Dievnamu būvēšana kā blēžu indulgence arī Sīrijā

Pieņēmums, ka politika ir un drīkst būt netīra nodarbošanās ir tas pats kas pārliecība, ka naudu var nopelnīt tikai zogot. Tā kā to lamājoties (braucot ar muti kā ar mēslu vāģiem) tikko demonstrēja mūsu reptiļu līmeņa oligarhi savās nesen publicētājās “sarunās”. Zaglim vienmēr liekas, ka zog visi, tikai viņš viens pats iekrīt un tas nav godīgi. Blēdim šķiet, ka citi arī blēdas un melis redz pasauli piekrāmētu ar meliem pilnu no augšas līdz apakšai. Tās nozīmē, ka klibai vārnai visa pasaule pārvietosies uz priekšu tikai un vienīgi klibojot un savu nelaimi tā visiem spēkiem centīsies pielīmēt arī pārējiem. Tā ir vieglāk un ērtāk. Pasaules piemērošana saviem trūkumiem ļauj justies labākiem. 

Padomju Savienība masveidā producēja mītu par to, ka nelietība un negodīgums ir tieši tik pat plaši un normāli izplatītas parādības kā regulārie nokrišķi Jāņu naktī. Putins ir  klasisks šīs ideoloģijas izpaudums (līdzīgi pašmāju ķirzakcilvēkiem, kas atkal iekortelējušies pašvaldību vadībā) un viņa aktuālā Sīrijas politika no jauna to apliecina.

Ja esi ko savārījis, tad tēlo apkātnei sevi kā ticīgu cilvēku. Tā kā to dara, piemēram, mūsu pašu Šlesers, Ameriks vai Ušakovs. Ticīgie mēdz būt naivi lētticīgi un pieņems pat blēžu blēžus. Kur nu vēl dievnamu būvēšana. Šāds projekts kārtīgam blēdim ir labāks PR par jebkuru bērnu rotaļlaukumu armijas stadiona vietā. Putins arī sāk piekopt šo taktiku sabombardētās sīriešu sabiedrības priekšā. Pārāk daudz tur sastrādādāts asiņaina posta, lai cilvēku acīs izskatītos pēc glābēja. Krievijas vadoņiem ir pieņemts izskatīties pēc glābējiem un lūk – arī Putins ķeras pie lūgšanu vietām. Musulmāņu dievnamiem. Dāvinot tos valstij, kuru iedzīvotājus regulāri bombardē tie paši  Putina stūrētie krievu bumbvedēji.

Pagājušajā nedēļā Putins uzrūca amerikāņiem, turpinot Sīrijas bombardēšanu. Krievi met bumbas galvenokārt sīriešu opozīcijas pozīcijās un tas nozīmē, ka Krievijas līdzdalība Sīrijas karā ir vairāk savas ietekmes nostiprināšana, izmantojot Asadu kā marioneti, nevis centieni apkarot ”islāma valsts” kaujiniekus. Neraugoties uz Alepo krišanu, tieši opozīcija ir tā, kas Krieviju un Asadu kaitina visvairāk. Taču “uz ārpusi” tiek spēlēts Sīrijas tautas glābēja loma, lai gan konkrētas un tālredzīgas stratēģijas Putinam šajā virzienā joprojām nav. Starp citu, situācija ļoti atgādina Kaukāza krīzi, jo arī tur krieviem nebija ilglaicīgas stratēģijas, kas ārpasaulei viņu nostādītu tik ierastajā “pasaules glābēju” statusā. Nupat sāk iezīmēties lūzums Putina Sīrijas politikā, jo vadonis ir jau pavēstījis, ka pamazām aizvākšot savus kaujiniekus un ar šo tiek tēlots cēls žests – “mēs atdodam valsti pašu sīriešu rokās”. Lai savu “labo krievu sirdi” vēl košāk izkrāsotu ar propagandas palīdzību, Krievija iecerējusi  uzsākt mošeju būvniecību sapostītajā teritorijā. Ramzana Kadīrova tēva Ahmada Kadirova “uzņēmums” nupat ķēries klāt pie Umaiada mošejas būvniecības Alepo. To sagrāva islāmisti un pirms kara šo celtni UNESCO iekļāva pasaules vērtīgākā kultūras mantojuma sarakstā. Pēc gada augustā mošeja jau vēršot durvis. Kadirovs te varēs spēlēt mūsu Šleseru un izlikties pasaules priekšā dievticīgs un devīgs. Čečeni ķērušies klāt arī pie Homsas mošejas atjaunošanas.

