Vai Diena gatavojas kļūt par politisku manipulatoru?

2013. gada 6. janvārī

Attēls: TVNet

Attēls: TVNet

Tie, kas strādā medijos un seko politikai, zina, ka ar socioloģisko pētījumu palīdzību var lieliski manipulēt ar sabiedrisko domu. Vispirms jau tāpēc, ka socioloģisko pētījumu pakalpojumu firmas nav labdarības organizācijas, bet gan biznesa uzņēmumi, kuriem maksā klienti – pētījumu pasūtītāji. Viņiem vajadzīgs konkrēts ”iznākums” un ”aptauju” metodes to spēj nodrošināt.

Ir arī zināms, ka socioloģisko pētījumu firmas prot noformulēt jautājumus tā, lai pasūtītājs saņemtu sev vēlamo atbildi, ko izplatīt medijiem kā absolūtu patiesību. Ir arī citas metodes un tāpēc nav brīnums, ka tie, kas vēlas politisko ietekmi, mēdz draudzēties ar socioloģisko pētījumu firmu direktoriem. Pasūtot vēlamo publisko viedokli, kā ”aptaujas rezultātu”.

Socioloģisko pētījumu rezultāti ir ietekmīgs sabiedriskās domas veidošanas instruments un tāpēc demokrātiskās valstīs nav atļauta šādu rezultātu publiskošana pirms vēlēšanām.

Tāpēc nopietni žurnālisti vienmēr kritiski vērtē jebkuru pētījumu, kuru kāds vēlas publiskot ar ziņu aģentūru vai pētījumu finansētāju palīdzību.

Pirms laiciņa (vecā gada nogalē) piedalījos Latvijas Radio ”Krustpunktā” kopā ar kolēģi Paulu Raudsepu. Viņš visu laiku piesauca socioloģisko pētījumu rezultātus un pieprasīja tos atzīt kā reālu publiskās domas situācijas atspoguļojumu Latvijā. Nebeidzu brīnīties, kāpēc cilvēks, kas sevi uzskata par žurnālistu ar pieredzi, izmantoja šo PR metodi argumentācijas vietā, jo pat Bernards Šovs savulaik secināja, ka eksistē ”statistika + statistika = totāli meli”.

Šajā sakarībā kā aktuālu piemēru varam apskatīt pēdējā gada laikā mūsu presē plaši izplatītos ”pētījumu” rezultātus par prezidenta Bērziņa it kā augošo popularitāti.  Publikācijas vēsta par mūsu neveiksmīgā līdera panākumiem, vienlaikus apzināti nosmacējot faktus par to, ka šis cilvēks faktiski/reāli/konkrēti neprogresē un netiek galā ar saviem pienākumiem.

Tieši tāpat varējām novērot bijušo partiju: Tautas partijas, PLL, Šlesera un Šķēles kungu popularitātes pieaugumu (ja mēs ticētu socioloģiskajiem pētījumiem), bet mazāk (vai pavisam ignorēja) mums šie ”pētījumi” un ”aptaujas” ziņoja par šo veidojumu un kungu reālajiem popularitātes kritumiem.

Sabiedriskās domas aptaujas visos gadījumos nav 100% bezkaislīgs publiskā viedokļa izvērtējums.

Parasti katrai partijai vai politiskajam grupējums ir ”savējais” publisko aptauju organizētājs (kompānija), kas ražo pasūtītājam nepieciešamos aptauju rezultātus.

Tāpēc ikvienā demokrātiskā valstī ir vairākas ”aptauju kompānijas” un, publicējot iedzīvotāju aptaujas rezultātus, mēs jau iepriekš zinām, kura kompānija tos ir ieguvusi un kādas partijas interesēs tas tika darīts.

Tātad – sabiedrības interesēs ir zināt, kurš ir apmaksājis vienu vai otru pētījumu socioloģisko pētījumu kompānijai, kad ziņojums par ”rezultātiem” tiek izplatīts medijiem. Tad mums daudz kas kļūtu skaidrāks un mēs saprastu, cik lielā mērā varam ticēt šim publiskojumam un vai šo ”rezultātu” drīkst uztvert kā bezkaislīgu informāciju vai  tomēr kā pasūtītāja sarūpētu reklāmu.

Tas, ka tirgus un sociālo pētījumu aģentūras «Latvijas fakti» līdzīpašnieks un vadītājs Aigars Freimanis tiek aicināts kļūt par laikraksta «Diena» galveno redaktoru, liecina, ka avīzes īpašnieki (un mediju telpā runā, ka īpašnieku vidū ir bēdīgi slavenie Šķēle, Šlesers, Lembergs un Co) vēlas šo izdevumu nostiprināt par politisko un tirgus vidi ietekmējošu mediju, nevis par labas un tautai vajadzīgas žurnālistikas produktu.

Jo, ja akcionāri un izdevēji vēlas medijus attīstīt kā labas žurnālistikas izdevumus, tad par galveno redaktoru parasti aicina pieredzējušu un kompetentu žurnālistu, nevis partiju apkalpojošas firmas vadītāju.

Latvijas tauta ir pelnījusi politiski neangažētus medijus. Taču 2013. gada lielāko avīžu saraksts liecina, ka mums tādu mediju vairs nav.

Mediju vide nav parasts bizness. Te nevar gūt panākumus ar shēmošanu un sistemātisku žurnālisma nožņaugšanu.

Apzināti pārvēršot lielākās Latvijas avīzes par tendencioziem ”PR ziņojumu dēļiem” uz panākumiem nav ko cerēt. Jābrīnās, kā mūsu mediju īpašnieki līdz šiem spējuši vispār nopelnīt naudu iepriekšējā vai  ”citā”  biznesā, jā šobrīd nesaprot tik vienkāršu lietu kā mediju biznesa 2×2=4= spēcīgs radošs līderis un neatkarīga redakcija.

