2011.gada 19. jūlijā
” Dāņu uzņēmējs, miglo rapšu lauku, masveidā noindē bites” – ziņo mediji. Mēs – lasītāji secinām – nelietis dānis! Bites mirst, bizbizmārītes arī un mediji mums paskaidro, ka ”tik lielu postu biškopji Latvijā vēl nav pieredzējuši”.
Otrs posta iemesls vafeļu frontē atkal dānis, taču šoreiz nevis fermeris, bet profesors, kas norādīja uz veselībai kaitīgo saturu ”Selgas” vafelēs. Kūdām arī pret to. Sākam tiesas un klaigājam, ka šis cilvēks apzināti grauj Latvijas ekonomiku, jo viņš taču ”ir dānis”!
Pie Brīvības pieminekļa gandrīz regulāri čurā briti, zviedri un īri. Nelieši, šie ārzemnieki! Vai ne?
Soross spokojas kā “pasaules ļaunums” Lemberga piekritējiem, jo arī Soross ir ārzemnieks un tieši tāpēc – “slikts”.
Cik tālu mēs iesim, kūdot un rīdot pret ārzemniekiem?
Cilvēka tautība mums medijos jau kļuvusi par gandrīz vai vienīgo ”pazīšanās zīmi”.
Iespējams, ka mediji nemaz neapzinās, ka ar šo viņi faktiski nodarbojas ar …kūdīšanu un rīdīšanu pret noteiktas tautības cilvēkiem.
Ja minētais ”rapšu smidzinātājs” ir veicis pārkāpumu pret Latvijas vidi un dabu, tad viņam pašam par to arī jāatbild, nevis jākar pie zvana ” dāņi”. Ja piedzērušies tūristi sistemātiski urinē pie pieminekļa, tad mums jāsāk domāt par publisko tualešu skaita palielināšanu un jālūdz tās finansēt krogiem, kas plaši tirgojas ar alu pilsētas centrā. Nav tā, ka pie vainas ir cilvēku tautība. Vainīgi ir konkrētie cilvēki.
Ar šo pašu problēmu man nācies bieži cīnīties Zviedrijā, kad pie zvana tiek kārti kārtējie ”latvieši”, medijos uzsāk kropļot latviešu uzvārdus vai jaukta Lietuva ar Latviju.
Tā notiek un zviedru mediji atkāpjas un atvainojas.
Viņi zina, ka tā darīt nedrīkst.
Skandalozajā ”Lavala lietā”, latvieši tika traktēti kā manipulatīvi, slikti celtnieki un bija jāpieliek diezgan daudz pūļu, lai pieprasītu izbeigt ”Latvijas” kāršanu klāt Lavala problēmām zviedru medijos. Daļēji tas izdevās.
Par šo pašu problēmu rakstīju arī savā grāmatā ”Cenzūra kā mediju misija” (angļu valodā), kura analizēju tieši šo mediju aizrautību vajāt cilvēkus, slānot viņu tautību.
Visas latvietes, krievietes vai ukrainietes nav atbildīgas par to, ka viena daļa šo tautību sieviešu ir prostitūtas un pārdod savu miesu ārzemēs. Visi lietuvieši nav zagļi un visi latvieši nav slikti celtnieki.
Tāpēc izbeigsim kārt klāt cilvēkiem tautību brīdī, kad viņi veic kādu pārkāpumu vai pat noziegumu.
Konkrēta cilvēka konkrētai rīcībai/pārkāpumam nav nekāda sakara ar viņa tautību, etnisko piederību.
Rīkosimies pret lauksaimnieku, kas nobendējis bites (nevis pret dāni), diskutēsim ar ”vafeļu profesoru” nevis kūdīsim atkal pret dāni.
Beigsim vajāt zviedrus par bankām un ”sabrauktajām policistēm”, jo aizņēmumus ņēma mūsu tautieši paši un sabraukto policistu lietā savu roku pielika Latvijas tā laika ģenerālprokurors un vietējie kukuļņēmēji, kuri apzināti palīdzēja Bū Anderšam Juhansonam atstāt Latviju un izsprukt no soda.
Cerams, ka tā būs.
Diemžēl mēs amerikanizējamies savā domāšanā un arvien vairāk informāciju uztveram stereotipiski! Tas laikam ir informācijas pasaules lielākais posts! Ja jau miesas vēlmes saprotami visā pasaulē risina ar Macdonald palīdzību, tad kāpēc piepulēt citu orgānu – smadzenes? Stereotipi un aizspriedumi ir domāšanas hamburgeri! Vienādi un prognozējami, pēc standartiem! Un tiešam uznāk nostaļģija pēc dažādso smaržu buķetes kaut vai Preses nama ēdnīcā, kur zupa katru reizi tomēr garšoja atšķirīgi!
