Aizvadītās nedēļas virsotnes: Ferrante, situatīvais Tramps un falšā laiva kāpās

Nedēļa atkal garām. Aiz loga sniegs (kā izlaidīgs kaķis) gozējas un rēgojas. Ziņojot par ziemu. Jūra mēģina aizsalt, bet pelargonijas (aukstajā verandā) mēģina nenovīst. Janvāra vidus mūžīgā problēma – par maz saules saules debesīs un par daudz aukstuma nepiemērotās vietās. Taču pievērsīsimies tam, kas noticis.

Laba ziņa ir tā, ka Elena Ferrante – lieliskā neapolitāņu noveļu meistare sāks rakstīt apskatus britu laikrakstam The Guardian. Rakstnieku piesaistīšana mediju periodikai ir lieliska ideja. Tas, ka Ferrantei avīze piešķīrusi atsevišķu sleju, ir patīkami. Izskatās, ka autore ir atguvusies no šoka, kuru izraisīja kāda rokošā žurnālista nevajadzīga ņemšanās pēc rakstnieces īstā vārda, uzvārda un darbavietas atmaskojuma. Ferrante vienmēr uzsvērusi, ka anonimitāte esot ļoti nepieciešama, jo atbrīvo no slavas abstinences un nodrošina aizsargātības komfortu. Taču “racējs” to izpostīja. Nevajadzīgi. Izklaigājās, izbazūnēja vārdu, profesiju un dzīvesvietu. Daudzi šī “atmaskojuma” rezultātā jutās nepatīkami iztraucēti, pārsteigti par “atklājumu”, kas bija vairāk pazemojošs nekā produktīvs solis. Tagad Ferrante atkal parādīsies pie mums ik nedēļu, stāstot par to kas viņai šķiet svarīgi. No itāliešu valodas uz angļu mēli viņas tekstus regulāri tulkos ilggadējā sabiedrotā Ann Goldstein.

Time Magazine 2016. gadā iekļāva rakstnieci gada ietekmīgāko personu skaitā. Pērn viņa kļuvusi par visvairāk lasīto rakstnieci Apvienotajā Karalistē. Jā, ir tulkota arī latviski.

Tātad – laba ziņa. Britu literārajā olimpā ārzemniekam nav viegli. Kur nu vēl līderpozīcijās. Šis – vairāk izņēmuma gadījums un tieši tāpēc tik iepriecinošs.

Aizvadītajā nedēļā #metoo kustībai pievienojās arī zviedru brīvbaznīcas pārstāvji. Iniciatīvas avangradā –  divas mācītājas  no Evanģēlistu un Vasarsvētku draudzēm. Kā aicinājumu šeit izmanto jēdzienu #patiesībajūsatbrīvos (#sanningenskagoraerfria), kas lūdz ziņot par pāridarījumiem baznīcas hierarhijā. Pašlaik aicinājumu jau parakstījuši 436 draudžu locekļi. Kā norāda kristīgā avīze Dagen, atsaucība šajā virzienā esot bijusi daudz aktīvāka nekā sakumā tika prognozēts. Iniciatīvas autores Estere Kazena un Karina Ingridsdotira uzsver, ka  parakstu vākšanas procesā iesaistoties praktiski visi: sākot no pusaudžiem un beidzot ar astoņdesmit gadus veciem sirmgalvjiem. Par ko sūdzas? Par to, ka draudzēs (tieši tāpat kā sabiedrībā kopumā) eksistē maskulīnās iniciatīvas kults: apgrābstīt meitenes un sievietes, izteikt piezīmes un uzmākties arī pēc tam, kad saņemts noraidījums. Mācītāji šos pārkāpumus neuztver nopietni un neizsaka uzbrucējiem nosodījumu. Iemesls ir draudzes nevēlēšanas, lai šādas “nejaukas lietas” nonāktu ārpus baznīcas sienām. Tas kompromitētu ticīgos un pašu baznīcu. Tāpēc sieviešu un zēnu tvarstīšana turpinās kā norma, ar kuru “vājajam” nākas samierināties. Tas, ka arī baznīcas cilvēki ir saņēmušies iztīrīt savu sabiedrību no šīm nejēdzībām ir liels solis uz priekšu. Nevis nedēļas, bet gadsimtu notikums. Paldies! Lai izdodas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šonedēļ apritēja viens gads kopš Donalds Tramps noenkurojies Amerikas Savienoto Valstu prezidenta postenī. Viņa vieglprātīgā attieksme pret faktiem ieviesusi jaunu fenomenu saziņa ar nosaukumu: Fake News. Šo izpausmi viņš ražo pats, taču piedēvē medijiem. Līdz šim neviens demokrātiskas valsts vadītājs nav tik bravūrīgi uzbrucis žurnālistiem kā to dara Tramps. Loģiski, ka rezultāti nav ilgi jāgaida. Šobrīd viņš ir ļoti nepopulārs politiķis valstī un ārzemēs, lai gan ASV ekonomika zied un zeļ. Tieši šī iemesla dēļ būtu pamats uzteikt jauno prezidentu, taču notiek pretējais. Vācu FAZ šodien konstatē, ka savas valdīšanas 355 dienās prezidents Tramps ir izplatījis 2000 nepatiesus paziņojumus (FAZ, 18.01.2018). Vietējie faktu pētnieki Vašingtona apgalvo, ka Tampa izteikumu nepatiesības līmenis esot 70% vērtībā. Tik dramatisku improvizēšanu ar patiesību (visaugstākā ranga amatpersonas līmenī) vēl pagaidām nav nācies piedzīvot.  Prezidenta melošanas intensitāte piespiedusi Washington Post pastiprināt avīzes “Fact Cheker” bloga slodzi. Nodaļas vadītājs Glenn Kessler vācu avīzei šodien atzīstas, ka pazīst Donaldu Trampu jau pamēram 30 gadus, jo agrāk strādājis arī kā ekonomikas un biznesa procesu reportieris. Jau toreiz bijis skaidrs, ka Trampam nepatīk pārbaudīt to ko viņš runā. Ja Donalds “kaut kur” ir “kaut ko” dzirdējis, tad paziņo to uzreiz (nepārbaudot) kopā ar saviem emocionālajiem pārspīlējumiem. “Viņš neko nepārbauda. Runā visu, kas ienāk prātā”, – konstatē Glens, piebilstot, ka Trampa reakcija vienmēr ir situatīva ( konkrētās situācijas noteikta), t.i., viņš reaģē uz konkrētu situāciju emocionāli. Vai prezidents drīkst atļauties melot 2000 reizes viena gadalaikā? Protams, ka nedrīkst, jo viņam vēlāk vairs neviens neticēs. Starp citu, tieši pats Tramps arī ievazāja pērnā gada jaunvārdu Fake News daudzu valstu leksikā un šodien tas nozīmē sadomātas ziņas, kas neatbilst patiesībai. Šķiet, ka Trampa bērnišķīgās izdarības lielā mērā iebelzīs pašlaik tik populārajam konservatīvismam. Simboliski, ka dienā, kad amerikāņi atzīmēja Martina Lutera Kinga dzimšanas dienu, kāds žurnālists pajautāja šodienas ASV prezidentam, vai viņš ir rasists.  Tramps samežģīja atbildi, bakstot ar pirkstu vairāku valstu virzienā, kuru pamatedzīvotāji nav baltie. Nolamājoties, faktiski. Pie viena (nez kāpēc) paziņoja, ka Norvēgijai esot jānodrošina lielāks iedzīvotāju daudzums (!?). Tas nozīmē: “Jā”. Visi šie nejēdzīgie, tukšie un bezseguma prātuļojumi vairāk atgādina klauna uzstāšanos cirkā, nevis nopietna valstsvīra izteikumus publiskajā telpā.

Amerikāņa raksturs veidojies privāto ambīciju un kolektīva atbalsta rezultātā. Pagājušā gadsimta 50. gados ASV konservatīvie veidoja divus virzienus: pirmie, kas neticēja valstij un otrie, kas ticēja ģimenei, reliģijai un sociālās kopības idejai. Reiganam izdevās iekarot abu virzienu simpātijas un zināmā mērā tos apvienot. Pēckara konservatīvie atbalstīja starptautisko tirdzniecību un drošības garantijas, kas tiek veidotas kopā ar sabiedrotajiem ārzemēs. Tramps šodien reaģē pretēji: ir pametis TPP, drīz izstāsies no NAFTA, augstprātīgi izturas pret NATO. Pat briti sāk gudrot par to, ka amerikāņi vairs nevar būt droši sabiedroti pēcbreksita situācijā. Bijušo Rietumeiropas sabiedroto vietā Tramps nekautrējas paust savas simpātijas autoritāriem despotiem, tādiem kā Vladimirs Putins, Erdogans vai Duterte. Šodien tikai 37% novērtē prezidenta Trampa darbu kā labu (Politico, 01.08.2018 ), Turpretī 58% nepatīk Tramps kā prezidents (CBS News, 11.01.2018).

Kuģis

Sudrabas “komisijas” izsprukšana cauri sveikā (ar rezultātu = 0) un viltotā laiva kāpās bija divi lielākie aizvadītās nedēļas notikumi Latvijas politiskajā sfērā. Tas, ka promaskavas Saskaņa kopā ar Lemberga kabatas partiju ZZS jau šodien nosaka Latvijas politikā praktiski visu, nav nekas jauns. Esam kļuvuši par Putina impērijas forštati ar Ventspils mafijas astoņkāji centrā.  Sudrabas komisija neko nenoskaidroja, taču algu par darbu saņēma un cinisms pret valsti no sabiedrības puses tāpēc turpinās.  Normālā valstī politiķi tā nerīkotos, jo iedzīvotāju emigrācijas iemesli nav tikai materiāli. Tie ir arī morāli. Ja valsts un taisnība tiek tik ciniski nozagta no mafijas puses, kā to varējām novērot pēc Rīdzenes sarunu publikācijām, tad iedzīvotāji nevis iet ielās demonstrācijās, bet gan brauc projām. Aizbraukšana ir šodienas latviešu protesta forma pret postsovjetisko valsts pārvaldes stilu Latvijā.  Sudrabai + Kremļa un Ventspils mafijai tas nerūp, jo viņi neko neražo. Tikai iekasē. Ir vai nav darbaspēka Latvijā? Tas viņus neinteresē, jo vēlēšanās var nobalsot arī 5 veči no Užavas un viņi atkal sēdēs pie kloķiem.

