2011. gada 7. jūnijā.
Atgriešanās Stokholmā caur Arlandu šoreiz bija saulaina kā svētkos.
Bagāža nepazuda.
Izaicinoši pļāpīgie AirBaltic pasažieri no Krievijas šeit apklusa kā peles un autobusa šoferis pie iekāpšanas apsveica ar atgriešanos mājās.
Pirms tam to jau izdarīja mīlīgās fotogrāfijas, uz lidostas gaiteņu sienām. Rakstniece Astrīda Lindgrēna, ABBA, Karalis, Karaliene, Atlinga, Robina un tagad jau arī detektīvu rakstnieks Laršons – apsveic Jūs ar atgriešanos mājās. Zviedrijā.
Hej, Čābo! Esmu klāt!
Silts. Saule danco pa zemes virsu.
Medijos komentē Portugāles un Peru vēlēšanas un turpina sekot ”ehec” noslēpumam.
Man (Latvijas sakarībā) svarīgākas šķiet citas lietas.
Larša fon Trīra Melanholija rosina pārdomas, piedāvājot mums zibenīgu un iznīcinošu kolīziju ar kādu citu planētu. Tā vietā, lai piedzīvotu ilgas un ciešanu pilnas mokas piedrazotas vides un korumpētas sabiedrības valgos.
Viņa manifests prasa skaidri un gaiši – ”vai Tu saproti, kas visapkārt notiek?”
Vai Tu saproti, cik dzīvība ir trausla? Vai apjēdz cik nelietīgi mēs cilvēki (ar savu bezatbildību) iznīcinām planētu, kas mūs auklē? Co2 līmeņa celšanas atmosfērā rada priekšnosacījumus iznīcībai, bet mēs turpinām izlikties, ka uz mums tas neattiecas…
Pēc mirkļa es skrienu krosu pa mežu un visapkārt zied pļavas puķes zili dzeltenajās karoga krāsās. Savādi vai ne? Nav taču kāds speciāli sasējis šīs pērkones un zilos zvaniņus.
Klimata problēmas aizmirstās.
Vides ”pastarā diena” aizvirzās tālāk nākotnē. Kā dāvana bērniem un bērnubērniem.
Tieši to pašu var attiecināt uz Latvijas korumpētības problēmām.
Vai nu mēs šo problēmu apzināsimies vai …aizmiegsim acis un teiksim, ka ” nav tik traki”, ”tas uz mums neattiecas”.
Aizmiršanās māksla.
Vēlme neredzēt un nesaprast.
Eiskapisms.
Mēs iebēgam sapnī par skaistu Latviju un atstājam reālo valsti oligarhiem – saplosīšanai.
Jā, mūsu problēmas sasaucas ar klimata draudu klaudzināšanu pie durvīm.
Realitātes aklums un pasīvā ”ietīšanās eiskapismā” ir savā būtībā liela bezatbildība nākotnes priekšā.
Jā, es domāju tikai par nākotni.
Tā mani interesē visvairāk, jo tur es pavadīšu savu atlikušo mūžu.
Jūs – tāpat.
Par Pastaro dienu mēs mēdzam runāt kā par katastrofu. Tā iestājas pēkšņi, eksplodē un sagrauj visu. Plosās ugunsgrēki, mutuļo plūdi. Viss pagalam, ieskaitot mūs. Vienā mirklī nekā vairs nav. Strauji un viss.
Otra iespēja- varbūt šis ”babāc!” mums paies garām un mēs atkal skriesim tālāk krosiņu pa mežu, iesēdīsimies autiņā,” business as usual”.
Laikam reāla ir trešā iespēja – garš un ciešanu pilns process.
Tas pats, kuru tagad piedzīvo Latvijas sabiedrība, ekonomika, kultūra un viss, kas pieder mums.
Slimības sakne ir kukuļņemšana un korumpētība un sekas – tās kuras redzam.
Savādi, ka mēs turpinām dzīvoties pa melanholiju, nobirdinām asaras un piemiedzam acis, noskatoties kā kārtējā aploksne nonāk kārtējā ierēdņa, ārsta, skolotāja kabatā.
Mēs (tie, kas tā darām) esam līdz vainīgi notiekošajā.
Starp citu – mēs neesam vienīgie.
