Kā Viktors Orbans slīcina Ungāriju. Šausmu stāsts Vecgada vakarā

Speciāli TVNET
Ungārija gāžas. Krīt no brīvas un attīstītas valsts pjedestāla. Atpakaļ pie Padomju Savienības totālās padevības un paklausības drazām. Režisors šim procesam ir premjerministrs Viktors Orbans, kas pazīstams arī kā Vladimira Putina draugs, domubiedrs un sabiedrotais. Tieši viņa vadībā valsts publiskajā telpā tiek cenzētas ziņas un mediju darbs aizvien vairāk sāk atgādināt sovjetistu standartus. Cik tālu šajā virzienā drīkst iet, pirms vadzis lūzīs?

Televīzija melo!

Ar šādiem saucieniem pirmssvētku nedēļā pie televīzijas ēkas (Budapeštas centrā) demonstrēja vietējie iedzīvotāji. Pūļa sašutuma iemesls bija Orbana ieviestais jaunais „vergu likums“, kas pieprasa strādāt virsstundas bez samaksas. Parlamenta balsojuma dienā demonstrētāju skaits centrā sasniedza 2000, un policija protestētāju izklīdināšanai lietoja piparu gāzes ieročus. Četri policisti tikuši ievainoti. Nekas no šiem notikumiem netika atspoguļots sabiedriskajā jeb tagad jau valsts ungāru televīzijā. Cenzūra bija nepārprotama. Vai situācija medijos nesāk atgādināt sovjetisma laikus, kad Ungārija bija paklausīga Padomju Savienības satelītvalsts? Jā, sāk atgādināt. Daudzi ungāri tā domā un neslēpj bažas par to. Kā šo atgriešanos var novērot? Divos virzienos: a) dramatiski palielinās valdībai un varai labvēlīgo mediju skaits, kas slavina līderus un gavilē par panākumiem, b) samazinās opozīcijas mediju daudzums un valdība atsakās piedalīties to kritiskajās intervijās un analītiskajās pārraidēs.

Pārņemot politisko varu valstī, Orbana Fidesz partija aktīvi nodarbojās arī ar mediju zonas aneksiju. Anšluss norisinās jau kopš 2010.gada. Pa šo laiku Ungārija preses brīvības jomā (Freedom House preses brīvības indeksā) noslīdējusi no 40. uz 87. vietu.

Mediju anšlusa stratēģija

Mediju pārņemšana (pārpirkšana) sākās ar esošo sabiedrisko mediju vadītāju nomaiņu. Esošie vadītāji tika nomainīti ar valdošajai partijai labvēlīgiem un lojāliem cilvēkiem. Pēc tam tika izveidota mediju padome (kaut kas līdzīgs mūsu radio un TV padomei), kuru piebāza pilnu ar Fideszpartijas biedriem. Šis rīcības akts automātiski deva Orbana valdībai tieši tādu pašu ietekmi uz ētera mediju darbu, kā tas bija raksturīgs Padomju Savienības laikā. Kad sabiedrisko mediju (radio un TV) neatkarība bija iznīcināta, tad Orbana komanda ķērās pie privātajiem medijiem.

Pēc Berlīnes mūra krišanas daudzus ungāru medijus bija iegādājušies ārzemju īpašnieki. Pēc ekonomiskās krīzes 2008. gadā vairums no viņiem centās tikt no šiem īpašumiem vaļā. Tos nekavējoties uzpirka Orbanam tuvu stāvoši ļaudis. Piemēram, Orbana kaimiņš no dzimtā ciema Fērčūta (Felcsút) Lorincs Mēsarošs (Lörinc Mészáros), kurš pēc profesijas ir santehniķis, šādi kļuva par Ungārijas lielākā mediju koncerna īpašnieku, pārvaldot 18 avīzes un vairākas radio un TV stacijas. Šādu „anšlusu“ mēdz saukt par atvērtās pārņemšanas stratēģiju, un tā ir samērā uzkrītoša. Tāpēc pārējos privātos medijus Orbana grupējums pārpirka slēptā veidā, tieši tāpat kā Latvijā savulaik mainīja īpašniekus Neatkarīgā Rīta Avīze un Diena. Viens no aktuālākajiem ungāru piemēriem šajā virzienā ir ziņu portāls Origo. Tas bija populārs un iecienīts, jo pievērsās rokošajai žurnālistikai un atmaskoja dažādus Orbana valdības ministru netīros darījumus un kukuļņemšanas epizodes. Lai to apklusinātu, „pārņemšana“ tika organizēta vairākos soļos. Vispirms ar portāla Origo īpašniekiem (vācu telekomunikāciju uzņēmumu) sāka sazināties Orbana valdības ministrs Janošs Lāzars (János Lázár).

