Putina gāzes vads Nord Stream 2 un Lemberga neētiskās ambīcijas

Speciāli TVnet 

šrēders un Putins

Vācijas ekskanclers Gerhards Šrēders, tagad Nord Stream valdes priekšsēdētājs ar darba devēju – Krievijas tirānu Vladimiru Putinu. Foto: TVnet/ITAR-TASS/Scanpix

Ventspils vadītājs Aivars Lembergs tikko paziņoja, ka Ventspils osta un tajā strādājošie termināļi saņēmuši piedāvājumu iesaistīties krievu gāzes vada Nord Stream otrās kārtas celtniecībā Baltijas jūrā. Nodrošinot cauruļu uzglabāšanu un piegādi caur Ventspils ostu. Tika nosaukti gan maģiskās peļņas cipari, gan deklarēta neapmierinātība par Latvijas Ārlietu ministrijas atbalsta trūkumu šim projektam.

Putinisti paplašināšot ostu ar papildu kravas laukumiem, lai pēc tam to uzdāvinātu ostas pārvaldei. Dāsns izaicinājums. Lai izlemtu, nepieciešams brīvostas valdes lēmums. Izskatās gan, ka tik politiski skarbā jomā kā šī ir vajadzīgs visu iedzīvotāju vai vismaz Kurzemes referendums, jo gāzi pa krievu vadiem piegādā Putina Krievija un izmanto šo cauruļvadu gan jūras piesārņošanai, gan Eiropas politiskai šantažēšanai.

Vai Latvija un Ventspils patiešām ir gatavas uzņemties ekonomiski izdevīgu, taču politiski neakceptējamu biznesu? Vai šī ir kārtējā «krutoja dzimšanas dienas ballīte», kur samaksas dēļ esam gatavi pārdoties par maksimāli augstu cenu uz skatuves? Vai mūsu sabiedrība ir gatava palīdzēt kremliniem turpināt piesārņot jūru un palīdzēt Putinam izveidot otru ieroci cīņai ar Rietumiem un mums?

Kas ir Nord Stream?

Tas ir nosaukums gāzes vadam angļu valodā (no krievu termina Северный поток), kuru krievi izbūvēja pa Baltijas jūras dibenu savas dabasgāzes transportēšanai uz Vāciju. Putinam bija nepieciešams pārdot savu gāzi Eiropai, taču, ja gāzes vads tiktu normāli būvēts, šķērsojot Baltijas un Polijas teritorijas, tad Kremļa saimnieks šo «trubu» nevarētu izmantot politiskajai šantāžai pret rietumvalstīm. Sūrā pieredze ar Ukrainu viņam jau bija. Tāpēc Kremlī tika pieņemts lēmums izbūvēt cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu. Tad neviens vairs nevarētu iebilst, pretoties vai traucēt Putinam izmantot «gāzes piegādes» kā šantāžas līdzekli, karojot ar Rietumeiropu politiski.

Protams, «trubu» likšana Baltijas jūrā to piesārņoja. Piekrastes valstis, to vides aktīvisti un speciālisti protestēja pret šo projektu, taču lēmēji bija tie, kas pie jūras nedzīvo un kuriem nekad rokas nesadedzinās, piemēram, sēra «dzintars», kuru pēdējos gados aizvien biežāk izskalo krastā Pāvilostā, Bernātos vai Papē krievu sakašņātā jūras dibena dēļ.

Gāzes vads, protams, ir un paliek vairāk politisks, nevis biznesa projekts. Lai tas izskatītos «starptautisks», Putins ar bijušā Vācijas kanclera palīdzību piesaistīja pie konsorcija saimniekiem arī vācu «Wintershall Holding (15,5%), Ruhrgas (15,5%), mazliet atmetot arī «skata pēc» holandiešu Gasunie 9% un franču GDF Suez 9%. Lauvas tiesa no šā biznesa, kas nostiepies pa Baltijas jūras dibenu, protams, pieder Putinam un Krievijai (Gazprom, 51%).

Caurules ir 120 cm diametrā, 1220 km garumā. Zem ūdens. Spiediens caurulēs esot apmēram 220 bāru, transportēšanas jauda 27,5 miljardi kubikmetru gadā. Celtniecības pirmo kārtu sāka 2010.gadā fanfaru un Medvedeva runu pavadījumā. To «iesvētīja» 2011.gadā Vācijā Angelas Merkeles un Dmitrija Medvedeva klātbūtnē.

