Zivs pūst no galvas

Speciāli TVNET

Tracis, kas gadu mijā sacelts ap LTV valdes divu locekļu atlaišanu, liecina, ka sabiedriskā televīzija reti kādu atstāj vienaldzīgu. To finansē nodokļu maksātāji, un tāpēc mums ir tiesības prasīt, lai sabiedriskā televīzija attaisno cerības un kompensē gaidas. Neiedziļināšos formālajos NEPLP (visu valsts radio un TV uzraudzības iestāde + LTV, LR saimnieks) pamatojumos, kāpēc tā nav apmierināta par LTV vadītāju tērēto un pārtērēto naudu. Šajā komentārā pievērsīšos aspektiem, kas raksturo sabiedriskā medija profesionalitāti un tās vadītāju izpratni par LTV misiju, cenšoties saprast kāpēc piedāvājums konfliktē ar skatītāju vajadzībām.

Sabiedriskās televīzijas (tāpat kā sabiedriskā radio) misija ir kalpot sabiedrības informatīvajām, izglītojošajām un izklaides vajadzībām. Tā uztver savu skatītāju kā pilsoni, nevis kā pircēju (kas raksturīgs privātajām TV stacijām). Tāpēc tās programmas piedāvājumā mēdz dominēt galvenokārt informatīvas un izglītojošas pārraides, atstājot izklaidi „līdz nāvei” (N.Postmans) privāto televīzijas un radiostaciju ziņā. Vai šāds piedāvājums spēj nodrošināt auditoriju? Jā, spēj, ja šis darbs tiek veikts profesionāli gudri un radoši interesanti. Auditorijas pētījumu firmas TNS dati liecina, ka Latvijas televīziju latviešu valodā raidošo produktīvo programmu tirgū kā populārākie tomēr dominē komerckanāli, kas pamatā pieder All Media Baltics. Tos tauta skatās visvairāk. Tikai tad seko sabiedriskās TV abi lineārās TV kanāli. Tātad vadošajās audiovizuālo pozīcijās public service televīzija mūsu valstī nav.

Sabiedrisko mediju krīze Eiropā apdraud demokrātiju

Sabiedriskie mediji ir tikai Eiropai raksturīgs radio un televīzijas veids. Austrālijā, Āfrikā, Amerikā, Jaunzēlandē vai Āzijā tādu vispār nav.

Tāpēc arī mūsu amerikanizētajā Latvijā daudzi nesaprot, „kam“ šāds sabiedrisks medijs vispār ir vajadzīgs un „ar ko“ tas atšķiras no privātajiem

Piemēram Šveicē jau sen vēlas šos elektroniskos medijus (sabiedrības kalpībā) likvidēt, jo par to katram šveicietim jāmaksā obligātā abonentmaksa – pērn 451, bet šogad 365 Šveices franki (325 eiro). Pēckara sabiedrība Eiropā izvēlējās šādu mediju veidu. Eiropieši bija gatavi paši (katrs no savas kabatas) finansēt radio un televīziju, kura tiem nodrošinās labu informācijas plūsmu un kvalitatīvu izglītību ekrānā. Taču ne visur šis process norisinās apmierinoši. Ja sabiedrības gaidas netiek apmierinātas un raidījumi ir slikti, tad šveicieši obligāto nodevu sabmedijiem maksāt nevēlas.

Pērnā gada martā Šveicē notika referendums, kurā tika balsots par sabiedrisko mediju eksistences turpināšanu. Vācu valodas sabiedriskās radiostacijas vadītāja Līsa Bornera uzsvēra, ka „paši esam vārgulīgi un nevarīgi, jo nemākam paskaidrot sabiedrībai, kādu lielu garīgo un intelektuālo vērtību viņi zaudēs, ja neturpinās maksāt šo nodokli.” Pēc viņas domām, sabiedrisko mediju likvidēšana būtiski apdraudēs demokrātiju valstī.

“Ja likvidēsim, tad notiks katastrofa. Ja iznīcināsim šo iespēju izglītot un godprātīgi informēt tautu, tad nebija jēgas vispār attīstīt mūsu sabiedrību no apgaismības laikiem līdz demokrātijai,” secināja Līsa.

Šis aspekts, protams, kļūst īpaši aktuāls šobrīd, viltus ziņu ērā, kad „kaimiņu Jānis“, izmantojot internetu, enerģiski piesārņo publisko telpu ar informatīviem gružiem. Taču, no otras puses, svarīga ir arī kvalitātes līmeņa dilemma. Ja sabmediji nepiedāvā daudz, daudz augstāku kvalitāti savos raidījumos, tad publika obligāto nodevu maksāt vairs negrib, jo solītais neatmaksājas.

Diemžēl pēckrīzes naudas taupīšanas vilnis turpina nīcināt Eiropu. Zinātne, māksla un kultūra iztiek ar bada diētu ne tikai Latvijā. Savādi, ka politiķi pat pie tik augsta sabiedrisko mediju standarta valstī kā Dānijā nesen samazināja sabiedrisko mediju finansējumu. Arī tur pavīdēja „birokrātu jaunrade“ par to, ka privātie mediji arī varot piedāvāt sabiedrisko mediju raidījumus un tāpēc saņemt valsts pasūtījumu savā kasē. Tā sakot – taupīsim naudu, iznīcinot sabiedriskos medijus. Idejas, ka tagad ir citi laiki un privātais kapitāls var to pašu, ko sabiedriskais, ir izplatītas arī citur Ziemeļvalstīs, kur pie varas nonāk konservatīvās partijas. Šī ir tā saucamā biznesa pieeja medijiem, kas runā pretī zinātniskajiem faktiem un atklājumiem.

Mediji, tāpat kā izglītība, māksla, kultūra vai veselības aprūpe (kas balstīta uz komerciālisma principiem), nespēj piedāvāt vienādi kvalitatīvu produktu visiem sabiedrības slāņiem.

Otra galējība ir politiskā spiediena sekas, kas jūtamas šodien Polijā un Ungārijā. Te notiek jaunu likumu pieņemšana, kas atļauj vadošajai politiskajai grupai viegli un strauji atlaist televīzijas un radio vadītājus no darba. Šie likumi ir likvidējuši sabiedriskos medijus (kā tādus), pārkvalificējot tos par valsts medijiem, kas atrodas tiešā politiskās elites kontrolē. Tā pie mums bija padomju laikā. Protams, mūsdienās demokrātijas apstākļos šāds process ir nejēdzība, jo sagrauj mūsu kopīgās demokrātiskās vērtības. Kā norādīja ES komisārs Gunters Etingers (Günther Oettinger), ar šo pastāv risks poļiem un ungāriem zaudēt vēlēšanu tiesības ūnijas balsojumos.