Mediju panākumus var nodrošināt tikai profesionāļi un izskatās, ka tieši no šiem – augsti kvalificētiem žurnālistiem un 100% radoša līdera = redakcija vadītāja pašreizējie ”Dienas” īpašnieki baidās visvairāk.

Jā, viņi mēģina pārkausēt avīzes par partiju zombijiem. Taču labi zināms (mediju vēsture pierāda), ka politiski preses izdevumi nekad nevar kļūt par laba biznesa projektiem, ja tos neliek abonēt ar varu, kā padomju laikā vienīgās partijas galvenos izdevumus.

Tāpēc, ja avīzes īpašnieks grib ilgtermiņā ar izdevumu pelnīt naudu un saglabāt ietekmi uz cilvēku prātiem, jāatsakās no kāres manipulēt ar izdevumu, to veidojot par partijas vai citu grupējumu avīzi.

Iecelt socioloģisko aptauju manipulētāju par nopietnas avīzes redaktoru ir Dienas pašnāvība.

Man žēl šo avīzi un mūsu mediju vidi, kuru turpina žņaugt politisko spēku alkatīgās ambīcijas, kam mediji ir tikai līdzeklis, lai tiktu pie varas.

xxx

Banku krīzēs neticiet baņķieriem un to finansētiem kontrolētājiem – viņi melo vai nesaka visu patiesību

2011.gada 1.decembrī.

Pēdējo divu nedēļu notikumi ar Snoras un Latvijas Krājbanku mums atgādina, ka dzīvojam gadsimta otrās globālās ekonomiskās krīzes epicentrā. Viedi ļaudis prognozēja, ka šīs krīzes ietekmi  uz mazās Latvijas ekonomiku sajutīsim tikai uz nākošā gada rudeni. Izrādās – tas notiek jau tagad.

Latvijas Krājbankas izraisītā krīze atgādina, ka mēs pārāk maz esam mācījušies no agrākām banku izraisītām krīzēm, tajā skaitā no pirms trim gadiem notikušās Parex krīzes.

Proti, mēs joprojām naivi ticam, ka banku uzraudzība ir neatkarīga un, ka mediji mūs savlaicīgi informēs par draudošajām briesmām.

Tā tas nav. Par to signalizē Snoras un Latvijas Krājbankas notikumi, kas pierāda, ka banku uzraugi ir cieši integrēti (lai neteiktu – korumpēti) ”baņķieru mafijā”. Spilgtākais piemērs vakar no LTV programmas Sastrēgumstunda, kad uzzinājām, ka Lietuvas centrālās bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes direktors Kazimirs Ramons esot piedalījies «Snoras» bankas īpašnieka kāzās.

Darījumu korumpētība eksistē un aizsedz bezkaislīgu profesionālismu.

Vai Jūs domājat, ka Latvijā neatradīsim līdzīgus korupcijas gadījumus, kurus noteikti uzraktu rokošais žurnālists Lapsa? Vēl jo vairāk, arī tapēc, ka šodien uzzinājām citu Latvijai neglaimojošu faktu par Latvijā pieaugušo korupcijas līmeni tieši krīzes ietekmē.

Iepriekšējā rakstā pievērsu uzmanību FKTK atkarībai no banku finasējuma, kas ir jau likumos iestrādātais pamats banku kontrolantu atkarībai no pašiem kotrolējamiem objektiem.

Roka roku mazgā un abas baltas? Izdevīgumam un alkatībai  ir neskaitāmi demagoģiski argumenti.

Bijušais finanšu ministrs Roberts Zīle sarunā ar TVNET apliecina – tā ir ierasta prakse un neesot nekāda pamata uzskatīt, ka banku nauda varētu būt iemesls tam, lai FKTK  nepamanītu nelikumības kādas finanšu institūcijas darbībā. Nepārliecina eksministra Zīles kunga argumenti, ka šis likums ir analoga  britu likuma kopija un ka ES tas ir akcepēts finansēšanas modelis, kaut vai tāpēc, ka britiem nav tik augsts korupcijass līmenis un kāpēc Latvijas  finanšu ministrs nevarētu nākt ar Latvijas apstākļos drošāku un no bankām neatkarīgāku finansējuma modeli šai uzraugu institūcijai, ja FKTK ar pārāk lielu bijību un pietāti izturas pret kontrolējamiem objektiem.

Par ētiku un citādi domājošo eliminēšanu

Domāt un strādāt godprātīgi. To mēs drīkstam pieprasīt no uzraudzītājiem un kontrolētājiem. Diemžēl daudzām amatperosnām “ar varu” morāle un ētika joprojām ir nesaprotams svešvārds.

Latvijas žurnālistu savienības vadītātājs un NRA komentētājs Juri Paiders pirms pāris dienām mums atgādināja būtisku ne tikai Latvijas mediju vides problēmu, proti, ka sākoties krīzei, lielais bizness un vēl palikušie reklāmdevēji sāk izmantot situāciju, lai pabīdītu ētikas robežu par labu biznesa interesēm.

Krīzes saasinājumā lielais bizness sāka totālu uzbrukumu masu informācijas līdzekļu galvenajai funkcijai, cenšoties šķērsot vienu ētisko robežu pēc otras.

J. Paiders norāda, ka nosacīti esot trīs ētiskās robežas.

1. Nerakstīt par riskiem, kas traucē kādu biznesu (piemēram, nerakstīt par Krājbankas problēmām, pirms FKTK nav aizklapējis banku utt.). Nerakstīt par lasītājam svarīgu izdevīgumu, jaunām iespējām, kas traucē jau esošos biznesus.

2. Maldināt par izdevīgumu (uzsvērt tos izdevīgumus, kas biznesam ir izdevīgi, un kritizēt tos izdevīgumus, kas biznesam nav vajadzīgi). Maldināt par riskiem (izkropļot informāciju par riskiem, kas saistīti ar kredītu ņemšanu, utt.).