Ulmales mājiņa kāpās, kas izliekas par kuģi, nav nekas neparasts. Kamēr Latvijas bagātajiem (ieskaitot alkohola impērijas ķeizaru), nebūs respekta pret noteikumiem (kas attiecas uz visiem), tikmēr mums vēl ilgi būs gan mājiņas, kas izliekas par kuģi, gan laupītāji, kas tēlo mecenātus. Korupciju vislabāk demonstrē arhitektūra. Paraugieties uz Stacijas laukumu Rīgā un visām būdelēm ar nosaukumu “Laimētava”. Vai tiešām kāds ir apstiprinājis šo laukuma apbūvēšanu kā gaumīgu procesu? Acīmredzot ir. Stacijas pulksteņa aplipināšana ar nejēdzīgu celtnes skrandu vien ir ko vērta. Kādam vajadzēja un nauda palīdzēja izdarīt to, ko veselais saprāts neatļautu. Tieši tāpat ir ar mājiņu, kas izliekas ar kuģi Ulmales kāpās. Ja vietējai varai patīk nauda, tad visu var nokārtot un suns pakaļ neries.

Šoreiz suns ierējās un mēs uzzinājām faktu. Sākumā sagrozītu. Pēc tam vēlreiz mums stāstīja to pašu, taču samudžināti. Tagad gaidīsim kas notiks tālāk. Ja pašvaldības pārņems savā kontrolē arī medijus, tad nākotnē Vangažos, Pāvilostā vai Pālē nekad neuzzināsim šādus brīnumus. Tie notiks, bet mēs neko pat nenojautīsim. Kamēr mums būs bagātnieki (kas zaudējuši kaunu) un vietējā vara, (kas slimo ar hronisku alkatību), tikmēr vasarnīcas kāpās liks dokumentēt kā laivas un noziegumus čakli uzticēs izmeklēt pašiem noziedzniekiem.

Vēl viena ziņa ir jaunvārds – viltavas. Šo jaunvārdu savulaik esot darinājis rakstnieks Jānis Ezeriņš. Tas nozīmē, ka Fake News vietā mums tagad ir pašiem savs daiļš vārds = viltavas.  Izplatīt nepatiesas ziņas nozīmē – viltavot.  

Redzēsim vai ieviesīsies.

Galu galā – nedēļa bija laba, jo nebija jāizvēlas starp slikto un labo. Sirdsapziņa vienmēr parāda virzienu un publiskais viedoklis nekad nav ceļa stabiņš vai brīdinājuma zīme. Diemžēl joprojām dzīvojam laikā, kad uzspridzināt atomu ir vieglāk nekā sagraut aizspriedumu.

Tā viš ir.

 

 

 

Vai kūlas dedzinātāji atkal iebalsos mums korumpētus oligarhus?

Speciāli Tvnet

 

slazds Leta

Attēls no TVnet/Leta

 

Pēc dažām dienām ieradīsies vēlēšanas. Kopā ar biļeteniem, pasēm, balsošanas urnām, mediju ieteikumiem un vēlētāju stresu. Daudzi nav izšķīrušies, kā rīkoties. Politiķi pārāk bieži neattaisno savu eksistenci ar godprātīgu darbu sabiedrības labā gan šeit, gan tur, gan citur Latvijā. Taču vēlēt jāiet. Demokrātija to pieprasa, jo šī ir vienīgā iespēja pateikt, ko domājam, un ietekmēt, kā spējam. Vai atstāt pašvaldību stagnācijai, ar esošajiem pie varas? Vai nomainīt esošos ar jaunajiem?

Cerīgāka šķiet pēdējā izvēles iespēja, lai nāk jauni cilvēki un jaunas vēsmas arī reģionālajā politikā. Bez tam vēlams svītrot sarakstos pirmos piecus vai septiņus uzvārdus, lai «ceļas uz augšu» tie, kas ārpus partiju nomenklatūras. Sliktāk tāpēc nebūs.

Labi nobarotie pašvaldību veterāni

Tas, ka dedzināt kūlu nav labi, humāni, godīgi un videi labvēlīgi – to zina visi. Taču tantiņas un tēvoči, kas turpina iesākto svilināšanu katru gadu, kliedz, ka pļaušanai viņiem nepietiekot līdzekļu. Tāpēc vieglāk ir svilināt, par blakusefektiem nedomājot. Tā ir ērtāk.

Tas, ka sēdēt pašvaldību vadībā visu mūžu līdz pensijai nav labi, humāni, godīgi un sociālajai videi veselīgi, zina visi. Taču vīri un sievas, kas ieriktējušies pašvaldību politikā, vēlas saglabāt vēlētos amatus līdz pensionēšanas vecumam un uzvedas kā lokālie karaļi, kurus novākt nevienam neizdosies. Tā arī ir ērtāk.

Ir patīkami bez sviedriem uz muguras tērēt nodokļu naudu, iemetot bonusus arī savā kabatā un pelnot ar «kickback» vai «otkatiem» no zelta publisko ateju celtniecības, sporta monstriem vai no «konservatorijām» un luksusa bibliotēkām. Šie cilvēki ir iemācījušies veidus, kā nemanāmi zagt, atrodoties tuvu nodokļu naudas plūsmai un periodiski pagrābjot no šīs naudas plūsmas sev.

Ko gan citu šie pašvaldību pašreizējie vadītāji spēj paveikt reālajā dzīvē? Bez vajadzīgā un ierastā pašvaldību amata, draudzības korupcijas = «blata» (kuru nodrošina tieši amats) un nomenklatūrai raksturīgas izaicinošās alkatības? Neies taču strādāt atkal par skolotāju skolā vai gāzes inspektoru laukos, ja pierasts staigāt Armani žaketē un braukāt ar tumšpulētiem direktoru automobiļiem? Tas, kurš par «kungu» uzkalpojies, par tādu arī paliks visu savu atlikušo mūžu. Nebrīnīšos, ja drīz Pašvaldību Savienība oligarhiem un mūžīgajiem «priekšsēdētājiem» piedāvās mantot šos amatus bērniem un bērnubērniem, lai turpmāk mazinātu varas stresu un naudas izdošanu vēlēšanu organizēšanai. Tad nevajadzēs vairs rīkot vēlēšanas un attiecīgā ģimene, kas reiz jau tikusi pie pašvaldību kloķiem, turpinās mūžīgi valdīt Ventspilī, Liepājā, Valkā, Jēkabpilī vai Jelgavā. Āmen.

Jā, aizvākt ir gandrīz neiespējami, jo ar likumu un demagoģijas palīdzību esam atļāvuši viņiem sakampt vadības sviras un sūknēt peļņu no amata. Likumi to atļauj un tiesa nenosoda. Izmantojot nodokļu naudu un valsts finansējumu, «viņi» kopā ar mūžīgajām, mafiozajām latviešu politikas iekšējām struktūrām liek lietā maksimāli iespējamo, lai nostiprinātu savu status quo vēl četrus un 9 x 4 gadus uz priekšu. Uz mūsu rēķina. Mūžīgi. Šo pieeju politikai raksturo egoisms un elitārisms, un to sauc nevis par stabilitāti, bet gan par stagnāciju, jo purva loģikai nav nākotnes izredžu.

Ikvienam «citam» vai «jauniņajam», kas nāk no malas (ar vislabākajām idejām galvā), nav iespēju uzvarēt ilgstoši nobarotos pašvaldību oligarhus. Taču mēs varam palīdzēt. Drīkstam svītrot partiju sarakstos pirmos piecus vai septiņus pretendentus, nosmeļot politikas korumpēto tauku kārtu. Tāpēc dosim iespēju citiem pacelties uz augšu, tikt pie varas un mēģināt taisīt politiku uz jaunas bāzes, jo veco stagnantu laiks patiešām ir garām. Tas būs taisnīgāk, godīgāk videi un sabiedrībai.

Zinātne piedāvā egalitārismu

Cilvēce vienmēr tiekusies pie taisnīguma. Arī politikā. Vēl 1971. gadā Džons Rovls (John Rawl), publicējot savu grāmatu par «Taisnīguma teoriju» politikā un publiskajā telpā, mēģināja atrast šo publiskās telpas egalitārisma jeb godprātīga pārvaldījuma atslēgu, kā pretstatu egoismam un elitārismam. Lai sabiedrība veidotos taisnīga, tai jānodrošina līdztiesība un brīvība ikvienam sabiedrības loceklim. Īpaši pievēršoties grupām, kas dzīvo vissliktāk. Tieši neveiksmīgajiem jāiet palīgā pirmām kārtām un pārējiem šī iniciatīva ir jāatbalsta. Šī teorija ietekmēja politisko filozofiju, praktisko ētiku un izraisa diskusijas joprojām. Pers Sundmans savā jaunākajā grāmatā (Egalitarian liberalism revisited. On the meaning and justification of social justice, Uppsala Studies in Social Ethics) piedāvā kreiso pozīciju, kurā katram iedzīvotājam ir tiesības pieprasīt sev nodrošinātu un cienījamu dzīvi no valsts. Kaut kas tuvs Ļeņina idejai, kur katram pienākas pēc vajadzībām (nevis nopelniem). Ideja nav slikta, taču pagaidām nav funkcionējusi praksē, jo visas labās ieceres nojauc privātīpašums, kas neļauj visiem sadalīt «konfektes» taisnīgi cilvēcīgās alkatības dēļ. Papīrs iztur teorijas, bet prakse tās nogalina reālajā izpildījumā.

Roberts Noziks Roula teoriju sazāģēja gabalos, aizstāvot tieši privātīpašumu. Ikviens no mums taču grib savu mantu. Piemēram, mūsu pašvaldību vadītāji, kas iegāja politikā kā pelēksejaini padomju nomenklatūras kalpotāji ar dzīvokļiem blokmājās un salauztu zapiņu nampriekšā, šodien reprezentē naudīgākos un bagātākos Latvijas iedzīvotāju slāņus ar muižām piepilsētā un pāris Jaguāriem stallī. Amats viņiem ir palīdzējis labi nopelnīt un kļūt turīgiem uz mūsu rēķina. Vispār jau politikā tā darīt aizliegts, jo tautas kalpa darbs nedrīkst kļūt par amatpersonas peļņas avotu. Tieši tāpat kā tiesnesis nedrīkst piespriest lielāku sodu tam, kas viņam nav samaksājis par spriedumu, arī politiķis nedrīkst pieskaņot sev likumus un noteikumus tā, lai pašam būtu ērtāk un celt būves tikai ar «atrites» jeb rollback efektu. To sauc par varas alkatību. Viņi ir bagāti amata dēļ. Tieši tāpēc nedrīkst atrasties šajos amatos arī turpmāk.

