Tunisijas izredzes optimisma vējā gada garākajā dienā

2012. gada 21. jūnijs. Tunisija. Hammamet
Visšaurākā iela. Ceļš uz nākotni?

Visšaurākā iela. Ceļš uz nākotni?

Šodien, gada garākajā dienā Tunisijā ir karsts kā peklē.

Pašlaik termometra stabiņš tuvojas 40 grādu atzīmei un sarunas par politiku var notikt tikai pēc plkst. 17.00. Siesta.

Dzimtenē mediji ”vārās” sakarā ar tieslietu ministra atkāpšanos, bet šeit ”burbuļo” dēļ  varas nespējas nostādīt tiesas priekšā gāzto valsts diktatoru Zinealabidinu Ben Ali, kuram tiesa (pirms gada) jau piespriedusi mūža ieslodzījumu par iesaistīšanos masu slepkavībās pret demonstrācijām Jasmīnu revolūcijas laikā.

Pirms gada, tātad, sākās tiesāšanās, taču neapmierinātība tupinās šeit joprojām, jo ”nekas reāls nav noticis” un bijušais diktators turpina bēguļot Sauda Arābijā. Reižu pa reizei medijos parādās ziņas par viņa ”it kā nāvi” un ”sliktu veselības stāvokli”, taču pēc tam šīs baumas tiek atsauktas.

Ben Ali bija pie varas 23 gadus un viņa ”varoņdarbi” prasoties pēc reāla soda. Pirms vai pēc nāves.

Sabiedrība vēlas, lai bijušā diktatora ”galva ripo” tāpat kā Mubarakam Ēģiptē. Tiešā un pārnesta nozīmē.

Kas notiek valstī patlaban?

  • Mums iet vienkārši lieliski. Vienkārši – ļoti labi! – saka Radmeds, jauns tunisietis, sunni musulmanis ar pārliecību, ka tieši tagad viss sāksies.

Tunisija esot beidzot piedzimusi no jauna, patiecoties Jasmīnu revolūcijai.

  • Mums beidzot ir brīva prese, 10 televīzijas kanāli, lieliskas iespējas attīstīt savu vienreizējo valsti un to mēs noteikti darīsim! – viņš apgalvo un izskatās ļoti apmierināts ar savu zemi un valsti. Skatos uz šo jauno entuziasma pilno cilvēku un domāju par to, kāpēc šādus ”tekstus” žurnālisti šodien nevar dzirdēt atbraucot uz Latviju.

Kāpēc pie mums nedzird frāzi – ”es mīlu šo zemi un valsti” un ” nekur prom es nebraukšu, šeit ir vislabāk!”.

Tas ir hamletisks jautājums un piestāv gada garākajai dienai!

Turpinu izturēt tveici un baudīt spirgtu patriotismu.

Lai veicas, Tunisija.

Priecīgu līgošanu jau šodien!

Es te sākšu līgot jau šodien un pirmais būs palmas zieds, kuru atradīšu. Tas man jau ir!

Palmu ziedi 2012. 21.06

Palmu ziedi 2012. 21.06

Nākamais – atrast papardes….

 

Zemūdenes uzbrūk Zviedrijai, interneta mediālā eksplozija politiskajās debatēs.

2011.  gada 15. septembrī

Šodien atkal uzbrūk zemūdenes. Uz rietumiem no Gēteborgas ostas tās pamanītas un trešā jūras flote patlaban dodas pretī no Karlskrūnas.  Kaujas gatavībā ir arī ceturtā divīzijā, kas jau ieradusies no Bergas Stokholmā, lai piedalītos nelūgto ciemiņu aizdzīšanā.

Pagaidām nav zināma zemūdeņu valsts piederība un armijnieki cenšas neko nekomentēt. Kāpēc šī informācija tomēr noplūdusi medijos? Tieši šodien?

Tāpēc, ka zemūdenes konstatētas Baltijas jūras zonā, kurā novērojama intensīva prāmju satiksme.

Tikmēr naidīgās zemūdenes turpina paslēpju spēlēšanu un neitrālā Zviedrijā sasprindzina muskuļus.

Redzēsim ar ko tas viss beigsies.

