Tas, ka Lielbritānijā tiek mazgāta „netīrā krievu nauda“, nav noslēpums. Borisa Džonsona aktuālā apņemšanās izrēķināties ar šo faktu daudzus ārvalstīs stipri patlaban pārsteidz. Putina līdzgaitnieku naudas investējumu dēļ Lielbritānijas galvaspilsētu mēdz saukt par „Maskavu pie Temzas”, jo līdz šim naudīgiem viesiem tur vienmēr bija silti un jauki, taču tagad, pēc Putina uzbrukuma Ukrainai, aina ir mainījusies. Šķiet, ka Džonsona apņēmība izrēķināties ar oligarhiem, kā arī apjomīgs krievu preču un mākslinieku boikots ārzemēs dažiem tomēr nav saprotama lieta un šķiet „netaisni“, ka Putina kara agresivitātes dēļ tiek sodīta nauda un cilvēki. Nezinātājam tā var izskatīties. Taču šī problēma nav tik vienkārša.
Saistībā ar Krieviju darbojas pavisam citi biznesa un mārketinga loģikas principi nekā parastās demokrātijās. Ja caurmēra rietumvalstīs dominē rezultāta loģika, tad Krievijā eksistē attiecību loģika. Ja būsi draugos ar augstu amatpersonu un tai samaksāsi, tad nevajadzēs nedz tirgvedību, nedz PR, lai savu biznesu tur realizētu. Viss notiks pēc pavēles. Šī iemesla dēļ visu izšķir tā saucamais blats vai pazīšanās jeb, precīzāk sakot, korumpētība. Ja samaksāsi, tad būs. Ja ne, tad nekas nenotiks. Loģiski, ka ierēdņu amati Krievijā ir labklājības zelta pamats, jo viss tiek kārtots caur „bakšišu“, jo ar naudu tiek „iesmērēti“ tie, kuri piešķir atļaujas citiem nodarboties ar uzņēmējdarbību. Tā sakot – neiebilst pret viņu projektiem. Tātad nauda tiek regulāri maksāta korumpētām amatpersonām, lai tie atļautu enerģiskiem cilvēkiem strādāt.
Šādas „biznesa loģikas“ dēļ viss tiek kārtots caur uzpirkšanu un uzraudzīts politiski. Amati pienākas tiem, kas protas samaksāt, un tālāk viss notiekošais cieši pakļaujas valsts varas politiskās uzraudzības sistēmai. Būtībā šāda valsts pārvaldes un finanšu uzraudzības loģika atgādina mafijas menedžmentu, kad „astoņkājis centrā“ (Kremlī) kontrolē visas „kāju” kustības un virzienus. Tas nozīmē, ka Krievijā šodien (tieši tāpat kā agrāk Padomju Savienībā) viss tiek pakļauts un pieskaņots valsts augstākās politiskās varas interesēm un vajadzībām.
Ja vēlamies tagad palīdzēt Ukrainai, tad tieši šī iemesla dēļ nepieciešama negatīva attieksme un bloķēšana pret visu veidu Krievijas „eksporta“ un „importa“ izpausmēm, kultūras projektus ieskaitot. Jo šāds protests būs norādījums Kremlim. Tieši un nepārprotami.
Tāpēc, ka Krievijā visu regulē Kremlis ar savu politiku un nekas nenotiek pats par sevi, izolēti vai nesaistīti ar politisku aprēķinu. Tieši šā iemesla dēļ oligarhi nav neatkarīgi uzņēmēji, kas būtu nopelnījuši savu naudu pašu spēkiem. Nē, politiskā vara viņiem ir ļāvusi nopelnīt nepelnīti dāsni. Viņi ir ieguvuši tiesības iegūt gigantiskas summas, gūstot iespēju ekspluatēt Krievijas rūdas, izrakteņus un citus resursus, lai pēc tam iegūto peļņu legalizētu (nostiprinātu), iegādājoties rietumu ražotņu pārvaldību (akcijas) vai ieguldot nekustamos īpašumos ārzemēs. Kam tad oligarhu nauda galu galā pieder? Viņiem pašiem vai tomēr Putinam? Šķiet, ka vairāk Putinam, nevis viņiem pašiem.