Teorija deklarē, ka šādi sapelnītais ir jāatņem un iegūtais jāizdala vietējo bērnunamu, sociālo māju un slimnīcu vajadzībām. Ja olimpiskajā spēlēs godīga cīņa nozīmē demonstrēt labāko rezultātu un par to saņemt olimpisko medaļu, tad godīga līdzekļu sadale sabiedrībā nozīmē dot tiem, kuriem visvairāk vajadzīgs. Diemžēl godprātīgas sadales vietā demokrātija viņiem atļauj demagoģiju ar tirgus loģikas argumentiem. Tā sakot, samaksā, un tu dabūsi. Piemēram, biznesa puiši samaksā kādai partijai priekšvēlēšanu kampaņas vajadzībām un par to nopērk direktora vai ministra amatu valdībā. Tumšo ielu apgaismojuma ierīkošanas vietā tiek celtas nekam nevajadzīgas sporta zāles, no kurām iznāk labākas atrites, un ielas var bruģēt ar pašvaldības vadītājam piederošās fabrikas saražoto bruģi. Tātad ir divas izvēles: vai nu godprātīga naudas sadalīšana, vai tās nomaiņa ar tirgus loģiku pašvaldību vadītāju privāto interešu labā. Tieši šajā brīdī, kad veca un slima vēža pacienta vietā ārsts dod priekšroku veselības ministram, kuram jāizvelk no īkšķa skabarga, nākas novērot tirgus darījuma afēru godīga resursu sadalījuma vietā. Skumji, ka tā notiek. Elitārums joprojām grūž ārā no segliem egalitārismu.

Legalizētie meli jeb ķirurgs – zārcinieks

Ja lielas slimnīcas ķirurgam ienāks prātā iedibināt zārku ražošanas cehu, sākt apbedīšanas tērpu šūšanu, pasākumu pārdošanu un kapličas rituāla piedāvāšanu saviem pacientiem, tad nebūs ilgi jāgaida līdz brīdim, kad skalpelis darbosies daktera privātā biznesa, nevis pacientu veselības interesēs. Tādā slimnīcā mirs vairāk nekā izveseļosies, jo tirgus loģika nāvi pieprasīs vairāk nekā veselību. Slimniekiem te nebūs balss, un viņos neviens neklausīsies. Izlems tie, kas nosaka tirgus situāciju šajā ārstniecības iestādē. Tā tas ir. Nav godīgi vai taisnīgi, bet tā notiek, jo ētika šiem darboņiem ir svešvārds.

Līdzīga situācija šodien izveidojusies arī vairumā Latvijas pašvaldību. To vadītāji ir iekārtojuši savu privāto biznesu, kas saņem pasūtījumus no paša. Labā roka sagādā biznesu kreisajai rokai, un lietas notiek tieši tāpat kā ķirurga – zārcinieka biznesā. Pat vēl vairāk – pašvaldības attīstības stratēģija tiek konkrēti pieskaņota vietējās politiskās elites biznesa vajadzībām.

To lieliski varēja novērot Krišjāņa Barona ielā Rīgā, kas jau ilgāku laiku atgādina nemākulīgi bruģētu gruvešu kaudzi ar vārgulīgiem žagariem dekorācijā, kur rakāšanās turpinās on-line joprojām. To apliecina arī svaigi izbūvētā, aklā «promenāde» gar padomju armijas ekoloģiski noziedzīgi aizbērto Juglas kanālu kādas citas, daudz vajadzīgākas rekonstrukcijas vietā. Kur nu vēl vēl virkne projektu, kas rāda, kā: 1) labā roka vienmēr maksā tikai kreisajai, 2) nauda tiek investēta jomās, kas lutina valdošās partijas vēlētāju vajadzības. Vai mums pārējiem skauž? Nē, neskauž, taču ir acīm redzami, ka projekti netiek veidoti godīgi. Bez tam atrodas personas, kas tiecas pat legalizēt nenormālību kā normu ar moto «nauda tā dara». Nē, nedara vis. Tā dara negodīgi cilvēki. Viss atkarīgs no amatpersonām, kas šo naudu lieto. Tāpēc alkatīgos pašvaldību vadītājus vajag novākt no siles, kurā ražo naudu, nevis taisnīgu politiku sabiedrībai.

Ja mums valsts līmenī un pašvaldībās būtu konsekventi funkcionējoša rokošā žurnālistika, tad jau sen būtu liecības ar pierādījumiem par «ķirurgu – zārcinieku» biznesu pašvaldībās un sabiedrība šos večus no kloķiem novāktu. Taču izdevēji minēto disciplīnu neatbalsta. Tāpēc šodien Latvijas ainavā varam novērot Ventspils mēra Lemberga nenogurstošo bugi-bugi deju ar valsts tiesu sistēmu un brīnīties par postsovjetistu loģikas izturību modernā laika apstākļos.

Ja redzam, kā pašvaldību vadītāji un amatpersonas pērk sev jaunus braucamos, kašmira mēteļus, dzen bērnus uz ārzemju privātskolām un ceļ aizvien «krutākus» jumta dzīvokļus vecpilsētā, tad varam secināt, ka Latvijas pašvaldībās ir nauda, kuru var stūrēt savam maciņam par labu. Tā sakot – sev par labu. Tas nozīmē, ka alkatīgos nedrīkst atstāt pie varas, jo būtu jābūt pavisam citādi. Ievēlētajam pašvaldību līderim pirmām kārtām jācenšas uzlabot vistrūcīgāko sabiedrības slāņu (nevis savas) vajadzības, jo viņš taču ieiet politikā, lai kalpotu mums, nevis uzbarotos pats. Taču: 1) trūcīgajiem nav kanālu, lai publiski deklarētu savu postu, 2) pārāk skaļi skan viltus brēcēju balsis (piemēram turīgie, kuri uzskata, ka viņu nodokļi jāsamazina un tml.), 3) ne vienmēr tie, kuriem visvairāk vajag palīdzību, spēj to pieprasīt.

Tie, kas pieraduši pie mazumiņa, ir iemācījušies ar to samierināties. Tieši tāpat kā tie, kuriem vajag daudz, nekad nepārstās zagt, ja seifa durvis stāvēs vaļā.

Zvejnieki ar laivām dārzā

Viena no vispretīgākajām īpašībām ir liekulība. Tā novērojama arī patlaban publiskajā telpā, kad pašvaldību līderi dekoratīvi pielien vēlētāju kaprīzēm, lai «nopirktu» balsis. Saskaņa pērk Rīgas iedzīvotājus ar bezmaksas sabiedriskā transporta solīšanu. Turpat līdzās ar to pašu solījumu mīņājas arī Lemberga kabatas politiskā organizācija ar oficiālo nosaukumu zaļo zemnieku partija. Trūcīgākie rīdzinieki balsos par tiem, kas sola lētu vizināšanos tramvajā. To sauc par «kumosiņa vilinājumu», kad būtisku pārkārtojumu vietā piedāvā konfekti. Taču pastāv arī citi pielīšanas veidi, kas ir daudz nepatīkamāki par šo «burkānu ēzelītim». Viens no tādiem ir «izpatikšanas tradīcija» jeb bruģa zemnieku godināšana. Man ar šo efektu tikko nācās saskarties gan kādā piejūras pašvaldībā, kurā vietējo intereses (lasi – valdošās partijas vēlētāju intereses) tiek stādītas pāri valsts interesēm, gan Rīgas reģionā, kurā notiek tieši tas pats ar tā saucamās Rīdzinieka kartes palīdzību. Vietējiem pielien, lai iegūtu balsis vēlēšanās. Tā vietā nejēdzīgi devalvējot pārējos valsts iedzīvotājus (kas nav vēlētāji attiecīgajā pašvaldībā).

Saksim ar pirmo – neskartā dižjūras piekraste ir mūsu valsts bagātība. To zina visi, kas brauc šurp to apraudzīt (maksājot vietējo viesnīcām), un pašnieki, kas lepojas ar savu neskarto un daiļo piejūras dabu – floru un faunu. Te liedagā dzīvo reti sastopamais, aizsargājamais smilšu krupītis, kura izplatība samazinās cilvēka darbības rezultātā un pašlaik ir uz iznīcības robežas. Maija beigās un jūnijā skan krupīša dziesmas, kuras klausīties dodas ne tikai pētnieki, bet arī tūristi. Man šis krupis ir simbols neskartajai un tāpēc tik vērtīgajai piekrastes dabai. Taču tā eksistenci regulāri apdraud liedaga dangātāji. To skaitā arī, piemēram, vietējie zemnieki, kas nodarbojas ar zvejniecību (kā hobiju) un, vedot laivas uz jūru, samaļ kāpas un piesārņo liedagu.

Mola nav, piestātnes nav, bet ar zvejniecību esot jānodarbojas. Pirmskara tradīcija to prasot. Ja reiz tradīcija, tad būtu jāiekārto piestātne, laivu novietne, nevis jāuzskata par normālu lietu, ka katrs «zvejnieks» divas reizes dienā brauc ar traktoru un piekabi uz jūru, lai tur iemestu un savāktu pustukšos tīklus. Protams, pāris hobija «zvejnieki» ar savām riepām un ikdienas eļļas sliedēm liedagā ne tikai iznīcina smilšu krupja eksistenci, bet arī visu mūsu kopīgo dabas bagātību – krāšņo Kurzemes piekrasti. Viņu trūcīgā «nozveja», protams, valstiski un tālredzīgi raugoties, neattaisno esošā hobija eksistenci. Taču pašvaldībai šie cilvēki ir vēlētāji, un tāpēc mums pārējiem (kopā ar smilšu krupi, kas arī nebalsos pašvaldības vēlēšanās) ir jāpacieš. Priekšroka tiek dota liekulībai vietējo vēlētāju priekšā, nevis loģikai.

