Tag Archives: korupcija

Mizogīnija kā Nobela prēmijas un dāmu sporta klupinātāja?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET
Šodien jūras viņā pusē, Stokholmā sākas Nobela prēmiju piešķiršanas svinības. Ceremonijas, bankets un balle. 2018. gads ieies vēsturē ar to, ka pirmo reizi netiek pasniegta Nobela prēmija literatūrā. To nepiešķirs arī nākamgad. Kas noticis? Vai pasaules literatūra šogad nav kvalitātes augstumos, vai vainīgs kas cits? Viss sākās ar publikāciju 2017.gada 19. novembra rīta laikrakstā, kurā žurnāliste ziņoja par sistemātisku sieviešu aizskaršanu un izvarošanu zviedru sabiedrības augstāko aprindu, elites līmenī. Piesaucot 18 konkrētus un anonīmus upurus. Proti – kultūras centrā Forums, kuru finansējusi Zviedrijas Akadēmija. Tā pati, kas piešķir Nobela prēmiju literatūrā, naudas pabalstus un stipendijas kultūrai un mākslai. Rezultātā aizvadītajā nedēļā vainīgais fotogrāfs Žans Klods Arno () tika notiesāts uz 2,5 gadiem cietumā un 22 000 eiro soda naudu par divu sieviešu izvarošanu, kas notikusi pirms septiņiem gadiem (2011.gadā). Pats viņš vainu noliedz, tehnisku pierādījumu nav. Zviedrijas Akadēmija tāpēc uz sabrukuma robežas, jo vainīgie atsakās atkāpties un apvainotie piekāpties. Upuru ir daudz, taču iemesls viens un tas pats – mizogīnija. Fenomens, kuram latviešu valodā pat nav nosaukuma. Šis pats kopsaucējs attiecināms arī uz otru, manuprāt, skandalozāko aizvadītās nedēļas notikumu sporta pasaulē jeb prestižās franču Ballon d’Or balvas piešķiršanu pirmajai sievietei futbolistei. Taču sāksim ar kaimiņiem ziemeļos.

Vai pasaules literatūra šogad nav kvalitātes augstumos, vai vainīgs kas cits? Viss sākās ar publikāciju 2017.gada 19. novembra rīta laikrakstā, kurā žurnāliste ziņoja par sistemātisku sieviešu aizskaršanu un izvarošanu zviedru sabiedrības augstāko aprindu, elites līmenī. Piesaucot 18 konkrētus un anonīmus upurus. Proti – kultūras centrā Forums, kuru finansējusi Zviedrijas Akadēmija. Tā pati, kas piešķir Nobela prēmiju literatūrā, naudas pabalstus un stipendijas kultūrai un mākslai. Rezultātā aizvadītajā nedēļā vainīgais fotogrāfs Žans Klods Arno (Jean – Claude Arnault) tika notiesāts uz 2,5 gadiem cietumā un 22 000 eiro soda naudu par divu sieviešu izvarošanu, kas notikusi pirms septiņiem gadiem (2011.gadā).

Pats viņš vainu noliedz, tehnisku pierādījumu nav. Zviedrijas Akadēmija tāpēc uz sabrukuma robežas, jo vainīgie atsakās atkāpties un apvainotie piekāpties. Upuru ir daudz, taču iemesls viens un tas pats – mizogīnija. Fenomens, kuram latviešu valodā pat nav nosaukuma. Šis pats kopsaucējs attiecināms arī uz otru, manuprāt, skandalozāko aizvadītās nedēļas notikumu sporta pasaulē jeb prestižās franču Ballon d’Or balvas piešķiršanu pirmajai sievietei futbolistei. Taču sāksim ar kaimiņiem ziemeļos.

Dzejnieces vīrs

Notiesātais nav Nobela prēmijas piešķīrējs vai Zviedrijas Akadēmijas (prēmiju žūrijas) dalībnieks. Viņš ir franču fotogrāfs, kas precējies ar zviedru dzejnieci Katerīnu Frostensoni, kura ir Nobela prēmiju piešķīrēju skaitā. Sievas sakari un kontakti palīdzēja franču fotogrāfam izveidot draugu kopu, kuru ikdienas valodā mēs saucam par draudzības korupcijas šūniņu. Cits citu pazīst, slēgta sabiedrība, kas dala milzu prēmijas un pabalstus viens otram un tuviem draugiem. Izmanto saites ar karaļnamu, nodokļu atlaides, privilēģijas. Iekārto dzīvokļus (par akadēmijas naudu) Parīzes centrā un citur. Sabiedrība, kas pati sev nosaka noteikumus, un citiem atliek tiem vai nu pakļauties (kļūstot atzītiem un pazīstamiem), vai arī pazust.

Mafija, kurai pieder ietekme mākslas pasaulē.

Pieņemu, ka Latvijā arī eksistē līdzīgas šādas pašas „mafiozas grupas“, kas sadala kultūras finansējuma naudu savējiem. Šo metodi mēs pazīstam.

Zviedrijā šis grupējums darbojās Zviedrijas Akadēmijas (tātad arī karaļnama) ēnā, un Žanam Klodam izdevās panākt gigantisku finansējumu savam privātajam klubam Forums, kurā iekļūstot mākslinieki ieguva slavu un atzinību. Šīs durvis izvēlējās daudzi jaunieši. To skaitā bija arī jaunas mākslinieces, rakstnieces, dzejnieces un mūziķes. Praktiski visām bija „jāiziet caur šefa gultu“, lai tiktu pie slavas un panākumiem. Dažas no viņām pakļāvās bez ierunām, citas protestēja un pretojās. Viena no viņām, Anna Kārina Bīlunda, pēc savas izstādes atklāšanas Forumā atteicās sniegt pakalpojumus Žanam Klodam un pat uzrakstīja vēstuli Zviedrijas Akadēmijas vadībai par notikušo. Viņas vēstuli Sture Alēns neņēma galvā. Kad sāka pienākt arī citas sūdzības par to pašu tēmu, tad Zviedrijas Akadēmijas vadība pat sarīkoja protesta demonstrāciju, kurā aicināja sabiedrību cīnīties pret ievērojamās kultūras personības Žana Kloda nomelnotājām. Tā tas turpinājās 20 gadus.

Pirms dažiem gadiem (2015.gadā) Žanam Klodam tika piešķirts augstākais ordenis, kādu vien ārzemnieks var iegūt Zviedrijā par izciliem nopelniem valsts labā. To viņam izkārtoja mafija un kultūras ministre. Tobrīd viņš bija izvarojis vai fiziski pazemojis jau vairāk nekā 220 sieviešu.

Visbeidzot vadzis lūza un avīze pērn publiskoja rakstu ar 18 izvarotu sieviešu liecībām un par to, kā smalkākā ordeņa kavalieris izmantojis savu ietekmi kultūras hierarhijā. Sākumā neviens tam neticēja. Taču pasaulē jau bija uzbangojusi #metoo kustība un apklusināt vai pabāzt visu „zem tepiķa“ šoreiz neizdevās. Augonis uzsprāga, un atmaskojuma laiks bija iestājies. Pirmās sacēlās sievietes pašā Zviedrijas Akadēmijā, pieprasot „Augeja staļļu“ iztīrīšanu. Avangardā soļoja akadēmijas sekretāre Sara Daniusa, kura liktenīgā balsojuma dienā bija uzvilkusi baltu blūzi ar mezglu. Vecišķais apģērba gabals ar šo kļuva par feminisma protesta karogu (tāpat kā „austiņmices“ ASV). Rezultātā no Zviedrijas Akadēmijas izstājās vairākums un sapulce vairs nebija spējīga nobalsot. Žana Kloda sieva joprojām sēž akadēmijā, un viņu protežē Horace Engdāls, kas arī ir turpat. Taču vairākuma viņiem nav, nobalsot nevar un literatūras prēmiju piešķiršana ir atlikta uz diviem gadiem. Tagad vainīgais sēdēs cietumā. To uzzinājām tikai šonedēļ. Savu vainu viņš, protams, neatzīst.

Sievietes vienmēr pašas ir vainīgas par to, kas ar viņām notiek. Engdāls pat intervijā TV nesen paguva pateikt, ka sievietēm nepadodoties tik atbildīgi darbi kā literatūras prēmiju piešķiršana, jo runa te esot par varu. Nevis par literatūru.

Tverkings vai lielais sports

Pirms nedēļas Eiropu pāršalca skandāls sporta pasaulē. Franču dīdžejs Martins Solveigs (Martin Solveig) centās „jokot“ Francijas futbola balvu pasniegšanas ceremonijā. Brīdī, kad Adai Hegerbergai kā pirmajai sievietei futbola vēsturē tika pasniegta prestižā Ballon d’Or balva, viņš uzvarētājai pajautāja nevis par futbolu, sportu vai uzvarām, bet vai viņa prot „tverkot“. Sportiste asi atbildēja „nē“ un pameta skatuvi. Pēc tam jokotājs centās taisnoties, ka „tas neesot bijis ļauni domāts“, taču pazemojums bija noticis. Publiski un nepārprotami. Vīrietim – futbola zvaigznei pārraides vadītājs šādus jokus nebūtu atļāvies. Taču sievietei var droši. Uzbraukt ar pazemojumu triumfa brīdī. Bija patīkami pamanīt, ka jaunās paaudzes sportisti šo „uzbraucienu“ saprata pareizi un nesāka sūkstīties par sieviešu humora izjūtas trūkumu. Piemēram, tenisists Endijs Mareijs (Andy Murray) (Instagram) komentēja notikušo kā kārtējo pretīgā seksisma piemēru, kas joprojām eksistē sportā. Sašutusi bija arī Juventus spēlētāja Petrolella Ektorna un daudzi citi. Visbeidzot pats DJ sāka birdināt sev pelnus uz galvas un taisnoties, lūgt piedošanu, jo neesot vēlējies nevienu pazemot.

Jāuzsver, ka ne viņš pirmais, ne pēdējais, kas nesaprot (vai izliekas nesaprotam) seksisma marķētas uzvedības nepiemērotību publiskajā telpā. Galu galā – sieviešu publiska izsmiešana ar seksuālu piesitienu nav nekas jauns. Tā tas vienmēr ir bijis.

