Brīdis, kad nodziest televīzijas ekrāns

Speciāli TVNET

Ziņa par TV3 un LNT ziņu dienestu apvienošanu un darbinieku atlaišanu ir sašūpojusi sabiedrību. Tagad Latvijā būs par vienu ekrāna ziņu izlaidumu mazāk. Vai tas ir negaidīti? Nē, nav. Šo iznākumu varējām prognozēt. Brīdī, kad 2012. gada janvārī koncerns MTG iegādājās LNT, nebija grūti uzminēt, kas tas ir par „biznesa gājienu“. Protams, ka kanibālisms. Ar šo apzināti tika iznīcināta konkurence un uzņēmums stabilizēja sev ļoti konkrētas priekšrocības, reducējot mediju skaitu mūsu valstī. Zinātniski to sauc par mediju koncentrācijas un monopolizācijas procesu ar „sulīgas pārdošanas paketes“ starpniecību.  Tas nekad un nekur nav novedis pie mediju kvalitātes standarta uzlabojumiem. Tieši pretēji – pie mediju areāla iznīcināšanas un informācijas kanālu skaita samazināšanās.

Kāpēc tās notika?

Tāpēc, ka Ābrama Kleckina vadītā radio un televīzijas uzraudzības padome (NEPL) toreiz nespēja (vai negribēja?) saprast, kas īsti notiek un kādas sekas šāds darījums nodrošinās valstij, skatītājiem un mediju areālam, kuros abas televīzijas darbojas. Viņi neiebilda un darījumam nepretojās. Savukārt mediju eksperti bija pārliecināti, ka televīziju skaita samazināšana valstī novedīs pie labākas raidījumu kvalitātes un tāpēc pirkšana ir apsveicams process. Šajā savādajā situācijā MTG un LNT darījuma argumenti vienā rāvienā kļuva par kā vienīgo iespējamo patiesību, kuru nekritiski uzknābā daudzi bezkaislīgas ekspertīzes vietā. Visbeidzot 11. maijā Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu atļaut MTG Broadcasting AB iegādāties AS „Latvijas Neatkarīgā Televīzija“.

Savādi, ka šāds darījums tomēr tika atļauts.  Kāpēc valsts institūcija piekrita neapdomīgi samazināt mediju tirgu Latvijā? Lēmums atļaut apvienošanu tika pieņemts ”lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem plašāku iespēju saņemt kvalitatīvu, Latvijā veidotu un vietējiem skatītājiem paredzētu bez maksas pieejamu televīzijas programmu saturu”. Tātad, pēc konkurences padomes domām, televīziju apvienošana samazinās konkurenci, bet vienlaicīgi ļaušot televīzijai efektivizēt savu darbību un „nodrošināt patērētājiem svarīgo satura kvalitāti, kā arī, iespēju robežās, informācijas daudzveidību”. Šāds slēdziens rāda, ka KP vai nu nesaprata mediju tirgus loģiku un tāpēc nav bijusi spējīga tālredzīgi prognozēt sava sprieduma sekas, vai arī nevēlējas iedziļināties un izmantot kvalitatīvu ekspertīzi situācijas novērtēšanai. Vienu televīziju atļāva nosist.

Vai šāds darījums varēja nenotikt?

Jā, protams, ka no šāda iznākuma varējām izvairīties. Abas darījumu puses bija ieinteresētas, lai viss notiktu kā pašām plānots un iecerēts. Biznesa loģika ir mērķtiecīga – mums vajag un mēs izdarīsim. Neatkarīgi no tā, kas citiem par to sakāms vai iebilstams. Viņiem vajadzēja un mēs pakļāvāmies. Pa šo laiku abi kanāli kļuva aizvien līdzīgāki viens otram programmu un ziņu satura izveidē kā divas zobu birstes vienā ūdens glāzē, lai šonedēļ paziņotu, ka apvienojas un nevajadzīgā „zobu birste“ tiks aizmesta. Jo cilvēkam taču vajag tikai vienu. Divas nevajag. Nedomāju, ka man tagad vajadzētu pierādīt, kā iespējams pakļaut un devalvēt likvidācijai paredzētu uzņēmumu, ja tas vairs nav vajadzīgs kā sulīgas pārdošanas paketes sastāvdaļa. To izdarīt ir vienkārši, lai gan šim procesam ir arī cits apzīmējums – manipulācija. Proti – uztaisīt tā, lai izskatās tā kā pašam vajag.

Ja toreiz Stenbeka koncernam nebūtu atļauts iegādāties LNT? Tad būtu jāmeklē cits pircējs un tas, iespējams, vēl tagad nodrošinātu šī kanāla darbu ēterā. Vai pastāvēja bažas, ka pircēji varētu būt tikai Krievijas pārstāvji? Protams, ka šāds risks pastāv. Taču, lai to novērstu, mums ir pieejamas institūcijas, ka šādus riskus novērš un neatļauj ideoloģiski riskantus darījumus veikt. Tieši tāpat, kā savulaik tika nobremzēts General Motors mēģinājums pārdot Vladimiram Antonovam SAAB koncernu ar Latvijas Krājbankā un Lietuvas Snoras bankā nolaupītās naudas palīdzību. Regulācijas mehānisms eksistē. Cita tēma – cik ļoti mēs to vēlamies vai nevēlamies izmantot. Cik spēcīgi bizness spiež uz „varas gaiteni“ un kurā brīdī valsts ierēdņi sāk izpatikt darījuma piedāvātājiem, nevis valsts interesēm.

