Pirms nedēļas maniem studentiem nācās atrast tekstus monologa prezentācijai videokameras priekšā. Rūdolfs bija izvēlējies Erkilu Puaro. Kāpēc? Viņam patīkot Agata Kristi (Agatha Mary Clarissa Christie). To pašu apstiprināja vēl divi citi studenti. Tas nozīmē, ka detektīvu karaliene no Lielbritānijas turpina valdzināt pasauli arī šodien. Visu paaudžu spektrā. Viņas varoņi nenogurst atrisināt sarežģītas situācijas un atminēt samudžinātus noslēpumus. Viņas teksti pārdoti vairāk nekā 4 miljardos eksemplāru un šajā jomā Agatu Kristi apsteidz vienīgi Viljams Šekspīrs un Bībele. Taču neraugoties uz lieliskajiem komerciālajiem panākumiem, daudzi nevēlas viņu pieskaitīt nopietno rakstnieku plejādei. Detektīvu žanrs, tieši tāpat kā bērnu literatūra, pagaidām „neskaitās“ Nobela prēmijas cienīga literatūra. Neraugoties uz to, ka Agata Kristi ir rakstījusi arī 15 lugas, 6 romānus, izdevusi 2 dzejas krājumus un nedaudz pievērsusies pat bērnu literatūrai, skepse literatūras kritiķos tomēr saglabājas. Taču vienu lietu pat skeptiķi nevar noliegt – viņas darbs ir būtiski ietekmējis analītisko detektīvromānu modi un nostabilizējis „omulīgo detektīvu“ uz mūsu dienišķā naktsskapīša. Pie kam, daudzi nezina par viņas ieguldījumu sporta, modes un gastronomija mākslas popularizēšanā. Par to arī šis raksts.
Elegances stīga
Erkils Puaro vienmēr ir eleganti tērpts. Lai gan franciski runājošais beļģis ir tikai 160 cm garš, viņš pret āpkārtni izturas ar milzīgu cieņu un respektu. Ovālā galva romānos gandrīz vienmēr pašķiebta uz sāniem, taču kustības ir plastiskas un lakoniskas. Daudz rakstīts arī par viņa izsmalcināto tīrības sajūtu, kas robežojas ar apsēstību. Putekļu traips uz bikšu staras nozīmē apmēram to pašu ko kodolkara uzbrukums. No šīs loģikas izriet secinājums, ka visi netīrīgie un nekārtīgie ir nekam nederīgi cilvēki un slikts apģērba piegriezums – norma ikvienam respektējamam cilvēkam. Iespējams, ka šis apgalvojums ir kaitinošs, taču Agatas Kristi raksturojumos tam ir būtiska nozīme. Nav izslēgts, ka tagad šāda loģika vairs nedarbojas, taču kaut kāda patiesība šajos spriedumos tomēr ir.
Pērn atzīmējām 120 gadus kopš pirmā Agatas Kristi romāna izdošanas. Toreiz piedzima šis asi domājošais snobs ar spoži nobirstētām kurpēm – Erkils Puaro. Pēc tam parādījās dāma Mārpla, kā pretstats rakstnieces pašas ārienei. Kundze no laukiem ar asu prātu, precīzu analītisku domāšanu un spēju atminēt visgrūtākās mīklas, kuras uzdod līdzcilvēki un laiks. Detektīvi bija viņas izcilākais devums, taču rakstniece ir veidojusi arī lugas un ap 240 stāstu.
Kāda viņa bija? Agatai Kristi esot patikuši glīti vīrieši, gari ceļojumi, aizraujoši piedzīvojumi un sports. Lai gan gandrīz visās saglabātajās rakstnieces fotogrāfijās rakstniece izskatās tieši tā kā aprakstītā Mārpla: tante mīkstā tvīda kleitā, biezās šallēs ietinusies, ar platmali galvā. Taču dvēselē viņa atklājas pavisam citāda.
Laikabiedru atmiņas liecina, ka rakstniece savā jaunībā bijusi ļoti pievilcīga un eleganta persona. Slaida auguma, gaišiem matiem, sportiska. Viņai neesot patikusi izjautāšana un intervijas. Ja kāds atļāvies rakstnieci intervēt, tad atbilde bijusi īsa un lakoniska: autoru vislabāk raksturo viņa teksti un viss.
1914. gadā Agata salaulājās ar eleganto lidotāju Arčibaldu Kristi, taču kopdzīve nebija ilga un harmoniska. Pēc 12 gadiem viņa pazuda no savas automašīnas un atradās tikai 11 dienas vēlāk kādā viesnīcā. Slavenās, jaunās rakstnieces nesaprotamās prombūtnes laikā, kājās bija sacelti policisti un avīžnieki. Visi viņu meklēja. Pat sers Arturs Konans – Doils lika lietā savas pazīšanās pie ekstrasensiem, lai jauno autori atrastu. Vēlāk rakstniece atradās un pasaule turpina minēt, kāpēc viņa tā izdarīja. Vieni domā, ka tas tika paveikts vīra neuzticības dēļ, citi spriež, ka pie vainas esot slimība un vēl trešie min citus, savādus iemeslus. Pēc tam Agata izšķīrās no Arčibalda, lai gan apgalvo, ka neatceras, kāpēc bija paslēpusies.