Savādas diskusijas parlamentā par šo tēmu norisinājušās arī Izraēlā. Par to, ka vajadzētu slēgt IBA (Israel Israel Broadcasting Authority), ilgstoši cīnās Benjamina Netanjahu (Benjamin Netanyahu) vadītā konservatīvā valdība. Viņš nesaka, ka sabmediju vajadzētu likvidēt. Nē, tā vietā vajagot radīt jaunu. Starp citu, līdzīgu pieeju sabiedrisko mediju ierobežošanai varējām novērot arī pie mums, kad bijusī kultūras ministre Sarmīte Elerte un padomes vadītājs Ainārs Dimants sāka eksperimentu ar sabiedriskā radio un TV apvienošanu, kas esot vajadzīga it kā kvalitātes uzlabošanas nolūkos. Gan vienā gan otrā gadījumā runa bija par politiskās kontroles pastiprināšanu. Interesanti, ka Knesets šo kanālu gandrīz slēdza īsi pirms uzvaras Eirovīzijas dziesmu festivālā. Šogad mēs skatīsimies eiropiešu dziesmu parādi tieši no Izraēlas.

Naudas nepietiek un raidījumu kvalitāte klibo arī citur. Piemēram, Bosnijas un Hercegovinas sabiedriskā TV jau sen tuvojas bankrotam un finansiālā situācija nav apmierinoša Francijā, Austrijā, Spānijā, Itālijā un Grieķijā.

LTV nav novērošanas kamera

Televīzija Latvijā pērn atzīmēja savu 80. dzimšanas dienu, jo 1937. gada 10. novembrī Valdemāra ielā 65 notika pirmais televīzijas demonstrējums mūsu valstī. Šodienas Latvijas Televīzija (Zaķu salā) ir 1954. gada dibinātās Āgenskalna televīzijas mantiniece. Tas uzliek noteiktus kvalitātes pienākumus, jo pat PSRS okupācijas laika apstākļos televīzija spēja piedāvāt augstas kvalitātes bērnu un mākslas oriģinālraidījumus, ierindojot skečus ar Hugo Diegu, Gerdu un Gustiņu, koncertus ar Lienīti, konkursus Ko tu proti?, žurnālus Mūzika un Māksla Latvijas kultūrvēstures zelta fondā. Lielākā daļa Latvijas Televīzijas līdzstrādnieku (cauri laikiem) ir bijuši augstas kvalitātes profesionāļi un pierādījuši sevi, ja vadības kompetence ir spējusi viņus izmantot atbilstoši spējām un likt lietā varēšanu radoši strādāt.

Diemžēl politizētās radio un TV padomes ieceltie priekšnieki visbiežāk nav bijuši veiksmīgā loze TV darbiniekiem un mums, skatītājiem. Akūti ekrāna profesionālisma lejupslīde Latvijas Televīzijā sāka iezīmēties brīdī, kad pie LTV stūres tika nosēdināti cilvēki, kuriem nebija praktiskas pieredzes TV darbā un tāpēc viņi nesaprata „drēbi“ un „produktu“.

Tātad, sākot ar Uldi Gravu no ASV. Tas nozīmē, ka vaina ir nevis televīzijā „kā tādā“, līdzstrādniekos vai sieta nevarībā, bet gan padomes sliktajā LTV vadības un valdes personāliju izvēlē.

Tātad slidkalniņš uz leju Zaķu salā turpinās jau ilgi un pašreizējais šefs Ivars Belte nav pirmais šī virziena turpinātājs. Lejupslīdes parametri Latvijas Televīzijai pēdējo gadu laikā ir vairāki. Visiem nav iespējams pievērsties šā viena raksta ietvaros. Pieskaršos tikai vienam – produktīvo un reproduktīvo pārraižu sabalansētībai.

TV žanru teorijā par produktīviem dēvējam audiovizuālus produktus, kurus izdomā, izstrādā un producē pati televīzija vai tās producentu grupas, no idejas rašanās līdz pārraidīšanai, izmantojot TV specifikas iespējas un tehnoloģijas. Katras TV vizītkarte ir tieši oriģinālie produktīvie raidījumi, kurus var arī pārdot eksportam. Otra daļa ir tā saucamie reproduktīvie jeb pārraides, kuru laikā mazais ekrāns demonstrē citu producentu, rīkotāju sagatavotus masu notikumus, koncertus, parādes, konkursus, sporta sacensības. Šo sadaļu profesionālajā leksikā dēvē par TV reproduktīvajiem žanriem. Tātad LTV notikumus retranslē, pildot vienīgi profesionāla ekrāna zīmes izplatītāja funkciju. Tieši tāpat kā to realizē novērošanas kameras. Šajā gadījumā no TV puses tiek pievienots vienīgi audio komentārs.

TNS skatītāko 20 TV programmu topā virsotnē ir tikai sabiedriskās TV reproduktīvie raidījumi ar translācijām no citu rīkotiem pasākumiem – militāras parādes, pāvesta sagaidīšana, svētku koncerti u. tml. Topa lejasdaļā tikai divi pašu gatavoti raidījumi – dienas ziņas 18.00 ar surdotulkojumu un sestdienas Panorāma (2018. gada novembrī). Tas liecina, ka ar šādu „radošo portfeli“ TV administratīvais un radošais personāls ir sev un LTV izrakstījis nabadzības apliecību savam radošajam potenciālam. Tā sakot – redziet, mēs neko citu ļoti skatītu paši producēt neprotam, tāpēc labāk piedāvājam savu ekrānu citiem.

Protams, mums ir pamats gaidīt no sabiedriskās televīzijas ko vairāk nekā ar komentāriem pavadītu “novērošanas kameras” darbu. Lai gan LTV ražo gan viktorīnas, diskusijas, bērnu raidījumus, dokumentālas sērijas un dažas publicistikas pārraides, kas nesasniedz pietiekoši lielu auditoriju, ar to ir par maz.