Nesnauž arī Gazprom Neft, uzsakot Kurdistānas uzrakņāšanu un Rosņeft, iegādājoties 30% no Ēģiptes dabas gāzes zonas Zohr. Vēl četras krievu kompānijas jau mīņājas pie Sīrijas naftas iegulām, cerot, ka mošeju projekti šo merkantilismu atstās ēnā.

Masu slepkavu investīcijas kulta celtnēs kā savu noziegumu indulgencēs ir ļoti sensitīva tēma. Ļoti.

Vai Diena gatavojas kļūt par politisku manipulatoru?

2013. gada 6. janvārī

Attēls: TVNet

Attēls: TVNet

Tie, kas strādā medijos un seko politikai, zina, ka ar socioloģisko pētījumu palīdzību var lieliski manipulēt ar sabiedrisko domu. Vispirms jau tāpēc, ka socioloģisko pētījumu pakalpojumu firmas nav labdarības organizācijas, bet gan biznesa uzņēmumi, kuriem maksā klienti – pētījumu pasūtītāji. Viņiem vajadzīgs konkrēts ”iznākums” un ”aptauju” metodes to spēj nodrošināt.

Ir arī zināms, ka socioloģisko pētījumu firmas prot noformulēt jautājumus tā, lai pasūtītājs saņemtu sev vēlamo atbildi, ko izplatīt medijiem kā absolūtu patiesību. Ir arī citas metodes un tāpēc nav brīnums, ka tie, kas vēlas politisko ietekmi, mēdz draudzēties ar socioloģisko pētījumu firmu direktoriem. Pasūtot vēlamo publisko viedokli, kā ”aptaujas rezultātu”.

Socioloģisko pētījumu rezultāti ir ietekmīgs sabiedriskās domas veidošanas instruments un tāpēc demokrātiskās valstīs nav atļauta šādu rezultātu publiskošana pirms vēlēšanām.

Tāpēc nopietni žurnālisti vienmēr kritiski vērtē jebkuru pētījumu, kuru kāds vēlas publiskot ar ziņu aģentūru vai pētījumu finansētāju palīdzību.

Pirms laiciņa (vecā gada nogalē) piedalījos Latvijas Radio ”Krustpunktā” kopā ar kolēģi Paulu Raudsepu. Viņš visu laiku piesauca socioloģisko pētījumu rezultātus un pieprasīja tos atzīt kā reālu publiskās domas situācijas atspoguļojumu Latvijā. Nebeidzu brīnīties, kāpēc cilvēks, kas sevi uzskata par žurnālistu ar pieredzi, izmantoja šo PR metodi argumentācijas vietā, jo pat Bernards Šovs savulaik secināja, ka eksistē ”statistika + statistika = totāli meli”.

Šajā sakarībā kā aktuālu piemēru varam apskatīt pēdējā gada laikā mūsu presē plaši izplatītos ”pētījumu” rezultātus par prezidenta Bērziņa it kā augošo popularitāti.  Publikācijas vēsta par mūsu neveiksmīgā līdera panākumiem, vienlaikus apzināti nosmacējot faktus par to, ka šis cilvēks faktiski/reāli/konkrēti neprogresē un netiek galā ar saviem pienākumiem.

Tieši tāpat varējām novērot bijušo partiju: Tautas partijas, PLL, Šlesera un Šķēles kungu popularitātes pieaugumu (ja mēs ticētu socioloģiskajiem pētījumiem), bet mazāk (vai pavisam ignorēja) mums šie ”pētījumi” un ”aptaujas” ziņoja par šo veidojumu un kungu reālajiem popularitātes kritumiem.

Sabiedriskās domas aptaujas visos gadījumos nav 100% bezkaislīgs publiskā viedokļa izvērtējums.

Parasti katrai partijai vai politiskajam grupējums ir ”savējais” publisko aptauju organizētājs (kompānija), kas ražo pasūtītājam nepieciešamos aptauju rezultātus.

Tāpēc ikvienā demokrātiskā valstī ir vairākas ”aptauju kompānijas” un, publicējot iedzīvotāju aptaujas rezultātus, mēs jau iepriekš zinām, kura kompānija tos ir ieguvusi un kādas partijas interesēs tas tika darīts.

Tātad – sabiedrības interesēs ir zināt, kurš ir apmaksājis vienu vai otru pētījumu socioloģisko pētījumu kompānijai, kad ziņojums par ”rezultātiem” tiek izplatīts medijiem. Tad mums daudz kas kļūtu skaidrāks un mēs saprastu, cik lielā mērā varam ticēt šim publiskojumam un vai šo ”rezultātu” drīkst uztvert kā bezkaislīgu informāciju vai  tomēr kā pasūtītāja sarūpētu reklāmu.