Kas notiek tālāk? Tālāk šie oligarhi automātiski pārvēršas Putina privātajos naudas maciņos, jo Krievijas resursu piesavināšanās tādos apmēros, kā to realizējuši „melnā saraksta” oligarhi, iespējama tikai un vienīgi ar Putina un viņa galma ziņu. Tas nozīmē, ka oligarhi ir Kremļa astoņkāja taustekļi, kas tikai formāli (ārēji) dzīvo (demonstrē) superluksusa apstākļos. Faktiski viņi ir Kremļa politiskas varas ekonomiskie balsti ārzemēs, kas vajadzības gadījumā var tikt pieslēgti noteiktu politisku vai ekonomisku akciju veikšanai. Tieši tāpat kā rezidenti (spiegi), kurus pieslēdz vajadzības gadījumos.
Oligarhu medības
Starptautiskā korupcijas apkarošanas organizācija Transparency International ir identificējusi ap 2000 Lielbritānijā reģistrētu uzņēmumu, kas līdz šim tiek izmantoti Krievijas naudas mazgāšanai un korupcijai. Noskaidrots arī saraksts ar korupcijā apsūdzētiem Krievijas pilsoņiem, kuri iegādājušies dārgus nekustamos īpašumus Londonā un ir cieši saistīti ar Putina režīmu. Kopējā šo īpašumu vērtība ir ap 1,5 miljardiem sterliņu mārciņu. Putina galms jau gadu desmitiem turpinājis iegādāties dārgus īpašumus Londonas smalkajos rajonos un divus futbola klubus (Chelsea, Islington), par dārgām mantām Selfridges vai Harrods veikalos nemaz nerunājot. Tagad šim procesam pienācis gals.
Tikko Latvijā ordeņotais krievu oligarhs Pjotrs Avens bija spiests atstāt savu posteni Karaliskajā Akadēmijā, kurā viņš bija ieguvis ietekmīgus vēlētos amatus kā mākslas finansētājs. Lielbritānijā no šāda mākslas mecenāta atbrīvojās. Pēdējā viņa ieguldītā summa mākslā tika atmaksāta atpakaļ (saistītā ar Frensisa Bēkona izstādi Pikadillijā).
Tikmēr BBC sporta žurnālisti turpina “raudāt pakaļ” bijušajam Chelsea futbola kluba īpašniekam Romanam Abramovičam, kuru apcietinātais krievu disidents Navaļnijs sauc par lielāko un aktīvāko „Putina naudas maciņa turētāju“. Sev piederošo futbola klubu Abramovičam nākas pārdot, jo briti nevēlas „Putina maciņu“ savā futbolā. Arī Portugāle pašlaik mēģina saprast, kā Abramovičam ir izdevies iegūt Portugāles pilsonību. Formāli it kā nekā slikta tur nav, bet nav izslēgts, ka dokumenti bijuši viltoti un pase nopirkta. Atšķirībā no Borisa Berezovska un Mihaila Hodorkovska, Abramovičam ir izdevies visu laiku saglabāt ļoti labas attiecības ar Putinu. Viņam ir Izraēlas pavalstniecība, bet gribējās vēl arī Eiropas Savienības pasi. Portugālē ir spēkā likums, kas piešķir tiesības pretendēt uz šīs valsts pilsonību sefardi izcelsmes ebrejiem, kuri 15. gadsimtā tika padzīti no Spānijas un Portugāles. Vai Abramovičs atbilst šim kritērijam, tas tagad no jauna tiek pētīts, lai gan Portugāles pase viņam jau ir kabatā. Līdzīgi „lietas pārskata“ arī Lielbritānijā. Vestminsterā pašlaik pieņemts likums, kas apgrūtinās līdzšinējo nekustamā īpašuma iegādāšanās praksi Lielbritānijā anonīmi.
Kas par lietu? Kāpēc turīgiem, pat pasakaini bagātiem Krievijas pilsoņiem nepieciešama Eiropas Savienības pase? Visi viņi mēdz televīzijā un citos medijos tēlot Krievijas patriotus, atklāti izsmej „gejropu“ kā satrunējušu un nejēdzīgu, smieklīgu un nepatīkamu, taču paši visiem spēkiem laužas Rietumeiropas virzienā, iegādājas tur mājvietas un skolo tur savus bērnus un mazbērnus. Kāpēc tā notiek un kas pat iemeslu tam, ka mēs viņus ņemam pretī? Cilvēkus, kas izzaguši Krieviju un investē peļņu Putina interesēs ar savu vārdu ārzemēs.
