Trokšņainās diskusijas ap sienas gleznu Rīgā nav beigušās. Asociētā profesora Kristiana Brektes darinājums ar kailu sieviešu karikatūrām, kas pēc viņa domām līdzinoties bērnu zīmējumiem un nozīmējot „prieku ķēpāties“, netiek viennozīmīgi pieņemts visur. Džemmas apgalvojums, ka mēs visi esot “sliekas, kurām jāirdina zeme“ arī nav saprasts šajā pozīcijā viennozīmīgi un turpina slāņot sabiedrību. Nenogurst sašust parastie cilvēki, kuriem “bilde“ nepatīk un neatpaliek zinošie jeb mākslinieku un idejas piekritēju korpuss, kas uzskata, ka visa māksla ir laba un katrs mākslinieks drīkst izpausties kā vien vēlas. Kamēr vieni šo gleznojumu uzskata par labu impulsu diskusijai, citi jau vāc parakstus, lai to aizvāktu. Darba pasūtītājs „šūmēšanos“ redz kā spiedienu, kas producē „izslēgšanas kultūru“ un šim viedoklim pievienojas ietekmīga sabiedrības kultūras elites daļa, kas krasi nostājas pret sienas gleznojuma cenzūru. Turpretī pretinieki nenogurst apgalvot, ka zīmējums ir bērnu psihi traumējošs, jo murālī uz skolas sienas esot saskatāmi erotiska rakstura elementi ar seksualitātes mājieniem. Pagaidām izskatās, ka gleznojums paliks savā vietā un tie, kuriem tas nepatīk, var iemācīties nolaist acis ejot pa Akas ielu un izbeigt sašust par mākslas provocējošo saturu. Kā tad īsti ir? Vai vainīgi ir vietējie puritāņi, mākslas nīdēji un viss?
Domājot vienu var pateikt citu
Rīgas gadījums nav vienīgais šādu emociju kamols. Pret publiskās telpas dekorēšanu ar provocējošu mākslu, mēdz sašust daudzviet. Visiem šāda niknuma izpaudumiem mēdz būt vienots kopsaucējs – kaili ķermeņi vai „pikantas“ ķermeņa daļas, kas daudziem pilsētniekiem dažādos kontinentos un valstīs šķiet nepiemērotas publiskai apskatei uz ielas, savā ikdienā. Arī Rīgas gadījums sasaucas ar šo kopējo „plikņu tendenci“. Lai gan pats mākslinieks apgalvo, ka mūrālis atainojot gan Skulmes meiteņu tēlus, gan atainojot „neesošus radījumus“, kas saķēpāti uz pierakstu klades malām, vairums tomēr sliecas konstatēt, ka tie ir kariķēti kailu sieviešu tēli. Nav neesoši radījumi, bet gan improvizācija par sievietes ķermeni.
„Cilvēki to uztvertu pilnīgi citādāk (mierīgāk), ja tās mākslinieka Rīgā gleznotās dāmiņas būtu apģērbtas“, – uzskata Facebook diskusijā personība ar pseidonīmu Drosmīgais Susuriņš. Pavisam citu izskaidrojumu piedāvā Anna Uzulēna, kura domā, ka „lielākā sabiedrības daļa to uztvertu mierīgāk, ja mākslas darbs būtu uz kādas mākslas galerijas vai modernās mākslas muzeja sienas. Bet ja tas ir, piemēram, uz skolas vai bērnu dārza sienas, tad cilvēki tur grib redzēt cita līmeņa mākslu. Tādu, kura lielākai sabiedrības daļai būtu pieņemama“. Tātad – sekss un nepiemērota ekspozīcijas vieta, jeb tomēr pavisam parasts sienas gleznojums Džemmas Skulmes piemiņai?
