2011.g. 31. maijā
Vakardienas LTV1 100.pants ar vairāku Latvijas politisko līderu, to skaitā viena oligarha (Aivara Lemberga) piedalīšanos atkārtoti parādīja ne tikai Lemberga komunikatora talantu, bet arī stūrī iedzīta un tūlīt nomedīta zvēra reakciju uz ne tik labi apbruņotiem un ne tik agresīviem medniekiem, t.i., politiskajiem oponentiem un raidījuma vadītājiem.
Var redzēt, ka Lembergs ir labi trenējies mediju treniņos treniņu zālēs un arī praksē. Viņš labi apguvis pirmo intervējamā likumu (kā to līdzīgi pārliecinoši dara arī viņa kolēģis Šlesers): lai arī ko tev žurnālists jautātu, stāsti tikai savu vēstījumu un jo biežāk, jo labāk! Otrais likums: smaidi un tu iegūsi simpātijas.
Šo PR metožu skaitu varētu turpināt gari jo gari. Tikpat kā visu to var redzēt mūsu oligarhu arsenālā. Jā, viņiem ir nauda, lai pirktu PR biroju un konsultantu pakalpojumus, taču ir arī talants ļoti efektīvi manipulēt ar masu, kas kā zināms pēc pētījumiem, ir tāda pati kā septiņgadīgs bērns, pirmās klases skolnieks. Ja ar šo masu mēs runāsim kā ar pirmās klases skolnieku, tad masu panākumi garantēti. Mūsu oligarhi to zina un prot.
Taču ir arī žurnālistu un TV programmu vadītāju metodes, kā savaldīt un izģērbt šādus PR treniņos uztrenētus un uzbudinātus Lembergus un Šleserus un parādīt viņu patiesos nolūkus un mērķus.
Izmantojot gan viņu pašu ieročus, gan citus, ko māca žurnālistikas studentiem gudrās grāmatās, kursos un praktiskos treniņos.
Vienīgā problēma, ka ne jau katru dienu ir jāsastopas ar raidījumu viesiem, kas atnākuši uz studiju, lai iekarotu to, nevis respektētu studijas saimniekus – žurnālistus.
Ideāli būtu, ja kolēģi žurnālisti savām intervijām un diskusijām gatavotos tikpat rūpīgi kā to dara viesi, sevišķi, ja zināms, ka uz TV studiju atnāks Lembergs, Šlesers vai Žirinovskis. Tad ir jāņem laukā arī tādi paši ieroči, ko atnesa studijas viesi, ja mums nav sagatavoti citi- spēcīgāki. 🙂
Vārds vietā! Jo patiesībā tās metodes ir PSKP skolās izietas un balstās vienkāršotā mehānismā – novest auditoriju līdz savam interešu līmenim, un pēs tam to piebeigt ar pieredzi:)
LV žurnālistiem ir DARBS!!!!
Tad sagatavošanās ir atslēga? Citu ieroču nav?
Ieroču ir daudz, sagatavošanās ir viens no tiem. Bet to māca žurnālistikas studentiem.
Un ko jūs gribējāt, lai Lembergs tūdaļ stāsta par savām stipendijām, cik tās lielas, kam izdalītas??? To jūs gribējāt dzirdēt? Tās ir kaut kādas vēršu cīņas varbūt? Arī bez visa tā, viņš ir cilvēks stratēģiski svarīgā biznesā, kurš savu lietu māk, un ietekme loģiski ir arī bez visādām blēdībām. Saudzēt vajadzētu latviešiem savus oligarhus!
Kāpēc saudzēt tos, kam liela ietekme par jums un mums? Neesam taču sadomazohisti?:)
Bet nopietni: studijas viesim ir jāatbild uz jautājumiem, kurus viņam uzdod žurnālisti un oponenti, nevis jātaisa savs priekšvēlēšanu šovs, ko neviens neprasīja.
