Katram savs “lembergs”. Amerikāņiem – “donalds”, mums – “aivars”.

Tieši tāpat kā aivars atsakās saprast savas rīcības patiesās sekas Latvijas politikā, to pašu nevēlas atzīt arī ASV prezidents Tramps.  Nesenie atmaskojumi pierādīja, ka viņa dēls ir priekšvēlēšanu kampaņas laikā sazinājies ar Krievijas politisko eliti un saņēmis atbalstu no Kremļa.  Tātad –  Trams ir uzvarējis vēlēšanās patiecoties Kremļa propagandai. Šī atmaskojuma avoti meklējami Baltā nama iekšienē. Tas nozīmē, ka Trampa štābs savam līderim vairs nav lojāls jeb uzticams. Izskaidrojums šādai “nodevībai” nav tālu meklējams – to izraisījusi pašreizējā prezidenta rīcība un darbība politikas arēnā, kas daudziem amerikāņiem uzdzen šausmas, antipātijas un kauna sajūtu.

New York Times ziņo, ka kompromitējošo informāciju medijiem piegādājuši trīs cilvēki no Trampa iekšējā loka. Pašam Trampam šis fakts bija ļoti nepatīkams pārsteigums, jo ziņas tiks nopludinātas avīzē, kas viņam šķiet viskaitīgākā, nesimpātiskākā un nīstākā.

Satraukums Baltajā namā patlaban esot milzīgs un komandas darbs “praktiski paralizēts” (DN, 13.07.2017).

Līdz šim publiskā satraukuma karuselis griezās ap Trampa centieniem demontēt Baraka Obamas izveidoto veselības apdrošināšanās sistēmu un ieviest nodokļu reformu, kas dotu priekšroku turīgajiem amerikāņiem un trūcīgo rēķina. Taču tagad Trampa dēla slepenās sarunas ar krievu advokāti un atklātie lūgumi krieviem palīdzēt  priekšvēlēšanu cīņā pret Hilariju Klintoni, ir pārņēmuši publisko telpu.

Washington Post sajūtas Baltajā namā raksturo kā orkānu. Pats Tramps uzvedoties izaicinoši un skaļi (tieši tāpat kā Ventspils aivars) – visu noliedz, klaigā, ka “var darīt ko un kā vēlas” un, ka “dēls ir svēts” t.i. “nav vainīgs”.

Tramps uzskata, ka viņa sadarbība ar Kremļi priekšvēlēšanu kampaņas laikā nevarēs pierādīt. Pēc viņa domām sadarbība ar Putinu nav nekas slikts. Galu galā – tas ir izdevīgi un šis arguments ir vienīgais, kas viņa domāšanā funkcionē produktīvi. Tieši tāpat kā Latvijā eksperti brīdina un aicina vēlētājus uzmanīgāk izvelēties kandidātus par kuriem tiek balsots vēlēšanās, arī amerikāņiem David Frum iesaka to pašu. Pat konservatīvā Fox News programmas vadītājs Shep Smith neslēpj sašutumu par to, ka Tramps nevēlas atzīt krievu iesaistīšanos viņa priekšvēlēšanu kampaņā kā nopietnu pārkāpumu. Atvainošanās vietā viņš turpina būt sašutis par to, ka medijus šis fakts joprojām interesē. Arī viņam (tāpat kā mūsu aivaram) šķiet, ka šī viņa neglītā rīcība ir “veca zupa” par kuru vairāk NAV JĀRUNĀ.

Taču viņa lāsti debesīs nekāpj, jo tikko Wall Stret Journal atmaskoja faktu, ka amerikāņu drošībnieki ir noklausījušies krievu valsts ierēdņu telefonsarunas, kuri jau 2015.gadā atklāti runa un spriež par krievu pieslēgšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas procesam.

Atmaskojumu indikācijas var panākt Trampa znota Jared Kushner demisiju. Tieši viņs publiski meloja par savu tikšanos ar krievu diplomātiem. Nupat noskaidrojies, ka Kušners aktīvi iesaistījies krievu troļļu stratēģijas formēšanā Trampa kampaņas beigu fāzē. Tā tiekt diriģējis krievu troļļu orķestri. Ja Donalda Trampa juniora darījums ar krievu juristi var tikt traktēts kā valsts nodevība, tad znota rīcība izskatās vēl nožēlojamāk. Tramps pašliak nolīdzis sava dēla aiztāvībai dārgāko amerikāņu advokātu Alan Fuerfas. To pašu, kas mēdz aizstāvēt mafijas vadoņus (Gambino, Genovese och Bonanno). Skarbi. Turpretī Kušnera stāvoklis turpina grīļoties tālāk.

Ievērojamais amerikāņu jurists Jill Wine – Banks, kas bija prokurors Watergate skandāla laikā, ir pārliecināts, ka avīzes publicētie materiāli pierāda amerikāņu amatpersonas sazvērestību ar citas valsts valdību.