Tas, ka tirgus un sociālo pētījumu aģentūras «Latvijas fakti» līdzīpašnieks un vadītājs Aigars Freimanis tiek aicināts kļūt par laikraksta «Diena» galveno redaktoru, liecina, ka avīzes īpašnieki (un mediju telpā runā, ka īpašnieku vidū ir bēdīgi slavenie Šķēle, Šlesers, Lembergs un Co) vēlas šo izdevumu nostiprināt par politisko un tirgus vidi ietekmējošu mediju, nevis par labas un tautai vajadzīgas žurnālistikas produktu.

Jo, ja akcionāri un izdevēji vēlas medijus attīstīt kā labas žurnālistikas izdevumus, tad par galveno redaktoru parasti aicina pieredzējušu un kompetentu žurnālistu, nevis partiju apkalpojošas firmas vadītāju.

Latvijas tauta ir pelnījusi politiski neangažētus medijus. Taču 2013. gada lielāko avīžu saraksts liecina, ka mums tādu mediju vairs nav.

Mediju vide nav parasts bizness. Te nevar gūt panākumus ar shēmošanu un sistemātisku žurnālisma nožņaugšanu.

Apzināti pārvēršot lielākās Latvijas avīzes par tendencioziem ”PR ziņojumu dēļiem” uz panākumiem nav ko cerēt. Jābrīnās, kā mūsu mediju īpašnieki līdz šiem spējuši vispār nopelnīt naudu iepriekšējā vai  ”citā”  biznesā, jā šobrīd nesaprot tik vienkāršu lietu kā mediju biznesa 2×2=4= spēcīgs radošs līderis un neatkarīga redakcija.

Mediju panākumus var nodrošināt tikai profesionāļi un izskatās, ka tieši no šiem – augsti kvalificētiem žurnālistiem un 100% radoša līdera = redakcija vadītāja pašreizējie ”Dienas” īpašnieki baidās visvairāk.

Jā, viņi mēģina pārkausēt avīzes par partiju zombijiem. Taču labi zināms (mediju vēsture pierāda), ka politiski preses izdevumi nekad nevar kļūt par laba biznesa projektiem, ja tos neliek abonēt ar varu, kā padomju laikā vienīgās partijas galvenos izdevumus.

Tāpēc, ja avīzes īpašnieks grib ilgtermiņā ar izdevumu pelnīt naudu un saglabāt ietekmi uz cilvēku prātiem, jāatsakās no kāres manipulēt ar izdevumu, to veidojot par partijas vai citu grupējumu avīzi.

Iecelt socioloģisko aptauju manipulētāju par nopietnas avīzes redaktoru ir Dienas pašnāvība.

Man žēl šo avīzi un mūsu mediju vidi, kuru turpina žņaugt politisko spēku alkatīgās ambīcijas, kam mediji ir tikai līdzeklis, lai tiktu pie varas.

xxx

Vai bija vērts pirkt Dienu, ja vēlēšanās tāpat bija jāpiedzīvo fiasko?

 2011.gada 23. oktobrī

Šovakar LTV raidījumā De facto mums bija iespēja iepazīties ar viesnīcā Rīdzene notikušu sarunu atšifrējumiem, kar kuriem jau pirms kāda laika rakstīja žurnālista Lato Lapsas portāls  www.pietiek.com.  

Var gan smaidīt, gan brīnīties klausoties un lasot sarunas starp ekspolitiķi un saeimas atlaidēju oligarhu Aināru Šleseru, uzņēmēju, vadoša Latvijas mediju uzņēmuma līdzīpašnieku  Viesturu Koziolu un kā izrādās arī Latvijas mediju finansētāju SIA Rīgas tirdzniecības osta valdes priekšsēdētāju Ralfu Kļaviņu, kas pārliecinoši demonstrē ne tikai cinismu, bet arī zemo politisko un sarunu kultūru, kas (kā tagad izrādās) valda šajās aprindās.

Demokrātiskā valstī mums it kā nebūtu jābrīnās, ka  Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze pieder vietējiem kapitālistiem V. Koziolam un A. Lembergam. Būtībā jau nav nekā traģiska arī, ka tos finansē, piemēram, SIA Rīgas tirdzniecības osta kā var noprast no minētajām sarunām. Ja to dara atklāti.

 Mums pat nebūtu jāšausminās, ka šīs avīzes atklāti un slēpti pauž kādas partijas viedokli, kļūstot faktiski par partijas medijiem. Tādā veidā gan lielu biznesu šie mediji nekad neuztaisīs, jo vienas partijas piekritēju loks, t.i., medija auditorija vienmēr būs ierobežota.

Tas ir elementāri.