Ja presē ieraksta, ka tādas un tādas tautības tāds un tāds profesors (vai kāds cits darbonis) izdarījis to un to tajā un tajā vietā, tad kas tas ir?
Tā ir vēršanās pret ko? – Pret tautību vai pret profesoriem (vai kādiem darboņiem) vai pret kaut kādu darbību vai pret minēto vietu? – Spēle saucas Uzmini nu.
Vai tā ir vēršanās par kaut ko? – Par kādu tautību par kādu darbošanās veidu par kādu darbību (par tualetes lietošanu piemēram), par kādu vietu? – Atkal uzmini nu.
Tiktāl nepievienojos ieraksta autorei. Tiktāl ir sakarīga patiesa faktu attēlošanu un vairāk nekas. Visu pārējo piedomā un sacer klāt lasītājs. Viss atkarīgs no lasītāja izdomas, domāšanas vai iedomām un stereotipiem.
Bet ja ir arī tieši (vai mazāk tieši) nepatiesi teksti par to, ka visi profesori ir tādi vai šādi vai vēl kādi, tad tā jau ir vajāšana, apmelošana utt. Ja tagad no netālās palielās salas zināmās tautības pārstāvji kādu laiku ceļojumā ietver zināmas izdarības un ja vietējie žurnālisti par šo noziņo, tad tā nav vajāšana tas ir tikai fakts. Ja žurnālisti noziņo, ka dāņu lauksaimnieks sadara to, dāņu profesors izdara šo, tad tā nav vajāšana tas ir tikai fakts. Ja noziņo, ka cits lauksaimnieks sadara vēl ko atkal tikai fakts.
Un vēl – man šķiet, ka vismaz vietējie žurnālisti diemžēl raksta diezgan savdabīgi, vienmēr jāpiedomā vai tā ir patiesība vai tikai attāla līdzība patiesībai…. Jo šķiet, ka mērķis žurnālistiem nav piegādāt ļaudīm faktisko informāciju, bet gan sasniegt darba devēja uzdoto. Un tad arī var sanākt kādu pavajāt….
Par profesoriem, sportistiem, uzvarām un sasniegumiem medijos var droši minēt attiecīgā cilvēka tautību. Taču, ja ir runa par negatīvām lietām (noziegumiem, noteikumu pārkāpumiem utt.), tad medijiem jāuzmanās ar tautības piesaukšanu. Publicētu tekstu auditorijai ir tendence vispārināt, attiecinot noziegumu “uz visiem tādiem pašiem” – lietuviešiem, latviešiem, poļiem, somiem utt. Piemēram, pirms vairākiem gadiem Gulbenē kāds noziedznieks nežēlīgi izrēķinājās ar maziem bērniem vietējā bērnu dārzā. Toreiz izvairījāmies saukt viņu par Gulbenes iedzīvotāju, gulbenieti vai tamlīdzīgi, jo tas mestu nelāgu ēnu uz pārējiem šajā reģionā. Tās ir nianses, bet mediju darbā tas jāievēro. Nepiekritu Jums, ka žurnālistiem būtu jādanco pēc darba devēja stabules. Tas ir Latvijai raksturīgs aizspriedums. Tas neatbilst patiesībai. Strādāju medijos ļoti ilgi un normāla, demokrātiskā valstī šādi nosacījumi manā darbā nekad nav bijuši. Man nekad nav bijis “kādu jāvajā” tāpēc, ka kāds man toliek. Tas ir absurds. Cilvēkiem ir daudz aizspriedumu.
Jā, tas gan,- dažos stāstos rakstītājam jābūt īpaši uzmanīgam, tajos nevajag minēt kādus faktus. Bet mans pieņēmums, ka vietējie žurnālisti vairāk skatās pēc darba devēja uzdotā nevis pēc kaut kā cita ir viena no varbūtībām kādēļ uzrakstītais dažkārt šķiet attāls no īstenības. Hm, varbūt skaidrojums jāmeklē citur.
Žurnālisti ir dažādi un viņu izpratnes līmenis par savu profesiju – dažāds. Diemžēl. Izpratne par mūsu profesijas standartu LV joprojām saskaldīta. Normālā valstī žurnālisti “visus ārstē” vienādi (tāpat kā ārsti) – neskatoties uz pacienta maka biezumu vai citiem apstākļiem. Slimnīcas direktors nevar piepsiest ārstu uzrakstīt melīgu diagnozi kādam konkrētam pacientam, tieši tāpat kā žurnālists nedrīkstētu kalpot medija saimniekam un riet uz “kunga” izvēlētiem objektiem. Diemžēl Latvijā ir vīri, kas domā, ka “ja viņam pieder, tad viņš pasūta mūziku”. Tumsonība ir neizglītotības māte.