Starp citu – znots ir pieņemts darbā Baltajā namā. Pierādījies, ka publiskajā intervijā viņš ir atklāti melojis par saviem kontaktiem ar Kremli. Par šādu melošanu ASV amatpersona var nonākt cietumā. Tikko uzzinājām, ka pierādījusies pat viņa korumpētība sarunās ar Kataras režīmu. Pirms laika viņš centies pierunāt kādu Kataras investētāju, ieguldīt naudu viņa nekustāmā īpsašuma uzņēmumā. Runa bijusi par ieguldījumu pusmiljardu dolāru vērtībā. Darījums nav izdevies un Trampa znots atriebies ar Kataras blokādes atbalstīšanu. Kā norāda The Intercept, tieši Kušners bijis galvenais Trampa pierunātājs atbalstīt Sauda Arābijas un Emirātu uzsākto Kataras blokādi.

Katram savu nevaroņi – amerikāņiem Trampa svīta. Mums oligarhu sarunas.

Personāži līdzīgi un varas abstinence arī.

 

Referenduma refleksijas un rejošie žurnālisti. Politiskās elites depresijas fonā.

2011.gada 24. jūlijā

Vakar notikušajā referendumā pārsteidza divas lietas – tautas entuziasms un politiskās elites/žurnālistu negatīvisms.

Kā diena pret nakti.

Tie, kas ilgstoši ”vārās” LV politiskās putras galvenajā katliņā, vakar vakarā pauda negatīvu, cinisku un depresīvu morāli. Zināmu daļu vēlētāju viņiem ir izdevies sagraut garīgi.

Viens no tādiem ir Mārtiņš.

–   Iesiet vēlēt? – viņš vakar pēcpusdienā jautāja, noskatoties, kā es pa somu meklēju automašīnas atslēgas, lai aizbrauktu uz Garkalnes vēlēšanu iecirkni.

–   Iešu!

–   Kāpēc? Nav jēgas. Nav nekādas jēgas, – viņš mēģināja mani nobremzēt.

–   Kā, nav jēgas? – sāku skaļi brīnīties, – vai tu vēlies, lai zombētie ciniķi paliek pie varas?

–   Viņi tāpat paliks pie varas. Mums nav jaunu partiju. Vienīgais Zatlers…

–   Gan jau būs vēl kāda partija. Gan jau viss būs labi…

–   Es tur tāpat neko nevaru pielikt vai atņemt, – Mārtiņš bija nelokāms savā depresijā un turpināja dauzīt ar āmuru. Pēc viņa loģikas – neko, nekur, nekad nevar manīt, lai gan sliktāk Latvijai vairs nevar būt.

Turpretī es aizbraucu un ievilku krustiņu- ”par” rombiņā (savāds un arhaisks faktiski bija tas biļetena dizains :), bet ko lai dara, ja pat šādi ”papīri” mums neizdodas eleganti).

Garkalnē cilvēki plūda straumītēm. Ar un bez automašīnām. Pēc tam daudzi dzēra tēju un malkoja kafiju vietēja kafejnīcā, kaut kā vēloties šo dienu nosvinēt. Neraugoties uz to, ka ”cimdars&co” arī šoreiz turpināja veco tradīciju – rīkot referendumu vasaras vidū, kad cilvēku maz un izredzes uz vairākuma līdzdalību – minimālas.

Šī diena bija un ir svarīga mums visiem.

Mums deva iespēju pateikt, ko domājam un mēs to arī izdarījām – deklarējam savu neuzticību Latvijas parlamentam, to atlaižot.

Ziņa, kas vakar vakarā bija ārzemju mediju topā.

Laba ziņa  – ”tauta Latvijā aktīvi cīnās pret politisko korupciju”. ” Latvijas tauta atlaiž no darba savas valsts Parlamentu”, tas nozīmē, ka ”Latvija izvēlas godīguma ceļu”.

Šo ārzemju žurnālistu suminājuma vārdi Latvijai aizvadītajā nedēļā dīvaini disonēja ar vietējo žurnālistu un politiskās elites depresiju, vaimanām un gaudām.

Tas, kas ”vecajām demokrātijām” šķiet slavējams un uzteicams solis, pašmāju gudrajiem liekas bezcerīgs, nevajadzīgs pasākums.

Par Latvijas politiskās elites negatīvismu nav ko brīnīties.

Latvijas valsti, tās kasi un amatu privilēģijas ”šķeles, lembergi, šleseri, urbanoviči, ušakovi” un viņu galms uztvēra kā savu biznesu.

Latvija viņiem bija SIA, kuru var un vajag izpārdot un viņu privātais bizness bijis atkarīgs no barošanās pie valsts siles. Tāpēc viņiem vajadzēja arī politisko varu. Protams, ka nepatīk, ka ”tavā biznesā” sāk jaukties citi. Kaujas ”pie barotavas” tāpēc turpinājās 20 gadus.

Pie varas Latvijā visu laiku ir bijuši cilvēki, kas apzināti vai neapzināti kopē Krieviju un norises uz Austrumiem no Latvijas. Jaunais Latvijas ”prezis” turpina šo līniju.

To viņi ir iemācījušies un apguvuši ”Augstākajās Padomēs” un nekāda cita loģika politikā viņiem nav pazīstama kā vienīgi – luncināties stiprākā priekšā, melot, zagt, kukuļot, draudēt un izlaupīt.

Taču laiks iet, mainās gadalaiki un politiski ekonomiskās iekārtas.

