Kā Viktors Orbans slīcina Ungāriju. Šausmu stāsts Vecgada vakarā

Speciāli TVNET
Ungārija gāžas. Krīt no brīvas un attīstītas valsts pjedestāla. Atpakaļ pie Padomju Savienības totālās padevības un paklausības drazām. Režisors šim procesam ir premjerministrs Viktors Orbans, kas pazīstams arī kā Vladimira Putina draugs, domubiedrs un sabiedrotais. Tieši viņa vadībā valsts publiskajā telpā tiek cenzētas ziņas un mediju darbs aizvien vairāk sāk atgādināt sovjetistu standartus. Cik tālu šajā virzienā drīkst iet, pirms vadzis lūzīs?

Televīzija melo!

Ar šādiem saucieniem pirmssvētku nedēļā pie televīzijas ēkas (Budapeštas centrā) demonstrēja vietējie iedzīvotāji. Pūļa sašutuma iemesls bija Orbana ieviestais jaunais „vergu likums“, kas pieprasa strādāt virsstundas bez samaksas. Parlamenta balsojuma dienā demonstrētāju skaits centrā sasniedza 2000, un policija protestētāju izklīdināšanai lietoja piparu gāzes ieročus. Četri policisti tikuši ievainoti. Nekas no šiem notikumiem netika atspoguļots sabiedriskajā jeb tagad jau valsts ungāru televīzijā. Cenzūra bija nepārprotama. Vai situācija medijos nesāk atgādināt sovjetisma laikus, kad Ungārija bija paklausīga Padomju Savienības satelītvalsts? Jā, sāk atgādināt. Daudzi ungāri tā domā un neslēpj bažas par to. Kā šo atgriešanos var novērot? Divos virzienos: a) dramatiski palielinās valdībai un varai labvēlīgo mediju skaits, kas slavina līderus un gavilē par panākumiem, b) samazinās opozīcijas mediju daudzums un valdība atsakās piedalīties to kritiskajās intervijās un analītiskajās pārraidēs.

Pārņemot politisko varu valstī, Orbana Fidesz partija aktīvi nodarbojās arī ar mediju zonas aneksiju. Anšluss norisinās jau kopš 2010.gada. Pa šo laiku Ungārija preses brīvības jomā (Freedom House preses brīvības indeksā) noslīdējusi no 40. uz 87. vietu.

Mediju anšlusa stratēģija

Mediju pārņemšana (pārpirkšana) sākās ar esošo sabiedrisko mediju vadītāju nomaiņu. Esošie vadītāji tika nomainīti ar valdošajai partijai labvēlīgiem un lojāliem cilvēkiem. Pēc tam tika izveidota mediju padome (kaut kas līdzīgs mūsu radio un TV padomei), kuru piebāza pilnu ar Fideszpartijas biedriem. Šis rīcības akts automātiski deva Orbana valdībai tieši tādu pašu ietekmi uz ētera mediju darbu, kā tas bija raksturīgs Padomju Savienības laikā. Kad sabiedrisko mediju (radio un TV) neatkarība bija iznīcināta, tad Orbana komanda ķērās pie privātajiem medijiem.

Pēc Berlīnes mūra krišanas daudzus ungāru medijus bija iegādājušies ārzemju īpašnieki. Pēc ekonomiskās krīzes 2008. gadā vairums no viņiem centās tikt no šiem īpašumiem vaļā. Tos nekavējoties uzpirka Orbanam tuvu stāvoši ļaudis. Piemēram, Orbana kaimiņš no dzimtā ciema Fērčūta (Felcsút) Lorincs Mēsarošs (Lörinc Mészáros), kurš pēc profesijas ir santehniķis, šādi kļuva par Ungārijas lielākā mediju koncerna īpašnieku, pārvaldot 18 avīzes un vairākas radio un TV stacijas. Šādu „anšlusu“ mēdz saukt par atvērtās pārņemšanas stratēģiju, un tā ir samērā uzkrītoša. Tāpēc pārējos privātos medijus Orbana grupējums pārpirka slēptā veidā, tieši tāpat kā Latvijā savulaik mainīja īpašniekus Neatkarīgā Rīta Avīze un Diena. Viens no aktuālākajiem ungāru piemēriem šajā virzienā ir ziņu portāls Origo. Tas bija populārs un iecienīts, jo pievērsās rokošajai žurnālistikai un atmaskoja dažādus Orbana valdības ministru netīros darījumus un kukuļņemšanas epizodes. Lai to apklusinātu, „pārņemšana“ tika organizēta vairākos soļos. Vispirms ar portāla Origo īpašniekiem (vācu telekomunikāciju uzņēmumu) sāka sazināties Orbana valdības ministrs Janošs Lāzars (János Lázár).