Viņš lika saprast, ka ārzemju telekomunikāciju uzņēmumam būtu jāzina, ka pārāk aktīva Origo piedalīšanās esošās valdības kritizēšanā varētu sarežģīt paša telekomunikāciju uzņēmuma darbu Ungārijā. Vācieši sabijās un piekrita izveidot prasīto tiešo līniju starp portāla redakciju un valdības kanceleju, lai pozitīvāk atspoguļotu valdībai vajadzīgās interpretācijas. Origo galvenais redaktors iecirtās, nebija ar mieru pakļauties jaunajiem darba noteikumiem un turpināja publicēt materiālus par korupcijas skandālu valdības līmenī, kurā galvenajā lomā bija tieši šis pats Janošs Lāzars.

Rezultātā Origo galveno redaktoru atlaida no darba un portālu pārdeva Orbana cilvēkiem. Naudas pārskaitījumus vāciešiem kārtoja Orbana bijušais finanšu ministrs. Kāpēc tā notika? Pēc būtības tas tika darīts, lai nostiprinātu Orbana ideoloģijas ietekmi Ungārijā. Pēc fakta pircējs to komentēja kā pretreakciju Sorosa uzbrukumiem. Ungārijā Soross skaitās tikpat dēmonisks un briesmīgs kā lembergistiem – visa ļaunuma sakne. „Mēs negribējām, ka portāls nonāktu Sorosa rokās vai kāda cita īpašnieka pārziņā, kas vēlētos ietekmēt Ungārijas politisko situāciju,“ notikušo vēlāk medijiem komentēja bijušais ministrs.

Žurnālistiem, kas strādāja Origo, bija viedoklis par notiekošo. Kā medijiem norādīja Viktorija Šerdulta (Viktória Serdült), Origo tika pievākts tikai propagandas apsvērumu dēļ. Vecos darbiniekus atlaida no darba, un jaunos žurnālistus īpašnieki nekaunīgi regulēja kā uzvelkamās lelles. Proti, noteiktiem cilvēkiem (Orbana sabiedrotajiem) bija aizliegts interviju laikā uzdot nepatīkamus jautājumus, bija aizliegts šos cilvēkus kritizēt rakstos. Viktorija pameta darbu redakcijā. Šobrīd Origo strādā tikai vadonim labvēlīgi skribenti un šis medijs ir kļuvis par Orbana valdības kārtējo megafonu.

Otrs piemērs ir kādreiz populārā opozīcijas izdevuma Népszabadság liktenis. 2015. gadā to pārdeva koncernam Mediaworks, kuru pēcāk pārpirka Orbana kaimiņš Lorincs Mēzarošs (Lörinc Mészáros). Līdzko avīzē sāka publicēt atmaskojošus rakstus par vadošajiem Fideša partijas politiķiem, par to, kā politiķis Antals Rogans izmantoja valsts helikopterus, lai braukātu uz ballītēm un draugu kāzām, tā visa redakcija tika nekavējoties atlaista no darba.

Visbeidzot smagākais populisma uzbrukums ungāru medijiem norisinājās novembra beigās, kad 476 avīzes un portāli pēkšņi „publiskoja apņemšanos donēt savus izdevumus“ nepazīstamam fondam ar nosaukumu Centrāleiropas preses un mediju fonds. „Šis bija vissmagākais uzbrukums mediju brīvībai mūsu valstī,” konstatēja žurnālists Fērencs Lāslo (Ferenc László), žurnāla Magyar Narancs galvenais redaktors. Pēc viņa domām, šeit uzkrītoši redzama vēlme kontrolēt cilvēku domas. „Ar šo Putina modelis mediju pārņemšanā Ungārijā ir importēts pilnībā,“ uzsvēra Fērencs.