Latvijā šis referendums tieši tāpēc ir vēsturisks.

Pirmais mūsu valsts vēsturē un būtisks kā pagrieziena punkts valsts attīstībā.

Man negribas to atzīt, bet …jākonstatē, ka žurnālisti Latvijā šajā brīdī, nav savas profesijas pienākumu augstumos.

Teorētiskās krustvārdu mīklas par ”īpašnieku atklāšanu” ir sekls dīķis. Medija virzību deklarē tā saturs. Ir naivi pieprasīt ”īsto īpašnieku atklāšanu”, ja medija saturs skaidri un gaiši signalizē, kam attiecīgā avīze, televīzija vai radiostacija pieder. Šos jautājumus civilizētā valstī risina pēc pārbaudītām receptēm, kas faktiski darbojas. Starp citu, medijs var piederēt pavisam neitrāliem cilvēkiem, kas nevēlas, lai viņu vārds tiek izpausts publiski. Tas ir normāli. Tāpēc ”Ēlertes laikā” iesāktā mediju ”īpašnieku izsekošana un štempelēšana” ir fiksēšanās primitīvā virzienā, kas neko nedot mediju areāla morālai un ētiskai attīrīšanai.

Par šo tēmu vajag runāt, to nepieciešams uzraudzīt un regulēt, taču ar vārdiem un uzvārdiem šeit maz līdzēts.

Nākamā problēma ir žurnālistu riešanās ar publiku un sarunu partneriem. Grūti izprast no kurienes Latvijā ir ienākusi pārliecība, ka ”karstais krēsls” ir vienīgā cienīgā interviju forma un ticība, ka ”dusmīgs žurnālists = labs žurnālists”.

Aizvadītajā nedēļā mani pamatīgi nogurdināja ”rejoši žurnālisti”, kas neklausās sarunā, bet seko vien sev saprotamai loģikai, lietojot vienīgi iepriekš uzrakstītu jautājumu špikeri.

Skatītājs ieklausās sarunā. Līdzko paliek interesanti, tā žurnālists nekavējoties to aprauj ar savu jautājumu ”no pilnīgi citas operas”.

Kāpēc?

Vienkārši neklausās un neseko sarunas gaitai.

Domā par savu PR.

Žurnālista vietā mums Latvijā tagad tiek piedāvāti šovu vadītāji, kas pārveido nopietnu politisku diskusiju par savu privāto šovu.

Jānis Domburs LTV bija pirmais, kas uzsāka vadīt nevis diskusiju raidījumu, bet savu politisko šovu.

Tagad viņam ir daudz sekotāju.

Kadrā tie sasēžas viens otram līdzās un rūpējās katrs par savējo benefici, nevis kopējas sarunas satura loģikas attīstību.

Pēc ētera prāta paliek šovmenis, nevis problēma.

Žurnālistiem jāaizstāv mazais cilvēks, viņa intereses.

Tā tam būtu jābūt.

Viss pārējais ir PR.

Vai mums maz palikusi žurnālistika kadrā?

Kur viņa slēpjas un kas ar to notiks līdz vēlēšanām situācijā, kad tauta ir entuziasma pārpilna, bet politiskā elite atņirdz zobus?

Zatlera atvadīšanās koncerts ar klātneesošu komponistu sabijušos prombūtni. Disidentu laiks atkal klāt. Gļēvums vai zemiskums?

2011.gada 3. jūlijā

Valda Zatlera atvadīšanās koncerts (no amata) tālajā un nepazīstamajā salā Daugavā pie Kokneses šodien mums bija pieejams vienīgi caur televizoru. Sēžot pie ekrāna Latvijas roka galvaspilsētā Liepājā, pirmie akordi no Likteņdārza šeit izklausījās pagalam drūmi un desperāti, pantiņi skumīgi, izdarīšanās – izmisusi.

LTV kameras kadrs raustīgs, pārbraucieni nepārliecinoši, tuvplāni – nepārdomāti.

Koncerta vadītājs uzvedās didaktiski un repertuārs izrādījās pagalam pesimistisks un vaimanājošs.

Slikti.

Šim koncertam vajadzēja noskanēt.

Skaļi un harmoniski.

Vizuālajā un harmoniskajā dimensijā.

Satraucos un izslēdzu televizoru, lai uz brīdi pabraukātu ar velosipēdu pa vējaino Liepājas pludmali. Pēc niknas mīšanās ar pedāļiem pretvējā atgriezos pie televizora, cerībā, ka fināls būs labāks.

Sāka skanēt mūzika, kuras autori koncertā nepiedalījās.

Paradoksāli, bet dziesmu autoru klātneesamība Zatlera koncertā uzskatāmi pierādīja latviešu merkantilās kulturālās elites kalkulāciju – viņi iet pie tā, kuram ir vara un nauda. Nožēlojami, bet fakts. Kultūras nomenklatūra izrēķina un …rīkojas atbilstoši naudas maka prasībām.

Oligarhi ar savu naudu mūsu – PSRS laika komponistus  uzrunā pārliecinošāk, nekā neatkarīgas un godīgas Latvijas ideja.

Liekulība turpinās.

Nožēlojami, bet fakts.