Protams, ka autors var paust viedokli un iespējams, ka sākumā patiešām bija iecerēts tikai kā veltījums Džemmai. Taču ir iznākusi karikatūra par kailas sievietes ķermeni un viena daļa sabiedrības to uztver gandrīz vai kā izsmieklu vai parodiju, gan arī kā pornogrāfijas uzplaiksnījumu. “Manuprāt vajag vēl vairāk rādīt šādus ķermeņus, citādi mēs latvieši izmirsim“, – pauž atziņu Aivars Lismanis un viņam piemērojas samērā daudzi, kas tā arī saprot – ja sieviete kaila, tad grib. Vienkārši tāpēc, ka mākslu var saprast dažādi un nevienam nevar aizliegt redzēt to, ko attiecīgais cilvēks tajā redz un saskata. Tātad, mēs nedrīkstam aizliegt māksliniekam izteikties. Nē, nedrīkstam. Tieši tāpat nedrīkstam aizliegt skatītājam saskatīt to, ko viņš mākslas darbā redz. Vai var notikt tā, ka skatītājs saskata ko vairāk nekā bija paredzēts? Jā, tā var notikt un bieži šīs ķibeles arī atgadās. Īpaši tad, ja māksla piedāvā plikņus un plikumus. Tad katrs tos interpretē savādāk.
Sienas gleznu aizkrāsošana
Pirms dažiem gadiem Stokholmas centrā arī tika apgleznots mūris ar vairākus metru augstu zilu vīriešu dzimumorgānu uz dzeltena fona. Mākslas darba autore Karolīna Falkholta ar šo vēlējas aktivizēt diskusiju sabiedrībā par ķermeni, seksualitāti un brīvību. „Ceru, ka cilvēki Stokholmā sapratīs šo vēstījumu, iedziļināsies tā saturā“, – viņa uzsvēra medijiem. Šo darbu pasūtīja organizācija, kas kopš 2008.gada aktivizēja mākslas darbu eksponējumu tieši šajā Zviedrijas galvaspilsētas centra rajonā. “Ar šo mēs vēlamies piedāvāt pilsētniekiem jaunu, aktuālu mākslas valodu“, – bija uzsvērts organizētāja “Kollektivet Livet“ ziņojumā.
Pirms tam māksliniece bija izveidojusi līdzīgu darbu (2017.gadā) uz mūra Ņujorkā. Taču jau nākamajā dienā “Ņujorkas sarkanais penis“ tika aizkrāsots. Kāpēc? Tāpēc, ka pārāk daudziem ņujorkiešiem šis mākslas izaicinājums nepatika. Tā kā ASV ideja neizdevās, tad Karolīna ar lielu prieku ķērās pie jaunas realizācijas Stokholmā, interpretējot peni erekcijā, nacionālā karoga krāsās, 5 metru augstumā. Māksliniece bija pārliecināta, ka zviedri šo ideju uztvers „daudz normālāk“. Viņai likās, ka pilsētas iedzīvotāji sapratīs mākslas vēstījumu, pieņems to un paplašinās diskusijas par ķermeņa un seksualitātes nozīmi cilvēka dzīvē. Jo runāt par šīm tēmām nav viegli. Cilvēki izvairās un „zilais penis“ varētu būt tēmas rosinātājs. Taču nevajadzēja aizmirst, ka šāda veida māksla ir provocējoša un daudzi tāpēc jutīsies nokaitināti un dusmīgi. Māksliniece pieļāva šādu notikumu attīstību un aicināja dusmīgos padomāt par savu emociju uzbangojuma iemesliem. “Galu galā sekss ir svarīga lieta, taču lielāka daļa izvairās no diskusijām par šo tēmu“, – pauda Karolīna. Viņa vēlējās uzsākt sarunu. Iecerētais šķita pārdomāts. Idejas – vajadzīgas. Taču ar ko viss beidzās?
Vai „zilais penis“ bija paredzēts mūžīgiem laikiem? Nē, tikai sešiem mēnešiem. Taču tam neizdevās pārdzīvot pat šo laiku uz Stokholmas brantmūra sienas. Pēc skarbiem protestiem no kaimiņu un garāmgājēju puses, „zilo peni“ aizkrāsoja. Tās notika tieši nedēļu pēc mākslas darba atklāšanas, jo darbs ar nosaukumu „Fuck the World“ daudziem ļoti nepatika. Kā reaģēja māksliniece? Nekā nereaģēja. Bija atgriezusies Ņujorkā un komentēt atteicās.