3. Melot par izdevīgumu un melot par riskiem. Cilvēku iebiedēšana ar nereāliem riskiem ir veids, kā vienkāršam cilvēkam pārdot viņam nevajadzīgus apdrošināšanas produktus, bet globālai farmācijas nozarei cilvēku iebiedēšana ir galvenais virspeļņas nodrošināšanas instruments.

Palasīsim 2008. gada rudens krīzes presi un atsauksim atmiņā TV reportāžas un komentārus citos medijos un redzēsim, kā baņķieru aprindas ar Latvijas bankas vadītāju Rimšēvicu avangardā darīja visu, lai dezinformētu sabiedrību un diskreditētu retos žurnālistus un augstskolu pasniedzējus un pat popkultūras pārstāvjus, kas atļāvās izmantot konstitūcijā garantēto izteikšanās brīvību un pateikt savu viedokli par ekonomisko krīzi.

Banku mafijas spiedienu izjutu arī uz savas ādas, kad 2008. gada rudenī ziņoju par pirmajiem banku krīzes vēstnešiem no Stokholmas.

Manā diskreditēšanā ieslēdzās ne tikai tā laika  „patiesības ministrija” laikraksts Diena, (kas, acīmredzot, bija stiprā banku lobija ietekmē), bet arī saeimas deputāti (Ābiķis, TP).

LETA, 2008. gada 3. oktobris 00:00
Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis (TP) aicina Nacionālo drošības padomi izvērtēt Latvijas televīzijas (LTV) ziņu raidījumā Panorāma 30.septembrī pārraidīto informāciju par iespējamo Swedbank finanšu krīzi.

Deputāts aģentūrai norādīja, ka par šādu nepamatotu ziņu pārraidīšanu pie atbildības ir jāsauc ziņu dienests, jo minētās informācijas izplatīšana bez jebkādu atbildīgo amatpersonu komentāra ir arī valsts graušana. “Man rada šaubas arī sižeta informācijas paudējas Sandras Veinbergas lojalitāte Latvijai,” sacīja Dz.Ābiķis.

Viņš sacīja, ka Nacionālajai drošības padomei būtu jāizvērtē LTV ziņu dienesta pārraidītā informācija, “kas ir balstīta uz nepārbaudītiem faktiem un grauj valsts tēlu”. Kā aģentūrai LETA norādīja LTV ziņu dienesta vadītājs Mareks Gailītis, viss materiāls pēc būtības bija balstīts uz Zviedrijas laikrakstu informāciju, kas tika norādīts arī sižetā. “Sižetā tika atspoguļota informācija no tās dienas preses, un tā nav Veinbergas interpretācija vai izdomājums, tā bija informācija, kas tika rakstīta avīzēs.

Šajā gadījumā bija runa par Zviedrijas mātes banku – Swedbank Zviedrijā. Zinot to, cik daudz Latvijā ir meitas bankas klientu, un to, cik tā ir nozīmīga Latvijas tirgū, šajā gadījumā mums bija nozīmīgi uzzināt, kas notiek ar mātes banku, tādēļ arī sižetā netika iekļauti Latvijas amatpersonu komentāri,” skaidroja Gailītis.

A. Ozoliņa (Diena) komentārs.

Palasīsim ne tikai 2008. gada rudens, bet arī šo dienu Latvijas interneta portālus un presi, paskatīsimies TV programmas: kas un kādā veidā izsakās par finanšu tirgiem, par bankām, par ekonomisko un banku krīzi?

Protams, lielākoties paši banku darbinieki, banku asociācijas vadītāji, FKTK pārstāvji un ko viņi saka? Vai saka visu patiesību? Protams, ka ne. Viņi nerunā par riskiem, kas traucē banku biznesu, maldina un melo par izdevīgumu un riskiem. Te daži spilgtākie piemēri no 2008. gad krīzes:

http://www.diena.lv/bizness/finanses/tverijons-iedzivotajiem-nav-pamata-nemt-ara-naudu-no-bankam-630728

http://www.diena.lv/swedbank-prezidents-jans-lidens-dzives-limenis-var-pasliktinaties-633653

http://www.diena.lv/bizness/finanses/latvijas-banku-zviedrijas-mates-esot-gatavas-ari-sliktakam-scenarijam-633413

http://www.diena.lv/papildinata-krumane-lidzekli-aizpluda-no-vairakam-bankam-no-swedbank-tikpat-cik-no-parex-692053

http://www.diena.lv/papildinata-eksperti-par-oktobra-inflaciju-636373

Šodienas maldināšanas piemēri virmo katrā avīzē un interneta portālā.

Ja mēs gribam, lai mums nebūtu tik sāpīgi jācieš no finanšu krīzēm nākotnē, tad medijiem vajadzētu apšaubīt katru teikumu, kuru deklarē banku darbinieki vai kādi cita ar finanšu institūcijās tieši/netieši saistīti cilvēki. Komentētāju un ekspertu statusā medijos vajadzētu izmantot no bankām neatkarīgus finanšu ekspertus.

Kur viņi ir?

Kas meklē – tas atrod.

Neatkarīgu komentētāju un ekspertu piesaistīšana šodien ir visu vērā ņemamo mediju problēma ne tikai Latvijā.

Latvijas Krājbankas un Parex krīzei būtu jākļūst par mūsu atskaites punktu. Novilksim svītru, saskaitīsim un atstāsim pagātnē kļūdas kuras nevajadzētu atkārtot (ieskaitot savu kolēģu – žurnālistu apriešanu).

Iespējams, ka biklā godprātība šādi kļūs redzamāka un … pat rentablāka (!) mums visiem.

Vai bija vērts pirkt Dienu, ja vēlēšanās tāpat bija jāpiedzīvo fiasko?

