Melanholijas manifests Latvijai neiepriecina. Cecīlijas iniciatīva noderēs arī mums.

2011. gada 7. jūnijā.

Atgriešanās Stokholmā caur Arlandu šoreiz bija saulaina kā svētkos.

Bagāža nepazuda.

Izaicinoši pļāpīgie AirBaltic pasažieri no Krievijas šeit apklusa kā peles un autobusa šoferis pie iekāpšanas apsveica ar atgriešanos mājās.

Pirms tam to jau izdarīja mīlīgās fotogrāfijas, uz lidostas gaiteņu sienām. Rakstniece Astrīda Lindgrēna, ABBA, Karalis, Karaliene, Atlinga, Robina un tagad jau arī detektīvu rakstnieks Laršons – apsveic Jūs ar atgriešanos mājās. Zviedrijā.

Hej, Čābo! Esmu klāt!

Silts. Saule danco pa zemes virsu.

Medijos komentē Portugāles un Peru vēlēšanas un turpina sekot ”ehec” noslēpumam.

Man (Latvijas sakarībā) svarīgākas šķiet citas lietas.

Larša fon Trīra Melanholija rosina pārdomas, piedāvājot mums zibenīgu un iznīcinošu kolīziju ar kādu citu planētu. Tā vietā, lai piedzīvotu ilgas un ciešanu pilnas mokas piedrazotas vides un korumpētas sabiedrības valgos.

Viņa manifests prasa skaidri un gaiši – ”vai Tu saproti, kas visapkārt notiek?”

Vai Tu saproti, cik dzīvība ir trausla? Vai apjēdz cik nelietīgi mēs cilvēki (ar savu bezatbildību) iznīcinām planētu, kas mūs auklē? Co2 līmeņa celšanas atmosfērā rada priekšnosacījumus iznīcībai, bet mēs turpinām izlikties, ka uz mums tas neattiecas…

Pēc mirkļa es skrienu krosu pa mežu un visapkārt zied pļavas puķes zili dzeltenajās karoga krāsās. Savādi vai ne? Nav taču kāds speciāli sasējis šīs pērkones un zilos zvaniņus.

Klimata problēmas aizmirstās.

Vides ”pastarā diena” aizvirzās tālāk nākotnē. Kā dāvana bērniem un bērnubērniem.

Tieši to pašu var attiecināt uz Latvijas korumpētības problēmām.

Vai nu mēs šo problēmu apzināsimies vai …aizmiegsim acis un teiksim, ka ” nav tik traki”, ”tas uz mums neattiecas”.

Aizmiršanās māksla.

Vēlme neredzēt un nesaprast.

Eiskapisms.

Mēs iebēgam sapnī par skaistu Latviju un atstājam reālo valsti oligarhiem – saplosīšanai.

Jā, mūsu problēmas sasaucas ar klimata draudu klaudzināšanu pie durvīm.

Realitātes aklums un pasīvā ”ietīšanās eiskapismā” ir savā būtībā liela bezatbildība nākotnes priekšā.

Jā, es domāju tikai par nākotni.

Tā mani interesē visvairāk, jo tur es pavadīšu savu atlikušo mūžu.

Jūs – tāpat.

Par Pastaro dienu mēs mēdzam runāt kā par katastrofu. Tā iestājas pēkšņi, eksplodē un sagrauj visu. Plosās ugunsgrēki, mutuļo plūdi. Viss pagalam, ieskaitot mūs. Vienā mirklī nekā vairs nav. Strauji un viss.

Otra iespēja- varbūt šis ”babāc!” mums paies garām un mēs atkal skriesim tālāk krosiņu pa mežu, iesēdīsimies autiņā,” business as usual”.

Laikam reāla ir trešā iespēja – garš un ciešanu pilns process.

Tas pats, kuru tagad piedzīvo Latvijas sabiedrība, ekonomika, kultūra un viss, kas pieder mums.

Slimības sakne ir kukuļņemšana un korumpētība un sekas – tās kuras redzam.

Savādi, ka mēs turpinām dzīvoties pa melanholiju, nobirdinām asaras un piemiedzam acis, noskatoties kā kārtējā aploksne nonāk kārtējā ierēdņa, ārsta, skolotāja kabatā.

Mēs (tie, kas tā darām) esam līdz vainīgi notiekošajā.

Starp citu – mēs neesam vienīgie. 

Četri no pieciem Eiropas Savienība pilsoņiem uzskata, ka viņu valstī korupcija ir milzīga problēma. ”Taču, diemžēl, valstu varas aparāts nav ieinteresēts tikt galā ar šo problēmu,”- konstatē zviedru Eirokomisāre Cecīlija Malmštroma. 

Foto Expressen.se

Viņa tikko nākusi klajā ar priekšlikumu – izveidot īpašu komisiju, ka regulāri pārbaudītu korumpētības līmeni Eiropas Savienības valstīs un ziņotu par to sabiedrībai. Te varētu sekot progresam un regresam šajā sektora.

Vai nav laba ideja?

Redzēsim kā Cecīlijai iecerētais izdosies.

Tikmēr Stokholmā viss zied. Ceriņi, mežrozes, maijrozes un visas iespējamās nezāles.