Cīnīties pret šo projektu bija Dona Kihota kauja ar vējdzirnavām, jo protestētāji tika uzpirkti, medijiem «balsis aizbāztas», taču vispārējā neapmierinātība valstīs ap Baltijas jūru sita augstu vilni. Krievi uzara jūru, pie kuras paši vairumā nedzīvo un tāpēc nospļaujas par tās floru un faunu, kas uz viņiem nekā daudz neattiecas. Tāpēc brīdī, kad Putins nosvilpās otrajai Nord Stream kārtai, ziemeļvalstis vairs nebija gatavas krieviem palīdzēt un pat Briseles funkcionāri sāka publiski satraukties, ka «šis projekts ir pārāk riskants». Pērn 10 Eiropas Savienības valstu pārstāvji (Čehija, Ungārija, Polija, Slovākija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Horvātija) iesniedza atklātu vēstuli Junkeram, kurā lūdza neatbalstīt Krievijas Nord Stream 2 būvniecību Baltijas jūrā.

Protams, galvenais iemesls bija gāzes tirgus izkropļošana1, taču ne mazāk svarīgs apstāklis ir Eiropas drošības politikas apdraudējums2 un jūras ekoloģiskās vides neatgriezeniska sagandēšana.

Slīte atteicās kļūt par Putina ostu

Gotlandes osta Slīte iepretī Latvijai bija noskatīta kā krievu bāze būvniecības procesā. Brīdī, kad putinisti piedāvāja treknas summas vietējai varai par Slītes izmantošanu savām vajadzībām, salas iedzīvotāju viedokļi sāka dalīties. Centra un labējo partiju pārstāvji iebilda pret šo iniciatīvu, taču kreisie komunisti un sociāldemokrāti nolēma atbalstīt Putina vēlmes Zviedrijā. Iemesls bija «nauda»! Putins taču par to maksāšot, un tā būšot laba peļņa. Vispirms pieprasīja, lai krievi iztulko līgumu zviedru valodā, un tad arī noskaidrojās, ka ir runa par 60 miljoniem zviedru kronu, kuras Slītes osta saņems, ja izīrēs krieviem «Aptiekas laipiņu», kuru gotlandieši zibenīgi pārkristīja par «Putina piestātni». Pirmā gāzes vada celtniecības laikā Putins jau bija iesoļojis Gruzijā (un gotlandiešiem tas nepatika); tagad bija jau okupēta Krima, notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, Ukraina un Sīrijas karš, kas saduļķoja pat vietējo lauksaimnieku vēlmi «labi nopelnīt uz krievu rēķina».

Rezultātā zemnieku partija sāka atbalstīt noliedzošo pozīciju pret Nord Stream iniciatīvu. «Galu galā šis nav lokālas nozīmēs lēmums – ļaut krieviem izmantot mūsu ostu vai ne. Tas ir drošības politikas jautājums. Tas skar visu mūsu valsti. Vietējie pašvaldības politiķi vai osta vien to nedrīkst izlemt. Tas jāizlemj valsts līmenī,» uzsvēra medijiem Gotlandes Centra (Zemnieku) partijas pārstāve Eva Nipeliusa.

Sociāldemokrāti un komunisti saspītējās un kašķējās pretī, uzsverot, ka «šis ir biznesa darījums», pie kam «pagājušo reizi gāja labi, ko tad nu šoreiz spurojamies pretī» – publiski brīnījās «zociķis» Bjorns Jansons. Viņam šķita, ka Putina nauda noderēs salas iedzīvotāju veselības aprūpei un sociālajam darbam. Galu galā tikai konservatīvie gribot šo NATO un visus nevajadzīgos aizsardzības izdevumus.

Ko domāja vietējie paši? Gotlandieši? Kā norāda Bjorns Jansons – «mūsu iedzīvotāji slimo ar nepamatotām «bailēm no krieviem»! Pēc viņa domām, zviedru «rysskräck» (rusofobija) esot vecs un muļķīgs aizspriedums, ar kuru tur slimojot gandrīz vai visi3. Pavisam citās domās ir igauņu goda konsule Gotlandē Rīna Nordapea, kurai šķiet, ka izīrēt savas ostas šim darījumam ir neētiski. «Galu galā mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko viņi īsti transportē šajā cauruļvadā! Nebūsim naivi!» – viņa konstatēja, un šim viedoklim pievienojās arī zviedru vides jeb zaļo partijas pārstāvji. Skeptiķi informēja sabiedrību, ka krievus neizdosies apturēt šajā jūras vandalizācijas procesā, jo atradīsies kāda cita osta, kas viņiem pakalpos. Rezultātā Viborgas – Lubminas gāzes vads šeit atbalstu neguva. Slīte nopūtās un Putina piestātni neizīrēja. Lēmums tika pieņemts valsts, nevis pašvaldības līmenī.

