādā nenozīmīgā vācu lokālo ziņu portālā. Februārī tā informēja savu vācu lasītājus, ka Zviedrija  eksportēs 12 Archer tipa lielgabalus Ukrainas armijai. Šo artilēriju Ukrainas valdība izmantošot, lai cīnītos pret Austrumukrainas kaujiniekiem. Kā argumentu šim apgalvojumam vācu interneta medijs izmantoja zviedru aizsardzības ministra apsveikumu BAE System Bofors AB šefam par izdevīgu darījumu. Raksts beidzas ar secinājumu: ” tumši darījumi ir raksturīgs zviedru ieroču industrijas un aizsardzības ministru darba stils. Vai Pēters Hulkvists pēc šī darījuma paliks savā postenī, to rādīs laiks”. Kā savā grāmatā (Den dolda alliansen, Atlantis) norāda zviedru aizsardzības eksperts un žurnālists Mikaels Holmštroms (Mikael Holmström), vāciešu publicētā ziņa ir nepatiesa un ilustrācijā pievienotais ”apsveikums” samontēts, kurā ielīmēts ministra paraksts no pavisam cita dokumenta.

Kāpēc vācu lokālajam interneta portālam vajadzīgā šāda šķobīšanās? Tāpēc, ka kaut kur šie meliem jādod starta pozīcija. Ir vajadzīga neuzkrītošs tramplīns, lai tālāk to uzknābātu jau lielāki un ietekmīgāki mediji. Tieši tā arī notika. Pateicoties viltotajai ilustrācijai, šo materiālu sāka publicēt ietekmīgi rietumu mediji. Melīgā informācija sāka dzīvot internetā savu – autonomo dzīvi, kļūstot aizvien populārāka un aizlēkšojot pat līdz Wall Street Journal. Amerikāņi sāka interesēties kāpēc valsts, kas nav NATO dalībniece sūta savus ieročus pa taisno uz fronti?

Tikmēr Stokholmā sākās uztraukums. Tika mēģināts noskaidrot no kurienes šī nepatiesā ziņa ir izdīgusi un kurš ir šo nepatieso apgalvojumu autors, jo fakta noliegumam neviens neticēja. Pamazām noskaidrojās, ka ”pīlei kājas aug” Pēterburgā un tieši no Krievijas šī mediju pīle ir rūpīgi un padomāti palaista gaisā caur vācu pieticīgo interneta portālu.

Šis piemērs lieliski pierāda, ka ”raudošās meitenes” var sacerēt un interpretēt ar interneta palīdzību ikviens (ja labi grib!) un iesēt sabiedrībā nemieru, naidu nemaz nav tik grūti. Agrāk to sauca par panikas cēlājiem. Tagad to sauc par nedrošības uzrušinātājiem internetā. Tātad – šādos gadījumos vislielākā jauda tiek koncentrēta, lai apturētu baumu tālāku izplatīšanu. Vai atcerieties baumu šlūdoni pirms pāris gadiem, kad tieši internetā ”kāds” sāka izplatīt baumas par Swedbankas bankrotu un tauta svētdienā rāvā ārā no bankomātiem visus savus ietaupījumus. Atceros, ka tobrīd biju autobusā no Rīgas uz Liepāju. Man zvanīja vairāki vadošo mediju ziņu dienestu vadītāji un vēlējas uzzināt vai tā būs vai nebūs un atlika tikai pabrīnīties cik cieši ”tauta ticēja”, ka zviedru banka aizies pa to pašu ceļu kur Krājbanka. Brīdī, kad tiek nojaukta robeža starp patiesību un meliem un tieši mediji uzņemas šo procedūru veikt, sākas panika. Tas ir modernās psiholoģiskās kara stratēģijas veids. Tagad vairs nekaro ar kalašņikoviem, bet ar šāvieniem sabiedrības dvēselē. Tātad ”viņiem” ir svarīgi sagraut mūsu sabiedrības ticību demokrātiskas sabiedrības ideāliem, institūcijām. Lai to izdarītu ir jāpanāk, lai tauta vairs netic pat etablētiem medijiem. Lai tauta traktē visus faktus kā subjektīvus. Lai tauta netic, ka patiesība vispār pastāv.

Izskatās, ka ”raudošo meiteņu” gadījums lieliski pierāda šīs stratēģijas efektus Latvijā. Nedomāju, ka iniciatīvas autori (tiem, kam nepatīk skolēnu formas Rīgas lietuviešu skolā) ir gigantiski psiholoģiskā kara stratēģi, taču metodes, kuras viņi izmantoja, ir ļoti līdzīgas Krievijas ētera demagoģijai tieši pašlaik (melnais PR).