Līdēji lien arī šodien, lai gan par ”uzdrošināšanos runāt pretī varai un naudai” neviens viņus šodien nesauks uz pratināšanu Stūra mājā. Neizmetīs no darba un neaizliegs publicēties…

Vecie laureāti turpina līst un pielīst. Acīmredzot vainīgs mugurkaula vijīgums.

Locīties varai ir ērtāk un drošāk.

Savādi, ka tauta turpina svinēt Imanta Kalniņa ”dienas” , lai gan komponists pats tulko islama tekstus un klanās biezajiem no Ventspils un Cēsīm, izsmejot tautu, kas ”tic Zatleram”.  Pauls turpina atklāti un neatklāti pīties ar politiku, sev saprotamos līmeņos, un degradē savu pienesumu, balstot mūsu ”biezos” un bruģējot ceļu krievu bezgaumīgajam tingeltangelim Latvijas krieviskajā jūrmalā, par ko kaunas arī intelektuāli un inteliģenti krievi Krievijā. Taču tautai patīk klausīties viņu TV koncertos joprojām un daudziem gribas ticēt, ka ”ar Paulu nav tik slikti” kā faktiski ir.

Par Zigmaru Liepiņu es neizteikšos.

Laiks ir aizskrējis garām.

Vienīgais, kas no Zatlera paaudzes mūziķiem šovakar nelika vilties bija Mārtiņš Brauns.

Yes!

Super! 🙂

Marhila parādīšanās uzjundīja koncertu. Es viņam būtu atdevusi skatuvi uz visu vakaru. Lai notiek, pianist! Vālē. Tev pieder laiks un sīka daļiņa no mūsu mūža. Tu neesi nodevējs un paldies Tev par to. Super, ka ir arī mūsējie! 🙂

Pārējais ir skumji : koncerta režisors nebija pienākuma augstumos un vecie līdēji un PSRS prēmiju un kultūras goda nosaukumu laureāti ar klātneesamību faktiski uzjautrināja. Laiks nav viņus izmācījis. Suns maina kažoku, bet nevis tikumu.

Tā tas ir.

Režisor, lūdzu nedziedāsim par brīvību!

Šis laiks jau sen ir iestājies.

Jau 20 gadus mēs esam brīvi, tikai baidāmies šo iespēju izmantot.

Mums vairs nav bērniņu krustceļos, kas nezina kurp iet (Liepiņš). Mums nav ”jādzeļ akmeņi ar saknēm” (Kalniņš), lai sagrautu Ļeņina pieminekļus un resnās Minnas kāpj kokos tā ka čīkst (Pauls). Mums vairs nav jārunā tikai par okupācijām un deportācijām.

Mums jārunā par nākotni.

Tas ir pats galvenais.

Tas ir laiks, kurā mēs pavadīsim mūsu nākamo mūžu.

Nākotne ir pats labākais laiks, kas mums piederēs.

🙂

Visiem kopā!

Šajā koncertā nākotnes nebija.

Piedāvājiet man nākotni.

Šeit.

Roka galvaspilsētā un citur.

Ar to vajadzēja sākt.

Ar foršu un patiesu nākotni, kas mums piederēs, kad aizslaucīsim liekuļus, merkantīlus egoistus un blēžus, kas sēž pie mūsu valsts vadības svirām un nevēlas pazust tumsā.

Nākotne pieder mums.

To zina visi, pat ezis, kuru tikko satiku Liepājas piejūras parkā.

Nākotne būs arī Latvijai.

Tieši tā!

🙂

Despotiem arī vajag melno sarakstu.

Autore Ziemeļkiprā 2011.06.17.

2011. gada 17. jūnijā

Pasaules ļaunākos despotus nav iespējams sarindot ”rangu tabulā”. Bashars Asads un Muamars Kadafi noteikti atrodas šāda uzskaitījuma augšgalā.

Sāksim ar viņiem.

Pirmais jau trīs mēnešus mēģina klusināt ”uz āru” visu, kas valsts iekšienē notiek. Žurnālistus Sīrijā iekšā nelaiž. Taču sīriešu bēgļu kustība Turcijas virzienā pēdējo dienu laikā liecina par drakoniskām nežēlībām, kuras Kadafi realizējis pret savu tautu. 10 00 sīriešu jau pēdējos dienu laikā šķērsojuši robežu un tūkstošiem stāv rindā pie vārtiem uz brīvo pasauli. Tuvāko kaimiņvalsti Kipru – ieskaitot.

Tikmēr Lībijas Kadafi savā valsts televīzijā pozē pie šaha galdiņa.

Foto: DN

Šahists Kadafi, tātad, ir dzīvs, savā valstī, sēž ekrānā un dziļi domā. Viņa parādīšanās ekrānā ar šaha figūrām fonā nozīmē, ka viņš ir dzīvs un uz vietas, pie pilnas veselības! Un kā vēl!

Pret ko viņš spēlē?

Pret Šaha pasaules apvienības vadītāju un bijušo Kalmikijas prezidentu Kirsanu Iljumzjinovu. Starp citu, Kadafi pretspēlētājs nav nekāds nīkulis, viņš 1979. gadā, savā Maskavas dzīvoklī ir sastapis citplanētiešus! Lūk tā!