Jūras dibena rakāšana

Pirms Nord Stream 2 būvniecības Stril Exploer apkalpe pašlaik nodarbojas ar mīnu iznīcināšanu un cauruļvadu gultnes sanēšanu. Zviedrijas dienvidu piekrastē jau likvidēti samērā apjomīgi mīnu lauki un no ūdens izcelti neskaitāmi preču ratiņi no lielveikaliem un pat viens labi saglabājies Volkswagen Golf automobilis.

Līdzšinējā Nord Streem «ietekme uz jūras vidi skar tieši zemāko slāņu aktivizēšanu: rakšana, līdzināšana, akmeņu pārstumšana /../ būtiski ietekmē jūras straumes, bioloģisko daudzveidību. Liels daudzums slāpekļa un fosfora tiek atdalīti no jūras dibena, tiek skaloti krasta virzienā, un šīs sekas pagaidām nav pētītas» – konstatē WWF, norādot, ka tikpat nepietiekami līdz šim pētīti efekti, kurus izraisa kadmija, alumīnija un dioksīnu «uzrušināšana» jūras dibenā. Nav noskaidroti Nord Stream 1 un 2 efekti uz Natura 2000 teritorijām, kas Somijas, Zviedrijas un Vācijas gadījumā atrodas ļoti tuvu gāzes vada būvniecības zonai. Liela problēma ir kara lādiņu un mīnu likvidēšana. Tās tiek aktivizētas, aizskalotas un likvidēšanas gadījumā ievaino jūras vidi un tās iemītniekus (īpaši roņus). Tāpēc WWF aicina visas piekrastes valstis daudz rūpīgāk uzraudzīt savu jūras zonu, izmantot novērošanas sistēmu, kas neatļautu Nord Stream ambīcijām ievainot jūras floru un faunu5.

Tikmēr zviedri tīra tālāk gultni, cerot, ka Karlshamna varbūt piekritīs cauruļvadu uzglabāšanas misijai. Taču pagaidām skaidrības šajā jautājumā nav. Par to pašu darbu, kuru putinisti tagad piedāvā Ventspilij, zviedriem Karlshamnā viņi bija gatavi samaksāt 100 miljonu kronu trīs gadu laikā. Ostas gada apgrozījums ir 145 milj. SEK. «Tātad krievi maksās lielu naudu, tas ir ļoti liels darījums» – spriež ostas valdes izpilddirektors Mats Olsons. Viņš pats līgumu parakstītu, bet šajā gadījumā tas jāizlemj pašvaldības līmenī, jo osta pieder pilsētai. Vietējie lauku veči šeit, protams, grib naudu, bet parlamenta aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Alans Vidmans ir citās domās: «Te nav runa tikai par biznesu. Mēs piedāvājām pašvaldībām «an offer they can´t refuse» (priekšlikumu, no kura nevar atteikties). Tas nozīmē, ka valsts drošību apdraudoši biznesa projekti nevar tikt vērtēti kā parasts biznesa darījums un nākotnē tieši šā iemesla dēļ nāksies mainīt likumdošanu. «Tagad nāksies pārskatīt likumus, kas regulē iespēju pārskatīt pašvaldību darījumus valsts drošības un aizsardzības dēļ,» uzskata Vidmans4.

Šķiet, ka arī Latvijā nāktos daudz nopietnāk un pamatīgāk nekā līdz šim pievērsties pašvaldību alkatības ierobežošanai. Īpaši tad, ja šī iniciatīva runā pretī valsts drošības interesēm, kā to var novērot aktuālajā Ventspils gadījumā.