Nevienam nav noslēpums, ka Putina propagandisti ļoti efektīvi manipulē ar medijiem un vērīgam sekotājam viņa paņēmieni nav nekas pārāk sarežģīts. Spektrs šai mašinērijai ir plašs – sākot no ”interneta troļļu fabrikām” (kurās strādā apmaksāti cilvēki, kuru darba pienākumos ietilpst rakstīt sociālajos medijos apmaksātu propagandu, ieskaitot melus par cilvēkiem, kas nav vēlami Putina režīmam) un beidzot ar frontālu faktu un komentāru sakropļošanu pēc ideoloģijas šablona valsts televīzijā Maskavā. Tas, ko Krievija šodien piedāvā presē, radio un TV no malas patiešām izskatās pēc žurnālistikas, taču tās saturs ir melīgs un izkropļots. Ja sabiedrība ir izglītota propagandas jautājumos, tad šāda ”kalašņikova ideoloģijas kārta” to ievainot nevar. Taču, ja mediju kompetence sabiedrībā ir zema (tā kā tas ir Latvijā, ASV vai Baltkrievijā u.c.), tad vēlamo efektu var panākt samērā ātri. Piemēram, Sputnik news  tagad sākuši pat raidīt zviedriski, kā vecajos PSRS laikos! Nemaz nerunājot par Russia Today.

Propaganda nemēdz kliegt. Tā runā klusi un kā burvju mākslinieks ražo baložus cepurē. Tas pats zviedru lielgabalu melu skandāls krievu medijos tika ”noformēts” kā zviedru atriebība par zaudēto kauju pie Poltavas 1709. gadā. Tik pat žigli ar humoru tiek īsi paziņots, ka krievu zemūdene (kas nesen tika dzenāta pie Stokholmas) faktiski esot izrādījusies pašu zviedru plastmasas laiva! (nepatiess fakts). Var iet savās fantāzijās vēl tālāk un ironiski paziņot, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnu faktiski notrieca amerikāņi (nepatiess fakts) un, ka miljoniem ukraiņu bēg no savas valsts uz Austrumu zonu, jo mīl Putinu un Krieviju (nepatiess fakts)!

Kas mums par to, ka krievu mediji melo kā seski? Mums jāapzinās, ka melu aprīšana var izdarīt lielu ļaunumu sabiedrībai. Apmelojumi paliek internetā, tur tie klejo kā indīgas medūzas un pievelk trokšņa apstulbotās publikas skatienus. Tas nozīmē, ka: 1) ikvienu no mums var apmelot (ja kāds to vēlas) internetā un nav instrumentu, lai šīs ”baumu medūzas” novāktu, 2) šādi iespējams kompromitēt arī valstiski svarīgas personas, autoritātes, kurām mūsu sabiedrība uzticas un caur to sagraut mūsu stabilitāti, 3) iedragāt demokrātiskas Latvijas pamatus. Tāpēc ir tik svarīgi attīstīt alerģiju pret mediju meliem visos sabiedrības līmeņos.  Vajag attīstīt skepsi pret mediju medūzām. Tas ir ļoti svarīgi.

Zemūdenes uzbrūk Zviedrijai, interneta mediālā eksplozija politiskajās debatēs.

2011.  gada 15. septembrī

Šodien atkal uzbrūk zemūdenes. Uz rietumiem no Gēteborgas ostas tās pamanītas un trešā jūras flote patlaban dodas pretī no Karlskrūnas.  Kaujas gatavībā ir arī ceturtā divīzijā, kas jau ieradusies no Bergas Stokholmā, lai piedalītos nelūgto ciemiņu aizdzīšanā.

Pagaidām nav zināma zemūdeņu valsts piederība un armijnieki cenšas neko nekomentēt. Kāpēc šī informācija tomēr noplūdusi medijos? Tieši šodien?

Tāpēc, ka zemūdenes konstatētas Baltijas jūras zonā, kurā novērojama intensīva prāmju satiksme.

Tikmēr naidīgās zemūdenes turpina paslēpju spēlēšanu un neitrālā Zviedrijā sasprindzina muskuļus.

Redzēsim ar ko tas viss beigsies.

Tikmēr vēlēšanu maratons uzsācies šodien Dānijā, tam sekos Latvija un Polija.

Protams, ka partijas plaši lieto tīmekļa ”propagandas” ieročus, lai tiktu pie sev tik nepieciešamajām vēlētāju balsīm.

Kas šajā jomā jauns?

Ķīna ir interesants piemērs, kas spilgti demonstrē jaunākos trendus.

Ķīna (kā jau diktatūras valsts) demonstrē partijas komunikatīvos eksperimentus politiskās propagandas jomā, kas (starp citu) izpaužas arī Latvijas politiskajā tīmekļa komunikācijā.

Tīkla lietotāju skaits pēdējo gadu laikā ir eksplodējis. Varai jāmeklē jaunas manipulācijas formas, lai noturētu viedokļa grožus savās rokās.

Pirmkārt – ir izveidojušās divas ”viedokļa noteicēju” sviras : partija un publiskā doma.

Otrkārt – komunistu partija sāk plaši izmantot ”komerciālos” medijus vecās propagandas tālākai attīstīšanai. Tātad – paralēli partijas finansētajiem medijiem tiek attīstīts itkā finansiāli neatkarīgu komunistu partijas mediju sazarots tīkls. Mērķis – radīt iespaidu, ka mediji, kas paši sevi ”uztur” ir neatkarīgi un itkā pauž bezkaislīgu viedokli.

