Tet piedāvā nākamo sēriju jaunajai latviešu filmai par mediju magnāti. Māc šaubas vai būtu jāturpina šo filmu skatīties tālāk. Atlikušās vairs tikai divas sērijas, taču notikumu attīstība šķiet iepriekš paredzama, jo autori trafareti ekranizē to, ko visi jau zinājām – „kas augstu kāpj, tas zemu krīt!“. Tāpēc izskatās, ka jaunus atklājumus mums vairs nepiedāvās. Ko gaidīju no šīs filmas? Brīvvalsts ceturtās varas svira Emīlija Benjamiņa joprojām interesē daudzus. Neraugoties uz tenkām, baumām, nostāstiem, grāmatām un aculiecinieku atmiņām, viņas liktenis arī pēc 100 gadiem aizrauj un mulsina. Diemžēl manas cerības filmas pirmās četras sērijas neattaisnoja. Dažādu iemeslu dēļ. Par to arī šis raksts.
Kāpēc Emīlijas liktenis mani interesē?
Personības ar panākumiem mēdz pārsteigt un iedvesmot. Uzdod jautājumus un liek salīdzināt ar pārējiem. Kāpēc viņa spēja un prata izveidot neticami īsā laikā lielu un ietekmīgu mediju uzņēmumu, izdodot Eiropas līmeņa periodiku latviešu valodā. Kā viņai tas izdevās pāris dekāžu laikā? Kā viņa iespēja apvienot redakcijā tik daudz talantīgu rakstnieku un publicistu un uzdrošinājās publicēt to, kas bija savam laikam talantīgas izpausmes? Ir jābūt kādai personības magnētisma maģijai, kas šo visu spēj realizēt. Kāda ir talantīgo brīvvalsts uzņēmēju panākumu atslēga? Kāpēc Emīlija saprata un spēja veidot „centa avīzi”, kas rekordtempā kļuva par lielāko periodisko izdevumu Baltijas valstīs un ar savu metienu apsteidza visas pārējās Latvijas avīzes kopā. Jo maksāja lētāk par tramvaja biļeti. To nespēj katrs. Meiča „no tipogrāfijas“ šo visu paveica vienā rāvienā.
Interesants šķiet arī kvalitātes jautājums. Ne visi redz un saprot kvalitāti savā darbā un sabiedrībā kopumā. Intelektuālajā un mākslas jomā tas šķiet īpaši svarīgi. Emilijas vakara tabloīdā mediju jautājumiem regulāri tika pievērsta vērība. Sākot ar publicista Jāņa Raiņa daiļrades analīzi periodikā un piekrītot viņa centieniem „izveidot jaunu ētiku šķiru attiecībās“ (Jaunākās Ziņas, 1922.06.01), kā arī rūpējoties par mediju ētikas normu ievērošanu: „ Katra godīga cilvēka pienākums ir runāt taisnību. Tas ir preses pienākums nr.1“ (Jaunākās Ziņas, 1922.25.02). Kopš 1922.gada viņa sāka aktīvi piedalīties ikgadējo latviešu preses svētku rīkošanā ar : a) preses izstādi Mākslas muzejā, b) svētku aktu Nacionālajā operā un visbeidzot ar c) balli Virsnieku klubā pulksten 10 vakarā. Emīlijas Benjamiņas aktivitātes neaprobežojās vienīgi ar tipogrāfiju vai redakcijas darbu organizēšanu. Viņas ietekmes kontā bija arī labdarība un līdzekļu vākšana maznodrošinātiem bērniem. Darbība šajā jomā viņu ievirza pirmo mūsu valsts publisko attiecību speciālistu avangardā par kuru izdevēja tika apbalvota ar starptautiskām prēmijām un goda zīmēm. Kāda viņa bija patiesībā? Kā uzņēmēja, kā cilvēks, kā personība, kā sieviete un savas laika sadzīves māksliniece?
Lai noskaidrotu šos daudzos jautājumus, saviļņojošā un pacilātā noskaņā ieslēdzu televizoru ar vērienīgu apņemšanos noskatīties vairāku sēriju garo ekranizēto māksliniecisko – fikcijas versiju par šo sievieti. Gaidīju brīnuma izskaidrojumu. Pieļāvu, ka versijas par to var būt dažādas, taču pašos pamatos uzskatu Emiliju Benjamiņu par maģisku Latvijas vēstures personību, ar kuru ir pamats lepoties.