Tas pats novērojams arī Rīgā. Rīdzinieka kartes ieviešana sabiedriskajā transportā ir rupjš pliķis pārējiem Latvijas iedzīvotājiem no galvaspilsētas pašvaldības puses. Arī jelgavniekiem vai alūksnietei ir jāpārvietojas pa Rīgu darba, mācību vai citu vajadzību dēļ. Rīga ir galvaspilsēta, te atrodas slimnīcas, ministrijas un citas iestādes, kas jāapmeklē arī tiem, kas galvaspilsētā nedzīvo. Turpretī partija Saskaņa un Gods kalpot Rīgai tagad ar šo karti cenšas uzpirkt Rīgas = savus vēlētājus kā privileģētu grupu, cerot uz sev simpātisku balsojumu trešajā jūnijā. Šāda dekoratīva lišķība, liekulība ir šķebinoša, jo visās pasaules pilsētās vietējiem mēdz piedāvāt mēnešbiļeti vai gada karti ar būtiskiem cenu atvieglojumiem, kas ir normāli. Taču Ušakova-Amerika režijā Rīdzinieka karte ir politiskās aģitācijas lozungs vēlētāju savaldzināšanai.

Ir jāprasa

Vēlēšanas tuvojas. Cerēsim, ka mūsu velētāji beidzot atgūsies no iedomas par to, ka «bagātajiem pietiek» un tāpēc «viņi vairs nezags», atceroties, ka apetīte rodas tieši ēdot. Tieši tāpat kā cirka dresūrā par pareizu triku dzīvnieks saņem našķi, arī Rīgā valdošā partija dresē sev Rīgas iedzīvotājus vajadzīgajā režijā. Tādējādi trūcīgā pensionāre, kurai Ušakovs iedod atlaidi trolejbusā, pat nespēj iedomāties, ka viņai citā valstī un pilsētā pienākas vēl daudz vairāk atvieglojumu un pakalpojumu nekā Rīgas dome piedāvā šodien. To pašu nesaprot sirmgalvis Ventspilī, kuram Lembergs uz svētkiem regulāri piegādā nelielu naudiņu kā cukurgraudiņu, lai tas vēlēšanās nobalsotu pareizi.

Taisnīgums pieprasa, lai mēs nevis privileģējam tos, kas balsos par mums vēlēšanās, bet gan izturamies pret katra vajadzībām kā unikālu kategoriju. Tātad – nevis privilēģijas pret noteiktām vēlētāju grupām, bet pret katru atsevišķi (skat. Axel Honneth, Nancy Fraser, Iris Marion Young).

Taisnīgā sabiedrībā katram jāspēj apzināties savas iespējas un vajadzības, tāpēc jānovāc politiskie un ekonomiskie šķēršļi, kas šo pieeju grauj. Katram cilvēkam ir tiesības būt brīvam, ietekmīgam, saprastam un akceptētam. Pagaidām tā nenotiek. Tirgus ekonomika mums demonstrē nepārtrauktu habitus cīņu par varu un vietu hierarhijās. Vēl neesam nonākuši pie sliekšņa, kur sākas ceļš pie godīgas un taisnīgas sabiedrības. Taču šis ceļš eksistē. Mums atliek to izvēlēties un iet.

Tāpēc vēlēšanās rīkosimies atbildīgi un piedāvāsim mūsu valstij jaunas iespējas jaunu un atbildīgu cilvēku vadībā. Ievēlēsim tos, kas nav bijuši pie varas.

Svītrosim pirmos septiņus. Citādi kūlas dedzinātāji par cukura graudiņu mums atkal iebalsos oligarhus pašvaldību vadībā.

Svītrosim un dosim ceļu svaigam gaisam.

Latvijas dēļ.

 2017. būs liktenīgais gads Eiropas ēkai. Vai nodrošināsim tālredzīgo bremžu sistēmu?

Speciäali TVNet

eukarogs

Attēls no TVNet

 

Aizvadītais gads paņem sev līdzi nepiedodami daudz upuru un ieies vēsturē ar traģiskiem notikumiem, kas (zināmā mērā) atsauksies arī uz mūsu dzīvi nākotnē. Labā ziņa ir tā, ka šis gads aizies un vairs nebūs. Sliktā, ka 2016. gada notikumu tulkojumā aktīvi iesaistās populisti, kas mēģina no tā sev iegūt politisku peļņu. Tā sakot – vēlas «uzcept olas» uz pannas, kas novietota uz ugunskura, kuru nodrošina kaimiņa degošā māja. Automātiska bremžu sistēmā šādās situācijās noder. Vai iemācīsimies to sarūpēt?

Terorisms un šaha loģika

Aizvadītais bija terorisma eskalācijas gads. Pašā vasaras vidū, 28. jūnijā, trīs cilvēki mēģināja aizdedzināt Stambulas lidostu, lai pēc tam to uzspridzinātu kopā ar sevi un iespējami daudziem pasažieriem. Detonējot spridzekli, viņiem izdevās nogalināt 44 un ievainot 200 nevainīgu cilvēku. Masu slepkavošanas «pasākums» norisinājās pie starptautisko lidojumu termināla un tika forsēts brīdī, kad vietējie policisti kļuva aizdomīgi. «Biju jau izgājis cauri drošības kontrolei un sēdēju uzgaidāmajā telpā pie sava lidojuma,» stāsta Markuss. «Tobrīd nogranda pirmais sprādziens. Sarāvāmies. Paskatījāmies cits uz citu. Nolēmām, ka vainīgi ir celtnieki. Laikam kaut ko spridzina. Pēc minūtes simtiem cilvēku traucās mūsu virzienā. Sapratām, ka noticis uzbrukums. Teroristi,» nopūšas Markuss. Viņam izdevās izvairīties no ticīgo fundamentālistu lamatām. Citiem klājās sliktāk. Pie tā sākam pierast. Šodien šādi notikumi jau kļuvuši par ikdienas rutīnu daudziem, kas dzīvo Briselē vai Parīzē. Līdz mūsu Rīgai vai Bolderājai spridzinātāju fanātisms vēl nav nonācis. Pagaidām mitināmies miera ostā, tālu no asiņainajām masu slepkavībām. Taču drošība var izrādīties mānīga un notikumi var sākt tuvoties arī mūsu platuma grādiem. Kas ir šie ārprātīgie ticības fanātiķi, kuri idejas vārdā gatavi iznīcināt iespējami daudz nevainīgu ļaužu?

Jūlijā turku policisti arestēja 30 iesaistītās personas Stambulā, ar līderi Ahmedu Čatājevu priekšgalā. 36 gadus vecais čečenu izcelsmes terorists bija nosēdējis pāris gadus zviedru cietumā par nelikumīgu ieroču kontrabandu. Pagātnē Čečenijas kara veterāns, tagadnē – islāma kaujinieku rindu papildinātājs no bijušajām Padomju Savienības Āzijas republikām. Karojošo musulmaņu vienību komandieris. Tieši viņa vienība arī veidoja Stambulas spridzinātāju kodolu. Esot cīnījies par Čečenijas neatkarību pret Krieviju un pēc tam 2003.gadā ieguvis politisko patvērumu Austrijā. Sulīgais bēgļu pabalsts Alpos nebija viņa ambīciju bremze. Līdzīgi uzvedās arī 23 gadus vecais Osama Karajems, kurš bija viens no septiņām personām, kuru aizturēja sakarā ar atentāta organizēšanu Briseles lidostā un metro sistēmā 22. martā. Līdzīgs raksturojums arī pārējiem ar terorismu apsēstajiem, kurus noķer, nošauj vai notiesā. Izskatās iespaidīgi, taču velns nav tik melns, kā viņu mālē.

Pašreizējais terorisms nav neuzvarams orkāns, kuru neiespējami izklīdināt. Jā, tas ir bīstams, taču laicīgs. Neaizmirsīsim, ka arī visi līdzšinējie cilvēces kari ir notikuši «ticības dēļ». Tāpēc islāma fundamentālisti principiāli neatšķiras no krustnešiem, polpotiešiem vai boļševikiem. Ideoloģiskā dziesma ir tā pati, tikai kaujas metodes citas. Ja reiz cilvēcei ir izdevies savulaik novākt visus līdzšinējos masu slepkavas no politiskās skatuves, tad izdosies arī izdzēst alkaidiešus (un viņiem līdzīgas kaujas frakcijas) no mūsu reālās ikdienas ainām. Vienīgā problēma pagaidām ir tā, ka nejaudājam saprast jaunās frontes līnijas un kauju reljefus, kas norisinās uz miera apstākļu dekorāciju fona. Bez tam daudz vairāk cilvēku «no viņu rokas» iet bojā Āzijā un Āfrikā nekā Eiropā.

Protams, pērn visplašāko pasaules uzmanību maniaku ārprāts izpelnījās 14.jūlijā franču Nicā, kur gāja bojā 84 cilvēku nacionālo svētku laikā. Terorisma aktam tika izmantota smagā automašīna, kas apzināti iebrauca pūlī Islāma valsts uzdevumā. Atkārtoti šis paņēmiens tika likts lietā Ziemassvētku laikā Vācijā. Arī tur reliģiozais fanātiķis nolaupīja poļu automašīnu, nošāva šoferi un izmantoja viņa smago braucamo kā «ceļa rulli» Berlīnes Ziemassvētku tirdziņa apmeklētāju nogalināšanai. Analīze rāda, ka Scania automašīnas bremžu sistēma bija iedarbojusies automātiski, neļaujot teroristam nogalināt maksimāli daudz cilvēku. Iespējams, ka šis atklājums ir simbolisks un norāda, ka nākotnē jāizmanto tālredzība jeb spēja iekodēt mūsu drošību visās riska situācijās. Tas ir iespējams, mēs tā arī darīsim. Uzvarēsim maniakus ar šahistu cienīgu aprēķinu. Tieši tāpēc mūsu nākotne būs drošāka, nekā bija pagātne.

Politiskais kartelis un tikumības kardināli

Pērnais mūsu valstī bija Ventspils oligarha triumfa gads. Parasti biznesā «vadošo amatu savstarpējo sadalīšanu» (kuru nekautrīgi piekopj Latvijas vadošās pozīcijas un tā saucamās opozīcijas partijas) sauc par karteļa veidošanu. To apkaro, un autorus mēdz sodīt. Sadalot vadošos valsts amatus (partiju starpā), politiskā nomenklatūra grauj demokrātiju valstī. Diemžēl. Šo procesu atkal varējām novērot jaunās valdības veidošanas frekvencēs, brīdī, kad 20. janvārī prezidentam Vējonim tika veikta sirds operācija un premjera krēslā nosēdās otrs Ventspils kabatas partiju cilvēks Māris Kučinskis. Slimais prezidents izveseļojās, taču palika amatā, un jaunais premjers turpināja valsts stagnāciju pēc pierastās shēmas. Neatejot no kases, Ventspils panāca sev gigantiskus valsts finanšu iešļircinājumus «sportam un kultūrai». Nedomāju, ka galvaspilsēta no Rīgas tāpēc tiks pārcelta uz Lembergpili. Taču valsts naudas iesūknēšana kārtējo reizi «publikai» pierādīja, kurš šajā valstī «ir ar ūsām», un atradīsies naivie, kas šo «PSRS sagādnieka» lomu traktēs kā «laba saimnieka» piemēru.