Rodas iespaids, ka LTV vadība: a) īsti neizprot sabiedriskā medija misiju, b) nespēj veiksmīgi vadīt radošā kolektīva darbu, veidojot dziļas, nopietnas un TV formā izteiksmīgas programmas visiem auditorijas slāņiem. Sākot no bērniem līdz skatītājiem ar augstākām kvalitātes prasībām visās vecuma, orientācijas un citās grupās. Arī profesionāli vislabākie LTV raidījumi, kas neapšaubāmi ir ziņu izlaidumi, neizmanto visas sabiedriskās TV iespējas. Tie turpina ik vakaru lasīt ziņas dienas notikumu analīzes un komentāra vietā. Internets vienmēr apsteigs ziņu lasītāju faktu piegādes ātrumā, taču analīze un komentārs vienmēr tiks meklēts tieši medijos, bet LTV šo pieprasīto žanru skatītajiem turpina nepiedāvāt.

LTV nav sarunu šovu sestdienas vakariem, intelektuālu sarunu mākslas un zinātnes cienītājiem, kas spētu gan iepazīstināt ar vietējiem sasniegumiem starptautiskajā kontekstā, gan arī piedāvāt oriģinālus mākslas naratīvus eksportam (kā to reizēm praktizē Maija Amoliņa). Neturpināšu uzskaitīt, kā nav, pieņemot, ka liela daļa atbildības šeit jāuzņemas arī neeksistējošajai televīzijas kritikai. Diemžēl jāatzīst, ka liela daļa no pašu producētajām vai pasūtītajām LTV programmām rada amatierisku iespaidu, kas, iespējams, izskaidrojams ar vadības centieniem piesaistīt savam ekrānam jauniešu auditoriju, kad pārraides veido nozarē neizglītoti un profesionālās iemaņas vāji apguvuši darbinieki. Rezultātā pazūd esošie skatītāji, bet jaunie paliek pie saviem datoriem un Youtube TV.

Zivs pūst no galvas

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka neredzu neko traģisku vai nekrietnu, ja LTV valde rotētu tālāk. Kamēr tiks atrasti piemēroti vadītāji ar ekrāna mediju kompetenci, izpratni par sabiedrisko mediju uzdevumiem un spēju saprast produkta kvalitātes aprises.

Ceru, ka esošā vadības nomaiņa nav Orbana vai Netanjahu gājiens, bet gan patiesas rūpes par valsts iecienītākā medija tālāko likteni.

Konkursi mums Saulvedi uz Zaķusalas pēdējā stāva troni neatvedīs. Nāksies pieslēgt labus „galvu medniekus“. Taču, izvēloties personas vadības postenim, būtu jāņem vērā, ka tām jābūt ar profesionālu izglītību un pieredzi tieši TV žurnālistikā un medijos. Nevis tikai ar labu koncepciju un ekonomiskās augstskolas diplomu kabatā. Diemžēl priekšnieku pieredze reklāmā un komercmedijos nāk par sliktu, jo šo jomu un mediju metožu izmantojums, žanru un pieejas lietošana sabiedriskajā TV rada tikai problēmas un auditorijas kritumu. Rodas vairāk spoguļu iekštelpās pie sienas ar uzrakstiem „Lepojos, ka strādāju LTV“ un sporta korespondentu bravūrīgas pašreklāmas ēterā, vajadzīgās kvalitatīvās un skatītājus aizraujošas oriģinālprodukcijas vietā.

Daudzi kolēģi LTV prot labi strādāt. Tagad tikai atliek atrast labu vadītāju, kas iedvesmos un attīstīs visu interesēs. Līdzšinējā Ziemeļvalstu sabiedrisko mediju pieredze liecina, ka vislabāk šo darbu paveic vadītāji, kas paši nāk no sabiedrisko mediju vides. Citādi sabiedriskās televīzijas, tāpat kā zivis, sāk pūt no galvas.

Banku krīzēs neticiet baņķieriem un to finansētiem kontrolētājiem – viņi melo vai nesaka visu patiesību

2011.gada 1.decembrī.

Pēdējo divu nedēļu notikumi ar Snoras un Latvijas Krājbanku mums atgādina, ka dzīvojam gadsimta otrās globālās ekonomiskās krīzes epicentrā. Viedi ļaudis prognozēja, ka šīs krīzes ietekmi  uz mazās Latvijas ekonomiku sajutīsim tikai uz nākošā gada rudeni. Izrādās – tas notiek jau tagad.

Latvijas Krājbankas izraisītā krīze atgādina, ka mēs pārāk maz esam mācījušies no agrākām banku izraisītām krīzēm, tajā skaitā no pirms trim gadiem notikušās Parex krīzes.

Proti, mēs joprojām naivi ticam, ka banku uzraudzība ir neatkarīga un, ka mediji mūs savlaicīgi informēs par draudošajām briesmām.

Tā tas nav. Par to signalizē Snoras un Latvijas Krājbankas notikumi, kas pierāda, ka banku uzraugi ir cieši integrēti (lai neteiktu – korumpēti) ”baņķieru mafijā”. Spilgtākais piemērs vakar no LTV programmas Sastrēgumstunda, kad uzzinājām, ka Lietuvas centrālās bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes direktors Kazimirs Ramons esot piedalījies «Snoras» bankas īpašnieka kāzās.

Darījumu korumpētība eksistē un aizsedz bezkaislīgu profesionālismu.

Vai Jūs domājat, ka Latvijā neatradīsim līdzīgus korupcijas gadījumus, kurus noteikti uzraktu rokošais žurnālists Lapsa? Vēl jo vairāk, arī tapēc, ka šodien uzzinājām citu Latvijai neglaimojošu faktu par Latvijā pieaugušo korupcijas līmeni tieši krīzes ietekmē.

Iepriekšējā rakstā pievērsu uzmanību FKTK atkarībai no banku finasējuma, kas ir jau likumos iestrādātais pamats banku kontrolantu atkarībai no pašiem kotrolējamiem objektiem.

Roka roku mazgā un abas baltas? Izdevīgumam un alkatībai  ir neskaitāmi demagoģiski argumenti.

Bijušais finanšu ministrs Roberts Zīle sarunā ar TVNET apliecina – tā ir ierasta prakse un neesot nekāda pamata uzskatīt, ka banku nauda varētu būt iemesls tam, lai FKTK  nepamanītu nelikumības kādas finanšu institūcijas darbībā. Nepārliecina eksministra Zīles kunga argumenti, ka šis likums ir analoga  britu likuma kopija un ka ES tas ir akcepēts finansēšanas modelis, kaut vai tāpēc, ka britiem nav tik augsts korupcijass līmenis un kāpēc Latvijas  finanšu ministrs nevarētu nākt ar Latvijas apstākļos drošāku un no bankām neatkarīgāku finansējuma modeli šai uzraugu institūcijai, ja FKTK ar pārāk lielu bijību un pietāti izturas pret kontrolējamiem objektiem.

