2011.  gada 13. septembrī

Kamēr Rīgā turpinās ”aklo vistiņu” spēlēšana ap nacionālo aviosabiedrību ”AirBaltic”, zviedri turpina šķendēties par kompensācijas neizmaksāšanu bijušajiem bērnunamu iemītniekiem.

Šobrīd bērnu namu šeit vairs nav.

Tiem, kas piespiedu kārtā ir pavadījuši šajās patversmēs bērnību līdz 1980. gadam, nāktos saņemt kompensāciju no valsts par ciešanām, kurām bērnus pakļauj šāda rakstura iestādēs.

Islande, Kanāda un Austrālija šo kompensāciju savējiem  ir jau izmaksājušas un atzinušas, ka pret bērnu namu iemītniekiem attieksme vienmēr nav bijusi humāna, viņiem tomēr pārāk bieži ”ir darīts pāri”.

Protams, ka visi pedagogi nav nelieši arī bērnunamos, taču sadistu skaits šajās iestādēs mēdz būt iespaidīgs, katoļu baznīcu internātskolas ieskaitot.

Pieņemts, ka smagas problēmas vispirms izpēta kāds jomas eksperts un pēc tam analizēto izskata valdība. Pavasarī šo problēmu pamatīgi analizēja pētniece Kerstina Vigzela un piedāvāja valstij ne tikai atvainoties pazemotajiem, bijušo bērnunamu audzēkņiem, bet arī izmaksāt viņiem ”sāpju naudu” – kompensācijas formā. Tika aptaujāti simtiem bijušo patversmju audzēkņu un ir skaidrs, ka tikai tagad šie cilvēki ir gatavi atklāti pateikt – ”kas ar viņiem toreiz notika”. ”

Ja valsts nesamaksās šiem cilvēkiem sāpju naudu kā kompensāciju un neatvainosies par viņu bērnības sagandēšanu, tad to varēs uzskatīt par vēl vienu pāridarījumu pret šiem ļaudīm no valsts puses” – konstatē savā ziņojumā eksperte.

Nē, valsts tomēr nemaksās. Pētījums esot aptvēris laiku no 1920 – 1980. gadam un būšot netaisns pret citiem bērniem, kas ”arī ir cietuši”.

Taisnīgums tiek nostādīts pret cilvēcību.

Tipiski.

Tiesiska valsts nostājas pret empatisku un cilvēcīgu valsti.

Eksaktā loģika pret humānismu.

Pazīstama problēma arī Latvijā, vai ne?

Ko iesākt ar nekontrolējamo niknumu un dusmām uz citiem, kas siro pa zemeslodi?

Vai bērni paši ir humānāki par pieaugušajiem?

Izrādās, ka nav.

Jau skolā uzrodas ”vadoņi”, kas ne tikai vajā citus, bet labprāt spīdzina klases biedrus ar mengeles cienīgām metodēm.

Zviedru mediji šobrīd plaši pievēršas šai sadisma spēļu problemātikai, ka pārņēmusi zviedru pamatskolas.

Domāju, ka aina ir līdzīga arī Latvijā.

Par ko ir runa?

Runa ir par spēlēm, kas pieprasa hierarhisku pakārtošanos spēcīgākajam barvedim un smaga fiziska soda izciešanu klusējot.

Spēlē zēni un meitenes.

Ir jāpiedalās rituālos, kas normālā loģikā neiekļaujas.

Bērni staigā ar deguma rētām uz rokām un zilumiem uz ķermeņa, kurus sarūpējuši klasesbiedri – ”kungi”.

Lūk, dažas no izplatītājām spēlēm:

”Dzeltenais auto” vai ”Boxdelivery” – ja uz ielas parādās automašīna dzeltenā krāsā, tad spēcīgi jāiesit savam draugam pa roku un jāsaka ”dzeltenais auto” vai ”pasts ir pienācis”.

Jāsit pamatīgi, lai paliek zilums.

”Safety” vai Dona – ja kāds atraugājas, tad jāpieķeras pie durvju kliņķa un jākliedz ”Safety”, citādi draugi ar kliedzieniem ”Dona” sitīs spēcīgi pa galvu.

Vikings vai gļēvulis – kāds pieet jums klāt starpbrīdī un sāk sist, kamēr jūs uzvar.

Visizplatītākā ir vergu spēlē jeb ”Nadish”.  Viens no klasesbiedriem pats sevi izvēlas kā vadoni (apmēram tāpat kā tas notiek Latvijas politikā). Tātad – ieceļ sevi vadoņa krēslā pats! Monarhija. Pārējiem ir jāpakļaujas un jādara viss ko vadonis liek – jāpiekauj klases biedrs, jānozog nauda, jāzog veikalā utt.

Dzēšamgumijas gejs – pie jums starpbrīdī pienāk bariņš, sagrābj plaukstu un sāk rīvēt ar dzēšamgumiju starp īkšķi un rādītājpirkstu, kamēr tek asinis. Tas, kurš neiztur, sāk pretoties vai raudāt kļūst par ”geju”.

”Cālis ” – upura dedzināšana ar degošu cigareti.

Spēles attiecas arī uz meitenēm un vecāki nezina ko darīt ar nedzīstošām rētām, apdeguma brūcēm uz bērnu ķermeņiem.

Paradoksāli, ka šīs spēlēs tik liels bērnu skaits iztur.

Nesūdzas.

Vēlas izcīnīt savu cietu cietsirdīgajā bērnu hierarhijā.

Tieši tāpat tas notiek starp pieaugušajiem.

Neviens jau nenāk ar dzēšgumiju, bet dara to pašu ar citām metodēm.

Vai mums nebūtu laiks vēlēšanās pašieceltos politisko partiju ”karaļus” Latvijā nelaist varas tuvumā?

Lai šķēles ieviestais  likums ” jo lielāks kretīns – jo augstāks amats” vairs mūsu valsts varas ešelonos nedarbotos.

” Nē bērniem nedrīkst dot varu”, – savulaik kādā intervijā atzinās Astrīda Lindgrēna, – viņi ir pārāk nežēlīgi.”

Vai tiem, kas atkārtoti pretendē uz valsts politisko varu Latvijā var piešķirt jaunu biļeti uz Saeimu?

Šķiet, ka nevar.

Personīgi es nevēlos spēlēt politisko ” Nadish”, redzot kā tauta brauc projām viesstrādnieku statusā un politiskie vergi ir aizmirsuši ko nozīmē dzimtenes mīlestība un godīgs patriotisms bez privātalkatības.

Nespēlēsim pēc 17. septembra.

Vismaz nepiedalīsimies šajā spēlē.