Kopā ar briesmoni covid–19 esam pavadījuši gadu. Šāda kopdzīve bojā nervus. Īpaši tiem, kuri ierasto apstākļu pazušanu neiztur, jo ir pieraduši ņemties, šaudīties un mierā nostāvēt nespēj. Viņi protestē pirmie. Pret pandēmiju, pret vakcīnām un pret visu, kas tos ierobežo un tracina. Kas viņi ir – šie protestētāji pandēmijas apstākļos? Vai histēriski egoisti, jeb tomēr kas vairāk? Pašlaik viņi ieiet ielās vairākās pasaules valstīs vienlaicīgi. Vai krīzes kolīzijās nebūtu jāieskatās dziļāk, lai saprastu, kas ar šo sabiedrību notiek?
Cilvēce piedzīvojusi daudzas pandēmijas arī pirms covid–19. Visās ir bijuši ļaudis, kas protestējuši pret ierobežojumiem. Kas notiek ar cilvēkiem, ja valsts sāk ierobežot viņu brīvības? Cik tālu drīkst sniegties institūciju vara un tiesības ierobežot pilsoņus? Kas un kā sacēlās pret iepriekšējām pandēmijām?
Kāpēc protestēt?
Izvēlēsimies vienu pandēmiju. To, kas notika pirms 200 gadiem un saucās holēra. Tā ir sevišķi bīstama akūta zarnu infekcijas slimība, ko izraisa baktērija Vibrio cholerae. Pēdējo divu gadsimtu laikā konstatētas septiņas holēras pandēmijas. Latviju tā apmeklēja 1831. gadā, otrā un trešā pandēmijas viļņa laikā. Gada sākumā tā izraisīja ap 3000 iedzīvotāju nāvi Vidzemes guberņā. Tātad tobrīd pandēmijas rezultātā nomira 1,5% Ziemeļlatvijas iedzīvotāju. Vēl lielāku upuru skaitu (4000) vidzemnieki pieredzēja 1848.gada vasarā un 1853.gadā (2000). Kurzemē saslima ap 6000, bet mira ap 2300 personu. Trešajā vilnī notika tas pats: saslima ap 5000, bet nomira ap 2000. Par šo epidēmiju vēstulēs plaši rakstījis Krišjānis Barons. Viņš ziņo par varas iestāžu apjukumu, par bagāto jelgavnieku bēgšanu no slimības, par savādajiem lēmumiem, kas ierobežojuši mācību procesu skolās. „Tas lielākais pulks skolas bērnu aizbrauca projām, un tikai kādi reti palika te; bet skola taču netapa slēgta, jo tas bija no augstākas skolas valdīšanas aizliegts (..) Mēs atlikušie palikām labāk mājā, nekā, kad mēs būtu domājuši tādā laikā uz skolu iet. Bet nu tas direktors to pavēlēšanu lika izsludināt. (..) Es gan būtu bēdzis no Jelgavas ārā, vai nu uz Ventu vai Dundagu (..) bet tas ķeras pie maka un kur es nabags to varētu ņemt.“ No vēstules labi noprotams, ka varas aparāts nemācēja tikt galā ar pandēmijas problēmām un ar saviem aizliegumiem vairāk traucēja, nekā palīdzēja tautai.
Holēru mēģinājuši ierobežot ar karantīnas pasākumiem. Piemēram, 1931. gada jūnijā no Jelgavas varēja izbraukt tikai tie, kas varēja pierādīt, ka nav slimi. Ja izrādījās, ka izceļo slims cilvēks, tad viņu ievietoja karantīnā. Epidēmijas laikā bija aizliegts no laukiem iebraukt pilsētā. Tika ierobežota cilvēku plūsma tirdzniecības vietās. Pircējus norobežoja no pārdevējiem ar barjerām un preci pircējs saņēma no starpnieka. Nauda bija jāmaksā caur trauku, kurā bija ieliets hlora šķīdums. Vara lika visiem dezinficēties ar etiķi. Neiet ārā no mājas tukšā dūšā, nepulcēties dzīrēs, bērēs, svinībās. Ievērot stingru diētu – tikai grūbu zupu. Šie ieteikumi un rekomendācijas faktiski neatšķīrās no viduslaiku pamācībām, kā cīnīties ar mēri. Taču visi šie pasākumi bija bezjēdzīgi, jo sērga izplatījās tālāk. Vai šodien ar covid–19 mums atkal neliek izmantot tos pašus mēra laika aizliegumus?
Par tautas protestiem holēras epidēmijas laikā Latvijā lasīt nav nācies. Taču Krišjāņa Barona vēstules no holēras skartās Jelgavas liecina, ka neviens nav bijis sajūsmā par ieviestajiem ierobežojumiem.
