Vai Diena gatavojas kļūt par politisku manipulatoru?

2013. gada 6. janvārī

Attēls: TVNet

Attēls: TVNet

Tie, kas strādā medijos un seko politikai, zina, ka ar socioloģisko pētījumu palīdzību var lieliski manipulēt ar sabiedrisko domu. Vispirms jau tāpēc, ka socioloģisko pētījumu pakalpojumu firmas nav labdarības organizācijas, bet gan biznesa uzņēmumi, kuriem maksā klienti – pētījumu pasūtītāji. Viņiem vajadzīgs konkrēts ”iznākums” un ”aptauju” metodes to spēj nodrošināt.

Ir arī zināms, ka socioloģisko pētījumu firmas prot noformulēt jautājumus tā, lai pasūtītājs saņemtu sev vēlamo atbildi, ko izplatīt medijiem kā absolūtu patiesību. Ir arī citas metodes un tāpēc nav brīnums, ka tie, kas vēlas politisko ietekmi, mēdz draudzēties ar socioloģisko pētījumu firmu direktoriem. Pasūtot vēlamo publisko viedokli, kā ”aptaujas rezultātu”.

Socioloģisko pētījumu rezultāti ir ietekmīgs sabiedriskās domas veidošanas instruments un tāpēc demokrātiskās valstīs nav atļauta šādu rezultātu publiskošana pirms vēlēšanām.

Tāpēc nopietni žurnālisti vienmēr kritiski vērtē jebkuru pētījumu, kuru kāds vēlas publiskot ar ziņu aģentūru vai pētījumu finansētāju palīdzību.

Pirms laiciņa (vecā gada nogalē) piedalījos Latvijas Radio ”Krustpunktā” kopā ar kolēģi Paulu Raudsepu. Viņš visu laiku piesauca socioloģisko pētījumu rezultātus un pieprasīja tos atzīt kā reālu publiskās domas situācijas atspoguļojumu Latvijā. Nebeidzu brīnīties, kāpēc cilvēks, kas sevi uzskata par žurnālistu ar pieredzi, izmantoja šo PR metodi argumentācijas vietā, jo pat Bernards Šovs savulaik secināja, ka eksistē ”statistika + statistika = totāli meli”.

Šajā sakarībā kā aktuālu piemēru varam apskatīt pēdējā gada laikā mūsu presē plaši izplatītos ”pētījumu” rezultātus par prezidenta Bērziņa it kā augošo popularitāti.  Publikācijas vēsta par mūsu neveiksmīgā līdera panākumiem, vienlaikus apzināti nosmacējot faktus par to, ka šis cilvēks faktiski/reāli/konkrēti neprogresē un netiek galā ar saviem pienākumiem.

Tieši tāpat varējām novērot bijušo partiju: Tautas partijas, PLL, Šlesera un Šķēles kungu popularitātes pieaugumu (ja mēs ticētu socioloģiskajiem pētījumiem), bet mazāk (vai pavisam ignorēja) mums šie ”pētījumi” un ”aptaujas” ziņoja par šo veidojumu un kungu reālajiem popularitātes kritumiem.

Sabiedriskās domas aptaujas visos gadījumos nav 100% bezkaislīgs publiskā viedokļa izvērtējums.

Parasti katrai partijai vai politiskajam grupējums ir ”savējais” publisko aptauju organizētājs (kompānija), kas ražo pasūtītājam nepieciešamos aptauju rezultātus.

Tāpēc ikvienā demokrātiskā valstī ir vairākas ”aptauju kompānijas” un, publicējot iedzīvotāju aptaujas rezultātus, mēs jau iepriekš zinām, kura kompānija tos ir ieguvusi un kādas partijas interesēs tas tika darīts.

Tātad – sabiedrības interesēs ir zināt, kurš ir apmaksājis vienu vai otru pētījumu socioloģisko pētījumu kompānijai, kad ziņojums par ”rezultātiem” tiek izplatīts medijiem. Tad mums daudz kas kļūtu skaidrāks un mēs saprastu, cik lielā mērā varam ticēt šim publiskojumam un vai šo ”rezultātu” drīkst uztvert kā bezkaislīgu informāciju vai  tomēr kā pasūtītāja sarūpētu reklāmu.

Tas, ka tirgus un sociālo pētījumu aģentūras «Latvijas fakti» līdzīpašnieks un vadītājs Aigars Freimanis tiek aicināts kļūt par laikraksta «Diena» galveno redaktoru, liecina, ka avīzes īpašnieki (un mediju telpā runā, ka īpašnieku vidū ir bēdīgi slavenie Šķēle, Šlesers, Lembergs un Co) vēlas šo izdevumu nostiprināt par politisko un tirgus vidi ietekmējošu mediju, nevis par labas un tautai vajadzīgas žurnālistikas produktu.

