2011.gada 27. jūnijā
Apgalvojums skarbs un faktiski….izraisa smaidu nevis līdzjūtību.
Pirmkārt tāpēc, ka ražotne jau sen pieder ārzemniekiem. Otrkārt – šādi ”uzbrukumi” kādus Latvija pieredzēja ”vafeļu sakarībā” normālā civilizētā valstī ir ļoti parasta parādība. Jā, te patiešām nav runa par ”spāņu gurķiem” Vācijā un nav ko vēzēt dūres un saukt uz kara takas pret kaitniekiem no ārzemēm.
Kas par lietu?
Leģendārās vafeles zaudējušas nevainību?
Indīgas?
Jautājumu pārāk daudz. Nemiers virmo gaisā.
Kā to novērst?
Pirmā un galvenā problēma ir tā, ka Latvijas mediji ir pārsātināti ar PR informāciju un ražotāji (arī patērētāji) nav pieraduši lasīt neatkarīgus testus un pieņemt citādus viedokļus.
Šī joma Latvijā nav attīstīta, jo vairums publikāciju ir ražotņu sponsorēti raksti.
Tāpēc mums pārtikas neatkarīgas ekspertīzes vietā eksistē goda plāksne medijos.
Jā, vafeles nav salāti, redīsi vai skaidrs ūdens, kas ir veselībai vistīkamākās maltītes.
Vafeles satur veselībai kaitīgas vielas tieši tāpat kā citi našķi un saldumi.
To zina gandrīz visi.
Paldies profesoram, ka viņš pievērsa uzmanību šai tēmai, jo diskusija par veselībai derīgu pārtiku un tautas hronisko aptaukošanos Latvijā ir salīdzinoši vārgulīga joprojām.
Publiskai diskusijai par šo tēmu ir jāsākas.
Paldies dānim, kas to uzjundīja.
Dzīvojot Ziemeļvalstīs, es katru dienu varu izlasīt neatkarīgos laikrakstus un noskatīties sabiedriskajā televīzijā analītiskus raidījumus par dažādu pārtikas izstrādājumu kvalitātes problēmām.
Tas ir normāli. Jā, protams, ka ražotājam ir tiesības izteikties, aizstāvēties, taču nav pienākuma iznīcināt sliktās ziņas nesēju.
PR korumpētos medijos šāda analīze izpaliek.
Latvijā to var novērot.
Iestājoties ekonomiskajai krīze mediju ”ietīšana” vēršas plašumā.
Diemžēl Didzis Šmits šajā procesā nekonstruktīvi iesaistās.
Protams, ka mēs varam izvēlēties savā valstī ražotus produktus, taču draudēt nevajag.
Drīzāk gan pierādīt, ka vafeles ir OK.
Pagaidām mani par to neviens nav pārliecinājis.
Uzbrukums ”dānim” mazliet atgādina Lemberga kauju ar Sorosu.
Visi indētāji un ļaundari ”nāk no ārzemēm”.
Mēs paši esam jauki un pūkaini un ”tuvākajā nākotnē veiksim atbildes pasākumus” – tā sola Pārtikas uzņēmumu federācijas valdes priekšsēdētājs.
Man šķiet, ka tuvākajā nākotnē vajadzētu plašāk diskutēt par Latvijā ražoto pārtikas produktu kvalitātes progresu vai regresu.
Piemēram, par to, kāpēc Latvijā nevar joprojām iegādāties vietēja ražojuma piena produktus bez laktozes u.c.
Jautājumu ir daudz.
Varbūt beigsim meklēt ienaidnieku no malas.
Paskatīsimies arī spogulī?
Protams, ka izteikumi, raksti ir tādi ļoti dīvaini.
Starp citu, vai šī ir patiesība – Zviedrijā atvērts bērnudārzs, kura audzēkņiem nav dzimuma – http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/51457/zviedrija-atverts-bernudarzs-kura-audzekniem-nav-dzimuma
Tādiem … nespēju noticēt.
