Narcisi, psihopāti, sociopāti un visa veida sadzīves varmākas jeb ļaudis ar „antisociāliem personības traucējumiem“ spēj un prot manipulēt ar apkārtējiem. Iespaidojot līdzcilvēkus un tos pakļaujot sev. Vainas pārlikšana uz otru cilvēku ir tipiska šādu ļaužu ikdienas varmācības pazīme. Taču tā nav vienīgā. Ir arī vēl citas. Kā otra cilvēka pakļaušanas un pazemošanas metodes atpazīt un neitralizēt? Psihologi Rebeka Brolīna un Sāra Berga piedāvā izmantot vairākus paņēmienus, lai izvairītos no „izliktajām lamatām“ un „izraktajām bedrēm“. Šo ieteikumus būtu vērts respektēt tāpēc, ka mūsu sabiedrībā ir diezgan daudz ļaužu, kuri ilgtermiņā manipulē ar līdzcilvēkiem, izmantojot viņus savās interesēs vai pārkāpjot apkārtējo tiesības. Tūlītēja šo pārkāpumu konstatēšana var būt sarežģīta, jo sociopāti lieliski prot slēpt savus aizvainojošo izturēšanos ar asprātību un šarmu. Tomēr pastāv dažas pazīmes, kas ir uzkrītošas un to centrā ir manipulēšana ar citu cilvēku emocijām savā labā.
1. Cilvēka ignorēšana un anulēšana
Šī ir visizplatītākā metode konkrēta cilvēka pazemošanai. To mēdz dēvēt arī par „nosaldēšanas taktiku“, kad kādu cilvēku apzināti un mērķtiecīgi neievēro. Ignorē. Izstumj. Izliekas, ka viņa vispār nav telpā un laikā. Šādi upuri ignorē un ar šo samazina konkrētā cilvēka vērtību, iznīcinot viņa nozīmi. Kā to dara? Neatbild uz šī cilvēka (upura) jautājumiem, demonstratīvi skatoties sava telefona/datora ekrānā laikā, kad šis cilvēks runā vai klāsta savu viedokli ar šo pasvītrojot otra cilvēka nesvarīgumu. To, ka viņš nav apkārtējo uzmanības vērts. Pa šo līniju var iet vēl tālāk un „pievākt“ ignorētā cilvēka sasniegumus. Kā reaģēt šādās situācijās? Pašam „izsaldētajām“ šādos brīžos pagrūti sevi aizstāvēt. Tas jādara apkārtējiem, kuri redz šo pazemošanu un spēj savu kolēģi aizstāvēt. Svarīgi ir nepieļaut šādas līdzcilvēka devalvācijas realizāciju, jo tik pat lielā mērā tā var vēlāk tikt realizēta pret mums pašiem. Būsim aktīvi un neatbalstīsim apkārtējo „nosaldēšanu“.
2. Izsmiešana un akcentu pārlikšana
Nākamais solis pēc „nosaldēšanas“ ir izsmiet visu ko konkrētais cilvēks dara vai ir sasniedzis. Šādi novēršot uzmanību no viņa sasniegumiem sportā vai mākslā un pārliekot akcentu uz apsmietās personas it kā „fiziskajiem“ trūkumiem. Piemēram, sievietes sasniegumus darbā mēdz anulēt, izsmejot viņas it kā „neveiksmes personīgajā dzīvē“: nav bērnu, nav vīra, ir kašķīga utt. Vīriešu eleganci un šarmu mēdz apsmiet piekabinot apskaustajai personai homoseksuālas noslieces, kas daudzu izpratnē ir trūkums. Kā šādos apstākļos reaģēt? Vislabāk, ja saukātāju aptur kāds no apkārtējiem, kas ir pietiekami drosmīgs, lai aizstāvētu kolēģi vai paziņu. Pašam apsmietajam arī nevajag klusēt un paklausīgi pieņemt skauģu apvainojumus. Vislabākais ir atvērta un publiska pretreakcija, kas izpaužas lietišķībā. Proti – atgriežot sarunu atpakaļ pie tēmas. Neļaujot to novirzīt projām no būtiskā, pie nebūtiskā. Taču diezgan bieži šāda psiholoģiska vajāšana sasniedz mērķi un apkārtējie sāk noticēt tam, ka izsmietā persona nav uzmanības cienīga būtne. Ja cilvēks ar antisociāliem personības traucējumiem kādam nodara pāri psiholoģiski vai pat fiziski, tad viņš pats nekad nemēdz izrādīt nožēlu vai atvainoties par to. Nereti pat mēģina „pamatot“ un racionalizēt savu nodarījumu. Viņi nespēj mācīties no šādas pieredzes un manīt savu rīcību un uzvedību. Šī iemesla dēļ vieni un tieši paši indivīdi iesaistās atkārtotās uzbrūkošās darbības citiem cilvēkiem un nejūtas vainīgi nodarot pāri citiem.