1 –

LASI CITUR: MEPs voice grave concerns about Nord Stream 2 project

2 –

LASI CITUR: Ryskt bolag planerar ytterligare en gasledning i Östersjön

3 –

LASI CITUR: Splittring på Gotland om gasledningen

4 –

LASI CITUR: Gotland säger nej till ryska Nord Stream 2

5 –

LASI CITUR: De miljömässiga konsekvenserna av Nord Streams gasledning ofullständigt utredda

Šodien atgriež Nordstream gāzes vadu Baltijas jūrā. Krievijas atvainošanās atkal izpaliek.

2011.  gada 8. novembrī.

Šodien Vācijas Lubminā notiek oficiālā, diskutablā krievu gāzes vada atklāšanas ceremonija. Svinībās piedalās visi iesaistīto valstu vadītāji sākot ar Vācijas Kancleri, Krievijas Prezidentu un beidzot ar Francijas un Nīderlandes pārstāvjiem.

Gāzes krāna atgriešanu cauri Baltijas jūrai asistēs arī ES energokomisārs un vēl 420 ielūgtu viesu.

Šodien tiks atklāts pirmais no diviem gāzes vadiem, kas ar varu tika izbūvēts cauri Baltijas jūrai. Nerēķinoties ar sekām, kuras šāda būvniecība atstās uz apkārtējo vidi un mūsu kopīgo jūru.

Neredzu iemeslu svinēt šo notikumu.

Atliek konstatēt, ka nauda pārvar visus šķēršļus: morāli, ētiku un veselo saprātu ieskaitot.

Šis projekts tika sasteigts un būvēts spiediena politikas iespaidā.

Nerēķinoties ne ar ko. Masīvi, ar buldozera loģiku.

”Jo vairāk ekspertu līmenī mēs apspriedām šo projektu, jo racionālāk tikām uzklausīti un dialogs veidojās aizvien konstruktīvāks”  – medijiem šodien deklarē Jens Müllers, Nordstream projekta preses sekretārs.

Nauda (izrādās!) arī šodien ir laba smērviela starptautiskajā politikā un politiskā šantāža – joprojām legāls ”pierunāšanās” mehānisms.

Diemžēl.

Mums – tiem kas dzīvo pie Baltijas jūras, ar laiku nāksies rēķināties ar daudzām nepatīkamām sekām, kuras izraisīs šis krievu-vācu biznesa projekts. Viņi paši, protams, dzīvos un pelnīs ārpus riskantās piekrastes.

Nav pirmā reize, kad šo valstu sadarbības rezultāts nodrošina postu kaimiņvalstīm.

No vēstures viņi nemācās.

Gāzes vada sakarībā atkal aizdomājos līdz Krievija kompleksiem atvainoties Latvijai par okupāciju.

Kāds īsti ir iemesls šai kaimiņvalsts politiskajai spītībai un mūsu kaķu kopēja Ušakova niķiem joprojām neatzīt Latvijas okupācijas faktu?

Loģikas šajā procesā nav.

Acīm redzot kompleksi un politiskā iecirtība?

Par minēto tēmu iedomājos, lasot par faktiem, kad lielās valstis ir atvainojušās ”mazajām” par vēsturiskiem pāri nodarījumiem.

2008.  gadā Austrālija (Kevin Rudd) atvainojās aborigēniem. Pirms laiciņa Elizabete veica ko līdzīgu Īrijas virzienā. Francijas Sarkozī tikko Kaukāzā pamācīja turkus, iesakot viņiem atvainoties par armēņu genocīdu 1915. gadā. Savādi, ka viņš pats neatceras, ka sen pienācis laiks arī pašai Francijai atvainoties alžīriešiem par okupācijas faktu.

Daudziem analītiķiem (joprojām) šķiet, ka publiska atvainošanās starptautiskajā politikā ir pārspīlēta pieklājības forma.

Vēsture esot barga un nežēlīga. Ar to jārēķinās.

Vai Ludviķim XIV būtu jāatvainojas vāciešiem par kariem un postu 17.gs.?

Napoleonam arī būtu jāatvainojas?

Šodien – caurspīdīgajā globalizācijas laikā tas būtu jādara.

Reveranss ar atvainošanos, kā civilizētas valsts elegances izpausme.

Piemēram, Japāna nav atvainojusies saviem kaimiņiem tā kā to prata Vācija.

Vācija ir atvadījusies no savas Otrā pasaules kara pagātnes. Krievija – nē.

Tāpēc visa patiesība (dokumentus, liecības ieskaitot) Krievijā jorpojām neparādās gaismā un konspiratīvās mahinācijas turpinās, slēpjoties aiz naudas un vāja, agresīva PR.