Neveiksmīgā Emīlija un viņas sods
Diemžēl nācās vilties. Naratīva pirmajos kadros kļūst skaidrs, ka filmas veidotājiem nav svarīga Emīlijas panākumu mīkla vai valdzinājuma atslēga. Nē, autorus tas neinteresē. Tiek piedāvāts kas cits. Kā parastā, tradicionālā skauģu stāstā par to, ka sasniegt kaut ko vairāk par mums pārējiem spēj tikai nejauki cilvēki un pēc tam tie dabū smagi samaksāt par savu uzdrošināšanos būt labāki, gudrāki un talantīgāki, tiek ievadīta pasaka par mediju magnāti, kas slikti beigs savu dzīvi. Drūmie akordi pavīd jau pirmajos katros un prognozē nelāgo notikumu attīstības gaitu, kuru saņemsim finālā. Tā teikt, vispirms būs parastās „tipogrāfijas meitenes“ lidojums uz augšu. Nonākot varas un ietekmes augstākajā ešelonā a la “Agrā rūsa“. Pēc tam sekos liktenīgs kritiens lejup, kuru jau pirmajā sērijā marķē Artura Skrastiņa atveidotais fotogrāfa – gaišreģa Finka tēls. Filmā tiek apgalvots (un „kuluāros runā“,) ka Emīlijai gaišreģis un šajā gadījumā arī fotogrāfs Finks esot bijis ļoti svarīgs un liktenīgs, lai gan dokumenti un laikabiedru atmiņas šo pieņēmumu tik viennozīmīgi interpretēt nevēlas. Kāpēc filmas autori jau pirmajā sērijā mums uzmācas ar gaišreģi? Tāpēc, ka filmas toņkārta ir minorīga un jau pie starta visiem jājūt, ka beigās viss slikti vien būs.
Tā kā viss notika pirms 100 gadiem, tad šodien nav iespējams pateikt, kā tur īsti bija, taču tieši šī gaišreģa klātbūtne atļauj scenārija autoriem nomainīt pētniecisku vēstījuma loģiku ar tradicionālām klišejām, kas ir izplatītas un sen pieņemtas citos līdzīgos vēsturiskos stāstos par ietekmīgām sievietēm mākslā un biznesā. Proti – „kas augstu kāpj, tas zemu krīt“. Tā nu arī šajā vēstījumā par Emīliju ir versija par ceļu no kolorītas „salonu lauvas“ Latvijā pie badā mirstošas cietumnieces izsūtījumā Krievijā. Tātad autori nepēta mediju līderes veiksmes noslēpumus, bet gan izvēlas vienkāršāko ceļu – stāsta par ļaunu, neveiksmīgu sievieti, kuras dzīve sastāv tikai no problēmām, melošanas, manipulēšanas un liekulības. Ar šo ilustrējot kārtējo klišeju par to, ka biznesā panākumi iespējami tikai rīkojoties slikti. Mēs ieraugām Emīliju brīdī, kad viņa jau it kā vada savu mediju uzņēmumu (lai gan ainas, kur viņa strādā, mums nerāda), izskatās ietekmīga un apkārtējiem no viņas ļoti bail. Samērā strauji tiek pievienota jau nākamā klišeja, kas atkal ilustrē veco stereotipu par to, ka „visas ietekmīgās sievietes ir nelaimīgas, jo vai nu tām nav mīloša vīra vai bērnu“ (jau pirmajā filmas sērijā Emilija vairāk cīnās par audžudēlu, nevis par savu avīzi) un nesaņem pat savu tuvinieku mīlestību. Sākot no mātes un beidzot ar dzīvesbiedru vai audžudēlu. Rodas iespaids, ka filmas autorus nemaz nav interesējusi Emīlija Benjamiņa kā talantīga, veiksmīga personība, bet gan drīzāk kā nejauka, nežēlīga un manipulatīva „dzelzs lēdija“ kuras dzīves gājumam var ērti projicēt virsū ierastās un trafaretas „sliktās karjeristes“ klišejas: sievietes nav un nemēdz būt talantīgas biznesā un negūst gandarījumu no panākumiem darbā, jo viņu vienīgā stihija ir mīlestība, kas Emīlijai, šajā filmā netiek piešķirta.
Savādais lomu sadalījums
Formāli filmas sižets it kā stāsta par „dzelzs lēdiju“, taču jau pirmajos kadros var pamanīt, ka aktrises Gunas Zariņas atveidotais tēls ir vairāk nelaimes, nevis veiksmes apdvests. Viņa ir iekšēji un ārēji stīva, nervoza, gražīga, nedroša, ārišķīgi sekli pozējoša un savu fināla nelaimi gaidoša jau no pirmajiem filmas kadriem. Nekādi neļaujot noticēt, ka mūsu priekšā patiešām ir nostājusies leģendāra personība – Emīlija Benjamiņa. Te nav runa par portretisko līdzību. Šajā gadījumā noteicošā ir garīgā un enerģētiskā līdzība, kas aktrisei nepiemīt un šai lomai viņa tāpēc izskatās nepiemērota. Iespējams, ka vainīgs ir iekšējais stīvums, taču nav izslēgts, ka lomas tēlojumu jau sākumā sadragā ieprogrammētais „sliktais gals“ finālā, pieprasot „nogriezto spārnu“ efektu jau starta situācijā. Grūti pateikt, kāpēc aktrise tik sekli interpretē savu varoni, nav pašapzinīga un pārliecināta, bet gan hroniski dusmīga un sarūgtināta. Nav šarmanta un magnetizējoša, bet gan manierīga un klāt neesoša ne tikai dialogos, bet arī kustībās, žestos un manierēs. Tērpi slikti pašūti, krelles haotiski plīvojošas un pat kažokādas elementi uz tērpa izskatās komiski. Pieļauju, ka režija pieprasīja „slikto Emīliju“, taču nekas nevarēja traucēt aktrisei Gunai Zariņai tomēr piedāvāt pārliecinošāku interpretāciju. Arī „sliktie varoņi“ var būt šarmanti un spēj skatītājus pārliecināt ar savu iekšējo, dīvaino loģiku. Taču šajā gadījumā nav iznākusi nedz Jaunsudrabiņa „Aija“, nedz arī Brigaderes „Paija“, jo Emīlijas „tēlam“ nav nedz miesas, nedz asiņu nedz domu temperamenta, nedz kaislību vai aizrautības. Viņa ir tukša un neizteiksmīga. Kā uzvelkamā lelle.