Joprojām daudzviet šis akcents mēdz būt normas līmenī. Tieši tāpat kā ikdienā seksuāli aizskarošas piezīmes vai žesti, kas adresēti pretējā dzimuma pārstāvēm, kurām jāspēj uztvert visu kā komplimentus. Pašas vainīgas, ja apvainojas par puiša elkoņa plaukta lomu vai šmaugu uzsitienu pa dibenu. Arī sieviešu sportā visaugstākajā līmenī joprojām tiek devalvēta sieviešu sasniegumu novērtēšana. Atceros, kā zviedru futbola savienība nolēma apbalvot Andresu Svensonu par izciliem sasniegumiem (146 veiksmīgiem mačiem valsts izlasē) ar dāvanu – automašīnu. Turpat līdzās uz skatuves stāvēja Terēze Šjograna ar veseliem 186 lieliskiem mačiem „bagāžā“, taču nesaņēma balvā neko. Vēlāk Futbola federācija atvainojās par savu paviršību svinību un TV translāciju laikā un piešķīra futbolistei naudas balvu automašīnas vērtībā. Vēl muļķīgāk reaģēja kolēģis, futbolists Zlatans Ibrahimovičs. Viņš piedāvāja Terēzei velosipēdu ar savu autogrāfu. Protesti pret šo iniciatīvu nebija ilgi jāgaida.

Protams, sabiedrībā tiek turpināts salīdzināt sieviešu un vīriešu sportu. Vīru sports daudziem skaitās īstais, bet sieviešu – tikai tāda niekošanās.

„Vēlos uzsvērt, ka visu izšķir nauda. Perfektā pasaulē mēs visi par vienu un to pašu darbu saņemtu vienādu samaksu. Taču dzīvē tā nenotiek. Meičas trenējas tikpat daudz kā mēs, puiši. Pat vēl vairāk. Bez tam daudzas no viņām pa dienu strādā un trenējas tikai pa vakariem. Visu cieņu. Taču meiču mači nepulcina tik daudz cilvēku tribīnēs kā vīriešu futbols. Tas nozīmē, ka sieviešu futbols nespēj pelnīt tā, kā to panāk veču futbols,“ uzskata Anderss.

Iespējams, ka daudzi no jums tagad māj ar galvu. Tas nevajadzīgi, jo tepat pie mums Latvijā sieviešu basketbols (īpaši TTT!) vienmēr ir bijis daudz interesantāks, radošāks un plašāk apmeklēts nekā vīru basketbols. Par tenisu un vieglatlētiku nemaz nerunājot.

Naudas vai aizspriedumu spiediens?

Izrādās, ka sievietes nedrīkst atļauties to pašu, ko vīrieši, arī sporta laukumā. Franču tenisa zvaigzne Alīse Kornē (Alize Cornet) šovasar ASV atklātajā čempionātā tenisā (US Open) laikā pēkšņi laukumā strauji novilka krekliņu un, to sakārtojusi, uzvilka atpakaļ. Šāda uzvedība ļoti nepatika mača tiesnesim Kristianam Raskam no Dānijas. Spēlētājai tika izteikta piezīme par nesportisku uzvedību. Savādi, ka puiši bieži laukumā pārtraukuma laikā novelk krekliņu un nekas nesportisks tāpēc nenotiek. Taču meiča to darīt nedrīkst. Viņa bija neveiksmīgi uzvilkusi krekliņu ačgārni. Aiziet līdz ģērbtuvei vairs nebija laika, nācās strauji savest kārtībā sporta tērpu pa ceļam uz laukumu. Izrādās, ka tā rīkoties meitene nedrīkstēja. Kolēģi sāka protestēt pret šādu diskrimināciju, un US Open vadība (nākamajā dienā) bija spiesta atvainoties spēlētājai. „Visi spēlētāji drīkst nomainīt vai sakārtot savu apģērbu pārtraukuma laikā, kad viņi sēž krēslos. Tas nav noteikumu pārkāpums. Ar šo mēs atvainojamies Alīsei Kornē par vakar izteikto aizrādījumu. Esam pilnveidojuši noteikumus, un nekas tamlīdzīgs nākotnē vairs neatkārtosies,” rakstīja maču rīkotāji savā paziņojumā presei.

Taču atgriezīsimies pie naudas. Brīdī, kad futbola klubs FC Basel gatavojās svinēt 125 gadu jubileju, visiem viesiem un vīriešu komandai tika uzsaukts elegants bankets ar trim ēdieniem. Kluba sieviešu komanda svinību laikā apkalpoja gaviļniekus, viesus un pārdeva biļetes. Maltītes vietā viņām piešķīra katrai savu sviestmaizi, – ziņoja CNN.

Amerikāņu vārtsardze Houpa Solo (Hope Solo) mēdz izraisīt konservatīvo aprindu nepatiku ar saviem izteikumiem. Taču nekad agrāk viņa nebija saskārusies ar tik nadzīgiem uzbrukumiem kā brīdī, kad tika aktualizēts jautājums par algu atšķirību profesionālajā sportā starp vīriešiem un sievietēm. „Jūs nevarat iedomāties, kas notika. Nē, runa nebija par tēmu, kuru es aktualizēju un nevienam tas nav noslēpums. Vēl trakāk – man nācās izturēt tik smagu sieviešnīdēju uzbrukumu, kādu nebiju pieredzējusi agrāk. Ir briesmīgi redzēt tik lielu naidu pret sievieti, kas atļaujas tiekties pēc līdztiesības. Proti, lai sievietēm maksā tās pašas algas, kuras saņem vīrieši. Tas, ka es uzdrīkstējos ko tādu pateikt, izraisīja gigantisku naida lēkmi pret mani. Bija jānoklausās tādi aicinājumi kā: „apklusti“, „vācies atpakaļ uz savu virtuvi pie plīts“, „sportistes sievietes nekam nav derīgas“, „dziļi ienīstu sieviešu sportu“, „tas nekam nav derīgs“,” – konstatēja sportiste. Algu atšķirībās lielu lomu spēlē patriarhālās sabiedrības aizspriedumi, jo „aiz muguras sporta vadītāji US Soccer mūs saukā par meitenēm, nevis sievietēm, lai pasvītrotu, ka vīriešu šovinisms sportā ir normāla un akceptēta lieta”, – atzīstas futboliste žurnālam GoodSports.

Hokejs ir nākamais sporta veids, kura sieviešu un vīriešu honorāri pamatīgi atšķiras. Taču var pamanīt arī ko vairāk – piemēram, Leksand IF dāmu komanda ir spiesta tīrīt tribīnes pēc puišu nospēlētā mača. Sievietēm taču patīkot kopt un tīrīt, tāpēc šis noteikums mainīts netikšot.

Uzbrukumi žurnālistēm

Vieglāk neklājas arī sievietēm – sporta reportierēm. Aizvadītā vīriešu futbola čempionāta laikā žurnālistēm nācās paciest uzbrukumus, kurus bija sarīkojuši futbola līdzjutēji. Proti, viņi tiešraides laikā centās noskūpstīt reportieri. Te varat apskatīt, kā brazīliete Džūlija Gumaresa (Julija Gumares) tiek iztraucēta darbā. Pēc tam daudzi viņas tiešraides protestu atbalstīja, bet viena daļa uzskatīja žurnālistes reakciju par „nesievišķīgu un agresīvu“ žestu. Tā sakot – saņem un klusē.

Pēc Krievijas čempionāta laikā nospēlētās ceturtdaļfināla spēles (starp Brazīliju un Beļģiju) televīzijas sporta komentētāja Frida Nordstranda bija sagatavojusies nākamās dienas spēles (Zviedrija – Lielbritānija) prognozēm kadrā. Pēkšņi ēterā iesoļoja vīrietis, kas, nostājies aiz žurnālistes, sāka kliegt: „Fuck her right in the pussy.“ Protams, ainas nonāca ēterā. Nolaupīt tiešraidi un kliegt rupjības sievietēm kadrā tagad ir modē. Kadrā tobrīd atradās arī Fridas kolēģis Ulofs. „Šos idiotus vajadzētu sodīt,“ viņš teica pēc pārraides. Protams, Frīdai nācās samierināties, nereaģēt uz rupjiem uzbrukumiem internetā, neņemt galvā pazemojumus tikai tāpēc, ka viņa nepieder pareizajam dzimumam, kas drīkst strādāt ēterā. Uzbrucējs nebija vietējais krievs, bet gan angļu futbola fans. „Es neļaušu sevi iebaidīt!“ – medijiem atzinās Frida. „Pretīgi, ka žurnālistēm sievietēm mēdz uzbrukt smagāk nekā vīriešiem tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Tas ir neakceptējami. Sievietei žurnālistei ir jāatļauj netraucēti veikt savu darbu. Par šo tēmu ir plašāk jārunā. Tas ir jāsaprot visiem – gan sporta organizētājiem, gan faniem, gan tiesām,“ uzsvēra zviedru izdevēju asociācijas direktore Žanete Gustavsdotira. „Sievietēm ir tiesības strādāt un paust savus uzskatus, citādi var iznākt pazaudēt gudras, talantīgas kolēģes. 36% sieviešu, kas strādā šajā profesijā, aptaujā atzinās, ka domā par profesijas maiņu, jo pārāk bieži nākas saskarties ar aizvainojošiem komentāriem, pazemojumiem un apsaukāšanos tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes.“ Līdzīgās domās ir arī Publicistu organizācijas vadītājs Patriks Hadenius. Viņš ir pārliecināts, ka sabiedrība īsti neredz un nesaprot šo vajāšanas un pazemošanas veidu, kas jāiztur sievietei žurnālistei publiskajā telpā. „Paskat, cik maz mēs sākumā sapratām no #metoo kustības, pat prātā nevarēja ienākt, ka sievietes var tā pazemot ar seksismu,“ – tā Hadenius.

#Metoo efekti un mēs

Nedomāju, ka pārspīlēšu, ja apgalvošu, ka seksuālo uzbrukumu stils netiek uztverts kā pārkāpums. Tā skaitās koķetēšana, un tikai stulbenes to nesaprot. Taču aina nepavisam nav tik vienkrāsaina. Kāda kolēģe futbola čempionāta laikā ārzemēs intervēja līdzjutējus pirms mača un bija spiesta saņemt bučas, kniebienus un pliķus kā normālu vīriešu prieka izpausmi, ja ceļā gadās sievietes ķermenis ar mikrofonu rokās. „Piecērt, piecērt, piecērt biščīņ!“ – skaitīja veči un puiši. Gavilēja un smējās. Pēc tam kolēģe iebēga tualetē, raudāja un jutās vainīga. Viņas mati bija sajaukti, zilumi uz ķermeņa liecināja, kas ar viņu bija noticis gaišā dienas laikā, publiskajā telpā, tautiešu sabiedrībā. Šis nav vienīgais piemērs

Mizogīnija ir sagrāvusi Nobela prēmiju literatūrā un turpina plosīt sabiedrību legāli un bez izlikšanās. Vai nav pienācis laiks no tās atbrīvoties? Kāda radiostacija Klīvlendā tikko izņēma no „repertuāra“ pagājušā gadsimta 40. gadu dziesmu ”Baby it’s cold outside” kā nepiemērotu un pazemojošu sievietēm. Vai nevajadzētu sekot šim piemēram visās dzīves jomās?