Politisko akcentu manipulēšana

Nav grūti prognozēt, ka politiskās marionetes nespēs pārvaldīt mediju koncernu produktīvi. To pašu varējām novērot Rīgā, redzot, kā latviešu oligarhi, nopērkot avīzi Diena, to noplicināja un faktiski iznīcināja kā produktīvu masmediju. Tas pats pašlaik notiek ar Dienas Biznesu. Līdzīgs liktenis tagad sagaida gigantisko ungāru „mediju fondu“, kura vadību uzņēmies Orbanam tuvu stāvošais Gābors Liskai (Gábor Liszkai). Valdē sēž arī Orbana advokāts, konservatīvā pētniecības institūta šefs un citi kaislīgi orbanisti. Formāli šis fonds pārstāvot it kā labējās politiskās intereses un vēlas veicināt nacionālas un kristīgas intereses. Tieši tāpat kā Latvijas oligarhu izdevumi, arī šie ungāru prihvatizētie izdevumi pretošoties kreisajām un liberālajām tendencēm, kas līdz šim esot valdījušas ungāru mediju telpā. Tagad būšot citādi.

Iespējams, ka tā patiešām arī notiks, jo, kā norāda neatkarīgais portāls Átlátszó, jau 2015. gadā 500 masmediju Ungārijā bija provaldības izdevumi un slavināja Orbana politiku, ideoloģiju un valdību. Tikai 31 skaitījās neatkarīgi mediji un neveica galma apdziedātāju funkciju. Neko labu šī statistika nesola. Vēsture jau pierādījusi kas notiek, ja visi mediji nonāk vienas politiskās partijas rokās.

Melu ražošanas mašīnas Ungārijā

Tas, ka troļļi ražo melus, kurus tiražē manipulatīvi mediji, nav noslēpums. Ungārija nav izņēmums. Pavasarī pasauli pāršalca skandāls par kādas Natālijas Kontesas af Sandbergas šausmu stāstiem par to, kādas briesmas pašlaik notiekot Zviedrijā. Tātad – bēgļu dēļ. Natālija labprāt atbildēja uz dažādu mediju jautājumiem par sieviešu mokām Zviedrijā. Viņa apgalvoja, ka ir spiesta bēgt no Zviedrijas bēgļu pieplūduma dēļ. Sūkstījās par migrantiem, kas nerespektē zviedru valsts noteikumus. Savādi, ka viņu tā uztrauca ārzemnieku plūsma uz Zviedriju, lai gan pati faktiski ir migrante no Ungārijas. Taču tagad viņai Zviedrija bija piegriezusies migrantu realizēto neskaitāmo izvarošanu dēļ. Viņa uzstājās Ungārijas televīzijā, kuru šodien 100% kontrolē Orbana ielikteņi. Izskatījās briesmīgi. Ja es pati nedzīvotu arī Zviedrijā, tad šausmu stāstiem būtu noticējusi. Diemžēl tik briesmīgi nav, kā ārzemju pasakās stāsta.

Tāpēc rodas jautājums – kam šos spoku stāstus vajag? Kurš ir ieinteresēts šo pasaku tiražēšanā? Tagad noskaidrojies, ka šo interviju esot pasūtījis un finansējis Orbana partijas štābs. Bailes no migrantiem bija partijas priekšvēlēšanu lozungs. Šo interviju, tātad, pasūtīja ungāru vadošā partija Fidesz, bet balstīja arī Zviedrijas Demokrāti. Aina patiešām šaušalīga – kā reklāmas klipā: sievietes vairs nevar mierīgi sēdēt kafejnīcā, jo visur siro migrantu pusaudži un laupa somiņas, atņem mantas. Zviedrijā dzīvot esot bīstami, tāpēc 43 gadu vecumā ungāriete pametīšot Zviedriju un atgriezīšoties mātes dzimtenē Ungārijā, kur esot daudz drošāk. Intervija lieliski noderēja Orbanam pavasara vēlēšanās, lai turpinātu demonizēt Rietumeiropu.