Tas nozīmē, ka cerība uz modernu valsts politisko pārvaldi Latvijā joprojām paliek kopīgas vēlmes līmenī un to varam mierīgi pārcelt kā nerealizētu sapni uz nākamo 2017.gadu.

Pērnais gads iezīmējās ar Putina un kremlistu propagandas panākumiem mūsu publiskajā telpā. Mākslīgi ģenerētās Kremļa propagandas tehnologu idejas un interpretācijas strauji iesakņojušās arī latviešu smadzenēs, pateicoties netraucētai Krievijas valsts kontrolēto mediju ofensīvai un vietējo nacionālkonservatīvo spēku garīgam atbalstam. To uzskatāmi pierādīja amizantās, «nacionāļiem» iedalītās Tieslietu ministrijas histērijās pret Stambulas konvencijas parakstīšanu Latvijā. Prasība aizliegt fiziski izrēķināties ar sievietēm pēkšņi tika nobīdīta kulisēs, priekšplānā izbīdot «bailes par ģimeni», kas tikšot iznīcināta, ja sievietes iekaustīt vairs nedrīkstēšot. Mēģinot iestāstīt, ka sievietes sist ir normāli, un visur saredzot geju draudus tradicionālajai ģimenei, iebiedētajiem juristiem un tikumības kardināliem pagaidām neizdevās nostutēt Latviju tumsonīgāko valstu pulciņā. 18. maijā Latvija tomēr parakstīja Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Pieļauju, ka ultrakonservatīvie vēlējās labu un ka modernais laiks ir viņiem nesaprotams, tāpēc tiek pārprasts. Diemžēl traģiski ir tas, ka «tik viegli sabaidāmie» Latvijā atrodas «tik tuvu varas svirām». Skatīsimies, kā ies ar ratificēšanu parlamentā.

Nākamā aizejošā gada anekdote bija tās pašas ministrijas tikumības normu ieviešana nākamajiem laulātajiem draugiem jeb «Pirmslaulību mācību programma». Atkal neiztika bez komiskām tikumības ainiņām, kas jau kļuvušas par klasiskiem jokiem sociālajos medijos. Skumja ir nevis šāda birokrātu jaunrade, bet gan viņu nespēja atzīt kļūdas un uzmākšanās sabiedrībai ar savu obligāto apsēstību.

Panamas dokumentu atmaskojumi maz aizķēra Latvijas sabiedrības publisko domu, kas, protams, ir žēl. Rokošās žurnālistikas uzplaukumu šajā virzienā novēlēsim sev 2017.gadā.

Līgo Brexit un spriedzes saasināšanās

23.jūnijā Apvienotā karaliste nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Gerts Vilders, Marina Lepēna par to noteikti iebaudīja šampanieti. Lai gan pagaidām nav ziņu par līdzīgu referendumu ģeometrisko progresiju citur, tomēr Eiropas Savienība ar šo balsojumu Jāņu vakarā saņēma pamatīgu pliķi. 8. novembra vēlēšanu rezultāts ASV Briseles pēriena efektu paspilgtināja. Protams, varam šos notikumus vērtēt gan kā neapmierinātības demonstrāciju, gan arī kā izaicinājumu politkorektajai elitei. Taču varam arī paraudzīties dziļāk un konstatēt, ka liela nozīmē šajos procesos bija apzinātai faktu manipulācijai sociālajos medijos, kas šodien jau pārņēmuši etablēto masmediju ietekmes telpu. Vēl jūnijā nesūrojāmies par to, ka sociālie mediji piegādā sagrozītu informāciju un pavisam konkrēti maina politisko ložu sadalījumu. Tagad, pēc Krievijas tiešās piedalīšanās Trampa priekšvēlēšanu kampaņā, šī pati tēma jau tiek apskatīta plašāk, jo efekti ir uzkrītošāki. Neviens vairs nevar būt drošs tīmekļa komunikācijas priekšā. Tā nosaka visu, neatkarīgi no tā, vai mēs to atzīstam vai ne. Cits jautājums ir komunikācijas procesu diriģenti un mūsu spēja ietekmēt notiekošo un tos, kas pārkliedz pūli.

Kas notiks tālāk? Vai Eiropas namu labējiem populistiem izdosies sagāzt drupās tāpat kā Krievijas bumbvedējiem Alepo? To redzēsim nākamgad, kad pie vēlēšanu urnām dosies Nīderlandē, Vācijā un Francijā. Iespējams, ka briti ar savu Līgo balsojumu ir nobruģējuši ceļu Marinai Lepēnai uz Elizejas pili. Redzēsim.

Nepatīkams 2016.gada nobeigums bija arī Amerikas Savienoto Valstu un Krievijas attiecību tālāka sarežģīšanās. Vašingtona izraidīja 35 Krievijas diplomātus, apsūdzot tos spiegošanā. Putins (kā parasti) visu noliedza, un Dmitrijs Peskovs solīja «atbilstošu pretreakciju». Amerikāņiem tas sāpēšot. Esot jānogaida tikai trīs nedēļas, un tad Baltajā namā iekārtošoties Krievijai labvēlīgais Donalds Tramps. Tā domā Putina galms, jo «visi, ne tikai amerikāņi, to vien gaida, lai Obama pazūd no politiskās skatuves, un būs priecīgi par to» (Krievijas vēstniecības Lielbritānijā viedoklis mikroblogā Twitter). Skaidrs, ka vainīgie skaitās krievu hakeri, kas mēģināja un viņiem izdevās ietekmēt ASV vēlēšanu iznākumu. Nav skaidrs, kā pagriezīsies ASV ārpolitika pēc 20. janvāra. To rādīs laiks.

Piektdienas rītā strauji nokritās dolāra kurss. Eiro uzkāpa no 1:0400 līdz 1:0650. Mūsu un starptautisko politiķu zināšanas «naudas loģikā» joprojām esot «vairāk nekā nepietiekamas». Tā uzskata finanšu eksperti. Īpaši traģiski tas novērojams patlaban, jo šodienas makroekonomiskajos modeļos naudas «kā tādas» vairs vispār nav, – uzskata Mikaels Klumhofs, Starptautiskā valūtas fonda analītiķis. «Gandrīz visa nauda, kura šodien eksistē, tiek veidota bankās kā parādi. No vienas puses, ekonomika nevar funkcionēt bez naudas, bet no otras puses – banka spēj saražot naudu tikai tad, ja kāds ņem kredītu. Visiem ir jāiestieg parādos, citādi naudas nebūs un ekonomikai nebūs nodrošināta asinsrite. Tie, kas atdod parādus, bremzē šo procesu,» uzsver Klumhofs. Viņam šķiet, ka pagaidām sistēmu glābj apstāklis, ka ļaudis pašreizējo ekonomikas loģiku nesaprot. Brīdī, kad mēs sapratīšot, – notikšot revolūcija. Šo apgalvojumu esot prognozējis Henrijs Fords. Izskatās, ka joprojām nesaprotam. Varbūt nākamgad politiķi to beidzot sapratīs un pārrakstīs likumus, ierobežojot banku visatļautību?

Ko esam zaudējuši un ko apņemsimies

Aizvadītajā zaudējām salīdzinoši daudz radošu personību. To vidū bija leģendārais kanādiešu mūziķis un dzejnieks Leonards Koens, kinooperators un dokumentālists Andris Seleckis, aktrise Dzintra Klētniece, minisvārku autors un franču modes dizainers Andrē Kordžess (André Courrèges). Daudz mūziķu: Prince, piektais «bītls» Džordžs Martins, Džordžs MaiklsDeivids Bovijs un rokmūzikas vēstures leģendārais sintezatora virtuozs Keits Emersons – Emerson, Lake & Palmer dibinātājs (1970), kā arī mūsu pašu Ojārs Grīnbergs.

Pietrūks jaunu smalko Andžeja Vaidas filmu, itāliešu dramaturga un Nobela prēmijas laureāta Dario Fo darbu. Dario aizgāja no mums 90 gadu vecumā kā izcils dramaturgs, satīriķis un politiski aktīvs mākslinieks. Apveltīts ar filigrānu humora izjūtu, un tieši tāpēc viņa lugas ir pērles, kas nekad neapsūbē. Viens no politiskā teātra aizsācējiem Rietumeiropā, īpaši atzīmējama viņa luga «Anarhists, kuru izmeta ārā pa logu kļūdas dēļ», kā arī «Mēs tomēr nemaksāsim». Zaudējām arī Umberto Eko, kas bija un paliks mūsu publiskajā telpā ne tikai kā izcils semantiķis, bet arī kā jēdziens pasaules kultūrvēsturē.

Paldies viņiem, bet jāiet tālāk.

Jaunais, 2017. gads ir klāt. Pētnieki zviedru universitātēs tikko noskaidrojuši, ka katrs astotais vīrietis un katra piektā sieviete sagaida gadu mijas slieksni ar jaunu apņemšanos. Viņi vēlas uzlabot savu dzīves kvalitāti jaunajā gadā kādā noteiktā veidā. Līdz šim visizplatītākais sieviešu vēlmju tabulā bijis lūgums pēc iespējas notievēt (33%), bet vīriešu – panākt labus rezultātus sporta zālē (21%). Tikai 1% apņemas pārtraukt smēķēt, un lielākā daļa aptaujāto «vēlas ko citu» (45%). Kas īsti ir «kas cits»? «Viss kas,» konstatē eksperts Pers Karlbrings, «lielākā daļa vēlas: 1) izvairīties no stresa, 2) savest kārtībā privāto naudas situāciju, 3) lasīt vairāk grāmatu, 4) lietot mazāk alkohola, 5) «savest kārtībā» savu ķermeni.»

Šobrīd apņemamies, taču daudz grūtāk būs apņēmību realizēt vēlāk. Pagaidām neviens nav sapratis, cik lielā mērā mums tas izdodas. Amerikāņu pētījumi rāda, ka 71% jaungada apņēmīgo saglabā savus mērķus apmēram vienu nedēļu pēc jaunā gada. 46% to dara 6 mēnešus, apmēram līdz Jāņiem. Par pārējiem ziņu nav. Nav slikts rādītājs. Galu galā cilvēki mēģina tuvoties savam sapnim un iecerēm, kas nemaz nav maz. Ir apņemšanās, kuras izpildīt ir vieglāk. Ir arī tādas, kas padodas grūtāk. Pats galvenais ir sākt. To arī novēlu mums visiem un kopīgajai valstij ar nosaukumu Latvija.