Tikmēr vēlēšanu maratons uzsācies šodien Dānijā, tam sekos Latvija un Polija.

Protams, ka partijas plaši lieto tīmekļa ”propagandas” ieročus, lai tiktu pie sev tik nepieciešamajām vēlētāju balsīm.

Kas šajā jomā jauns?

Ķīna ir interesants piemērs, kas spilgti demonstrē jaunākos trendus.

Ķīna (kā jau diktatūras valsts) demonstrē partijas komunikatīvos eksperimentus politiskās propagandas jomā, kas (starp citu) izpaužas arī Latvijas politiskajā tīmekļa komunikācijā.

Tīkla lietotāju skaits pēdējo gadu laikā ir eksplodējis. Varai jāmeklē jaunas manipulācijas formas, lai noturētu viedokļa grožus savās rokās.

Pirmkārt – ir izveidojušās divas ”viedokļa noteicēju” sviras : partija un publiskā doma.

Otrkārt – komunistu partija sāk plaši izmantot ”komerciālos” medijus vecās propagandas tālākai attīstīšanai. Tātad – paralēli partijas finansētajiem medijiem tiek attīstīts itkā finansiāli neatkarīgu komunistu partijas mediju sazarots tīkls. Mērķis – radīt iespaidu, ka mediji, kas paši sevi ”uztur” ir neatkarīgi un itkā pauž bezkaislīgu viedokli.

Treškārt – slāņojas žurnālistu elite. Daudzi vadošie žurnālisti sāk just atbildību profesijas pienākumu priekšā un mēģina oponēt partijas propagandas nodaļas spiedienam. Tieši (redakcijās pa dienu) un netieši (savos blogos vakarā, pie mājas datoriem).

Ceturtais – cenzūra nav samazinājusies, taču vara vairs nevar aprobežoties ar klajiem mediju darbinieku arestiem (kā mākslinieka Vei-vei vajāšana). Tāpēc Ķīnas komunistu partijas propagandisti sāk attīstīt ļoti kustīgu stratēģiju (skat. The power of internet in China”, Goubn Yang) – veidot portālus, kas ārēji atgādina esošos privātos. Šādu praksi tagad izmanto oficiozs ”Tautas balss” un centrālā televīzija – CCTV.

Būtībā šis solis ir investīcija 2 lielos projektos – ” ideoloģiskā izklaide” un ”infoizklaide” .

Tas nozīmē, ka abas atraktīvās formas atvieglo partijas ideoloģisko ideju ”pielipināšanu lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem” ar atvieglotas, izklaidējošas un itkā ziņu formāta informācijas palīdzību.

Tā ķīniešu komunistiem pamazām aizvien labāk izdodas uzburt ilūziju par to, ka tautas un varas intereses itkā sakrīt.

Piektkārt – partija plaši liek lietā ”tīmekļa žagatas” – uzpirktu studentu un samērā labi apmaksātu skribentu armiju, kas ik dienas pārblīvē tīmekļa portāla diskusiju slejas ar varu un valdniekus slavinošiem komentāriem- ”prezidents – goda vīrs”, ” īsts saimnieks savā zemē” , ”patriots kā nākas” utt. Tādā kārtā varai izdodas kolonizēt interneta diskusiju viedokli. Taču no otra puses – izjaucot reālo viedokļu proporciju, varas manipulatori zaudē  faktisko ainu.

Diskusiju viedokļu polarizācija kļūst tendencioza un neatspoguļo reālo situāciju (kuru konstatēt reizēm ir svarīgi pat visnejēdzīgākajam diktatūram).

”Interneta žagatām” maksā par katru komentāru, taču ar laiku šo kontingentu var pamanīt, jo viņi lieto štampus un reizēm izdara vairāk nelāga nekā laba. Viņiem tiek piedāvāta „pozitīvisma šablonu skala”, taču to biežā atkārtošana ar laiku notrulina lasītājus.  Līdzīgu ainu var novērot arī Latvijas interneta vidē, kad, piemēram ”zemnieku” partijas patrona vārdā raksta neskaitāmi cilvēki, kas lieto no citātu grāmatām nozagtus spārnotus teicienus un citus tukšus prātojumus, lai greznotu savu vadoni ar intelekta ozolzīlēm.

