Krievijas uzbrukums Ukrainai liek analizēt krievu nacionālās identitātes mantru. Daudziem ārzemniekiem notiekošais Maskavā ir traģēdija. Īpaši tiem, kas savā darbā, zinātnē vai ikdienā līdz šim nodarbojušies ar slāvu kultūras pētniecību un analīzi. Viņi cenšas izskaidrot Putina un viņa piekritēju krievu absurdās rīcības loģikas noslēpumu. Loģiskā un emocionālā plāksnē. Vai šo tumšās dvēseles traģēdiju var izskaidrot ar krievu mākslu? Ar literatūru?
Krievijas uzbrukuma eksplozija kultūrā
Tas ko Putins iesāka 24.februārī, lielā mērā ietekmē ārpasaules attieksmi ne tikai pret Krieviju, bet arī krieviem „kā tādiem“. Toreiz, kad indīgā spožumā iezaigojās Vladimira Putina absurdā propaganda par to, ka ukraiņi ir „brāļu tauta“ bez tiesībām pašiem pārvaldīt savu zemi un valsti, pacēlās miljons jautājumu mums pārējiem. No kurienes šī nejēdzība? Slima vadoņa fantāzija jeb impēriskās domāšanas metastāzes apziņā?
Neslēpšu, ka šis karš sadragāja daudzu slāvistu priekšstatus par zemi un valsti, kuru viņi līdz šim bija pētījuši ar entuziasmu un pacilājošu pārliecību. Diemžēl absurdā eksplozija Ukrainā pieprasīja visu pārskatīt un atrast jaunu pieeju slāvu kultūras studijām. Pēkšņi no dižas kultūrvalsts Krievija vienā rāvienā pārvērtās varmācības gruvešos. Vilšanās daudziem ārzemniekiem pašlaik ir iznīcinoša. Protams, arī tagad vairums slāvistu ārzemēs nespēj atbrīvoties no fokusēšanās uz krievu – padomju impērijas varenumu un gigantismu. Šī fiksēšanās pie Krievijas kā „gigantiskā centra“ ir panākusi pārējo slāvu kultūras areālu neievērošanu. Kā lieliski norādīja Krievijas vēstures pētniece Suzana Smita-Petera, analītiķu pieķeršanās Krievijai „kā centram“ ir nobīdījusi perifērijā visu pārējo. Tas pats notiek literatūras pētniecības jomā. Maskava un Pēterburga ar savu pienesumu dominē un nekam citam vispār netiek pievērsta vērība. No otras puses, krievu armijas noziegumi Ukrainas karā liek pievērsties tieši jautājumam par to, kāpēc ārzemniekiem bieži ir bijis tik aizmiglots, pozitīvs skatiens Maskavas virzienā. Kāpēc bija vajadzība vērtēt krievus un viņu rīcību, sasniegto un izteikumus labāk, nekā tie faktiski ir bijuši?
Ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko uzskata, ka līdz šim kultūra vienmēr ir bīdīta pa priekšu krievu ideoloģijas manifestācijai pasaulē. Tas nozīmē, ka kultūra un māksla ir reāls kamuflāžas/maskēšanās tīkls Krievijas tanku un agresivitātes slēpšanai.
Pati bieži brīnījos par to, ka boļševiki un krievu komunisti savā propagandā gadu desmitiem ilgi bīdīja pa priekšu savām absurdajām, politiskajām idejām krievu kultūras gigantus. Tādus kā Čaikovskis, Dostojevskis vai Tolstojs. Godīgi sakot, šiem ļaudīm nav nekādu nopelnu boļševisma attīstīšanā Krievijā. Viņi nav nedz slavinājuši, nedz atbalstījuši kreisos vai labējos tirānus, boļševikus un PSRS komunistus ieskaitot. Viņus izmanto kā liftu demagoģijas vērpēji. Šo spožo literatūru Kremļa propagandisti turpina likt lietā joprojām, lai apmulsinātu un apjucinātu mūs pārējos tieši tāpat, kā Natašu Rostovu Tolstoja romānā „Karš un miers“ apmuļķoja Kuragins. Priekšplānā rēgojas pasaules literatūras un mākslas klasiķi, bet fonā ideoloģiskos motorus bīda Ļeņins-Staļins-Brežņevs-Putins.