 Taču ir fakti, kas patiešām pārsteidz! Jābrīnās par to, ka Latvijas bēdīgi slavenie oligarhi veltīgi tērē savus līdzekļus, mēģinot slepeni pirkt un stutēt medijus, kas viņiem nekādas lielas politiskas dividendes nespēj dot!

Izskatās, ka neviens no viņiem nav īsti sapratis ne mediju misiju, ne no tās izrietošo mediju biznesu.

Būtībā viņi ir paslīdējuši uz banānu mizas (avīzes, radio un TV izteiksmē) un tas ir …apsveicami.

Tas liek domāt, ka viņi visi ir vāji arī citos  biznesa virzienos.  Izgāšanās mediju jomā to apliecina!

Par oligarhu politisko fiasko liecina nesenās vēlēšanas. Pat ja, kā izrādās, Šleseram, Šķēlem un Lembergam slepus pieder pa vienai vai divām dienas avīzēm, tas negarantē, ka  viņi uzvarēs vēlēšanās. Tieši otrādi, neskatoties uz visām V. Koziola garantētajām sarkanajam līnijām, vēlēšanās zaudēja gan Šlesers, gan Šķēle, gan Lembergs.

 Vai bija vērts tāpēc tērēties?

 Zatleram nepiederēja un nepieder neviens no medijiem un viņš tāpat „paņem galdu“!

Lemberga un pārējo oligarhu ietekmētie mediji cītīgi strādā, lai kritizētu katru eksprezidenta soli, bet „noskan“ kā čības smiltīs.   

 Gribētos, ka Latvijas mediju īpašnieki tagad saprastu, ka politiska angažētība un/vai atkarība no politiķiem viņiem arī turpmāk tikai traucēs mediju biznesam, neļaujot tiem kļūt būt plašām sabiedrības interesēm kalpojošiem un peļņu nesošiem medijiem.

 

Papildu saites par oligarhu sarunām par viņu ietekmi Latvijas medijos:

Pietiek.com1

Pietiek.com2 

Pietiek.com3

Lembergs neprot zaudēt, bet Ušakavs neprot būt uzvarētājs

CVK mājas lapa

2011. gada 18. septembrī

Vakardienas parlamenta vēlēšanas Latvijā ir jauns solis mūsu valsts kustībā uz priekšu.

Patiešām apsveicu visus ar pozitīvu iznākumu!

Kāpēc man ir gandarījums par notikušo?

Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijas vēlētājs vairs nav tik smagi un histēriski pārbaidāms ar Kremļa bubuli un agrākās ”nacionālās izvēles” vietā izšķīrās par pilsoniskām partijām (Vienotību un Zatlera Reformu partiju), kas sakņojas modernākā pieejā politisko lēmumu pieņemšanā.

 

Tas nozīmē, ka Latvijas vēlētājiem tagad ir laika prasībām atbilstošākā, eiropeiskāka pieeja savas valsts politisko problēmu risinājumā, nekā bija vērojams līdz šim.

Otrkārt – ”zatleriešu” panākumi liecina, ka tauta vairs nav tik viegli manipulējama kā agrāk un  priekšvēlēšanu uzbrēcieni no oligarhu puses, negūst pilsonisku atbalsi publiskajā domā.

Liels mūsu kopīgais sasniegums ir tas, ka visi trīs oligarhi vairs neskaitās. Tiešā un pārnesta nozīmē.

Protams, ka nekas nav absolūts ir  skaidri saprotams, ka viņu sētā korupcijas sēkla Latvijā eksistē ierēdņu un politisko ielikteņu padevībā pret bijušajiem vergturiem. Šlesers, Šķēle un Lembergs nerimsies arī turpmāk veikt rokādes, lai turpinātu valsts izlaupīšanu ierastajā stilā, taču ar laiku astoņkāja taustekļi atmirs, ja šodien iesāktais kurss būs konsekvents un principiāli mērķtiecīgs.

Ja zatleristi un Vienotība turēs vārdu, tad lietas sāks notikt.

Protams, ka mēs esam tikai sākuma punktā, taču mēs esam pie krustcelēm.

Pagrieziena punktā.

Ar to arī visus apsveicu!

Diemžēl lielākas problēmas mūs sagaida ar ceturto Latvijas oligarhu – Ušakovu. Viņa izturēšanās un runas vēlēšanu naktī televīzijas ekrāna bija aroganta, uzpūtīga, flegmātiska un neieinteresēta pozēšana. Vai nu Saskaņas centra līderis joprojām (pēc operācijām) slikti jūtās un cenšas izturēt slodzi, jeb viņš vienkārši nespēj un neprot uzvarēt.

Viņa reakcija vakar bija neadekvāta notikušajam, radot iespaidu, ka saskaņiešiem bija vajadzīga vienīgi uzvara un tālākai rīcībai nekāda scenārija vairs nav.