OK, nelolosim ilūzijas.

Gaidīsim kad pie politiskās stūres Krievijā nostāsies civilizēts cilvēks ar atbildību pagātnes un nākotnes priekšā.

Atvainošanās uz nožēlas par izdarīto… nav vājuma izpausme. Tieši pretēji – tā ir spēju, brieduma un atbildības demonstrācija.

Gaidīsim kad Krievijā šādi cilvēki nonāks pie politiskās varas.

Atbildīgi un moderni.

Cerams, ka mēs to piedzīvosim.

Neraugoties uz bažām par to, kas ar mums pie Baltijas jūras vēl var notikt krievu- vācu gāzes trubu sakarībā.

🙂

Zemūdenes uzbrūk Zviedrijai, interneta mediālā eksplozija politiskajās debatēs.

2011.  gada 15. septembrī

Šodien atkal uzbrūk zemūdenes. Uz rietumiem no Gēteborgas ostas tās pamanītas un trešā jūras flote patlaban dodas pretī no Karlskrūnas.  Kaujas gatavībā ir arī ceturtā divīzijā, kas jau ieradusies no Bergas Stokholmā, lai piedalītos nelūgto ciemiņu aizdzīšanā.

Pagaidām nav zināma zemūdeņu valsts piederība un armijnieki cenšas neko nekomentēt. Kāpēc šī informācija tomēr noplūdusi medijos? Tieši šodien?

Tāpēc, ka zemūdenes konstatētas Baltijas jūras zonā, kurā novērojama intensīva prāmju satiksme.

Tikmēr naidīgās zemūdenes turpina paslēpju spēlēšanu un neitrālā Zviedrijā sasprindzina muskuļus.

Redzēsim ar ko tas viss beigsies.

Tikmēr vēlēšanu maratons uzsācies šodien Dānijā, tam sekos Latvija un Polija.

Protams, ka partijas plaši lieto tīmekļa ”propagandas” ieročus, lai tiktu pie sev tik nepieciešamajām vēlētāju balsīm.

Kas šajā jomā jauns?

Ķīna ir interesants piemērs, kas spilgti demonstrē jaunākos trendus.

Ķīna (kā jau diktatūras valsts) demonstrē partijas komunikatīvos eksperimentus politiskās propagandas jomā, kas (starp citu) izpaužas arī Latvijas politiskajā tīmekļa komunikācijā.

Tīkla lietotāju skaits pēdējo gadu laikā ir eksplodējis. Varai jāmeklē jaunas manipulācijas formas, lai noturētu viedokļa grožus savās rokās.

Pirmkārt – ir izveidojušās divas ”viedokļa noteicēju” sviras : partija un publiskā doma.

Otrkārt – komunistu partija sāk plaši izmantot ”komerciālos” medijus vecās propagandas tālākai attīstīšanai. Tātad – paralēli partijas finansētajiem medijiem tiek attīstīts itkā finansiāli neatkarīgu komunistu partijas mediju sazarots tīkls. Mērķis – radīt iespaidu, ka mediji, kas paši sevi ”uztur” ir neatkarīgi un itkā pauž bezkaislīgu viedokli.

Treškārt – slāņojas žurnālistu elite. Daudzi vadošie žurnālisti sāk just atbildību profesijas pienākumu priekšā un mēģina oponēt partijas propagandas nodaļas spiedienam. Tieši (redakcijās pa dienu) un netieši (savos blogos vakarā, pie mājas datoriem).

Ceturtais – cenzūra nav samazinājusies, taču vara vairs nevar aprobežoties ar klajiem mediju darbinieku arestiem (kā mākslinieka Vei-vei vajāšana). Tāpēc Ķīnas komunistu partijas propagandisti sāk attīstīt ļoti kustīgu stratēģiju (skat. The power of internet in China”, Goubn Yang) – veidot portālus, kas ārēji atgādina esošos privātos. Šādu praksi tagad izmanto oficiozs ”Tautas balss” un centrālā televīzija – CCTV.

Būtībā šis solis ir investīcija 2 lielos projektos – ” ideoloģiskā izklaide” un ”infoizklaide” .

Tas nozīmē, ka abas atraktīvās formas atvieglo partijas ideoloģisko ideju ”pielipināšanu lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem” ar atvieglotas, izklaidējošas un itkā ziņu formāta informācijas palīdzību.