 2011.gada 23. oktobrī

Šovakar LTV raidījumā De facto mums bija iespēja iepazīties ar viesnīcā Rīdzene notikušu sarunu atšifrējumiem, kar kuriem jau pirms kāda laika rakstīja žurnālista Lato Lapsas portāls  www.pietiek.com.  

Var gan smaidīt, gan brīnīties klausoties un lasot sarunas starp ekspolitiķi un saeimas atlaidēju oligarhu Aināru Šleseru, uzņēmēju, vadoša Latvijas mediju uzņēmuma līdzīpašnieku  Viesturu Koziolu un kā izrādās arī Latvijas mediju finansētāju SIA Rīgas tirdzniecības osta valdes priekšsēdētāju Ralfu Kļaviņu, kas pārliecinoši demonstrē ne tikai cinismu, bet arī zemo politisko un sarunu kultūru, kas (kā tagad izrādās) valda šajās aprindās.

Demokrātiskā valstī mums it kā nebūtu jābrīnās, ka  Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze pieder vietējiem kapitālistiem V. Koziolam un A. Lembergam. Būtībā jau nav nekā traģiska arī, ka tos finansē, piemēram, SIA Rīgas tirdzniecības osta kā var noprast no minētajām sarunām. Ja to dara atklāti.

 Mums pat nebūtu jāšausminās, ka šīs avīzes atklāti un slēpti pauž kādas partijas viedokli, kļūstot faktiski par partijas medijiem. Tādā veidā gan lielu biznesu šie mediji nekad neuztaisīs, jo vienas partijas piekritēju loks, t.i., medija auditorija vienmēr būs ierobežota.

Tas ir elementāri.

 Taču ir fakti, kas patiešām pārsteidz! Jābrīnās par to, ka Latvijas bēdīgi slavenie oligarhi veltīgi tērē savus līdzekļus, mēģinot slepeni pirkt un stutēt medijus, kas viņiem nekādas lielas politiskas dividendes nespēj dot!

Izskatās, ka neviens no viņiem nav īsti sapratis ne mediju misiju, ne no tās izrietošo mediju biznesu.

Būtībā viņi ir paslīdējuši uz banānu mizas (avīzes, radio un TV izteiksmē) un tas ir …apsveicami.

Tas liek domāt, ka viņi visi ir vāji arī citos  biznesa virzienos.  Izgāšanās mediju jomā to apliecina!

Par oligarhu politisko fiasko liecina nesenās vēlēšanas. Pat ja, kā izrādās, Šleseram, Šķēlem un Lembergam slepus pieder pa vienai vai divām dienas avīzēm, tas negarantē, ka  viņi uzvarēs vēlēšanās. Tieši otrādi, neskatoties uz visām V. Koziola garantētajām sarkanajam līnijām, vēlēšanās zaudēja gan Šlesers, gan Šķēle, gan Lembergs.

 Vai bija vērts tāpēc tērēties?

 Zatleram nepiederēja un nepieder neviens no medijiem un viņš tāpat „paņem galdu“!

Lemberga un pārējo oligarhu ietekmētie mediji cītīgi strādā, lai kritizētu katru eksprezidenta soli, bet „noskan“ kā čības smiltīs.   

 Gribētos, ka Latvijas mediju īpašnieki tagad saprastu, ka politiska angažētība un/vai atkarība no politiķiem viņiem arī turpmāk tikai traucēs mediju biznesam, neļaujot tiem kļūt būt plašām sabiedrības interesēm kalpojošiem un peļņu nesošiem medijiem.

 

Papildu saites par oligarhu sarunām par viņu ietekmi Latvijas medijos:

Pietiek.com1

Pietiek.com2 

Pietiek.com3

Lembergs drosmīgi brīdina Anglijas tiesu – vai tā Latvijas politiķis rāda cieņu pret tiesisku valsti?

2011. gada 20.aprīlī

 

Vakar, pēc baleta festivāla fināla koncerta noskatīšanās galvā rosījās radošas domas, tāpēc nepatīkami pārsteidza savāds virsraksts ”Dienā”  – ”Lembergs: pat ar Anglijas tiesu mani neiebiedēs!”.

Izlasīju un sāku brīnīties. Neiebiedēs ar tiesu un kāpēc demokrātiskas un tiesiskas valsts tiesai būtu kāds jāiebiedē? 

”Diena” raksta, ka Ventspils mēram Aivaram Lembergam uzlikts par pienākumu ar zvērestu Anglijas un Velsas Augstākajai tiesai atklāt visus aktīvus, kas viņam pieder visā pasaulē un kuru vērtība pārsniedz 10 000 mārciņu (7970 latu), ziņo  portāls Delfi.lv. Portāla rīcībā nonācis prasības nodrošinājuma lēmums, kurā minēts, ka A.Lembergam uzdots atklāt savus īpašumus, “vienalga, vai tie ir uz viņa vārda, vai nē, un vai tie ir viņam individuāli piederoši vai kopīpašumā”, teikts 13.aprīlī pieņemtajā prasības nodrošinājuma lēmumā jeb britu juridiskajā terminoloģijā – “iesaldēšanas rīkojumā”.

Tā var būt. Tiesas tā dara. Tas ir normāli – rietumu demokrātijās. Ja nepatīk spriedums – to var pārsūdzēt. Ja mēs vēlamies dzīvot tiesiskā valstī, tad ir pieņemts nebraukt virsū tiesai, lai arī cik nepatīkams būtu tiesas spriedums vai prasība.

Normālā rietumu demokrātijā, kurā tiesa ir neatkarīga no politiķiem,  ir pieņemts respektēt tiesu un paļauties uz taisnīgu spriedumu, taču Lemberga kungs jau tagad netieši norāda, ka Lielbritānijas tiesa varētu būt bijusi netaisna un tikusi izmantota kā ierocis viņa biznesa un/vai citu konkurentu rokās un tāpēc jāmēģina mazināt tās prestižu.