Novēlu, lai nākamais – 2017. ir un atnāk veselīgs, laipns, mierpilns un gādīgs.

Laimīgu 2017.gadu!

Opinion: political zombies and Lembergs’ rematch

BNN, January 14, 2014

BNN‘2014 is the year of elections for Latvia and European Parliament. Latvia’s pre-election scene often offers a wide variety of absurd and populist political groups. Oligarchs also often come to visit,’ – writes journalist and media researcher Sandra Veinberga on TVNET portal.

She believes the age of ‘political living dead’ continues in Latvia, because money is often a more effective persuasion tool than actual innovative ideas.

‘With the motto “money instead of ideas” Latvian oligarchs continue to ram Latvia’s political Olympus using all kinds of different methods.’

Veinberga notes that the pressure of oligarchs on political processes in Latvia was ended by the now ex-president of Latvia Valdis Zatlers in 2011. He was the one who proposed the dissolution of the ‘oligarch parliament’ and restored society’s hope for there to be positive changes.

‘The people supported Zatlers’ initiative. This forced the “oligarch parliament” to step down. However, as the oligarchs left, they played their final card: they elected a publicly unknown Latvian oligarch, former banker and wealthy pensioner Andris Bērziņš as the next President of Latvia. This final act of revenge lit the fuse,’ – she writes.

She believes when rescuers carried the bodies of the people who died under the debris of Maxima supermarket in Zolitude, Latvia’s largest metallurgical company Liepājas metalurg went bankrupt and most of Latvia’s residents started to question the safety of newly built buildings, stadiums and other public buildings in Latvia, oligarchs’ ace in the hole – President Andris Bērziņš – theatrically announced a request for Lembergs’ party to return to the government.

‘In order to distract everyone from the actual situation, he chose someone from the side – Laimdota Straujuma – to take charge in the government formation process. She had only just joined Unity, and it is to secret to anyone that Aivars Lembergs himself was also openly involved in the government formation talks. Therefore, the person who is charged with serious crimes (a kind of person who would never be allowed to take even the lowest of posts in a normal country) is back in the game,’ – writes Veinberga.

‘He believes himself above the law. His extreme image forging methods (court marathon, using media channels, making Ventspils City Council his personal PR office, etc) show the skills he learned during the Soviet era and his current views on things – 20 years after the restoration of independence,’ – she adds.

The journalist emphasizes that one of the main skills Lembergs learned during the Soviet times was the skill to manipulate and the skill to cultivate his own image of a leader (not empathy for his fellow man – a trait that is a requirement for politicians in a democracy). Ventspils is the source of the funding that is provided to Lembergs’ ‘pocket party’ in Riga.

‘Similar to a sports car that speeds through populated areas, swiping everything in its way, Lembergs continues his tidal run across Latvia’s politics and countless courts. He does this with no respect to anything or anyone. Money is the source of his “power”. It fuels his anarchic activities. A lot of this money was sucked from oil shipment opportunities stolen from Ventspils sea port, as well as his direct and indirect misappropriations of funds from the state and municipality. Money allows Lembergs to bribe and claim anything and anyone he wants. Starting with Ventpils residents and their votes and ending with judges. Thanks to his manipulative machinations and bribes, Aivars Lembergs has managed to compromise and undermine our trust in the kind of Latvia that is governed by laws,’ – says Veinberga.

She is certain that Lembergs ‘pocket’ party Union of Greens and Farmers is far from being a party of farmers and even further away from being all that green.

‘These people hate Zatlers’ Order #2 with a passion. Therefore, their first step at revenge was to make sure Reform Party is kicked out of the government (the first attempt at this had failed, because Straujuma had suddenly changed her opinion regarding the removal of RP’s Foreign Minister). Nevertheless, it still seems that the 2014 political crisis in Latvia was planned to allow Lembergs’ followers to take their revenge on Zatlers and his followers. It also seems that the oligarch has managed to intervene with Economy Minister’s amendments to the law to limit the fast loan sector. It is easy enough to achieve if you have parties you sponsor,’ – says the journalist.

‘It is rather clear that the President does not care about Latvia. He cares about parties settling their scores. Oligarchs are merciless and vengeful – nothing will remain of his enemies. The needs of the people are secondary to him,’ – Veinberga concludes.

Ref: 103.109.109.5775

Oligarha Lemberga revanšs

2014.gada 14. janvārī speciāli TVnet

Lemebrgs TVNet T Ostrovska kolāža

Gadu mija pie mums iezvanīta ar apzināti iedarbinātu politisko krīzi. Formālais zemestrīces izraisītājs ir gan valsts prezidenta Andra Bērziņa skarbie izteikumi sabrukušās Maximas Zolitūdes lielveikala virzienā novembrī, novērtējot notikušo kā «milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību», gan arī krasā viņa rīcība – pieņemot premjerministra Valda Dombrovska demisiju.

Vēl novembra beigās valsts prezidents uzsvēra, ka «pēc šādiem notikumiem neskaita parakstus un zīmogus, bet tieši atbildīgās personas, kas ir parakstījušas, nokļūst izmeklēšanas izolatorā, kas būtu ļoti vēlams arī šeit pie mums», uzsverot, ka ar šo Latvijā ir sasniegta «kritiskā robeža. Mēs vairs tā turpināt nedrīkstam, ir jābeidz spēlēšanās, ka tēlojam politisko atbildību un jārīkojas nekavējoties» (IR, 2013.23.11.).

Taču darbi prezidenta konkrētajiem solījumiem nesekoja. Vēl vairāk – tika paveikts pat pretējais: pieņemot premjerministra demisiju, Andris Bērziņš iedarbināja smagu politisko krīzi valstī. Viņa rīcības rezultātā:

1) valsts palika bez valdības;

2) bez neatkarīgās Zolitūdes avārijas iemeslu noskaidrošanas ekspertīzes komisijas (Jāņa Kažociņa komisijas darbību diskreditēja pirms starta),

3) pēc premjera demisijas netika pieprasīta Rīgas domes vadītāju (Nila Ušakova un Andra Amerika) atkāpšanās no amata, jo tieši viņu vadībā darbojas Rīgas būvvalde, kurai jāgarantē galvaspilsētas ēku drošība, un līdz ar to katastrofas izraisītāju darbība netika apturēta;

4) prezidents apzināti novilcina 6 – 8 nedēļu garumā jauna premjerministra izraudzīšanās laiku, formālas valdības «kosmētiska remonta» vietā apzināti izvēršot valdības kapitālu pārbūvēšanu, kas notiek tikai 9 mēnešus pirms nākamajām parlamenta vēlēšanām;

5) nevajadzīgi gausā un pārspīlēti fundamentālā Latvijas valdības rekonstrukcija (nu jau gandrīz divu mēnešu garumā) pirms 12. Saeimas vēlēšanām aizbīda tālā nākotnē krīzes galvenā iemesla Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu.

Tas, kas prezidentam un valdībai bija jāatrisina nekavējoties, tagad tiek novietots otrajā plānā. Palēnām Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas aktualitāte pārklājas ar aizmirstības pelniem un tagad – 2014. janvāra vidū ir skaidrs, ka šis «pasākums» vairs nav Latvijas prezidenta vai neesošās valdības aktualitāte Nr. 1.

Politikas zombiju aktivizēšanās

2014. ir Latvijas un Eiroparlamenta vēlēšanu gads. Priekšvēlēšanu laikā uz Latvijas politiskās skatuves mēdz parādīties ļoti kolorīts absurdu, populistisku politisko grupējumu spektrs. Regulāri viesi ir arī vietējie oligarhi ar savu galmu. «Politisko miroņu» periods Latvijā (tātad) turpinās, jo nauda daudzos gadījumos ir efektīvāks pārliecināšanās līdzeklis nekā idejas. Ar moto «nauda ideju vietā» Latvijas oligarhi turpina arī 2014. gadā taranēt Latvijas politikas Olimpu visādos veidos. Kā nu kuram izdevīgāk.

Oligarhu presinga spiedzi 2011. gadā pārtrauca bijušais prezidents Valdis Zatlers, panākot iepriekšējā sasaukuma «oligarhu parlamenta» atlaišanu un ar šo radīja sabiedrībā lielas cerības un ticību pozitīvu pārmaiņu iespējamībai. Tauta referendumā toreiz atbalstīja Zatlera iniciatīvu, tāpēc «oligarhu parlamentam» bija jāatkāpjas un jāatstāj Jēkaba ielas ēka. Aizejot «nīstie oligarhisti» atriebās: «piecas minūtes» pirms Saeimas nama durvju aizciršanas viņi iecēla par valsts prezidentu nevienam nezināmu Latvijas oligarhu, bijušo PSKP nomenklatūras viceministru, vicebaņķieri un luksusa pensionāru Andri Bērziņu. Ar šo darvas karote Latvijas cerību medus mucā bija ielikta un laika deglis sāka tikšķēt.

Partijas aiz «sarkanās svītras»

Pēc neatkarības atjaunošanas saujiņa bijušo PSRS politiskās nomenklatūras un jauno laiku finanšu kapitāla funkcionāru izmantoja savā atkarībā esošos valsts vai pašvaldību resursus iedzīvošanās nolūkos. «Prihvatizējot» īpašumus un amatus, daļa no viņiem kļuva stāvus bagāti, kā arī izmantoja savu sazagto naudu politisku amatu iegūšanai un neierobežotas politiskās ietekmes nodrošinājumam.

Taču sabiedrības iecietība pret «politiski aktīvajiem naudasmaisiem» un viņu «vadonisma ambīcijām» izsīka līdz ar Zatlera referendumu un tam sekojošajām vēlēšanām. Tobrīd «oligarhs» jau kļuva par lamuvārdu un viņu vadītās partijas tika aizgrūstas aiz «sarkanās svītras». Rezultātā – 2011. gada vēlēšanās divi oligarhi palika sausā (A. Šķēle, A.Šlesers) un trešā – provinces oligarha Aivara Lemberga kabatas partija – Zaļo un zemnieku savienība kopā ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina sadarbības partiju apvienību «Saskaņas centrs» palika ķepurojoties aiz borta. Opozīcijā.