Sestkārt – ir 100% skaidrs, ka internets (kā tāds) nespēj sagraut ķīniešu komunistu partijas varas pozīciju. Paradoksāli, ka tieši internets spēj atvieglot varas manipulāciju ar tautu, jo piešķir varai jaunus resursus publiskā viedokļa šturmēšanai.

Ļeņinisma loģikā skolotu varas cilvēku problēma nav sava (arī nepopulāra) viedokļa paušana, bet gan reālo viedokļa grupējumu konstatācija. Protams, ka gan ķīnieši gan latviešu partiju propagandisti mēģina vispirms uzpirkt viedokļu līderus, taču ne vienmēr tas izdodas.

Septītkārt – jaunā paaudze, kas iegremdējusies internetā līdz ausīm, nepieņem vecos priekšstatus. Režīmam visbīstamākie ir tieši šie ļaudis, kas pateicoties Twiteram un citiem interneta organizētājiem sarīko demonstrācijas un mēģina atkārtot ”arābu pavasari”.

Visbargāk soda strādniekus. 1979. un 1989. gada protestos Ķīnā smagākos sodus piemēroja proletariātam.

Astotkārt – režīmam nepatīk blogi kuros var kaut ko jaunu uzzināt. Kā norāda mediju pētnieks un blogeris Xiao Quiangs (China Digital Times) – timeklis daudziem jaunajiem ķīniešiem kļūst par intelektuālo skolu, par augstskolas solu. Ja izklaides vietā pēkšņi nostājas saprātīga saruna, tad situācija jau kļūst ļoti bīstama režīmam.

Pēc vēlēšanām varēsim analizēt arī Latvijas mediālo komunikāciju.

Domāju, ka mūs gaida vairāki pārsteigumi, jo liela partiju daļa šodien Latvijā izmanto nevis civilizētu un progresīvu komunikāciju ar saviem vēlētājiem, bet gan ķīniešu un putjiniešu metodes.

Diemžēl.

Ceriņu revolūcija jeb Twittera nemieri Latvijā. Referendums – solis tuvāk tautas un valsts attiecībās.

2011.gada 29. maijs

 

”Latvijas parlamenta atlaišana notiks pavisam drīz”, – spriež zviedru rīta avīzes (SvD, DN), taču dzimtenes mediji, visu priekšpusdienu burbuļo nemierīgi un depresīvi.

Kopš rīta pa radio (braucot automašīnā) var dzirdēt nemierīgus un nervozus toņus.

”Kas tagad būs!?” – bikli, bez skaņas balsī, jautā intervētāji un klusi nopūšas. 😦

”Nav svarīgi, kas ir noticis! Pats galvenais – kādas sekas tas mums atnesīs!”- dimdina Eiroparlamenta deputāts, kas nevar atcerēties līdzīgas norises citur pasaulē un tāpēc neslēpj savas bažas par to, ka šitas viss viņam nepatīk. Nemaz nepatīk 😦

Pie samazgu liešanas jau ķērušies sašūpoto oligarhu ”ķēdes PR vērpēji” un viņiem piederošie mediji.

Gāztā kliķe mēģina sēt sabiedrībā paniku un bažas.

Savādi, ka privāto mediju žurnālisti paklausīgi iet priekšnieku pavēļu pavadā un piedalās tautas baidīšanā.

Lai gan žurnālista darba ētika pieprasa redakcionālās līnijas nodalīšanu no īpašnieku privātajām ambīcijām.

🙂

Vakar vakarā, skatoties LNT ziņas un speciālizlaidumu (pēc Zatlera runas),… nezināju smieties vai just kolēģiem līdzi…

Kauns man bija gan… par mankurtu fasoniem privātā kanāla TV ekrānā. 

Kolēģi, lūdzu saglabājiet ēterā vismaz neitrālu balss intonāciju brīdī, kad jūsu vergturis pieprasa ”bāzt tautai vati ausī”! Nepūlieties tik ļoti liet čugunu!

Mūsu profesijas ētika pieļauj neklausīt medija īpašnieku ”uzskatu prasībām”.

To deklarē žurnālista profesionālā darba kodekss.

Mediji nav īpašnieka ķēdes suns.

Nav.