Viņš lika saprast, ka ārzemju telekomunikāciju uzņēmumam būtu jāzina, ka pārāk aktīva Origo piedalīšanās esošās valdības kritizēšanā varētu sarežģīt paša telekomunikāciju uzņēmuma darbu Ungārijā. Vācieši sabijās un piekrita izveidot prasīto tiešo līniju starp portāla redakciju un valdības kanceleju, lai pozitīvāk atspoguļotu valdībai vajadzīgās interpretācijas. Origo galvenais redaktors iecirtās, nebija ar mieru pakļauties jaunajiem darba noteikumiem un turpināja publicēt materiālus par korupcijas skandālu valdības līmenī, kurā galvenajā lomā bija tieši šis pats Janošs Lāzars.

Rezultātā Origo galveno redaktoru atlaida no darba un portālu pārdeva Orbana cilvēkiem. Naudas pārskaitījumus vāciešiem kārtoja Orbana bijušais finanšu ministrs. Kāpēc tā notika? Pēc būtības tas tika darīts, lai nostiprinātu Orbana ideoloģijas ietekmi Ungārijā. Pēc fakta pircējs to komentēja kā pretreakciju Sorosa uzbrukumiem. Ungārijā Soross skaitās tikpat dēmonisks un briesmīgs kā lembergistiem – visa ļaunuma sakne. „Mēs negribējām, ka portāls nonāktu Sorosa rokās vai kāda cita īpašnieka pārziņā, kas vēlētos ietekmēt Ungārijas politisko situāciju,“ notikušo vēlāk medijiem komentēja bijušais ministrs.

Žurnālistiem, kas strādāja Origo, bija viedoklis par notiekošo. Kā medijiem norādīja Viktorija Šerdulta (Viktória Serdült), Origo tika pievākts tikai propagandas apsvērumu dēļ. Vecos darbiniekus atlaida no darba, un jaunos žurnālistus īpašnieki nekaunīgi regulēja kā uzvelkamās lelles. Proti, noteiktiem cilvēkiem (Orbana sabiedrotajiem) bija aizliegts interviju laikā uzdot nepatīkamus jautājumus, bija aizliegts šos cilvēkus kritizēt rakstos. Viktorija pameta darbu redakcijā. Šobrīd Origo strādā tikai vadonim labvēlīgi skribenti un šis medijs ir kļuvis par Orbana valdības kārtējo megafonu.

Otrs piemērs ir kādreiz populārā opozīcijas izdevuma Népszabadság liktenis. 2015. gadā to pārdeva koncernam Mediaworks, kuru pēcāk pārpirka Orbana kaimiņš Lorincs Mēzarošs (Lörinc Mészáros). Līdzko avīzē sāka publicēt atmaskojošus rakstus par vadošajiem Fideša partijas politiķiem, par to, kā politiķis Antals Rogans izmantoja valsts helikopterus, lai braukātu uz ballītēm un draugu kāzām, tā visa redakcija tika nekavējoties atlaista no darba.

Visbeidzot smagākais populisma uzbrukums ungāru medijiem norisinājās novembra beigās, kad 476 avīzes un portāli pēkšņi „publiskoja apņemšanos donēt savus izdevumus“ nepazīstamam fondam ar nosaukumu Centrāleiropas preses un mediju fonds. „Šis bija vissmagākais uzbrukums mediju brīvībai mūsu valstī,” konstatēja žurnālists Fērencs Lāslo (Ferenc László), žurnāla Magyar Narancs galvenais redaktors. Pēc viņa domām, šeit uzkrītoši redzama vēlme kontrolēt cilvēku domas. „Ar šo Putina modelis mediju pārņemšanā Ungārijā ir importēts pilnībā,“ uzsvēra Fērencs.