Jo, ja akcionāri un izdevēji vēlas medijus attīstīt kā labas žurnālistikas izdevumus, tad par galveno redaktoru parasti aicina pieredzējušu un kompetentu žurnālistu, nevis partiju apkalpojošas firmas vadītāju.

Latvijas tauta ir pelnījusi politiski neangažētus medijus. Taču 2013. gada lielāko avīžu saraksts liecina, ka mums tādu mediju vairs nav.

Mediju vide nav parasts bizness. Te nevar gūt panākumus ar shēmošanu un sistemātisku žurnālisma nožņaugšanu.

Apzināti pārvēršot lielākās Latvijas avīzes par tendencioziem ”PR ziņojumu dēļiem” uz panākumiem nav ko cerēt. Jābrīnās, kā mūsu mediju īpašnieki līdz šiem spējuši vispār nopelnīt naudu iepriekšējā vai  ”citā”  biznesā, jā šobrīd nesaprot tik vienkāršu lietu kā mediju biznesa 2×2=4= spēcīgs radošs līderis un neatkarīga redakcija.

Mediju panākumus var nodrošināt tikai profesionāļi un izskatās, ka tieši no šiem – augsti kvalificētiem žurnālistiem un 100% radoša līdera = redakcija vadītāja pašreizējie ”Dienas” īpašnieki baidās visvairāk.

Jā, viņi mēģina pārkausēt avīzes par partiju zombijiem. Taču labi zināms (mediju vēsture pierāda), ka politiski preses izdevumi nekad nevar kļūt par laba biznesa projektiem, ja tos neliek abonēt ar varu, kā padomju laikā vienīgās partijas galvenos izdevumus.

Tāpēc, ja avīzes īpašnieks grib ilgtermiņā ar izdevumu pelnīt naudu un saglabāt ietekmi uz cilvēku prātiem, jāatsakās no kāres manipulēt ar izdevumu, to veidojot par partijas vai citu grupējumu avīzi.

Iecelt socioloģisko aptauju manipulētāju par nopietnas avīzes redaktoru ir Dienas pašnāvība.

Man žēl šo avīzi un mūsu mediju vidi, kuru turpina žņaugt politisko spēku alkatīgās ambīcijas, kam mediji ir tikai līdzeklis, lai tiktu pie varas.

xxx

Baumas par Swedbank tā saucamo bankrotu

 2011.gada 11. decembris. Papildināts 21.32. Papildināts 12. dec., 10.21  ar linku uz aktuālo Swedbank akciju kursu Zviedrijas biržā.

Baumu rezultātā krīt Swedbank akciju kurss biržās

Swedbank akciju kurss 9.dec. uz biržas slēgšanas brīdi

Aktuālais akciju kurss uz šo brīdi, skatīt šeit.

 Šodien (11.decembris) pēcpusdienā mani pārsteidza vairāki Latvijas paziņu un preses zvani par itkā iespējamo Swedbank bankrotu.

 Par to rakstīja arī Latvijas prese: TVnet un Diena.

Prātā ir vēl nesen lasītā un Latvijā plašām masām zināmā  informācija, par to ka šī banka pirmo gadu  pēc krīzes ir strādājusi ar peļņu un, ka piektdien vakarā biržas akciju kurss Swedbank bija plusos, tapēc  radās pamatotas aizdomas, ka tās ir  tukšas baumas.

 Tomēr piezvanīju Swedbank Zviedrijas centralā ofisa preses daļas vadītājai Annai Sundblādai (Anna Sundblad) un guvu apstiprinājumu savām aizdomām. Tās ir baumas bez pamata , kuras Swedbanka taisās atspēkot arī preses ziņā Latvijas medijiem.

  Nevar salīdzināt miljonāru kabatas bankas tādas kā Latvijas Krājbanka ar nopietnu Zviedrijas biržā kotētu banku, kuras akciju kurss ir visiem acu priekšā un kuras darbībai ir daudz lielāka kontrole nekā tas mēdz būt ar Latvijas bankām. 

Šī banka ir viens no Zviedrijas ekonomikas pamatiem, kuras veselībā ir ieinteresēta gan Zviedrijas tauta, gan valdība.

Tāpēc no šī aspekta mums atliek ticēt Skandināvu bankām vairāk nekā  Krievijas miljonāru kabatas bankām.

Lai arī es uzskatu, ka baņķieri nekad neteiks neko sliktu par savu banku un, kad vajadzēs arī melos, tomēr šoreiz mums pašiem ir iespēja pārbaudīt patieso situāciju.

Un viens no svarīgiem kritērijiem ir bankas akciju kurss. Tad vēl šīs bankas vēsture un tās vieta Zviedrijas ekonomikā kā arī pašreizējā situācija valstīs, kur atrodas šīs bankas meitu uzņēmumi.

