2011.gada 16. jūlijā
Priekšvēlēšanu kampaņa Latvijā ir jau sākusies un arī tracis ap ”Selgas” vafelēm nerimstas.
Trako vafeļu ražotājs un atraidītie oligarhi.
Lietā tiek likts ”melnais PR” , kas lielā mērā degradē šo nozari publikas acīs.
Kas īsti ir PR jeb publiskās attiecības, kuras Latvijā dēvē par ”sabiedriskajām attiecībām”?
Īsi un skaidri PR = saites ar sabiedrību.
PSKP diktatūras laikos Latvijā, tātad pēc otrā pasaules kara līdz 1991. gadam (demokrātiskas valsts atjaunošanas) PR neeksistēja. Diktatūrām saites ar sabiedrību nav vajadzīgas, jo ar uzbrēkšanu un represīvajām svirām 100% pietiek, lai dresētu sabiedrību un virzītu sabiedrisko domu sev vajadzīgā virzienā.
Uzbrēcieni, uzrūcieni, draudi, sankcijas, aresti, cenzūra, vajāšanas – normālas diktatūru metodes. Varas pozīciju šī politiski ekonomiskā sistēma uztver kā vienīgo iespējamo.
Uzbrēcieni ”no augšas” tātad aizstāj normālu PR Ķīnā, Birmā (es apzināti šo valsti saucu par Birmu, lūdzu nelabot!), Ziemeļkorejā, Krievijā, Baltkrievijā un citur.
Latvijas vafeļu ražotāji rīkojas tieši tāpat.
Klaigā, draud, ir sašutuši, meklē konspirācijas teoriju praviešus, kas atbalstītu viņu ”stingro līniju” pret dāņu profesoru. Visur saskata sazvērestības un vēlas sākt kriminālprocesu pret zinātnieku. Tas nav PR, tā ir diktatūrai raksturīga pieeja.
Latvija ir paradoksu valsts.
Tā kā PR (līdz neatkarīgas valsts atjaunošanai) pie mums netika praktizēts, izpratne par to kas īsti ir publiskās attiecības Latvijā ir stipri atšķirīga.
Kāpēc? Tāpēc, ka izpratni vietējie speciālisti ir ieveduši no dažādām ārvalstīm, kur PR attiecīgi izprot dažādi.
Tāpēc mums Latvijā ir izveidojusies amerikāņu, anglosakšu, vācu, skandināvu un krievu PR skolas.
Katra no Latvijas augstskolām, izejot no konkrētā pasniedzēja, māca savu.
Vienotas Latvijas PR skolas pagaidām nav.
Ar ko šī dažādās pieejas atšķiras?
Tās atšķiras ar pieeju sabiedrībai. Jo attīstītāka demokrātija valstī – jo progresīvāks un gudrāks PR.
Pārstāvu skandināvu PR un uzskatu, ka Ziemeļvalstu pieeja PR ir visdemokrātiskākā. Šīs valstis ir ar atvērtu, augsti attīstītu demokrātiju un caurspīdīgu lietu un procesu funkcionēšanas sistēmu. Te joprojām dominē spēcīgāki masmediji, kas kvalitatīvi nereti apsteidz, piemēram – Lielbritānijas vai ASV mediju satura kvalitāti.
Kvalitatīvi masmediji ir būtisks PR priekšnosacījums.
Jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.
Visvairāk grāmatu par PR uzrakstīts angļu valodā un pēdējā laikā tirgu pārpludina arī teksti krieviski par šo pašu tēmu. Loģiski, ka neiesvaidīts lasītājs var arī nezināt par atšķirībām starp PR skolām dažādās pasaules valstīs. Taču pieeja PR Dortmundā, Londonā, Maskavā, Helsinkos vai Vašingtonā ir sekundāri atšķirīga.
Protams, ka attīstītākajās valstīs galvenie principi ir līdzīgi taču jaunattīstības vai postsociālisma valstīs novērojama svaidīšanās un blefošana PR jomā.
Ziemeļvalstīs saite ar sabiedrību jāveido ļoti saprātīgi, iecietīgi, toleranti pret publiku. Uzbrēcieni, manipulācija, gorīšanās un ”čakarēšana” – neiet krastā.