Alkatīgie juristi
2018.gadā krievu opozīcijas vadītājs Aleksejs Navaļnijs vainoja šajā masīvajā Kremļa naudas atmazgāšanas procedūrā (The Financial Times) britu juristus, kuri regulāri un daudz „uzvārījušies“, legalizējot netīro naudu no Krievijas britu salās. Viņš vainoja šajā procesā arī vēlētos britu deputātus, kuri labi redz, kas notiek, taču nerīkojas.
Kas īsti ir šī „netīrā nauda“?
Tā ir nauda, kura tiek izvesta no Krievijas, lai nebūtu jāmaksā nodokļi un tāpēc to varētu iespējami apjomīgi izmantot investīcijās rietumos. Krievijas politisko interešu zonās.
Var pat apgalvot, ka šie ļoti bagātie krievi ir izmantojuši pašreizējās Kremļa valsts politiskās sistēmas trūkumus, lai pievāktu peļņu sev un legalizētu to ārzemēs kā privātu kapitālu. Starptautiskie eksperti (Roinens Palan) uzskata, ka lielākā daļa šāda kapitāla iegūta noziedzīgā ceļā. Izmantojot politiskas manipulācijas paņēmienus. Nereti ar Kremļa atbalstu tiek organizēta krievu kapitāla uzkrāšana ārzemēs, lai to būtu iespējams izmantot noteiktās situācijās, kad valsts kapitāla plūsma (no ārzemju puses) varētu tikt bremzēta. Šāda sistēma balsta gangsteru ekonomiku, kurā naudas plūsmas kontrolē mafijai līdzīgi grupējumi, kas šādi apzog savas valsts iedzīvotājus un grauj caurmēra krieva labklājību dzimtenē.
Lielbritānija šajā jomā līdz šim ir bijusi ļoti magnētiska un aktīvi piedalījusies ārzemju netīrās naudas piesaistē pēc Otrā pasaules kara. Visi to zināja, izlikās neredzam, bet tagad šim procesam esot pienākušas beigas. Pirmais trieciens krievu naudas paradīzei Londonā esot bijis 2018.gads, pēc Skripaļu indēšanas. Toreiz ar paralizējošo indi “Novičok“ tika nosmērētas ārdurvis namam, kurā mitinājās krievu bijušais aģents Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija. Krievijas aģenti bija šī slepkavības mēģinājuma izpildītāji, un operāciju izstrādāja un vadīja Krievijas galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) ģenerālmajors Deniss Sergejevs (BBC, Newsnight). Londona apsūdzēja Krieviju, ka tā sarīkojusi viņu teritorijā slepkavības mēģinājumu, kas apdraudēja arī citus nevainīgus cilvēkus. Upuri tika hospitalizēti, bet vēlāk atveseļojās. Britiem šis notikums esot bijis negaidīts šoks. Ka Putina impērija var šādi izrēķināties ar saviem bijušajiem pilsoņiem, daudziem šķitis neiespējami. Lai gan bija zināms par bijušā Krievijas aģenta Ļitviņenko noindēšanu (pēc Putina pavēles), tikai sekojošie krievu slepkavību mēģinājumi Lielbritānijā lika karalistei atgūties. Toreiz tika likvidēta vīzu pirkšana par 2 miljoniem sterliņu mārciņu gabalā. Karuselis apstājās. Londongradas iedzīvotāji no Krievijas par to nebija sajūsmā. Tagad, pēc Putina iesoļošanas Ukrainā, situācija bagātajiem krieviem Londonā ir vēl vairāk sarežģījusies.
Šlesera politikas fiasko
Kauns konstatēt, ka Latvija daudz neatpaliek no britiem centienos „uzvārīties“ uz Kremļa naudas rēķina. Esam vieni no aktīvākajiem „zelta pases“ pārdevējiem tieši putinistiem. „Zelta pase“ nozīmē uzturēšanās atļaujas piešķiršanu ES valstī par naudu. Tā atļauj brīvi pārvietoties Šengenas zonā. Ļauj studēt, mācīties un strādāt uzturēšanās valstī. Tātad – šis biznesa veids nozīmē „uzcepšanos“, pārdodoties putinistiem.