Četri no pieciem Eiropas Savienība pilsoņiem uzskata, ka viņu valstī korupcija ir milzīga problēma. ”Taču, diemžēl, valstu varas aparāts nav ieinteresēts tikt galā ar šo problēmu,”- konstatē zviedru Eirokomisāre Cecīlija Malmštroma.
Viņa tikko nākusi klajā ar priekšlikumu – izveidot īpašu komisiju, ka regulāri pārbaudītu korumpētības līmeni Eiropas Savienības valstīs un ziņotu par to sabiedrībai. Te varētu sekot progresam un regresam šajā sektora.
Vai nav laba ideja?
Redzēsim kā Cecīlijai iecerētais izdosies.
Tikmēr Stokholmā viss zied. Ceriņi, mežrozes, maijrozes un visas iespējamās nezāles.
“Vai nav laba ideja?”
———
Atkarībā no tā, KAS tiek vērtēts:
Ja vērtējama procedūra, kā tāda = kas gan varētu būt diži nelabs iekš tam, ka ambulances feldšerītis “monitorē” un “dara zināmu sabiedrībai” potenciāla nelaiķa agonijas konvulsiju intensitātes “rādītājus”, dabiski – par to saņemot visai nevāju “pienācīgu taisnīgu atlīdzību”?
Savukārt, ja vērtējama šāda “monitoringa” patiesā, objektīvi “svērtā” lietderība, tad – kas gad diži labs varētu būt iekš tam, ka tiek izlietoti resursi (un ne jau mazie, jādomā) lai “izveidot īpašu komisiju”, kuras augsti atbildīgie locekļi “regulāri pārbaudītu korumpētības līmeni Eiropas Savienības valstīs un ziņotu par to sabiedrībai”, kas tad nu šādu “komisāru” snieguma rezultātā “varētu sekot progresam un regresam šajā sektorā” = izbaudīt laimi tapt ekskluzīvi informētiem par “caurumu no barankas”?
Varētu padomāt, ka tie kuri izvēlas (un nebaidās) zināt, to nezināja jau līdz šim, savukārt – tie, kuri to nevēlas (nespēj, nejēdz vai baidās) zināt, pēkšņi sāks to vēlēties, pateicoties “augsto komisāru” iniciētajai šādai kārtējai “ķeksīšaktivitātei”, kārtējo reizi un nu jau desmitiem gadu ierasti – praktiski bez jebkāda “sausā atlikuma”?! ;)))
Rōzā briļļuks = feina lieta:
Tam uz ‘šnābļa’ goda vieta ~
Ja iekš rōzā “redzēt” gribu,
Baltu (melnu?…) Patiesību…
😉
Zini, ir tā, ka rietumeiropieši (piemēram, zviedri) patiešām nesaprot mūsu korumpētības līmeni. Vairums zviedru to nesaprot (vienmēr ir kāds mazs kretīns, kas pats dara cūcības). Man pašai savulaik bija liels pārsteigums, ka Zviedrijā nekur nav iespējams sastap ierēdņus, amatperosnas vaigā. Tikai pa pastu. Tikai anonīmi.
Ikdienas dzīvē te nav “pateicību”, nekādā veidā.
Ļoti sen atpakaļ mēģināju iedāvināt kādai amatpersonai krāsotu lieldienu olu latviešu stilā, viņa ļoti apvainojās un pēc tam mums bija gara saruna, ka “tā darīt nevajadzētu”. Kāds ārsts man rādīja konfekšu kasti, kuru viņam bija atsājušas Krievijas pacientes. ” Ko man ar to darīt? ” – viņš jautāja. “Mest ārā!” – es teicu 🙂
Mazliet zinu Cecīliju un viņa ir savā būtībā ideāliste, vai vismaz tuvu tam.
