Speciāli TVNET Klik

Kamēr Ukrainā norisinās reāls karš, ļaudis ārpus frontes turpina kauties sociālajos medijos simbolisku batāliju formā. Par varas un naudas sadalījumu, ekonomiku un privilēģijām. Par un pret ticību un pārliecību. „Kultūru kari“ šādi marķē mūsu ikdienas dzīvi, robežas tajā un liekas, ka agrāk tik traki nebija. Tad visi bija vienotāki un konfliktus atrisināja diplomātiskā ceļā. Vai tā patiešām bija? Vai agrākais tikums bija saticība? Šaubos. Agrāk strīdīgu jautājumu bija pat vairāk, taču frontes iezīmēja robežas. Turpretī tagad jaunā konfliktu līnija iezīmējas ap jauniem procesiem sabiedrībā, kas agrāk nebija aktuāli. Proti: migrācija, bēgļi, nacionālisms, seksuālās minoritātes un izteikšanās brīvības tiesības un robežas.

Kas ir šodienas kultūrkari?

Tie nav bruņoti konflikti, bet gan diskusijas par to, kuram dot tiesības formulēt kas mēs esam. Kurš drīkst norādīt kā turpmāk būtu jādzīvo. Kā ir pareizi un kas nepareizi. Kurš ir nesvarīgs vai svarīgs un kādā jomā būtu jāinvestē vairāk naudas vai uzmanības nekā tas darīts līdz šim. Ekonomiski, sociāli, akadēmiski? Kultūras kara fronte iezīmē arī grupu svarīgumu sabiedrībā. Tātad – kura grupa ir hegemonijā jeb, kas ir tie, kas drīkst un spēj formulēt šodienas problēmas un risinājumus. Kuriem sabiedrības locekļiem būtu jāklusē un jāpakļaujas.

Šādi kari netieši ietekmē mūsu ikdienas dzīvi. Parasti tie iesākas konkrēti, par kādu noteiktu tēmu. Piemēram, tā pati okupekļa nojaukšanas lieta nav tikai kultūras vai ideoloģijas jautājums. Tā ir kultūru konflikta dilemma, jo pierāda, ka viena sabiedrības daļa uztver visus pieminekļus un mākslas priekšmetus kā nemaldīgas, estētiskas vērtības un nesaprot, ka māksla faktiski vienmēr ir bijusi pastāvošās varas slavinātāja un „brauc pa tām pašām sliedēm“, kuras lieto aģitētāji un propagandisti. Šī pati nekritiskā patērētāju grupa parasti nespēj kritiski domāt un pieļaut, ka mākslu var izmantot arī sabiedrības manipulācijai, nevis patiesu vērtību (notikumu, varoņu) glorificēšanai. Proti, Padomju Savienības un Krievijas līderi vienmēr ir izmantojuši karavīra (okupanta) – uzvarētāja tēlu kā pasaules glābēja simbolu. Nomainot akcentus no būtiskā (varmācīga okupācija) uz nebūtisko (atbrīvotāja no ļaunuma). Tas nozīmē, ka Pārdaugavas piemineklis un tā pretinieki pārstāv sovjetistu ideoloģijas indoktrinēto sabiedrības daļu, kas tic propagandai, nevis domā kritiski. Tāpēc nekāda diskusija ar šiem ļaudīm nav iespējama vienkārši tāpēc, ka viņiem nav zināšanu par patiesību un lietu reālo gaitu. Proti, nav nozīmēs strīdēties ar cilvēkiem par to, ko viņi nezina.

Līdz šim pasaule bija nedaudz homogenizētāka. Viedokļi sadalījās lielāku grupu starpā. Tagad viedokļu grupu ir vairāk un konfliktu skaits starp tām progresē.

Berlīnes mūra krišana, globalizācija, bēgļu problēma iezīmē pavisam jaunas līnijas kultūras konfliktu skalā.

Pats jēdziens „kultūru karš“ pie mums ieradies no ASV, kur šādas izpausmes dēvē par culture wars jau sen un šis jaunums vienmēr bijis svarīga diskusiju kultūras sastāvdaļa. Pie mums šo procesu labāk saprot kā viedokļu konfliktu. Lai gan ir jau tā, ka šie jautājumi ir nodarbinājuši cilvēci vienmēr – sākot ar reliģiju kariem un beidzot ar renesansi, apgaismību un franču revolūcijas idejām. Nemaz nerunājot par konfliktu starp zinātni un baznīcu, strīdiem par seksuālajām minoritātēm un viņu tiesībām, sieviešu lomas jautājumu ģimenē un sabiedrībā, par un pret abortiem, antirasismu un citām tēmām, kas izvirzās priekšplānā cilvēcei briedumu sasniedzot.