Ja to mēs zinām, tad varam iet gulēt daudz drošāk:)

Starp citu, par īstu zviedru banku krīzi, kad gan vajadzēja būt ažiotāzai,  ziņoju pirms trim gadiem LTV Panorāmai. Tad pirmais signāls, ka bankām nav kaut kas kārtībā, bija akciju kursa kritums. 

Tagad nekā tāda nav un  nezin vai ir īsti gudra rīcība stāvēt rindās pie bankomātiem un tukšot savus kontus Swedbankā.

Bet to, kāpēc cilvēki tukšo bankomātus tagad, lai noskaidro Latvijas policija. Neatņemsim viņiem darbu.

Zviedru prese par šo Swedbank baumu iemesliem.

Wikileaks Asanžu britu tiesa izdod Zviedrijai. Kartupeļi, Palestīna, novembra depresija.

2011.gada 2. novembrī

High Court Londonā šodien noraidīja Džuliana Asnaža (Julian Assange) pārsūdzību izdošanai Zviedrijai (TT). Tas nozīmē, ka formāli ”Robins Huds” ir jāizdod zviedriem, lai tur viņš tiktu nopratināts par apsūdzību izvarošanā.

Spriedumu var pārsūdzēt.

Tas nozīmē, ka gaidāmas tālākas ” juridisko tekstu tūres” ap šo ieilgušo lietu.

Tikmēr Latvijā parādījušās baumas par ” lētajiem zviedru” kartupeļiem, kas it kā pārpludina Latvijas tirgu.

Diena šodien atklāj, kurš ir baumu autors. Protams, ka konkurents – Latvijas kartupeļu ražotājs.

Jā, arī mani pārsteidza šāda ”informācija” Latvijas medijos.

Pirmām kārtām tāpēc, ka zviedru kartupeļi nav lēti.

Otrkārt tāpēc, ka tie ir daudz labāki par Latvijas kartupeļiem.

Jā, tā ir.

Godīgi sakot man šeit Latvijā pietrūkst zviedru kartupeļi, kas ir daudz garšīgāki, tiek veikalos piedāvāti dažādā struktūrā (var izvēlēties cietus, miltainus vai biezputras kartupeļus, mazos/ekskluzīvos vai lielos/cepeša). Tos viegli mizot, tie ir garšīgi visu gadu arī ar visu mizu.

Ja zviedri sāktu eksportēt visus savus kartupeļus uz Latviju – tas būtu patiešām labi!

Taču tie būtu dārgāki.

Nekā pašmāju.

Šķiet, ka latvju ražotājs ar savām ”mārketinga baumām” būs panācis pretēju efektu.

Gandrīz vai otru ”Selgas vafeļu” lietu – mēs pievērsīsim uzmanību sliktajai Latvijas kartupeļu garšas un struktūras kvalitātei.

Jā, es vēlos, lai šie kartupeļi veikalos būtu mazāki, labākas kvalitātes, tīrāki un garšīgāki.

Vai ir par daudz prasīts?

Nē nav.

Tagad es noteikti vedīšu draugiem no Zviedrijas kā dāvanu paciņu ar mazajiem zviedru kartupeļiem.

Varbūt kāds no viņiem sāks ražot garšīgos kartupeļus arī šeit.

 

Gaidīsim.

Protams, ka zviedri tagad ēd mazāk kartupeļus, jo daudzās ”pretogļhidrātu dietas”  un ”proteīna kūres” pašlaik izstūmušas no pusdienu galda gardo bumbuli.

Taču kartupelis izdzīvos, ja tas būs garšīgs arī turpmāk.

Paldies par baumām.

Baumu autora kartupeļus es vairs nepirkšu. Tie droši …nav garšīgi.

🙂

Joprojām pārsteidz Latvijas mediju komentāri UNESCO balsojumam Palestīnas jautājumā. ”Saniknotā Izraēla” , ” atsakās dot palestīniešiem” ir frāzes, kas nepārprotami pauž Latvijas mediju nostāšanos Izraēlas un ASV pusē šajā jautājumā.

Paradoksāli cik vienpusēji ir mūsu mēdiji un cik sekli tie kalpo lielvalstu dogmām.

Palestīna ir pelnījusi daudz sakarīgāku savu problēmu atspoguļojumu Latvijas mediju slejās.

 

Vai tiešām Izraēla ir paguvusi sagūstīt pilnīgi visus mūsu žurnālistus ar saviem PR braucieniem?

Vai kāds vēl ir bezkaislīgs un neatkarīgs šajā jautājumā?

Jeb luncināšanās ASV un Izraēlas priekšā izskaidrojama ar novembra depresiju?

Vai bija vērts pirkt Dienu, ja vēlēšanās tāpat bija jāpiedzīvo fiasko?

 2011.gada 23. oktobrī

Šovakar LTV raidījumā De facto mums bija iespēja iepazīties ar viesnīcā Rīdzene notikušu sarunu atšifrējumiem, kar kuriem jau pirms kāda laika rakstīja žurnālista Lato Lapsas portāls  www.pietiek.com.  