Tagad visu lielā mērā izšķirs mediju komentāri.

Vai nu tauta ies, ticēs, atgriezīsies no ārzemēm un cels ar mums kopā Latviju, vai mēs to iebaidīsim atpakaļ depresijas purvā.

Medijiem ir vara un iespēja to izdarīt. 

Oligarhiem vajag depresīvu un skumju tautu.

Tādu – kas neko neprot, nekam netic un visu varu deleģē ”vīriem ar varu un naudu”.

Oligarhiem, tātad. Šleseram, Šķēlem, Lembergam un viņu garīgajiem brāļiem.

Viņiem ceriņu- kastaņu revolūcija nav vajadzīga.

 Starp citu…Latvijas meži tiek aizvesti un pārdoti tik apjomīgi kā nekad agrāk un pavisam drīz (šādā ceļā) varas ciniķi var nonākt arī pie kastaņu un ceriņu izciršanas zviedru papīrmalkai.

Tad mums nebūs arī vairs ziedošu koku un krūmu. Kad nav – tad nav. Negatīvais fons medijos tiek veidots plaši.

Protams, ka arī paši Saeimas deputāti neslēpj savas bēdas par notikušo.

Gaidāmais ”siltās vietiņas” zudums Jēkaba ielā liek sūdzēties arī ārzemju medijiem. Solvita Āboltiņa zviedru avīzei neslēpj savu sarūgtinājumu par Zatlera lēmumu. Viņa šaubas par šī soļa ”lietderīgumu”, taču ir spiesta atzīt, ka ka šāds referendums būs vēsturisks solis uz priekšu pa ceļam pie tautas uzticības valstij. Referendums paredzēts jūlija beigās. Atkal tas pats – Latvijas referendumiem tradicionālajā brīdī – atvaļinājumu laikā.

Skandināvijas valstīs tā nedrīkstētu rīkoties. Latvijā – var.

 Jasmīnu revolūcija pie mums ieradusies kastaņziedu un ceriņziedu izskatā. Beidzot tas ir noticis. ”Twittera” vētra sašūpojusi arī mūs un panikai nav iemesla. Jo tieši twittera, nevis etablēto un kontrolēto mediju vidē, lielā mērā  veidojās sabiedriskā doma, kas deva svarīgu stimulu un atbalstu Zatleram, veikt šo parlamenta padzīšanas soli.

Latvijas Prezidents Zatlers ir bijis savos pienākuma augstumos.

Savulaik viņu izraudzījās zvēru dārzā tie, kas augstiem amatiem Latvijā meklē un atrod ”stulbeņus”. Muļķa cepuri četrus gadus mēģināja uzstūķēt galvā arī pašam Zatleram.

Tagad ”nelgas galvas rota” guļ zemē,  mētājas maija zālāja.

 Paši žmiedzēji šodien miedz acis prožekora gaismas starā un penterē paštaisnus pantiņus ar apsaukāšanos piedziedājuma vietā.

Alkatīgās ķirzakas ir pazaudējušas asti. Tik drīz tā neataugs.

Tāpēc beigsim just rāpuļiem līdzi.

Neatļausim būvēt aizdomu mūri starp tautu un nākotni.

Mums ir sava trajektorija un mēs to iemācīsimies.

Lidojums ir sācies.

Arābu pavasaris tomēr sasniedzis arī Sīriju

2011.gada 24. marts
Pēc komandējuma Sīrijā man palika pāri nedaudz naudas.

Atmiņu, protams, ir vairāk.
Tās ir saturīgākas, vērtīgākas, lieliskākas un labākas.
Rietumu žurnālistus Sīrijā uzrauga un ne mirkli neatstāj nepieskatītus, taču iespaidu netrūkst ikvienam vērotājam, arī ”smagi pieskatītiem” mediju pārstāvjiem.