Ainārs Šlesers līdz šim bijis viens no zināmiem aktīvākajiem uzturēšanās atļauju tirgošanas aktīvistiem Krievijas pilsoņiem. Šis bizness ir nejēdzība no visām pusēm. Morāli un loģiski to nedrīkstēja uzsākt, taču, izmantojot prosovjetisko alkatīgo politisko grupējumu spiedienu Latvijā, Šleseram tomēr izdevās šo ideju iedzīvināt un sākt aktīvu „zelta pasu“ tirgošanu Latvijā par lielu naudu. Nožēlojami, bet tā tas notika. Tika pat izveidots noteikts super-duper-muper „smalku apartamentu“ klāsts, kas paredzēts tikai un vienīgi naudīgajiem putinistiem no Kremļa. Vairākos Jūrmalas vai Rīgas centra nekustamo īpašumu sludinājumu tekstos bija uzsvērts, ka pārdevējs bijis gatavs nokārtot pircējam uzturēšanās atļauju Latvijā un pirkuma tiesības, ja tikai šādam pircējam būtu nauda. Tā sakot, pārdosim kaut velnam, ja tikai tāds parādīsies pie Jūrmalas vai Rīgas horizonta.
Tagad pret šo biznesu nostājās daudzi vadošie Eiropas Savienības politiķi. Uzmanības centrā pašlaik šajā jomā ir Kipra, kas pārdevusi pilsonību naudīgiem cilvēkiem ar kriminālu sodāmību. Līdzīgas problēmas demonstrē arī Malta. Brisele uzskata, ka nav pamata piešķirt pilsonību personām, kurām nav nekāda konteksta ar attiecīgo valsti, bet vienīgais arguments ir naudas maciņa biezums. Ar pilsonības pārdošanu pašlaik aktīvi nodarbojas arī Bulgārija. Jaunā valdība Sofijā pašlaik cenšas izstrādāt ierobežojošus noteikumus šajā jomā.
Maltā līdz šim „zelta pasi “ varēja nopirkt par miljonu eiro. Šonedēļ šī procedūra pārtraukta krieviem un baltkrieviem. Paradoksāli, ka šāda tirdzniecība ir notikusi tik ilgi un nav apturēta agrāk.
Tā kā vienas dalībvalsts pase atļauj pārvietoties visā ES zonā, tad šāda alkatīgo Vidusjūras salu tirgošanās ar ūnijas pasēm ir pretrunā Eiropas Savienības principiem, un gan Maltai gan Kiprai ar to nāksies rēķināties. Jau nākamajā nedēļā Eiroparlamentā par šiem jautājumiem tiks balsots, un tas nozīmē, ka uzturēšanās atļauju un pasu pirkšana un pārdošana tiks izbeigta.
Kā izskatās Latvija šajā „zelta pases“ pārdošanas sarakstā? Latvija ir valsts, kurā laikā no 2010. līdz 2017. gadam tika pārdots visvairāk uzturēšanās atļauju – 12 097. Neviena cita Eiropas Savienības valsts nav Krieviju un Putina galmu apkalpojusi tik čakli. Otrajā vietā Spānija (4615), tai seko Lielbritānija (815) un Ungārija (385). Avots: Transparency International.
Putina draugu saraksts
Pastāv pieņēmums, ka bagātie un ļoti tuvie Putina draugi – oligarhi ir pašlaik noenkurojušies Lielbritānijā, bet mazāk ietekmīgie – tuvajās ārzemēs. Melnajā sarakstā šodien ir Aleksejs Mordašjovs no Šeišeļu salām, Alisejs Usmanovs no Hamburgas un simtiem citu naudasmaisu ar Putina mandātu kabatā. Viņiem ķeras klāt un cenšas nogriezt skābekli.