Tas nav PR. Tā ir elementāra demagoģija, kas neietilpst PR etablēto darbarīku sastāvā.
Krievijā vai ASV var mierīgi ”bāzt batonu” ausīs publikai un vēl apgalvot, ka manipulācija ”arī ir PR”.
Vienā valstī PR drīkst darīt to, kas citur ir 100% aizliegts un morāliski nepieņemams.
Tātad – PR ir gudrs darbarīks, kas palīdz sarunāties ar sabiedrību. No mums pašiem atkarīgs kā mēs no saiti lietosim – civilizēti vai barbariski.
Ar datoru var uzrakstīt gudru tekstu, bet barbars mierīgi var lietot to kā āmuru un iedzīt ar to naglu sienā.
PR nav vainīgs, ka cilvēki to lieto barbariski, ja demagogi, to novelk līdz savam līmenim un klaigā, ka ”tas ir normāli”, tas ir ”labs PR”.
Atgriežoties pie vafelēm un Zatlera gražošanās ”nesarunāties ar oligarhiem” priekšvēlēšanu kampaņas laikā.
Tātad.
Vafeļu lieta no Latvijas puses tiek vadīta neprofesionāla PR gultnē. Ražotājam būtu jāizbeidz ālēties un klaigāt par vispasaules sazvērestību un kārt pie zvana dāņu zinātnieks. Turpinot iesākto līniju ”Selgas” paciņu izredzes kļūst aizvien bēdīgākas un pircējs tām veikalā ies apkārt ar lielu līkumu. Ienaidnieka (dāņu profesora) dēmonizēšana neattaisnosies, jo, patiecoties šim apgalvojumam (daļēji neprecīzajam) viņš pateica pašu galveno – mēs lietojam uzturā pārāk daudz neveselīgu vielu un vainīgie nav tikai ārzemju ražotāji (kā mums agrāk likās).
Kā rīkotos gudrs PR šajā gadījumā? Jā, manuprāt, būtu jārimstas un jāpārskata ražotnes izstrādājumu saturs, iestāstot tautai, ka turpmāk Selgas vafelēs, cepumos būs ”tikai labas vielas” – jeb ” tikai tīrs sviests”. 🙂 Jā, tas ir stratēģijas piedāvājums, taktikas lieta jau ir nākamais solis.
Ir jāatgūst ticība, ka ēst veselīgi ražotas vafeles nav kaitīgi.
Kauja tiesu zālēs neko nepalīdzēs, iznāks kā serbu nacionālistiem, kas pēc Balkānu kara paši tagad sēž uz Hāgas tribunāla apsūdzēto sola. Viņiem arī bija pārāk daudz ienaidnieku un pārāk nežēlīgas to apkarošanas metodes.
Taču …var arī turpināt ”Krievijas PR” un draudēt, vīstīt dūres un cīnīties ar ”sorosu” t.i. ”ļaunumu ārzemēs”.
Zatlera nevēlēšanās runāt ar Lembergu un Šleseru, atklātā priekšvēlēšanu diskusijā, arī ir nepārdomāts PR solis. Tauta grib zināt – kurš kādu platformu piedāvā. Vēlas izvēlēties, lai vēlētu gaidāmajās parlamenta vēlēšanās.
Zatleram jāsaprot, ka ceļš politikā nav rozēm kaisīts un viņa nākotne kā politiķim būs daudz citādāka nekā pagātnes prezidenta pieredze.
Ja esi pianists un vēlies būt fagotists, tad neviens neatļaus iekortelēties ar flīģeli blakus pūšamajiem instrumentiem. Tur spēlē fagotu nevis klavieres.
Loma jāpiemēro sev un sevi lomai.
Nedomāju, ka Lembergs vai Šlesers būtu „nepārspējami” pretinieki. Tieši pretēji – viņi ir pārspējami, jo šo politiķu argumentus un domāšanas veidu mēs zinām. Var iepriekš prognozēt gan Lemberga, gan Šlesera gremdes un novietot aizsardzības sistēmu prettriecienam. Tā profesionālā PR rīkojas. Turpretī Zatlers ir samērā bīstams no PR viedokļa, jo viņa taktika vēl nav zināma.