Upuris vai blēdis? Latvijas Bankas vadītaja dilemma

Posted on by
Atbildēt

Viņu aizturēja pavasarī. Skarbā stilā. Kā noziedznieku. Aizdomās par kukuļņemšanu lielos apmēros. Tā toreiz apgalvoja KNAB vadītājs Jēkabs Straume Rīgā. Zibeņātrumā vēsts aplidoja mediju telpu, jo pirms dažām dienām jau bija uzsprāgusi prokrieviskā AB.LV. Pārkāpjot Ziemeļkorejai noteiktās sankcijas, tā bija nokaitinājusi ASV finanšu plūsmas uzraugus. Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos.

Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos. Kadra dziļumā, no skata elegants un nevainīgs, jo kopš 2001. gada vadīja naudīgāko iestādi Latvijā – mūsu centrālo jeb valsts banku. Dārgi ģērbts, aprīkots ar vērtīgiem aksesuāriem, labas publisko attiecību dresūras skolots. Ar vienu no lielākajām algām valstī, kuras lielumu nosaka viņš pats un prot to palielināt atbilstoši vajadzībām.1Vienlaikus arī ECB padomes loceklis, kuras vadība skeptiski raudzījās uz notiekošo Rīgā. Tātad bankas vadītājs, kura darbības efektivitāti parastam pilsonim novērtēt grūti, ja neskaita jaunu eiro monētu kalšanu tautiskā stilā. Vainīgs vai nevainīgs? Normālā, Rietumu demokrātijas tradīcijās sakņotā valstī šāds jautājums nerastos. Taču Latvija joprojām ir brīnumu zeme, kurā viss kas var atgadīties. Sabiedrība turpina neticēt valstij un tās iestāžu godprātībai, tāpēc dienaskārtībā joprojām ir jautājums – upuris vai svētais?

Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!

Juglas ziedu tirgus arī maija sākumā atradās turpat kur parasti – 6. tramvaja galapunktā. Vecais labais «sestais trambulis» tagad saucas «Ušakova pirmais» un ceļo no Juglas mikrorajona uz Imantas blokmāju kazarmām.2Līdzās pārbūvētajiem peroniem ziedu tirdziņš dzīvo savu autonomo dzīvi. Tobrīd sezonas prece bija dzejnieku narcises. Nostājos rindā pie simpātiskas kundzes, kuras spaiņi lūza no ziedu kupenām un tvīka no smaržu mākoņiem. Pajautāju cenu, bet tirgotāja neatsaucās. Pēc brīža tomēr man pievērsās un izteiksmīgā skolotājas balsī pajautāja: «Vai varat iedomāties, kas pie manis tikko nopirka narcišu klēpi?»

– Nevaru iedomāties, – atbildēju, mēģinot iedomāties kādu aktieri vai sportistu.

– Pats Rimšēvičs!

– Bankas vadītājs?

– Jā, viņš, viņš… – sieviete māja ar galvu.

– Aha, – nezināju, ko atbildēt.

– Cik godīgs, nesavtīgs cilvēks un vēl mīl puķes!

– Nu jā, – es novilku un centos saskatīt cenas uz spaiņiem.

– Ja pirksiet vairāk, došu lētāk!

– Sapratu.

«Kas par cilvēku! Iedomājieties, mēs abi runājām par visām tām KNAB nelietībām un nejēdzībām, kas mūsu valstī notiek! Ārprāts, aizturēt godīgu cilvēku šādā veidā! Kāds kauns!» – viņa skaļi teica un nopūtās. Mēģināju atgriezties pie narcisēm, bet viegli nebija. Pārdevēja bija iepriekšējās sarunas iespaidā. Mehāniski saiņoja manas divas buķetes narcišu un turpināja stāstīt par sarunu ar iepriekšējo pircēju. Mēģināju iebilst un pajautāt, vai viņai ir pierādījumi aizturētā cilvēka nevainībai. Nē, tādu neesot, taču šāds cilvēks nevarot melot. Līdzīgu versiju pauda arī cita paziņa, kas telefonsarunā deklarēja 100% atbalstu aizturētajam valsts bankas vadītājam, nosvītrojot visus manus aicinājumus uzklausīt KNAB vai vismaz prokuratūru. «Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!» – viņa nobeidza savu runu, un tur vairs nebija ko piebilst.

Tāpēc «Rimšēviča lietā» mani interesē vairākas lietas.

Vispirms jau divkosīgā sabiedrības reakcija uz notiekošo. No vienas puses, mēs visi esam pret kukuļņemšanu un uzskatām, ka cilvēki «ierauj nāsīs» bakšišu tikai tāpēc, ka alga par mazu.

Šis mīts ir populārs visos līmeņos un tiek atskaņots katru reizi no jauna, kad kāds kaut ko nav izdarījis kā nākas. Skolotājiem maksā par maz, tāpēc viņi strādā slikti, muitniekiem un ierēdņiem – tā pati problēma. Kopkoris turpina atkārtot populāro refrēnu: maksājiet vairāk, tad mēs strādāsim labāk. Tagad novērojams pretējais, t. i.,

cilvēks, kurš pats noteica savas algas lielumu un neskopojās savā labā, ir it kā pieķerts kukuļņemšanā. Tas nozīmē, ka apetīte aug ēdot.

Paceļot algas, mēs nepanāksim strādājošo darba kvalitātes kāpumu. Šis gadījums to laikam pierāda. Diemžēl.

Kā tas var būt, ka cilvēka prestižu sabiedrībā nosaka amats un «godīgā seja», nevis pierādījumi kriminālprocesā? Iespējams, ka vainīgas ir mūsu iestāžu pagātnes kļūdas, pārkāpumi un Latvijai raksturīgā personu savstarpējā izrēķināšanās, izmantojot represīvas iestādes, lai savstarpēji izkautos. Ar to vēl tiksim galā, jo sabiedrība pamazām attīrās no postpadomju nejēdzībām, un esmu pārliecināta, ka pienāks arī mūsu dzīvē laiks, kurā iestādes būs un atradīsies pienākumu augstumos.

Taču kā paliek ar mums pašiem, ja «Gorbunova frizūra», «Lemberga hūte» un «Rimšēviča godīgā seja» daudziem joprojām ir arguments, smagāks par faktu pierādījumiem?

Upuris vai slīpēts blēdis?

Pagaidām svaru kausi bankas priekšnieka lietā ir līdzsvarā.

Pirmā pozīcija: vienā pusē ir apsūdzētā tiepšanās un dievošanās, ka viņam atriebjas tie, kurus pats esot cītīgi vajājis. Cīņa ar naudas atmazgātājiem esot viņa mūža darbs un tagad «naudas atmazgātājiem ir izdevies apstādināt mani, noņemt mani no trases», tā televīzijas sižetā konstatē notiekošo Ilmārs Rimšēvičs.3 Viņš nekur neesot vainīgs, jo tiekot apmelots. Otrajā svaru kausā ir prokurores apsūdzība par divām kukuļošanas epizodēm: 1) atpūtas brauciens uz Kamčatku apmaiņā pret palīdzību «Trasta komercbankas» komunikācijā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK); 2) naudas pieprasīšana, 250 tūkstoši eiro (sākotnēji it kā esot bijis prasīts pusmiljons jeb 500 000 eiro). Viena kukuļošanas epizode norisinājusies 2010.gadā, bet otra 2013. gadā. Abas saistītas ar «Trasta komercbanku». Tā apmaksājusi Rimšēviča atpūtas braucienu uz Kamčatku. Par to bankas direktors palīdzējis «Trasta komercbankas» akcionāriem «pareizi» atbildēt uz FKTK jautājumiem un prasībām, lai FKTK pieņemtu bankai labvēlīgus lēmumus. Otrs pārkāpums ir konkrētas naudas summas pieņemšana no starpnieka. Vidutājs sev sarūpēja 10% jeb 25 000 eiro. Konsultēšana neesot izdevusies (kā cerēts), un tāpēc Rimšēvičs saņēmis kukulī tikai pusi no prasītā pusmiljona. Te pagaidām svaru kausi nosveras par labu prokuratūrai. Beidzot redzam summas un dzirdam pierādījumus. Apsūdzētais turpina noliegt bez jauniem argumentiem.

Otrā pozīcija: Rimšēvičs pats kategoriski noliedz apsūdzības un uzver, ka notikumi risinājušies sen, tālā pagātnē. Protams, laika ritums nemazina nodarītā vērtību. Diemžēl nav skaidrs, kāpēc viņš publiskajā telpā žurnālistiem apgalvo, ka apsūdzība par makšķerēšanas ekskursijas finansējumu uz Kamčatku «ir tuvu neaptverami» absurds un «kāds makšķerē» ārā vecas lietas pret viņu.

Loģiski būtu, ja viņš kameras priekšā skaidri un gaiši pateiktu, kāpēc nav vainīgs un kā to var pierādīt, jo laika šāda argumentēta paziņojuma sagatavošanai viņam ir bijis pietiekami.

Turpretī prokurore piektdien preses konferencē apgalvoja, ka operatīvajā lietā ir ne tikai kukuļdevēju liecības, bet arī sarunu ieraksti, kas esot likumīgi un tiesas apstiprināti. Liecības sniedzis arī viens no apsūdzētajiem. Pagaidām nepārliecina nedz viena, nedz otra puse. Pieņemot, ka notiek izrēķināšanās ar Ilmāru Rimšēviču, var šaubīties par to, kāpēc mūsu drosmīgie korupcijas iznīcinātāji nav izvilkuši no savas kāršu kravas trumpja dūzi KNAB «štirlica» personā, kas būtu pa šo laiku veicis neatkarīgu izmeklēšanu. Rodas aizdomas, ka viņu vietā strādā vienīgi ziņu pienesēji, kas, protams, ir labi, taču par maz, lai izskaustu korupciju visos līmeņos. No otras puses, Rimšēviča mežā pazaudētie seifi un pretrunīgie izteikumi medijos tomēr nerunā viņa lietai par labu. Aizvien vairāk atgādinot nepārliecinošo Ventspils monarha populistisko stilu sarunā ar Latvijas sabiedrību.