Visam ir ietekme, no ietekmes neizbēgsi, ģimenei, darba kolektīvam. Tā nesaudzēšana noved tikai pie strīdiem un sabeigtiem nerviem. Un visur jau arī tikai strīdās. Bet, ja par ietekmi, tad visnegatīvākā ietekme šodien ir bankām, kam cilvēki ir parādā simtus tūkstošus, nevis kādus tur nieka dažas štukas, kas kādam izsniegta Lembja “stipendijās”. Viņš ir latviešu uzņēmējs, arī viens moments, kādēļ latviešiem viņš būtu jāatbalsta. Viņam ir ietekme Ventspilī un neapšaubāmi arī naftas u.c. izejmateriālu transporta biznesā. Un tas dod Latvijai arī kaut kādus nodokļus budžetā. Atšķirībā, kas būtu, ja šis bizness nokļūtu ārvalstu kapitāla pakļautībā – es jau nezinu.
Viņam ir tiesības uz teatrālu izteiksmes formu ēterā, ja tā neapvaino. Un, manuprāt, tā neapvainoja. Uz visiem jautājumiem jau tika pārsvarā atbildēts izņemot uz to vienu atvainojiet stulbo: “Nu bet pastāstiet, kā jums ir tik liela ietekme”? Jūs domājat, ka cilvēks jūsu priekšā izritināsies kā tepiķis? Man visvairāk derdzās jūsu acīmedzamās lāču medības. Nav viņš tiks slikts, varbūt pāris gadus nosacīti ir pelnījis, bet ir par ko vairāk būtu jāuztraucas. Bet vispār tam, kas notiek, laikam jānotiek un ūdens jau jāpamaisa putras katlā ir.
Viņš tiešām ir, acīmredzot, ļoti labs uzņēmējs, jo kā nekā piektais bagātākais Baltijā, bet lai tad nelien politikā, ja viņam ir tīrs bizness!
Godīgam biznesmenim, kas pelna naudu ar savu biznesu, politika nav vajadzīga. Viņam nav laika ar to nodarboties, jo jāpelna nauda ar savu biznesu. Un tāpēc īsti biznesmeni kā, piemēram, IKEA vadītājs Zviedrijā I. Kamprāds un citi, politikā nelien, taču ietekmīgi un pazīstami ir visā pasaulē arī bez politikas.
Jo ja biznesmenis lien politikā, tad viņš savu biznesu grib taisīt uz valsts un politikas rēķina un tas nav pieņemami demokrātiskā sabiedrībā.
Ir diezgan liels iemesls kāpēc Lembergs intervijas sniedz tikai kontrolētās vidēs – “draudzīgajos” mēdījos, utt. Vakar par spīti visiem PR štampiem viņš nemaz tik žilbinošs nebija, drīzāk nervozi kaitinošs.
Jā, lai izturētu maratonu medijos viegli viņam nebūs. Īpaši tagad, kad pats sāk parādīties un nevis slēpjas aiz “zemnieku partijas” muguras. Šādiem cilvēkiem mēdz būt daži vājie punkti. Viens no tiem ir paškritikas trūkums, kas neļauj vēsi konstatēt savus “ahileja papēžus”. Viņam tādi ir vairāki. Profesionāļi to pamazām redzēs. Viņu konsultē “melnā PR” pāstāvji un to uzreiz var rpamanīt. Tas palīdz koši uzziedēt pie starta, bet pamazām izgaist laika gaitā. Man ir dažas prognozes, redzēs vai piepildīsies. 🙂
Par Žirinovski saka, ka viņš spējot iekarot arī Rietumu auditoriju
uzmanību (arī svešvalodās). Savulaik O. Špenglers rakstīja, ka
līderim, tāpat kā jātniekam, jāstrādā ne tikai ar galvu, bet ar katru
ķermeņa šūnu, tā sakot, ar cinkšļu palīdzību. Lai cik dedzīgs
Žirinovska pretinieks es nebūtu, nevaru noliegt, ka daudzas viņa
uzstāšanās varētu pielīdzināt bezmaksas PR konsultācijām. Starp
citu, problēmas būtība, manuprāt, slēpjas līderismā. Arī to līdz
zināmai robežai var iemācīties. (Ne tik sen arī Latvijā bagātniekiem
bija pieejamas A. Menegeti konsultācijas.) Tomēr nepieciešamas
arī vairākas ģenētiski noteiktas kvalitātes. Piemēram, spēja izturēt
sasprindzinājumu, t. s. “rakstura spēks” (N. Amosovs), kas līderiem
desmitiem reižu pārsniedz vidējo. [ Skaidrs, ka līderisms var
izpausties gan pozitīvi, gan destruktīvi.] Ja šīm manām pārdomām
ir kāda jēga, tad Jūs žurnālistiem izvirzat ļoti augstas prasības. Cik tas
ir reāli?
