2011.gada 10. martā
Lībijas diktatora Kadāfi turēšanās pie varas par katru cenu mazliet atgādina pašmāju politiķu pielipšanu pie varas krēsliem.
Pēc Latvijas ekonomiskā sabrukuma un valsts budžeta izšķērdēšanas (Kalvīša trekno gadu laikā) neviens no toreizējiem politiķiem, kuriem nav svešs tāds jēdziens kā ‘morāle’, vairs neuzdrīkstētos atrasties pie Latvijas valsts politiskā vadības stūres.
Taču Latvijas varas robotiem morāles likumu nav.
Kā Fēniksi no pelniem šie cilvēki iznirst mediju areālā no jauna, ar Kadāfi cienīgu spītību un varas ambīcijām.
Ainara Šlesera politiskais tēls medijos jau sen atgādina karnevālu, tiek solīts un apgalvots un piedāvāti imperatīvi kategoriski un vienlaikus savādi risinājumi. Šodienas medijos plaši izskanējusī Šlesera iniciatīva par Latvijas pilsonība piešķiršanu bagātiem troļļiem no ārzemēm no jauna pārsteidz ar savu populismu un loģiska, morāla seguma trūkumu.
Iespējams, ka Latvijas politikai ir vajadzīgi klauni, tāpat kā tas ir Krievijas parlamentā. Taču vai mums šo klaunu nav saradies par daudz?
Vienlaikus uzsācies straujš mediju noriets, jo Latvijas oligarhu rokās ir nonākušas vadošās rīta avīzes un privātie ētera mediji. Būtībā mēs varam pavisam atklāti tagad runāt par preses brīvības ierobežojumiem Latvijā, kas ir pietiekami būtiski, lai par tiem izteiktos skaļi un publiski.
Kvalitatīvu mediju vairs nav.
Tie izzuduši klusi un nemanāmi.
Mediju nišā rēgojas tukšums un informācijas vakuums ir pamanāms pat aklām vērotājam.
Būtu labāk, ja šī traģēdija būtu redzama.
Piemēram, tā kā to pašlaik var novērot Turcijā.
Tur vara fiziski izrēķinās ar žurnālistiem. Ieslogot cietumā un spīdzinot. Aizliegto tēmu ir daudz un, piemēram, jebkurš publisks izteikums pret Kemalu Ataturku tiek pielīdzināts nopietnam likuma pārkāpumam. Laikā no 2008. – 2010. gadam Turcijas varas iestādes bloķēja pieeju Youtube, jo tur varēja apskatīts video sižetu, kas pēc varas domām bija ”noziegums pret Ataturka piemiņu”.
Ja nedrīkst jokot un pasmaidīt par modernās turku valsts dibinātāju, tad valsti nevar uzskatīt par demokrātisku. Erdogans šos cilvēktiesību pārkāpumus noliedz. Taču, piemēram, žurnālistu Nedimu Serneru iesloga cietuma par viņa nesen publicēto grāmatu, kas bija veltīta amerikāņu žurnālista Hrnata Drinka slepkavības apstākļu noskaidrošanai. Pagājušajā nedēļā drošībnieki arestēja Turcijā vairākus žurnālistus, apsūdzot viņus sazvērestības organizēšanā pret Erdogana valdību. Šīs apsūdzības ir absurdas un ”pievilktas aiz matiem”, pret to protestē Starptautiskā žurnālistu federācija un šie aspekti nopietni traucē Turcijas līdzdalībai Eiropas Savienībā.
Latvijā šādu procesu nav, taču mediju brīvība izskatās sarāvusies čokurā.
Publicistika un žurnālistika mirst klusi un gandrīz nemanāmi. Izklaides industrijas akacī.
Maz saturīgas, bezkaislīgas lasāmvielas, ekrānā vīd gandrīz vienīgi konfektes acīm.
Smadzeņu aptaukošanās – neizbēgama.
Atgriežoties pie Latvijas politiskajiem klauniem, jāsecina, ka ar labu no politikas viņi nešķirsies. Izpratnes par civilizētu biznesu un loģisku valsts labklājības augšupeju ”vecajiem politikas bukiem” nav. To pierāda Latvijas pašreizēja politiski – ekonomiskā realitāte.
Esam grāvī joprojām.
Tāpēc rotācijas laiks ir klāt. Varbūt vienīgā iespēja ir aizņemties politiķus no Igaunijas, kas plāno kļūt par piekto pārtikušo valsti pasaulē?
1,3 miljoniem igauņu tas, iespējams, arī izdosies.
Bez politiskiem klauniem un oligarhu monopolizētiem medijiem.