Trešā pozīcija: Rimšēvičam ir aizliegts izbraukt no valsts, viņš nedrīkst ieņemt savu bijušo amatu un tuvoties noteiktām personām. Nelabvēlīga sprieduma rezultātā viņam draudot 11 gadu cietumsods.4 Pats viņš apgalvo, ka labprātīgi no sava Latvijas Bankas prezidenta amata neatkāpsies, lai gan algu viņam (šķiet) vairs nemaksā. Apsūdzību viņš traktē kā apzinātu nomelnošanu.

Būtībā šis cilvēks ir izdzītais – tas, kurš izgrūsts no siltas vietiņas, jeb žurnālistu vajātais kritušais, kuru aizstāv narcišu pārdevējas un parastie ļaudis bez varas stāvokļa sabiedrībā.

Šajā pozīcijā bijušais bankas šefs ir uzvarētājs publiskajā telpā, jo mūsu iestādes nekad nav mācējušas un joprojām nespēj konstruktīvi sazināties ar sabiedrību un argumentēt savu lēmumu loģiku un pamatotību. Tieši šajā – trešajā pozīcijā pastāv vislielākās bažas par valsti, par tās prestižu tautā. No juristu loģikas skatu punkta raugoties, iespējams, viss ir kārtībā, taču no komunikācijas normu viedokļa – tālu no vēlamā. Sabiedrība netic taisnai tiesai (ir bijuši slikti gadījumi iepriekš), neuzticas mūsu institūcijām un nesaprot to rīcību. Jau Valdis Dombrovskis ar savu glābšanas programmu krīzes laikā pierādīja nespēju efektīvi sazināties ar tautu un paskaidrot, kas (un kāpēc) notiek. Masu emigrācijas paisums lielā mērā bija arī Valda Dombrovska tā laika komunikācijas menedžeru darba nespējas rezultāts. Šo pašu mēmo līniju šobrīd turpina arī KNAB runasvīri, prokuratūra un valsts vadība, kura pati visu it kā saprot, bet mums pārējiem – nestāsta.

Ja neprotat smaidīt, tad neko nepārdosiet

Mūsu bijušais bankas prezidents to prot. Kā jau amatpersonai pieklājas, viņam nav sveša PR stratēģija un viņš spēj burāt arī bezvēja apstākļos. Pret to man nav iebildumu, jo līdz šim viņam ir bijušas visas iespējas spīdēt kā zvaigznei pie naudas debesīm un maz bijis kritisku rakstu vai analīžu par viņa devumu valsts fiskālajai sistēmai. Pie šā apstākļa zināmā mērā vainīgi ir mūsu mediju kolēģi, kas vai nu nespēj iedziļināties bankas darba niansēs, vai arī nav kompetenti šajā jomā. Analīžu par viņa darbu ir maz. Ārzemju presē bija parādījušies vairāki kritiski raksti par viņa vājo devumu, taču Latviju tie parasti nesasniedza. Starp citu, šī nav vienīgi Latvijas problēma. Jau sen pienācis laiks izglītot žurnālistus ar specializāciju finanšu jomā, kā to praktizē, piemēram, Polijā (Krakovā) vai Zviedrijā (Stokholmā).

Ja analītikas būtu bijis vairāk, tad šodien nebūtu sajūta, ka saminam zvaigzni, apsūdzam princi vai kompromitējam cītīgu, godprātīgu darbarūķi.

No otras puses – lūdzu, sāciet sarunu ar mums, KNAB un visas citas iesaistītās iestādes! Pārlieciniet, ka cilvēks netiek apzināti pazudināts, bet gan pamatoti sodīts. Citādi sabiedrību pārņem stress un bažas par to, ka iestādes un tiesa ir instrumenti, ar kuru palīdzību naudīgie novāc nevajadzīgos. Galu galā – stress ir moderna laika pašnāvības forma. Atbrīvojiet sabiedrību no neziņas un iemācieties runāt ar tiem, kas maksā savos nodokļos jūsu algas un tāpēc vēlas sapratni un uzmanību. Laba aktiera spēles laikā publika neklepo un labas publiskās saziņas brīdī pazūd stress un minējumi. Citādi taisnība būs Agatai Kristi: «Ja runa ir par ļoti lielu naudu, tad nedrīkst ticēt nevienam!»

Raksts nav ziņa, bet literārās žurnālistikas žanrā veidots autora viedoklis.

Atsauces:

Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča alga pērn augusi par teju € 14 000

2 – Turpretī smalkiem ļaudīm tagad kalpo klusais tramvajs Nr. 11, kas savieno bagāto Mežaparku ar turīgo kluso centru un tāpēc ar ziedu tirgu Juglā nav nekādi saistīts.

Rimšēvičs prasījis € 500 000; saņēmis € 250 000

Latvian Central Bank Governor Ilmars Rimsevics to Face Prosecution

«Otkatu» tupsunīši jeb kurš vainīgs pie Latvijas 2013. gada krīzes

Posted on by
2

2013. gada 10. decembris speciāli TVnet

489288_506x285

TVNet, T. Ostrovska kolāža

Šodien Latvija ir ievilkta divu dziļu un nopietnu krīžu apskāvienos. Pirmā no tām joprojām neatrisinātā «Maximas» problēma. Otrā no «Maximas» izrietošā valdības krīze. Abu krīžu izraisītājs ir mūsu politiķu korumpētība.

Gruveši un bailes

54 cilvēku nāve zem sagruvušas 2011. gada daiļākās celtnes – Zolitūdes lielveikala drupām ir gigantiska traģēdija Latvijai, jo tās ass centrējas ne tikai nejēdzīgi nogalināto cilvēku virzienā, bet izgaismo arī stresa situāciju, kas dominē Latvijas sabiedrībā. Lielai sabiedrības daļai tagad ir bail iet iekšā publiskajās ēkās: veikalos, stadionos, sporta hallēs. Nē, tā nav apsēstība, bet gan pamatots nemiers par to, ka dzelzsbetona jumts var atkal uzkrist uz galvas. No jauna un nāvējoši. Neskaitāmi cilvēki šajās dienās ir man stāstījuši, ka sāk uzmanīgāk novērot savu dzīvojamo ēku stāvokli, saskata plaisas ēku fasādēs un cieš no neziņas par to vai, piemēram, «Alfas» stāvvieta ir droša automašīnu novietošanai vai nav. Vēlas saprast, vai Liepājas «Depo» jumts atkal neuzkritīs uz galvas pie pirmā sniega, kas ieradies šonedēļ, vai ne. Pēc Rīgas būvvaldes konstatētajiem faktiem par iespējamu konstrukciju nestspējas apdraudējumu pievakarē tika slēgti tur esošie lielveikali. Uz laiku. Likumdošana neatļauj mūsu valsts «uzraugiem» rīkoties izlēmīgi. Ēku īpašniekiem pieder galavārds, tiesības piesaistīt savus ekspertus, un tie var beigt pārbaudi, pamatojoties paši uz saviem atzinumiem. Kārtējie «tupsunīši» ar sabiedrību tagad ir sākušies arī Pļavniekos un Purvciemā. Tātad – Rīgas Dome demonstrē «sniegavīra modrību»: šodien liels un varens, bet rīt izkūst un ietekmes vairs nav.

Kaimiņi rīkojas, bet mēs nošaujam kuģa kapteini

Zolitūdes «Maximas» notikumi citiem liek rīkoties. Piemēram – Igaunija jau šonedēļ maina likumus būvniecības jomā, lai stabilizētu šīs jomas prestižu sabiedrības acīs. Zviedri visu mēnesi sistemātiski pārbauda publiskās ēkas un cenšas pārliecināties, ka tur nevar atkārtoties Zolitūdes traģēdija lielākā vai mazākā mērā.

Krieviem ir paruna – «ja zibens neiespers, tad zemnieks krustu nepārmetīs». Rīgā tas beidzot ir noticis – zibens ir iespēris, bet Latvijas «atbildīgie» un «iesaistītie» joprojām «krustu nepārmet». Nekad agrāk nav gadījies novērot brīžus, kad smagas avārijas situācijā varas sviras novāc no kuģa komandtiltiņa kapteini, pat tad ja viņš ir tik vīrišķīgs un paškritisks, ka uzņemas visu vainu uz sevi. Tā tas notika ar Valdi Dombrovski. Tagad, kad mūsu kuģis ar sūci dreifē pa viļņiem vēja auru pavadībā bez kursa, mūsu siltajās telpās dzīvojošais «Kājiņu» prezidents Andris Bērziņš (kuram beidzot ir izdevies veiksmīgi aizvākt visilgāk nokalpojušo Latvijas premjeru) var enerģiski svaidīt pa labi un pa kreisi («kremlinu» stilā) sev patīkamos un nepatīkamos ministru kabineta vadītājus, izejot no savām politiskajām simpātijām, emocijām un pienākuma pret tiem, kas viņu ievēlēja šajā amatā. Manipulāciju džezs ir klāt! Beidzot Bērziņš tiek pie kloķiem, un kulisēs tikmēr diriģē šī prezidenta iecēlēji – «Ventspils govis» un «Saskaņas puikas». No malas viss izskatās kā aizraujoša videospēle. Taču upuri nav lelles vai aktieri, bet mēs – parastā tauta, kas reāli baidāmies iepirkties tuvējā lielveikalā un nezinām, kas mūs gaida neskaidrajā nākotnē, kurā atkal visu noteiks nevis vēlētāju, bet korumpētu politiķu un būvnieku politiski ekonomiskās intereses.

Protams, demisionējušajam premjeram Valdim Dombrovskim bija arī kļūdas. Tās vēlāk izvērtēsim un ierakstīsim vēstures grāmatās. Taču steidzīgā viņa novākšana no kuģa vētras apstākļos man vairāk atgādina apzinātu kaitniecisku rīcību pret mūsu valsti un tautu, nevis pārdomātu rīcību krīzes novēršanā. Īstie vainīgie savu sodu (joprojām) nav saņēmuši, un pat ārzemju mediji brīnās par to, kāpēc «Maximas» krīzes rezultātā «valdības šefam nocirta galvu», nevis pieprasīja vispirms atrisināt krīzi un pēc tam atrast īstos vainīgos. Aina vairāk izskatās pēc Dombrovska (nevis «Vienotības») politisko pretinieku gatavības notīrīt Latvijas politisko skatuvi no nevēlamām personālijām. Sabrukušais lielveikals ir pārvērtis arī Latvijas politisko skatuvi par smirdošu gruvešu kaudzi.