Sekojot „stāstam par Emiliju“, rodas iespaids, ka scenārija autori brīvi improvizējuši ar faktiem un fantāziju, maz iedziļinājušies galvenās varones reālajās dzīves gaitās un domu impulsos. Viņas stereotipā „cīņa par audžudēlu“ nostājas būtisko Emīlijas pievilcības mīklu atminējuma vietā un spiritisma seansi burlesku stilā rada vairāk komisku, nekā liktenīgu efektu par to „kā viss notika Rīgā“ 20 un 30.gados. Starp citu, Artura Skrastiņa atveidotais Finka tēls rada neērtības sajūtu. Ne tikai tāpēc, ka tas atrodas pusceļā starp klaunu un gaišreģi, bet gan tādēļ, ka racionālu cilvēku loģika nemēdz būt tik ļoti pakļauta pārdabiskajām parādībām, kā filmas autoriem to ir gribējies uztiept. Taču iespējams, ka lielākā vainas daļa jāuzņemas nevis aktieriem, neveiksmīgi izvēlētajiem tērpu autoriem un māksliniekiem, bet gan scenāristiem un režisoriem, kuru kolektīvā darba rezultātā no vanniņas „ir izliets ūdens kopā ar visu bērnu“.
Tukšās epizodes
Filmas mēdz sastāvēt no vairāk vai mazāk emocionāli piesātinātām epizodēm. Šajā gadījumā visai maz mizanscēnu ir režisora izstrādātas, tāpēc nepiedāvā aktieru iekšējo un ārējo dialogu izvērsumu vai bāzi tēla attīstības procesa demonstrācijai. Tās ir dekoratīvi ilustrējošas un aktieri tajās ierodas kā dokumentālas filmas runātāji sinhronajos sižetos – pateikt savu tekstu un prom. Puiciski bravūrīgās varoņu attiecības “Jaunāko Ziņu“ redakcijā ar kolektīvo dzejoļu lasīšanu un savstarpējo sabakstīšanos, vairāk izskatās pēc radoša kolektīva iekšējo attiecību štampu tēlošanas, nevis pārliecina kā režisora un aktieru saprasta audiovizuālā interpretācija. Nav emocionālā dziļuma Benjaminu pāra attiecības un dialogos, lai gan Jura Bartkeviča darbs šajā filmā ir viens no labākajiem. Tāpēc rodas iespaids, ka režisori nav paredzējuši dot telpu aktieru darbam kadrā un neļauj izvērst savu interpretāciju arī tiem, kas tos būtu spējīgi realizēt. Televīzijas tiešraides translācijas stilā veidotā ceturtā sērija (pie Ziemassvētku egles) ir īpaši pārpilna ar tukšām mizanscēnām, kurās aktieriem nav ko darīt un loģiski virzīto mizanscēnu vietā mums tiek piedāvātas saturā tukšas epizodes ar vokālistiem, kas dzied gari, garlaikoti un Ostankino “Zilās uguntiņas“ stilā, neko nepasakot un nevirzot filmas iekšējā naratīva nerva loģiku. Tas pats tiek turpināts arī citās epizodēs, kurās viens varonis gari lasa avīzi gultā vai otrs – spēlējas ar lelli. Konteksta šīm tukšajām epizodēm nav. Taču ir šajā filmā arī veiksmes: lieliska filmas mūzika Kārlis Auzāns, perfekts operatora darbs – Andrejs Rudzāts. Spēcīgākie lomu tēlotāji – Baiba Broka, Ēriks Vilsons un jau pieminētais Juris Bartkevičs.
Katram māksliniekam var būt sava fikcijas versija par pagātnes personībām. Tā tas ir. Pazaudētu naudu var atrast, bet laiku neviens nevar atdot atpakaļ arī tad, ja tas iztērēts veltīgi. Domāju, ka pagātnes laiku būtu gudrāk izmantot kā instrumentu vai darbarīku, nevis dīvānu. Jo uzmanīgāk ieskatīsimies pagātnē, jo labāk sapratīsim nākotni. Emīlija to pagaidām nepiedāvā un tāpēc ceru, ka pēdējās divas sērijas liks man mainīt savu viedokli vismaz dažos secinājumos.
Raksta titulattēlā kadrs no filmas Emīlija. Latvijas preses karaliene