Orbans arī uzvarēja, un tauta zviedru ungārietei televīzijā noticēja. Taču pazīstamais ungāru žurnālists Andrešs Dežo (András Dezsö) no portāla Index sāka pētīt un analizēt Natālijas personību un analizēt stāsta patiesumu. Izrādījās, ka Natālija ir jau vairākas reizes sodīta par apmelojumiem un citu cilvēku sensitīvu faktu apzinātu izplatīšanu. Līdzko tas tika publiskots, ieslēdzās Orbana tiesu sistēma žurnālista apklusināšanai.

Sveiks, diktator!

Tā 2015. gada Rīgas konferences laikā Žans Klods Junkers uzrunāja Viktoru Orbanu. Diemžēl tas nebija joks. ANO ģenerālsekretārs viņu uzskata par rasistu, Džordžs Soross ir pārliecināts, ka Orbans pārvērš Ungāriju par mafijas valsti, bet britu vēsturnieks Timotijs Ašs (Timothy Ash) domā, ka Orbana vadībā Ungārija tuvojas fašismam. Viņa draugu pulks runā pats par sevi: Trampa bijušais stratēģis Stīvs Banons, misters Breksits Naidžels Farāžs un, protams, Vladimirs Putins. Protams, Orbans seko Putina piemēram un lēni pārvērš Ungāriju savā privātajā barakā, kuru ielenc neredzami skarbie ienaidnieki. Viņa vadībā šausmu filma ar nosaukumu „Ungārijas krišana“ turpinās.

Zemūdenes uzbrūk Zviedrijai, interneta mediālā eksplozija politiskajās debatēs.

2011.  gada 15. septembrī

Šodien atkal uzbrūk zemūdenes. Uz rietumiem no Gēteborgas ostas tās pamanītas un trešā jūras flote patlaban dodas pretī no Karlskrūnas.  Kaujas gatavībā ir arī ceturtā divīzijā, kas jau ieradusies no Bergas Stokholmā, lai piedalītos nelūgto ciemiņu aizdzīšanā.

Pagaidām nav zināma zemūdeņu valsts piederība un armijnieki cenšas neko nekomentēt. Kāpēc šī informācija tomēr noplūdusi medijos? Tieši šodien?

Tāpēc, ka zemūdenes konstatētas Baltijas jūras zonā, kurā novērojama intensīva prāmju satiksme.

Tikmēr naidīgās zemūdenes turpina paslēpju spēlēšanu un neitrālā Zviedrijā sasprindzina muskuļus.

Redzēsim ar ko tas viss beigsies.

Tikmēr vēlēšanu maratons uzsācies šodien Dānijā, tam sekos Latvija un Polija.

Protams, ka partijas plaši lieto tīmekļa ”propagandas” ieročus, lai tiktu pie sev tik nepieciešamajām vēlētāju balsīm.

Kas šajā jomā jauns?

Ķīna ir interesants piemērs, kas spilgti demonstrē jaunākos trendus.

Ķīna (kā jau diktatūras valsts) demonstrē partijas komunikatīvos eksperimentus politiskās propagandas jomā, kas (starp citu) izpaužas arī Latvijas politiskajā tīmekļa komunikācijā.

Tīkla lietotāju skaits pēdējo gadu laikā ir eksplodējis. Varai jāmeklē jaunas manipulācijas formas, lai noturētu viedokļa grožus savās rokās.

Pirmkārt – ir izveidojušās divas ”viedokļa noteicēju” sviras : partija un publiskā doma.

Otrkārt – komunistu partija sāk plaši izmantot ”komerciālos” medijus vecās propagandas tālākai attīstīšanai. Tātad – paralēli partijas finansētajiem medijiem tiek attīstīts itkā finansiāli neatkarīgu komunistu partijas mediju sazarots tīkls. Mērķis – radīt iespaidu, ka mediji, kas paši sevi ”uztur” ir neatkarīgi un itkā pauž bezkaislīgu viedokli.

Treškārt – slāņojas žurnālistu elite. Daudzi vadošie žurnālisti sāk just atbildību profesijas pienākumu priekšā un mēģina oponēt partijas propagandas nodaļas spiedienam. Tieši (redakcijās pa dienu) un netieši (savos blogos vakarā, pie mājas datoriem).