Nepiekrītu arī nostājai, ka Lembergam un Šleseram nespēj pretī stāvēt žurnālisti. Tā tas nav. Smagām intervijām ir jāsagatavojas. Žurnālistikā ir metodes, kas palīdz savaldīt „satrakojušos politiķus”, demagogus un visus pārējos. Pagaidām žurnālisti peld pa visu un vairāk rūpējās par savu izskatu nevis racionālu intervijas stratēģiju un taktiku.
Cerams, ka Zatleram tas izdosies.
🙂
Foto: www.diena.lv, www.laima.lv
No Jūsu mutes Dieva ausī, kā veca paruna saka:) (par novēlējumu VZ uz izdošanos vis-a-vis AAA komanda)
Ar Zatleru vai tik nav tā, ka viņš labi apzinās savas iespējas un arī savu nespēju diskutēt ar politiķiem, kuri nedzird jautājumus, bet visu laiku maļ vienu un to pašu. Nav īsti arī laika mācīties. Vnk. Zatlers, kā politiķis spiež uz savām spēcīgajām pusēm, un norobežojas no vājajām. Nav labi, bet nav arī labāka padoma viņam.
Par vafelēm – pa lielam, jātiesājas jau viņiem ir ar to profesoru, bet mani vairāk izbrīna klusums par citiem kaitīgiem produktiem un to sastāvdaļām. Ne jau vafeles tie kaitīgākie produkti veikalu plauktos. Agrāk, piemēram, dzirdēts par poļu mazgāšanas līdzekļiem, kuri Zviedrijas plauktus nekādi ieraudzīt nevarētu, tagad klusums.
Kvalitatīvu PR var uzspiest tikai spēcīga prese, kura spēj atklāt miltu produktu nonākšanu ausu tuvumā, diemžēl Latvijas žurnālistu profesionalitāte laiku pa laikam liek noskumt. Pat nezinu – vai mazais tirgus, vai kas cits pie vainas.
Bet, varbūt, divdesmit neatkarības gadi ir pietikuši tieši tam, lai uzbūvētu pamatu labām lietām…
Kāpēc Jums liekas, ka tiesāšanās ceļā vafeles klūs labākas?
Principā jau viņi izdarīja normālu soli – pasūtīja neatkarīgu ekspertīzi. Tiesāšanās ir viens no soļiem, lai skaļi parādītu savu viedokli, jo presei vienkārši tā citus datus grūti iebarot. Citējot jūs: “… Ziemeļvalstu pieeja PR ir visdemokrātiskākā. Šīs valstis ir ar atvērtu, augsti attīstītu demokrātiju un caurspīdīgu lietu un procesu funkcionēšanas sistēmu. Te joprojām dominē spēcīgāki masmediji, …”. Savukārt Latvijā presei patiesie fakti nav tik interesanti, kā “kliedzošu ekspertu” viedokļi.
Tas, ka ir bijusi neatkarīga ekspertīze ir labi, taču, manuprāt, Sandrai ir taisnība. Viss šis process vafeles labākas nepadarīs. Notiks tikai karošana, kamēr aiz šī “kara” fona joprojām tiks ražotas vafeles ar ne tik bīstamo (kā norādīja dānis), bet tomēr kaitīgo sastāvu. Es piekrītu priekšlikumam uzlabot to sastāvu un pasniegt tās no jauna! Paskatieties taču sastāvus! Tie ir drausmīgi. Vienā nedēļas nogalē kopā ar vecākiem saldējumu nopirkt tā arī neizdevās. Dānim jau nebija taisnība tikai par to kaitīgo vielu daudzumu, pašā būtībā tās tur ir! “Labi”, ka viņš nepaskatījās bērnu iecienītos Selgas cepumus… visu selgas sēriju varētu klopēt ciet.
No politikas sajēdzu maz, bet Zatlera gājiens “es nerunāšu”, man liekas bērnišķīgs. Iecirta kāju zemē un viss. Būtu labāk runājis, jo principā mums visas problēmas sākas no nerunāšanas. Runāt jau nenozīmē sadarboties.
Treškārt, paldies par izglītojošo rakstu, jo man nebija ne jausmas, ka ir vairākas PR skolas.