Skaidrs, ka Saskaņas centra uzvara nav partijas piedāvātas politikas triumfs, bet gan Kremļa propagandas un mūsu krieviski runājošo tautiešu  iebaidīšanas rezultāts.

Bēdīgi, ka mūsu krieviski runājošos joprojām var iebaidīt un, ka viņi konstruktīva Latvijas patriotisma vietā izvēlas tikai Kremļa saukļus un iemīļoti ”otras valsts valodas” mantru.

Tā ir nekonstruktīva pieeja un liecina par zemu politiskā brieduma slieksni.

Protams, ka šī fenomena autori ir masu mediji, kas raida no Krievijas un turpina importēt Putina platformu savos ziņojumos un procesu interpretācijā arī šeit uz vietas.

Ušakovs arī drīz braukšot pie sava patrona Putina uz Kremli un droši vien ka saņems no sava idejiskā tēva konfektes un kādu ordeni. Piedevām.

Tāpēc patlaban mani visvairāk interesē, cik krievu vēlētāju ir balsojuši par zatleristiem un Vienotību?

Cerams, ka šie fakti drīz būs pieejami.

Ušakova elektorāts runā pats par sevi.

Cerams, ka arī viņš pazudīs no mūsu politiskās skatuves kā jau tas Latvijas oligarham pieklājas – spītīgi kārpoties pretī, taču neatgriezeniski.

Bez Šlesera un Co  otrs ielākais vēlēšanu zaudētājs ir Lembergs, kurš šajā priekšvēlēšanu kampaņa uzvedās izaicinoši, bezkaunīgi un bezgala negatīvi. Savādi, ka man agrāk par šo politiķi bija daudz labāks priekšstats kā par nobriedušu un līdzsvarotu viedokļu manipulētāju.  Savai sagrāvei lamatas šoreiz izraka viņš pats.

Vēlētāji pateica ko domāja.

Nelīdzēja arī kārtējais Ventspili slavinošais reklāmas sižets, kuru Latvijas Televīzija ”palaida gaisā” vakar, tūliņ pēc ziņu izlaiduma plkst. 18.00. Savādi, ka tas tomēr notika un varēja notikt dienā, ka visa priekšvēlēšanu propaganda ir aizliegta.

Orvela likums nostrādāja pats pret sevi.

Latvijā tagad, acīmredzot, būs tāpat kā Dānijā – lielākā uzvarējusī partija atkāpies otrās un trešās vietas ieguvēju priekšā.

Ārzemju mediji šodien prognozē Dombrovska palikšanu premjera krēslā un paredz Ģirta Valda Kristovska ņemšanos ap nacionālo partiju pievienošanu centriskajai koalīcijai.

Cerams, ka Kristovskim šoreiz neizdosies sagraut saprātīgus politiskos kompromisus, kas var mūsu valsti izvest no krīzes.

Kauliņi ir mesti!

Mūsu 3 oligarhiem, patvērumu meklējot, atradu viņiem Saūda Arābiju.

2011.gada 13. jūnijā
Tālums tuvina.

Attēls: wikipedia. Idi Amins Ugandas oligarhs

Mūsu sabiedētie Latvijas 3 oligarhi patlaban ņemas pa Latvijas medijiem un mēģina pūst mums miglu acīs.
To var skaidri redzēt pat no citiem kontinentiem.
Pašreiz esmu fiziski patālu no Latvijas, taču dators atļauj sekot notikumiem dzimtenē.
Tur iet jautri, kā parasti.
🙂
Viens no ”oligarhu trīnīšiem” tikko uzstājies ar Berluskoni cienīgu runu vakar LNT.  Otrs, piepūstiem vaigiem, ņemas pa ”Dienu”, trešais izskatās apvainojies.
Neiet puišiem.
Saskaņas Centra savādnieki līdzīgi nervozē, mēģinot izlikties par nākamo vēlēšanu trumpja kārti.
Piepūsti vaigi te nepalīdzēs.
😉
Nervozs laiks dzimtenei.
Izskatās, ka visiem trim vajadzētu emigrēt.

Latvijas oligarhi. Foto: Delfi.lv AFI.

Tā būtu labāk mums visiem, viņus – ieskaitot, jo, ja politika kļūst atkarīga no dažu personu naudas maisiem, tad slikti ir demokrātijai un tautai. Mums to nevajag.
Nevēlēsim oligarhiem sliktu.
Lai viņiem klātos labi arī turpmāk, es atradu oligarhu miera ostu – Saūda Arābiju.
Šī valsts jau sen kļuvusi par populāru gāzto valdnieku leiputriju.

Navazs Šarifs. Foto: wikipedia.