Par citplanētiešiem.

Tā ir svarīga joma, jo ”zaļie mūdži” jau kuram katram audiences nepiesaka.

Viņi izvēlas tikai gudrākos un varenākos mūsu planētas iedzīvotājus.

Tā ir.

Mums Latvijā ”zaļos cilvēciņus” nepiedāvājiet, jo mums jau ir savējais ienaidnieks no citām planētām ar maģisko nosaukumu – Soross.

”Soross” ir vainīgs pie tā, ka Zatlers atlaida Saeimu, Strīķe dzenā oligarhus un pie visām pārējām likstām, kas posta Latviju.

Oj, kas par ienaidnieku.

Trakāks par Līgo vakara knaušiem. – visu laiku tur aci uz Latviju un maisās kur nevajag.

🙂

Taču – turpināsim par sarakstiem.

Tagad par nākamo – globālo melno sarakstu.

Tabula kas apkopo valstu ekonomiskos izlaupītājus.

Ar šo noziedznieku sistematizēšanu (Karla Lineja stilā), kas mēģinājuši noslīcināt savas valstis ekonomiski, pagaidām nodarbojas Reikjavikā.  Islandieši šos ”savējo slīcinātāju’ uzvārdus jau mēģina noskaidrot tiesas ceļā.

Grieķi tagad arī iet ielās un cenšas panākt to pašu. Jau trešo vakaru pēc kārtas viņi pulcējas Sintagmas laukumā Atēnās un protestē pret līdzšinējo valdību nolaidīgo un korumpēto ekonomisko politiku.  Pēc Atēnas demonstrantu domām ”ir netaisni, ja parastajai tautai jāmaksā par politiķu savārītajiem parādiem”.

Tauta laukumu neatstāšot kamēr pašreizējā valdība neatkāpsies.  ”Mums ir te jāstāv un jāpanāk savā valstī funkcionējoša un normāla demokrātija, lai politiķiem blēdīšanās neizdotos nākotnē!” – uzsver dakteris Dimitris, kurš katru dienu nāk uz laukumu protestēt.

Viņam liekas, ka tagad ir īstais brīdis.

Viņš domā, ka krīze ir devusi grieķiem cerību.

Viņš ir pārliecināts, ka ir jānosauc Grieķijas izlaupītāji vārdos un uzvārdos.

Lai tie nekad vairs nevar tuvoties valsts varas svirām.

Ekonomisko noziedznieku ”raganu medības” iet vaļā arī Latvijā. Pagaidām tīklos šūpojās ”lielās zivis” jeb oligarhi, kuriem pietiek sviru, lai ar politisko marionešu palīdzību ”mīkstinātu” izmeklētāju loģiskās pļaukas un sabiedrības – aicinājumu uz pērienu.

Viņiem ir izdevies izbīdīt priekšplānā marioneti ar nosaukumu – ”prezidents”.

Taču teātris nedarbojas.

Dekorācijas krīt arī Rīgā un pat tantes laukos redz, ka mūsu jaunais karalis ir kails.

Bez prezidentam nepieciešamās harizmas un humanitārā kapitāla mantijas.

Latvijas izlaupītājiem nepieciešamais horizonts ir sarāvies.

Viņi ir savas aklās ielas galā.

Bez iespējas iet tālāk.

Mūsu oligarhu dzīšanās pēc laupījuma un varas ir izskaidrojama vienīgi ar diagnozi.

Maniākālisms.

To ārstē.

Tieši tāpat kā visas citas atkarības.

Taču pats sirdzējs savu slimību neredz.

Lemberga nākamā uzstāšanās LTV par to uzkrītoši liecina.

Viņš aklās ielas galu neredz.

Šķēle un Šlesers, acīmredzot, arī nesaprot diagnozi.

Citādi, jau sen būtu izlasījuši Pasaku par Vērdiņu.

Kā no viņiem atbrīvoties? Izskatās, ka neviens no mūsu ”smilšu bagātniekiem” biļeti uz Saūda Arābiju nav nopircis, lai aizvāktos no mūsu platuma grādiem.

Ko darīt?

Varbūt, arī ir vajadzīga ANO spēku klātbūtne, lai regulētu vietējo oligarhu plosīšanos un atvēsinātu milztošo konfliktu ar tautu.

Deus ex machina! Kur tu esi?

PS. Uzstāšanās televizorā ir politiķu varas demonstrācija. Mūsu Lembergs to svētdien darīs jau otro reizi.

Nav grūti prognozēt, ka ” bārda” un ” buldozers” arī stāv rindā uz iekāpšanu zilajā LNT ekrānā.

🙂

”Dienas” žmiegšana redzamus rezultātus pagaidām nedod. Gan jau deklamēs televizorā Būs jautri.

🙂

Melanholijas manifests Latvijai neiepriecina. Cecīlijas iniciatīva noderēs arī mums.

2011. gada 7. jūnijā.

Atgriešanās Stokholmā caur Arlandu šoreiz bija saulaina kā svētkos.

Bagāža nepazuda.

Izaicinoši pļāpīgie AirBaltic pasažieri no Krievijas šeit apklusa kā peles un autobusa šoferis pie iekāpšanas apsveica ar atgriešanos mājās.