😉
Feini ieskicēji, paldies, Sandra! 😉
BET! ( © = iepriekšminētais biedrs )
Man, kā letiņam (n-tajās paaudzēs) vairāk tomēr interesē tas, kas / kā / kāpēc utt. notiek vai nenotiek šajā pašreizējā “valstī” (nevis jebkur citur, ieskaitot daudzās izpausmēs / izpratnēs nenoliedzami attīstītāko Skandināviju, par kuras kvalitātēm topu regulāri informēts iz tur mītošo draugu viedokļiem). Un, nevis dēļ “ķeksīša” = bez lietderīga “sausā atlikuma”, bet gan – ‘pa nopietnam’, “taustāmi”. Tāpēc arī nepakautrējos skeptiski ievērtēt Tavas paziņas (?) iniciēto korupcijas “monitoringu” – atvaino, ja esmu izrādījies (šķitis) pārlieku “lecīgs”. 😉
Attiecībā uz Ideālistiem (patiesajiem) – tādu netrūkst arī pie mums, kā zināms. Tāpat – ir arī zināms, kā viņiem klājas / kā viņi jūtas šajā pašreizējā Muļķu Zemes SILES “valstī”. Kā saka: “nav par ko īpaši apskaust” (arī zināma privātpieredze par to liecina, šķiet, ka arī Tavējā).
Savukārt, mēreni interesantāki (manuprāt) ir tādas īpašas pasugas “ideālisti” (atšķirībā no patiesajiem Ideālistiem), t.i. – tie personāži, kuri sevi par tādiem sliecas uzskatīt un cenšas izstādīt, šādā “ampluā” izpildoties par “pienācīgu taisnīgu atlīdzību”. Īpaši biezā slānī tie ganās gan kā pašvaldoņu “tautas kalpi” pie lokālajām SILĒM šamo biedru pārvaldībā atdotajās, nu jau šīs sugas “biedru grupas” praktiski pa tukšo izrītajās un pa biezo piegānītajās “dzimtmuižās”, gan arī kā saeimas “tautas priekšstāvji” pa / ap šīs “valsts” ekskluzīvāko SILI, uz visu pārējo “parasto” sīkkustoņu rēķina. Tieši tāpat, kā to dara “sugas biedri” pa citu valstu “vienlīdzīgāko” lielkustoņu barotnēm. Un, protams, arī pa “jevrokolChoza” diž-SILI, kuras uzturēšanai “kolekti samet” nevis daži simti pašvaldību “vietvaras” figurantu uzliktās klaušas pazemīgi pildošo VSV, vai daži simti tūkstošu šai “valstī” VĒL atlikušo saeimas parazītu uzturētāju, bet gan – teju pusmiljards “eirozonas” cērpamlopiņu. Rau – par / ar tādu diž-kāpostu jau var nodrošināt (sev) patiešām ideālu “racionu” krietns bariņš diž-“ideālistu”, t.sk. arī atļauties “komisārēt”, “monitorēt”, “sistematizēt” (u.t.t.) un, sekojoši, “proponēt eirozōnas sabiedrībai” dajebko, uz ko vien ‘fiška pavelkas’! Jo – “tas tak’ = sabiedrības interesēs!!!” ;)))
Man domāt – nav jau nemaz tik sarežģīti atšķirt Patiesus Ideālistus no “ideālistiem pa taisnīgu atlīdzību”, vai ne, Sandra? Gribētos jau pieņemt, ka šajā ziņā Tev (un arī ‘katram vienam’, kuru tas “skar”) ir paveicies ar Cecīliju, tomēr – iepriekš minēto “komisāru” iniciatīva, prognozējot šīs acīmredzamās “ķeksīšaktivitātes” iespējamo “sauso atlikumu” tieši šīs pašreizējās MZ SILES “valsts” kontekstā, par to diez kā nepārliecina (iespējami “politkorekti” formulējot)… 😉
Ja, draņķīgi. Maz cilvēku uz kuriem varētu paļauties. Pieticība grezno, bet tie” kas pie siles” to laikam nekad nesapratīs. Man reizēm liekas ka visi tie Eiropas Savienības fondi veicina korumpētību. Kad mēs no saņēmējvalsts pārtapsim maksātājvalstī, tad pazudūs arī rijēji ar nākamo prezidentu priekšgalā.
😉
Ir sacīts: “Ne jau nauda (kā tāda) veicina laupīšanu, bet gan – tie, kas to atļaujas laupīt un, īpaši jau – tie, kas pieļauj, ka tas notiek, ja viņu spēkos / pienākumos ir bijis to nepieļaut.”
ES SF pamatideja nebūt nav peļama, manuprāt.