Par ētiku un citādi domājošo eliminēšanu

Domāt un strādāt godprātīgi. To mēs drīkstam pieprasīt no uzraudzītājiem un kontrolētājiem. Diemžēl daudzām amatperosnām “ar varu” morāle un ētika joprojām ir nesaprotams svešvārds.

Latvijas žurnālistu savienības vadītātājs un NRA komentētājs Juri Paiders pirms pāris dienām mums atgādināja būtisku ne tikai Latvijas mediju vides problēmu, proti, ka sākoties krīzei, lielais bizness un vēl palikušie reklāmdevēji sāk izmantot situāciju, lai pabīdītu ētikas robežu par labu biznesa interesēm.

Krīzes saasinājumā lielais bizness sāka totālu uzbrukumu masu informācijas līdzekļu galvenajai funkcijai, cenšoties šķērsot vienu ētisko robežu pēc otras.

J. Paiders norāda, ka nosacīti esot trīs ētiskās robežas.

1. Nerakstīt par riskiem, kas traucē kādu biznesu (piemēram, nerakstīt par Krājbankas problēmām, pirms FKTK nav aizklapējis banku utt.). Nerakstīt par lasītājam svarīgu izdevīgumu, jaunām iespējām, kas traucē jau esošos biznesus.

2. Maldināt par izdevīgumu (uzsvērt tos izdevīgumus, kas biznesam ir izdevīgi, un kritizēt tos izdevīgumus, kas biznesam nav vajadzīgi). Maldināt par riskiem (izkropļot informāciju par riskiem, kas saistīti ar kredītu ņemšanu, utt.).

3. Melot par izdevīgumu un melot par riskiem. Cilvēku iebiedēšana ar nereāliem riskiem ir veids, kā vienkāršam cilvēkam pārdot viņam nevajadzīgus apdrošināšanas produktus, bet globālai farmācijas nozarei cilvēku iebiedēšana ir galvenais virspeļņas nodrošināšanas instruments.

Palasīsim 2008. gada rudens krīzes presi un atsauksim atmiņā TV reportāžas un komentārus citos medijos un redzēsim, kā baņķieru aprindas ar Latvijas bankas vadītāju Rimšēvicu avangardā darīja visu, lai dezinformētu sabiedrību un diskreditētu retos žurnālistus un augstskolu pasniedzējus un pat popkultūras pārstāvjus, kas atļāvās izmantot konstitūcijā garantēto izteikšanās brīvību un pateikt savu viedokli par ekonomisko krīzi.

Banku mafijas spiedienu izjutu arī uz savas ādas, kad 2008. gada rudenī ziņoju par pirmajiem banku krīzes vēstnešiem no Stokholmas.

Manā diskreditēšanā ieslēdzās ne tikai tā laika  „patiesības ministrija” laikraksts Diena, (kas, acīmredzot, bija stiprā banku lobija ietekmē), bet arī saeimas deputāti (Ābiķis, TP).

LETA, 2008. gada 3. oktobris 00:00
Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis (TP) aicina Nacionālo drošības padomi izvērtēt Latvijas televīzijas (LTV) ziņu raidījumā Panorāma 30.septembrī pārraidīto informāciju par iespējamo Swedbank finanšu krīzi.

Deputāts aģentūrai norādīja, ka par šādu nepamatotu ziņu pārraidīšanu pie atbildības ir jāsauc ziņu dienests, jo minētās informācijas izplatīšana bez jebkādu atbildīgo amatpersonu komentāra ir arī valsts graušana. “Man rada šaubas arī sižeta informācijas paudējas Sandras Veinbergas lojalitāte Latvijai,” sacīja Dz.Ābiķis.

Viņš sacīja, ka Nacionālajai drošības padomei būtu jāizvērtē LTV ziņu dienesta pārraidītā informācija, “kas ir balstīta uz nepārbaudītiem faktiem un grauj valsts tēlu”. Kā aģentūrai LETA norādīja LTV ziņu dienesta vadītājs Mareks Gailītis, viss materiāls pēc būtības bija balstīts uz Zviedrijas laikrakstu informāciju, kas tika norādīts arī sižetā. “Sižetā tika atspoguļota informācija no tās dienas preses, un tā nav Veinbergas interpretācija vai izdomājums, tā bija informācija, kas tika rakstīta avīzēs.

Šajā gadījumā bija runa par Zviedrijas mātes banku – Swedbank Zviedrijā. Zinot to, cik daudz Latvijā ir meitas bankas klientu, un to, cik tā ir nozīmīga Latvijas tirgū, šajā gadījumā mums bija nozīmīgi uzzināt, kas notiek ar mātes banku, tādēļ arī sižetā netika iekļauti Latvijas amatpersonu komentāri,” skaidroja Gailītis.

A. Ozoliņa (Diena) komentārs.

Palasīsim ne tikai 2008. gada rudens, bet arī šo dienu Latvijas interneta portālus un presi, paskatīsimies TV programmas: kas un kādā veidā izsakās par finanšu tirgiem, par bankām, par ekonomisko un banku krīzi?

Protams, lielākoties paši banku darbinieki, banku asociācijas vadītāji, FKTK pārstāvji un ko viņi saka? Vai saka visu patiesību? Protams, ka ne. Viņi nerunā par riskiem, kas traucē banku biznesu, maldina un melo par izdevīgumu un riskiem. Te daži spilgtākie piemēri no 2008. gad krīzes:

http://www.diena.lv/bizness/finanses/tverijons-iedzivotajiem-nav-pamata-nemt-ara-naudu-no-bankam-630728

http://www.diena.lv/swedbank-prezidents-jans-lidens-dzives-limenis-var-pasliktinaties-633653

http://www.diena.lv/bizness/finanses/latvijas-banku-zviedrijas-mates-esot-gatavas-ari-sliktakam-scenarijam-633413

http://www.diena.lv/papildinata-krumane-lidzekli-aizpluda-no-vairakam-bankam-no-swedbank-tikpat-cik-no-parex-692053

http://www.diena.lv/papildinata-eksperti-par-oktobra-inflaciju-636373

Šodienas maldināšanas piemēri virmo katrā avīzē un interneta portālā.