Pirms tam to jau izdarīja mīlīgās fotogrāfijas, uz lidostas gaiteņu sienām. Rakstniece Astrīda Lindgrēna, ABBA, Karalis, Karaliene, Atlinga, Robina un tagad jau arī detektīvu rakstnieks Laršons – apsveic Jūs ar atgriešanos mājās. Zviedrijā.

Hej, Čābo! Esmu klāt!

Silts. Saule danco pa zemes virsu.

Medijos komentē Portugāles un Peru vēlēšanas un turpina sekot ”ehec” noslēpumam.

Man (Latvijas sakarībā) svarīgākas šķiet citas lietas.

Larša fon Trīra Melanholija rosina pārdomas, piedāvājot mums zibenīgu un iznīcinošu kolīziju ar kādu citu planētu. Tā vietā, lai piedzīvotu ilgas un ciešanu pilnas mokas piedrazotas vides un korumpētas sabiedrības valgos.

Viņa manifests prasa skaidri un gaiši – ”vai Tu saproti, kas visapkārt notiek?”

Vai Tu saproti, cik dzīvība ir trausla? Vai apjēdz cik nelietīgi mēs cilvēki (ar savu bezatbildību) iznīcinām planētu, kas mūs auklē? Co2 līmeņa celšanas atmosfērā rada priekšnosacījumus iznīcībai, bet mēs turpinām izlikties, ka uz mums tas neattiecas…

Pēc mirkļa es skrienu krosu pa mežu un visapkārt zied pļavas puķes zili dzeltenajās karoga krāsās. Savādi vai ne? Nav taču kāds speciāli sasējis šīs pērkones un zilos zvaniņus.

Klimata problēmas aizmirstās.

Vides ”pastarā diena” aizvirzās tālāk nākotnē. Kā dāvana bērniem un bērnubērniem.

Tieši to pašu var attiecināt uz Latvijas korumpētības problēmām.

Vai nu mēs šo problēmu apzināsimies vai …aizmiegsim acis un teiksim, ka ” nav tik traki”, ”tas uz mums neattiecas”.

Aizmiršanās māksla.

Vēlme neredzēt un nesaprast.

Eiskapisms.

Mēs iebēgam sapnī par skaistu Latviju un atstājam reālo valsti oligarhiem – saplosīšanai.

Jā, mūsu problēmas sasaucas ar klimata draudu klaudzināšanu pie durvīm.

Realitātes aklums un pasīvā ”ietīšanās eiskapismā” ir savā būtībā liela bezatbildība nākotnes priekšā.

Jā, es domāju tikai par nākotni.

Tā mani interesē visvairāk, jo tur es pavadīšu savu atlikušo mūžu.

Jūs – tāpat.

Par Pastaro dienu mēs mēdzam runāt kā par katastrofu. Tā iestājas pēkšņi, eksplodē un sagrauj visu. Plosās ugunsgrēki, mutuļo plūdi. Viss pagalam, ieskaitot mūs. Vienā mirklī nekā vairs nav. Strauji un viss.

Otra iespēja- varbūt šis ”babāc!” mums paies garām un mēs atkal skriesim tālāk krosiņu pa mežu, iesēdīsimies autiņā,” business as usual”.

Laikam reāla ir trešā iespēja – garš un ciešanu pilns process.

Tas pats, kuru tagad piedzīvo Latvijas sabiedrība, ekonomika, kultūra un viss, kas pieder mums.

Slimības sakne ir kukuļņemšana un korumpētība un sekas – tās kuras redzam.

Savādi, ka mēs turpinām dzīvoties pa melanholiju, nobirdinām asaras un piemiedzam acis, noskatoties kā kārtējā aploksne nonāk kārtējā ierēdņa, ārsta, skolotāja kabatā.

Mēs (tie, kas tā darām) esam līdz vainīgi notiekošajā.

Starp citu – mēs neesam vienīgie. 

Četri no pieciem Eiropas Savienība pilsoņiem uzskata, ka viņu valstī korupcija ir milzīga problēma. ”Taču, diemžēl, valstu varas aparāts nav ieinteresēts tikt galā ar šo problēmu,”- konstatē zviedru Eirokomisāre Cecīlija Malmštroma. 

Foto Expressen.se

Viņa tikko nākusi klajā ar priekšlikumu – izveidot īpašu komisiju, ka regulāri pārbaudītu korumpētības līmeni Eiropas Savienības valstīs un ziņotu par to sabiedrībai. Te varētu sekot progresam un regresam šajā sektora.

Vai nav laba ideja?

Redzēsim kā Cecīlijai iecerētais izdosies.

Tikmēr Stokholmā viss zied. Ceriņi, mežrozes, maijrozes un visas iespējamās nezāles.  

 

 

Ko īsti nofilmēja TV3? Oligarhu partija jau draud medijiem.

2011. gada 3. jūnijā

Telekompānijas TV3 nofilmētā saruna starp vienas oligarhu partijas – Zemnieku partijas deputātu Aivaru Dronku un jaunievēlēto Latvijas prezidentu Andri Bērziņu ir viela nopietnām pārdomām.