Var gan smaidīt, gan brīnīties klausoties un lasot sarunas starp ekspolitiķi un saeimas atlaidēju oligarhu Aināru Šleseru, uzņēmēju, vadoša Latvijas mediju uzņēmuma līdzīpašnieku  Viesturu Koziolu un kā izrādās arī Latvijas mediju finansētāju SIA Rīgas tirdzniecības osta valdes priekšsēdētāju Ralfu Kļaviņu, kas pārliecinoši demonstrē ne tikai cinismu, bet arī zemo politisko un sarunu kultūru, kas (kā tagad izrādās) valda šajās aprindās.

Demokrātiskā valstī mums it kā nebūtu jābrīnās, ka  Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze pieder vietējiem kapitālistiem V. Koziolam un A. Lembergam. Būtībā jau nav nekā traģiska arī, ka tos finansē, piemēram, SIA Rīgas tirdzniecības osta kā var noprast no minētajām sarunām. Ja to dara atklāti.

 Mums pat nebūtu jāšausminās, ka šīs avīzes atklāti un slēpti pauž kādas partijas viedokli, kļūstot faktiski par partijas medijiem. Tādā veidā gan lielu biznesu šie mediji nekad neuztaisīs, jo vienas partijas piekritēju loks, t.i., medija auditorija vienmēr būs ierobežota.

Tas ir elementāri.

 Taču ir fakti, kas patiešām pārsteidz! Jābrīnās par to, ka Latvijas bēdīgi slavenie oligarhi veltīgi tērē savus līdzekļus, mēģinot slepeni pirkt un stutēt medijus, kas viņiem nekādas lielas politiskas dividendes nespēj dot!

Izskatās, ka neviens no viņiem nav īsti sapratis ne mediju misiju, ne no tās izrietošo mediju biznesu.

Būtībā viņi ir paslīdējuši uz banānu mizas (avīzes, radio un TV izteiksmē) un tas ir …apsveicami.

Tas liek domāt, ka viņi visi ir vāji arī citos  biznesa virzienos.  Izgāšanās mediju jomā to apliecina!

Par oligarhu politisko fiasko liecina nesenās vēlēšanas. Pat ja, kā izrādās, Šleseram, Šķēlem un Lembergam slepus pieder pa vienai vai divām dienas avīzēm, tas negarantē, ka  viņi uzvarēs vēlēšanās. Tieši otrādi, neskatoties uz visām V. Koziola garantētajām sarkanajam līnijām, vēlēšanās zaudēja gan Šlesers, gan Šķēle, gan Lembergs.

 Vai bija vērts tāpēc tērēties?

 Zatleram nepiederēja un nepieder neviens no medijiem un viņš tāpat „paņem galdu“!

Lemberga un pārējo oligarhu ietekmētie mediji cītīgi strādā, lai kritizētu katru eksprezidenta soli, bet „noskan“ kā čības smiltīs.   

 Gribētos, ka Latvijas mediju īpašnieki tagad saprastu, ka politiska angažētība un/vai atkarība no politiķiem viņiem arī turpmāk tikai traucēs mediju biznesam, neļaujot tiem kļūt būt plašām sabiedrības interesēm kalpojošiem un peļņu nesošiem medijiem.

 

Papildu saites par oligarhu sarunām par viņu ietekmi Latvijas medijos:

Pietiek.com1

Pietiek.com2 

Pietiek.com3

”Putina sapņi par Krievijas impēriju traucē Baltijas reformu procesam”. Pārdomas augusta vidū.

2011. gada 13. augustā

Šodien ar šādu, rosinošu virsrakstu zviedru Dagens Nyheter uzsāk diskusiju savā debašu lapā. Raksta autors ir Moderātu partijas politiķis Mats Juhansons un viņš analizē aizvadītos 20 gadus, gaidāmo Latvijas parlamenta vēlēšanu gaisotnē.

Pēc autora domām, Latvijas vēlēšanas kā zibens šautra izgaismo Baltijas valstu pašreizējo politisko procesu problēmas, kas Latvijā novērojamas viskošāk.

Tātad – vai nu velties atpakaļ Austrumeiropas postsovjetiskās morāles un pelēkās ekonomikas zonā (ar tur valdošo korumpētību un ”melno tirgu”),  vai arī saglabāt kustību rietumu demokrātiju virzienā.

”Vladimirs Putins no Kremļa, protams, uzmundrina savējos Latvijā un lielā mērā traucē ar savu rīcību Latvijas atsvabināšanos no PSRS laika mantojuma, t.i. tikšanas vaļā no oligarhiem un Krievijas spiediena” – konstatēts rakstā.

Pirmdien, 15. augustā Stokholmā notiks unikāls atceres pasākums.