Kā paliek ar mākslu. Vai tā arī ir saistīta ar Putinu, ja dodas koncertēt uz austrumiem? Jā, ir saistīta, jo māksla Putinam ir nepieciešama kā pievilcības apliecinājums. Putina represijas nav radušās pēdējo gadu laikā. Tās pamanījām jau pirms 10 gadiem, kad pazīstamajai pankroka grupai Pussy Riot tika piespriesti 7 gadi cietumā par lūgšanas dziedāšanu pareizticīgo katedrālē Maskavā. Kas Kremlim toreiz nepatika krievu meiteņu dziesmā? Tas, ka dziesmas teksts sastāvēja no lūguma svētajai Dievmātei neatļaut Vladimiram Putinam vēlreiz kļūt par Krievijas prezidentu. Viss. Jā, tas arī viss. Bija prezidenta vēlēšanu priekšvakars Krievijā, un meičas šādi vēlējās pievērst sabiedrības uzmanību Putina nepiemērotībai augstajam amatam. Viņas nekavējoties aizturēja un ieslodzīja. Pēc tam par šādu dziedāšanu iespundēja cietumā. Vēlāk šo soda mēru nedaudz mīkstināja, taču šāda Pussy Riot dalībnieču nosodīšana izraisīja plašus protestus. Kā reaģēja ārpasaule? Daudzi pasaules ievērojamie mūziķi pieprasīja atbrīvot grupas dalībnieces. Demonstrācijas tika organizētas arī pie Krievijas vēstniecības Rīgā. Taču mūsu Krievijā aktīvi koncertējušie mūziķi nebija manāmi šajās protesta akcijās. „Prāta vētra“ izlikās nesaprotam šādas akcijas nozīmi un kategoriski atteicās piedalīties un atbalstīt solidaritātes protestus, jo gatavojās vieskoncertiem Krievijā. “Prāta vētras” līderis Renārs Kaupers toreiz atturējās vispār paust savu viedokli, bet Kaspars Roga atzinis, ka Pussy Riot rīcība dievnamā „nav bijusi adekvāta“. Izskatījās, ka latviešu grupas naudas pelnīšana Krievijā varētu tikt apgrūtināta, ja izpildītāji uzdrošinātos kritizēt naudas devēja politiskos oponentus.
Jāpiezīmē, ka mākslas pasākumi Krievijā ir cieši saistīti ar politiku. Vai nu viesmākslinieki atbalsta režīmu, vai ne. Tie, kas atbalsta un „dzied pie tankiem“, drīkst koncertēt un saņemt par to „piķi“. Tie, kas neatbalsta, paliek bez iespējas nopelnīt. Bez tam „Prāta Vētra“ 2002.gadā, pirms 8. Saeimas vēlēšanām, aktīvi reklamēja Zaļo un zemnieku savienību un tās deputātu kandidātu Vilni Krištopānu. Ir „palīdzējuši“ ar publicitāti arī citiem politiķiem, un tāpēc nevar teikt, ka viņu rīcība nekādi nebūtu saistīta ar politiku un «Brainstorm» būtu māksla, kas nekādi nevēlas sasmērēties ar tik negantu lietu kā šodienas Putina diktatūra. Ja pēdējos vismaz 10 gadus ir pelnījuši ar koncertiem šajā Putina fašistiskās diktatūras valstī un tagad izliekas, ka politika uz mākslu neattiecas.
Citur to saprot loģiskāk. Piemēram, visas pasaules vadošie opernami pēdējo nedēļu laikā demonstrē savu atbalstu Ukrainas atbrīvošanas cīņām. Sidnejā ēka ieguvusi dzelteni zilu apgaismojumu, Metropolitan opera Ņujorkā jau atskaņojusi Ukrainas himnu, un Toronto piektdien rīkos koncertu, kura ienākumi tiks nodoti tālāk ukraiņu brīvības cīņai. Milānas La Scala attiekusies no diriģenta un putinista Valerija Gergijeva līdzdalības radošajā darbā un Krievijas izpildītājs tika izraidīts no Eirovīzijas fināla.
Visām impērijām ir vajadzīga māksla kā valdošo ambīciju apstiprinātāja un slavinātāja. Tā tas ir bijis visus laikos un ir arī tagad. Tagad – Ukrainas kara ēnā silueti labāk saskatāmi un novērtējami. Iespējams, ka tas ir labi, ka to tagad labi un skaidri redzam.
Attēls no: https://www.theguardian.com/world/2022/mar/04/meet-the-oligarchs-sanctions-russian-billionaires