Treškārt – slāņojas žurnālistu elite. Daudzi vadošie žurnālisti sāk just atbildību profesijas pienākumu priekšā un mēģina oponēt partijas propagandas nodaļas spiedienam. Tieši (redakcijās pa dienu) un netieši (savos blogos vakarā, pie mājas datoriem).

Ceturtais – cenzūra nav samazinājusies, taču vara vairs nevar aprobežoties ar klajiem mediju darbinieku arestiem (kā mākslinieka Vei-vei vajāšana). Tāpēc Ķīnas komunistu partijas propagandisti sāk attīstīt ļoti kustīgu stratēģiju (skat. The power of internet in China”, Goubn Yang) – veidot portālus, kas ārēji atgādina esošos privātos. Šādu praksi tagad izmanto oficiozs ”Tautas balss” un centrālā televīzija – CCTV.

Būtībā šis solis ir investīcija 2 lielos projektos – ” ideoloģiskā izklaide” un ”infoizklaide” .

Tas nozīmē, ka abas atraktīvās formas atvieglo partijas ideoloģisko ideju ”pielipināšanu lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem” ar atvieglotas, izklaidējošas un itkā ziņu formāta informācijas palīdzību.

Tā ķīniešu komunistiem pamazām aizvien labāk izdodas uzburt ilūziju par to, ka tautas un varas intereses itkā sakrīt.

Piektkārt – partija plaši liek lietā ”tīmekļa žagatas” – uzpirktu studentu un samērā labi apmaksātu skribentu armiju, kas ik dienas pārblīvē tīmekļa portāla diskusiju slejas ar varu un valdniekus slavinošiem komentāriem- ”prezidents – goda vīrs”, ” īsts saimnieks savā zemē” , ”patriots kā nākas” utt. Tādā kārtā varai izdodas kolonizēt interneta diskusiju viedokli. Taču no otra puses – izjaucot reālo viedokļu proporciju, varas manipulatori zaudē  faktisko ainu.

Diskusiju viedokļu polarizācija kļūst tendencioza un neatspoguļo reālo situāciju (kuru konstatēt reizēm ir svarīgi pat visnejēdzīgākajam diktatūram).

”Interneta žagatām” maksā par katru komentāru, taču ar laiku šo kontingentu var pamanīt, jo viņi lieto štampus un reizēm izdara vairāk nelāga nekā laba. Viņiem tiek piedāvāta „pozitīvisma šablonu skala”, taču to biežā atkārtošana ar laiku notrulina lasītājus.  Līdzīgu ainu var novērot arī Latvijas interneta vidē, kad, piemēram ”zemnieku” partijas patrona vārdā raksta neskaitāmi cilvēki, kas lieto no citātu grāmatām nozagtus spārnotus teicienus un citus tukšus prātojumus, lai greznotu savu vadoni ar intelekta ozolzīlēm.

Sestkārt – ir 100% skaidrs, ka internets (kā tāds) nespēj sagraut ķīniešu komunistu partijas varas pozīciju. Paradoksāli, ka tieši internets spēj atvieglot varas manipulāciju ar tautu, jo piešķir varai jaunus resursus publiskā viedokļa šturmēšanai.

Ļeņinisma loģikā skolotu varas cilvēku problēma nav sava (arī nepopulāra) viedokļa paušana, bet gan reālo viedokļa grupējumu konstatācija. Protams, ka gan ķīnieši gan latviešu partiju propagandisti mēģina vispirms uzpirkt viedokļu līderus, taču ne vienmēr tas izdodas.

Septītkārt – jaunā paaudze, kas iegremdējusies internetā līdz ausīm, nepieņem vecos priekšstatus. Režīmam visbīstamākie ir tieši šie ļaudis, kas pateicoties Twiteram un citiem interneta organizētājiem sarīko demonstrācijas un mēģina atkārtot ”arābu pavasari”.

Visbargāk soda strādniekus. 1979. un 1989. gada protestos Ķīnā smagākos sodus piemēroja proletariātam.

Astotkārt – režīmam nepatīk blogi kuros var kaut ko jaunu uzzināt. Kā norāda mediju pētnieks un blogeris Xiao Quiangs (China Digital Times) – timeklis daudziem jaunajiem ķīniešiem kļūst par intelektuālo skolu, par augstskolas solu. Ja izklaides vietā pēkšņi nostājas saprātīga saruna, tad situācija jau kļūst ļoti bīstama režīmam.

Pēc vēlēšanām varēsim analizēt arī Latvijas mediālo komunikāciju.

Domāju, ka mūs gaida vairāki pārsteigumi, jo liela partiju daļa šodien Latvijā izmanto nevis civilizētu un progresīvu komunikāciju ar saviem vēlētājiem, bet gan ķīniešu un putjiniešu metodes.

Diemžēl.