Tajā ir runa par iespējamo balsu pirkšanu. Ja šis materiāls izrādīsies tieši ”par to pašu” un noskaidrosies, ka runa ir bijusi par balsu pirkšanu, tad ir pamats prezidenta vēlēšanu rezultātu anulēšanai. Links uz video: http://www.tv3play.lv/play/248371  un http://www.failiem.lv/down.php?i=jctifc&n=tv3z.avi

Tas ir ļoti nopietni.

Diemžēl.

Demokrātiskā valstī šāds nofilmēts dokuments satrauktu sabiedrību un, protams, arī valsts drošības sargus. Šajā gadījumā arī SAB.

Taču tas notiktu pretējā virzienā, nekā šodien medijos uzsver viena no iesaistītajām personām – Aivars Dronka. Viņam liekas, ka televīzijas operators filmējot kuluāru sarunas ir veicis ko ”pretlikumīgu” un ar ”šo ir apdraudēts viņa un prezidenta gods ”. Viņš apsverot ” iespēju vērsties Satversmes aizsardzības birojā (SAB), jo tā ir vēršanās pret valsts prezidentu un apdraudējums valsts drošībai,” atklāj medijiem ZZS deputāts. “Esmu 7 mēnešus nostrādājis Saeimā un ar Rasnaču neesmu ne ticies, ne runājis, mēs pat vienās komisijās nestrādājam,” pauž A. Dronka.

No malas raugoties izskatās pavisam citādi. Sižeta dialoga lingvistiska analīze* varētu liecināt, ka runa atgādina tieši par to, par ko abas iesaistītās personas tiek turētas aizdomās – par vēlēšanu iznākuma apzinātu manipulēšanu.

Tā izskatās no malas.

Kā ir patiesībā?

Mūsu aizdomas varētu izkliedēt paša Andra Bērziņa atklāta izskaidrošanās ar medijiem un sabiedrību par šo jautājumu.

Taču to viņš, šķiet, neprot vai nevēlas izdarīt.

Tāpēc aizdomas par deputātu korumpētību un nepieciešamo balsu menedžēšanu prezidenta vēlēšanu laikā -paliek.

Pēc zemnieku deputāta domām ar šo TV3 sižetu ”ir apdraudēts viņa un prezidenta gods”, ir ” apdraudēta valsts drošība”  un kā izrādās tiek aicināts SAB aiztāvēt mūsu varas amatpersonu godu.

Tā ir?

Vai SAB iesaistīsies arī Lemberga aizstāvēšanā pret britu tiesām?

Vai SAB – balstīs poliskās un ekonomiskās valsts varas spiedienu pret tautu?

Ir jau bijušas izgāšanās pa šo līniju, īpaši ” lata devalvācijas” absurdās vajāšanas sakarībā.

Ceru, ka šoreiz SAB reaģēs tautas nevis varas interesēs.

Paradoksāls ir deputāta domu gājiens. Viņam liekas, ka valsts drošību aizskar godīgs mediju darbs. Deputātu luncināšanās atmaskojumi.

Oligarhu mahinācijas mūsu valstij un tautai iznaksā dārgi. Morāli un ekonomiski.

Tāpēc gaidīsim mūsu tiesībsargu aktivitātes šī ieraksta analīzē un patiesības noskaidrošanā.

Ja nofilmētais izrādīsies ”balsu pirkšana” , tad mums būs jāgaida uz jauna prezidenta vēlēšanām un arī šie – ”balsu menedžētāji”  būs spiesti stāties tiesas priekšā un atbildēt par varas korupciju.

Tas ir ļoti nopietni, jo iedragā sabiedrības ticību saviem augstākajām reprezentantiem.

Cieņa nenāk kopā ar amata krēslu.

Prezidenta tronis pats par sevi nepiešķir sēdētājam cieņas gloriju.

Manā attieksmē pret Andri Bērziņu nekas nav mainījis kopš brīža, kad 53 deputāti nobalsoja par viņu kā prezdentu.

Cieņa pieder cilvēkam nevis tronim.

Tāpēc neklanīsimies amatiem, augstiem krēsliem, troņiem un nesauksim amatu ieņēmējus par ”ekselencēm”.

Feodālisma laiki ir garām.

Cerēsim, ka šī patiesība tiks noskaidrota.

Nopietni un pamatīgi.

Pagaidām jaunais prezidents neprot sarunāties ar medijiem. Neprot paskaidrot un argumentēt.

Pagaidām mums ir jau bijuši daudzi ”balsu pirkšanas gadījumi” Latvijas politiskās ikdienas praksē un nav iemesla ”ticēt” Rasnačam vai Droikam, ka šoreiz ir bijis ”pavisam citādi”,  lai gan oligarhi joprojām valda saeimā.

Bumbiņa tagad ir tiesībsargu pusē.

Gaidīsim rezultātus un cerēsim, ka jaunais prezidents neizrādīsies ”balsu pircēju”  savtīgs menedžētājs.

Galvenais, lai bezkaislīga patiesība nāk gaismā.