Politisko akcentu manipulēšana

Nav grūti prognozēt, ka politiskās marionetes nespēs pārvaldīt mediju koncernu produktīvi. To pašu varējām novērot Rīgā, redzot, kā latviešu oligarhi, nopērkot avīzi Diena, to noplicināja un faktiski iznīcināja kā produktīvu masmediju. Tas pats pašlaik notiek ar Dienas Biznesu. Līdzīgs liktenis tagad sagaida gigantisko ungāru „mediju fondu“, kura vadību uzņēmies Orbanam tuvu stāvošais Gābors Liskai (Gábor Liszkai). Valdē sēž arī Orbana advokāts, konservatīvā pētniecības institūta šefs un citi kaislīgi orbanisti. Formāli šis fonds pārstāvot it kā labējās politiskās intereses un vēlas veicināt nacionālas un kristīgas intereses. Tieši tāpat kā Latvijas oligarhu izdevumi, arī šie ungāru prihvatizētie izdevumi pretošoties kreisajām un liberālajām tendencēm, kas līdz šim esot valdījušas ungāru mediju telpā. Tagad būšot citādi.

Iespējams, ka tā patiešām arī notiks, jo, kā norāda neatkarīgais portāls Átlátszó, jau 2015. gadā 500 masmediju Ungārijā bija provaldības izdevumi un slavināja Orbana politiku, ideoloģiju un valdību. Tikai 31 skaitījās neatkarīgi mediji un neveica galma apdziedātāju funkciju. Neko labu šī statistika nesola. Vēsture jau pierādījusi kas notiek, ja visi mediji nonāk vienas politiskās partijas rokās.

Melu ražošanas mašīnas Ungārijā

Tas, ka troļļi ražo melus, kurus tiražē manipulatīvi mediji, nav noslēpums. Ungārija nav izņēmums. Pavasarī pasauli pāršalca skandāls par kādas Natālijas Kontesas af Sandbergas šausmu stāstiem par to, kādas briesmas pašlaik notiekot Zviedrijā. Tātad – bēgļu dēļ. Natālija labprāt atbildēja uz dažādu mediju jautājumiem par sieviešu mokām Zviedrijā. Viņa apgalvoja, ka ir spiesta bēgt no Zviedrijas bēgļu pieplūduma dēļ. Sūkstījās par migrantiem, kas nerespektē zviedru valsts noteikumus. Savādi, ka viņu tā uztrauca ārzemnieku plūsma uz Zviedriju, lai gan pati faktiski ir migrante no Ungārijas. Taču tagad viņai Zviedrija bija piegriezusies migrantu realizēto neskaitāmo izvarošanu dēļ. Viņa uzstājās Ungārijas televīzijā, kuru šodien 100% kontrolē Orbana ielikteņi. Izskatījās briesmīgi. Ja es pati nedzīvotu arī Zviedrijā, tad šausmu stāstiem būtu noticējusi. Diemžēl tik briesmīgi nav, kā ārzemju pasakās stāsta.

Tāpēc rodas jautājums – kam šos spoku stāstus vajag? Kurš ir ieinteresēts šo pasaku tiražēšanā? Tagad noskaidrojies, ka šo interviju esot pasūtījis un finansējis Orbana partijas štābs. Bailes no migrantiem bija partijas priekšvēlēšanu lozungs. Šo interviju, tātad, pasūtīja ungāru vadošā partija Fidesz, bet balstīja arī Zviedrijas Demokrāti. Aina patiešām šaušalīga – kā reklāmas klipā: sievietes vairs nevar mierīgi sēdēt kafejnīcā, jo visur siro migrantu pusaudži un laupa somiņas, atņem mantas. Zviedrijā dzīvot esot bīstami, tāpēc 43 gadu vecumā ungāriete pametīšot Zviedriju un atgriezīšoties mātes dzimtenē Ungārijā, kur esot daudz drošāk. Intervija lieliski noderēja Orbanam pavasara vēlēšanās, lai turpinātu demonizēt Rietumeiropu.