Tā ķīniešu komunistiem pamazām aizvien labāk izdodas uzburt ilūziju par to, ka tautas un varas intereses itkā sakrīt.

Piektkārt – partija plaši liek lietā ”tīmekļa žagatas” – uzpirktu studentu un samērā labi apmaksātu skribentu armiju, kas ik dienas pārblīvē tīmekļa portāla diskusiju slejas ar varu un valdniekus slavinošiem komentāriem- ”prezidents – goda vīrs”, ” īsts saimnieks savā zemē” , ”patriots kā nākas” utt. Tādā kārtā varai izdodas kolonizēt interneta diskusiju viedokli. Taču no otra puses – izjaucot reālo viedokļu proporciju, varas manipulatori zaudē  faktisko ainu.

Diskusiju viedokļu polarizācija kļūst tendencioza un neatspoguļo reālo situāciju (kuru konstatēt reizēm ir svarīgi pat visnejēdzīgākajam diktatūram).

”Interneta žagatām” maksā par katru komentāru, taču ar laiku šo kontingentu var pamanīt, jo viņi lieto štampus un reizēm izdara vairāk nelāga nekā laba. Viņiem tiek piedāvāta „pozitīvisma šablonu skala”, taču to biežā atkārtošana ar laiku notrulina lasītājus.  Līdzīgu ainu var novērot arī Latvijas interneta vidē, kad, piemēram ”zemnieku” partijas patrona vārdā raksta neskaitāmi cilvēki, kas lieto no citātu grāmatām nozagtus spārnotus teicienus un citus tukšus prātojumus, lai greznotu savu vadoni ar intelekta ozolzīlēm.

Sestkārt – ir 100% skaidrs, ka internets (kā tāds) nespēj sagraut ķīniešu komunistu partijas varas pozīciju. Paradoksāli, ka tieši internets spēj atvieglot varas manipulāciju ar tautu, jo piešķir varai jaunus resursus publiskā viedokļa šturmēšanai.

Ļeņinisma loģikā skolotu varas cilvēku problēma nav sava (arī nepopulāra) viedokļa paušana, bet gan reālo viedokļa grupējumu konstatācija. Protams, ka gan ķīnieši gan latviešu partiju propagandisti mēģina vispirms uzpirkt viedokļu līderus, taču ne vienmēr tas izdodas.

Septītkārt – jaunā paaudze, kas iegremdējusies internetā līdz ausīm, nepieņem vecos priekšstatus. Režīmam visbīstamākie ir tieši šie ļaudis, kas pateicoties Twiteram un citiem interneta organizētājiem sarīko demonstrācijas un mēģina atkārtot ”arābu pavasari”.

Visbargāk soda strādniekus. 1979. un 1989. gada protestos Ķīnā smagākos sodus piemēroja proletariātam.

Astotkārt – režīmam nepatīk blogi kuros var kaut ko jaunu uzzināt. Kā norāda mediju pētnieks un blogeris Xiao Quiangs (China Digital Times) – timeklis daudziem jaunajiem ķīniešiem kļūst par intelektuālo skolu, par augstskolas solu. Ja izklaides vietā pēkšņi nostājas saprātīga saruna, tad situācija jau kļūst ļoti bīstama režīmam.

Pēc vēlēšanām varēsim analizēt arī Latvijas mediālo komunikāciju.

Domāju, ka mūs gaida vairāki pārsteigumi, jo liela partiju daļa šodien Latvijā izmanto nevis civilizētu un progresīvu komunikāciju ar saviem vēlētājiem, bet gan ķīniešu un putjiniešu metodes.

Diemžēl.