Ja mēs gribam, lai mums nebūtu tik sāpīgi jācieš no finanšu krīzēm nākotnē, tad medijiem vajadzētu apšaubīt katru teikumu, kuru deklarē banku darbinieki vai kādi cita ar finanšu institūcijās tieši/netieši saistīti cilvēki. Komentētāju un ekspertu statusā medijos vajadzētu izmantot no bankām neatkarīgus finanšu ekspertus.

Kur viņi ir?

Kas meklē – tas atrod.

Neatkarīgu komentētāju un ekspertu piesaistīšana šodien ir visu vērā ņemamo mediju problēma ne tikai Latvijā.

Latvijas Krājbankas un Parex krīzei būtu jākļūst par mūsu atskaites punktu. Novilksim svītru, saskaitīsim un atstāsim pagātnē kļūdas kuras nevajadzētu atkārtot (ieskaitot savu kolēģu – žurnālistu apriešanu).

Iespējams, ka biklā godprātība šādi kļūs redzamāka un … pat rentablāka (!) mums visiem.

Dzimtenes mēslu duša. Kā es to tikko saņēmu internetā. Vai tā mums traucē?

2011.gada 9. jūlijs

Nebiju iedomājusies, ka mana pieticīgā uzstāšanās LVT Panorāmā vakar izsauks tādu priekšvēlēšanu tuksneša vētru. 🙂

Kolēģi no Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta atbrauca, nostatīja mani pie ozola un lūdza (kā PR teorijas un prakses speciālistei) komentēt aktuālo Latvijas Prezidenta Andra Bērziņa amatā stāšanās runu.

Svarīgs brīdis valstij un augstākajai amatpersonai.

Noklausījos un vairākas reizes noskatījos šo uzstāšanos un paudu viedokli televīzijas kamerai, ka runa nebija pietiekoši labi sagatavota un vāji ”izpildīta”.

Normāli. Esmu publicējusi pietiekoši daudz grāmatu par mediju un PR specifiku.

Pēc tam šo interviju nemontētā versijā 🙂 publicēja interneta portāli Apollo un TVnet   un mani kā ziņu nesēju sāka apšaudīt kommentāros ar smago artilēriju un apmētāt ar mēslu dakšām.

Uzbrucēji interneta bija anonīmi, nerunāja par Bērziņa runu un par lietas būtību, bet mēģināja mani nolinčot kā nu mācēja – apsaukājot un ”piešujot” man neesošus grēkus.

Tādu plosīšanos nebiju gaidījusi.

🙂

Mūsu iepriekšējā prezidenta un pašreizējā premjera runu saturs arī neizceļas ar dziļu intelektu un viedu pasaules redzējumu, tāpēc ir pamats aktualizēt publisko personu publisko runu standarta zemo līmeni.

Latvijai tā ir aktuāla tēma.

Taču dabūju pa spārniem es.

Godīgi sakot, tos interneta plosīklas nekad nelasu.

Pārskatu pavirši interneta diskusiju vēmekļus un neiedziļinos.

Tuvinieki un draugi saka – ”nelasi pasūtījuma muļķības”.

Tā arī daru – nelasu.

Tikai kļūst mazliet skumji, ka Latvijā joprojām tā var atļauties – nepamatoti zākāt internetā cilvēkus, kas pasaka ko būtisku.

Jo mērķa centrā negribot esmu trāpījusi.

Citādi reakcija no spļaudītājiem nebūtu tik dramatiska.  

Zinu, ka Latvijā interneta diskusijās tiek piesaistīti apmaksāti ”mēslu metēji’, kas cenšas apmelot un pazemot cilvēkus, kuru viedoklis kādam nepatīk.

Starptautiskajā leksikā tos sauc par ”graša cilvēkiem”  jeb ”šakāļiem” (viņiem maksā par zemiskiem komentāriem) un ja izdodas iegriezt vajātajai personai līdz kaulam – tad viņi saņem trīskāršu prēmiju. Protams, ka KĀDS viņiem maksā.

Viņi dejo par naudu.

Par kāda turīga cilvēka vai cilvēka grupas naudu.

Es nepiederu nedz ” sorosistiem”, nedz ”lemberga stipendiantiem” un mani apliet ar mēslu  spaini politiski ir pagrūti.

Var mēģināt klaušināt par mani baumas par manu darbu Zviedrijā, apgalvot, ka esmu ”izspiegojusi”  emigrantu pensionāru grupiņu (kas viņiem tas būtu par godu, oj!), apsaukāt manas grāmatas, apspļaudīt mani kā personu.

Skumji, bet ziniet …es neapvainojos uz suni, kas rej.

Latvijā ir pietiekoši daudz interneta lietotāju, kas saprot ko nozīmē šie šakāļu vēmekļi manā vizrienā.

Laikam tiek strādāts šajā virzienā, jo nepārprotami, ka ar jaunā Latvijas Prezidenta Andra Bērziņa publisko tēlu neiet tik labi kā  viņa bīdītāji varētu vēlēties.

Lai stutētu Bērziņu viņa PR vērpēji izmanto melnās publiskās attiecības, kas būtībā ir civilizētās valstīs nepieņemama norma.

Andrim Bērziņam nav PR koncepcijas. Viņam nav civilizēta un balta PR stratēģija. To var redzēt un šķiet, ka vai nu viņš nesaprot cik tas ir svarīgi (PSRS laiku priekšstatu palieka), vai arī tie, kas viņu apkalpo šajā jomā ir neprofesionāli.

”Šakāļu” lietojums par to signalizē.

Normālā PR šādus amorālus paņēmienus vairs neizmanto.

Tie ir sitieni boksā zem jostas vietas. Pirmajā brīdī upuris sāpēs saraujas, bet pēc tam no malas to tāpat var redzēt.  Izgāšanās ir neizbēgama.

Eiropas valstu PR jau sen ir atteikusies no ”šakāļu” izmantošanas un pašreizējā praksē to lieto vairs tikai Ķīna un citas ar totalitārismu sirgstošas valstis.

Taču Latvijā šie ķengātāji dzīvo zaļi.

Tuvojas vēlēšanas un viņu pakalpojumus, šķiet, pirks daudzi.

Protams, ka mēs tagad varētu publiski nosodīt šos konkrētos cilvēkus.