Izlasīju un sabijos no vārdiem “pārskatīšana” un “iestāstīšana” (Citāts: “būtu jārimstas un jāpārskata ražotnes izstrādājumu saturs, iestāstot tautai, ka turpmāk Selgas vafelēs, cepumos būs ”tikai labas vielas” – jeb ” tikai tīrs sviests”. “)
“Pārskatīšana” un “iestāstīšana” kā vārdu izvēle velk uz to pašu adomju pr. Vai varat paskaidrot, kā Jūs to domājāt- vai konkrēti izmainīt sastāvu un tad “iestāstīt”, vai domās pārskatīt sastāvu un uzreiz ķerties pie iestāstīšanas, kas viss ir/būs ok?
Es arī domāju, ka vafeļu razotāja īstenotā komunikācija ir galīgi garām. Tai pat laikā man škiet, ka šādi domājošie ir mazākumā. Pārējos – vairākumu īsti nesatrauc ne propogandas un raganu medību metodes, ne nevēlēšanās atzīt, ka tās trasntauksābes produktos ir daudz un ekonomē uz kvalitātes un veselības rēkina. Cilvēkus drīzāk iepriecina Drošības policijas iesaiste profesora nopratināšanā, bet sazvērstības teorijas izklausās nevis aburdas, bet dižas. Un kurš gan spēj izsekot, ka Laimas sniegtie laboratorijas dati par transtauktu daudzumu tiek pasniegti citā griezumā, nekā to dara profesors pēc atkārtotās pārbaudes? No šāda skatapunta, iespējams, Laimas īstenotā pieeja uz tautu, viedokļa veidotājiem, žurnālistiem strādā.
Jūsu ieteiktumi labākai komunikācijai no uzņēmuma puses visdrīzāk ir balstīti uz pieņēmumu, ka Laima vienā brīdī atzīst, ka kaut kas nav bijis kārtība un uzlabo produkcijas kvalitāti. Kas arī būtu normāli un vajadzīgi. Bet, ko un kā uzņēmumam komunicēt situācijā, ja tā vadība to ne atzīst, ne ir gatava uzlabot produkciju? Argumenti, kāpēc to nedarīt vienmēr būs – produkcija nedaudz sadārdzināsies, būs īsāks derīguma termiņš, rezultātā neizturēs konkurenci ar citiem zemas kvalitātes produktiem, jo mūsu reģionā nav spēkā tādi standarti kā Dānijā, Lielbritānijā utt, pie mums pārdotos saldumos var likt tik transtauksabes, cik vēlas. Kādu komunikāciju pieeju Jūs ieteiktu uzņēmumam īstenot šādā situācijā?
Mans teksts ar vārdiem “iestāstīt” un “pārskatīt’ ir ironija.
Savādi, ka nepamanījāt. 🙂 Jocīgi, kāpēc latviski ir tik grūti ironizēt? Bieži pamanu, ka jokot nedrīkst. Nu nekas. Jā, tā ir.
Preces labā slava nav panākama tiesā. Nedomāju, ka lēts saturs var nodrošināt lielākas konkurences priekšrocības Selgas vafelēm. Sava vaina ir jāatzīst, kaut vai daļēji. PR tas palīdz. Tā ir izejas pozīcija, taču veco laiku domāšana cilvēkos “sēž” dziļi iekšā un bojā normālas cilvēcīgas attiecības ar publiku. “Krievijas hokejistu sindroms” (nespēja zaudēt, atvainoties un atzīt vainu) joprojām dzīvs arī mūsu ikdienā stipri vien traucē virzīties rietumu demokrātijas virzienā.
Es arī tagad rūpīgāk lasu tekstus uz pārtikas izstrādājumu etiķetēm un saprotu (tāpat kā Kni :)), ka ar saldējumu arī ir cauri. Kur var dabūt normālu saldējumu bez visām tām nejēdzīgajām piedevām? Kā mēs varētu saukt tādu pārtikas izstrādājumu, kurā nav visas šīs pieminētās kaitīgās taukskābes, hidrogenizētās eļļas? Kā mēs to varētu marķēt? Ar zilu debesi? Ar sauli kas smaida?