Pilnīgi piekrītu. Tikai ir viens “BET”. Līderisms šodien izskatās mazliet citādāk nekā vecajās labajās grāmatās rakstīts. Laiks iet uz priekšu un līdera tēls mainās līdzi laikam. Latvijas līderi ir samācījušies diezgan kategorisku un arhaisku stilu, kas modernā laika cilvēkam nav pieņemams. Tāpēc Twittera ļaudis nav viņu elektrorāts. 🙂 Taču “aitām” tas joprojām der. Destruktīvais līderis AL te arī plūc laurus un mēs pārējie nesaprotam ko lai iesāk…:) Man liekas, ka tieši “atpalicība no modernā laika” ir pats galvenais “zemnieku partijas” un tā līdera klupšanas akmens. Viņu stils ir masīvs, bet ļoti vecmodīgs. Es faktiski prognozēju kur viņi iekritīs…:)
Ja mediji saņemsies – mums izdosies.
Jūs domām ir liela jēga. Par sīm tēmām LV maz diskutē profesionāli.
Prieks ar kādu sarunāties bez kategorisma un ar dziļuma fonu. Forši! Paldies!
Jā, žurnālistiem ir jāizvirza augstas prasības, jo viņiem janodrošina demokratizācijas līmenis valstī. Jo negantāki ir žurnālisti- jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. Es vēlos dzīvot demokrātijā un tāpēc man šādi – perfekti žurnālisti ir ļoti nepieciešami kā šīs valsts pilsonei.
Latvijas ministrija liek ierobežojumus žurnālistu apmācībai. Profesiju standarts ir absurds, zinātnes klasifikators – novecojis. Žurnālisti šodien būtu jāmāca pavisam citādi nekā pirms 5 gadiem. Taču ministriju kvalitātes uzraugi ir citās domās. Viss notiek pa vecam Latvijā. Es mazliet mēģināju pretoties, bet masīvais birokrātu spiediens faktiski iznīcina visu vēlmi uzlabot žurnālistu apmācības kvalitāti. Nākas paklanīties Latvijas ierēdņu spiediena priekšā un …doties mācīt uz ārzemēm zviedrus.
Nu neklausās birokrāti uz mums Latvijā! Yes, tā ir. Ziemeļvalstīs viņi uzklausa daudz nopietnāk un uzmanīgāk. Dzimtenē viņiem (acīmredzot) nav svarīgs rezultāts, bet process. Tāpēc harizmas un “galda paņemšanas” speckurss Latvijas apmācību programmā nav, lai gan šādai pieejai būtu 100% jābūt mediju apmācībā nodrošinātam.
Es jau cenšos. Runāju lekcijās par tēmām, kas attiecās arī uz šo virzienu.
Labi, ka pievērsāt manu uzmanību šīm lietām. Līdz šim par to runāju tikai ar PR studentiem, tagad vairāk pievērsīšos arī žurnālistiem..cik nu mums viņu universitātē un augstskolā ir atlicis.
Mums viņu ir pārāk maz! Diemžēl.