Es varu rakstīt iesniegumu un pieprasīt konkrētas IP adreses, jo mani apvaino par noziegumiem, kurus neesmu izdarījusi. Varbūt, ka tā vajadzētu rīkoties, jo tad mēs vismaz vienu žurku baru izsistu no segliem?

Tai pat laikā jākonstatē, ka interneta portāliem vajag maksimāli lielāku apmeklējumu un viņiem jākūda un jārīda. Lai diskusijas mutuļo un asinis šķīst.

Tirgus ekonomika mūsu mediju vidē ir bez ētikas un morāles.

Tas, manuprāt, ir pats būtiskākais – kā lai paskaidro cilvēkiem, ka civilizētu vidi nevar nodrošināt tikai ar likumiem.

Ir vajadzīga arī cieņa un atbildība sabiedrības priekšā.

Ētika un morāle.

Pašatbildība …nevis pašcenzūra par tekstu, kuru es publicēju, vārdu – kuru pasaku.

Ja cienīsim paši sevi – arī citi mums cienīs.

Interneta ”vēmēji” un ”šakāļi” varētu arī Jēzu Kristu iemīt zemē. Vienkārši tāpēc, ka gribas.

Kā šo nejēdzību paisumu apturēt”?

Tauta plūst projām no Latvijas, jo ”te jau nekā nav”.

Varoņu mums nav, gudru cilvēku – nav.

Par savējiem mēs nelepojamies (izņemot sportistus).

Paši apvemjam (rakstot un lasot internetā) un paši…braucam projām…pie gudrākām tautām un valstīm – uz Īriju, Angliju, Norvēģiju.

Spīdolas spēks Latvijai joprojām nav vajadzīgs?

Spīdola nav tikai sieviete. Rainim viņa nozīmēja tautas gara bagātību, intelektu un bija pretstatā Lāčplēša fiziskajām spēkam.

Manuprāt šī tēma aktualizējas tieši tagad.

Nē, es nebēgšu projām.

Vajag lielu spēku, lai vētrā brāztos uz priekšu, bet vajag divkāršu spēku, lai vētrā paliktu uz vietas!

🙂

Kā TV ekrānā savaldīt uzbudinātus Lembergu, Šleseru un Žirinovski?

2011.g. 31. maijā

Vakardienas LTV1 100.pants  ar  vairāku Latvijas politisko līderu, to skaitā viena oligarha (Aivara Lemberga) piedalīšanos atkārtoti parādīja ne tikai Lemberga komunikatora talantu, bet arī stūrī iedzīta un tūlīt nomedīta zvēra reakciju uz ne tik labi apbruņotiem un ne tik agresīviem medniekiem, t.i., politiskajiem oponentiem un raidījuma vadītājiem.

Var redzēt, ka Lembergs ir labi trenējies mediju treniņos treniņu zālēs un arī praksē. Viņš labi apguvis pirmo intervējamā likumu (kā to līdzīgi pārliecinoši dara arī viņa kolēģis Šlesers): lai arī ko tev žurnālists jautātu, stāsti tikai savu vēstījumu un jo biežāk, jo labāk! Otrais likums: smaidi un tu iegūsi simpātijas.
Šo PR metožu skaitu varētu turpināt gari jo gari. Tikpat kā visu to var redzēt mūsu oligarhu arsenālā. Jā, viņiem ir nauda, lai pirktu PR biroju un konsultantu pakalpojumus, taču ir arī talants ļoti efektīvi manipulēt ar masu, kas kā zināms pēc pētījumiem, ir tāda pati kā septiņgadīgs bērns, pirmās klases skolnieks. Ja ar šo masu mēs runāsim kā ar pirmās klases skolnieku, tad masu panākumi garantēti. Mūsu oligarhi to zina un prot.

Taču ir arī žurnālistu un TV programmu vadītāju metodes, kā savaldīt un izģērbt šādus PR treniņos uztrenētus un uzbudinātus Lembergus un Šleserus un parādīt viņu patiesos nolūkus un mērķus.

Izmantojot gan viņu pašu ieročus, gan citus, ko māca žurnālistikas studentiem gudrās grāmatās, kursos un praktiskos treniņos.

 Vienīgā problēma, ka ne jau katru dienu ir jāsastopas ar raidījumu viesiem, kas atnākuši uz studiju, lai iekarotu to, nevis respektētu studijas saimniekus – žurnālistus.

Ideāli būtu, ja kolēģi žurnālisti savām intervijām un diskusijām gatavotos tikpat rūpīgi kā to dara viesi, sevišķi, ja zināms, ka uz TV studiju atnāks Lembergs, Šlesers vai Žirinovskis. Tad ir jāņem laukā arī tādi paši ieroči, ko atnesa studijas viesi, ja mums nav sagatavoti citi- spēcīgāki. 🙂

Ko tad es domāju un teicu 100. panta preses klubā par oligarhiem, Zatleru, Krieviju un Skandināviju.

2011.g. 29.maijā

100.pants preses klubs - links uz raidijumu - spied te.

Šovakar,  piedaloties LTV1 pārraidē 100. PANTA PRESES KLUBS,   izraisījās saruna par to, kādā virzienā Latvijai vajadzētu orientēties.

Es uzsvēru, ka vakar Zatlers ar savu runu nodemonstrēja, ka mēs esam gatavi tuvoties Skandināvu demokrātijas un politiskās kultūras  virzienā. Nevis Krievijas virzienā, kā tos mūs velk oligarhi un viņu kontrolēto partiju uzvedība saeimā.

Es te nedomāju ekonomisko sadarbību ar Krieviju, bet gan tieši Krievijas demokrātijas zemo līmeni un korumpēto politisko vidi un Kremļa un Krievijas oligarhu valdīšanas manieres.

Zatlera vakardienas solis mūs tuvina vēsturiski attīstītākām  skandināvijas demokrātijām.

Jo līdzšinējā oligarhu dominance Latvijā ļoti atgādināja Krievijas politiskos tikumus un manieres, no kā vajadzētu turēties tālāk.

Jautājums par ekonomisko sadarbību ar Krieviju ir pilnīgi kaut kas cits, ja tai netiek izvirzīti politiski nosacījumi no Krievijas puses.

Pret ekonomisko sadarbību ar Krieviju es neiebildu, kā daži mani oponenti to pagrieza. 

Runāju tikai par politisko kultūru un demokrātiju, kuras Krievijā nav un  kuras jaunu dimensiju Latvijā Zatlers vakar nodemonstrēja.