Šodien, kad Sīrijas drošībnieki protestu laikā miljonu pilsētā Darā nogalinājuši apmēram 100 cilvēku (SR), pārņem nervozitāte par to, ka šūpošanās sākusies arī šajā – ārēji līdzsvarotajā valstī. Informācija ” uz āru” parādās dažāda. Vietējās slimnīcas oficiāli ziņo vienu, opozīcijas grupējumi pavisam citu informāciju. Taču viens ir skaidrs – Asada valstī arī vairs nav mierīgi.
Varas aparāta spiediens Sīrijā ir visaptverošs un neatkarīgu avotu faktiski nav.
Žurnālistus brīvi valstī neielaiž, jo kopš 1963. gada te pasludināts ārkārtas stāvoklis.
Cilvēktiesību aizstāvji ziņo, ka valstī pašlaik norisinās plašas apcietināšanas, Amnesty International informē, ka pēdējās dienās aizturēti 93 cilvēki. Arī Damaskā. To skaitā esot galvenokārt žurnālisti, studenti, blogeri vecumā no 14 līdz 45 gadiem.
Darā skolas šodien esot slēgtas. Veikali un bankas tāpat. Pa ielām staigā drošībnieki un likums aizliedz demonstrācijas.
Tas nozīmē, ka Sīrijas valdniekam Basharam Asadam nākas samierināties, ka viņa pravietojumi nepiepildās, jo pirms dažām dienām viņš apgalvoja, ka Sīrija ”ir imūna protestu jomā”. Tagad izskatās, ka ”arābu pavasaris” ir sasniedzis Sīriju.
Režīms izrēķinās nežēlīgi. 30 bērnu tikko arestēti tāpēc, ka uz mūra sienas bija uzšņāpuši tekstu ”Tauta grib, lai režīms krīt!”.
Sīrijas valsts televīzija šodien ziņo, ka varai ir jāiesaistās pret bruņotām bandām, kas esot nogalinājušas vienu medmāsu un ātrās palīdzības šoferi. Protams, ka valsts televīziju kontrolē varas aparāts (starp citu Damaskas televīzijā strādā lieliski kolēģi!), taču ziņas tiek cenzētas un šodienas ziņu izlaiduma apgalvojums, ka ”protestētāji izmanto mazus bērnus kā vairogus” izskatās pēc politisko birokrātu jaunrades.
Jasmīnu revolūcija ir pagaidām lielākais valsts vadītāja Bashara Asada pārbaudījums. Varu valstī jaunais ārsts mantoja no sava diktatora – tēva, pirms 11 gadiem.
Sīriešu liberāļi viņu faktiski ieredz un uzskata, ka ”Bashars nav tas ļaunākais variants”.
Pašreizējais prezidents ieradās dzimtenē pirms 11 gadiem no Londonas un bija spiests turpināt iesākto ”valdīšanas gaitu”, kuru bija iedibinājis viņa tēvs. Sīrijas tronis faktiski bija paredzēts mantojumā otram Hefeza Asada dēlam, kas gāja bojā autokatastrofā. Tā pie varas nāca rietumu liberālajā gaisotnē skolotais Bashars, kuram līdz šim nav izdevies būtiski reformēt valsti.
Sīrijas prezidents ir uzlabojis attiecības ar rietumiem. Protams. ☺
Viņš atbalsta palestīniešu pretošanās cīņu un tāpēc Hamaza sēdeklis joprojām atrodas Damaskā.
Taču teroru jūt. Ik uz soļa. Atgādinot vecos PSRS laikus, kad smaids un karogi liecināja par pakļaušanos nevis gavilēm.

Protesti Darā turpinās jau nedēļu. Izeju pagaidām neredz valstī, kuru apdzīvo bezgala simpātiski cilvēki. Sīriju apdzīvo dažādas etniskas un reliģiskas grupas. Tajā atrodas arī senas kristiešu baznīcas, kuru restaurācija pēc Asada iniciatīvas tika pabeigta pirms dažiem gadiem un draudžu eksistenci faktiski atbalsta musulmaņu valsts. Paradoksāli, taču fakts!

Asadam līdz šim izdevies veikt pāris ekonomiskas reformas, taču valsts joprojām ir atpalikusi un tautai jādzīvo tā kā varai vajag. ”Vecā politiskā gvarde” turpina valdīt ar varu.
Atliek cerēt, ka upuru skaits Sīrijā nepalielināsies un rietumos skolotais Asads spēs akceptēt pavasari un jasmīnu revolūcija prasības.
Cerība pastāv.
Gaidīsim, cerēsim un turpināsim vērot.