MTG  ilgstoši gatavoja Baltijas TV paketi pārdošanai. Komplektēšanas periods norisinājās vairākus gadus pēc kārtas, jo mātes kompānija bija izlēmusi mainīt profilu, vairāk pievēršoties  globālajiem digitālajiem medijiemun e-sporta biznesam. Tāpēc tika sagatavota un pārdota pakete, kas sastāvēja no trīs TV kanāliem Igaunijā (TV3, TV3+, TV6); pieciem Latvijā (tv3, TV3+, TV6, Kanāls 2 un LNT); trīs Lietuvā (TV3, TV6, TV8). Paketē bija arī video straumēšanas pakalpojumi, DTH platforma, trešais lielākais maksas TV operators Baltijā, sporta un izklaides maksas kanāls, komerciāla radiostacija un mediju biroju tīkls. Par darījumu tika samaksāts 115 miljardi eiro. Pircējs bija Providence Equity Partners, kuram pieder Latvijas un Lietuvas Bite. Pērn MTG pārdeva arī Krievijas CTC Media un visas sev piederošās TV stacijas Ganā, Nigērijā un Čehijas TV Prima.

Protams, ka medijs var mainīt īpašniekus un tā satura kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no īpašnieka ambīcijām. Tāpēc pārsteidz, ka toreiz 2012. gadā, kad MTG iegādājās LNT, Latvijā gaužam maz tika runāts par „Modernā Laika Grupas“ mediju attīstības stratēģiju. Jau toreiz bija gandrīz skaidrs, ka tiek veidota pakete pārdošanai.

Cerīga vēlāk šķita Zviedrijas koncerna Telia un Bonieru koncernu interese par mūsu televīziju tirgu un it kā  gatavība pirkt Baltijas televīzijas, taču riska kapitāla uzņēmums Providence Equity nostājās mediju koncerna vietā.

Taču atgriezīsimies pie paša svarīgākā – kāpēc Latvija uzdīga savāds pieņēmums, ka mediju skaita samazināšana nodrošinās satura kvalitātes kāpumu ekrānā un ēterā. Šķiet, ka tieši šis pieņēmums ir vadošā liesma mediju diskusiju ugunskurā jau vairākus gadus pēc kārtas un skar ne tikai LNT pārdošanu, bet arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas ambīcijas.

Vai tā ir?

Nē, tā nav. Nedz mediju un komunikācijas zinātne vai pētniecība, nedz arī mediju praksē nav pierādījusi, ka samazinot mediju skaitu valstī, var panākt televīzijas vai radioraidījumu kvalitātes uzlabšanos. Tieši pretēji – jo vairāk samazinās avīžu, žurnālu, portālu, TV un radiostaciju skaits, jo tuvāk mēs nonākam ideoloģiskajai propagandai. Tai pašai, kura ir pazīstama no Padomju Savienības laikiem. Toreiz bija viena „Pravda“, viena „Cīņa„ un viens televīzijas kanāls un visi saņēmām tieši to, ko politiskā vadība un vara vēlējās mums iestāstīt. Citu viedokļu nebija, Tikai viens viedoklis – vienīgais un vispareizākais. Vai vienas avīzes un vienas televīzijas programmas apstākļos žurnālistikas piedāvājums būs visaugstvērtīgākais? Nē, nebūs. Demokrātiskas valsts apstākļos varai un valstij ir jānodrošina iedzīvotājiem viedokļu plurālisms. Proti – valstij ar nodokļu naudu ir jāpalīdz finansēt tie mediji, kas nodrošina viedokļu dažādību jomās, kuras mediji nespēj eksistēt paši. Kuras ir šīs jomas? Pirmām kārtām kultūras un mākslas joma un bērnu mediji. Šie mediji valstij ir tieši tik pat vajadzīgi kā nacionālais teātris vai opera, kas arī tiek finansēti ar no valsts budžeta līdzekļiem. Vai valsts pienākumos ir atbalstīt arī televīzijas staciju saglabāšanu, lai trīs ziņu izlaidumu vietā nenostātos viens? Jā, šāds pienākums pastāv. Tas nozīmē, ka valsts var finansiāli atbalstīt privātās un radio stacijas, kas savā ikdienas darbā nodrošina auditorijai kvalitatīvas ziņas un publicistiku, ja šāds solis veicina daudzviedokļu esamību Latvijas publiskajā telpā. Vai tas notiek ar projektu palīdzību, tā kā to Latvijā praktizē patlaban? Nē, tas notiek ar profesionālas ekspertīzes palīdzību, kad nauda tiek piešķirta par esošo žurnālistikas realitāti nevis plānotajiem projektiem.

Latvijā ir daudz labu žurnālistu, taču mediju aina šodien ir daudz citādāka nekā tā bija agrāk. Digitālie mediji šodien ir gandrīz nostājušies etablēto, ierasto mediju vietā un publiskās vajadzības pieprasa pārskatīt ne tikai mediju vadību un finansējumu, bet arī žurnālistu darba kvalitātes rādītājus. Daudzviet tie nav pietiekami augstā līmenī. Tā kā valstī neeksistē profesionāla mediju kritika, tad ir gandrīz neiespējami marķēt labu profesionālo sniegumu. Jo pagaidām kvalitātes latiņas eksistenci nosaka spiediena grupas, nevis bezkaislīgs un godprātīgs novērtējums. Tāpēc nav pieļaujams, ka turpinās mediju skaita samazināšana. Arī ideja par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas sapludināšanu nav pieļaujama, jo samazinās ne tikai redakciju un līdzstrādnieku skaitu, bet arī viedokļu dažādību, līdz ar to arī vārda brīvības diapazonu. Tieši tāpat kā to šodien varam novērot televīzijas sfērā. Kāds logs nodziest un divu vietā paliek tikai viena gaisma.