3. Noklusēšana
Ļoti izplatīta dezinformācijas īpatnība ir informācijas apzināta noklusēšana. Ja viens darba kolēģis nezina to pašu ko zina pārējie, tad šīs apstāklis var kļūt par viņa klupšanas akmeni un nostādīt neērtā situācijā. Informācijas nedošana palīdz padarīt otru cilvēku par nekompetentu muļķi vai sliktu līdzstrādnieku darbā. Proti – visi zina kas noticis un ir jau reaģējuši. Viņi prot jaunajā situācijā rīkoties. Turpretī neinformētais cilvēks ir apjucis un nespēj orientēties. Šādos gadījumos (ja pamanāt, ka neesat informēts) lietišķi palūdziet apdomāšanās laiku un mēģiniet saprast, kas ar šādu manevru tiek organizēts. Vai esat izslēgti no priekšniekam vistuvākajiem līdzstrādnieku lokiem, jeb pakļauti konkrētai apšaudei. Visbiežāk informācija tiek piegādāta elites pulciņam un bez tās mēdz ciest cilvēki perifērijā. Piesaistiet šo cilvēkus sev un izveidojiet otro bloku, kas ir gatavi apspriest svarīgas tēmas un atbalstīt cits citu.
Cilvēki ar antisociāliem traucējumiem mēdz būt ārēji šarmantas personības, prasmīgi glaimotāji. Glaimošana un pielīšana palīdz viņiem emocionāli „uzpirkt“ ietekmīgas personas un manipulējot ar to emocijām, iegūt sev konkrētu labumu kaujā pret kādu no aktuālajiem upuriem.
4. Dubultā sodīšana
Šāds soda mērs tiek izmantots tad, ja nekas no tā ko jūs darāt, priekšniekam, kolēģim vai ģimenes loceklim neder. Nav pietiekoši labs. Šis ir tipisks varmācības instruments – anulēt visu kas no jūsu puses sasniegts vai izdarīts. Šādos gadījumos nevajag pieņemt kritiku un skaidri pateikt, ka šī ir apzināti negatīva interpretācija jeb vajāšana. Ar cilvēkiem, kas piekopj dubultās sodīšanas sistēmu, nekad nelīdz tikt galā paklausība vai padevība. Nevajag sākt paškritiski analizēt savu darbu, jo šajā gadījumā nav runa par darba kvalitāti, bet gan par apzinātu otra cilvēka samazināšanu un pazemošanu. Tātad – paceļam atkal uz augšu skatienu un mierīgi paziņojam savus pretargumentus. Kādi tie ir? Nav iespējams neko panākt, ja viss tiek novērtēts negatīvi. Tas nozīmē, ka runa nav par padarītā darba vērtēšanu, bet gan par apzinātu un sistemātisku sodīšanu. Ar mērķi pazemot un iebaidīt otru cilvēku, kas paredzēts vajāšanai. Kā reaģē varmāka? Šādos gadījumos parasti nedaudz apmulst un uzņem jaunu meldiju. Proti – „tu pārsteidzīgi reaģē“ vai „nesaproti humoru“.
Dubultās sodīšanas sistēmu izmanto arī darbavietā tad, kad konkrēta mērķa sasniegšanai līdzstrādniekiem netiek piešķirti nepieciešamie līdzekļi vai darba laiks. Tiek pieprasīts neiespējamais un finālā pārmests, ka attiecīgie ļaudis neprot strādāt.
Šādos gadījumos nevajag pieņemt „spēles noteikumus“ un nav ieteicams uzņemties nepamatotus apvainojumus no manipulētāja puses. Cilvēks, kas šādi tiek pazemots, pats nav notikumu attīstību izprovocējis. Viņam šī situācija ir uztiepta ar varu. Tādos gadījumos nevajag pakļauties uz „atzīt vainu“, jo tai neizbēgami sekos „nākamā vaina“. Kas savukārt pārvērtīsies jaunā soda mērā. Jo šeit nav runa par darba kvalitāti, bet gan par apzinātu vajāšanu zem „darba kvalitātes“ izkārtnes.