Būtībā Sauda Arābija ir jasmīnu revolūcijas kontrrevolūcija. Visi, kas pārstāv ”vecās vērtības” bēg uz šejieni.
Te, piemēram, tagad atpūšas Jemenas diktators, 69 gadus vecais Ali Abdula Salehs. Viņš nav vienīgais, kuram reliģiozi konservatīvā monarhija nodrošina laimīgas vecumdienas.
Turpat rosās Ugandas diktators Idi Amins, kurš 1979. gadā bija spiests pamest dzimteni un caur Lībiju pārcēlās uz dzīvi Jidā.
2003.gadā viņš  nomira 78. gadus vecs, pavadot šeit lielisku un nodrošinātas vecumdienas skopā ar savu gigantisko ģimeni.
Bijušais Pakistānas premjerministrs Navazs Šarifs Sauda Arābijā nodzīvoja 8 gadus. Pēc militārā apvērsuma dzimtenē 1999. gadā, kad tur pie varas nāca Mušrafs.

Zine El Abidine Ben Ali Tunisijas oligarhs, dikators

Bijušais Tunisijas prezidents Zine Abidine Ben Ali savā dzimtenē ir notiesāts, taču var mierīgi ”nospļauties” uz dzimtenes pinkertoniem, jo arī viņam ar 14. janvāri ir piešķirts patvērums Sauda Arābijā. 74. gadus vecais Tunisijas diktators šeit jau paguvis pagulēt slimnīcā, izārstēties un laiski izstaipīties. Notikumus dzimtenē un pavēli par viņa arestu Ben Ali no Saūda Arābijas sauc par ”farsu”.
Tieši tāpat kā mūsu Lembergs novērtē sev adresēto epitetu ”oligarhs”.
Līdzību ir daudz.
Kāpēc Saūda Arābija kolekcionē gāztus oligarhus?
Sauda Arābijas karalim Abdulam ir liels pamats baidīties, lai jasmīnu revolūcijas nepārsviežas uz vietējiem ”košuma krūmiem”. Arī viņa galms ir dziļi iestidzis korumpētībā.
Valsts ir viena no viskonservatīvākajām pasaulē, valdošā dinastija jau 80 gadus tur valsts politiski – ekonomisko varu savās rokās. Sievietēm nav balsstiesību vēlēšanās. Tās nedrīkst pat vadīt automašīnas, staigāt pat ielu normālās drēbēs, piedalīties valsts politiski ekonomiskajā dzīve un darba tirgū uz līdzvērtīgiem noteikumiem.
Mūsu oligarhi nav sievietes.
Viņiem tur būs OK.
🙂
Šlesers, Šķēle un Lembergs nav arī šiītu musulmaņi, kurus Saūda Arābijā vajā un diskriminē.
Vajāšana viņiem tur nedraud.
Arī labi.
Kāpēc demokrātiskā rietumu pasaule liek saudiešiem mieru?
Tāpēc, ka viņiem pieder gigantiskas naftas rezerves.
Mūsu tirāniem tur klāsies labi.
Mums bez viņiem politikā arī.
🙂

Ludviga XIV uzvedības ”fasoni” Latvijai politikā. Oligarhu bēres kā civilā nepiekāpība. Viss būs un notiks!