Vārda brīvības apdraudējums jeb pārmaiņas Eirovīzijas komentārā kā progresa garantija?

2011. gada 11. maijā

Vārda brīvība ir apdraudēta joprojām. Mafijas, politiske un narkotiku sindikāti nogalina tos, kas izgaismo nejēdzības, nelietības un krāpšanas. Žurnālisti ir šobrīd viena no pašām apdraudētākajām profesijām pasaulē. Viņus vajā ne tikai fiziski – nogalinot, bet arī spiež klusēt, izmantojot īpaši sarūpētu likumdošanu.

Abos variantos tiek nogalināta patiesība.

Paklausīgi mediji esot valsts interesēs.

Tā domā Ķīnas mediju uzraugi, pie kuriem ”uz kursiem ” brauc Kleckina kunga vadītās radio un televīzija padomes locekļi. Kā tikko medijos norādīja pats padomes vadītājs – ”brauciens ir ieguldījums attiecību veicināšanā ar Ķīnu” un šī iemesla dēļ, divi padomes locekļi pat centušies iemācīties ķīniešu valodu, lai labāk apgūtu ķīniešu totalitārā valsts elektronisko mediju vajāšanas nostādni.

Ķīnā ir viena no vismelnākajām valstīm cilvēktiesību un vārda brīvība pārkāpumu kartē.

Savādi, ka mūsējie brauc uz turieni mācīties.

Acīmredzot tiek plānotas jaunas represijas pret elektroniskajiem medijiem, kuras – šķiet vadīs Ābrama Kleckina vadītā ”padome”.

Kā citādi, lai izskaidro aizrautību Ķīnas virzienā?

Neko progresīvu un vērā ņemamu no Ķīnas šobrīd iemācīties nevar!

To taču saprot pat pamatskolnieks!

Tad jau labāk ”pārcelt” šos kursus uz Baltkrieviju, kur režīms ir apmēram tāds pats un attieksme pret žurnālistiem – identiska ķīniešiem.

Būtu tuvāk, lētāk un padomes locekļiem būtu vieglāk iemācīties šo svešvalodu  un Ābrams Kleckins varēs attīstīt tālāk attiecības ar Lukašenko.  Tieši tāpat kā viņš to vēlas darīt ar ķīniešiem.

Saprotams, ka padomes locekļi, (tieši tāpat kā mūsu politiķi un prezidents) labprāt vēlas braukt ekskursijās pa valsts naudu.

Taču nevajadzētu aizmirst, ko viņi īsti pārstāv demokrātiskajā Latvijā un kurp vēlas doties ” lai attīstītu attiecības”.

Šis misēklis ir liela politiska un diplomātiska kļūda.

Cerams, ka padomes locekļi saprot,  cik ļoti viņi ir pazemojuši Latviju un mūsu mediju sistēmu, uzņemoties pieredzes apmaiņu ar Ķīnu.

Tumsonība ir varens spēks.

Diemžēl.

Vienlaikus Latvijā šodien uzplaiksnījusi kārtēja opozīcija Eirovīzijas komentētāju nomaiņai Latvijas Televīzijā. Līdz šim šo darbu veica cienījamais kolēģis Kārlis Streips, kas ir lielisks Latvijas iekšpolitisko procesu komentētājs, ar asprātību un labu gaumi apveltīts cilvēks.

Diemžēl par viņa Eirovīzijas komentāriem sajūsmināties nevaru, jo visus šos gadus Kārlim izdevās pielīmēt Eiro dziesmas pasākumam ironiska un nihilistiska rakstura subjektīvus vērtējumus. Protams, ka Kārlis ir audzis ASV un eiro dziesma kā vecā kontinenta fenomens arī viņam bija svešs ”pasākums”, tāpat kā lielajam vairumam tautiešu Latvijā. Viņš nav audzis kopā ar eiro dziesmu (kā to piedzīvojuši viņa vienaudži vecajā pasaulē) un tāpēc Kārlis bieži neizprot, kas un kāpēc viss notiek tieši tā kā notiek.

Saprotams, ka Latvijā ir samērā daudz cilvēku, kam patīk, ja eirošlāgeri ” apliek”, apņirdz un ierīvē zemē. Apzviegšana ir daudzu LV skatītāju pati iemīļotākā nodarbošanās.

Diemžēl.

Kārlis iemācīja zviegt un izsmiet eiro šlāgeri arī pārējiem.

Zviedzējiem šogad pietrūkst ierastās toņkārtas…

…jo Kārļa šogad nebūšot Eirovīzijas fināla ēterā.

Manuprāt tas ir pareizi.

Pie mikrofona ir tiesības eksistēt arī citādiem uzskatiem.

Viss plūst un mainās.

Tāpēc nejauksim mūsu ierastā izklaides komentētāja atstādināšanu ar preses brīvības pārkāpumu un beigsim ”vākt parakstus”, ja mums nav, kas organizē ”aplikšanu” ēterā.

Vēl jo vairāk, ja LTV ir nolēmusi celt šī EBU pasākuma prestižu un autoritāti Latvijā. Streipa kungs ar savu attieksmi un stilu to pēdējos gados neveicināja, diemžēl.

Pastāvēsim pie ratiem un respektēsim arī citu izvēli.

Citiem arī ir tiesības runāt. Pārmaiņa ir progresa māte.

Tukšais miers Kairā un analoģijas Latvijā

2011. gada 31. janvāris

 

Situācija Ēģiptē turpina attīstīties kā aizraujošas filmas sižets.

Komentētāji un politiķi apstulbuši noraugās Kairas notikumos. Aculiecinieku reportāžās dominē vārds ”neprognozējamas beigas”.

Politiskā viļņošanās Nīlas ielejā lielā mērā sasaucās arī ar Latvijas notikumiem. Tur tāpat kā šeit tauta vēlas tikt vaļā no nespējīgiem, egocentriskiem politiķiem – narcisistiem, kas visiem spēkiem turas pie varas un nelaižas vaļā no vadības grožiem.

”Nost ar stulbām sfinksām, kas sēž pie varas!” – rakstīts uz viena no Kairas demonstrantu plakātiem, kuru tur rokās jauna meitene, no galvas līdz papēžiem tērpta dārgā, pavasara modes  apģērbā. Jā, viņa nevēlas, ka pie varas paliek ” vecie alkatīgie veči” , kas ” neko nejēdz no valsts vadīšanas, bet domā tikai kā saraust vairāk savā kabatā” – demonstrante atzīstas ārzemju žurnālistiem uz pēc tam iejūk pūlī kopā ar savu plakātu.