Normalmes laukumā pulksten 12.00 sāksies astoņdesmitais ”Pirmdienas mītiņš” ar Zviedrijas premjerministra Fredrika Reinfelda, Igaunijas Andrusa Ansipa, Lietuvas Andrius Kubilius un Latvijas Valda Dombrovska piedalīšanos.

Šis mītiņš ir atceres diena tradicionālajām Stokholmas baltiešu ”Pirmdienas sapulcēm Normalmes laukumā” pirms 20 gadiem, kad trimdas tautieši 79 reizes pulcējās katru pirmdienu Stokholmas centrālajā laukumā, lai atbalstītu Baltijas valstu atbrīvošanos no PSRS okupācijas.

”Baltijas lieta ir mūsu lieta” – uzsver autors.

Viņš neslēpj, ka toreiz, pirms 20 gadiem, atbalstīt Baltijas brīvības cīņas zviedriem nebija 100% pašsaprotama nostādne.

Sociāldemokrātu valdība toreiz vairāk simpatizēja Gorbačovam un Padomju Savienības saglabāšanas tieksmēm (skat. Zviedrijas Ārlietu ministra Stena Andersona izteikumi Tallinā un Rīgā 1989. gadā) nevis brīvas valsts idejai.

Tagad valsts kurss ir mainīts.

Baltieši ir kļuvuši par ”mūsējiem”. Zviedru varas gaiteņos lielā mērā jau atvadījušies no sev tik mīļā ”neitrālisma” (neitralitātes politikas).

Pasaule nav mierīga.

”Krievu impērijas ambīcijas demonstrē reālus draudus arī šodien un Vladimira Putina izteikumi par vēlmi no jauna reanimēt veco impēriju bijušajās robežās, atgūstot lielvaras gloriju, iekļaujot šajās robežās arī kaimiņrepubliku ”sfēru”,  ir reāls drauds Latvijas drošībai un demokrātiskās attīstības iespējām”, – secina autors.

Pirmos Krievijas triecienus 2007. gadā saņēma Igaunija IT un Gruzija – pavisam reālā frontē. ”Tas pierāda, ka Krievijai ir vēlēšanās un spējas okupēt no jauna” – konstatē autors.

Pēc Juhansona domām pastāv vairāki aspekti, kas turpina sēt bažas Baltijas valstīs:

  1. Krievija ir politiski totalitāra valsts, tajā nav reālas opozīcijas centra varai un Putina ”vertikālei”.
  2. Iekšpolitiskās nestabilitātes dēļ Krievija turpina iekšēji grūt. To saēd korupcija, varas ļaunprātīgs izmantojums, iedzīvotāju skaita sarukšana.
  3. Oligarhu ekonomiskā vara būtiski apdraud Baltijas valstu politisko un ekonomisko neatkarību.
  4. Militārie izdevumi 650 miljardu ASV dolāru apmērā (līdz 2020.g.), būtiski ietekmē Baltijas jūras zonas valstu stāvokli tuvāko 10 gadu laikā.

Protams, ka līdz ar varas ass līdzšinējā līdzsvara zudumu pasaules politikā (pateicoties ASV ekonomiskajam norietam un plaisai Eiro valstu vidū par labu Putina Krievijai) ir pamats nervozitātei.

Latvija aizvien noteiktāk tiek ierauta Krievijas ēnā.

To veicina Latvijas ekonomiskā noliesēšana un krievu kapitāla ieplūšana caur politiski stūrētiem fondiem Latvijas virzienā. Tāpat arī Krievijai labvēlīgu politisku spēku aktivizēšanās Latvijas politikā un šādas orientācijas personu izbīdīšana visos valsts atslēgas posteņos, visaugstāko ieskaitot.

Tāpēc Latvijas vēlēšanas (pēc autora domām) ir Latvijas sabiedrības sašutuma un nākotnes nedrošuma demonstrācija, vēloties saprast vai oligarhiem ir vai nav konkrētas atkarības saistībās ar Krieviju.

Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs ir zviedriem pagalam neinteresantas personas (to atzīst arī raksta autors), taču arī viņš uzsver, ka abi šie cilvēki” apzināti kandidē uz premjerministra krēslu, kaut gan pret viņiem ir izvirzītas smagas apsūdzības, kas lielā mēra atgādina zviedru aizdomas pret lietuviešu Snoras bankas vadītāju Vladimiru Antonovu”.

Tas ir smagi sacīts.

To zviedri saprot.

Rakstā uzsvērts, ka 2009. gadā Bonjēriem piederošais Dienas koncerns caur starpniekiem” ārzemēs nonāk tā paša Aivara Lemberga rokās. Par to, ka Latvijas oligarhu rokās Diena noasiņo – nav šaubu. Taču, par īpašnieku spektru man personīgi ir mazliet cita informācija, kas diemžēl arī nav iepriecinoša.