Taču abām šīm partijām tobrīd izdevās iebīdīt valsts prezidenta amatā kārtējo oligarhu Andri Bērziņu, kurš izrādījās bumba ar laika degli.

Par oligarhiem es dēvēju politiķus, kas savu bagātību sarausuši, izmantojot savu politisko varu (amatu) un izdevīgus sakarus (draudzības korumpētību) un turpina ietekmēt valsts politiskos procesus sev izdevīgā virzienā.

Brīdī, kad zem sagruvušās Maxima drupām Zolitūdē mira cilvēki, bankrotēja lielākais Liepājas metalurģiskais uzņēmums un vairums Latvijas sabiedrības bija panikā par esošo jaunbūvju, stadionu un sporta zāļu relatīvo drošību, oligarhu investīcija – valsts prezidents Andris Bērziņš teatrāli sagrāva «oligarhu kapu svētku» valdību, pieprasot Lemberga partijas atgriešanos pie politiskās varas svirām valdībā.

Nevarīgākā Latvijas prezidenta atmaksas un zvaigžņu stunda beidzot bija klāt.

Lai novērstu uzmanību no faktiskajiem apstākļiem, par jauno Latvijas valdības vadītāju viņš «ņem no malas» birokrāti Laimdotu Straujumu, kas tikai nupat iestājusies «Vienotībā», un nevienam nav noslēpums, ka tā saucamā zaļzemnieku partija valdības veidošanas sarunās nekautrīgi iesaista arī pašu Aivaru Lembergu. Tātad vairākkārt tiesāta persona, kas normālā valstī (kur valda kaut mazi politiskās ētikas un godaprāta principi) nevarētu pat pretendēt uz viszemāko vēlēto amatu (kur nu vēl uz demonstratīvu savas kabatas partijas (ZZS) vadīšanu!), atkal ir zirgā un jāj tālāk. Mīna ar politisko laika degli bija nostrādājusi. Vienotības un RP solītie ētikas principi (valdības veidošanā) sasprāga kā pelavu maiss. Gabalu gabalos.

Lemberga bravūras amoks

Par Aivara Lemberga politisko narcisismu liecina viņa līdzšinējā darbība Latvijas politikā, kuru raksturo likumu un noteikumu ignorance un visu iespējamo priekšrakstu pārkāpšana. Viņam likumi nav rakstīti un ekstrēmie pašapliecināšanās veidi (tiesāšanās maratons, mediju pātagošana, Ventspils pārvēršana dekoratīvā PR monumentā ar savu «atsevišķo laika skaitīšanu») demonstrē PSRS laika mantojumu viņa domāšanā arī tagad – 20 gadus pēc dziesmotās revolūcijas. Diemžēl.

PSRS laikos politiķa tikums bija manipulācijas spēja, mafijas loģikas ievērošana un vadonisma gara kultivēšana (nevis pieticība un empātija pret saviem līdzcilvēkiem, kas tiek pieprasītas no politiskajiem līderiem demokrātijā). Šis PSRS domāšanas mantojums ir saglabāts arī 2014. Ventspils domē, no kurienes tiek vadīta viņa kabatas partija Rīgā.

Līdzīgi dārgam automobilim, kas milzīgā ātrumā drāžas cauri apdzīvotas vietas centram, sabraucot visu, kas trāpās pa ceļam, viņš turpina savu amoka skrējienu cauri Latvijas politikai un neskaitāmām tiesām. Nerēķinoties ne ar ko. Šo anarhiju viņam nodrošina nauda. Daudz naudas, kas iegūta, izsūknējot ostas pilsētas Ventspils naftas «trubas» iespējas, kā arī tieši un netieši iemanevrējot valsts un pašvaldības līdzekļus savā kabatā. Nauda Ventspils vadonim piešķir brīvību uzpirkt, nopirkt, pārpirkt un pakļaut. Sākot ar Ventspils vēlētājām, dāvinot viņām prēmijas un tādējādi cerot uz šo kungu un kundžu «pareizu balsošanu vēlēšanās», un beidzot ar tiesnešiem, piedāvājot viņus nodrošināt «ar pārtikušu dzīvi līdz mūža beigām», ja tiks realizēts Lembergam labvēlīgs spriedums (TVNET, 09.01.2014.). Pateicoties manipulācijai un «stipendijām», Aivaram Lembergam ir izdevies kompromitēt mūsu ticību taisnīgai Latvijas valstij.

Viņa kabatas partija ZZS stāv samērā tālu no patiesas zemnieku būšanas vai zaļo kustības. Tā apvieno PSRS laika nacionālkomunistus, kas lielākoties nāk no kompartijas un komjaunatnes avangarda un kolhozu priekšsēdētāju savulaik ietekmīgā varas grupējuma un bīda PSKP bijušajai nomenklatūrai vajadzīgas reformas. Šie ļaudis dziļi ienīst Zatlera antioligarhu rīkojumu nr. 2, un tāpēc pirmais viņu solis bija otrās lielākas Latvijas partijas – Reformu partijas ministru aizvākšana no plānotās valdības (kas gan pirmajā rāvienā neizdevās, un premjera kandidāte diennakts laikā negaidīti strauji bija mainījusi savu viedokli par ārlietu ministru no RP). Taču, neskatoties uz to, rodas iespaids, ka 2014. gadu mijas krīze Latvijā ir sarīkota, lai «lembergisti» beidzot varētu izrēķināties ar zatleriešiem Kima Čonīna stilā – «pamest viņus saplosīšanai izbadinātu suņu būrī». Izskatās, ka tikko oligarhs paguvis iebelzt arī pa Reformu partijas ministra Daniela Pavļuta virzītajām pārmaiņām likumdošanā, kuru mērķis bija ierobežot tā saukto ātro kredītu nozari. Caur sponsorētām partijām to izdarīt nav grūti.

Var redzēt, ka gan prezidentam, gan viņa suflieriem nav svarīga Latvija, bet gan partiju savstarpējo rēķinu kārtošana. Oligarhs ir nesaudzīgs un atriebīgs – no ienaidniekiem nekas nedrīkst palikt pāri. Tikai slapja vieta. Tautas un sabiedrības vajadzības viņiem ir sekundāras.

Politikai neder vakuums

Latvijas politiķu savstarpējā izrēķināšanās ar Zolitūdes traģiskajiem notikumiem fonā pašlaik izskatās kā šķebinošs farss. Jaunās valdības nevajadzīgi pompozā formēšana izskatās pēc dzīrēm mēra laikā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijai aiz muguras ir smags finanšu krīzes cunami ar neskaitāmiem parādu upuriem tepat uz vietas un ārzemēs. Reāla ekonomiska atjēgšanās valstī vēl nav notikusi un «konsolidācijas» izraisītā sociālo un ideoloģisko jautājumu lejupslīde turpinās, graujot sabiedrības optimismu un ticību nākotnei.

Zemestrīces Latvijas sabiedrībai nav vajadzīgas. Politiskā uguns rīšana arī ne.

Pasaule Eiropā šodien izskatās haotiska un saplosīta, cilvēki jūtas pamesti. Tāpēc nav akceptējams, ka «šķietamās valdības veidošanas rosības» troksnī sagruvušās Maxima būvētājs un lielākās Latvijas partijas «Vienotība» sponsors būvfirma «Re un Re» (www.pietiek.com, 25.11.2013.) turpina darbu, it kā nekas nebūtu noticis. Līdzīgi oligarham tā joņo tālāk, bez sirdsapziņas pārmetumiem un reāliem ierobežojumiem no politiskās varas puses.

Savukārt asiņainās būvfirmas uzraudzītāji Rīgas domē (otra partija aiz sarkanās svītras) jau paguvuši safrizēt dokumentus «tā kā vajag» (ja nu kāds vēlāk izdomā tomēr noskaidrot patiesību). Valsts prezidenta nosistais laiks palīdz: sekundēm aiztikšķot pagātnē, patiesību nāksies meklēt nevis notikuma vietā, bet gan atlikušajos «dokumentos» – «Zolitūdes maisos».

Staļina frāze par cilvēku un problēmu kļūst aktuāla tikai tad, kad varai nav morāles.

Šis brīdis atkal ir klāt.

Oligarhs ir zirgā.

Kurš uzvarēs kaujā «Lembergs pret Latvijas valsti»?

Mēs vai viņš?

Vai bija vērts pirkt Dienu, ja vēlēšanās tāpat bija jāpiedzīvo fiasko?

 2011.gada 23. oktobrī

Šovakar LTV raidījumā De facto mums bija iespēja iepazīties ar viesnīcā Rīdzene notikušu sarunu atšifrējumiem, kar kuriem jau pirms kāda laika rakstīja žurnālista Lato Lapsas portāls  www.pietiek.com.  

Var gan smaidīt, gan brīnīties klausoties un lasot sarunas starp ekspolitiķi un saeimas atlaidēju oligarhu Aināru Šleseru, uzņēmēju, vadoša Latvijas mediju uzņēmuma līdzīpašnieku  Viesturu Koziolu un kā izrādās arī Latvijas mediju finansētāju SIA Rīgas tirdzniecības osta valdes priekšsēdētāju Ralfu Kļaviņu, kas pārliecinoši demonstrē ne tikai cinismu, bet arī zemo politisko un sarunu kultūru, kas (kā tagad izrādās) valda šajās aprindās.

Demokrātiskā valstī mums it kā nebūtu jābrīnās, ka  Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze pieder vietējiem kapitālistiem V. Koziolam un A. Lembergam. Būtībā jau nav nekā traģiska arī, ka tos finansē, piemēram, SIA Rīgas tirdzniecības osta kā var noprast no minētajām sarunām. Ja to dara atklāti.

 Mums pat nebūtu jāšausminās, ka šīs avīzes atklāti un slēpti pauž kādas partijas viedokli, kļūstot faktiski par partijas medijiem. Tādā veidā gan lielu biznesu šie mediji nekad neuztaisīs, jo vienas partijas piekritēju loks, t.i., medija auditorija vienmēr būs ierobežota.

Tas ir elementāri.

 Taču ir fakti, kas patiešām pārsteidz! Jābrīnās par to, ka Latvijas bēdīgi slavenie oligarhi veltīgi tērē savus līdzekļus, mēģinot slepeni pirkt un stutēt medijus, kas viņiem nekādas lielas politiskas dividendes nespēj dot!

Izskatās, ka neviens no viņiem nav īsti sapratis ne mediju misiju, ne no tās izrietošo mediju biznesu.