Domāju, ka mums to nevajag. 

Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

2012. gada 7. augustā. Speciāli TVNet.

Attēlā TVNET kolāža. Toms Ostrovskis .

Turpinot rakstīt par kultūras imperiālismu postpadomju telpā, kas pamatojas uz tā saucamo Karaganova doktrīnu (skatīt rakstu «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms»), pieskāros tikai dažiem šī masīvā procesa aspektiem. Kā Putina Krievija ar savu masu kultūru ietekmē sev «tuvās ārvalstis»?

Ja lielvarām neizdodas panākt savu ar tankiem, mīnmetējiem vai asaru gāzēm frontē un uz ielas, tad «to» labāk var sasniegt ar naudu un «kultūru».

Jēdzienu kultūra es šajā rakstā lietoju visplašākajā nozīmē, un tas ietver ne tikai mākslinieciskus produktus – filmas, dziesmas, festivālus, gleznas un mediju formu un saturu, bet arī valodu, tradīcijas, sadzīves kultūru, dzīvesveidu, atpūtu, biznesa praksi, morāles vērtības u.tml.

Rietumu kultūras ekspansija – izklaidēt līdz nāvei

Jēdziens «kultūras imperiālisms», kas izpaužas globālo masu kultūras industrijas eksportētāju mērķtiecīgajā tendencē dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, radās pēc Otrā pasaules kara. Brīdī, kad ASV masu kultūra sāka dominēt Latīņamerikas valstīs un forsēja savu uzvaras gājienu visā pasaulē, izaicinot komunistiskos režīmus un rādot pasaulei, ka pastāv arī cita alternatīva plānveida ekonomikai un varas kontrolētām sabiedrībām.

Jēdzienu «kultūras imperiālisms» pētnieki sākotnēji lietoja, apzīmējot vienīgi Rietumu kultūras vērtību ekspansiju. Šim misionārismam bija saules un ēnas puse.

No «saules puses» raugoties – Rietumu kultūras imperiālisms ar izklaides palīdzību (pamatā ASV produkcija) palīdzēja ekonomiski neattīstītajām, diktatoru sagūstītajām, komunistisko režīmu valstīm (arī PSRS un okupētajā Latvijā) gūt ieskatu modernā Rietumu sabiedrībā, liberālās demokrātijas priekšrocībās, dodot pieeju informācijai par notiekošo brīvajā pasaulē dzelzs priekškara otrā pusē. Tā tika arī tuvinātas varmācīgi «aizslēgtās pasaules daļas» demokrātisku valstu kultūrām un informējot iedzīvotājus par to, kas pasaulē īsti notiek (radiostacijas Amerikas Balss, Brīvā Eiropa u. c.).

«Ēnas puse» šim procesam kultūras laukā ir apstāklis, ka piedāvājumu veido primitīvi, vienkāršoti ASV masu kultūras produkti, kurus ražo plaši pazīstami «kultūrpreču eksportētāji», tādi kā AOL Time Warner, Viacom, Bertelsmann, Gannett, Hearst Corp un citi, tajā skaitā Holivudas uzņēmumi. Viņu, tāpat kā citu mediju uzņēmumu mērķis ir izklaidēt visu pasauli līdz nāvei (Neils Postmans) ar viegli uztveramiem, visiem ērti saprotamiem vēstījumiem, produktiem, patēriņa dzīves un domāšanas stilu.

ASV sapņu fabrikas spiediens

Nepievērsim acis uz ASV (pamatā Holivudas) masu kultūras klātbūtnes negatīvo lomu mūsu sabiedrībā, kas ar vardarbības dominanci filmās, primitīviem Holivudas stereotipiem, ar visu mums nepieņemamo, kas pavada amerikāņu dzīvesveidu (kaut vai tā saucamo fast food kultūru, kas veicina ne tikai amerikāņu, bet arī mūsu sabiedrības aptaukošanos), daudziem eiropiešiem «krīt uz nerviem». Turklāt amerikāņi ir kvēli savas kultūras advokāti visā pasaulē un nosodīt viņus par šo patriotisma veidu uzdrošinās tikai vecā Eiropa. ASV vēstniecība Rīgā arī nekautrējas aizstāvēt amerikāniskā dzīvesveida radīto, veselībai kaitīgo pārtikas produktu izspiešanas mēģinājumus no skolēnu ēdienkartēm Latvijas skolās. Neraugoties uz to, ka svara pieaugums šobrīd konstatēts jau pirmsskolas vecuma bērniem.

Vecajai Eiropai amerikāniskā masu kultūra ir mīļš, taču kritizēts fenomens. Taču pastāv arī nekritiski patērētāji, no kuriem Latvijā dominē zviedru TV koncerns MTG, kura retranslētajos un pašu kanālos Latvijā lielākā filmu grupa ir saturā un formā lētā Holivudas produkcija. Pamatā B un C klases filmu kategorija. Tādā veidā MTG veicina ASV lētās kultūras imperiālismu «pēc pilnas programmas».