Šodienas Jago
Viljama Šekspira luga Otello demonstrē klasiku psihopāta gadījumu Jago personā. Starp citu, mākslā psihopātu ir salīdzinoši daudz. Piemēram: Patriks Beitmens filmā „Amerikāņu psihopāts“ vai Hanibāls Lekters „Jēru klusēšanā“. Taču šie ļaudis mēdz būt arī plaši pārstāvēti šodienas ikdienas sadzīvē. Tepat mums līdzās. Psihopāti var būt darba kolēģi, priekšnieki, paziņas, vecāki un nereti pat dzīves biedri. Kā norāda tiesu psihiatrijas speciāliste Katarina Hovnere (Zviedrijas Tiesu medicīna padomē), kura veikusi plašu pētījumu par psihopātu dabu un uzvedības īpatnībām, pats traģiskākais ir tas, ka „ir viegli iemīlēties psihopātos, bet reālā kopdzīve ar šādiem cilvēkiem ir elle zemes virsū“. Viņas kompetence ir pieprasīta arī starptautiskajā plānā. Pēdējais no šādiem gadījumiem bija tiesas process Kopenhāgenā pret zemūdeņu būvnieku, izgudrotāju un ekscentrisko dāni Peteri Madsenu, kurš tika apsūdzēs zviedru žurnālistes Kimas Volas noslepkavošanā un mirstīgo atlieku apgānīšanā. „Esmu pētījusi ilgstoši šīs noslieces cilvēkus, sistematizējot un analizējot psihopātu empātijas trūkumu jeb nespēju saprast un respektēt, cienīt otru cilvēku. Šiem ļaudīm ir dubulta daba. No vienas puses viņi izskatās tāpat kā mēs pārējie, spēj būt pievilcīgi un saistoši apkārtējiem, taču pēc brīža ir gatavi kļūt nenormāli nežēlīgi pat pret tuviem un sev simpātiskiem cilvēkiem, demonstrējot kliedzošu agresivitāti un nežēlību“- konstatē Katarina Hovnere.
„Viņiem“ esot viena kopīga īpašība – empātijas trūkums. Tai pat laikā piemīt perfekta kognitīvas empātijas spēja, jo narcisi, psihopāti un sociopāti lieliski „nolasa“ savu upuru psiholoģisko stāvokli, vājības un saskata ievainojamās vietas. Brīdī, kad šāds cilvēks ir jūs izpētījis, viņš jau zina kādā veidā esat ievainojams, paralizējams un sagūstāms. Zināmā mērā varam pat secināt, ka visi apkārtējie esam kāda apsēsta cilvēka potenciālie upuri. Ja salīdzinām ar dzīvnieku pasauli, tad šie ļaudis ir hiēnas ar hameleonu īpašībām. Tieši tāpat kā zirnekļi, viņi novij tīklus un gaida savus „mušu“ sapinamies tīmekļos. Hiēna tāpēc, ka šāda persona gūst baudu sagraujot otra cilvēka emocionālo komfortu no sakumā savaldzinot, pieradinot pie sevis un pēc tam sagraujot otru cilvēku ar plēsoņas cienīgu izveicību. Kauns vai vainas apziņa šāda cilvēka domāšana neeksistē. Saplosīt otru ir vislielākā bauda.
Kāpēc šādus cilvēkus nepamanām jau laikus? Psihopāts, narcisma apsēsts sociopāts parasti slēpjas aiz normāla cilvēka maskas. Mēdz būt ārēji šarmants, runīgs un pat simpātiski piesaistošs cilvēks. Ātri savaldzina sievietes, magnetizē padotos darbiniekus, jo uzbur drosmīga, enerģiska cilvēka tēlu. Vadošais pētnieks šajā jomā – kanādietis Roberts D. Hērs ir pārliecināts, ka psihopātu ir daudz, daudz vairāk nekā tika uzskatīts līdz šim (4%). Sakarā ar to, ka šādas noslieces cilvēki tiesas pēc atbildīgiem amatiem un vadības pozīcijām, jārēķinās, ka viņu radītais posts ir daudz plašāks nekā līdz šim konstatētais. Iespējams, ka par šīm tēmām ir jārunā vairāk un plašāk, jo līdz šim maz esam pievērsuši uzmanību šiem jautājumiem sadzīvē un medijos.
“Ja jūs man jautāsiet kā viņus atpazīt visātrāk, tad varu piedāvāt divus pieturas punktus: impulsivitāte un atbildības trūkums, “ – secina Tomas Eriksons, grāmatas „Psihopātu ielenkumā“ autors. Piebilstot, ka šie cilvēki parasti jūtas pārāki pār citiem, ir pārliecināti, ka uz viņiem sabiedrības normas un likumi neattiecas. „Ieteicams izbeigt respektēt tos, kas sabiedrībā tiek uzskatīti par svarīgiem, nozīmīgiem un ietekmīgiem. Vajag atvērt acis un pavērot vai šie cilvēki ir savas labās reputācijas cienīgi. Var gadīties, ka viņi ir manipulatori un psihopāti nevis vērtīgas personības. Ja jūsu partneris izrādās psihopāts, tad iesaku nekavējoties šķirt laulību vai pārtraukt attiecības. No šīs kaites nevienu nevar izārstēt“ – konstatē Tomas Eriksons.
Jau sen pierādījies, ka zinām pārāk maz. Taču viens ir skaidrs – krustojumos jāizvēlas jauns virziens. To izdarīt gudri, bez zināšanām nav iespējams.