Identitātes meklēšana

Katra cilvēka identitātes politika šodien ir ciešā saistībā ar kultūrkariem. Agrāk valstis un diktatori varmācīgi vai militāri pakļāva sev apkārtējos cilvēkus 100%, izdomājot likumus un

himnas valsts manifestēšanai. Tā šo tautiešu pakļaušanu sev (valstij) pašlaik cenšas realizēt , piemēram, Putins Krievijā. Pēc viņa domām katram krievu cilvēkam ir pienākums pret savu valsti, kuras formu un saturu nosaka diktators pats. Taču šāds veco laiku modelis vairs neeksistē modernajā sabiedrībā, kurā priekšplānā ir katra cilvēka, nevis viņa valsts vajadzības. Tagad cilvēki piemeklē valsti sev. Nevis piekārtojas diktatora formētas valsts prasībām.

Kā un kad notika valsts piekārtošanās pilsonim, nevis otrādi – pilsoņa pakļaušana valsts vajadzībām?

Tas bija liberālisms, kas pievirzīja cilvēki tuvāk individuālismam jeb liberālajām brīvībām. Liberālisma princips noteica, ka visiem vairs nav jādzīvo un jādomā vienādi. Tagad katrs domā un dzīvo kā vien vēlas. Taču, cilvēkam atbrīvojoties, uz āru parādās īpatnības, kuras kolektīvā pagātnes spiediena rezultātā daudzi iepriekš nebija ievērojuši. Ja līdz šim ideālais cilvēks bija baltais vīrietis, vidējos gados, tad tagad šo troni sāk ieņemt sievietes un krāsainie. Baltais vīrietis vairs nav ideāls visām pasaules sabiedrībām kopumā. Tas sāk zaudēt agrākās privilēģijas un par šo visu, protams, ir sašutis. Loģiski, ka šo tendenču dēļ veidojas jauni kultūrkari starp tiem, kas vēlas visu sakārtot „pa vecam“ un tiem, kas grib dzīvot „pa jaunam“.

Zinātne piedāvā kritisko domāšanu un tieši šis individuāli vērtējošais aspekts padara sabiedrības kritiskas un attīstītas, domājošas un loģiski vērtējošas. Bez aklas ticības un pakļaušanās autoritātēm.

Vācu meklējumi

Par kultūrkariem diskusiju telpā sāka runāt jau 19.gadsimta Vācijā. To sauca Kulturkampf. Toreiz vadošā tēma bija cīņa par jaunu izglītības sistēmu starp Bismarku un katoļu baznīcu. Tā kā ASV tobrīd uzņēma ļoti daudz vācu imigrantu, tad loģiski, ka diskusijas pārsviedās arī uz jauno kontinentu. Zināmā mērā šie strīdi radīja nepatiku pret katoļu ieceļotājiem pat līdz pirmajam pasaules karam. Tikai 20.gados ASV tika sasniegti kultūrkaru paisumi cīņā starp zinātni (darvinistiem) un baznīcu. Kas lielā mērā noteica izglītības formas bērniem un jauniešiem. Salīdzinoši interesanti šo tēmu savā monogrāfijā aktualizē Džeims Deivisons Hanters Culture wars: The struggle to define America” (1991). Viņš atzīst, ka kultūras konflikti ieņem aizvien lielāku vietu publiskajā diskusijā, nostājoties priekšā strīdiem par politisko varu valstī, ekonomiku, aizsardzību vai vides tēmām.

Tātad šīs centrālās tēmas ir: tiesības uz abortu, homoseksuālo minoritāšu tiesības, vērtības, kas būtu jāanalizē skolā un visā izglītības procesā, tiesības dedzināt karogu un boikotēt varas prasības. Tātad vecā vara, kurai piederēja privilēģija noteikt sabiedrības dienas kārtību, ir jau sen savu pozīciju zaudējusi. Vietā nāk jauni viedokļu noteicēji, kas aizgājējiem nepatīk. Lai gan daudziem no malas šķiet, ka kultūrkari ir tikai batālijas galerijām, savā būtībā šī cīņa ir daudz nopietnāka. Tā veido jaunas vērtības un jaunus viedokļu noteicējus, formē cilvēku identitāti, kas agrāk nebija diskutējama lieta. Taču tagad ir svarīga un vajadzīga lieta. Vienkāršojot šo lietu ir tā, ka šeit ir runa par cilvēku identitāšu formēšanu citu ideālu gaismā, nekā tas bija agrāk.