2011. gada 9. jūnijā
Aizvadītie ”oligarhu kapu svētki” Rīgā ārzemju novērotājiem atbalsojās kā ”oligarhu bēres”. No medijiem spriežot – lielisks pasākums.
Tieši sasaucas ar rietumos tik pierastajām ”civilās nepiekāpības” izpausmēm.
Jā, tas ir OK, un cerams, ka šādi pasākumi šovasar notiks arī turpmāk, visur Latvijā. Jo vairāk šādu pasākumu būs – jo lielāka cerība, ka arī tie vēlētāji, kas nelasa mediju internetā, bet pārtiek no oligarhu kontrolētajām avīzēm un viņu ietekme esošajām radio un TV stacijām, sapratīs reālo situāciju valstī.
Cerams, ka sapratīs.
Līdz šim tauta varu deleģēja oligarhiem un viņu ietekmes partijām.
Līdz šim Latvijā valdīja cerība, ka varas vīri ” ir jau sazagušies pietiekami un tāpēc vairāk nezags”.
Līdz šim bija ticība, ka ”ja cilvēks ir pārticis, tad viņam nav apetīte izlaupīt valsts kasi”.
Neatkarīgās Latvijas līdzšinējā pieredze pierāda, ka apetīte rodas ēdot.
Mēs vēlētāji esam vainīgi, ka pie varas pārāk ilgi esam atļāvuši noenkuroties alkatīgiem, korumpētiem izlaupītājiem.
Viņu varas kāre un arogance pret tautu robežojas ar sadismu.
Šleseram ir pārliecība, ka Saeimas atlaišana bijusi ”nelikumīga”, Šķēle uzskata, ka vakardiena protesti uz viņu vispār neattiecas un Rubikam parlamenta atlaišana šķiet ”farsa solis”.
Ludviga XIV jeb Saules karaļa morāle ir atdzimusi pie mums Latvijas Republikā.
Tāpat kā toreiz – mūsu nekronētie ”karaļi” dzīvo savā privātās greznības un pārticības burbulī uzticot Dombrvskim Žana Batista Kolbēra merkantilās valsts kases glābšanas politiku.
”Valsts – tas esmu es!”- savulaik deklarēja Lui XIV un tupināja dejot saules dejas uz valsts kopējā posta fona. Vēsture viņu šodien raksturo kā Napoleona vai Hitlera priekšteci. Nekrietnībā un cinismā pret saviem tautiešiem viņš bija līdzīgs jebkuram asiņainam diktatoram.
Toreiz, Francijā tauta lielākā daļa nebija apmierināta ar galma greznību, šķiešanos ar naudu. Tauta dzīvoja dziļā postā.
Būtībā tieši tautas pārticības trūkums pret varas slāņu labklājību (nevis karagājieni vai varoņdarbi Briseles gaiteņos) liecina par valsts attīstības standartu.
Mums Latvijā pašlaik šī sprauga ir aizas dziļumā un Nīlas platumā.
Latvijā tautas posts ir kontrasts kaklakungu – oligarhu un viņu svītas pārspīlētajai privātajai greznībai.
Tālāk vairs nav kurp iet.
Nedomāju, ka vakardienas pasākums Rīgā ir bijis ”oligarhu pasūtījums” (NRA) un nesliecos visas pasaules norises vērtēt pēc Krievijai raksturīgās mērvienības – ”kam tas ir izdevīgi”.
Saules nespīd debesīs tāpēc, ka kādam tas ir izdevīgi.
Tieši tāpat arī politikā, lielos krīzes brīžos, notiek pārvērtības, kuru dzinulis nav izdevīgums.
Jakobīņi arī pie mums ir nostājušies uz kara takas. 🙂
Tagad jāgaida, lai viņu iesākto turpinātu citi un šis – civilās pretošanās vilnis turpinātos arī citās Latvijas plisētos un miestos.
”Kapu svētki” ir jāturpina.
Paredzu, ka tur (provincē) tas būs grūtāk, jo provincē dzīvo ”zemnieku partijas” elektorāts un pilsētu galvas lielā mērā ir tieši vai netieši saistītas ar oligarhu partijām vai oligarhu galmu.
Manai tantei Rasmai Reņģē arī šogad būs grūti izšķirties par ko balsot.
Kā jau zemniece viņa sliecas ”uz savējo – zemnieku pusi”, nesaprotot, ka Latvijā partijas nosaukums nenozīmē reālu politekonomisku ieguldījumu.
Partiju nosaukums ir politiska dekorācija.
Āķis ar pludiņu.
Paredzēts naivām, izsalkušām zivīm.
Protams, ka gaidāmajās vēlēšanās oligarhi izmantos jaunu ēsmu.
Centīsies ”ķert mailītes” ar sietu.
Uztraukumā vēlētājs var sabīties.
Tas būtu slikti.
Pastāv cerība, ka kolēģi PR profesionāļi šo palīdzību oligarhiem vēlēšanās nesniegs.
Paši par sevi šie Latvijas oligarhi un viņu līdzskrējēji ar dziļu un analītisku intelektu neizceļas. Tāpēc var prognozēt, ka bez kompetentas palīdzības gaidāmo priekšvēlēšanu kampaņu savā režijā (kā parasti), viņi nopūdelēs.
Viņi to neprot, jo mācās no Krievijas vai ASV un šis laiks Latvijas saitēs ar sabiedrību ir jau garām.
Saskaņas centram arī draud izgāšanās. Lakmusa papīrs ir viņu izgāšanās prezidenta vēlēšanu pasākumā, nesimpātiskā Kravcova un Urbanoviča klātbūtne.
Krievu vēlētāji nav pašnāvnieki.
Tāpēc arī šī partija izgāzīsies tieši tāpat kā Ulmaņa-Šķēles partiju konglomerāts, kas
izgāzās, nesagatavojoties izvirzot Valsts Prezidentu ar vislatviskāko uzvārdu.
Pagaidām no Latvijas politiskās elites puses novērojama izgāšanās sekvenču rinda.
”Bāāc!” – (Dronka pret TV3).
”Bāāc!”- (Sesks par tautas iespējamo, drīzo iemīlēšanos oligarhu prezidentā).
”Bāac!” – (Klaužs pret mediju klātbūtni parlamentā).
Šo sarakstu varētu turpināt.
Pats satraucošākais ir varas cinisms. Spītīga nevēlēšanās atzīt situācijas nopietnību Latvijā.
Latvijas oligarhu agonijā ir arī cilvēcīgi bīstami vaibsti.
Ja līdz šim viņi greznojās ar koncertiem, kuplām ģimenēm un rosola bļodām, kas tika servētas uz Steinway flīģeļa, tad tagad ieskanas bīstamāki akordi.
Piemēram, Kadafī tikko devis savai armijai rīkojumu ”veikt izvarošanas” kā kaujas operāciju Lībijā.
Tātad – valdnieks pavēl izvarot savu tautu un, lai šis nodoms sekmētos – iepērk lielā daudzumā ”Vingras tipa” medikamentus, kurus pēc tam izdala karavīriem.

