Zemūdenes uzbrūk Zviedrijai, interneta mediālā eksplozija politiskajās debatēs.

2011.  gada 15. septembrī

Šodien atkal uzbrūk zemūdenes. Uz rietumiem no Gēteborgas ostas tās pamanītas un trešā jūras flote patlaban dodas pretī no Karlskrūnas.  Kaujas gatavībā ir arī ceturtā divīzijā, kas jau ieradusies no Bergas Stokholmā, lai piedalītos nelūgto ciemiņu aizdzīšanā.

Pagaidām nav zināma zemūdeņu valsts piederība un armijnieki cenšas neko nekomentēt. Kāpēc šī informācija tomēr noplūdusi medijos? Tieši šodien?

Tāpēc, ka zemūdenes konstatētas Baltijas jūras zonā, kurā novērojama intensīva prāmju satiksme.

Tikmēr naidīgās zemūdenes turpina paslēpju spēlēšanu un neitrālā Zviedrijā sasprindzina muskuļus.

Redzēsim ar ko tas viss beigsies.

Tikmēr vēlēšanu maratons uzsācies šodien Dānijā, tam sekos Latvija un Polija.

Protams, ka partijas plaši lieto tīmekļa ”propagandas” ieročus, lai tiktu pie sev tik nepieciešamajām vēlētāju balsīm.

Kas šajā jomā jauns?

Ķīna ir interesants piemērs, kas spilgti demonstrē jaunākos trendus.

Ķīna (kā jau diktatūras valsts) demonstrē partijas komunikatīvos eksperimentus politiskās propagandas jomā, kas (starp citu) izpaužas arī Latvijas politiskajā tīmekļa komunikācijā.

Tīkla lietotāju skaits pēdējo gadu laikā ir eksplodējis. Varai jāmeklē jaunas manipulācijas formas, lai noturētu viedokļa grožus savās rokās.

Pirmkārt – ir izveidojušās divas ”viedokļa noteicēju” sviras : partija un publiskā doma.

Otrkārt – komunistu partija sāk plaši izmantot ”komerciālos” medijus vecās propagandas tālākai attīstīšanai. Tātad – paralēli partijas finansētajiem medijiem tiek attīstīts itkā finansiāli neatkarīgu komunistu partijas mediju sazarots tīkls. Mērķis – radīt iespaidu, ka mediji, kas paši sevi ”uztur” ir neatkarīgi un itkā pauž bezkaislīgu viedokli.

Treškārt – slāņojas žurnālistu elite. Daudzi vadošie žurnālisti sāk just atbildību profesijas pienākumu priekšā un mēģina oponēt partijas propagandas nodaļas spiedienam. Tieši (redakcijās pa dienu) un netieši (savos blogos vakarā, pie mājas datoriem).

Ceturtais – cenzūra nav samazinājusies, taču vara vairs nevar aprobežoties ar klajiem mediju darbinieku arestiem (kā mākslinieka Vei-vei vajāšana). Tāpēc Ķīnas komunistu partijas propagandisti sāk attīstīt ļoti kustīgu stratēģiju (skat. The power of internet in China”, Goubn Yang) – veidot portālus, kas ārēji atgādina esošos privātos. Šādu praksi tagad izmanto oficiozs ”Tautas balss” un centrālā televīzija – CCTV.

Būtībā šis solis ir investīcija 2 lielos projektos – ” ideoloģiskā izklaide” un ”infoizklaide” .

Tas nozīmē, ka abas atraktīvās formas atvieglo partijas ideoloģisko ideju ”pielipināšanu lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem” ar atvieglotas, izklaidējošas un itkā ziņu formāta informācijas palīdzību.

Tā ķīniešu komunistiem pamazām aizvien labāk izdodas uzburt ilūziju par to, ka tautas un varas intereses itkā sakrīt.

Piektkārt – partija plaši liek lietā ”tīmekļa žagatas” – uzpirktu studentu un samērā labi apmaksātu skribentu armiju, kas ik dienas pārblīvē tīmekļa portāla diskusiju slejas ar varu un valdniekus slavinošiem komentāriem- ”prezidents – goda vīrs”, ” īsts saimnieks savā zemē” , ”patriots kā nākas” utt. Tādā kārtā varai izdodas kolonizēt interneta diskusiju viedokli. Taču no otra puses – izjaucot reālo viedokļu proporciju, varas manipulatori zaudē  faktisko ainu.

Diskusiju viedokļu polarizācija kļūst tendencioza un neatspoguļo reālo situāciju (kuru konstatēt reizēm ir svarīgi pat visnejēdzīgākajam diktatūram).

”Interneta žagatām” maksā par katru komentāru, taču ar laiku šo kontingentu var pamanīt, jo viņi lieto štampus un reizēm izdara vairāk nelāga nekā laba. Viņiem tiek piedāvāta „pozitīvisma šablonu skala”, taču to biežā atkārtošana ar laiku notrulina lasītājus.  Līdzīgu ainu var novērot arī Latvijas interneta vidē, kad, piemēram ”zemnieku” partijas patrona vārdā raksta neskaitāmi cilvēki, kas lieto no citātu grāmatām nozagtus spārnotus teicienus un citus tukšus prātojumus, lai greznotu savu vadoni ar intelekta ozolzīlēm.

Sestkārt – ir 100% skaidrs, ka internets (kā tāds) nespēj sagraut ķīniešu komunistu partijas varas pozīciju. Paradoksāli, ka tieši internets spēj atvieglot varas manipulāciju ar tautu, jo piešķir varai jaunus resursus publiskā viedokļa šturmēšanai.

Ļeņinisma loģikā skolotu varas cilvēku problēma nav sava (arī nepopulāra) viedokļa paušana, bet gan reālo viedokļa grupējumu konstatācija. Protams, ka gan ķīnieši gan latviešu partiju propagandisti mēģina vispirms uzpirkt viedokļu līderus, taču ne vienmēr tas izdodas.

Septītkārt – jaunā paaudze, kas iegremdējusies internetā līdz ausīm, nepieņem vecos priekšstatus. Režīmam visbīstamākie ir tieši šie ļaudis, kas pateicoties Twiteram un citiem interneta organizētājiem sarīko demonstrācijas un mēģina atkārtot ”arābu pavasari”.

Visbargāk soda strādniekus. 1979. un 1989. gada protestos Ķīnā smagākos sodus piemēroja proletariātam.

Astotkārt – režīmam nepatīk blogi kuros var kaut ko jaunu uzzināt. Kā norāda mediju pētnieks un blogeris Xiao Quiangs (China Digital Times) – timeklis daudziem jaunajiem ķīniešiem kļūst par intelektuālo skolu, par augstskolas solu. Ja izklaides vietā pēkšņi nostājas saprātīga saruna, tad situācija jau kļūst ļoti bīstama režīmam.

Pēc vēlēšanām varēsim analizēt arī Latvijas mediālo komunikāciju.

Domāju, ka mūs gaida vairāki pārsteigumi, jo liela partiju daļa šodien Latvijā izmanto nevis civilizētu un progresīvu komunikāciju ar saviem vēlētājiem, bet gan ķīniešu un putjiniešu metodes.

Diemžēl.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s