2011.gada 24. jūnijā
Puķes šorīt ir jau saplūktas, maija kārts ar vītnēm nopušķota, tūliņ vīri to stutēs augšā (ap 12.00 pēc Latvijas laika), vasaras vidus galvenais lenčs pēc īsa brīža būs uz galda un vietumis tautieši jau dejo.
Svētki zviedriem ir jau sākušies.
Agrā priekšpusdienā.
Līgo svētkos ir jādejo visu dienu. Pat sēžot pie stūres. 🙂
Mediji baida iedzīvotājus ar policijas kontrolēm uz ceļiem. Tāpēc, ka šodien, rīt un parīt pārbaudītāji būs uz visur. Mani favorītdzērieni – bezalkoholiskais vīns un alus, praktiski jau veikalos izpārdoti.
Lietus mijas sauli un laiks (kā jau Jāņos piederas) – mainīgs.
Lietus, saule, vējš.
Polkas šodien zviedru līgotājiem nāksies dejot ar gumijas zābakiem kājās.
Forši.
Zvērinātākie līgotāji dodas uz Dālarnu, kur līgot esot vispareizāk.
Parastie traucās uz arhipelāga salām.
Visstilīgākie ir Stokholmas un Boshuslēnes arhipelāgi.
Zviedrijas sabiedriskā televīzija un radio jau sarūpējuši svētku raidījumus, kas skan visu dienu. Optimistiski un gaiši. 🙂
Vakar noskatījos un noklausījos Latvijas ekrāna piedāvājumu Līgo vakarā un nonācu pie secinājuma, ka mēs joprojām esam fiksēti pie masu pasākumiem un koncertiem. Visur un vienmēr.
Diktējam no skatuvēm.
Klaigājam no tribīnes.
Tauta tup savā ”masā”, klausās un klausa.
Folkloristi, līdzīgi misionāriem joņo pa reģioniem un ”māca kā pareizi svinēt”.
Savādi, ka šis didaktiskais uzstādījums joprojām turpinās + reptiļu gaudas par valstiskām neveiksmēm papardes zieda meklējumos.
Oj, mazliet kauns, ka totalitārisma paņēmieni masu kultūrā pie mums – turpinās.
Kā tas bija pierasts PSRS diktatūras laikā, tā tautas izklaide tupinās joprojām. Arī tagad 2011. gadā.
Galvenā tautas ekrāna rekreācijas forma – masu koncerts, masu skatuve, masu ”karaoke” un visi laimīgi.
Būtībā jau Līgosvētki ir tuvinieku un draugu tikšanās, domubiedru kopīga intelektuāla meditēšana, sapazīšanās ar kaimiņiem ”atvērto durvju” dienā – Līgo svētkos.
Sirsnīgāk, tuvāk, normālāk, draudzīgāk un patiesīgāk.
Vai tas ir grūti?
Nu gan divkosīgi – nosodījāt folklortistus, ka tie māca, kā pareizi svinēt, bet vēl pirms tam nokritizējāt tos, kas “nepareizi” svin masu pasākumos un pēdējos teikumos sākāt mācīt pati, kas tad ir “pareizā” Līgo svinēšana. Nav tā, ka nepiekristu, bet varbūt rakstot blogu vajag padomāt, lai tas, ko aizrādāt citiem, tik klaji neattiecas uz paša rakstīto? 🙂
Lai attiecas! 🙂 Es jau zinu, ka LV folkloristu kritizēšana ir tabū. Taču tie, kas prot lasīt starp rindām – mani saprot. 🙂 Jauku Jums svētku turpinājumu:)!
Jā, LV folkloristu (un folkloras) kritizēšana ir tabu (pats to esmu uz savas “ādas” izjutis), taču runa jau nav par folkloristiem. Runa ir par to, vai kādam būtu jāmēģina pārējiem diktēt, kā pareizi svinēt vai nesvinēt svētkus. Es Jums piekrītu, ka to nebūtu jādara, jo tas ir, kā rakstāt, “didaktiski”, “totalitāri” un vienkārši iedomīgi. Bet līdz ar to tad arī demokrātiski jāakceptē, ka ir cilvēki, kam patīk svētkus svinēt masu pasākumos, nevis tiekoties tikai draugu lokā, intelektuāli meditējot un sapazīstoties ar kaimiņiem.
Jauku Jums arī svētku turpinājumu!
Priecīgu līgošanu! Jā, es piekrītu. 100%. Ja ir runa par to “kā cilvēkiem patīk svinēt”, tad katrs dara kā grib. Tas ir OK. Protams. 🙂 Taču te runa ir par mediju izvēli svētku atspoguļošanā. Mediji lielā mērā nosaka ieradumus, kas vēlāk kļūst par tradīcijām. Mums mediji mīl masu pasākumus. Vienalga vai tie ir Ziemassvētki, Jāņi vai “Lieldienas”. 🙂
Rīgas svētki, Valmieras svētki vai Dziesmu un deju svētki. 🙂 Talkas vai apkopšanas un… pēc tam…neiztrūkstošais masu koncerts.
Visu laiku viens un tas pats.
Viss galvenais notiek no skatves.
Šī tēma ir ļoti aktuālā Latvijai. Paldies, ka to rosinājāt!
Man gribētos, lai publiku vairāk iesaistītu kā aktīvu līdzdaībnieku, kā notikuma līdzautoru. Piemēram – Dziesmu svētku koncerti jau sen pārdzīvojuši savu laiku vecajā formā. Vai Jums ir priekšlikumi kā publika būtu iesaistāma?
Skaidrs, tam var piekrist. Mediji varētu nebūt slinki un atspoguļot Līgo arī no dažādām individuālo svinētāju vietām, pabraukāt pa Latviju, pafilmēt. Būtu interesanti un oriģināli. Jo nav jau nebūt tā, ka visi tikai pulcējas masu saietos – kas to zin, varbūt tas pat nav vairums. Varbūt vairāk ir tieši to, kas tajā tuvinieku/draugu lokā pulcējas lauku mājās, kurina ugunskurus? Statistiku jau neviens nav aplēsis.