Iespējams, ka viņai bija grūti atteikties no lieliskā laika, kas bija pavadīts kopā ar Arčiju, kurš brauca ar motociklu, labi lidoja ar lidmašīnu un abiem bija kopīgas aizraušanas – ceļojumi un sports.
Sērfošana pa viļņiem
Pirms tam Agata, kopā ar Ārčiju, bija devusies pasaules ceļojumā. Nozīmīgākais pieturas punkts veidojas Dienvidāfrika. Tieši tur abi iemācījās braukt ar dēli pa viļņiem. Rakstniece iemīlējas sērfingā un ļoti aizrāvās ar šo sporta veidu. Viņa tā iekaisa, ka brauca pa viļņiem katru dienu un ieguva respektējamas iemaņas šajā jomā. Nav izslēgts, ka Agata Kristi bija pirmā Rietumeiropas sieviete, kura iemācījās braukt pa viļņiem ar dēli. Daudzi viņas un aculiecinieku pieraksti liecina, ka šī bija viņas „patiesā laime“ un „kolosālākā brīvības sajūta“, kuru rakstniece 1922. gadā piedzīvoja, būdama 33 gadus veca. Vēlāk viņa savās piezīmēs rakstīs, ka braucot pa viļņiem okeānā, ir iespējams piedzīvot fiziskas laimes sajūtu pilnībā. Tā ir laime. Vienkārši kolosāla sajūta un viss.
Par šo viņas kaislību ir samērā daudz rakstīts. Taču mazāk zināms, kā viņa ģērbās sērfojot. Peldkostīma Agatai Kristī nebija. Pie kam, viņa bija rietumu sieviete ar salīdzinoši augstu statusu sabiedrībā. Tāpēc šī aizraušanās faktiski radīja virkni problēmu. Jo kā gan tas izskatīsies, ja cienījama un populāra rakstniece brauks pa viļņiem pusplika. Tas skaitījās nepieņemami un bija neparasti. Taču rakstniece no jaunās aizraušanās neatteicās un mēģināja sērfot garā kleitā. Ceļojuma turpinājumā Agata un Ārčijs nonāca Havaju salās, kur viļņu braukšanas māksla tika apgūta vēl labāk un tagad rakstniece spēja jau stāvus braukt pa viļņiem zīda kleitā. Šāds tērps bija ļoti neērts, pat bīstams. Vienā brīdī, viļņu trieciena rezultātā, rakstniece uz dēļa „pazaudēja“ kleitu un bija spiesta glābties ar peldpalagu viesnīcas apartamentos. Viesnīca viņai pārdeva tā laika peldkostīmu, kas derēja, labi izskatījās un bija vērtīga manta. Tagad Agata sērfoja katru dienu un lepojās ar to, ka spēj braukt puslīdz labi. Baltās sievietes toreiz nesērfoja. Tas neskaitījās cienījami, un nebija piemēroti šāda statusa dāmai. Ar šo sporta veidu pagājušā gadsimta vidū drīkstēja nodarboties tikai vīrieši jo tas skaitījās kungu sporta veids. Lai gan vēsture ir pierādījusi, ka agrāk šajā sporta veidā startēja praktiski visi vietējie iedzīvotāji, sākot ar mazām meitenēm, puikām, mammām un vecmāmiņām, tad pagājušā gadsimta sākumā tā vairs nebija. Pirms kolonizatoru parādīšanās sērfot drīkstēja visi un brauca pa viļņiem kaili. Tas bija normāli. Nekā piedauzīga tur nebija ko saskatīt. Vēlāk šo nodarbi aizliedza un tas notika kolonizācijas laikā. Tad sievietēm vairs neļāva sērfot, jo būt kailai viļņos uz dēļa bija nepieklājīgi. Tradīcijas centās saglabāt puikas un vietējie vīrieši. Tikai XX g.s. otrajā pusē sērfings atgriezās kā kolektīva izklaide un beidzot arī sievietes drīkstēja doties viļņos peldkostīmos un būt laimīgas. Taču viegla šī atgriešanās nebija. Arī šodien sievietes šajā jomā ir mazākumā. Taču Agatas Kristi ieguldījums šī sporta veida popularizēšanā sieviešu vidū ir nozīmīgs. To šodien nenoliedz neviens, kas zina viļņu braukšanas vēsturi. Paldies Agatai par to!