Tā nav taisnība, šiem bērniem ir dzimums. 🙂 Taču audzināšana nav orientēta tradicionālo dzimuma sterotipa lomu apguvei. Tur nav runa tikai par bērniem no homoseksuālām ģimenēm. Šajā bērnudārzā sastopami dažādi bērni no dažādām ģimenēm, taču viņu vecāki vēlas, lai zēni un meitenes spēlējas ar rotaļlietām, kas viņiem pašiem patīk, nevis, kā ir pieņemts zēniem (automašīnas) vai lelles (meitenēm).
Es gāju parastā padomju bērnu dārzā un kaut kā neatceros, ka meitenēm lika spēlēties ar lellēm un puišiem ar mašīnām, bērni vienmēr spēlējušies, ar ko paši grib. Par “skandālu” runājot, ne velti vārds “dānis” manās acīs vienmēr ir bijis sinonīms vārdam “cūka”. Latvijas medijiem vajadzētu kritiskāk izturēties pret visu informāciju, kas viņiem tiek piespēlēta, nevis tikai akli dzīties pēc sensācijām. Bet šajā gadījumā, protams, nekāds kaitējums nav nodarīts. Pat nezināju, ka ir tādas Selgas vafeles pirms šī pseidoskandāla, tagad zinu. Pie tam diskusija par pārtikas kvalitāti Zviedrijā nebūt neliedz viņiem tirgot e-vitamīniem pildītu žurku indi kā cilvēkiem paredzētu pārtiku savas valsts veikalos.
Runājot par veselīgu pārtiku Latvijā, neesmu drošs, ka viss ir tik labi, ka būtu jāapvainojas uz dāņa profesora paziņojumu. Nesen Kauguros (Jūrmalā) nelielā veikalā pārdeva dēlam vecu, pīrādziņu, kurš no iekšpuses sapelēja. Kur tad ir kontrolējošas iestādes? Krievijas TV bieži rāda filmas par produktiem, dzērieniem, kas tiek tirgots Krievijas tirgos un veikalos. Latvijā ne raidījumu, ne prese raksta. Un tad rodas jautājums, cik Latvijas žurnālisti ir spējīgi, griboši strādāt valsts un tautas interesēs. Bēdīgi, bet retais žurnālists kurš uzdrošinās būt atklāts, principiāls. Tāpēc esam tur, kur esam, jo žurnālisti un prese (arī TV, radio) cenšas neaizkārt varenos, neiedziļināties būtībā, problēmā. Žurnālisti, reportieri kļuva par gļēvu, bailīgu pelēku masu, kurus kāds kā aunu baru gana.
Ja tagad atkārtotos 1988 -1991.gads, kad bija Tautas Fronte, avīze Padomju Jaunatne, tad Atmoda, šaubos, vai tagad spētu ar šiem žurnālistiem un presi izkulties no PSRS sastāva, kļūt neatkarīgi. Visu to redzot, gribas vemt, jo ir nelabi, jo neredzi tos, kas spētu vienot tautu uz aktīvām darbībām, uz cēliem mērķiem. Saeima ir pati par sevi, valdība pati, bet tauta pati par sevi. Toties valsts apzadzējiem un visādiem negodīgiem elementiem tas ir izdevīgi, jo duļķainajā ūdenī var daudz ko padarīt. Un tad paies 10-15-20 gadi, un kāds sarakstīs grāmatas, ka tika apzagta Latvija KRĪZES laikā.
Paldies S.Veinbergai, kas ar šīm publikācijām kaut mazliet atver logu caurvējam, lai izvēdinātu sasmacējušo gaisu Latvijas žurnālistikā.
Nav arī saprotams, kāpēc Latvijas žurnālistu biedrības vai kā to pareizi sauc, neizsaka savu viedokli par I.Godmani un K.Seržantu, kuri sēd uz diviem krēsliem, reklamējot sevi ka deputāti, liedzot to darīt citiem deputātiem. Kur tad palika ētika un morāle?
Kur palika? Manuprāt, tur pat, kur tā bija. Skaista bij’ jaunība, taču par jaunības kļūdām un gēciņiem tagad nākas samaksāt – tagad daudziem ”gribas vemt”, jo kļūst nelabi ieraugot 1988. – 1991.gadā sētā ražu.
Ja nav saprotams, tad iesaku šovakar LTV 1 noskatīties baisi briesmīgajos padomju okupācijas gados uzņemto kinofilmu ”Vella kalpi”. Varbūt god. kungam kāda lielāka izpratne radīsies par savu jautājumu :”Kur palika…..” ?