Vienā “mikromodelī” (ģimenē, piemēra pēc) tas izskatītos aptuveni šādi: pieaugušie (ES kopienas “seniori” jeb “pirmais ešelons”) atbalsta bērnus (tā dēvētās “jaunās” jeb “otrā ešelona” ES dalībvalstis) – lai tie, uz “senču” atbalsta “bāzes” pieaugot par pilnvērtīgiem Cilvēkiem, darītu to pašu attiecībā gan uz saviem pēcnācējiem, gan arī (nepieciešamības gadījumā) atbalstītu vecākus, kuri ir palīdzējuši pieaugt / izaugt par Cilvēkiem.
Bet – par to, kā tas notiek ES struktūrfondu atbalsts izmantošanas kontekstā, neko diži iepriecinošu secināt nevar, dabiski, īpaši jau attiecībā uz šo MZ “valsti”. Viss jau ir “sens kā Pasaule”, Sandra: dažus nauda (t.sk. “brjukseles kāposts”) padara par Cilvēkiem, citus – par siles lopiem. Izvēle (un arī atbildība, protams) = katra paša privāta kompetence. 😉
Savulaik ir nācies pastrādāt arī ar ES SF projektiem (“gan pašam, gan Sašam”, kā saka) – tad arī bija iespēja pavērot šīs “pārvērtības”, “pilnā spektrā”. Šajā “valstī” tas viss (SF “absorbācija” jeb, kā pauda “jaunievēlētais deputātu prezidents” biedrs bērziņČ – “eurofondu magnetizācija”) galvenokārt jau izpaudās un “rezultējās” visai lopiski, patiešām. Nu ja – “tādi esam…”, kā ir sacīts.
Nebūtu pamata (manuprāt) lolot veltas ilūzijas, Sandra: rijēji nekur nepazudīs tikai dēļ tam, ka no vienas (t.i. – vienas no n-tajām) lopbarības “padeves trubas” SILĒ vairs nebirs “kombikorms”. Vienkārši – pamainīsies “prioritātes” (vai, ja tas izrādīsies nepieciešami, pat notiks nelielas “korekcijas” SISTĒMAS “pamatshēmā”) un – šī pašreizējā MZ siles “valsts” turpinās “rullēt kā pa cūku taukiem”.
Ja vien – … (nu, rau – tas jau atkal būtu “nebeidzamais stāsts” par SISTĒMU, tās elementiem u.t.t.) 😉
Savukārt, attiecībā uz “nākamo prezdentu” – diez vai tas varētu būt uzmanības vērts “priekšmets”. Lai gan – zināms “oriģinālviedoklis” (t.i. – “oriģināmāžojums”) par šo tēmu jau ir paguvis ienākies (arī “O.M. arChīvā” tapis “integrēts”). ;)))
Tad tomēr tās ir PSRS laika sekas cilvēkos. Kauna trūkums? Ja ņemsim tā fundamentāli – kur ir dzimis tas “valsts izlaupīšanas sindroms” mūsu cilvēkos? Plosīt to kopīgo katlu kā šakāļiem, neizdomājoties, ka valsts pārvēršas lupatu kaudzē. Par Mākoņtēvu runājot, laikam vecāki …slikti cilvēki (maigi izsaktoties) ja nav puikam bērnībā iemācījuši uzvesties sabiedrībā. Kur mums tāds vampīrs gadījies? Viss taču nāk no bērnības… man to zviedri ir prasījuši – “kur jums tie šākāļi gadījušies tik lielā skaitā” un es tad saku – ” Krievijas inkubatorā izperējām”. 🙂
;)))
Nu, rau – šis jau izskatās pēc “taustīšanas (oriģ. – “apčamdišanas”) uz speķa biezumu”, kā savulaik tika sacīts. 😉
Atbildēšu, dabiski, Sandra: lai nešķiet, ka ‘mētāju slīpo’, līdzīgi šīs “valsts” glumajiem / glupajiem (50:50) “politiķiem.
Tātad – “pa punktiem”:
“Tad tomēr tās ir PSRS laika sekas cilvēkos.”