Ceturtais – cenzūra nav samazinājusies, taču vara vairs nevar aprobežoties ar klajiem mediju darbinieku arestiem (kā mākslinieka Vei-vei vajāšana). Tāpēc Ķīnas komunistu partijas propagandisti sāk attīstīt ļoti kustīgu stratēģiju (skat. The power of internet in China”, Goubn Yang) – veidot portālus, kas ārēji atgādina esošos privātos. Šādu praksi tagad izmanto oficiozs ”Tautas balss” un centrālā televīzija – CCTV.

Būtībā šis solis ir investīcija 2 lielos projektos – ” ideoloģiskā izklaide” un ”infoizklaide” .

Tas nozīmē, ka abas atraktīvās formas atvieglo partijas ideoloģisko ideju ”pielipināšanu lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem” ar atvieglotas, izklaidējošas un itkā ziņu formāta informācijas palīdzību.

Tā ķīniešu komunistiem pamazām aizvien labāk izdodas uzburt ilūziju par to, ka tautas un varas intereses itkā sakrīt.

Piektkārt – partija plaši liek lietā ”tīmekļa žagatas” – uzpirktu studentu un samērā labi apmaksātu skribentu armiju, kas ik dienas pārblīvē tīmekļa portāla diskusiju slejas ar varu un valdniekus slavinošiem komentāriem- ”prezidents – goda vīrs”, ” īsts saimnieks savā zemē” , ”patriots kā nākas” utt. Tādā kārtā varai izdodas kolonizēt interneta diskusiju viedokli. Taču no otra puses – izjaucot reālo viedokļu proporciju, varas manipulatori zaudē  faktisko ainu.

Diskusiju viedokļu polarizācija kļūst tendencioza un neatspoguļo reālo situāciju (kuru konstatēt reizēm ir svarīgi pat visnejēdzīgākajam diktatūram).

”Interneta žagatām” maksā par katru komentāru, taču ar laiku šo kontingentu var pamanīt, jo viņi lieto štampus un reizēm izdara vairāk nelāga nekā laba. Viņiem tiek piedāvāta „pozitīvisma šablonu skala”, taču to biežā atkārtošana ar laiku notrulina lasītājus.  Līdzīgu ainu var novērot arī Latvijas interneta vidē, kad, piemēram ”zemnieku” partijas patrona vārdā raksta neskaitāmi cilvēki, kas lieto no citātu grāmatām nozagtus spārnotus teicienus un citus tukšus prātojumus, lai greznotu savu vadoni ar intelekta ozolzīlēm.

Sestkārt – ir 100% skaidrs, ka internets (kā tāds) nespēj sagraut ķīniešu komunistu partijas varas pozīciju. Paradoksāli, ka tieši internets spēj atvieglot varas manipulāciju ar tautu, jo piešķir varai jaunus resursus publiskā viedokļa šturmēšanai.

Ļeņinisma loģikā skolotu varas cilvēku problēma nav sava (arī nepopulāra) viedokļa paušana, bet gan reālo viedokļa grupējumu konstatācija. Protams, ka gan ķīnieši gan latviešu partiju propagandisti mēģina vispirms uzpirkt viedokļu līderus, taču ne vienmēr tas izdodas.

Septītkārt – jaunā paaudze, kas iegremdējusies internetā līdz ausīm, nepieņem vecos priekšstatus. Režīmam visbīstamākie ir tieši šie ļaudis, kas pateicoties Twiteram un citiem interneta organizētājiem sarīko demonstrācijas un mēģina atkārtot ”arābu pavasari”.

Visbargāk soda strādniekus. 1979. un 1989. gada protestos Ķīnā smagākos sodus piemēroja proletariātam.

Astotkārt – režīmam nepatīk blogi kuros var kaut ko jaunu uzzināt. Kā norāda mediju pētnieks un blogeris Xiao Quiangs (China Digital Times) – timeklis daudziem jaunajiem ķīniešiem kļūst par intelektuālo skolu, par augstskolas solu. Ja izklaides vietā pēkšņi nostājas saprātīga saruna, tad situācija jau kļūst ļoti bīstama režīmam.

Pēc vēlēšanām varēsim analizēt arī Latvijas mediālo komunikāciju.

Domāju, ka mūs gaida vairāki pārsteigumi, jo liela partiju daļa šodien Latvijā izmanto nevis civilizētu un progresīvu komunikāciju ar saviem vēlētājiem, bet gan ķīniešu un putjiniešu metodes.

Diemžēl.