Tāpēc mums būtu jāpriecājas par to, ka Latvijas sabiedriskā TV, pastāvīgi demonstrējot Eiropas (angļu, franču, dāņu, zviedru, vācu u. c.) audiovizuālos produktus, konsekventi cenšas atgādināt, ka mēs dzīvojam Eiropā un ka pasaulē ir arī Eiropas kultūra.

Tieši tāpēc ir jāuzslavē LTV konsekventā līdzdalība Eirovīzijas festivālos. Šī principiālā nostāja ir vērtējama kā patiesa sabiedriskās televīzijas misijas īstenošana, integrējot Latviju Eiropas kultūrā un pretojoties ASV un Krievijas masu kultūras spiedienam, kas mūs šobrīd pavada ik uz soļa. Mēs esam eiropieši.

Latvija pieder Rietumu civilizācijai un kultūrai

Neskatoties uz negatīvo, ASV masu kultūra tomēr ir mūsu (arī latviešu) kultūrkonteksta sastāvdaļa. Rietumu kultūra, ar visiem tās sasniegumiem un masu kultūras trūkumiem, mums – latviešiem ir organiski un ērti uztverama, jo vēsturiski piederam Rietumu civilizācijai kā valsts jau kopš 1918. gada un komunikācijas simbolu zīmes nav nepieciešams tulkot.

Eiropas (rietumu, centra, austrumu, dienvidu un ziemeļu) valstu vai «Rietumu kultūras civilizācijas» nišai, ieskaitot Baltijas valstis, pieder arī Ziemeļamerika, Austrālija, Jaunzēlande. Daudzos aspektos Rietumu kultūras kontekstā iekļauj arī Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu.

PSRS un tās kultūras mantiniece Krievija ar NVS valstīm parasti netiek pieskaitīta Rietumu civilizācijai un kultūrai.

Šis apstāklis nav un netiek vērtēts nedz kā «labs», nedz arī kā «slikts». Eksistē kultūras robežšķirtne, kas pastāv un joprojām nodala Rietumus un Austrumus, neraugoties uz to, ka ģeogrāfiski šī «aiza» iet tieši cauri Baltijai. Divi āboli ābeles zarā ir vienlīdz labi, taču garšo dažādi.

MTG un Lattelecom kā Latvijas rusifikatori

Baltijas valstis, īpaši Latvija, atrodas abu – Rietumu un Krievijas kultūras ietekmju degpunktā. Zināmā mērā Latvijas teritorija patlaban ir pat kaujas placdarms, kurā lielās kultūras cīnās savā starpā par mūsu televizoru, radiostaciju, IPadu, grāmatplauktu, gleznu kolekciju un filmotēku saturu.

Pasērfojiet pa Latvijas FM radiostaciju viļņiem, paspiediet pogas uz TV kanālu pults, un jūs uzreiz saskatīsiet šo kultūru un ideoloģiju cīņu par vietu mūsu smadzenēs.

Šajā rakstā apskatīšu pašu ietekmīgāko mediju – TV. Sāksim ar vistuvāko lielo kaimiņu – Krieviju.

Tās ideoloģiskā un kultūras klātbūtne Latvijā ir masīva. Bez Krievijas masu kultūras un informācijas uzņēmumiem, kas raida no Krievijas un kuru produktus retranslē vietējie uzņēmumi (PBK, MTG u.c.), Krievijas kultūras imperiālismu Latvijā veicina arī Latvijas valsts uzņēmums Lattelecom, kura virszemes televīzijas paketē ir 53 kanāli (liecina reklāmas skrejlapa Lattelecom veikalā). Latviešu valodā ar diktora tekstu un subtitriem ir tikai 9 kanāli (vēl esot daži, kuros tikai atsevišķi raidījumi esot subtitrēti vai ieskaņoti latviski, informēja Lattelecom preses dienests). Turklāt krievu valodā Lattelecom Latvijā izplata 36 kanālus, apmēram trīs reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Kā Latvijā uzvedas Rietumu mediju koncerns no Zviedrijas MTG (Modern Times Group)? Viasat kanālu paketēs, ko piedāvā Latvijas skatītājiem, latviešu valoda ir minoritātes valoda. Viasat garantē, ka latviešu valodā ar viņu palīdzību var noskatīties tikai 11 kanālus (informācija Viasat mājas lapā), bet krievu valodā 20 kanālus. Divas reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Rakstā nepieskaros dažādiem kabeļu TV tīkliem, kas savieno mūsu pilsētu daudzdzīvokļu mājas. Tajos aina būs tāda pati, ja ne sliktāka.

Nevaru nosaukt nevienu Eiropas valsti, kurā ar valsts un ārzemju retranslēšanas uzņēmumu palīdzību minoritātes valodā raidītu vairāk TV kanālu nekā valsts valodā. Vai mums nevajadzētu padomāt par veselīgu protekcionismu, lai nostiprinātu latviešu valodas pieejamību audiovizuālo mediju tirgū valstī, kurā dominē globālie ārzemju mediji svešās valodās?

Kur palikuši visi Latvijas mediju uzraugi, kontrolētāji un NEPLP, kuriem šis process būtu jākonstatē un jānovērš?