Siltas plaukstas un uzraktā jūra: kā Putinam izdevās uzrakt Baltijas jūru

2011. gada 7.martā

Pasta kastē šorīt ar blīkšķi ievēlās žurnāls par aktuālajām slimībām. Starp visāda veida gripu aprakstiem, sirds infarkta pazīmju uzskatījumiem vesela lapa bija atvēlēta ”baltajiem pirkstiem”, kas esot plaši izplatīta slimība ziemā. Straujā pirkstgalu apsalšana ir apgrūtinoša slēpotājiem, šoferiem, autovadītājiem un tiem, kas nēsā gredzenus. Žurnāls iesaka atteikties no gredzeniem, vilkt biezus cimdus un iesmērēt plaukstas ar vienprocentīgu nitroglicerīna smēri. Dinamīta krēms, tātad! Palīdz pie klinšu sprindzināšanas un plaukstu salšanas. Fantāzija zviedriem ir neizsmeļama!
Līdz ”baltajiem pirkstgaliem” vēl nav iznācis nokļūt, taču rokas salst joprojām. Ziema neiet mājās un sals nolakojis Stokholmas ietves slidenas un glumas arī šodien. Tāpēc avīzes piedāvā supermaisiņus nosalušajiem. Saspiežot plaukstās mazo maisiņu var iegūt 40 gadu siltumu cimdos 18 stundu garumā. Caurspīdīgā maisiņā sastāvā ir dzelzs, ūdens, celuloze, vermikulīts, aktīvā ogle un sāls. Pārplēšot maisiņu, dzelzs reaģējot ar skābekli uzsāk ķīmisku reakciju, kas izdala siltumu. Viss. Ģeniāli vienkārši.
Mazie, lieliskie atklājumi (rāvējslēdzējs, žilete, bankas karte kā ķiploku rīve un cimdu maisiņš) grezno mūsu dzīvi labāk un saprotamāk nekā 100 Nobela prēmija laureātu sausi teorētiskie traktāti. Simply The Best , – dzied Tina Trenere un pareizi vien ir.
Elementāra (pēc Wikileaks) liecībām izrādījusies arī Krievijas valdības jūras uzrakšanas shēma.
Krievija nekad nav izcēlusies ar videi labvēlīgu domāšanu. Putinam daba un jūras ir jāsavalda tieši tāpat kā to savulaik mēģināja izdarīt Ļeņins, Staļins un kompānija. Nolauzt un noslīcināt veselus mežus, pagriezt upes pretējā virzienā un uzart Baltijas jūru – tas ir nieks ”Putinam un viņa draugiem”. Tikko publiskotie Wikileaks dokumenti šodien uzjundījuši kaislības arī zviedru medijos, jo pašlaik krievu kuģi un cauruļvadi sāk uzart šejienes ekonomiskos ūdeņus. Krievijas arkls maļ jūras dibenu un mums atliek brīnīties par to kā ”Putina čomiem” tomēr izdevās šis barbariskais Baltijas jūras uzrakšanas projekts.
Kamēr ” Castoro Sei” turpina art uz dienvidiem no Karlskrūnas, ir derīgi noskaidrot kuras pārdotās dvēseles iztirgoja jūru. Dagnens Nyheter šodienas analīze izgaismo šo liekulības tirgu, izmantojot Wikileaks publiskotos dokumentus.
Aprīlī 122 jūdzes garā krievu vaga no Vīborgas līdz Greifsvaldei Baltijas jūras dibenā būs pabeigta.
Publiskotie slepenie amerikāņu dokumenti pierāda, ka:
1) Krievija vadītāji bija 100% gatavi rakt arī tad, ja visa pasaule protestētu, 2) lai pielauztu kaimiņvalstis, Krievija izmantoja gāzes šantāžu, 3) lai izrēķinātos ar NordStreem ienaidniekiem, Krievija ir izmantojusi izlūkošanas profesionāļus, kas izsekoja un analizēja personas un organizācijas ārzemēs ar mērķi sagraut šo pretestību izmantojot arī neatļautas metodes, 4) NordStreem PR stratēģija ir bijusi amorāla.

Vladimira Putina, Gerharda Šrēdera, Gazprom, Eon, BASF un vēlāk arī holandiešu Gasunie biznesa projekts ”ar varu” ir panākts un realizējies.

Starta brīdī(2005. gadā) šī iecere neizskatījās cerīga. Skandināvi, poļi un igauņi protestēja.
Latvija, kā parasti, klusēja, jo Zaļo jeb Vides Aizsardzības Partijas mūsu politiskajā spektrā joprojām nav.

Zviedri 2007. gada Krievijas iesniegumu kategoriski noraidīja. Vides jautājumu ministrs Andreas Kālgrēns šo ideju nodēvēja par avantūru un projekts tika noraidīts tāpēc, ka nedz Krievija, nedz Vācija nebija izpētījušas kādas sekas gāzes vada celtniecība varētu atstāt uz Baltijas jūras floru un faunu. Tātad – visi bija pret, taču viss notika tieši tā kā Putinam vajadzēja.
Kā tas varēja notikt?
Slepenie amerikāņu dokumenti norāda, ka Vladimirs Putins šo Baltijas jūras uzrakšanu stūrēja kopā ar savu tuvāko biznesa partneri, bijušo STASI aģentu un senu personīgo draugu Matiasu Varningu (Mathias Warning) kā kārtīgā spiegu trillerī.
Tam seko ”road show” –  publikas savaldzināšanai, izmantojot visus iespējamos PR žanrus un iesaistot kā ” konsultantus” politiskas portālfigūras no visām Eiropas valstīm (Pāvo Liponens, Leiflands Holmštroms u.c.)