Eiropabalstu izkrāpšana

Nav noslēpums, ka pastāv cieša saistība starp politiķu iedzīvošanos uz celtniecības rēķina. Klasisks piemērs šai loģikai ir mūsu pašu prezidents Bērziņš, kurš kā biznesa personība un politiķis pamanījās (2004.-2005.) ieguldīt savā lauku īpašumā «Kājiņas B» (caur saviem bērniem) vairāk nekā 175 000 latu summu no Latvijas un ES līdzfinasējuma, lai it kā veicinātu «aktīvās atpūtas kompleksa» būvēšanu savā īpašumā, taču faktiski «uzvārītos» uz mūsu nodokļu naudas rēķina (L.Lapsa, http://www.pietiek.com. 29.12.2011.; Dienas Bizness, 20.09.2013.). Normāli par šādu pārkāpumu pienākas sods, jo, «ja pabalsts netiek izmantots 100% atbilstoši izvirzītajiem mērķiem, t.i., ganībām paredzētā zeme netiek izmantota ganībām vai kādā citā veidā kaimiņi redz, ka solītais netiek realizēts, tad faktiski notiek krāpniecība un lieta jāizmeklē finanšu policijai» (Sydsvenskan, 22.04.2005.). Eiropas Savienības tieslietu komisāre Viviane Reading esot šokēta par to, cik daudz naudas ik gadus regulāri pazūdot viltotos ES līdzfinansējumos (2010. gadā vien 600 miljoni eiro), taču ir skaidrs, ka krāpniecības apjomi faktiski ir daudz lielāki nekā oficiālie skaitļi, jo visi nelikumīgie ES finansējuma saņēmēji netiek publiski sodīti (SR, 21.09.2012.). Pēc komisāres domām, vainīgs esot dalībvalstu atšķirīgais skatījums uz šāda veida noziegumiem. Briseles piedāvātais cietumsods (par vismaz 100 000 eiro izkrāpšanu) neko nedos tikmēr, kamēr mēs paši uztversim, ka amatpersonām ir tiesības savstarpēji un nesodīti apmainīties ar finanšu laipnībām no valsts un ES kases. To sauc par varas un draudzības korupciju, kad roka roku mazgā, bet seja ir un paliek netīra.

«Otkati» un pārējie celtniecības kukuļi

Celtniecības kukuļņemšanai mēs Latvijā lietojām krievu valodas vārdu «otkats», kas tulkojumā formāli nozīmē «atgrūšanās», «atrite», «atvelšanās», taču faktiski nozīmē amatpersonu kukuļņemšanu. Kā netikums tas ir starptautisks. Piemēram, kādas zviedru pašvaldības vadītājs Kents Rībergs samaksā 3,4 miljonus SEK sava reģiona vadošās būvfirmas «MJP Bygg AB» vadītājam par privātmājas būvniecību, kuras faktiskā vērtība ir 5,7 miljoni zviedru kronu. Pēc tam būvfirma saņēma celtniecības pasūtījumus no pašvaldības un bankrotēja. Administrēšanas laikā tika atklāti šie «otkati» jeb «politiķa celtniecības peļņa» 5,7 – 3,4 = 2,3 un sociāldemokrātu politiķi notiesāja gan par rupju krāpšanu, gan arī izgrūda no politikas, lai gan pats viņš notikušo noliedza (Vlt, 29.07.2012.).

Skandināvu korumpētības līmenis caurmērā ir zemāks nekā Latvijā, taču celtniecības industrija arī tur skaitās paaugstināta korupcijas riska zona. Īpaši sensitīva šī joma kļūst brīdī, kad kādam jāsāk būvēt valstij, kuras celtniecības izmaksas daudzkārt pārsniedz korumpētā Kenta Rīberga privātmājas tēriņus. Re:Baltica pētījumā par Latvijas būvnieku un mūsu politisko partiju «savstarpēji izdevīgajiem darījumiem» iezīmējās nepārprotama saite starp to, cik dāsni celtniecības firmas maksā partiju kasēm un tikpat proporcionāli devīga ir partiju iecelto Latvijas valdības amatpersonu un ierēdņu vēlība saviem sponsoriem atlīdzināt ar uzvarām konkursos.

«Pēdējos divos gados uzvarot konkursos par vairāk nekā 400 miljoniem latu, būvnieki kā pateicību politiķiem uz pēdējām Saeimas vēlēšanām noziedoja pusmiljonu latu» (ReBaltica). Ziedotāju un valsts iepirkumos šeit dominē lielākās būvfirmas – «Skonto Būve», «Arčers», «Binders», «ACB» un «Re & Re». Likumdošana pieļauj 70% darbu nodot citiem, un tāpēc lielās būvfirmas deleģē tālāk reālo darbu būvlaukumā apakšpiegādātājiem, kuru darbu kvalitāte mēdz būt viduvēja. Tas nozīmē, ka lielās būvfirmas, kas piedalās valsts izsludinātajos konkursos, ir «papīra pūķi», kas nopelna uz savu apakšpiegādātāju rēķina. Mazajām būvfirmām te nav ko darīt, jo tirgus jau sen ir sadalīts. Līdzīga sistēma pastāv vairumā pasaules valstu un neapmierina ārzemniekus, kas vēlas iekļūt šajā celtniecības tirgū un konkurēt ar cenu. Lielākais pēdējā laika skandāls bija Rīgas brīvostas Krievu salas konkurss par 89 miljoniem latu, kurā vāciešu «Mobius» piedāvājums bija par 12 miljoniem lētāks, bet uzvarēja vietējā – Gunta Rāvja firma «BMGS S». Visas aizdomas par korumpētību Guntis Rāvis nosauca par meliem. Zviedrijā līdzīgu skandālu izraisīja Latvijas būvfirmas «Lavals un Partneri» mēģinājums konkurēt monopolizētajā Stokholmas būvindustrijas zonā, jo šeit dominē nevis «otkati», bet citi specifiski bakšiši, kurus latvieši tolaik ignorēja.

Kā norāda Re:Baltica, ir arī citi veidi, kā pateikties un iepatikties politiķiem, kas izvēlas lielo celtniecības konkursu uzvarētājus. Var atvēlēt naudu labdarībai, kas tiek iekļauta mārketinga stratēģijā. Piemēram – var apzeltīt pareizticīgo katedrāles kupolus un pēc tam fotogrāfijā spiest roku Nilam Ušakovam (Saskaņas centrs), kā to darīja Guntis Rāvis. Var dāvināt naudu Latvijas sporta organizācijām, kas ir cieši saistītas ar politiku. «Arčers» dod priekšroku bobslejam (22 500 LVL) vai basketbolam (52 000 LVL), kas ir partijas «Vienotība» galma patīkamākais sporta veids. (Vairāk par šo tēmu )

Var arī blefot, jo politiķi prot arī šādi aptīrīt valsti. Tikko pavasarī Labklājības ministrija konstatēja, ka valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) «Rīga» filiāles «Ezerkrasti» būvniecības procesā ir apmaksāti būvdarbi, kas faktiski nav veikti, veikti mazākā apmērā vai nav dokumentāri pamatoti, par vairāk nekā 300 000 latiem. Vainīgais izrādījās būvkompānijas «Info būve» īpašnieks Nauris Zutis, kas bijis cieši saistīts ar politiķiem, kas projekta īstenošanas laikā pārvaldīja labklājības nozari – Zaļo un zemnieku savienību: bijušās labklājības ministres no ZZS Ilona Jurševska, Iveta Purne, bijušā ZZS labklājības ministra Ulda Auguļa svainis Vitālijs Zoriks (TVNET, 24. 03.2013.). Neviens no viņiem neuzņēmās politisko atbildību par pārkāpumiem «Ezerkrastos». Rezultātā valsts cieta zaudējumus 700 000 latu apmērā, būvkompānija sākusi maksātnespējas procesu un šī – no mums iekasētā nodokļu nauda iebira nezināmās kabatās. Vainīgo nav. Mums atpakaļ neviens nemaksā.

Taču ir vēl trešais – visvairāk izplatītais korupcijas veids, kad politiķis vai kāds cits ietekmīgs ierēdnis pieprasa sev procentus par katru lielo būvprojektu, kas viņa pilsētā vai «ietekmes zonā» tiek realizēts. Rīga ir viena no visienesīgākajām «otkata» vietām, un jau tagad ir zināms, ka kukuļu lielums augstākajām amatpersonām šeit ir iespaidīgs – ap 20%, to atzīst arī Valdis Dombrovskis, ka Rīgas domes būvvvaldi pārrauga cilvēks ar iesauku «Misters 20%» (Ir, Nr 49, 2013). Tas nozīmē, ka ikvienam investētājam tieši par 1/5 padārdzinās celtniecības izmaksas un kā man norādīja kompetents avots – tieši šo lielo «otkatu» dēļ Rīgas būvobjektos atsakās investēt ārzemju investētāji.

Celtniecības biznesa akači – «otkatu» monopolizācija

«Otkatu» nodarbe treknajos gados celtniecībā bija tā sazēlusi mūsu valstī, ka liela sabiedrības daļa to sāka uztvert kā normālu parādību. «40% dažādos 2008. gada periodos iztaujāto Latvijas uzņēmēju korupciju uzskata par ekonomikas līdzekli», – konstatē «Mana māja» (16.10.2009.) un piebilst, ka «valsts struktūru pārstāvji pret (celtniecības) biznesu izturas kā pret «naudas zutni» jeb, labākajā gadījumā, kā pret jaunāko partneri». Būvnieku žurnāls norāda, ka par galvenajiem kukuļņēmējiem celtnieku vairākums uzskata ierēdniecības pārstāvjus. «Jo augstāka varas pakāpe, jo korupcijas izplatība masveidīgāka. Bez tam lietas būtība nav kukuļņēmēju skaitā, bet saņemto summu lielumā, Te darbojas likums: jo augstāk, jo vairāk» (turpat).

Viens ir skaidrs – līdz ar celtniecības apjomu un tempu samazināšanos krīzes laikā konkurence būvētāju un kukuļņēmēju vidū ir saasinājusies. Cīņa par vietu zem saules kļūst aizvien nežēlīgāka. Sāncenši apvaino cits citu un iesaista savos ķīviņos korumpētās valsts struktūras. Tās attiecīgi iesaistās un izauklē sev lojālus kukuļotājus kā mūžīgos uzvarētājus «tenderos».