Ceļš zem kājām
1928. gadā Agata šķīrās no Ārčija un sāka apmeklēt arheoloģiskos izrakumus Austrumos. Divus gadus vēlāk Ūrā (Irākā) iepazinās ar savu nākamo vīru Maksu Malovanu, kurš tobrīd strādāja par arheologa asistentu. Abi apprecējās, lai gan rakstniece bija par savu dzīvesbiedru 14 gadus vecāka, šķirtene un līgavainis – katolis. Laimīgā laulībā rakstniece nodzīvoja līdz pašām mūža beigām un 1971. gadā ieguva aristokrātes statusu, kuru piešķir Lielbritānijas karaliene. Viņa dzīvoja radoši produktīvu dzīvi, jo abiem bija kopīgas intereses, kas aptvēra gastronomijas mākslu un ceļojumus. Tikšanās ar citām kultūrām noslīpēja rakstnieces detaļu redzējumu un rosināja jauniem, aizraujošiem sižetiem. Gastronomija noderēja ne tikai brīvā laika piepildīšanai, bet arī detektīvromānu satura spilgtināšanai.
No pašas radītājiem tēliem rakstniecei vistuvākā esot bijusi Džeina Mārpla. Sirma kundze, kas augusi tradicionālā angļu garā, saglabājusi šo konservatīvo ģērbšanās stilu savā ikdienā. Prototips esot rakstnieces vecmāmiņa, kas bijusi ļoti labestīgs cilvēks, taču salīdzinoši strauji pamanījusi cilvēkos ļaunas lietas, kas vēlāk arī apstiprinājušās dzīvē. No malas mis Mārpla atgādina izklaidīgu un apjukušu sirmgalvi, taču savā būtībā ir asi domājoša un analītiska persona. Kā Agatai izdevās tik pārliecinošs Mārplas tēls? Autore labi novēro apkartējos cilvēkus, pamana detaļas un precīzi, lakoniski noraksturo tipāžus. Kā viņa apģērba savus varoņus? Ļoti prasmīgi un tālredzīgi. Apģērbs liecināja ne tikai par cilvēka piederību noteiktai sabiedrības sociālajai grupai, bet arī par viņa raksturu, tieksmēm un kaislībām. Abi viņas galvenie varoņi Erkils un Džeina ir konsekventi konservatīvi apģērbti. Virsējā slāņa ļaudis. Ja pirmais ir švīts un dendijs, tad otrā ir caurmēra sirmgalve, kas tinas mīkstās šallēs, greznojas tvīda kleitās un raugās uz pasauli zilām lelles acīm. Ja pirmais katru dienu domā par savu apģērbu un uzskata ārieni par svarīgu cilvēka dzīves sastāvdaļu, tad otrā vispār nepievērš vērību savai ārienei un novalkā visus apģērba gabalus līdz 100% nodilumam, jo taupība ir tikums arī tā laika Anglijā. Mani šajā Agatas Kristi literārajā maģijā pārsteidz kas cits. Proti – viņas spēja magnetizēt lasītāju provinciālajā Lielbritānijas lauku vidē. Visi stāsti vienmēr sākas mīlīgā lauku ciemā, kur visi pazīst visus. Tad ierodas detektīvs, kuram piemīt nelāga aizraušanās vai atkarība. Notiek slepkavība savādā veidā un seko eleganti, nostalģiski notikumi. Kristī nekad neizmantoja tradicionālos ieročus. Viņas slepkavas lieto vēstuļu atvēršanas nažus no sudraba, ar un bez rotājumiem. Vecus zobenus vai antīkus cīņas ieročus. Indējot ar sēņu sautējumu vai indes sulu. Slepkavības motīvi parasti mēdz būt nepārdomāta, impulsīva atriebība, mantojuma aizvainojums vai mīlas pasija. Slepkava parasti ir tas, kuru mēs (kā lasītāji) vismazāk turam aizdomās. Amerikāņu rakstniece Morina Džonsone (kādā no savām grāmatām) apraksta norādījumus ārzemniekiem, lai tie netiktu nogalināti Lielbritānijas lauku vidē. Vadoties no Agatas Kristi romānu norādījumiem. Nonāvēšana parasti notiek ciematā, kurā tiek svinēti svētki. Aizdomās var turēt visus, sākot ar mācītāju un beidzot ar dārznieku vai skolotāju. Kāpēc BBC turpina filmēt tieši šādā vidē arī šodien un slepkavības Midsomerā turpina magnetizēt arī mūsu latviešu skatītāju pie televizoru ekrāniem? Galu galā visaugstākais slepkavību līmenis šodien novērojams Latiņamerikas valstīs! Kāpēc „Midsomera“ netiek pārcelta uz Bogotu, jo tas būtu daudz loģiskāk. Tāpēc, ka Agata Kristi ir mūs visus pieradinājusi pie „saldajiem ciematiem“ un simpātiskajiem cilvēkiem. Mūs valdzina eiskapisms un pazīstamā vide, raksturi. Vēlamies tur atgriezties un sekot puzles salikšanai. Tāpēc sakārtojam šķīvī smalkmaizītes, malkojam kafiju un sekojam ļaunuma atmaskojumam Agatas Kristi stilā filmās jau ar citādiem nosaukumiem. Taču tie visi ir omulīgie detektīvi. Agatas Kristī žanrs. Par kuriem autortiesības šodien iekasē viņas mazdēls Metju Pričards.