Orbans arī uzvarēja, un tauta zviedru ungārietei televīzijā noticēja. Taču pazīstamais ungāru žurnālists Andrešs Dežo (András Dezsö) no portāla Index sāka pētīt un analizēt Natālijas personību un analizēt stāsta patiesumu. Izrādījās, ka Natālija ir jau vairākas reizes sodīta par apmelojumiem un citu cilvēku sensitīvu faktu apzinātu izplatīšanu. Līdzko tas tika publiskots, ieslēdzās Orbana tiesu sistēma žurnālista apklusināšanai.

Sveiks, diktator!

Tā 2015. gada Rīgas konferences laikā Žans Klods Junkers uzrunāja Viktoru Orbanu. Diemžēl tas nebija joks. ANO ģenerālsekretārs viņu uzskata par rasistu, Džordžs Soross ir pārliecināts, ka Orbans pārvērš Ungāriju par mafijas valsti, bet britu vēsturnieks Timotijs Ašs (Timothy Ash) domā, ka Orbana vadībā Ungārija tuvojas fašismam. Viņa draugu pulks runā pats par sevi: Trampa bijušais stratēģis Stīvs Banons, misters Breksits Naidžels Farāžs un, protams, Vladimirs Putins. Protams, Orbans seko Putina piemēram un lēni pārvērš Ungāriju savā privātajā barakā, kuru ielenc neredzami skarbie ienaidnieki. Viņa vadībā šausmu filma ar nosaukumu „Ungārijas krišana“ turpinās.

Ēnu teātris ap vafelēm. Indētāji no ārzemēm atkal ir klāt.

2011.gada 27. jūnijā

Foto: Laima mājas lapa

Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētājs tikko medijiem paziņojis, ka ”Dānijas pētnieka falsificētā informācija” par ”Laimas” vafelēm esot ”mērķtiecīgs uzbrukums” zīmolam ”Laima” un ”plānveidīgs ekonomisks karš pret mūsu nacionālajiem uzņēmumiem”.

Apgalvojums skarbs un faktiski….izraisa smaidu nevis līdzjūtību.

Pirmkārt tāpēc, ka ražotne jau sen pieder ārzemniekiem. Otrkārt – šādi ”uzbrukumi” kādus Latvija pieredzēja ”vafeļu sakarībā” normālā civilizētā valstī ir ļoti parasta parādība. Jā, te patiešām nav runa par ”spāņu gurķiem” Vācijā un nav ko vēzēt dūres un saukt uz kara takas pret kaitniekiem no ārzemēm.

Kas par lietu?

Leģendārās vafeles zaudējušas nevainību?

Indīgas?

Jautājumu pārāk daudz. Nemiers virmo gaisā.

Kā to novērst?

Pirmā un galvenā problēma ir tā, ka Latvijas mediji ir pārsātināti ar PR informāciju un ražotāji (arī patērētāji) nav pieraduši lasīt neatkarīgus testus un pieņemt citādus viedokļus.

Šī joma Latvijā nav attīstīta, jo vairums publikāciju ir ražotņu sponsorēti raksti.

Tāpēc mums pārtikas neatkarīgas ekspertīzes vietā eksistē goda plāksne medijos.

Jā, vafeles nav salāti, redīsi vai skaidrs ūdens, kas ir veselībai vistīkamākās maltītes.

Vafeles satur veselībai kaitīgas vielas tieši tāpat kā citi našķi un saldumi.

To zina gandrīz visi.

Paldies profesoram, ka viņš pievērsa uzmanību šai tēmai, jo diskusija par veselībai derīgu pārtiku un tautas hronisko aptaukošanos Latvijā ir salīdzinoši vārgulīga joprojām.

Publiskai diskusijai par šo tēmu ir jāsākas.

Paldies dānim, kas to uzjundīja.