Lai iznīcinātu tautas pretošanos, diktators pieprasa ne tikai šaušanu, bet arī savējo izvarošanu. Tā vakar ziņoja Starptautiskās krimināltiesas prokurors Luiss Moreno – Okampo.

Līdz šim diktatori un karaļi bija nežēlīgi pret svešiem jeb ienaidniekiem.
Tagad beidzot ir skaidri redzams, ka viņi ir naidīgi arī pret pašniekiem.
Naidīgi pret savējiem.
Mūsējie oligarhi jeb ”rausēji un kampēji” ir tieši tād paši.
Mums jārēķinās ar naida izvirdumiem un neatļautiem kaujas paņēmieniem visu vasaru.
Cinisks riebums pret citādi domājošajiem un ņirgšana par taisnību, patiesību un godīgu dzimtenes mīlestību.
Tālāk viņiem vairs nav kur iet.
Mums ir.
Mēs vēl tikai nāksim!
Viss būs un notiks!
🙂

Kā TV ekrānā savaldīt uzbudinātus Lembergu, Šleseru un Žirinovski?

2011.g. 31. maijā

Vakardienas LTV1 100.pants  ar  vairāku Latvijas politisko līderu, to skaitā viena oligarha (Aivara Lemberga) piedalīšanos atkārtoti parādīja ne tikai Lemberga komunikatora talantu, bet arī stūrī iedzīta un tūlīt nomedīta zvēra reakciju uz ne tik labi apbruņotiem un ne tik agresīviem medniekiem, t.i., politiskajiem oponentiem un raidījuma vadītājiem.

Var redzēt, ka Lembergs ir labi trenējies mediju treniņos treniņu zālēs un arī praksē. Viņš labi apguvis pirmo intervējamā likumu (kā to līdzīgi pārliecinoši dara arī viņa kolēģis Šlesers): lai arī ko tev žurnālists jautātu, stāsti tikai savu vēstījumu un jo biežāk, jo labāk! Otrais likums: smaidi un tu iegūsi simpātijas.
Šo PR metožu skaitu varētu turpināt gari jo gari. Tikpat kā visu to var redzēt mūsu oligarhu arsenālā. Jā, viņiem ir nauda, lai pirktu PR biroju un konsultantu pakalpojumus, taču ir arī talants ļoti efektīvi manipulēt ar masu, kas kā zināms pēc pētījumiem, ir tāda pati kā septiņgadīgs bērns, pirmās klases skolnieks. Ja ar šo masu mēs runāsim kā ar pirmās klases skolnieku, tad masu panākumi garantēti. Mūsu oligarhi to zina un prot.

Taču ir arī žurnālistu un TV programmu vadītāju metodes, kā savaldīt un izģērbt šādus PR treniņos uztrenētus un uzbudinātus Lembergus un Šleserus un parādīt viņu patiesos nolūkus un mērķus.

Izmantojot gan viņu pašu ieročus, gan citus, ko māca žurnālistikas studentiem gudrās grāmatās, kursos un praktiskos treniņos.

 Vienīgā problēma, ka ne jau katru dienu ir jāsastopas ar raidījumu viesiem, kas atnākuši uz studiju, lai iekarotu to, nevis respektētu studijas saimniekus – žurnālistus.

Ideāli būtu, ja kolēģi žurnālisti savām intervijām un diskusijām gatavotos tikpat rūpīgi kā to dara viesi, sevišķi, ja zināms, ka uz TV studiju atnāks Lembergs, Šlesers vai Žirinovskis. Tad ir jāņem laukā arī tādi paši ieroči, ko atnesa studijas viesi, ja mums nav sagatavoti citi- spēcīgāki. 🙂