Interesanti izsekot kā jūras uzaršanas idejas realizēšanā tiek iepīti Zviedrijas valdībai tuvu stāvoši cilvēki, piemēram, bijusī Reinfelda valsts sekretāre Ulrika Šenstroma, kas faktiski veica galvenās lobista funkcijas Zviedrijā.
”Veikli sameistarojot partnerus, krieviem izdevās uzbūvēt stabilu politisku bāzi savam Nord Streem projektam” – konstatē ASV vēstnieks Maskavā.
PR pacentās piešķirt ”krievu-vācu” sadarbībai citu daudz simpātiskāku un globālāku paskatu, nodēvējot gāzes vada celtniecību pa Baltijas jūras dibenu kā ” Krievijas – Eiropas Savienības” projektu. Šajā sakarībā Matias Varnings esot uzsvēris, ka ”krievu diplomātijas izmantošana šajā gadījumā var būt pārāk masīva, robusta un neiederēties tik filigrānā projektā kā šis!”
Pēc tam sākās gāzes kari ar Ukrainu un (kā norādīts kādā 2009. gada amerikāņu slepenā dokumentā) – ” Gazproma ambīcijas Baltijas jūrā ir iespējams pats uzkrītošākais piemērs kā Krievijas defektīvais ekonomiskais modelis ar plikas varas un gigantisku, neefektīvu valsts uzņēmumu palīdzību spēj nosmacēt visu loģisko, apslāpēt labklājības iespējas un jebkādu progresīvu attīstības dinamiku:”.
Putina & Co draugu pulkam šajā laikā piepulcējas arī kanclere Merkele (Varnings jebkurā brīdī ir laipni lūgts kancleres štābā) un vienīgā, kas runā joprojām pretī ir mazā Igaunija. 2009. gada dokumenti liecina, ka igauņu politiķi visiem spēkiem centušies panāk NordStreem zibenskara apturēšanu.
Marko Mikhelsons uzsver, ka krievi izmantos šo gāzes vadu kā ieroci un, ka šis gāzes vads ” ir politisks, nevis ekonomisks projekts”.
Tobrīd Krievija ieslēdza sestā ātruma režīmu (piemēram somiem tika piešķirti nodokļu atvieglojumi kokmateriālu eksportam uz Krieviju un pieeja krievu gāze krātuvēm). Rezultātā somi sāka atbalstīt videi nelabvēlīgo NordStreem projektu.
2009. gada 18. novembra vizītes laikā Zviedrijā zviedri pēkšņi piekrita Nord Streem ceļam cauri zviedru ekonomiskajai zonai (neraugoties uz Karla Bildta bargajiem izteikumiem Krievijas virzienā 2008. gada Gruzijas kara laikā). Tas pats Karlgrēns tagad publiski paziņoja, ka viss ir kārtībā!
Wikileaks dokumenti (diemžēl!) neliecina ko krievi zviedriem par to samaksāja. Te jārokas dziļāk.
Kukuļošana bija apjomīga, Nord Streem ” iesmērēja” vai apklusināja pretīmrunātājus visos virzienos. Piemēram, kāds Gotlandes augstskolas profesors, kurš atļāvās kritizēt Nord Streem projekta ietekmi uz jūras vidi, saņēma no konsorcija 5 miljonus Zviedrijas kronu ” pētniecības pilnveidošanai” un uzreiz apklusa, jo tobrīd noskaidrojās, ka Nord Streem piešķīruši lielus nauda līdzekļus Slītes ostas rekonstrukcijai un modernizēšanai.

Aprīlī uzaršana būs beigusies. Oktobrī tiek plānotas gāzes vada atklāšanas svinības. Tribīnēs mēs droši vien redzēsim arī piekukuļotos Latvijas ierēdņus un politiķus.
Pamēģināsim atturēties no gavilēm.
Jūras dēļ.