Ukrainis Gogolis
Gogolis bija ukrainis, bet rakstīja krievu valodā. Kas viņš ir? Krievu vai ukraiņu rakstnieks? Ja sāksim šādi „ķemmēt“ krievu literatūru, tad atklāsies brīnumu lietas. Ir krievu autori, kas uzauguši republikās (kuras tagad ir neatkarīgas valstis). To skaitā Svetlana Aleksejeviča no Baltkrievijas un Andrejs Kurkovs no Ukrainas. Neskaitāmi Austrumeiropas autori šodien dzīvo ārzemēs un raksta citās valodās. Paužot savu poētiku svešvalodā.
Taču atgriezīsimies pie Mikolas Hohola jeb Nikolaja Gogoļa (1809 -1852), kurš uzrakstīja savu ģeniālo noveli jeb eseju „Šinelis“, no kuras esot „izkūņojusies visa modernā krievu proza“ (Dostojevska formulējums).
Gogolis ir dzimis un audzis Poltavā, kas atrodas Ukrainas centrā. Viņa bērnības valsts šajā laikā ir cariskās impērijas sastāvā. Pēc studijām vietējā licejā viņš pārceļas uz Pēterburgu. Sāka strādāt kā ierēdnis valsts iestādē un sapņoja kļūt par literātu. Kāda viņam šķita Pēterburga toreiz? „Visi te runā par saviem departamentiem un ministrijām, visi ir nikni un depresīvi, aizņemti ar bezjēdzīgu nodarbošanos,“ konstatē Mikola jeb Nikolajs. Sākumā Gogolis ir šokēts par varas aparāta muļķību un nejēdzību, bet vēlāk sāk to visu uztvert ar ironiju un humoru. Tā piedzimst „Šinelis“.
Vai Gogolis ir krievu vai ukraiņu rakstnieks? Viņš dzima un auga Ukrainā. Runāja un rakstīja ukraiņu valodā un prata arī krievu valodas variantu, kuru tobrīd lietoja viņa dzimtenē. Viena literatūras kritiķu daļa viņu raksturo kā krievu nacionālistu, bet citi kā impēriskās ideoloģijas pretinieku. Kāds viņš bija?
Savā pētījumā, kas izdots grāmatā ”Nikolai Gogol: Performing hybrid identity” (University of Toronto Press), literatūras zinātniece Jūlija Iļčuka pievēršas rakstnieka nacionālās identitātes jautājumiem. Viņa lieto postkoloniālo vērtību skalu Gogoļa sociālā un nacionālā konteksta mērīšanai. Analīze noveda pie secinājuma, ka Gogolis virtuozi izmantojis savos tekstos ukraiņu un krievu iezīmes, pavilcis uz zoba impērijas simbolus un lietojis ļoti dažādas valodas spēles, kas lieliski atbilst viņa aprakstītajām situācijām. Viņš kā poliglots lieto visus savus neierobežotos izteiksmes līdzekļus, atbilstoši teksta situācijai.
Pirmos panākumus Gogolis guva ar savu noveļu krājumu „Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā“ (1831). Teksts ir mitoloģijas kokteilis: raganas, velni, nāras, burvji, mošķi. Stāsti tek kā pasakas, kuru pamatā rosās aizraujošā ukraiņu mitoloģija. Teksts nav uzrakstīts tradicionālajā krievu valodā, nē, – tas skan ukrainiski. Kādā vēstulē mātei Gogolis ziņo, ka esot uzrakstījis stāstu „svešvalodā“. Proti – krievu valodā. Taču īsti precīzi tas nav. Teksts ir pārpildīts ar idiomātiskiem ukraiņu izteicieniem, kurus pārtulkot gandrīz nav iespējams. Tāpēc filmās, kas veidotas pēc šā stāsta motīviem, tika saglabāti autora izteicieni ukraiņu valodā, jo tie piešķīra naratīvam kolorītu un spriedzi. Kā jūtas autors svešā valodā kā rakstnieks? Iļčuka domā, no vienas puses Gogolis vēlējās kļūt atzīts krievu elites rindās, lai gan visu laiku tika uztverts kā eksotisks ienācējs. Krievu aristokrātijai tolaik bija tendence uztvert ukraiņus, kā „eksotiskas personas“, kas vairāk līdzinās rietumeiropiešiem, nevis viņiem pašiem.