Ministri un latviešu valodas pinkertoni regulāri ierauga un soda par katru izkārtni krievu valodā pie krodziņa vai afišu staba, taču neredz «baļķi» – to, ka latviešu valoda tiek diskriminēta medijos, kas katru dienu ienāk mūsu mājās un dzīvokļos un veido mūsu kultūrvidi.

Ne visi nosauktie TV kanāli Latvijā krievu valodā ir Krievijas kanāli. To skaitā ir arī Rietumu TV kanāli, kas ieskaņoti krievu valodā. Pieskaitiet visiem šiem kanāliem arī Krievijā ražoto masu kultūras produkciju, kuru raida ne tikai Krievijā reģistrētās televīzijas, bet arī zviedru MTG, kas lielos apjomos iekļauj Krievijas filmas, koncertus un šovus TV3, TV3+, TV5, TV6 un LNT programmās, un jums automātiski radīsies jautājums: vai nav mazliet par daudz krievu valodas un Krievijas masu kultūras uz mazo Latvijas teritoriju? Valstī, kurā krievu auditorija nav pati lielākā un kas pieder Rietumu civilizācijai, atrodas ES un NATO sastāvā?

Latviešu valodas izmantojuma apzināts samazinājums ētera medijos izraisa virkni efektu: traucē latviešu valodas attīstībai (terminu, jēdzienu, žargonvārdu, komunikācijas stila un tamlīdzīgu fenomenu progresu), liedz latviešiem – krievu valodas nepratējiem izmantot audiovizuālos medijus, izvirza krievu valodu un krievu kultūru kā dominējošo paradigmu iedzīvotāju mediju kultūrpatēriņā.

Pārspīlēti masīvais krievu popkultūras piedāvājums Latvijas medijos apzināti bruģē ceļu divvalodības komunikācijai dažādos līmeņos, jo Krievijas mediju pieejamība un to plašais spektrs arī MTG un Lattelecom kanālos nestimulēs krievus integrēties Latvijā uz valsts pamatnācijas valodas bāzes.

Vai MTG un Lattelecom nebūtu jāuzņemas atbildība par Latvijas mērķtiecīgu rusifikāciju? Jo mediju produkti nav desas un maize, kur ierobežotas sabiedrības daļas pieprasījums un produktu lētums nosaka visu. Kā ar sociālo atbildību Latvijas un tās pamatnācijas priekšā?

Kāpēc Rietumu kultūra ir laba, bet Krievijas slikta?

Protams, ka arī mūsdienu Krievijas masu kultūra ir veidojusies spēcīgā Rietumu kultūras ietekmē. Pēdējās desmitgadēs krievu mediji nežēlīgi kopē visu, kas Rietumos (viņuprāt) ir labs. Taču kopēšana neapstājas nevainīgas pakaļdarīšanas līmenī. Mediju producētajai popkultūrai līdzi nāk lielvaras ideoloģija, kas ir tradicionāls PSRS laiku atavisms.

Tieši šis ideoloģiskais aspekts ir galvenais, kas atšķir Rietumu masu kultūru no Kremļa paspārnē dzimušās popkultūras. Tai līdzi nāk padomju masu kultūras un lielkrievu šovinisma ideoloģijas ietekme, kas atstāj savu iespaidu arī uz pašreizējo latviešu mediju auditoriju.

Šo apstākli nevajadzētu ignorēt, un tieši šā iemesla dēļ nav pamata likt vienādības zīmi starp Rietumu un totalitārās Krievijas mediju popkultūras ražojumiem.

Aiz pēdējiem stāv spēcīgi Krievijas valsts institūti, kas tiek finansēti par Krievijas nodokļu maksātāju naudu: VGTRK globālie televīzijas kanāli, kas dominē Latvijas informācijas un kultūras telpā un kas rīko tādus pasākumus kā Jaunais Vilnis, Krievijas valsts uzņēmums Gazprom, kas ar preču zīmi Rīgas Dinamo integrē Latviju Krievijas sporta telpā, Russia Today – RT, kas angļu, spāņu un arābu valodā izplata Kremļa viedokli 430 miljoniem skatītāju visā pasaulē.

Mums nebūtu pārāk jāuztraucas par Krievijas kultūras imperiālismu, ja Krievija būtu demokrātiska valsts, kas būtu pašpietiekama un nevēlētos nostiprināt savu politisko, ekonomisko un kultūras ietekmi bijušās PSRS teritorijā.

Diemžēl Krievija Putina vadībā nav zaudējusi savas lielvalsts impērijas ambīcijas un, pamatojoties uz Karaganova doktrīnu, no kuras Kremlis nav atteicies, realizē tālāk Latvijas ģeopolitisko aneksiju zem masu kultūras zīmes. Liekot lietā Putina Krievijas kultūru un Putina Krievijas kapitālu, izmantojot kvantitatīvi iespaidīgo krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju minoritāti, tiek bruģēti pamati krievu valodai kā otrajai valodai pašvaldību un/vai valsts valodas līmenī. Tā Latvija kļūs arī ģeopolitiski tuvāka Krievijai. Apetīte rodas ēdot.

Tieši šīs politiskās alkatības dēļ krievu kultūras imperiālisms ir bīstamāks Latvijai par Rietumu kultūrimperiālismu, kuram nav ambīciju ieviest Latvijā zviedru, franču vai angļu valodu kā laipu Latvijas tālākai politiskai un ekonomiskajai aneksijai. Mēs jau esam Rietumu kultūras telpā ar latviešu valodu kā vienīgo valsts un pašvaldību valodu.

