2011.g. 25. jūnijā
– Vairāk nebūs! – saka vīrietis un noliek uz vasaras galda desertu, lēzenā šķīvī. Biezpiena sacepums pārliets ar svaigu zemeņu putru. Sarkanu kā arteriālās asinis.
…nebūs…
Aiz žoga kāds skaļi cērp zāli. Papagailis kliedz uz vārnu un nogurums liedz domāt par kvalitāti.
– Vairāk nebūs…-.
Saņemamies uz braucam ar auto uz Rīgu zemeņu medībās. Gar ceļmalu Baložos un Juglā mētājas mūsu nacionāla dārzeņa – arbūza pārdotavas. To netrūkst, bet zemeņu nav nekur. Visbeidzot izglābj centrāltirgus lietuviešu zemenes. Šādas tādas, bet vismaz zemenes.
Ar kvalitāti pašvaki.
Kā parasti, kvalitātes nepietiek nekur.
Izskatās, ka ar kvalitāti TV ekrānā arī ir cauri un tās ”vairāk nebūs!”
Katru vakaru skatos savā televizorā vecās latviešu filmas, izvairoties no masu koncertu translāciju ierakstiem. Filmas kā ikonas. Skaistas, uzjundī nostaļģiju, bet ar kvalitāti – tā pašvaki.
Rūdolfa mantojums, protams, saviļņoja ar patriarhālo romantiku. Par dzimteni, par ”kārtīgu zemnieku”, par jaunlatviešiem…jā, ko gan man vairāk vajag? Sievišķīgo tēlu ar asinīm tur atkal nav (kā prasti) un vēstījums plakans, notikumi – iepriekšparedzami un to atainojums didaktisks, bez pasijām un negaidītiem pavērsieniem. Tērpi, vide, ainavas OK, aktieri dara ko var, bet mākslinieciskais pārdzīvojums izpaliek. Forši? Nu protams. Režisors atstrādājis ikonu un piedāvā to mums. Kārsim pie sienas?
…vairāk nav kvalitatīvas rekreācijas….
Svētku maratons pieprasa ekrāna izklaides. Televīzijai to, diemžēl, neizdodas realizēt, jo piedāvājums atpaliek no pieprasījuma.
Latvijas kanāli nav izņēmums.
Skatītājs ir neapmierināts arī ar zviedru kanāliem.
SKI (Svenskt Kvalitetsindex) jeb Zviedru Kvalitātes Indekss šogad pirmo reizi tiek attiecināts arī uz TV produkciju. Tas apzīmē sistēmu ar kuras palīdzību iespējams analizēt un novērtēt klientu un patērētāju viedokli par noteiktiem produktiem vai pakalpojumiem Zviedrijā.
Industrija šo kritēriju izmanto kopš 1989. gada.
Televīzijas praksē to sāk izmantot tikai šogad.
Aktuālais televīzijas raidījumu kvalitātes mērījums Zviedrijā tika veikts 2011. gada maijā un pierādīja, ka līderpozīcijās joprojām ir sabiedriskā televīzija – SVT. Tai seko privātais kanāls TV4, tad TV %, TV6 un visbeidzot TV3.
MTG TV 3 aizvadītā pusgada laikā zaudējis lielu savu skatītāju daļu Zviedrijā ”vājā programmu piedāvājuma dēļ”. (SvD, 21.06,2011).
Paradoksāli, ka televīzija pieder jomām, ar kuras produktiem patērētāji ir visvairāk neapmierināti.
Viens no būtiskiem skatītāja ”niknuma” iemesliem ir TV reklāmas zemā kvalitāte, tās atkārtošanās viena vakara ietvaros vairākas reizes un kaitinoši zemais ”mākslinieciskā izpildījuma līmenis”. Var gadīties, ka tieši šī iemesla dēļ ieguvēja ir sabiedriskā televīzija, kuras ēterā Zviedrijā nav redzami reklāmas ”iespraudumi”.
Salīdzinājumā ar citām jomām, kuras indekss novērtē jau 20 gadus, zviedru televīzijas produktivitātes ”kvalitātes līmenis” ir tikai 60% robežās. Bankām, telekomunikācijas uzņēmumiem tas ir daudz augstāks 90 vai 100% robežās.
Protams, ka šis ”mērījums” ir pirmais un ar laiku attīstīsies tālāk.
Taču svarīgi, ka beidzot sāk mērīt televīzijas raidījumu kvalitāti, kā mērvienību ārpus līdzšinējiem audimata vai skatītāju skaitļu rādītājiem.
Raidījums var būt labs un kvalitatīvs arī bez lieliem skatītāju skaitļiem.
Beidzot pie šīs patiesības ir nonākuši arī TV vērtētāji.
Profesionālie vērtētāji.
Apsveicami!
Cerams, ka tieši tāpēc šajā jomā mūs negaida paziņojums – ”vairāk nebūs!”
Būs.
Labas televīzijas būs aizvien vairāk.
🙂
Zviedru sabiedriskajā tv vispār nav reklāmu? No kā tad viņi pārtiek? Abonēšanas maksas?
Un kā ar sabiedrisko radio- ar nav reklāmu?
P.S.
Atvainojos, ka tikai jautājumi, bet interesanti kā viņiem šī lieta noregulēta.
Jā, sabiedriskajos medijos Zviedrijā nav reklamu. Nedz radio nedz televīzijā. Jā, abonēšanas maksa. Tas arī ir atrisinājums. http://www.svt.se to skaidro arī angļu valodā.
Tā mums ir ne tikai ar zemenēm! Pat rudenī trūkst nacionālo ābolu, bumbieru, diļļu, ķiploku… Protams, tirgū jau ir… Bet tirgus darba ritmi pieņemami tikai mājsaimniecēm, mājkalpotājām, nestrādājošiem… Biznesa cilvēks reizēm pagūst tikai uz lielveikala slēgšanas brīdi, kad par spīti parasti strādā tikai viena, parasti kā likums nikna kasiere, kas ar katru ādas poru rāda, cik viņa ir aizvainota par tavu vēlo apmeklējumu.
Tais mūsu vecājās, ikoniskajās filmās vienkārši nav nekā lieka! Cenzūra un visādas mākslinieciskās padomes to vienkārši nepieļāva. Un režisors mirst tad, kad viņš sāk moralizēt! Ar Streiču tas notika pēc “Cilvēka bērna”… Kino ir nežēlīgs un pat Artmani “Purva bridējā” grūti uztvert par nevainīgu meiteni, Tieši tāpat ar Rēziju Kalniņu. Tad vismaz defektu vajag pārvērst par efektu. Un tagad režisors atkal buktīgs, ka mēs nenovērtējam nacionālās vērtības. Novērtējam, bet lūdzu, bez veca cilvēka moralizēšanas un didaktikas! Ir taču mākslinieki, kuru radošās izpausmes gadu nasta neskar?
Niknums ir savāda lieta. Vienai daļai cilvēku ir pārliecība, ka būt niknam ietilpst ikdienas normu sarakstā. Padomā par vārdu savienojumu – “svētais karš”. Arī absurds pret absurdu. Par kino vajadzētu sākt runāt dziļāk. Tā arī ir tabū tēma. Mums patiešām trūkst dziļu režisoru. Nez kur viņi slēpjas? Aiz dekoratīvajiem ekrāna ekvilbristiem un klasiķiem, kas visus vēlas pamācīt. Aktieri ir labi, dažus atklāju Liepājas un Valmieras teatros. Tikai viņiem nav ko spēlēt. Savādi.