Zviedrijā visus produktus, kas nesatur pārāk daudz tauku un cukura (liekas kalorijas), marķē ar atslēgas cauruma simbolu! Tas nozīmē, ka tos ēdot, neaptaukosieties un varēsiet “izlīst caur atslēgas caurumu”. Varbūt to der pārņemt arī Latvijā?
Kāpēc Latvijas atbildīgās institūcijas ir izgudrojušas “zaļo karotīti”, bet nav marķējuma veselībai labvēlīgam uzturam?
Sandra, kā tad Štokenbergam būtu korekti komunicēt, ņemot vērā šīs bļaustīšanās http://goo.gl/GLepU – kur, pirmkārt, žurnāliste paceļ balsi intervijas laikā, brutāli “pārprot” atbildes, tad vēlāk Twitterī parādās interesanti skaidrojumi: “Skaidrībai – Štokenberga intervija nebija tiešraidē, bet tika ierakstīta vakar. Žurnālite aicināja sniegt īsu viedokli par likumu pie sižeta, kas begās izrādījās intervija. Tas tā nekoleģiāli. Turklāt pāris Štokenberga mēģinājumi skaidrot ir izgriesti, piemēram, par Koncerna likumu.” un “šis ieraksts tika veikts vakar pēcpusdienā un nebija plānota kā plašāka intervija, bet tikai viedoklis pie sižeta” (citāti no http://twitter.com/#!/isaleniece ).
Vai arī šeit Štokenbergam pēc rakstiem portālos bija kaut kas jāatzīst? Jautāju, jo neuzskatu Laimas produkciju par ļaunuma sakni, drīzāk kāds tam profesoram varēja pajautāt pilnu viņa sarakstu – ne tādi vien brīnumi izlīstu, bet Selgas vafelēs Latvijas un ES noteikumi ir ievēroti.
…Protams, stingrākus likumus pārtikas kvalitātē varētu jau pirmsvēlēšanu periodā apsolīt. 🙂
Jā, es piekrītu. Ar žurnalistiku Latvijā ir problēmas. Pareizāk sakot – ar žurnālistikas kvalitātes līmeni. Taču no otras puses – Latvijas politiķi nav ieinteresēti kvalitātīvas žurnālistikas nodrošināšanā ( nodrošinot pietiekamu finansējumu sabiedriskajiem medijiem un padomes likvidāciju). Medijiem nedod naudu tieši, bet gan piespiež apdziedāt resorus caur ministriju kabatām. Nevis piešķir naudu ārpolitiskajai analizei, bet to pašu budzēta naudu laiž cauri ministrijam uz masmedijiem. Turpinās “goda plāksnes” prakse – Dombrovskim seko žurnālistu svīta, pārējiem – tāpat. Tā tas nedrīkstētu būt.
Normāli – nauda ārzemju vizītēm bija jāpiešķir tieši televīzijai un radio. Pa taisno.
Nepastarpināti.
Vainīgas ir abas puses.
Mediji nav goda plāksne, taču šī joma Latvijā netiek attīstīta.
Mediji brauc pa virsu, komentētāju štata nav, skaidrot pieaicina “iesaistītos” cilvēkus un…vai jūs redzat izeju?
Jā, esmu sekojusi Skandināvijas līdzīgiem konfliktiem (neatkarīga eksperta viedoklis : ražotājs) un šādu konfliktu ir tik daudz, ka neviens tos par ārkārtas situāciju neuztver. Vienkārši – sabiedrības spiediena rezultātā, ražotājam nākas ņemt ārā no apgozības kritzētās preces vai “transformēt” labākā formā.
Zviedriem bija liels skandāls ar zīdaiņu barību, jo atklājās, ka bērniem paredzētajos konservos, ir nenormāli daudz cukura piedevu. Pieradina zīdaiņus pie saldumiem un uzbaro mazuļus. Neste sākumā ieņēma kaujas pozu, bet tad pierāvās un sāka taisnoties. Neviens nevienu tiesā nesūdzēja, taču “attīrīšanās process” bija sācies arī šajā jomā. Likumus par visām jomām nevar uzrakstīt. Svarīgāks ir princips- nekas nav tik labs, lai nevarētu klūt vēl labāks! Tā man liekas.