Lai mani nepārprastu, vēlos uzsvērt, ka man nav iebildumu pret politiski neitrālas masu kultūras un nopietnās, klasiskās, elitāras Krievijas kultūras klātbūtni Latvijā, kad to nepavada ideoloģisks un propagandas spiediens. Diemžēl neviens vietējais izplatītājs nedod mums iespēju pastāvīgi sekot Krievijas kultūras TV kanālā Kuļtura rādītajam saturam, kurā nav uzkrītošas politiskas smadzeņu mazgāšanas programmas.

Krievija vienmēr būs mums kaimiņos. No šīs situācijas mums neaizbēgt, taču tā nedrīkst nomākt mūsu vēsturiski veidojušos piederību Rietumu civilizācijas un kultūras sfērai. Turklāt mums ir Latvijas krievu kultūra. Tā vienkārši noslīkst Krievijas kultūras masā, kas nāk no Kremļa masu medijiem. Ierobežojot šo Krievijas kultūras imperiālismu, mēs radīsim lielāku telpu vietējai krievu kultūrai. Jauno krievu paaudze, kas dzīvo Rietumos, norobežojas no pašreizējās Kremļa politikas (atcerēsimies, ka Anglijā dzīvojošie krievi nobalsoja pret Putinu kā Krievijas prezidentu), taču ne Latvijā, kur tiem smadzenes skalo Kremļa propagandas kanāli.

Nākamais referendums – par izstāšanos no ES un NATO?

Paradoksāli, ka Saskaņas Centra un dažiem Visu Latvijai politiķiem ir izveidojies kopīgs viedoklis par to, ka jebkuri līdzekļi ir labi, lai Latvijai piesaistītu vēl vairāk Krievijas tūristu. Jo krievu tūristu piesaiste ir viņu galvenais arguments, lai attaisnotu Krievijas masu kultūras pasākumus Latvijā.

Izskatās, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) un Saeimas deputāts Romāns Naudiņš (VL) ir gatavi rīkot jebkādu pasākumu, jebkurā vietā par jebkuru cenu, lai tas uz Rīgu un Jūrmalu atved vairāk Krievijas tūristu, kas atstātu te maksimāli daudz naudas. Ušakovs cīnās par Rīgu, bet Naudiņš par Jūrmalu.

Nebrīnīsimies, ka šo «tūristus uzmundrinošo» pasākumu skaitā būs arī tādas tūrisma mārketinga aktivitātes kā krievu valodas ieviešana pašvaldību un valsts valodas līmenī, referenduma sarīkošana par izstāšanos no ES un NATO, kā arī referenduma organizēšana par Latvijas pievienošanos NVS valstu saimei un robežas atvēršana uz Krieviju.

Lai iegūtu Ušakovam un Naudiņam vajadzīgos krievu tūristus vispareizākais ceļš (pēc šīs loģikas) ir Latvijas «labprātīga» iestāšanās atpakaļ Krievijas impērijas sastāvā, nododot Latvijas varas grožus Kremlim. Vienreiz Staļina režijā tas jau notika. Tagad to var atkārtot Putina režijā. Tad Latvijā noteikti regulāri ieradīsies rekordliels Krievijas tūristu skaits. 100%.

Protams, ka ekonomisko izdevīgumu Ušakova un Naudiņa stilā var uzskrūvēt līdz absurdam. Taču šis absurda konstatējums ļauj saskatīt ārēji it kā naivu nevainīgu manipulāciju, kuras pamatā ir pārdomāta iekšējās rīcības loģika.

Rīgai un Latvijai vajag visus iespējamos tūristus. Ne tikai no Krievijas.

Maldās tie oponenti (E. Veidemane, NRA), kas apgalvo, ka Jaunais Vilnis tā pašreizējā formā nav nekāds kultūras neokoloniālisms, ar kura palīdzību iespējams «kaut ko izdarīt ar manām (mūsu) latviskuma saknēm». Jā, ar latviskuma saknēm netika galā ne zviedru, ne vācu/krievu, ne PSRS laiki, bet ar Latvijas valsti un valodu kultūras neokoloniālisms tiks galā. Tās ir divas dažādas lietas.

VGTRK ar savu projektu «Jaunais Vilnis» (kāds tas ir tagad, raidot reizi gadā) un ar saviem TV un radio kanāliem mūsu mājās (raidot ik dienu) realizē kultūrpolitisko aneksiju. Šim uzbrukumam kā sabiedrotie piebiedrojas arī Rietumu mediju koncerns MTG (Zviedrija) un Latvijas valstij piederošs uzņēmums Lattelecom.

Vientiesīgums neatbrīvo mūs no atbildības.

Par to arī ir šis raksts.

TV skatītāja neapmierinātība ir hroniska. Nespējam izdabāt savai auditorijai. Kvalitātes indekss noderētu TV arī Latvijā?

2011.g. 25. jūnijā

 

–   Vairāk nebūs! – saka vīrietis un noliek uz vasaras galda desertu, lēzenā šķīvī.  Biezpiena sacepums pārliets ar svaigu zemeņu putru. Sarkanu kā arteriālās asinis.

…nebūs…

Aiz žoga kāds skaļi cērp zāli. Papagailis kliedz uz vārnu un nogurums liedz domāt par kvalitāti.

–   Vairāk nebūs…-.