——–
Laikam (valsts iekārtai, ideoloģijai) nebūt nav tik liela nozīme, ka tas tiek tradicionāli uzskatīts. Ja nu vienīgi – tas atstāj zināmu ietekmi uz to ļautiņu starpausu tilpumiem, kuriem Radītājs ir noskopojies ar paTstāvīgas un pastāvīgas smadzeņošanas varēšanu. Arī šajos laikos = zem šīs pašreizējās MZ SILES “valsts” kauna zīmes dzīvojot, ļaudis ir un arī kļūst “diametrāli” pretēji (skat. iepriekš par Ideālistiem un “ideālistiem”). Ļoti daudz kas no tā, kas, OBJEKTĪVI vērtējot, bija gluži neslikts tā dēvētajos “padumjajos” laikos (neakcentējot ideoloģiju kā galveno vērtēšanas kritēriju – tā nebija baudāma ne tad, ne ir baudāma arī pašreiz!!!!), šajos laikos ir šķietami jau neglābjami zudis (pat nav svarīgi – nozagts, notirgots, nodzerts, nolikvidēts, vai “vienkārši pagalam un viss”). Savukārt, nepavisam nav daudz kā tāda (ja vispār kaut kas VĒL ir “aizķēries”, paglābjoties no totālas iznīcības), kas šajā pašreizējā “valstī” būtu labāks, salīdzinoši ar psrs “ēru”. Tā, ka – šādā “mačā” tā dēvētie “padomju laiki” vinnē, Sandra. Ja ne ar “tīru nokdaunu”, tad “pēc punktiem” jau nu noteikti (lai kā mums, iespējams, negribētos to atzīt ne sev, ne arī citiem).
“Kauna trūkums?”
———
Tas jau nu gan vairāk attiecas tieši uz šiem laikiem, uz šo pašreizējo MZ SILES “valsti”, kurā praktiski jau nevienā sfērā / izpratnē vairs nav “ne kauna, ne goda” (nu – kaut vai vismaz tādā izpratnē / “līmenī”, kā tas TOMĒR BIJA šobrīd akli nīstajos “padlaikos”). Un, pie kam, “process (šīs pašreizējās SILES “valsts” sabiedrības masveidīga degradācija) nesāk beigties”, nebūt nē, Sandra.
Ja ņemsim tā fundamentāli – kur ir dzimis tas “valsts izlaupīšanas sindroms” mūsu cilvēkos? Plosīt to kopīgo katlu kā šakāļiem, neizdomājoties, ka valsts pārvēršas lupatu kaudzē.”
——–
Atkal jau nākas “piesaukt” to pašu SISTĒMU: ja psrs laikos to (valsts izlaupīšanu, plosīšanu un taml. draņķības) atļāvās “pa lielam” (tomēr – vismaz nosacīti “pa kluso”) tikai salīdzinoši niecīga daļa no ~ 220 miljoniem toreizējo “savoku” = pskp komuņagu spice, kura parazitēja attiecīgajos valsts / republiku / rajonu / ciematu “partkomos”, bet visa pārējā tauta atļāvās “izvazāt” no darbavietām galvenokārt tikai to, kas bija ķešās / ūziņās / kirzenieku stulmos / zem žokenes ieslēpjams (par “kriminālu” nerunāsim: diez vai šobrīd tas ir mazāk kaitējošs pašreizējai “valstij”, nekā tas bija “padlaikos”), tad – pašreizējā MZ “valstī” to faktiski pilnīgi atklāti atļaujas (vai labprāt atļautos, ja vien ‘nospīdētu’) teju VISI, kas vien ir tikuši (vai cer, ka varētu tikt) “pie šprices”. Par šīs “valsts” tā dēvēto “politekonoisko eliti” – pat nerunājot: šamie biedri ir jau sen un neatgriezeniski “aizmirsuši”, ka – “mirstamajam ancukam tak’ ķešu NAV!!!”, kur visu šīs “valsts” agonijā un SILES “aizvējā” salaupīto / no savu līdzcilvēku, šo laupītāju sadistiski nobendēto, mirstīgajām atliekām “samarodierēto” varētu cerēt sastūķēt līdzņemšanai uz Viņsauli. Atkal jau – psrs vinnē ar graujošu “nokautu” šo pašreizējo MZ “valsti” (atkal jau – par spīti tiem, kas to lai vai cik aumež nevēlētos “akceptēt”).