Atgriežoties pie šodienas raksta DN jākonstatē, ka Mats Juhansons uzsvēris arī Latvijas Tiesu varas korumpētību un nespēju tikt galā ar ”korumpētības procesiem” savās mājās.

Tiek paausta neizpratne arī par ”krievu” partiju nevēlēšanos atzīt Latvijas okupācijas faktu un absurdās prasības, kas no Saskaņas centra puses tiek izvirzītas šajā sakarībā.

Protams, ka šīs partijas kalpo Krievijai nevis Latvijai.

Tāpēc Latvijas vēlēšanas Kremlis iespaido patlaban tieši un tas tiek darīts Putina varas ambīciju interesēs, lai varas situācija Latvijā joprojām būtu nestabila un  non – stopp ķīvēšanās turpinātos.

”Ieguvējs šādai pretrunu pilnai pagātnes situācijai sēž Kremlī” – secina autors.

Skaidrs un tiešs skatiens uz Latvijas politiku no Baltijas jūras viņas puses.

Vai mums šādu komentāru nevajadzētu vairāk?

Tieši tagad, kad oligarhi žņaudz Latvijas medijus savā nāves skāvienā.

Mums paliks tikai PR ziņojumu ”‘dēļi’ avīzes, radio un TV izskatā un televīzijas šovi ar glīti tērptiem mapetiem starp gaumīgi izkārtotiem bezsatura politiķiem.

Iespējams, ka Saskaņas centrs grib mums labu, taču arī ”labu gribot” var neviļus nobruģēt ceļu uz elli.

Turpināsim pretoties un lasīsim ārzemju medijus?

 

 

Kas kopīgs Selgas vafelēm un Zatleram? Par korekta PR problēmu Latvijā.

2011.gada 16. jūlijā

Priekšvēlēšanu kampaņa Latvijā ir jau sākusies un arī tracis ap ”Selgas” vafelēm nerimstas.

Trako vafeļu ražotājs un atraidītie oligarhi.

Lietā tiek likts ”melnais PR” , kas lielā mērā degradē šo nozari publikas acīs.

Kas īsti ir PR jeb publiskās attiecības, kuras Latvijā dēvē par ”sabiedriskajām attiecībām”?

Īsi un skaidri PR = saites ar sabiedrību.

PSKP diktatūras laikos Latvijā, tātad pēc otrā pasaules kara līdz 1991. gadam (demokrātiskas valsts atjaunošanas) PR neeksistēja. Diktatūrām saites ar sabiedrību nav vajadzīgas, jo ar uzbrēkšanu un represīvajām svirām 100% pietiek, lai dresētu sabiedrību un virzītu sabiedrisko domu sev vajadzīgā virzienā.

Uzbrēcieni, uzrūcieni, draudi, sankcijas, aresti, cenzūra, vajāšanas – normālas diktatūru metodes. Varas pozīciju šī politiski ekonomiskā sistēma uztver kā vienīgo iespējamo.

Uzbrēcieni ”no augšas” tātad aizstāj normālu PR Ķīnā, Birmā (es apzināti šo valsti saucu par Birmu, lūdzu nelabot!), Ziemeļkorejā, Krievijā, Baltkrievijā un citur.

Latvijas vafeļu ražotāji rīkojas tieši tāpat.

Klaigā, draud, ir sašutuši, meklē konspirācijas teoriju praviešus, kas atbalstītu viņu ”stingro līniju” pret dāņu profesoru. Visur saskata sazvērestības un vēlas sākt kriminālprocesu pret zinātnieku. Tas nav PR, tā ir diktatūrai raksturīga pieeja.

Latvija ir paradoksu valsts.

Tā kā PR (līdz neatkarīgas valsts atjaunošanai) pie mums netika praktizēts, izpratne par to kas īsti ir publiskās attiecības Latvijā ir stipri atšķirīga.

Kāpēc? Tāpēc, ka izpratni vietējie speciālisti ir ieveduši no dažādām ārvalstīm, kur PR attiecīgi izprot dažādi.

Tāpēc mums Latvijā ir izveidojusies amerikāņu, anglosakšu, vācu, skandināvu un krievu PR skolas.

Katra no Latvijas augstskolām, izejot no konkrētā pasniedzēja, māca savu.

Vienotas Latvijas PR skolas pagaidām nav.

Ar ko šī dažādās pieejas atšķiras?

Tās atšķiras ar pieeju sabiedrībai. Jo attīstītāka demokrātija valstī – jo progresīvāks un gudrāks PR.

Pārstāvu skandināvu PR un uzskatu, ka Ziemeļvalstu pieeja PR ir visdemokrātiskākā. Šīs valstis ir ar atvērtu, augsti attīstītu demokrātiju un caurspīdīgu lietu un procesu funkcionēšanas sistēmu. Te joprojām dominē spēcīgāki masmediji, kas kvalitatīvi nereti apsteidz, piemēram – Lielbritānijas vai ASV mediju satura kvalitāti.