Saņemamies uz braucam ar auto uz Rīgu zemeņu medībās. Gar ceļmalu Baložos un Juglā mētājas mūsu nacionāla dārzeņa – arbūza pārdotavas. To netrūkst, bet zemeņu nav nekur. Visbeidzot izglābj centrāltirgus lietuviešu zemenes. Šādas tādas, bet vismaz zemenes.

Ar kvalitāti pašvaki.

Kā parasti, kvalitātes nepietiek nekur. 

Izskatās, ka ar kvalitāti TV ekrānā arī ir cauri un tās ”vairāk nebūs!”

Katru vakaru skatos savā televizorā vecās latviešu filmas, izvairoties no masu koncertu translāciju ierakstiem. Filmas kā ikonas. Skaistas, uzjundī nostaļģiju, bet ar kvalitāti – tā pašvaki.

Rūdolfa mantojums, protams, saviļņoja ar patriarhālo romantiku. Par dzimteni, par ”kārtīgu zemnieku”, par jaunlatviešiem…jā, ko gan man vairāk vajag? Sievišķīgo tēlu ar asinīm tur atkal nav (kā prasti) un vēstījums plakans,  notikumi – iepriekšparedzami un to atainojums didaktisks, bez pasijām un negaidītiem pavērsieniem. Tērpi, vide, ainavas OK, aktieri dara ko var, bet mākslinieciskais pārdzīvojums izpaliek. Forši? Nu protams. Režisors atstrādājis ikonu un piedāvā to mums. Kārsim pie sienas?

…vairāk nav kvalitatīvas rekreācijas….   

 Svētku maratons pieprasa ekrāna izklaides. Televīzijai to, diemžēl, neizdodas realizēt, jo piedāvājums atpaliek no pieprasījuma.

Latvijas kanāli nav izņēmums.

Skatītājs ir neapmierināts arī ar zviedru kanāliem.

SKI (Svenskt Kvalitetsindex) jeb Zviedru Kvalitātes Indekss šogad pirmo reizi tiek attiecināts arī uz TV produkciju. Tas apzīmē sistēmu ar kuras palīdzību iespējams analizēt  un novērtēt klientu un patērētāju viedokli par noteiktiem produktiem vai pakalpojumiem Zviedrijā.

Industrija šo kritēriju izmanto kopš 1989. gada.

Televīzijas praksē to sāk izmantot tikai šogad.

Aktuālais televīzijas raidījumu kvalitātes mērījums Zviedrijā tika veikts 2011. gada maijā un pierādīja, ka līderpozīcijās joprojām ir sabiedriskā televīzija – SVT. Tai seko privātais kanāls TV4, tad TV %, TV6 un visbeidzot TV3.  

MTG TV 3 aizvadītā pusgada laikā zaudējis lielu savu skatītāju daļu Zviedrijā ”vājā programmu piedāvājuma dēļ”. (SvD, 21.06,2011).

Paradoksāli, ka televīzija pieder jomām, ar kuras produktiem patērētāji ir visvairāk neapmierināti.

Viens no būtiskiem skatītāja ”niknuma” iemesliem ir TV reklāmas zemā kvalitāte, tās atkārtošanās viena vakara ietvaros vairākas reizes un kaitinoši zemais ”mākslinieciskā izpildījuma līmenis”. Var gadīties, ka tieši šī iemesla dēļ ieguvēja ir sabiedriskā televīzija, kuras ēterā Zviedrijā nav redzami reklāmas ”iespraudumi”.

Salīdzinājumā ar citām jomām, kuras indekss novērtē jau 20 gadus,  zviedru televīzijas produktivitātes ”kvalitātes līmenis”  ir tikai 60% robežās. Bankām, telekomunikācijas uzņēmumiem tas ir daudz augstāks 90 vai 100% robežās.

Protams, ka šis ”mērījums” ir pirmais un ar laiku attīstīsies tālāk.

Taču svarīgi, ka beidzot sāk mērīt televīzijas raidījumu kvalitāti, kā mērvienību ārpus līdzšinējiem audimata vai skatītāju skaitļu rādītājiem.

Raidījums var būt labs un kvalitatīvs arī bez lieliem skatītāju skaitļiem.

Beidzot pie šīs patiesības ir nonākuši arī TV vērtētāji.

Profesionālie vērtētāji.

Apsveicami!

Cerams, ka tieši tāpēc šajā jomā mūs negaida paziņojums – ”vairāk nebūs!”

Būs.

Labas televīzijas būs aizvien vairāk.

🙂

Ko īsti nofilmēja TV3? Oligarhu partija jau draud medijiem.

2011. gada 3. jūnijā

Telekompānijas TV3 nofilmētā saruna starp vienas oligarhu partijas – Zemnieku partijas deputātu Aivaru Dronku un jaunievēlēto Latvijas prezidentu Andri Bērziņu ir viela nopietnām pārdomām.

Tajā ir runa par iespējamo balsu pirkšanu. Ja šis materiāls izrādīsies tieši ”par to pašu” un noskaidrosies, ka runa ir bijusi par balsu pirkšanu, tad ir pamats prezidenta vēlēšanu rezultātu anulēšanai. Links uz video: http://www.tv3play.lv/play/248371  un http://www.failiem.lv/down.php?i=jctifc&n=tv3z.avi

Tas ir ļoti nopietni.

Diemžēl.

Demokrātiskā valstī šāds nofilmēts dokuments satrauktu sabiedrību un, protams, arī valsts drošības sargus. Šajā gadījumā arī SAB.