*Ir tāds jēdziens kā lingvistikā analīze ko plaši izmanto tiesās, karadarbības un citos gadījumos un ir daudz valodu pakalpojumu ekspertu un firmu, kas ar to nodarbojas. Piemēram, viena no  pasaulē lielākajām  tulkošanas un valodu pakalpojumu firmām ASV savu miljardu apgrozījumu uztaisa uz lingvistikās analīzes  pakalpojumu pamata, ko tā sniedz  militārajam un tieslietu resoriem. Valodu var analizēt no fonētiskā, sintaktiskā, semantiskā, pragmatiskā un citiem aspektiem.

Labs lingvists no  TV3 fiksētās abu kungu sarunas un citiem viņu skaņu ierakstiem var pietiekoši labi noteikt, no kurienes viņi Latvijā nāk, kāds ir izglītības un intelekta utt. līmenis, kādā sociālā, kriminālā utml. vidē apgrozās, ko viņu lietotie vārdi šajā konkrētajā situācijā un kontekstā varētu nozīmēt utt.  

Saeimai izdevās mums iesmērēt prezidentu. Cepuri nost oligarhu priekšā! 1: 0 viņu labā.

2011.gada 2. jūnijā

”Sašķeltā Latvija izvēlas sev prezidentu”, – šodien notikumus Rīgā komentē zviedru TT.

Neprecīzi, bet fakts. Ārzemnieki neiedziļinās niansē, ka mums nav tautas vēlēta prezidenta. Viņi neko nezina par tautas konfliktu ar Saeimu.

Prezidentu vēl tauta.

Latvieši (tātad) dod priekšroku savam luksusa pensionāram prezidenta krēslā.

”Veco komunistu ievēlējat gan!” – ar ironiju balsī tikko telefoniski man pārjautāja zviedru žurnālisti, kas pasteidzās uzzināt ko vairāk par ” veco laiku cilvēku” Latvijas prezidenta krēslā.

Nav grūti prognozēt kā komentāru plūsma ārzemēs attīstīsies tālāk. ” Latvija pagriežas atpakaļ”, ” nostaļģija pēc PSRS” utt.

Andris Bērziņš ir liecība šim procesam.

Latvija pagriežas atpakaļ.

Jā, tā laikam ir, ka padomju laika rūdījums ņem virsroku.

Bērziņa ekonomista un tautsaimnieka kompetence var sajūsmināt tikai cilvēkus, kas īsti nesaprot, ar ko nodarbojas valsts prezidents. Demokrātiskajās valstīs prezidents un ministrs ar savām zināšanām faktiski pat nedrīkst jaukties nozares darbā.

Piemēram, zviedriem, ir formulējums, kas saucas ”ministra stūrēšana”, kas nozīmē nepieļaujamu augstākās amatpersonas iejaukšanos nozares darbā.

Diktatūru, tātad.

Bērziņš nedrīkst jaukties Latvijas ekonomikas un tautsamniecības stūrēšanā. Prezidents šādi rīkoties nedrīkst. Šim nolūkam ir ministrijas un Saeimas atbildīgās komisijas.

Prezidenta dimensija ir humanitārā.

Tieši šajā virzienā jaunais prezidents izskatās ļoti nepārliecinošs.

Pēc viņa pirmās preses konferences un kašķīgajām atbildēm žurnālistiem rodas iespaids, ka Latvijas jaunais prezidents īsti nesaprot, ko ir uzņēmies.

Nolūkojoties televīzijas ekrānā viņa niknajās replikas radās iespaids, ka mūsu jaunais vadonis vairāk atgādina Putinu, nevis normālas demokrātijas līderi.

Latvijas prezidenta nosodītā saeima ir iesmērējusi mums intelektuālu nulli prezidenta krēslā.

Aiz muguras nepārprotami rosās oligarhi.

Serve ir izdevusies.

Oligarhi ir uzvarējuši.

Nākamos 4 gadus mūs gaida daudz nepatīkamu pārsteigumu.

Andra Bērziņa stāšanās Latvijas visaugstākajā amatā ir ūdens ledus vezums, kas uzgāzies virsū mūsu Ceriņu revolūcijai.

”Viņam’ un ”viņiem”  tādu revolūciju nevajag.

Tāpēc ziedoša ceriņkrūma vietā tagad rēgojas slapja kaudze.

Cerams, ka mēs to atcerēsimies nākamā referenduma laikā un izvēloties nākamos Latvijas parlamenta deputātus.

Cerams, ka tauta nevēlēs tos, kas šodien izvēlējās Bērziņu un ledus vezumu ceriņkrūma vietā.

Gan jau mēs savus varoņus uzzināsim.

🙂

PS. Jauno prezidentu es kritizēju pirms nedēļas par intektuālā kapitāla trūkumu. Savā runā saeimā pēc ievēlēšanas Berziņa kungs centās šo vārdu  in-te-lek-tu-āls izrunāt, taču tas viņam  neizdevās.  Ar šo jomu viņam tiešām ies grūti 🙂

Un vēl: tagad mums kļuva skaidrs, ka saeimā, bez Zaļiem zemniekiem un PLL ir vēl viena oligarhu kontrolēta partija. Un tā ir Saskaņas centrs. Ceru, ka vēlētāji to ņems vērā rudenī, kad gribēs izmēzt parlamentu no oligarhu partijām!