Kvalitatīvi masmediji ir būtisks PR priekšnosacījums.

Jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Visvairāk grāmatu par PR uzrakstīts angļu valodā un pēdējā laikā tirgu pārpludina arī teksti krieviski par šo pašu tēmu. Loģiski, ka neiesvaidīts lasītājs var arī nezināt par atšķirībām starp PR skolām dažādās pasaules valstīs. Taču pieeja PR Dortmundā, Londonā, Maskavā, Helsinkos vai Vašingtonā ir sekundāri atšķirīga.

Protams, ka attīstītākajās valstīs galvenie principi ir līdzīgi taču jaunattīstības vai postsociālisma valstīs novērojama svaidīšanās un blefošana PR jomā.

Ziemeļvalstīs saite ar sabiedrību jāveido ļoti saprātīgi, iecietīgi, toleranti pret publiku. Uzbrēcieni, manipulācija, gorīšanās un ”čakarēšana” – neiet krastā.

Tas nav PR. Tā ir elementāra demagoģija, kas neietilpst PR etablēto darbarīku sastāvā.

Krievijā vai ASV var mierīgi ”bāzt batonu” ausīs publikai un vēl apgalvot, ka manipulācija ”arī ir PR”.

Vienā valstī PR drīkst darīt to, kas citur ir 100% aizliegts un morāliski nepieņemams.

Tātad – PR ir gudrs darbarīks, kas palīdz sarunāties ar sabiedrību. No mums pašiem atkarīgs kā mēs no saiti lietosim – civilizēti vai barbariski.

Ar datoru var uzrakstīt gudru tekstu, bet barbars mierīgi var lietot to kā āmuru un iedzīt ar to naglu sienā.

PR nav vainīgs, ka cilvēki to lieto barbariski, ja demagogi, to novelk līdz savam līmenim un klaigā, ka ”tas ir normāli”, tas ir ”labs PR”.

Atgriežoties pie vafelēm un Zatlera gražošanās ”nesarunāties ar oligarhiem” priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

Tātad.

Vafeļu lieta no Latvijas puses tiek vadīta neprofesionāla PR gultnē. Ražotājam būtu jāizbeidz ālēties un klaigāt par vispasaules sazvērestību un kārt pie zvana dāņu zinātnieks. Turpinot iesākto līniju ”Selgas” paciņu izredzes kļūst aizvien bēdīgākas un pircējs tām veikalā ies apkārt ar lielu līkumu. Ienaidnieka (dāņu profesora) dēmonizēšana neattaisnosies, jo, patiecoties šim apgalvojumam (daļēji neprecīzajam) viņš pateica pašu galveno – mēs lietojam uzturā pārāk daudz neveselīgu vielu un vainīgie nav tikai ārzemju ražotāji (kā mums agrāk likās).

Kā rīkotos gudrs PR šajā gadījumā?  Jā, manuprāt, būtu jārimstas un jāpārskata ražotnes izstrādājumu saturs, iestāstot tautai, ka turpmāk Selgas vafelēs, cepumos būs ”tikai labas vielas” – jeb ” tikai tīrs sviests”. 🙂 Jā, tas ir stratēģijas piedāvājums, taktikas lieta jau ir nākamais solis.

Ir jāatgūst ticība, ka ēst veselīgi ražotas vafeles nav kaitīgi.

Kauja tiesu zālēs neko nepalīdzēs, iznāks kā serbu nacionālistiem, kas pēc Balkānu kara paši tagad sēž uz Hāgas tribunāla apsūdzēto sola. Viņiem arī bija pārāk daudz ienaidnieku un pārāk nežēlīgas to apkarošanas metodes.

Taču …var arī turpināt ”Krievijas PR” un draudēt, vīstīt dūres un cīnīties ar ”sorosu” t.i. ”ļaunumu ārzemēs”.

Zatlera nevēlēšanās runāt ar Lembergu un Šleseru, atklātā priekšvēlēšanu diskusijā, arī ir nepārdomāts PR solis.   Tauta grib zināt – kurš kādu platformu piedāvā. Vēlas izvēlēties, lai vēlētu gaidāmajās parlamenta vēlēšanās.

Zatleram jāsaprot, ka ceļš politikā nav rozēm kaisīts un viņa nākotne kā politiķim būs daudz citādāka nekā pagātnes prezidenta pieredze.

Ja esi pianists un vēlies būt fagotists, tad neviens neatļaus iekortelēties ar flīģeli blakus pūšamajiem instrumentiem. Tur spēlē fagotu nevis klavieres.

Loma jāpiemēro sev un sevi lomai.

Nedomāju, ka Lembergs vai Šlesers būtu „nepārspējami” pretinieki. Tieši pretēji – viņi ir pārspējami, jo šo politiķu argumentus un domāšanas veidu mēs zinām. Var iepriekš prognozēt gan Lemberga, gan Šlesera gremdes un novietot aizsardzības sistēmu prettriecienam. Tā profesionālā PR rīkojas. Turpretī Zatlers ir samērā bīstams no PR viedokļa, jo viņa taktika vēl nav zināma.