Interesanti ir Iļčukas vērojumi modes dizaina jomā. Gogolim mode bija svarīga. Viņš lieliski saprata tērpu un apģērbu efektu, to ietekmi uz cilvēku sarunām, dialogiem, procesiem, attiecībām un mākslu kopumā. Pats ģērbās kā dendijs un tika akceptēts kā honnête homme. Autore interesanti apraksta Gogoļa ārieni: „Viņam bija tikai viena vienīga fraka (caurmēra krievu aristokrātiem bija trīs frakas), un to viņš valkāja ļoti pacilāti. Šis apģērbs norādīja uz viņa piederību mākslinieku grupai, jo pie frakas vienmēr tika nēsāta zelta ķēde un košas vestes.“
Gogolis mācēja sevi noformēt, improvizēt ar savu ārieni, un šīs izpausmes arī lielā mērā bija impērijas kritika, jo arī šādi bija iespējams protestēt pret normām un pieņēmumiem, kas tobrīd valdīja Krievijā. Tieši to pašu viņš darīja literatūrā – piedāvāja ik tā krievisku tekstu, taču piebāza to pilnu ar ukrainiskām detaļām un rotājumiem. Šādi viņš saspridzināja krievu literatūras striktās robežas un padarīja to daudz košāku un bagātāku, nekā tā bija krievisko krievu autoru izpildījumā.
Apģērba motīvs plaši izmantots arī novelē „Šinelis“, kurā tieši tērps ir cilvēka noteicošais kvalitātes mērs. Brīdī, kad Akakijs iegādājas savu jauno mēteli, kolēģi viņu pēkšņi uztver kā ļoti smalku un ievērojamu cilvēku. Ielaiž savā sociālajā siltumā un uztver kā savējo. Taču ar šo māņus gājienu diemžēl nekas nav atrisināts. Traģēdija seko notikumiem pēdās.
Taču arī šai pasakai pienāk beigas. 1831. gadā, pēc poļu sacelšanās, iestājas smags represiju laiks. Cars Nikolajs I ievieš jaunu kārtību, kas ved pie autokrātijas, ortodoksālās (pareizticīgo) ticības manifestācijas un krievu nacionālisma. Tagad krieviskais tiek definēts etnolingvistiskās kategorijās un robežas nospraustas zvērīgā nopietnībā. Viss ukrainiskais pēkšņi nonāk perifērijā, un valoda tiek apzīmogota kā krievu dialekts. Tobrīd Gogolim iesaka pārtraukt eksperimentēt. Rakstīt pareizā krievu valodā un viss. „Standarta krievu valodā“ – norāda ievērojamais tā laika literatūras kritiķis Visarions Beļinskis.
Represijas pret ukraiņu valodu
Šajā laikā (1840) sākās ukraiņu kultūras apzināta apspiešana. Ar 1847.gadu bija aizliegts izdot grāmatas ukraiņu valodā un vispār rakstīt par Ukrainu. Piemēram, krievu valodā. Gogolis mēģināja pārvērsties par krievu. Viņam pieprasīja pārstrādāt darbus, rusificēt tos. Taču no plānotā nekas neiznāca. Viņš it kā kaut ko pārstrādāja, bet pēc brīža atkal pārtaisīja tekstu „pa ukraiņu modei“. Grāmatas autore ar simpātijām seko Gogoļa cīņai pret impērijas cenzūru un uzskata, ka spēcīgais ukrainisms ir bagātinājis krievu literatūru, ko krievi nav līdz galam sapratuši.
Šodienas kara ēnā mēs aizvien skaidrāk redzam ukraiņu traģēdiju lielkrievu nacionālisma ēnā. Iespējams, ka pārāk maz esam pievērsuši šai problēmai vērību mākslā un literatūrā. Jo represijas, kas sākas pret citu valodu un mākslu, vēlāk neizbēgami pārvēršas par represijām pret tautu un valsti.
Diemžēl.