Taču tas notiktu pretējā virzienā, nekā šodien medijos uzsver viena no iesaistītajām personām – Aivars Dronka. Viņam liekas, ka televīzijas operators filmējot kuluāru sarunas ir veicis ko ”pretlikumīgu” un ar ”šo ir apdraudēts viņa un prezidenta gods ”. Viņš apsverot ” iespēju vērsties Satversmes aizsardzības birojā (SAB), jo tā ir vēršanās pret valsts prezidentu un apdraudējums valsts drošībai,” atklāj medijiem ZZS deputāts. “Esmu 7 mēnešus nostrādājis Saeimā un ar Rasnaču neesmu ne ticies, ne runājis, mēs pat vienās komisijās nestrādājam,” pauž A. Dronka.

No malas raugoties izskatās pavisam citādi. Sižeta dialoga lingvistiska analīze* varētu liecināt, ka runa atgādina tieši par to, par ko abas iesaistītās personas tiek turētas aizdomās – par vēlēšanu iznākuma apzinātu manipulēšanu.

Tā izskatās no malas.

Kā ir patiesībā?

Mūsu aizdomas varētu izkliedēt paša Andra Bērziņa atklāta izskaidrošanās ar medijiem un sabiedrību par šo jautājumu.

Taču to viņš, šķiet, neprot vai nevēlas izdarīt.

Tāpēc aizdomas par deputātu korumpētību un nepieciešamo balsu menedžēšanu prezidenta vēlēšanu laikā -paliek.

Pēc zemnieku deputāta domām ar šo TV3 sižetu ”ir apdraudēts viņa un prezidenta gods”, ir ” apdraudēta valsts drošība”  un kā izrādās tiek aicināts SAB aiztāvēt mūsu varas amatpersonu godu.

Tā ir?

Vai SAB iesaistīsies arī Lemberga aizstāvēšanā pret britu tiesām?

Vai SAB – balstīs poliskās un ekonomiskās valsts varas spiedienu pret tautu?

Ir jau bijušas izgāšanās pa šo līniju, īpaši ” lata devalvācijas” absurdās vajāšanas sakarībā.

Ceru, ka šoreiz SAB reaģēs tautas nevis varas interesēs.

Paradoksāls ir deputāta domu gājiens. Viņam liekas, ka valsts drošību aizskar godīgs mediju darbs. Deputātu luncināšanās atmaskojumi.

Oligarhu mahinācijas mūsu valstij un tautai iznaksā dārgi. Morāli un ekonomiski.

Tāpēc gaidīsim mūsu tiesībsargu aktivitātes šī ieraksta analīzē un patiesības noskaidrošanā.

Ja nofilmētais izrādīsies ”balsu pirkšana” , tad mums būs jāgaida uz jauna prezidenta vēlēšanām un arī šie – ”balsu menedžētāji”  būs spiesti stāties tiesas priekšā un atbildēt par varas korupciju.

Tas ir ļoti nopietni, jo iedragā sabiedrības ticību saviem augstākajām reprezentantiem.

Cieņa nenāk kopā ar amata krēslu.

Prezidenta tronis pats par sevi nepiešķir sēdētājam cieņas gloriju.

Manā attieksmē pret Andri Bērziņu nekas nav mainījis kopš brīža, kad 53 deputāti nobalsoja par viņu kā prezdentu.

Cieņa pieder cilvēkam nevis tronim.

Tāpēc neklanīsimies amatiem, augstiem krēsliem, troņiem un nesauksim amatu ieņēmējus par ”ekselencēm”.

Feodālisma laiki ir garām.

Cerēsim, ka šī patiesība tiks noskaidrota.

Nopietni un pamatīgi.

Pagaidām jaunais prezidents neprot sarunāties ar medijiem. Neprot paskaidrot un argumentēt.

Pagaidām mums ir jau bijuši daudzi ”balsu pirkšanas gadījumi” Latvijas politiskās ikdienas praksē un nav iemesla ”ticēt” Rasnačam vai Droikam, ka šoreiz ir bijis ”pavisam citādi”,  lai gan oligarhi joprojām valda saeimā.

Bumbiņa tagad ir tiesībsargu pusē.

Gaidīsim rezultātus un cerēsim, ka jaunais prezidents neizrādīsies ”balsu pircēju”  savtīgs menedžētājs.

Galvenais, lai bezkaislīga patiesība nāk gaismā.

*Ir tāds jēdziens kā lingvistikā analīze ko plaši izmanto tiesās, karadarbības un citos gadījumos un ir daudz valodu pakalpojumu ekspertu un firmu, kas ar to nodarbojas. Piemēram, viena no  pasaulē lielākajām  tulkošanas un valodu pakalpojumu firmām ASV savu miljardu apgrozījumu uztaisa uz lingvistikās analīzes  pakalpojumu pamata, ko tā sniedz  militārajam un tieslietu resoriem. Valodu var analizēt no fonētiskā, sintaktiskā, semantiskā, pragmatiskā un citiem aspektiem.

Labs lingvists no  TV3 fiksētās abu kungu sarunas un citiem viņu skaņu ierakstiem var pietiekoši labi noteikt, no kurienes viņi Latvijā nāk, kāds ir izglītības un intelekta utt. līmenis, kādā sociālā, kriminālā utml. vidē apgrozās, ko viņu lietotie vārdi šajā konkrētajā situācijā un kontekstā varētu nozīmēt utt.