” Protams, Vitol Anglijā un tās tiesās jūtas kā zivs ūdenī un šo situāciju var veikli izmantot savās interesēs” – uzsver Ventspils mērs. Ar to viņš mēģina pateikt, ka britu tiesas ir netaisnas, jo lems par labu savējiem, kas jūtas tajās kā zivis ūdenī.

Domāju, ka šādi apgalvojumi ir pārsteidzīgi un izaicinoši. Politiskas personas, šajā gadījumā Ventspils mērs, ja viņam ir svēti tiesiskas valsts pamati, nedrīkstētu vērsties pret tiesu. Šādi izteikumi rietumos tiek uzskatīti par necieņu vai spiediena izdarīšanu uz tiesu, jo sabiedriskās domas kūdīšana ir faktiski likuma pārkāpums.

Pavisam nesen Zviedrijas premjers Reinfelds arī izrunājās lieku, komentējot Asanža izteikumus par zviedru tiesām un tieši tāpēc, ka viņš bija politiska persona, britu tiesa šos izteikumus uztvēra kā ”spiediena izdarīšanu uz tiesu” .

Vai Lemberga kungs šādu savu izteikumu efektu neparedzēja?

Ja tiesa kādam šķiet nav taisnīga Latvijā, tad pēc analoģijas to nevajadzētu attiecināt uz pārējo valstu tiesām.

Vēl jo vairāk vajadzētu izvairīties no izteikumiem, kas atgādina spiediena izdarīšanu pāri robežām.

Tik vienkārši tas ir.  

Foto: http://www.baltic-course.com/eng/finances/?doc=4162

PS. Starp citu, austrālis Asanžs aizbēga uz Lielbritāniju pamatā paļaujoties uz britu tiesu tiesu sistēmas objektivitāti, kas, viņaprāt, esot objektīvāka nekā Zviedrijā.

Stratēģiskā komunikācija jeb PR nav 1. aprīļa joks

2011. gada 1. aprīlis

Foto SVD

Šodien zviedriete Suzana Tarkovska ir ceļā no Kairas uz Lībijas kara zonu. Viņas ceļa mērķis ir nemiernieku pārņemtās kara zonas Lībijas rietumos.

Bengazi pilsētā, kas ir pašlaik galvenais partizānu kara centrs, viņa gatavojas iekārtot savu PR biroju.

Stratēģiskā komunikācija ir nozīmīgs virziens jebkurā kara darbībā. Tas nodrošina informācijas piegādi pasaules medijiem un Lībija ir pašlaik PR iespēju zeme. Protams, ka par ”vietu zem saules” tūliņ sāks cīnīties lielie PR biznesa monstri, taču (kā parasti) visefektīvākās ir mazās publisko attiecību vienības, ar vietējo noenkurojumu.

Suzana mēģina aizsteigties notikumiem priekšā un ir pamats prognozēt, ka viņai arī šoreiz izdosies tieši tāpat kā līdz šim Irākā un Afganistānā, kur viņa veiksmīgi vadīja stratēģiskā informācijas plūsmu aizvadīto trīs gadu laikā (PR uzņēmumā ar 200 darbiniekiem). Šo biznesu Suzana nesen pārdevusi un tagad pie horizonta ir jaunas iespējas Lībijā.

Publiskās attiecībās ir sarežģīta joma, jo cieši saistītas ar publiskās domas svārstībām, modi un modernajiem impulsiem.

Tiem, kas PR studējuši uz ”ekonomisma bāzes” un, ”izejot no mārketinga” būs grūti palikt šajā jomā turpmāk ar panākumiem. Laiks visu noliek savās vietās, PR instrumenti nav izņēmums.

Šodien, pirmajā aprīlī, daži Latvijas mediji ievietojuši ”smaidiņus” pie publicistikas anekdotēm.  Izlasot šodien ”Dienā” oligarha kārtējo ”domu izvirdumu” par to, ka ”daudzbērnu ģimene – tas ir atbildīgi, moderni un seksīgi” es vairākas reizes pārbaudīju vai šis izteikums nav aprīļa joks. 🙂 Nē ”smaidiņš” klāt nebija pielikts. Par sliktiem jokiem soda bargi. Visās nozīmēs. Demogrāfija nav process, kuru šodien var uzmundrināt ar pārmetumiem, bakstīšanu no kanceles, uzbrēcieniem vai sekliem jokiem kā PSRS 80. gados. Kamēr Latvijā eksistē bērnu nami un pamesti mazuļi glābejsilītēs, ir perversi un sekli runāt minētā oligarha tekstus. Morāli un ētiski noziedzīgi attiecībā pret valsti un sabiedrības nākotni. Valstiskās domāšanas viņa PR jeb publisko attiecību ”vērpējiem” tomēr nav.

Protams, ka pazīstamu cilvēku PR metodes mēdz būt arī neparastas. Civilizētās valstīs morāles latiņa šajā jomā parasti ir stipri vien augstu novietota. Iespējams, ka tieši tāpēc sērs Dāvids Tangs ar lieliem  panākumiem laidis pasaulē savu ”slavenību raudu mūri” interneta vietnes izskatā.

Runa ir par ICorrect kā biznesa ideju PR jomā. Slaveni, populāri un aizvainoti cilvēki var šajā vietnē uzrakstīt visu, kas viņiem uz sirds, pēc kārtējā mediju apmelojuma.

Aktieris Stephen Fry jau paskaidrojis, ka viņam ”nekas nav pret katoļiem”, Tonija Bleira sieva izskaidro, ka viņa nekad neesot devusies medības kopā ar Kadafi, ka to pašlaik apgalvo britu skandālu prese un Sienna Miller pasvītro, ka viņa nav pieejama Twitter vietnē.