Latvijā situācija ir līdzīga. Valsts politiskā elite ir lielā mērā pašprivatizējusi un notirgojusi lielu daļu no tā ko no valsts mantas var pievākt, turpinot manipulēt ar likumiem, lai papildinātu savu uzblīdušo privāto kontu un īpašumu krājkasītes. Taču Rīgā tauta ielās neiet. Demonstrācijas te notiek lidostā Rīga ” modernā formā” –  kā masīva izceļošana prom no valsts uz ārzemēm.

Ēģiptieši karo ar dakšām uz vietas.

Pēc diktatūru krišanas pa valsti nekavējoties uzsāk sirot marodieru bandas. Parasti tās sastāv no bijušajiem armijniekiem vai drošības spēku bruņotajiem vīriem. Ēģiptē vakar un aizvakar sāka realizēt šo scenāriju. Mubaraks zibenīgi aizvāca no ielas policiju, atstājot tautu bandu ziņā, ar mērķi iegrūst pilsoņus zagļu un slepkavu sirojumu karnevālā, lai viņi vēlāk paši prasītos atpakaļ pie kārtības caur diktatoru stingro roku (kaut kas līdzīgs pašreizējiem Latvijas ietekmīgu personu saucieniem pēc Kārļa Ulmaņa klonēšanas).

”Mubaraks un kompānija”  Ēģiptē turas pie varas grožiem kā pielīmēti. Tieši tāpat kā Latvijas oligarhi jūtas piemetināti pie stratēģiskajiem ministru portfeļiem valdībā un neatsakās no savu cilvēku ”iestādīšanas” visās nozīmīgākajās valsts uzņēmumu valdēs.

Kāpēc nevar dabūt projām neprasmīgus un alkatīgus cilvēkus no valsts varas stūres?

PSRS laikā iemācītā savas vainas neatzīšana piemīt gan Padomju Krievijā savulaik apmācītajam Ēģiptes prezidentam Hosni Mubarakam un viņa izvirzītajam premjerministram Omāram Suleimanam, gan arī Latvijas oligarhiem un viņu politiskajiem karteļiem (partijām).

Morāles jautājums turpina eksistēt arī pie mums Latvijā, ja ministre Linda Mūrniece turpina   sēdēt Iekšlietu ministres krēslā pēc Aizkraukles notikumiem un  varas elitē Rīgā cirkulē pieņēmums, ka ”mums jau citu nav ko likt amatos”, tad ētikas diagnoze nav tālu jāmeklē. Varas namos Rīgā purpina, ka ” visur ir tāpat”, tiek vainots laiks, pagātne un pat genofonds. Lai gan īstais iemesls ir alkatība un kauna pazaudēšana.

Vakar un šodien ēģiptieši  ir izgājusi ielās un spēj pašorganizēties, izveidojot pilsoņu gvardi, kas aizsargā pilsētas pret marodieriem, laupītājiem un postītājiem. Šie ēģiptiešu patrioti ir bruņojušies ar beisbola nūjām, lāpstām un dakšām un izveidojuši ķēdes ap dzīvojamajiem kvartāliem, īpaši nakts stundās. Sistēma darbojās. Laupīšana ir apturēta, lai gan uz ielas Kairā šonakt un vakarnakt nav neviena policista.

Vakar šāda aizstāvības ķēde tika izveidota ap Ēģiptes nacionālo muzeju. Tur laupītāji bija pamanījušies vandalizēt mūmiju zāli un saplosīt divus eksponātus. Irākā savulaik (pēc revolūcijas) tika izlaupīti muzeji un vērtīgi eksponāti nonāca Soteby`s izsolēs.

Šorīt no rīta Kairā esot kapa klusums (ziņo pieci zviedru mediju korespondenti). Neviens nesauc uz lūgšanām, ielās nav gājēju, tilti tukši, nekauc bremzes.

Tukšais miers Kairā ir pārsteigums visiem – gan tiem, kas netic revolūcijas laimīgam iznākumam, gan tiem, kas vēlas status quo saglabāšanu.

Ēģiptiešu tautai vajag palīdzību no ārpasaules.

Ielas demonstrācijām nav tā pati loģika kas pasaules politikas šaha gājieniem (pārmaiņas Ēģiptē var izraisīt domino reakciju un spēku līdzsvara maiņu reģionā).

Ir svarīgi, lai revolūcijai palīdz un lai pūļa pozitīvie centieni kristalizējas saprātīgās demokrātiskā valsts pārmaiņās.

Mubarakam ir jāsavāc mantas un jāaiziet no pils. Pašam. Jāizsludina vēlēšanas un pārējām pasaules demokrātijām jāpalīdz uzstutēt Ēģipte uz kājām.

Šodienas notikumi liecina, ka armija var pieslieties ”niknās revolūcijas” sargiem un asinsizliešana var izpalikt.

Jācer, ka ASV un Eiropas Savienības vadītāju oficiāli kautrīgā nostāja pamazām mainīsies uz konstruktīvo pusi un ” Obamas doktrīna” būs mums visiem saprotamāka un skaidrāk izlasāma, apzinoties, ka ēģiptiešu dzīves vērtība ir svarīgāka par ”reģiona stabilitāti” un, ka saprātīgi palīdzot Kairai, var izvairīties no Irānas revolūcijas notikumu atkārtojuma.

Ēģiptiešu tautai ir vajadzīgs atbalsts. Cerams, ka Latvijas vadītāji lasa avīzes un seko notikumiem piramīdu valstī un reaģēs pienācīgi un solidāri. Citādi var atkārtoties Latvijas 70. un 80. gadu vēsture, kad politiskos protestus PSRS ārpasaule uztvēra kā ”nevēlamus un reģiona stabilitāti graujošus” .

Ja pasaules demokrātijas būtu toreiz protestējušas un krasāk atbalstījušas disidentiskās aktivitātes PSRS okupētajās teritorijās, tad mēs paši un mūsu vecāki no okupācijas būtu atbrīvojušies vismaz 20 gadus agrāk. Tas ir milzīgs laiks cilvēka mūžam un valstij.

Tagad šīs brīdis ir iestājies faraonu zemē. Laiks vibrē, jasmīnu ziedēšanas laiks ir klāt, pavasaris ir tuvu.

Kauliņi ir mesti!