Kultūrkarš pie mums

Jā, šis karš notiek arī pie mums. Tā tas ir bijis vienmēr un turpināsies mūžīgi. Diskusija par to vai Latvija ir neatkarīga valsts vai tomēr Krievijas impērijas ambīciju vergs. Vai sievietēm ir tiesības justies brīvām no ģimenes kalpones pienākuma, jeb nav pieļaujama vīrieša privilēģiju anulēšana ģimenē un sadzīvē. Cik procentiem sabiedrība locekļu ir iedzimta tieksme uz intīmām attiecībām ar savu, nevis pretējo dzimumu un vai tas ir būtiski tiem, kuriem šādu iedzimtu īpatnību nav utt. Mūsu politiķi un atvērtā diskusiju telpa joprojām cenzē šos jautājumus, nav cilvēku, kas spēj argumentēt, nevis sašust (runājot par šīm tēmām). Taču tas nenozīmē, ka kultūrkara nav. Tas notiek citā publiskajā telpā un turpina ietekmēt sabiedrību, cilvēkus un procesus. Vienīgā problēma, ka publisko debašu efekts mēdz būt ierobežots, jo

izglītotāka tauta ar to nodarbojas samērā izolēti. Plašs diskusiju spektrs mūsu gadījumā netiek nodrošināts.

Jā, šis karš vienmēr „atsitas“ pret izglītību. Ja skološanās gaitā bērniem un paaugušajiem (masmedijos) kultūrkara jautājumi tiek apskatīti izsmeļoši un vispusīgi, tad daudzas tēmas tiek noņemtas no dienas kārtības, jo ir saprastas. Ja bērniem skolā ir aizliegts runāt par seksu, erotiku vai dzimumu attiecībām civilizētā formā, tad tiek tālāk kultivēta viduslaiku tumsonība un nekādu veiksmju privātajā dzīvē nebūs arī padomjlaiku „bez seksa sabiedrības“ puritāņu mazbērniem. Ja burkai uzliek vāku, tad tajā elpot vairs nav iespējams. Ja cilvēkiem aizliedz domāt un runāt par noteiktām tēmām, tad attīstība vairs nav iespējama.

Vai kultūrkarš būtu jāpieņem kā norma?

Jā, tā tam vajadzētu būt. Demokrātiskā sabiedrībā strīdos dzimst patiesība. Tieši diskusijās cilvēki iemācās atradināties sašust un ienīst tos, kas domā citādi. Ir spiesti meklēt argumentus savas taisnības pierādīšanai. Pagaidām nedz sabiedriskā televīzija, nedz citu masu mediji un universitātes kultūrkaru diskusijās nepiedalās, jo nav noskaidroti cilvēki, kas spēj argumentēt savus viedokļus. Tie, kas vēlas izteikties un kuriem tiek dots vārds, nav spējīgi atbildēt uz otras puses iebildumiem un tieši tāpēc nespēj izglītot skatītājus un klausītājus, lasītājus un analizētājus.

Kultūrkara mentalitāte nav atrisināt visas problēmas uz vietas. Piedāvāt plānu un stratēģiju. Nē, tā uzdevums ir iezīmēt frontes līniju. Ja vienai sabiedrības pusei patīk dziesmu un deju svētki, viņi tajos aktīvi piedalās un pieprasa lielu nodokļu naudas finansējumu šai nozarei (Daces Melbārdes doktrīna), tad būtu jāpieļauj, ka šāds finansējums nav pa prātam pārējiem, kas dejo flamenko vai dzied džezu un dziesmu karos vai deju parādēs nepiedalās. Tas nozīmē, ka nav pieļaujams, ka viena sabiedrība daļa pakļauj valsts finansējumu kultūrai un mākslai tikai savām interesēm. Turpretī citi par saviem brīvā laika hobijiem (to pašu dejošanu un dziedāšanu) maksā ikdienā no saviem maciņiem.

Šādu „izvēdināmu tēmu“ mūsu sabiedrībā ir daudz un traģiski, ja daudziem bail par tām runāt skaļi tikai tāpēc, ka pretējā puse var „nošaut“ par nepareizu viedokli, kas nesaskan ar vairākuma interesēm.

Lai izveidotu normālu arēnu iekšējo kultūras konfliktu izgaismošanai, būtu jāsaprot, ka te nav runa par karu vai specoperāciju, bet par konstruktīvām, drosmīgām un argumentētām debatēm. Būtu jāpierod pie tā, ka diskusijām nav jāatrisina jautājumi, bet gan jāiezīmē robežas. Tātad visu, kuru ikdienā sauc par kultūrkaru, var pārvērst normālās, radošās debatēs. Ar argumentiem, pretargumentiem un vienotu gatavību saprast pretējo pusi. Tāpēc sauksim šo diskusiju procesu par kultūrkaru, bet sapratīsim, ka faktiski šeit ir diskusija, kurā nebūs upuru un nebūs uzvaru. Tikai process, kas palīdzēs sabiedrībai kļūt gudrākai, saprotošākai. Tikai process pa ceļam pie progresa.