Pašlaik ”raudu mūrim” ir pieteikušies 35 biedri, kas maksā vispirms interneta vietnes īpašniekam 500 latus un pēc tam var rakstīt ko vien vēlas. Eleganti! Protams, ka šos apgalvojumus neviens nepārbauda un ir pamats secināt, ka rietumos šim PR veidam drīz pievērsīsies arī uzņēmumi un korumpēti ierēdņi, lai spodrinātu savu tēlu. Britu mediji pret jauno aktivitāti izturas skeptiski. No PR viedokļa īsti prātīgi nav ”kustināt” vecus notikumus, kā to, piemēram, mēģina Bianca Jagger, aprakstot 70. gadu uzdzīvi Studio 54

Latvijā šādu vietni nevajag. Tur katram oligarham ir sava avīze. Līdzīgi Kadafi vai krievu politiķiem, arī mūsējie katru dienu bārsta savus ”domu graudus” medijos, kas viņiem pieder. Pavisam drīz mediju vietā mums Latvijā būs publisko attiecību jeb PR ziņojumu dēļi. Kā kādreiz PSRS laikā – goda plāksnes.

Latvijas oligarhu PR ideju vērpēji pavisam drīz izvietos šādas goda plāksnes uz stūriem, skvēros un pilsētu centros un uz daudzstāvu ēku brantmūriem jau sen būtu pienācis laiks izlikt ciņu portretus ar apgarotiem skatieniem uz nākotni.

Tas nav aprīļa joks.

Tikmēr zviedri turpina sūroties par trim lācēniem, kuru mammu no lāču migas aizbaidīja dumji puikas Zviedrijas ziemeļos. Vācieši nevar aizmirst savu leduslāci Knutu Berlīnes zooloģiskajā dārzā. Tur deg sveču liesmas, plašumā vēršas ziedu klēpji, kurus grezno vēstules, dzeja un poēmas, veltītas nu jau aizsaulē esošajam Knutam.

Viena no vēstulēm ir rakstīta protesta formā – ” Arī ledus lācim var būt lauzta sirds!”

Tas ir mājiens ar mietu zvēru dārza administrācijai, kas lika Knutam uzturēties būrī kopā ar viņa bioloģisko mammu, kura nabaga zvēru savulaik bija pametusi un turpināja vajāt vairākus gadus, apmeklētāju acu priekšā. Mīlestība neierodas automātiski tur kur piedzimst bērni vai skan Mendelsona kāzu maršs. Šis process nav mehanizēts.

Paradoksāla ir vāciešu lielā mīlestība pret mammas savulaik pamesto zvēru baltā kažokā ar divām acīm kā dzirkstošām, melnām oglēm. 9000 cilvēku jau parakstījušies interneta līdzjūtību grāmatā Knuta piemiņai. Izskatās, ka baltais lācis ir trāpījis vāciešu sirds centrā.

Zviedrijas tīģeris uz rekorda takas

 2011.gada 4. marts

Raksts tapa pēc Diena pasūtījuma. Vairāk lasīt laikrakstā Diena: Zviedrijas tīģeris uz rekorda takas

Zviedrijas nacionālais kopprodukts aizvadītā gada pēdējā kvartāla laikā pieaudzis par 7,3% (salīdzinājumā ar 2009. gadu), – ziņo Zviedrijas Centrālā statistikas pārvalde un ar šo savu vēsti sašūpo galveno labās ziņas vaininieku – zviedru sabiedrību. Iedzīvotāju pirktspējas pieaugums (+4,5%) ir viens no svarīgākajiem pozitīvā rādītāja izskaidrojumiem.

 ”Jā, mums pašlaik ir pati spēcīgākā augšupeja, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm”, – konstatē zviedru medijiem SCB pārstāvis Pērs Eriksons un uzsver, ka tikai tagad zviedru ekonomika ”ir reāli izlauzusies no 2009. gada konjunktūras lejupslīdes”.

 ”Zviedru tīģeris” ar šo kļuvis par Eiropas čempionu ne tikai aizvadītā kvartāla, bet arī pērnā gada līmenī. Tik straujš kopprodukta pieaugums Zviedrijā agrāk konstatēts vienīgi 1954.,1961. un 1970. gadā.

 Galvu reibinošie panākumi izskaidrojami ar vairākiem faktoriem. Pirmkārt – 2009. gada finanšu krīze nobremzēja valsts ekonomikas augšupeju par 5,3%, arī tas toreiz bija rekords, negatīvā nozīmē. Tam sekoja strauja augšupeja, kuru veicināja pieprasījuma pieaugums zviedru eksporta precēm un pakalpojumiem, zema iekšējo banku aizdevumu procentu likme, stabili spēcīgs valsts finanšu sektors un strauji nodokļu samazinājumi, kas veicināja uzņēmumu strauju attīstību un privātā patēriņa apjomu pieaugumu.

 Protams, ka šāds pieaugums nav mūžīgs un ”pārāk sapriecāties nav jēgas”,- uzskata statistiķi un banku eksperti. ” Nevienam nekad nav izdevies un neizdosies ar savu progresu iedurties vertikāli debesīs un pavisam drīz situācija normalizēsies”, – mierina medijus finanšu eksperts Svens Arne Svensons (Penser Bank).

 2011. gadā zviedri varot rēķināties ”tikai” ar 4,5% pieaugumu. Jāatzīst, ka arī šī prognoze apsteidz citu Eiropas valstu rādītājus. Zviedrijas BNK līdzšinējā pieauguma norma ir dažu procentu līmenī.

Ekonomikas augšupeja sekmēs arī nodarbinātības progresu un tas nozīmē, ka bezdarba samazināšanās un nodarbināto pieaugums jau šogad sasniegs pirmskrīzes 2008. gada līmeni.