Trūcīgo posts
Holēra plosījās galvenokārt pilsētās. Eiropā bojā gāja miljoniem cilvēku, īpaši trūcīgākā sabiedrības daļa. Slimībai tolaik bija raksturīga ļoti strauja saslimšanas gaita. Sasirgušais juta neciešamus krampjus un caureju. Bez ārstēšanas mira apmēram puse saslimušo pacientu, taču šo aspektu māksla izvairījās aprakstīt. Literatūrā un mākslā holēras gaita atainota daudz ciešamākās formās. Piemēram, Gabriels Garsija Markess savā romānā „Mīlestība holeras laikā“ vairāk runā par ģībšanu nevis caurejām un Gustavs fon Ašenbahs no Tomasa Manna „Nāve Venēcijā“ pat daiļi aiziet no šīs pasaules – Venēcijas pludmalē, sēžot atpūtas krēslā.
Pandēmijas efektus aprakstījis arī Akselis Munte, kurš pats atradās Neapolē brīdī, kad sākās holēras epidēmija 1884.gadā. Viņa darbos pandēmija aprakstīta kā netīrības un bada slimība. Tā ievainoja vispirms sabiedrība mazizglītotas un ekonomiski vājās grupas, tieši tāpat kā tas šodien notiek koronas pandēmijas apstākļos. Tolaik 40% Neapoles iedzīvotāju bija bezdarbnieki, kuri nevarēja atļauties pašizolāciju. Dzerama ūdens piegāde trūcīgo rajoniem bija sliktā stāvoklī un kanalizācijas sistēma nefunkcionēja. Holēra uzbruka vispirms šiem cilvēkiem un parādīja sabiedrības nespēju turēties pretī niknas slimības uzliesmojumam. Visvairāk cieta tie, kuriem bija maz naudas. Tāpēc eksplodēja sociālie konflikti un sabiedrībā izpētījās baumas par to, ka valdība un vara speciāli saindē trūcīgo pilsētas iedzīvotāju akas, lai šie cilvēki ātrāk nomirtu un līdz ar to epidēmijai pienāktu beigas. Tieši šādas pašas izdomātas teorijas ceļo pa pasauli arī šodien: covid–19 vara varot izplatīt ar 5G mastiem “pa gaisu“, „slimības nemaz neesot“. „valdība izdomājusi covid–19“ utt. Tajā pašā Neapolē 200 gadus pēc holēras epidēmijas (2020.gada rudenī) nikni demonstranti uzbruka policijai un aizdedzināja atkritumu konteinerus. Tātad, rīkojās gandrīz tāpat kā holeras epidēmijas laikā, kad ārstus un varas pārstāvjus Neapoles iedzīvotāji apmētāja ar akmeņiem, melonēm un citiem iebojātiem augļiem, kas paātrināja inficēšanos. Tagad notiek tas pats – niknas iedzīvotāju bandas uzbrūk un met ar tukšām alus skārdenēm. Kliedz, lamājas, draud un plosās.
Ko no tā var mācīties?
Pirmām kārtām var mācīties to, ka lielas cilvēku grupas nespēj saprast, kas notiek. Neko nedod šādā situācijā sākt bombardēt ar informāciju, kas saprotama ierēdņiem un institūcijām. Parasta tauta to nesapratīs. Lai sarunātos, ir jānoskaidro, kādā veidā esošā informācija jāpārveido masu cilvēkam saprotamā formā. Taču informācijas uztveres problēma ir tikai viena problēmas puse. Otra ir apstāklis, ka pandēmijas triecieni inficē sabiedrības hroniskās iekšējās problēmas. Tās tagad izlaužas uz āru. Ja valstī nepastāv labs dialogs ar varas iestādēm un tauta uztver valdību kā kungus, kas domā tikai par sevi (nevis tautu un valsti), tad pandēmijas ierobežojumi panāks ļoti agresīvu pretdarbību no sabiedrības puses. Šo efektu vēl vairāk pastiprināja Latvijā neveiksmīgais vakcinācijas birojs un tā iniciatīvas vispirms vakcinējot valdību, ministrus un ietekmīgus ierēdņus. Šis „gājiens“ tika apzīmēts ar it kā labu gribošiem epitetiem („varas nepārtrauktība“, atbalsts vakcinēšanai utt.), taču faktiski bija izcili nemākulīgs solis. Tas vēl vairāk nokaitināja no pandēmijas ierobežojumiem nogurušo sabiedrības daļu. Tieši tādas pašas kļūdas pieļāva vara arī pirms 200 gadiem holēras epidēmijas laikā, jo ierobežojumi skāra tieši trūcīgāko sabiedrības daļu, kas arī sacēlās un protestēja. Šoruden Itālijā visspēcīgākās protesta demonstrācijas norisinājās otrā pandēmijas viļņa uzplūdu laikā. Apstākļos, kad