Būtībā viņi ir paslīdējuši uz banānu mizas (avīzes, radio un TV izteiksmē) un tas ir …apsveicami.

Tas liek domāt, ka viņi visi ir vāji arī citos  biznesa virzienos.  Izgāšanās mediju jomā to apliecina!

Par oligarhu politisko fiasko liecina nesenās vēlēšanas. Pat ja, kā izrādās, Šleseram, Šķēlem un Lembergam slepus pieder pa vienai vai divām dienas avīzēm, tas negarantē, ka  viņi uzvarēs vēlēšanās. Tieši otrādi, neskatoties uz visām V. Koziola garantētajām sarkanajam līnijām, vēlēšanās zaudēja gan Šlesers, gan Šķēle, gan Lembergs.

 Vai bija vērts tāpēc tērēties?

 Zatleram nepiederēja un nepieder neviens no medijiem un viņš tāpat „paņem galdu“!

Lemberga un pārējo oligarhu ietekmētie mediji cītīgi strādā, lai kritizētu katru eksprezidenta soli, bet „noskan“ kā čības smiltīs.   

 Gribētos, ka Latvijas mediju īpašnieki tagad saprastu, ka politiska angažētība un/vai atkarība no politiķiem viņiem arī turpmāk tikai traucēs mediju biznesam, neļaujot tiem kļūt būt plašām sabiedrības interesēm kalpojošiem un peļņu nesošiem medijiem.

 

Papildu saites par oligarhu sarunām par viņu ietekmi Latvijas medijos:

Pietiek.com1

Pietiek.com2 

Pietiek.com3

Kas kopīgs Selgas vafelēm un Zatleram? Par korekta PR problēmu Latvijā.

2011.gada 16. jūlijā

Priekšvēlēšanu kampaņa Latvijā ir jau sākusies un arī tracis ap ”Selgas” vafelēm nerimstas.

Trako vafeļu ražotājs un atraidītie oligarhi.

Lietā tiek likts ”melnais PR” , kas lielā mērā degradē šo nozari publikas acīs.

Kas īsti ir PR jeb publiskās attiecības, kuras Latvijā dēvē par ”sabiedriskajām attiecībām”?

Īsi un skaidri PR = saites ar sabiedrību.

PSKP diktatūras laikos Latvijā, tātad pēc otrā pasaules kara līdz 1991. gadam (demokrātiskas valsts atjaunošanas) PR neeksistēja. Diktatūrām saites ar sabiedrību nav vajadzīgas, jo ar uzbrēkšanu un represīvajām svirām 100% pietiek, lai dresētu sabiedrību un virzītu sabiedrisko domu sev vajadzīgā virzienā.

Uzbrēcieni, uzrūcieni, draudi, sankcijas, aresti, cenzūra, vajāšanas – normālas diktatūru metodes. Varas pozīciju šī politiski ekonomiskā sistēma uztver kā vienīgo iespējamo.

Uzbrēcieni ”no augšas” tātad aizstāj normālu PR Ķīnā, Birmā (es apzināti šo valsti saucu par Birmu, lūdzu nelabot!), Ziemeļkorejā, Krievijā, Baltkrievijā un citur.

Latvijas vafeļu ražotāji rīkojas tieši tāpat.

Klaigā, draud, ir sašutuši, meklē konspirācijas teoriju praviešus, kas atbalstītu viņu ”stingro līniju” pret dāņu profesoru. Visur saskata sazvērestības un vēlas sākt kriminālprocesu pret zinātnieku. Tas nav PR, tā ir diktatūrai raksturīga pieeja.

Latvija ir paradoksu valsts.

Tā kā PR (līdz neatkarīgas valsts atjaunošanai) pie mums netika praktizēts, izpratne par to kas īsti ir publiskās attiecības Latvijā ir stipri atšķirīga.

Kāpēc? Tāpēc, ka izpratni vietējie speciālisti ir ieveduši no dažādām ārvalstīm, kur PR attiecīgi izprot dažādi.

Tāpēc mums Latvijā ir izveidojusies amerikāņu, anglosakšu, vācu, skandināvu un krievu PR skolas.

Katra no Latvijas augstskolām, izejot no konkrētā pasniedzēja, māca savu.

Vienotas Latvijas PR skolas pagaidām nav.

Ar ko šī dažādās pieejas atšķiras?

Tās atšķiras ar pieeju sabiedrībai. Jo attīstītāka demokrātija valstī – jo progresīvāks un gudrāks PR.

Pārstāvu skandināvu PR un uzskatu, ka Ziemeļvalstu pieeja PR ir visdemokrātiskākā. Šīs valstis ir ar atvērtu, augsti attīstītu demokrātiju un caurspīdīgu lietu un procesu funkcionēšanas sistēmu. Te joprojām dominē spēcīgāki masmediji, kas kvalitatīvi nereti apsteidz, piemēram – Lielbritānijas vai ASV mediju satura kvalitāti.

Kvalitatīvi masmediji ir būtisks PR priekšnosacījums.

Jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Visvairāk grāmatu par PR uzrakstīts angļu valodā un pēdējā laikā tirgu pārpludina arī teksti krieviski par šo pašu tēmu. Loģiski, ka neiesvaidīts lasītājs var arī nezināt par atšķirībām starp PR skolām dažādās pasaules valstīs. Taču pieeja PR Dortmundā, Londonā, Maskavā, Helsinkos vai Vašingtonā ir sekundāri atšķirīga.

Protams, ka attīstītākajās valstīs galvenie principi ir līdzīgi taču jaunattīstības vai postsociālisma valstīs novērojama svaidīšanās un blefošana PR jomā.

Ziemeļvalstīs saite ar sabiedrību jāveido ļoti saprātīgi, iecietīgi, toleranti pret publiku. Uzbrēcieni, manipulācija, gorīšanās un ”čakarēšana” – neiet krastā.

Tas nav PR. Tā ir elementāra demagoģija, kas neietilpst PR etablēto darbarīku sastāvā.

Krievijā vai ASV var mierīgi ”bāzt batonu” ausīs publikai un vēl apgalvot, ka manipulācija ”arī ir PR”.

Vienā valstī PR drīkst darīt to, kas citur ir 100% aizliegts un morāliski nepieņemams.

Tātad – PR ir gudrs darbarīks, kas palīdz sarunāties ar sabiedrību. No mums pašiem atkarīgs kā mēs no saiti lietosim – civilizēti vai barbariski.

Ar datoru var uzrakstīt gudru tekstu, bet barbars mierīgi var lietot to kā āmuru un iedzīt ar to naglu sienā.

PR nav vainīgs, ka cilvēki to lieto barbariski, ja demagogi, to novelk līdz savam līmenim un klaigā, ka ”tas ir normāli”, tas ir ”labs PR”.

Atgriežoties pie vafelēm un Zatlera gražošanās ”nesarunāties ar oligarhiem” priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

Tātad.

Vafeļu lieta no Latvijas puses tiek vadīta neprofesionāla PR gultnē. Ražotājam būtu jāizbeidz ālēties un klaigāt par vispasaules sazvērestību un kārt pie zvana dāņu zinātnieks. Turpinot iesākto līniju ”Selgas” paciņu izredzes kļūst aizvien bēdīgākas un pircējs tām veikalā ies apkārt ar lielu līkumu. Ienaidnieka (dāņu profesora) dēmonizēšana neattaisnosies, jo, patiecoties šim apgalvojumam (daļēji neprecīzajam) viņš pateica pašu galveno – mēs lietojam uzturā pārāk daudz neveselīgu vielu un vainīgie nav tikai ārzemju ražotāji (kā mums agrāk likās).

Kā rīkotos gudrs PR šajā gadījumā?  Jā, manuprāt, būtu jārimstas un jāpārskata ražotnes izstrādājumu saturs, iestāstot tautai, ka turpmāk Selgas vafelēs, cepumos būs ”tikai labas vielas” – jeb ” tikai tīrs sviests”. 🙂 Jā, tas ir stratēģijas piedāvājums, taktikas lieta jau ir nākamais solis.

Ir jāatgūst ticība, ka ēst veselīgi ražotas vafeles nav kaitīgi.

Kauja tiesu zālēs neko nepalīdzēs, iznāks kā serbu nacionālistiem, kas pēc Balkānu kara paši tagad sēž uz Hāgas tribunāla apsūdzēto sola. Viņiem arī bija pārāk daudz ienaidnieku un pārāk nežēlīgas to apkarošanas metodes.

Taču …var arī turpināt ”Krievijas PR” un draudēt, vīstīt dūres un cīnīties ar ”sorosu” t.i. ”ļaunumu ārzemēs”.

Zatlera nevēlēšanās runāt ar Lembergu un Šleseru, atklātā priekšvēlēšanu diskusijā, arī ir nepārdomāts PR solis.   Tauta grib zināt – kurš kādu platformu piedāvā. Vēlas izvēlēties, lai vēlētu gaidāmajās parlamenta vēlēšanās.

Zatleram jāsaprot, ka ceļš politikā nav rozēm kaisīts un viņa nākotne kā politiķim būs daudz citādāka nekā pagātnes prezidenta pieredze.

Ja esi pianists un vēlies būt fagotists, tad neviens neatļaus iekortelēties ar flīģeli blakus pūšamajiem instrumentiem. Tur spēlē fagotu nevis klavieres.

Loma jāpiemēro sev un sevi lomai.

Nedomāju, ka Lembergs vai Šlesers būtu „nepārspējami” pretinieki. Tieši pretēji – viņi ir pārspējami, jo šo politiķu argumentus un domāšanas veidu mēs zinām. Var iepriekš prognozēt gan Lemberga, gan Šlesera gremdes un novietot aizsardzības sistēmu prettriecienam. Tā profesionālā PR rīkojas. Turpretī Zatlers ir samērā bīstams no PR viedokļa, jo viņa taktika vēl nav zināma.

Nepiekrītu arī nostājai, ka Lembergam un Šleseram nespēj pretī stāvēt žurnālisti. Tā tas nav. Smagām intervijām ir jāsagatavojas. Žurnālistikā ir metodes, kas palīdz savaldīt „satrakojušos politiķus”, demagogus un visus pārējos. Pagaidām žurnālisti peld pa visu un vairāk rūpējās par savu izskatu nevis racionālu intervijas stratēģiju un taktiku.

Cerams, ka Zatleram tas izdosies.

🙂

Foto: www.diena.lv, www.laima.lv