Nepiekrītu arī nostājai, ka Lembergam un Šleseram nespēj pretī stāvēt žurnālisti. Tā tas nav. Smagām intervijām ir jāsagatavojas. Žurnālistikā ir metodes, kas palīdz savaldīt „satrakojušos politiķus”, demagogus un visus pārējos. Pagaidām žurnālisti peld pa visu un vairāk rūpējās par savu izskatu nevis racionālu intervijas stratēģiju un taktiku.

Cerams, ka Zatleram tas izdosies.

🙂

Foto: www.diena.lv, www.laima.lv

Ēnu teātris ap vafelēm. Indētāji no ārzemēm atkal ir klāt.

2011.gada 27. jūnijā

Foto: Laima mājas lapa

Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētājs tikko medijiem paziņojis, ka ”Dānijas pētnieka falsificētā informācija” par ”Laimas” vafelēm esot ”mērķtiecīgs uzbrukums” zīmolam ”Laima” un ”plānveidīgs ekonomisks karš pret mūsu nacionālajiem uzņēmumiem”.

Apgalvojums skarbs un faktiski….izraisa smaidu nevis līdzjūtību.

Pirmkārt tāpēc, ka ražotne jau sen pieder ārzemniekiem. Otrkārt – šādi ”uzbrukumi” kādus Latvija pieredzēja ”vafeļu sakarībā” normālā civilizētā valstī ir ļoti parasta parādība. Jā, te patiešām nav runa par ”spāņu gurķiem” Vācijā un nav ko vēzēt dūres un saukt uz kara takas pret kaitniekiem no ārzemēm.

Kas par lietu?

Leģendārās vafeles zaudējušas nevainību?

Indīgas?

Jautājumu pārāk daudz. Nemiers virmo gaisā.

Kā to novērst?

Pirmā un galvenā problēma ir tā, ka Latvijas mediji ir pārsātināti ar PR informāciju un ražotāji (arī patērētāji) nav pieraduši lasīt neatkarīgus testus un pieņemt citādus viedokļus.

Šī joma Latvijā nav attīstīta, jo vairums publikāciju ir ražotņu sponsorēti raksti.

Tāpēc mums pārtikas neatkarīgas ekspertīzes vietā eksistē goda plāksne medijos.

Jā, vafeles nav salāti, redīsi vai skaidrs ūdens, kas ir veselībai vistīkamākās maltītes.

Vafeles satur veselībai kaitīgas vielas tieši tāpat kā citi našķi un saldumi.

To zina gandrīz visi.

Paldies profesoram, ka viņš pievērsa uzmanību šai tēmai, jo diskusija par veselībai derīgu pārtiku un tautas hronisko aptaukošanos Latvijā ir salīdzinoši vārgulīga joprojām.

Publiskai diskusijai par šo tēmu ir jāsākas.

Paldies dānim, kas to uzjundīja.

Dzīvojot Ziemeļvalstīs, es katru dienu varu izlasīt neatkarīgos laikrakstus un noskatīties sabiedriskajā televīzijā analītiskus raidījumus par dažādu pārtikas izstrādājumu kvalitātes problēmām.

Tas ir normāli. Jā, protams, ka ražotājam ir tiesības izteikties, aizstāvēties, taču nav pienākuma iznīcināt sliktās ziņas nesēju.

PR korumpētos medijos šāda analīze izpaliek.

Latvijā to var novērot.

Iestājoties ekonomiskajai krīze mediju ”ietīšana” vēršas plašumā.

Diemžēl Didzis Šmits šajā procesā nekonstruktīvi iesaistās.

Protams, ka mēs varam izvēlēties savā valstī ražotus produktus, taču draudēt nevajag.

Drīzāk gan pierādīt, ka vafeles ir OK.

Pagaidām mani par to neviens nav pārliecinājis.

Uzbrukums ”dānim” mazliet atgādina Lemberga kauju ar Sorosu.

Visi indētāji un ļaundari ”nāk no ārzemēm”.

Mēs paši esam jauki un pūkaini un ”tuvākajā nākotnē veiksim atbildes pasākumus” – tā sola Pārtikas uzņēmumu federācijas valdes priekšsēdētājs.

Man šķiet, ka tuvākajā nākotnē vajadzētu plašāk diskutēt par Latvijā ražoto pārtikas produktu kvalitātes progresu vai regresu.

Piemēram, par to, kāpēc Latvijā nevar joprojām iegādāties vietēja ražojuma piena produktus bez laktozes u.c.

Jautājumu ir daudz.

Varbūt beigsim meklēt ienaidnieku no malas.

Paskatīsimies arī spogulī?