Dzīvojot Ziemeļvalstīs, es katru dienu varu izlasīt neatkarīgos laikrakstus un noskatīties sabiedriskajā televīzijā analītiskus raidījumus par dažādu pārtikas izstrādājumu kvalitātes problēmām.

Tas ir normāli. Jā, protams, ka ražotājam ir tiesības izteikties, aizstāvēties, taču nav pienākuma iznīcināt sliktās ziņas nesēju.

PR korumpētos medijos šāda analīze izpaliek.

Latvijā to var novērot.

Iestājoties ekonomiskajai krīze mediju ”ietīšana” vēršas plašumā.

Diemžēl Didzis Šmits šajā procesā nekonstruktīvi iesaistās.

Protams, ka mēs varam izvēlēties savā valstī ražotus produktus, taču draudēt nevajag.

Drīzāk gan pierādīt, ka vafeles ir OK.

Pagaidām mani par to neviens nav pārliecinājis.

Uzbrukums ”dānim” mazliet atgādina Lemberga kauju ar Sorosu.

Visi indētāji un ļaundari ”nāk no ārzemēm”.

Mēs paši esam jauki un pūkaini un ”tuvākajā nākotnē veiksim atbildes pasākumus” – tā sola Pārtikas uzņēmumu federācijas valdes priekšsēdētājs.

Man šķiet, ka tuvākajā nākotnē vajadzētu plašāk diskutēt par Latvijā ražoto pārtikas produktu kvalitātes progresu vai regresu.

Piemēram, par to, kāpēc Latvijā nevar joprojām iegādāties vietēja ražojuma piena produktus bez laktozes u.c.

Jautājumu ir daudz.

Varbūt beigsim meklēt ienaidnieku no malas.

Paskatīsimies arī spogulī?

Despotiem arī vajag melno sarakstu.

Autore Ziemeļkiprā 2011.06.17.

2011. gada 17. jūnijā

Pasaules ļaunākos despotus nav iespējams sarindot ”rangu tabulā”. Bashars Asads un Muamars Kadafi noteikti atrodas šāda uzskaitījuma augšgalā.

Sāksim ar viņiem.

Pirmais jau trīs mēnešus mēģina klusināt ”uz āru” visu, kas valsts iekšienē notiek. Žurnālistus Sīrijā iekšā nelaiž. Taču sīriešu bēgļu kustība Turcijas virzienā pēdējo dienu laikā liecina par drakoniskām nežēlībām, kuras Kadafi realizējis pret savu tautu. 10 00 sīriešu jau pēdējos dienu laikā šķērsojuši robežu un tūkstošiem stāv rindā pie vārtiem uz brīvo pasauli. Tuvāko kaimiņvalsti Kipru – ieskaitot.

Tikmēr Lībijas Kadafi savā valsts televīzijā pozē pie šaha galdiņa.

Foto: DN

Šahists Kadafi, tātad, ir dzīvs, savā valstī, sēž ekrānā un dziļi domā. Viņa parādīšanās ekrānā ar šaha figūrām fonā nozīmē, ka viņš ir dzīvs un uz vietas, pie pilnas veselības! Un kā vēl!

Pret ko viņš spēlē?

Pret Šaha pasaules apvienības vadītāju un bijušo Kalmikijas prezidentu Kirsanu Iljumzjinovu. Starp citu, Kadafi pretspēlētājs nav nekāds nīkulis, viņš 1979. gadā, savā Maskavas dzīvoklī ir sastapis citplanētiešus! Lūk tā!

Par citplanētiešiem.

Tā ir svarīga joma, jo ”zaļie mūdži” jau kuram katram audiences nepiesaka.

Viņi izvēlas tikai gudrākos un varenākos mūsu planētas iedzīvotājus.

Tā ir.

Mums Latvijā ”zaļos cilvēciņus” nepiedāvājiet, jo mums jau ir savējais ienaidnieks no citām planētām ar maģisko nosaukumu – Soross.

”Soross” ir vainīgs pie tā, ka Zatlers atlaida Saeimu, Strīķe dzenā oligarhus un pie visām pārējām likstām, kas posta Latviju.

Oj, kas par ienaidnieku.