Kur palika tā tauta, kas 1990.g.4.maijā savus deputātus uz rokām nēsāja – un varas pieņemtos lēmumus ar gavilēm uzņēma?
Informācija pārdomām pirms kārtējas jubilejas svinībām 21.augustā:
”Vien 16 % Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu uzskata par nozīmīgu dienu, ko vienmēr atzīmē”
http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=3452
Smieklīga līdz asarām ir visa šī vafeļu epopeja. Es tiešām nezinu, vai A. God. profesora kungs ir noprovējis Latvijā aumaļām palmu taukiem piesātinātos krējuma un siera izstrādājumus (de facto – surogāts arī Āfrikā ir surogāts). Tehnoloģija ļauj ražotājam šādā izstrādājumā pat 90% taukvielu aizstāt ar palmu taukiem. Cena galarezultātā līdzvērtīga īstam krējumam, ja paskatās sortimentu piedāvāto cenu diapazonā. Un gailis pakaļ nedziedās. Tieši pateicoties Krievijas Federācijas žurnālistu pētījumiem esmu diezgan advancēts veikalā gājējs – ignorēju daudz ko, ko agrāk iepirkumu groziņā uzskatīju par pašsaprotamu. Bet tik un tā reizēm izdodas iegrābties. Piemēram, vakar – nopirku gardu keksu. Neizpētīju, par nožēlu, etiķeti. Konditoreja skaidri un gaiši norādījusi – palmu eļļa. Bet, ko tikai cilvēks nav gatavs pieciest dēļ rozīnēm, ar kurām tiešām nebija skopojušies, un kas vizuāli kalpoja par pamatu nepētīt sastāvu..
Tagad “fūds” taisās tiesāties ar dāņu profesoru. Suns zin, ko ēdis, – pieķerts tas vaukšķ un cenšas iekampt.
Ja reiz NP Foods pārstāvji vēlās tiesāties ar dāņu profesoru, tad varbūt lai rīkojas gudrāk – lai TV tiešraidē viņu valdes locekļi katrs (!) notiesā pa 200 gramiem palmu tauku, ja reiz tie ir tik nekaitīgi.
Bet, ja vilkt paralēles – mūsu politikā arī čum un mudž “augu (palmu) tauki” – kā pieliec karoti “brīnišķīgā produkta” mērcē, tā uzreiz atklājas, kas tas par krējumu, un vai vispār savā krējuma mūžā govi redzējis..
Jā, žēl, ka Latvijā nav šādu raidījumu, kas dziļi un pamatīgi analīzē pārtikas preču sastāvu un būtiski ietekmē mūsu pusdiengaldu. PR te valda neierobežoti. Nav normāli, ka tas tā ir jorpojām. Skandināviem šādi pētījumi ir regulāri un būtiski izglīto patērētājus un piespiež ražotājus rimties. Acīmredzot krieviem šādas programmas ir. Skumji, ka LV nav. Ļoti slikti, ka analītiskā žurnālistika šajā virzienā Latvijā nedarbojās.
Krieviem ir. Mums nav. Pēdējā laikā ar nožēlu jāatzīst, ka daudz kur šobrīd atpaliekam no Krievijas. Protams, viņiem ir resurss, viņiem ir nauda. Viņiem ir smadzenes, kuras aizpilda raidlaiku ne tikai ar apšaubāmas kvalitātes produktu. Dīvaini gan, ka Krievijas humora šovus mūsu televīzijas labprāt drillē no rīta, pusdienā, vakarā, bet teiksim, to pašu “Среда Обитания” (visticamāk, ka pareizi tulkot kā “Dzīves telpa”) nē. Kas nenoliedzami nebūtu slikts un interesants aizpildījums programmas slejā.
http://intv.ru/view/?film_id=117815
http://intv.ru/view/?film_id=107546
Kā redzams, daudz kā interesanta, turklāt nevietā būtu teikt, ka “tā jau notiek tikai Krievijā”, jo ja parakņātos pašu mājās, daudz ko identisku atklātu. Un tā būtu ideāla šoka terapija.