Krievijas mediji pašlaik gavilē par Putina kārtējo “diplomātijas uzvaru”. Tā tas varētu būt, jo Putins ir sasniedzis savu mērķi – iegūt vairāk laika Ukrainas bombardēšanai, nesaņemot sodu no ASV puses. Ilgtermiņā viņš cer, ka Tramps zaudēs interesi par šo karu. Aizmirsīs to un ukraiņi tāpēc padosies krieviem.
Domāju, ka amerikāņu nekustamo īpašumu mākleris un Trampa draugs Stīvs Vitkofs ieies vēsturē kā visu laiku neveiksmīgākais miera sarunu vedējs. Kā diletants, kas izgāzās un pats to nesaprata. Maskavas vizītes laikā martā viņš no Putina saņēma dāvanu – “ļoti skaistu” Donalda Trampa portretu. Varēs tagad piekārt savā virtuvē to pie sienas.
Ko vēl? Izņemot ieslodzīto apmaiņu starp ASV un Krieviju, nekas vairāk netika panākts. Tātad Trampa draugs Kremlī faktiski neko nepanāca: aizbrauca, parunāja un viss. Tikai šo vienīgo apmaiņu un vairāk neko.
Ukrainas kara lietas palika nulles līmenī. Pamiera un miera vietā krievi sāka vēl trakāk uzbrukt ukraiņiem. Iznāk, ka labāk nebūtu braucis.
Trešdien nekustāmo īpašumu mākleris un neveiksmīgais sarunu vedējs no Amerikas atkal ieradās Maskavā. No jauna mēģināja panākt mieru Ukrainā. Tramps domā, ka viss izdevās lieliski. Taču fakti liecina, ka tā nav patiesība. Putins nav ne par milimetru atkāpies no savām prasībām. Neraugoties uz to, ka Vitkofs draudējis ar “skarbu sankciju” paketi un piekodinājis, ka būs slikti, ja krievu līderis nemainīs nostāju.
Tagad iznāk, ka Krievija joprojām ir nelokāma savā prasībā par to, ka pieciem Ukrainas reģioniem jānonāk Krievijas pārziņā un jāpārvēršas par Krieviju + Ukraina esot jādemilitarizē (tās armija jāiznīcina) un tā nekad nedrīkstot pievienoties NATO. To onka Putins viņiem aizliedz.
Bezkaunīgas, izaicinošas un zemiskas prasības. Tā prasās pēc pļaukas, nevis atbildes. Stumjot pasauli tuvāk atomuzbrukuma slieksnim. Tieši to Putins arī vēlas.
Pēdējos mēnešu laikā Tramps ir mainījis savu retoriku par Putinu. Ir apsūdzējis savu “čomu Putinu” “muļķībās” un nosaucis Kremļa vadoņa karadarbību par “pretīgu”.
Pirms trešdienas tikšanās Maskavā, viņš noteica termiņu, kas beidzas šodien. Ja Putins nespers soļus miera virzienā, tad tikšot veikti stingri pasākumi.
Draudēt var un drīkst. Tas nav aizliegts. Taču, ja nesekmīgi draud pārāk ilgi un šie draudi paliek bez rezultātiem, tad tie kļūst mazliet smieklīgi un pats draudētājs pārvēršas par izklaidējošu klaunu. Tā kā to iz izdarījis Tramps.
Vienīgais no viņa soda pasākumiem ir tarifi, kas faktiski ir zemāki nekā solīja sākumā. Indija (par krievu naftas pirkšanu) ir saņēmusi mazu pērienu un tas ir viss. Taču pret Krieviju amerikāņiem nav nekādu izlēmīgu lēmumu.
Nākošajā nedēļā Donalds Tramps grib tikties ar Putinu klātienē. Vai šī tikšanās tiešām notiks? Varbūt. Tā Kremlis atbildēja vakar. Taču nekas neliecina, ka Putins būtu gatavs piekāpties.
Ko no šī visa varam secināt? Tramps joprojām domā, ka ar Putinu ir iespējams kaut ko sarunāt. Ir pārliecināts, ka viņš pats ir tik neatvairāms un spējīgs, ka pratīs realizēt neiespējamo. Pirms laiciņa viņš tieši tāpat kļuva smieklīgs Ziemeļkorejā. Izgāzās pēc pilnas programmas, taču pats to neatzina.
Tramps ir savu iedomu vergs un neredz reālo situāciju. Putins viņam ļauj “griezt piruetes” un tēlot varoni. Egoistisks bērns, kas spoguļojas savas fantāzijas ekrānos, kurus viņš uztiepj sabiedrībai patiesības vietā.
“Putins atkal uzvarēja!” – vakar rakstīja Moskovskij Komsomoļets virsrakstā. Laikraksts norāda, ka Krievija ir ieguvusi laiku kara turpināšanai, un vienlaikus jautā, vai ASV tagad gatavojas “pamest Ukrainas konfliktu”? Tieši šis ir Putina un Trampa mērķis –tēlot it kā neatrasināma konflikta “šķetināšanu”, kas faktiski nozīmē šī konflikta iekonservēšanu. Tādejādi nesaprotamais karš – tālu no ASV robežām, pamazām tiks aizmirsts amerikāņu aprindās un Tramps pratīs savējiem grabināt grabuli un novērst uzmanību no ukraiņu kara uz imigrantiem, feministēm un “itām nelāgām lietām”, kas amerikāņu politikai būs svarīgākas par mieru Eiropā.
Ceru, ka Trampam neko sarunāt neizdosies. Tas būtu vislabākais variants. Jo Eiropa (vadības līmenī) ir pamodusies un saprot situācijas nopietnību. Ja Tramps atkal “kaut ko noregulēs”, tad tas būs tikai posts un nelaimes, tieši tāpat kā Klintona atomieroču likvidēšana Ukrainā. Līdzko pie politikas ķeras amerikāņi, tā sākas posts un nelaimes (Afganistāna, Irāka, Irāna utt.).
Tramps var noiet no skatuves un tēlot saviem vēlētājiem varoni. Taču uzvedums tikai sākas: kauliņi ir mesti un aktieri ieņem pozīcijas.
Iespējams, ka scenārijs būs Japāna, kara pēdējos mēnešos.
Putins un Tramps pēdējo reizi tikās klātienē 2019. gadā. Foto: Brendans Mialovskis/AFP