“Par Mākoņtēvu runājot, laikam vecāki …slikti cilvēki (maigi izsakoties) ja nav puikam bērnībā iemācījuši uzvesties sabiedrībā. Kur mums tāds vampīrs gadījies? Viss taču nāk no bērnības…”
——–
Nu ko Tu, Sandra – Kurmju (Krupju) Tētis tak’ ne tuvu nav vienīgais, par kuru šitā (un ne tā vien) varētu “taisīt secinājumus”. Manuprāt – ģimene (arī no tās jaunāko dalībnieku “audzināšanas par Cilvēkiem” aspekta vērtējot), salīdzinot ar visu sabiedrību kopumā, ir tikai tāds “piliens jūrā”. Ir sacīts: “kāds podiņš – tāds vāciņš”, arī ” kā mežā sauc – tā atskan” u.t.t., u.t.j.pr. Tas viss = attiecībā uz jebkuru indivīdu kā attiecīgās sabiedrības ietekmes (“morālā klimata” un “demokrātijas neierobežotajām iespējām” taml.) “objektu” / jebkuras sabiedrības (vairāk vai mazāk kvalitatīvās – tiešā atkarībā no tā, kāda SISTĒMA ir attiecīgajā valstī) tieši proporcionālo un NEKĀDI NENOVĒRŠAMO ietekmi uz ‘katru vienu’ no mums. Citam trāpa letāli, citam – smagāk nekā tam, kuram salīdzinoši vieglāk, vēl kādam – “kā pīlei ūdens” = vispār “nepielīp”. Ir tak’ sacīts, ka “Cilvēks tiek pārbaudīts pamatā divos veidos: ar naudu un ar varu”. Vairums šādos “eksāmenos” tomēr “izgāžas”, kā ir nepārprotami konstatējams, zināma daļa – “ar blīkšķi”, savukārt dažiem tas vispār nešķiet kā “pārbaudes akmens” – viņi vienkārši dzīvo SAVĀDĀK, Sandra.
“… man to zviedri ir prasījuši – “kur jums tie šakāļi gadījušies tik lielā skaitā” un es tad saku – ” Krievijas inkubatorā izperējām”.”
———
😉
Varētu padomāt, ka Skandināvijā nav attiecīgajai sabiedrības kvalitātei atbilstošu “šakāļu” tik pat “lielā skaitā”? ;))) Tikai – tie viņiem ir “savējie”, kur pretī – mūsējie viņiem ir “tie tur, postpadomju monstri”, “Krievijas inkubatorā izperētie”, Sandra. Nedomāju gan, ka šādu “klišeju” un fōbiju tapšanu būtu lietderīgi veicināt, pašiem par savu Tautu paņirdzot. Tikai nepārproti, lūdzu, Sandra: man i ne prātā nenāk Tevi “audzināt”, Die’s pasargi! Vienkārši – nesaskatu absolūti nekādu pamatojumu tam, ka pašu sabiedrības (akcentēsim: šīs pašreizējās MZ SILES “valsts” SISTĒMAS smagi sabendētās sabiedrības!!!) “perējumus” mēs cenšamies “norakstīt” uz nu jau veselu paaudzi tālajiem “padumjajiem” laikiem. Kuros, blakusminot, šitādus te muļķu zemes “oligarhus”, (“skaļākajos” gadījumos – arī komplektā ar šamos sulainiski apkalpojošajiem dažāda kalibra kretīniem, “asiņainajiem punduriem”, oligarhiem piederošo politgrupējumu “vadošajiem locekļiem” un “partaigenssēm”) elementāri “pieliktu pie sienas”, ja šamie kaut ko tādu būtu nevis reāli (kur nu vēl – veselu paaudzi “ilgtspējīgi”?!?) nodarījuši, bet pat dzēruma delīrijā “pauduši viedokli” par kādu nomurgotu “shēmu” saviem sugas biedriem (starp kuriem, kā zināms, katrs 3-5-7-tais esot bijis “klauvētājs”).
Nu, rau, kā atkal jau aizmuldējos “gargabalā”. ;)))
Kārtējo reizi nākas atvainoties par “intelektuālo (?… 😉 ) nesaturēšanu”: nesaņemiet par ļaunu, labie Ļaudis – arī dēļ tam, ka “grafomānija” diez vai būtu uzskatāma par bīstamāko no kaitēm (manuprāt). 😉