Aktuālā Zolitūdes «Maximas» sagrūšana šo procesu ataino spilgti un uzkrītoši: divas nedēļas pēc avārijas celtnes būvētāju «Re & Re» šefs Ainārs Pauniņš sēž Latvijas TV raidījumā «Sastrēgumstunda» lepni un cēli kā grāfs Monte Kristo, kas ne no kā nebaidās un nekur nav vainīgs. Par misēkļiem «Maksimas» būvniecībā uzņemšoties atbildību tikai pēc tam, kad to pierādīs, un saistības starp ziedojumiem un «Re & Re» regulāro pasūtījumu pieņemšanu neesot «viņu gadījumā». «Mums palīdz uzvarēt konkursos darbu kvalitāte» – majestātiski uzsvēra ekrānā būvfirmas šefs, it kā nezinātu, ka sagruvušo «Maksimu» ar 54 upuriem būvēja tieši viņa vadītā būvfirma. Izskatās, ka «Re & Re» Pauniņam ir «aizmugure», to jūt pat TV ekrānā. Viņš var atļauties arī divas nedēļas pēc avārijas uzvesties bezkaunīgi, augstprātīgi un pūslīgi, līdzīgi kā to darīja «Maximas» bēdīgi slavenais direktors un preses sekretārs pirms nedēļas. Kāpēc? Tāpēc, ka «Zolitūdes traģēdijā iesaistītā SIA «Re & Re» ir viena no aktīvākajām ziedotājām Latvijas varas partijām un arī viena no veiksmīgākajām pasūtījumu ieguvējām valstī» (NRA, 27.11.2013.). Informācija par būvfirmu ziedojumiem nav visaptveroša, taču no esošajiem datiem var izlobīt, ka, piemēram, divi no «Re & Re» dibinātājiem un īpašniekiem Marģers Bitmens un Egils Bērzulis ziedojuši 2010. gadā partiju apvienībai «Par labu Latviju» 18 000 LVL. Tolaik LPP aktīvi darbojās Rīgas vicemērs Andris Ameriks, kurš no PLL saraksta kandidēja arī Saeimas vēlēšanās. Pēc šā dāsnā ziedojuma pasniegšanas ««Re&Re» varēja lepoties ar to, ka viņi uzvarēja vairākos nozīmīgos konkursos par būvdarbu veikšanu Rīgā» (Kas Jauns, 26.11.2013.). Pašlaik no «Re& Re» ziedojumiem barojoties Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces ģimene, jo viņa sieva esot būvfirmas sponsorētas biedrības amatpersona; un kurš vēl?

Mafijas saspringšana

Mediji jau pievērsuši uzmanību sagruvušās «Maxima» ēkas projektēšanas un būvniecības aizkulisēm, kuras pierāda, ka celtniecības firmu «Re & Re» un arhitektu biroju «Kubs» saista arī ģimeniskas saites. Šajā brīdī viss celtniecības un politisko intrigu bizness Latvijā sāk atgādināt itāliešu mafijas fasonus, kad vienas «ģimenes» ietvaros tiek kārtoti valstiski svarīgi jautājumi. Iespējams, ka tieši tāpēc «Re & Re» šefs var turpināt izlikties par nevainīgu jēriņu, lai gan labākais, ko viņš varētu izdarīt, būtu apturēt sava uzņēmuma darbību sabiedrības interesēs. Vai nebūtu jāmaina likumi, kas neļautu tirgū darboties firmām, kuru darbība apdraud sabiedrības drošību? Tagad zem riteņiem pamesta ārzemniekiem piederošā «Maxima» un arhitektu birojs, kura «dīkstāves» izmaksas ir niecīgākas par «Re & Re» apstādināšanu. Pie viena, kā rozi tortē, valsts prezidents upurējis krokodiliem bijušo premjeru Valdi Dombrovski.

Vai mēs, vēlētāji, spējam ietekmēt vainīgā atrašanas procesus un pieprasīt publisko celtņu nopietnu drošības sertificēšanu?

Varam: a) apzināti izvairīties apmeklēt «Re & Re» celtās un rekonstruētās ēkas, kamēr tās nav saņēmušas 100% drošības sertifikātu. To skaitā ir tirdzniecības centri «Olimpija», «Mols», «Alfa». LMT administratīvā ēka, vairāki RIMI veikali, viesnīca Latvija, ASV vēstniecība Tallinā, Viļņā, Parīzē (Diena, 14.12.2002.), Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīca, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms (NRA, 27.11.2013.).

Varam: b) skaidrāk saskatīt prezidenta Bērziņa neprasmīgās politiskās manipulācijas ar augstiem un mums visiem nozīmīgiem valsts amatiem un paust savu viedokli par to nākamajās vēlēšanās.

To mēs varam.

Sirdsapziņas nožņaugšana – kukuļņemšanas anatomija

Posted on by
2

2012. gada 25. septembrī. Speciāli TVnet.

Aizvadītajā nedēļā Latviju sašūpoja kārtējie skaļie korupcijas skandāli. Rīgas Centra rajona tiesa trešdien apcietināja Rīgas Domes Dzīvokļu pārvaldes vadītāju Āriju Stabiņu, un KNAB apstiprināja, ka process sākts par kukuļošanu.
Jaunu sabiedrības sašutuma vilni izraisīja ģenerālprokurora atzīšanās, ka noilguma dēļ izbeigta tā saucamā Latvenergo trīs miljonu lieta. Viens no neatkarīgās Latvijas skaļākajiem ierēdņu un amatpersonu korupcijas skandāliem tātad paliks miglā tīts arī turpmāk un nenogurs mest publiskās domas aizdomu ēnu uz A. Šķēles, A. Lemberga un A. Grūtupa personību. Acīmredzot viņi paši nebija ieinteresēti šīs lietas izmeklēšanā.

Visbeidzot uzzinājām par trešo kukuļņemšanas orģiju, kas atkal saistās ar lielāko Latvijas uzņēmumu – to pašu «Latvenergo». Par apjomīgu naudas līdzekļu pārsūknēšanu savās kabatās tiek apsūdzēti uzņēmuma trīs vadītāji: bijušais prezidents Kārlis Miķelsons, viņa vietnieks Aigars Meļķo un AS «Sadales tīkls» valdes priekšsēdētājs Ivars Liuzniks.

Kā «naudas rezervuārs» darbojušies Pļaviņu HES un TEC-2 rekonstrukcijas projekti, kas palīdzējuši minētajiem vīriem un viņu padotajiem «apresnēt naudā», sūknējot ienākumus caur dažādām pašmāju, ārzonas un ārzemju firmām. It kā astoņu miljonu eiro apmērā. Šķiet, ka pagaidām oficiāli minētā summa ir pārāk pieticīga tik labi izstrādātai valsts līdzekļu izlaupīšanas «shēmai, kas darbojusies gadiem ilgi un bijusi diezgan radoša» (no izmeklētājas Andas Rumjancevas intervijas žurnālam IR).

Kas īsti ir korupcija, kukuļdošana?

Ugunskurs, pie kura tik daudz laikabiedru uzvārās?

Enciklopēdijas šo fenomenu skaidro dažādi. Vispirms tas ir sava amata ļaunprātīgs izmantojums. Jūs iesēžaties kādas iestādes amata krēslā un pieprasāt klienta naudu par to, ka veicat savus ikdienas darba pienākumus. Ikviens no mums zina piemērus «iz dzīves» gan no PSRS laikiem, gan arī tagad. Lai aina būtu skaidrāka, es pievērsīšos kādam notikumam pirms nedēļas. Rīgas lidostā.

Iekāpšana lētās lidsabiedrības Ryanair lidmašīnā norisinājās kā parasti. Pasažieri, kas bīstas salonā neatrast vietu savai ceļasomai tuvu sēdvietai, stāv rindā apmēram 30 minūtes un pēc tam (metoties uz lidmašīnu) pagūst ievietot savu mugursomu bagāžas nodalījumā tieši virs savas sēdvietas. Nosebotājiem bagāžas vietu tuvumā vairs nepietiek. Kāpjot lidmašīnā, pamanu, ka stjuarte ir latviete. Tas, protams, priecē. «Cik jauki!» – nodomāju, lidot īru lidmašīnā, kurā strādā arī simpātiska tautiete. Taču prieks izrādās īss. Pēdējā brīdī salonā ieraušas apmēros paliels zviedru kungs ar biezu ādas somu rokās. Plaukti pārpildīti. Simpātiskā stjuarte strauji izmet ārā no bagāžas plaukta manējo mugursomu, lai izbrīvētu vietu zviedra ādas koferītim. Sastapusies ar manu saucienu «Kur jūs tagad nesīsiet prom manu somu ar visu datoru, fotoaparātu un naudu?» tautiete sastingst, taču neapmulst. Jā, viņa to nesīs uz viņu salona galu vai metīs uz grīdas. Tā arī izdarīja. Nometa uz grīdas. Jā, es zinu, ka nevajag lidot ar lētām lidkompānijām, bet Latvijas augstskolas par lekciju lasīšanu lidmašīnas biļetes lektoram nepiedāvā. Nākas izlīdzēties ar lētāko transporta variantu. Tātad par brīvu vietu turpmāk jācīnās kukuļojot? Acīmredzot, iekāpjot Ryanair, turpmāk jāpiedāvā stjuartam 5 lati ar lūgumu nemest ārā somu no bagāžas plaukta.

Jākukuļo tātad?

Tā, pirmo līmeni esam apguvuši – amatpersonas negodīga rīcība pret klientiem, tā saucamā «bakšiša» (iesmērēšanas) pieprasīšana. Stjuarte, tieši tāpat kā alkatīgi ārsti, medmāsas vai eksaminētāji, pieprasa «honorāru» vai «pateicības» par darbu, par kuru jau saņem algu.

Taču korumpētībai vai kukuļņemšanai ir arī citi veidi – šantāža, draudzība, korupcija – nepotisms, «jumta funkcijas», izšķērdēšana.

Atsevišķs korumpētības veids ir politiskā korupcija – kukuļņemšana. Tā rodas tad, ja politiskie ierēdņi izmanto sev likumā noteiktās tiesības, priekšrocības un iespējas, lai nodrošinātu sev neleģitīmu peļņu. Tātad – likumu pagriešana sev un savam biznesam par labu, «savējo» iecelšana vadošos amatos un «atslēgas pozīcijās», savējo mafijas tīkla izveidošana politiskajos un administratīvajos gaiteņos. Šī, starp citu, ir maz izpētīta tēma Latvijā un KNAB pagaidām ar to vispār nenodarbojas.

Politiskā korupcija būtu jāsoda tikpat bargi kā ekonomiskā.

Vai tas mūsu likumos nav paredzēts?

Sociologs Pauls Bratsis uzskata, ka modernā korupcijas izpratne balstās uz jēdzienu «privāts» un «valsts-publisks» pārklāšanos.

Brīdī, kad cilvēki vairs nesaredz savas un valsts mantas robežas, piedzimst kukuļņemšana.

Brīdī, kad policists pieņem kukuli no noziedznieka, viņš nostāda savas privātās intereses augstāk par valsts interesēm, kuras viņš pārstāv kā varas amatpersona. Viņš pazemo un devalvē valsts amatu savas privātās alkatības dēļ.