 Zviedrijas Finanšu ministrs Anderšs Borgs (Anders Borg) ir viens no valsts ekonomiskās augšupejas līdzautoriem. Viņš neslēpj savu gandarījumu par Zviedrijas lieliskajiem rādītājiem ”uz Eiropas fona”. Te industriāli attīstīto valstu kopprodukta pieaugums svārstās 2-3% līmenī un līdz ar to Zviedrija kā ”tīģeris” turpina lēkšot tālāk pa savu, suverēno progresa taku.

 Protams, ka šodienas sasniegumi ir Andrerša Borga valsts finanšu politikas sekas. Viņa vadībā valstī tika veikta virkne taupības reformu, ierobežota finanšu riska akselerācija un ieviesta banku drošības sistēmas ieviešana. Borgs ir ļoti pragmātisks un samērā kategorisks ministrs, maz atgādinot tipisku zviedru politiķi. Viņš ir vairāk finansists un mazāk politiska persona, kā to ierasts novērot uz Zviedrijas politiskās skatuves. Pateicoties Borga tālredzīgajai un dzelžainajai politikai zviedri ir šodien uz zaļa zara.

 Taču visi Zviedrijā nav vienoti valsts finanšu ministra darba novērtējumā. Iepriekšējā finanšu krīze 90. gadu sākumā tik smagi sašūpoja zili dzelteno karalisti un tās banku sistēmu, ka zviedri no šīs krīzes un tās izraisītajām sekām nav atguvušies joprojām. Toreiz (tāpat kā tagad) pie varas bija konservatīvi liberālo partiju bloks. Toreizējā finanšu ministre Anna Vible nebija sliktāka stratēģe par šodienas Anderšu Borgu, taču toreiz situācija bija bez precedenta. Tagad Borgam ir pamatīga ”krīzes kompetence” un kompetenti padomdevēji, Bū Lundgrēnu ieskaitot. Viņa situācija ir pavisam citāda – daudz mazāk negatīvi unikāla kā tas bija 90 gados. Zviedrijas pašreizējo  premjerministru  pērn un aizpērn neviens nesauca uz pazemojošām sarunām Vašingtonā, izsmejot par nespēju tikt galā ar valsts finanšu krīzi un valsts un pašvaldību sektorā strādājošo skaita samazināšanu.  Šīs – zviedriem tik pazemojošās ”procedūras” pieder pagātnei un to nācās izstrēbt pēckrīzes sociāldemokrātu premjerministram Joranam Peršonam. Tagad ir citi laiki un jauna krīzes gatavība.

 Jau šodien ir skaidrs, ka valsts banka pamazām paaugstinās procentu likmi, kas gada laikā sasniegs vismaz +2,75%. Ar šo tiks mēģināts pazemināt pieaugošo inflācijas līmeni valstī.

Būtisks arguments ir arī zviedru spēja manipulēt ar savas kronas vērtību, finanšu sistēmas stabilizācijai. Pašlaik kronas vērtība no jauna krītas un tirgus reakcija ir pozitīva.

 Protams, ka zviedru rekordskaitļu autors ir arī Latvijas kredītņēmēju spēja samaksāt savus parādus zviedru bankām. Piemēram, Swedbanka 2010. gadam plānoja samērā pieticīgu peļņas pieaugumu, taču ”rezultāts izrādījās labāks nekā bija cerēts un tas izskaidrojams ar Baltijas valstu atgūšanos no krīzes ar daudz mazākiem kredītu zaudējumiem nekā tika prognozēts” (Mihaels Volfs, Swedbank koncerna vadītājs).

 EK Ekonomikas komisārs Olli Rehn piekrīt, ka Zviedrijas panākumi uzlabo arī kopējo ūnijas ekonomikas prognozi (+ 1,8%), taču jau tagad ir skaidrs, ka tālāk valstu ekonomiskā attīstība būs neviendabīga. Polijai esot gaidāms kopprodukta pieaugums 4% līmenī, Vācijā + 2,4%, Spānijā un Itālijā +1%.

  Visu rakstu lasīt laikrakstā Diena

Tukšais miers Kairā un analoģijas Latvijā

2011. gada 31. janvāris

 

Situācija Ēģiptē turpina attīstīties kā aizraujošas filmas sižets.

Komentētāji un politiķi apstulbuši noraugās Kairas notikumos. Aculiecinieku reportāžās dominē vārds ”neprognozējamas beigas”.

Politiskā viļņošanās Nīlas ielejā lielā mērā sasaucās arī ar Latvijas notikumiem. Tur tāpat kā šeit tauta vēlas tikt vaļā no nespējīgiem, egocentriskiem politiķiem – narcisistiem, kas visiem spēkiem turas pie varas un nelaižas vaļā no vadības grožiem.

”Nost ar stulbām sfinksām, kas sēž pie varas!” – rakstīts uz viena no Kairas demonstrantu plakātiem, kuru tur rokās jauna meitene, no galvas līdz papēžiem tērpta dārgā, pavasara modes  apģērbā. Jā, viņa nevēlas, ka pie varas paliek ” vecie alkatīgie veči” , kas ” neko nejēdz no valsts vadīšanas, bet domā tikai kā saraust vairāk savā kabatā” – demonstrante atzīstas ārzemju žurnālistiem uz pēc tam iejūk pūlī kopā ar savu plakātu.

Latvijā situācija ir līdzīga. Valsts politiskā elite ir lielā mērā pašprivatizējusi un notirgojusi lielu daļu no tā ko no valsts mantas var pievākt, turpinot manipulēt ar likumiem, lai papildinātu savu uzblīdušo privāto kontu un īpašumu krājkasītes. Taču Rīgā tauta ielās neiet. Demonstrācijas te notiek lidostā Rīga ” modernā formā” –  kā masīva izceļošana prom no valsts uz ārzemēm.