Man jau naivi šķiet, ka cilvēkus šarmē ļoti atklāti un tieši cilvēki, bet tiem mūsu sabiedrība vēl nav gatava. Tas ir tāds latviskuma priekšstats, piemēram teātrī , ja ir par ko, bet tomēr skaļi nesmieties! Pamēģiniet būt brīvs un dabisks – uzreiz sajutīsiet mugurā nosodošus skatienus. Pieklājīgi ir runāt vispārīgās, garlaicīgās frāzēs, pieklājigi ir nepateikt vai samelot.. Mēs to saprotam un mums to dod! Tādi pieklājīgi, bet priekš manis tik garlaicīgi… Interesanti, kas notiktu, ja kāda tā devētā publiskā persona, godīgi un tieši pateiktu, piemēram, man bērnībā trūka naudas un tad es apņēmos, ka darīšu visu, lai man tās būtu ļoti daudz un šobrīd es vairs nevaru apstāties gluži kā kleptomāns. Es zinu, ka esmu neizskatīgs, mazs augumā un tāpēc mīlestību pērku par naudu. Man pataloģiski gribas visur būt pirmajam!
Interesanti, ko tad mēs teiktu! Bet mes esam pieraduši pārtikt no standartfrāzēm. Visā un visur!
Jā, tā ir. Tas ir provinciālisms un nav saistīts ar vietu, kur cilvēks atrodas. Tās ir bailes un ar to sirgst pat cilvēki lielipisētas centrā. Savādi, ka šīs bailes joprojām ir tik gigantiskas pie mums. Gandrīz visiem no kaut kā bail…no nedraugu iemantošanas, no spāņu gurķiem, no ērcēm …no laimes. Labāk neizlekt un dzīvot savu remdeno dzīvīti, kas visiem pa prātam. 🙂
Latvieši kā no uguns baidās no tiešuma, konkrētības, izlēmības!
Ne jau velti “Stundu stāvu domādama, kam lai…. “
21.gs. Kristīnes momentā neiekāps zviedru miljonāra (Holendera) ekskluzīvajā džipā?
Dainu citētājiem un dziesmu dziedātājiem vajadzētu apjēgt – 21.gs. latviešu vairākums sen vairs nelīdzinās saviem senčiem: ‘ Pētnieces: latviešu darba tikums mūsdienās kļuvis par mītu un netiek uzskatīts par vērtību’
http://www.diena.lv/latvija/zinas/petnieces-latviesu-darba-tikums-musdienas-kluvis-par-mitu-un-netiek-uzskatits-par-vertibu-13930961
100. pants un mediji.
Satversmes 100.pants noteic: ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.
Vakar Latvijas televīzijā bija pēdējais raidījums ”100.pants”. Bija jau nu gana interesants, jo raidījuma formāts bija žurnālists ar saviem labāk vai sliktāk sagatavotajiem jautājumiem un raidījuma viesis – parasti kāds politiķis, ierēdnis vai kādas intereses, vērtību vai organizācijas pārstāvis. Raidījuma formāts – 2 cilvēki 25 minūtēs bija visai izdevīgs mediju patērētājam, jo ļāva uztvert domas attīstību, sarunu, reizēm pat strīdu, jautājumu un atbilžu piemērotību, jo nereti par kādu problēmu mediji jau bija sagatavojuši pāris kvadrātmetrus rakstīta teksta un desmitiem minūšu audio un video materiāla, taču situācijas pārzinātājs nereti īsi un skaidri paskaidroja KĀ IR. Ar skaitļiem, faktiem, skaidru paskaidrojumu, kas ir svarīgs un kas nesvarīgs un nepamatoti pārspīlēts. Šādu ieskatu reizēm var atrast tikai starp daudzajiem interneta komentāriem, kad reizēm viens no 50 komentāriem tiešām paskaidro, kas ir un kas nav patiesībā un nekāds redaktors pa vidu nemaisās. Taču tas ir internets, bet raidījums „100.pants” bija Latvijas Televīzijas auditorijai domāts. Tā tomēr bija kā viena no nedaudzajām iespējām saprast kaut ko vairāk par slikto un labo tēlu nemitīgo cīņu, tā bija iespēja internetu nelietojošai publikai saprast kaut ko vairāk. Tieši šādā situācijā jau tas 100.pants var izpausties – valsts medijā uzaicinātajam ir iespēja ne tikai atbildēt un pāris jautājumiem, ko kāds ir izvēlējies, ko pēc viņa domām tā kā vajadzētu, bet atbildot, skaidrot arī savu nostāju, uzskatus un pieredzi. Valsts medijs, valsts nauda, vēlēta, iecelta amatpersona vai dažādu uzskatu dažādas jomas pārstāvoši cilvēki, kam ir iespēja pateikt ko vairāk par redakcionālo saturu.