Vai tā drīkstēja darīt? Galu galā šī bija māksla. „Mēs cienām māksliniekus un viņu viedokli, taču ir jārespektē cilvēki, kuri šī mākslas darba apkārtnē dzīvo“, – konstatēja Kamila Klinta – apgleznotā nekustāmā īpašuma pārvaldnieku pārstāve. Sienu aizkrāsoja un ar šo mākslas darbs bija beidzis pastāvēt.
Komunikācija publiskajā telpā
Kāpēc nama īpašnieks anulēja mākslu? „Kultūra un māksla ir svarīga mūsu pilsētu ikdienas sastāvdaļa. Noteikti atbalstām mākslinieka izteikšanās brīvību un nevēlamies nevienu cenzēt. Taču iedzīvotājiem mākslas darbs ļoti nepatika. Tāpēc nolēmām saīsināt mākslas darba ekspozīcijas laiku“, – skaidroja nama īpašnieki un vienlaikus mūra gleznu aizkrāsoja.
Mākslas darbs bija provocējošs, kaitināja. Sestdienas naktī to mēģināja pat sabojāt ar krāsu, uzšņāpjot „Keep your penis inside!“. Tā kā autore nesūdzējās, tad policija nesāka šī incidenta izmeklēšanu.
Kas kopīgs abiem murāļiem Rīgā un Stokholmā ? Tie ir vienādi provocējoši un līdzīgi kaitinoši. Abos gadījumos daudziem tie nepatīk un zināma sabiedrības daļa aktīvi pretojas kopējai nepatikai. Pirmo aizkrāsoja pirms 3 gadiem, bet otrais pagaidām vēl dzīvs. Vai Stokholmas nekustāmā īpašuma pārstāvis rīkojas korekti, aizkrāsojot provocējošu mākslu? Nezinu, uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Protams, ka mākslai vajag telpu un tā drīkst provocēt publisko domu. Protams, ka mākslai ir jāuzrunā sabiedrība par tabu tēmām, iespiežoties aizliegtās durvīs un uzrušinot noslēptas idejas un atmūķējot noslēpumu atslēgas. Mākslinieki drīkst izteikties un cenzēt tos nedrīkst. To visu māksla var, drīkst darīt savā zonā – izstāžu zālēs, skatēs, vernisāžas un salonos. Taču brīdī, kad provocējošā māksla ienāk publiskajā telpā, kurā cilvēki ir spiesti pārvietoties katru dienu, tad tai jau jārēķinās ar citiem noteikumiem. Šī ir vieta, kur pārvietojas visi. Tāpēc sensitīvi, kaitinoši, uztraucoši vai pat uzbudinoši mākslas ziņojumi publiskajā telpā (uz ielas) panāks nelāgu efektu uz zināmu garāmgājēju daļu, jo skatīšanās te notiek piespiedu kārtā. Šī vairs nav izstāde uz kuru cilvēks var iet vai neiet. Šī ir publiskā telpa, kurā vecākiem jāved bērni uz solu, jāatbild uz mākslas darba izraisītajiem jautājumiem un jāieņem sava pozīcija par vai pret māksliniecisko ziņojumu, kas vienai publikas daļai nav saprotams. Nav izslēgts, ka cilvēki kļūs nikni mākslas darba iespaidā. Jo „komunikācija ir kā ēdiens, kuru nogaršojot mēs jūtamies lieliski paēduši vai saindējušies“, – konstatē budistu mūks Tič Ņat Haņs. Barojot sabiedrību (piespiedu kārtā) ar ēdienu, kas to uztrauc un nav sagremojams, nedod tai nedz vieduma nedz arī sāta efektu. Iespējams, ka pat attālina no vēlmes doties pie mākslas un saprast to līdz galam.
Iespējams, ka par šo tēmu būtu biežāk jādomā brīžos, kad piedāvājam mākslu publiskajā telpā – uz mūra sienas pilsētas centrā. Tikt saprastam ir liela privilēģija. Ne katram tas izdodas jo mēs visi esam “savu domu rezultāts“ (Gautama Buda) un viss.