Ēģiptieši karo ar dakšām uz vietas.

Pēc diktatūru krišanas pa valsti nekavējoties uzsāk sirot marodieru bandas. Parasti tās sastāv no bijušajiem armijniekiem vai drošības spēku bruņotajiem vīriem. Ēģiptē vakar un aizvakar sāka realizēt šo scenāriju. Mubaraks zibenīgi aizvāca no ielas policiju, atstājot tautu bandu ziņā, ar mērķi iegrūst pilsoņus zagļu un slepkavu sirojumu karnevālā, lai viņi vēlāk paši prasītos atpakaļ pie kārtības caur diktatoru stingro roku (kaut kas līdzīgs pašreizējiem Latvijas ietekmīgu personu saucieniem pēc Kārļa Ulmaņa klonēšanas).

”Mubaraks un kompānija”  Ēģiptē turas pie varas grožiem kā pielīmēti. Tieši tāpat kā Latvijas oligarhi jūtas piemetināti pie stratēģiskajiem ministru portfeļiem valdībā un neatsakās no savu cilvēku ”iestādīšanas” visās nozīmīgākajās valsts uzņēmumu valdēs.

Kāpēc nevar dabūt projām neprasmīgus un alkatīgus cilvēkus no valsts varas stūres?

PSRS laikā iemācītā savas vainas neatzīšana piemīt gan Padomju Krievijā savulaik apmācītajam Ēģiptes prezidentam Hosni Mubarakam un viņa izvirzītajam premjerministram Omāram Suleimanam, gan arī Latvijas oligarhiem un viņu politiskajiem karteļiem (partijām).

Morāles jautājums turpina eksistēt arī pie mums Latvijā, ja ministre Linda Mūrniece turpina   sēdēt Iekšlietu ministres krēslā pēc Aizkraukles notikumiem un  varas elitē Rīgā cirkulē pieņēmums, ka ”mums jau citu nav ko likt amatos”, tad ētikas diagnoze nav tālu jāmeklē. Varas namos Rīgā purpina, ka ” visur ir tāpat”, tiek vainots laiks, pagātne un pat genofonds. Lai gan īstais iemesls ir alkatība un kauna pazaudēšana.

Vakar un šodien ēģiptieši  ir izgājusi ielās un spēj pašorganizēties, izveidojot pilsoņu gvardi, kas aizsargā pilsētas pret marodieriem, laupītājiem un postītājiem. Šie ēģiptiešu patrioti ir bruņojušies ar beisbola nūjām, lāpstām un dakšām un izveidojuši ķēdes ap dzīvojamajiem kvartāliem, īpaši nakts stundās. Sistēma darbojās. Laupīšana ir apturēta, lai gan uz ielas Kairā šonakt un vakarnakt nav neviena policista.

Vakar šāda aizstāvības ķēde tika izveidota ap Ēģiptes nacionālo muzeju. Tur laupītāji bija pamanījušies vandalizēt mūmiju zāli un saplosīt divus eksponātus. Irākā savulaik (pēc revolūcijas) tika izlaupīti muzeji un vērtīgi eksponāti nonāca Soteby`s izsolēs.

Šorīt no rīta Kairā esot kapa klusums (ziņo pieci zviedru mediju korespondenti). Neviens nesauc uz lūgšanām, ielās nav gājēju, tilti tukši, nekauc bremzes.

Tukšais miers Kairā ir pārsteigums visiem – gan tiem, kas netic revolūcijas laimīgam iznākumam, gan tiem, kas vēlas status quo saglabāšanu.

Ēģiptiešu tautai vajag palīdzību no ārpasaules.

Ielas demonstrācijām nav tā pati loģika kas pasaules politikas šaha gājieniem (pārmaiņas Ēģiptē var izraisīt domino reakciju un spēku līdzsvara maiņu reģionā).

Ir svarīgi, lai revolūcijai palīdz un lai pūļa pozitīvie centieni kristalizējas saprātīgās demokrātiskā valsts pārmaiņās.

Mubarakam ir jāsavāc mantas un jāaiziet no pils. Pašam. Jāizsludina vēlēšanas un pārējām pasaules demokrātijām jāpalīdz uzstutēt Ēģipte uz kājām.

Šodienas notikumi liecina, ka armija var pieslieties ”niknās revolūcijas” sargiem un asinsizliešana var izpalikt.

Jācer, ka ASV un Eiropas Savienības vadītāju oficiāli kautrīgā nostāja pamazām mainīsies uz konstruktīvo pusi un ” Obamas doktrīna” būs mums visiem saprotamāka un skaidrāk izlasāma, apzinoties, ka ēģiptiešu dzīves vērtība ir svarīgāka par ”reģiona stabilitāti” un, ka saprātīgi palīdzot Kairai, var izvairīties no Irānas revolūcijas notikumu atkārtojuma.

Ēģiptiešu tautai ir vajadzīgs atbalsts. Cerams, ka Latvijas vadītāji lasa avīzes un seko notikumiem piramīdu valstī un reaģēs pienācīgi un solidāri. Citādi var atkārtoties Latvijas 70. un 80. gadu vēsture, kad politiskos protestus PSRS ārpasaule uztvēra kā ”nevēlamus un reģiona stabilitāti graujošus” .

Ja pasaules demokrātijas būtu toreiz protestējušas un krasāk atbalstījušas disidentiskās aktivitātes PSRS okupētajās teritorijās, tad mēs paši un mūsu vecāki no okupācijas būtu atbrīvojušies vismaz 20 gadus agrāk. Tas ir milzīgs laiks cilvēka mūžam un valstij.

Tagad šīs brīdis ir iestājies faraonu zemē. Laiks vibrē, jasmīnu ziedēšanas laiks ir klāt, pavasaris ir tuvu.

Kauliņi ir mesti!