Zināmā mērā raidījuma viesis reizēm bija tas, kas noskaidroja pārpratumus, izskaidroja situācijas un reizēm arī plašajai pirmās programmas auditorijai vieglajā valodā deva ieskatu par dažādu lietu kārtību, kā vispār lietas notiek un kas ir samuldēts. Šādas iespējas, protams, ir daudz lielākas šādos 2 vai 3 cilvēku sarunu raidījumos, nevis plašajās kolhoza tipa parunātavās, kur kā pamata viesi vien ir kādi 10 un galerijā vēl sēž kādi 20. Šādā formātā ir daudz ērtāk noairēt netīkamos pretjautājumus, jebkurā neērtā brīdī iesaistīt galeriju un „vadīt” sarunu pareizajā gultnē, pierādot to vai citu iepriekšzināmu „patiesību”. Protams, tā var panākt plašāku viedokļu daudzveidību, noskaidrot dažus vai visus tās vai citas problēmas aspektus, savākt viedokļus lielākiem vai mazākiem socioloģiskajiem pētījumiem, veiksmes gadījumā pieredzēt kādu lielāku vai mazāku acting out, vai prastu salamāšanos, vai negribētu izmuldēšanos uzaicināto starpā un vēl šo to, bet tās vērtības un ērtības ir tam formātam piestāvošas un nekādi nevar aizstāt situāciju, ka intervējamais mierīgi, bez steigas un riska, ka raidījuma vadītājs pārsviedīsies pie auditorijai tīkamākiem, prastākiem un populistiskākiem pavērsieniem, ka šis intervējamais varēs uzdot pretjautājumu, precizēt, ko īsti tauta nezin, kāpēc to neviens nav pastāstījis, kamdēļ gan šādas vai tādas muļķības ir tiražētas un auditorija prasti mānīta.
Protams, ka situācija, kad vienam viesim jāuzdod 10 vai 20 jautājumi, jāsagaida atbilde, kas var būt pat veseli divi vai pat trīs teikumi, kaut pieklājības pēc kaut kā jāreaģē, izrādot, ka esi sapratis atbildi, daži jautājumi jākonstruē, par pamatu ņemot atbildes turpat studijā uz vietas, nevis tikai nolasot paša vai redaktora iepriekš sastādītos – tas viss ir diezgan grūti un prasa zināmu darbu un orientēšanos tēmā. Tā kā arī tajā tēmas pārzināšanā raidījuma vienīgais viesis var būt stipri zinošāks, ir zināmi riski, ka raidījuma vadītājs kopumā var neizskatīties nemaz tik labi. To gan var atrisinat, sev un publikai nekompleksojot par savu nezināšanu, bet uzdodot cita tipa jautājumus, kur viesi skaidro tās vai citas problēmas pamatu pamatus vieglajā valodā. Tad gan izpaliks iespēja zīmēties, glaimot auditorijai un bombardēt viesi ar neērtiem jautājumiem, bet vismaz dažiem desmitiem tūkstošu skatītāju būs kaut kāds zināšanu minimums.
100.pants Latvijas televīzijā vairs nebūs. Tā tomēr bija lieliska iespēja iegūt vairāk un labāku informāciju plaši pieejamā valsts medijā. Vai to aizstās kāds cits raidījums? Ne vienmēr, bet diezgan bieži šis raidījums tieši uzaicināto viesu dēļ bija labs un informatīvs. No mediju vides ir aizgājis kvalitatīvs, laba formāta un iespēju raidījums.
Šos jautājumus Jums vajadzētu uzdot LTV vadībai. Man liekas, ka izmaiņas vienmēr nav slikta lieta.
Ja par izmaiņām nav jāmaksā no savas kabatas/konta, ja to sasniedzamie mērķi ir izplūduši / neskaidri (nacionālais pasūtījums) – , tad izmaiņas jābūt kā nepārtrauktam procesam….