Tas pats notiek arī politikā – politiķis nedrīkst sajaukt savas un valsts intereses. Brīdī, kad šī robeža tiek pārkāpta, piedzimst korupcija.

Latvijā korupcijas indekss ir 4,2; Igaunijā 6,4 un Lietuvā 4,8, Skandināvijas valstīs virs 9. (Corruption Perceptions Index 2011, Transparency International.)

Uzbekijā 1,6.

TeliaSonera kā miljardu kukuļdevējs

«Tur bez iesmērēšanas nenotiek pilnīgi nekas. Visas iestādes, valsts aparāts un visi sabiedrības līmeņi ir izpuvuši no korumpētības,» ar satraukumu balsī skaidro Zviedrijas Televīzijas korespondente Krievijā zviedru televīzijas skatītājiem tiešraidē no Maskavas. Viņa mēģina analizēt notikumus ap aktuālo TeliaSonera skandālu Uzbekijā. Ekrāna fonā liesmo Kremļa zvaigznes un balsī skan izmisums. Zviedriem to grūti saprast. Kā tas varēja notikt, ka cienījams un godājams telekomunikāciju uzņēmums varēja atļauties kukuļot diktatora Islāma Karimova režīmu, lai iegādātos sev nepieciešamo 3G licenci Uzbekijā? Pašmājās kukuļot nav pieņemts, bet ārzemēs – viss atļauts?

Zviedrijas sabiedriskās televīzijas analītiskajai, rokošās žurnālistikas programmai «Uppdrag granskning» bija izdevies noskaidrot, ka TeliaSonera pirms pieciem gadiem ir samaksājusi vairāk nekā divus miljardus Zviedrijas kronu nelielam uzbeku uzņēmumam nodokļu paradīzē Gibraltārā. Maksāts it kā par licences iegūšanu firmai Takilant, kura vienīgā īpašniece ir Uzbekijas prezidenta meitas tuvākā draudzene. Mediji noskaidrojuši, ka Uzbekijā 3G licenci izsniedz tikai un vienīgi valsts un ka šī nauda tikusi pārskaitīta 22 gadus vecajai diktatora meitas draudzenei kā «kukulis diktatoram». Tātad zviedri (caur fiktīvu Gibraltāra pastkastītes uzņēmumu) maksājuši «pa taisno» diktatora kabatai? Šo maksājumu realizējis TeliaSonera – uzņēmums, kuru pavisam nesen privatizēja, dalot akcijas tautai. Visi zviedri (ieskaitot karali) savulaik tika lūgti iegādāties Telia akcijas un kļūt par šī «tautas uzņēmuma» akcionāriem. Tagad izrādās, ka lielākais zviedru uzņēmums, kam pieder arī Latvijas uzņēmumi Lattelecom un LMT, ir kukuļojis despotiskākās valsts diktatoru.

Skandāls? Protams.

Vai korumpētie atzīst savu vainu? Protams, nē.

Skaudrā atmiņā mums visiem pašmāju «Latvenergo» bijušā šefa Kārļa Miķelsona teatrālā vaibstīšanās televīzijas kameru virzienā apcietināšanas brīdī vai Aivara Lemberga optiskais un verbālais «pamatotais sašutums» par Lielbritānijas tiesu un citu Rīgas Domes aizturēto, korumpēto amatpersonu krokodilu asaras. Vājie un korumpētie izskatās briesmīgi brīžos, kad viņi spēlē varoņus.

Pēc viņu domām, naudas priekšā arī karaļiem jānoņem cepures!

Viņi taču nav vainīgi, jo pievāca sev tikai to, ko varēja pievākt!

Tāpat arī TeliaSonera šefi turpina purpināt, ka «viss šokos» un «nekas nav darīts nelikumīgi», jo citādi «šajās valstīs nevar strādāt».

Vienīgā zviedru amata blēžu problēma ir apstāklis, ka mediji ir paguvuši atrakt vairāk, nekā kukuļdevēji bija prognozējuši. Šveiciešu prokuratūra jau sākusi apjomīgu ekonomisko noziegumu krimināllietu, kurā atklājusies plaša «naudas atmazgāšanas akcija». Tajā iesaistītās personas ir Uzbekijas diktatora meitas uzņēmumi un ārzemju telekomunikācijas kompānijas. To skaitā arī TeliaSonera. Bernes prokuratūra apstiprina šos faktus un liecina, ka šajā lietā ir jau aizturētas 2 personas un banku kontos iesaldēti vairāki miljoni franku.

Tagad izskatās, ka zviedru saniknotās publikas un mediju spiediena rezultātā TeliaSonera šefam nāksies atkāpties no amata un uzņēmumam atvadīties no biznesa Uzbekijā.

Divas valstis, divi skandāli, divu veidu korumpētība.

Kukuļņēmēji un kukuļdevēji reaģē vienādi – ir nevainīgi kā tikko piedzimuša bērna asara.

Atšķiras avoti. Latvijā šāda apjoma «uzvārīšanās dzīres» atklāj vienīgi KNAB, bet Zviedrijā – mediji.

Latvijas mediju problēma

Kāpēc mūsu mediji nemedī liela mēroga kukuļņēmējus un kukuļdevējus?

Tāpēc, ka Latvijas vadošās avīzes pašlaik atrodas īpašnieku – oligarhu rokās un valstī joprojām nav funkcionējoša mediju biznesa uzraudzības sistēma. Pat baznīcas mēs «regulējam», bet medijus – nē.

Vadošā Latvijas medija – Latvijas radio un televīzijas ieilgusī vadības erozija lēnām pārvēršas satura gangrēnā, jo nav šefu, kas saprot un prot finansēt rokošo un pētniecisko žurnālistiku, ziņas ar satura substanci un nacionālo ekrāna mākslu. Avīzes mīņājas īpašnieku direktīvu aplociņā.

Ideja par sabiedriskās televīzijas un radio apvienošanu ir absurda jau savā dzimšanas brīdī un neko vairāk par politiskām manipulācijām mums nedos.

To saprot ikviens profesionālis, kam nav svešas mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesa sekas.

Kukuļņēmēju un kukuļdevēju sistemātiskas medības Latvijas zonā var veikt vienīgi sapratīgi vadīts un normāli atalgots žurnālistu korpuss. Tam nepieciešama pētniecisko žurnālistu grupa (kuru var nodrošināt līdzīgi Skandināvijas valstu piemēram) un neatkarīgs mediju ģenerāldirektoru postenis. Tik neatkarīgs, ka tam nevar piezvanīt no saeimas (vai radio un televīzijas padomes) un «likt kaut ko darīt vai nedarīt».

Profesionālu cilvēku žurnālistikas misijai mums pietiek – kaut vai Odita Krenberga, Aigars Kovaļevskis, Inga Šņore, Aidis Tomsons, Toms Ostrovskis, Otto Ozols, Lato Lapsa u.c. Atliek tikai izvēlēties – vai tas mums ir vai nav vajadzīgs un sākt ar pētniecisko žurnālistu grupu dibināšanu medijos, nevis politiski stūrētiem «mediju apvienošanas» projektiem vai urrāt narcisistiskiem šovu mapetiem.

Jūdasa graši

Atgriežoties pie kukuļņemšanas anatomijas. Kurš spēj un kurš nespēj paņemt kukuli un vai tiešām visi cilvēki ir kukuļņemšanas vergi un gatavība «ieraut nāsīs» ir atkarīga tikai no piedāvātās summas lieluma?

Šis jautājums ir morāles dilemma. Mums visiem nekad nebūs pietiekoši daudz naudas, lai nevarētu vēlēties vēl vairāk. Viena daļa no mums nepieņems «honorāru», turpretī citi – nekautrējoties pastieps roku pēc Jūdasa grašiem.

Kur ir šī liktenīgā robeža? Aiza starp godprātību un alkatīgu paštaisnumu? Garīgi iepuvušajiem godprātība un taisnīgums ir svešvārdi, jo mēsli pievelk mēslus.

Taču mums visiem sākumā ir sirdsapziņa. Pie pirmās negodīgās rīcības tā brīdina. Pēc trešās apklusināšanas sirdsapziņas balss nomirst. Tās vienkārši vairs nav.

Tie, kuri apgalvo, ka ar naudu var panākt visu liecina, ka naudas dēļ viņi ir gatavi darīt visu Jūdasa monētu dēļ. Arī maršēt pāri cilvēku un valstu līķiem.

Vai nav pienācis pēdējais laiks pieslēgt šo zombiju medībās arī žurnālistus un sabiedrību? Mūsu visu interesēs.

Referenduma refleksijas un rejošie žurnālisti. Politiskās elites depresijas fonā.

Posted on by
12

2011.gada 24. jūlijā

Vakar notikušajā referendumā pārsteidza divas lietas – tautas entuziasms un politiskās elites/žurnālistu negatīvisms.

Kā diena pret nakti.

Tie, kas ilgstoši ”vārās” LV politiskās putras galvenajā katliņā, vakar vakarā pauda negatīvu, cinisku un depresīvu morāli. Zināmu daļu vēlētāju viņiem ir izdevies sagraut garīgi.

Viens no tādiem ir Mārtiņš.

–   Iesiet vēlēt? – viņš vakar pēcpusdienā jautāja, noskatoties, kā es pa somu meklēju automašīnas atslēgas, lai aizbrauktu uz Garkalnes vēlēšanu iecirkni.

–   Iešu!

–   Kāpēc? Nav jēgas. Nav nekādas jēgas, – viņš mēģināja mani nobremzēt.

–   Kā, nav jēgas? – sāku skaļi brīnīties, – vai tu vēlies, lai zombētie ciniķi paliek pie varas?

–   Viņi tāpat paliks pie varas. Mums nav jaunu partiju. Vienīgais Zatlers…

–   Gan jau būs vēl kāda partija. Gan jau viss būs labi…

–   Es tur tāpat neko nevaru pielikt vai atņemt, – Mārtiņš bija nelokāms savā depresijā un turpināja dauzīt ar āmuru. Pēc viņa loģikas – neko, nekur, nekad nevar manīt, lai gan sliktāk Latvijai vairs nevar būt.

Turpretī es aizbraucu un ievilku krustiņu- ”par” rombiņā (savāds un arhaisks faktiski bija tas biļetena dizains :), bet ko lai dara, ja pat šādi ”papīri” mums neizdodas eleganti).