visiem vajadzēja atrasties mājās. Šādas protesta demonstrācijas turpina notikt visās pasaules valstīs un līdz šim mēs pārāk vienkāršoti tās uzlūkojam un nepiedodami primitīvi novērtējam. Manuprāt, šie demonstranti nav gražīgi bērni, kas nevar izturēt aizliegumus. Te drīzāk ir runa par varas nespēju civilizēti sarunāties ar sabiedrību jeb šī ir lakmusa strēmele, kas demonstrē, kā norisinās varas un sabiedrības attiecību kārtošana krīzes situācijās. Te nav runa par iedzīvotāju nedisciplinētību. Drīzāk par varas aparāta nespēju sarunāties ar tautu dialoga, nevis pavēļu formā. Par Latvijas valdības un prezidenta kancelejas nespēju uzņemties sarunas vadītāju lomu šajos grūtajos pandēmijas apstākļos, rakstīju jau iepriekš. Ja parastos apstākļos sabiedrības neiecietību pret pašapmierinātu varu jūtam mazāk, tad krīzes apstākļos visas slēptas negācijas uzbrāžas virspusē, kā geizeri. Tieši to arī mēs redzam apstākļos visas slēptas negācijas uzbrāžas virspusē, kā geizeri. Tieši to arī mēs redzam šodien dažādas sabiedrības protesta formās pret neloģiskiem ierobežojumiem, nespēju profesionāli un sistemātiski informēt sabiedrību, nevarēšanu noorganizēt konstruktīvu vakcinācijas procesu un nesamērīgi augstu algu maksāšanu cilvēkiem, kas nevis atrisina, bet drīzāk sarežģī vakcinācijas gaitu valstī. Izaicinoša un ignoranta ir arī augstu amatpersonu nespēja atzīt savu vainu, ja reiz ir notikusi kļūdu konstatācija vai izgāšanas. Nav saprotams, kāpēc bijusī ministre Ilze Viņķele (un attiecīgie padomnieki) turpina komentēt vakcinācijas jautājumus medijos, lai gan tieši viņu vainas dēļ Latvija joprojām ir pēdējā vietā Eiropas vakcinācijas tabulā. Tieši ministrijas un ierēdņu nolaidības dēļ. Savādi, ka Ilze Viņķele joprojām ieņem tik augstu amatu savas partijas hierarhijā un tas nozīmē, ka varas aparāts patiešām „nospļaujas“ uz parastās tautas sajūtām un aizkaitinātību vakcīnu iepirkumu putrošanā. Pārsteidz varas aparāta nespēja likvidēt neprasmīgo vakcinācijas biroju. To pašu, kurš savārīja elites vakcinēšanās paraugdemonstrācijas un pēc tam nebija spējīgs iegūt sabiedrības uzticību. Neskaitāmu nemākulības izpausmju un kļūdu dēļ. Izbrīna arī premjera Krišjāņa Kariņa nespēja izsekot savas valdības ministra nolaidības izpausmēm, kas daudziem Latvijas cilvēkiem var kļūt liktenīgas.
Pandēmiju protestu sekas
Protams, ka visās pandēmijās cilvēki ir protestējuši. Nevis pret slimību, bet pret varu, kurai sabiedrība neuzticas. 19. gadsimta pandēmijas Eiropas lielpilsētās būtiski ietekmēja tālākos politiskos procesus. Protesti pandēmijas apstākļos lika varas aparātam saprast, ka tālāk „tā“ vairs nevar turpināt. Ir nepieciešama būtiska sabiedrības reorganizācija. Daudz redzamāka un skaudrāk izteikta sociālā un ekonomiskā līdztiesība. Tas, ka mums ir tik daudz covid–19 noliedzēju, krievu Sputnik V vakcīnas fanu un vakcīnskeptiķu, ir rādītājs, ka sabiedrība ir nelīdztiesīga. Joprojām. Par šiem cilvēkiem un viņu naivo ticību konspirācijas teorijām nevajag smieties. Viņu muļķības dēļ turpina mirt cilvēki, taču mums pārējiem būtu jāpadomā par to kā iespējams nākamajās vēlēšanās rūpīgāk izvēlēties partijas un personības, kas šādā krīzes situācija domātu par tautu un valsti. Nevis par elites un priekšnieku vakcinēšanu un labi apmaksātu amatu organizēšanu „pazīstamiem“ un „vajadzīgiem“ cilvēkiem. Kamēr mums būs varas aparāts, kas „uzcepas“ uz krīzes ugunskura, tikmēr protesti turpināsies. Atrisināt šo situāciju var tikai saprātīgs un gudrs vēlētājs. Diemžēl pret korumpētību un muļķību varas gaiteņos vakcīnas joprojām nav. Tāpēc pandēmijas protestu sekas vēl būs un turpināsies.