Trakāks par Līgo vakara knaušiem. – visu laiku tur aci uz Latviju un maisās kur nevajag.

🙂

Taču – turpināsim par sarakstiem.

Tagad par nākamo – globālo melno sarakstu.

Tabula kas apkopo valstu ekonomiskos izlaupītājus.

Ar šo noziedznieku sistematizēšanu (Karla Lineja stilā), kas mēģinājuši noslīcināt savas valstis ekonomiski, pagaidām nodarbojas Reikjavikā.  Islandieši šos ”savējo slīcinātāju’ uzvārdus jau mēģina noskaidrot tiesas ceļā.

Grieķi tagad arī iet ielās un cenšas panākt to pašu. Jau trešo vakaru pēc kārtas viņi pulcējas Sintagmas laukumā Atēnās un protestē pret līdzšinējo valdību nolaidīgo un korumpēto ekonomisko politiku.  Pēc Atēnas demonstrantu domām ”ir netaisni, ja parastajai tautai jāmaksā par politiķu savārītajiem parādiem”.

Tauta laukumu neatstāšot kamēr pašreizējā valdība neatkāpsies.  ”Mums ir te jāstāv un jāpanāk savā valstī funkcionējoša un normāla demokrātija, lai politiķiem blēdīšanās neizdotos nākotnē!” – uzsver dakteris Dimitris, kurš katru dienu nāk uz laukumu protestēt.

Viņam liekas, ka tagad ir īstais brīdis.

Viņš domā, ka krīze ir devusi grieķiem cerību.

Viņš ir pārliecināts, ka ir jānosauc Grieķijas izlaupītāji vārdos un uzvārdos.

Lai tie nekad vairs nevar tuvoties valsts varas svirām.

Ekonomisko noziedznieku ”raganu medības” iet vaļā arī Latvijā. Pagaidām tīklos šūpojās ”lielās zivis” jeb oligarhi, kuriem pietiek sviru, lai ar politisko marionešu palīdzību ”mīkstinātu” izmeklētāju loģiskās pļaukas un sabiedrības – aicinājumu uz pērienu.

Viņiem ir izdevies izbīdīt priekšplānā marioneti ar nosaukumu – ”prezidents”.

Taču teātris nedarbojas.

Dekorācijas krīt arī Rīgā un pat tantes laukos redz, ka mūsu jaunais karalis ir kails.

Bez prezidentam nepieciešamās harizmas un humanitārā kapitāla mantijas.

Latvijas izlaupītājiem nepieciešamais horizonts ir sarāvies.

Viņi ir savas aklās ielas galā.

Bez iespējas iet tālāk.

Mūsu oligarhu dzīšanās pēc laupījuma un varas ir izskaidrojama vienīgi ar diagnozi.

Maniākālisms.

To ārstē.

Tieši tāpat kā visas citas atkarības.

Taču pats sirdzējs savu slimību neredz.

Lemberga nākamā uzstāšanās LTV par to uzkrītoši liecina.

Viņš aklās ielas galu neredz.

Šķēle un Šlesers, acīmredzot, arī nesaprot diagnozi.

Citādi, jau sen būtu izlasījuši Pasaku par Vērdiņu.

Kā no viņiem atbrīvoties? Izskatās, ka neviens no mūsu ”smilšu bagātniekiem” biļeti uz Saūda Arābiju nav nopircis, lai aizvāktos no mūsu platuma grādiem.

Ko darīt?

Varbūt, arī ir vajadzīga ANO spēku klātbūtne, lai regulētu vietējo oligarhu plosīšanos un atvēsinātu milztošo konfliktu ar tautu.

Deus ex machina! Kur tu esi?

PS. Uzstāšanās televizorā ir politiķu varas demonstrācija. Mūsu Lembergs to svētdien darīs jau otro reizi.

Nav grūti prognozēt, ka ” bārda” un ” buldozers” arī stāv rindā uz iekāpšanu zilajā LNT ekrānā.

🙂

”Dienas” žmiegšana redzamus rezultātus pagaidām nedod. Gan jau deklamēs televizorā Būs jautri.

🙂