Garkalnē cilvēki plūda straumītēm. Ar un bez automašīnām. Pēc tam daudzi dzēra tēju un malkoja kafiju vietēja kafejnīcā, kaut kā vēloties šo dienu nosvinēt. Neraugoties uz to, ka ”cimdars&co” arī šoreiz turpināja veco tradīciju – rīkot referendumu vasaras vidū, kad cilvēku maz un izredzes uz vairākuma līdzdalību – minimālas.

Šī diena bija un ir svarīga mums visiem.

Mums deva iespēju pateikt, ko domājam un mēs to arī izdarījām – deklarējam savu neuzticību Latvijas parlamentam, to atlaižot.

Ziņa, kas vakar vakarā bija ārzemju mediju topā.

Laba ziņa  – ”tauta Latvijā aktīvi cīnās pret politisko korupciju”. ” Latvijas tauta atlaiž no darba savas valsts Parlamentu”, tas nozīmē, ka ”Latvija izvēlas godīguma ceļu”.

Šo ārzemju žurnālistu suminājuma vārdi Latvijai aizvadītajā nedēļā dīvaini disonēja ar vietējo žurnālistu un politiskās elites depresiju, vaimanām un gaudām.

Tas, kas ”vecajām demokrātijām” šķiet slavējams un uzteicams solis, pašmāju gudrajiem liekas bezcerīgs, nevajadzīgs pasākums.

Par Latvijas politiskās elites negatīvismu nav ko brīnīties.

Latvijas valsti, tās kasi un amatu privilēģijas ”šķeles, lembergi, šleseri, urbanoviči, ušakovi” un viņu galms uztvēra kā savu biznesu.

Latvija viņiem bija SIA, kuru var un vajag izpārdot un viņu privātais bizness bijis atkarīgs no barošanās pie valsts siles. Tāpēc viņiem vajadzēja arī politisko varu. Protams, ka nepatīk, ka ”tavā biznesā” sāk jaukties citi. Kaujas ”pie barotavas” tāpēc turpinājās 20 gadus.

Pie varas Latvijā visu laiku ir bijuši cilvēki, kas apzināti vai neapzināti kopē Krieviju un norises uz Austrumiem no Latvijas. Jaunais Latvijas ”prezis” turpina šo līniju.

To viņi ir iemācījušies un apguvuši ”Augstākajās Padomēs” un nekāda cita loģika politikā viņiem nav pazīstama kā vienīgi – luncināties stiprākā priekšā, melot, zagt, kukuļot, draudēt un izlaupīt.

Taču laiks iet, mainās gadalaiki un politiski ekonomiskās iekārtas.

Latvijā šis referendums tieši tāpēc ir vēsturisks.

Pirmais mūsu valsts vēsturē un būtisks kā pagrieziena punkts valsts attīstībā.

Man negribas to atzīt, bet …jākonstatē, ka žurnālisti Latvijā šajā brīdī, nav savas profesijas pienākumu augstumos.

Teorētiskās krustvārdu mīklas par ”īpašnieku atklāšanu” ir sekls dīķis. Medija virzību deklarē tā saturs. Ir naivi pieprasīt ”īsto īpašnieku atklāšanu”, ja medija saturs skaidri un gaiši signalizē, kam attiecīgā avīze, televīzija vai radiostacija pieder. Šos jautājumus civilizētā valstī risina pēc pārbaudītām receptēm, kas faktiski darbojas. Starp citu, medijs var piederēt pavisam neitrāliem cilvēkiem, kas nevēlas, lai viņu vārds tiek izpausts publiski. Tas ir normāli. Tāpēc ”Ēlertes laikā” iesāktā mediju ”īpašnieku izsekošana un štempelēšana” ir fiksēšanās primitīvā virzienā, kas neko nedot mediju areāla morālai un ētiskai attīrīšanai.

Par šo tēmu vajag runāt, to nepieciešams uzraudzīt un regulēt, taču ar vārdiem un uzvārdiem šeit maz līdzēts.

Nākamā problēma ir žurnālistu riešanās ar publiku un sarunu partneriem. Grūti izprast no kurienes Latvijā ir ienākusi pārliecība, ka ”karstais krēsls” ir vienīgā cienīgā interviju forma un ticība, ka ”dusmīgs žurnālists = labs žurnālists”.

Aizvadītajā nedēļā mani pamatīgi nogurdināja ”rejoši žurnālisti”, kas neklausās sarunā, bet seko vien sev saprotamai loģikai, lietojot vienīgi iepriekš uzrakstītu jautājumu špikeri.

Skatītājs ieklausās sarunā. Līdzko paliek interesanti, tā žurnālists nekavējoties to aprauj ar savu jautājumu ”no pilnīgi citas operas”.

Kāpēc?

Vienkārši neklausās un neseko sarunas gaitai.

Domā par savu PR.

Žurnālista vietā mums Latvijā tagad tiek piedāvāti šovu vadītāji, kas pārveido nopietnu politisku diskusiju par savu privāto šovu.

Jānis Domburs LTV bija pirmais, kas uzsāka vadīt nevis diskusiju raidījumu, bet savu politisko šovu.

Tagad viņam ir daudz sekotāju.

Kadrā tie sasēžas viens otram līdzās un rūpējās katrs par savējo benefici, nevis kopējas sarunas satura loģikas attīstību.

Pēc ētera prāta paliek šovmenis, nevis problēma.

Žurnālistiem jāaizstāv mazais cilvēks, viņa intereses.

Tā tam būtu jābūt.

Viss pārējais ir PR.

Vai mums maz palikusi žurnālistika kadrā?

Kur viņa slēpjas un kas ar to notiks līdz vēlēšanām situācijā, kad tauta ir entuziasma pārpilna, bet politiskā elite atņirdz zobus?

Melanholijas manifests Latvijai neiepriecina. Cecīlijas iniciatīva noderēs arī mums.

Posted on by
7

2011. gada 7. jūnijā.

Atgriešanās Stokholmā caur Arlandu šoreiz bija saulaina kā svētkos.

Bagāža nepazuda.

Izaicinoši pļāpīgie AirBaltic pasažieri no Krievijas šeit apklusa kā peles un autobusa šoferis pie iekāpšanas apsveica ar atgriešanos mājās.

Pirms tam to jau izdarīja mīlīgās fotogrāfijas, uz lidostas gaiteņu sienām. Rakstniece Astrīda Lindgrēna, ABBA, Karalis, Karaliene, Atlinga, Robina un tagad jau arī detektīvu rakstnieks Laršons – apsveic Jūs ar atgriešanos mājās. Zviedrijā.

Hej, Čābo! Esmu klāt!

Silts. Saule danco pa zemes virsu.

Medijos komentē Portugāles un Peru vēlēšanas un turpina sekot ”ehec” noslēpumam.

Man (Latvijas sakarībā) svarīgākas šķiet citas lietas.

Larša fon Trīra Melanholija rosina pārdomas, piedāvājot mums zibenīgu un iznīcinošu kolīziju ar kādu citu planētu. Tā vietā, lai piedzīvotu ilgas un ciešanu pilnas mokas piedrazotas vides un korumpētas sabiedrības valgos.

Viņa manifests prasa skaidri un gaiši – ”vai Tu saproti, kas visapkārt notiek?”

Vai Tu saproti, cik dzīvība ir trausla? Vai apjēdz cik nelietīgi mēs cilvēki (ar savu bezatbildību) iznīcinām planētu, kas mūs auklē? Co2 līmeņa celšanas atmosfērā rada priekšnosacījumus iznīcībai, bet mēs turpinām izlikties, ka uz mums tas neattiecas…

Pēc mirkļa es skrienu krosu pa mežu un visapkārt zied pļavas puķes zili dzeltenajās karoga krāsās. Savādi vai ne? Nav taču kāds speciāli sasējis šīs pērkones un zilos zvaniņus.

Klimata problēmas aizmirstās.

Vides ”pastarā diena” aizvirzās tālāk nākotnē. Kā dāvana bērniem un bērnubērniem.

Tieši to pašu var attiecināt uz Latvijas korumpētības problēmām.

Vai nu mēs šo problēmu apzināsimies vai …aizmiegsim acis un teiksim, ka ” nav tik traki”, ”tas uz mums neattiecas”.

Aizmiršanās māksla.

Vēlme neredzēt un nesaprast.

Eiskapisms.

Mēs iebēgam sapnī par skaistu Latviju un atstājam reālo valsti oligarhiem – saplosīšanai.

Jā, mūsu problēmas sasaucas ar klimata draudu klaudzināšanu pie durvīm.

Realitātes aklums un pasīvā ”ietīšanās eiskapismā” ir savā būtībā liela bezatbildība nākotnes priekšā.

Jā, es domāju tikai par nākotni.

Tā mani interesē visvairāk, jo tur es pavadīšu savu atlikušo mūžu.

Jūs – tāpat.

Par Pastaro dienu mēs mēdzam runāt kā par katastrofu. Tā iestājas pēkšņi, eksplodē un sagrauj visu. Plosās ugunsgrēki, mutuļo plūdi. Viss pagalam, ieskaitot mūs. Vienā mirklī nekā vairs nav. Strauji un viss.

Otra iespēja- varbūt šis ”babāc!” mums paies garām un mēs atkal skriesim tālāk krosiņu pa mežu, iesēdīsimies autiņā,” business as usual”.

Laikam reāla ir trešā iespēja – garš un ciešanu pilns process.

Tas pats, kuru tagad piedzīvo Latvijas sabiedrība, ekonomika, kultūra un viss, kas pieder mums.

Slimības sakne ir kukuļņemšana un korumpētība un sekas – tās kuras redzam.

Savādi, ka mēs turpinām dzīvoties pa melanholiju, nobirdinām asaras un piemiedzam acis, noskatoties kā kārtējā aploksne nonāk kārtējā ierēdņa, ārsta, skolotāja kabatā.

Mēs (tie, kas tā darām) esam līdz vainīgi notiekošajā.

Starp citu – mēs neesam vienīgie. 

Četri no pieciem Eiropas Savienība pilsoņiem uzskata, ka viņu valstī korupcija ir milzīga problēma. ”Taču, diemžēl, valstu varas aparāts nav ieinteresēts tikt galā ar šo problēmu,”- konstatē zviedru Eirokomisāre Cecīlija Malmštroma. 

Foto Expressen.se

Viņa tikko nākusi klajā ar priekšlikumu – izveidot īpašu komisiju, ka regulāri pārbaudītu korumpētības līmeni Eiropas Savienības valstīs un ziņotu par to sabiedrībai. Te varētu sekot progresam un regresam šajā sektora.

Vai nav laba ideja?

Redzēsim kā Cecīlijai iecerētais izdosies.

Tikmēr Stokholmā viss zied. Ceriņi, mežrozes, maijrozes un visas iespējamās nezāles.