Turku referendums kā valsts apvērsuma forma

Speciāli TVNet

 

 

Aizvadītais Turcijas referendums liecina, ka stingrās rokas cienītāji tur guvuši pārsvaru. Lai realizētu prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana ierosinātās konstitucionālās reformas, bija nepieciešams 50% un vismaz vienas balss atbalsts. Erdogana piekritēji nobalsoja 51,3% līmenī, kas ir pietiekami, bet ļoti nepārliecinoši. Ar šo Ataturka iedibināto sekulāro Turciju plānots sagraut, jo valstī tiks likvidētas valsts pārvaldes demokrātisma pilnvaras un varas sviras nonāks viena cilvēka – prezidenta rokās.

Pēc vēlēšanām pa Stambulas ielām maršēja vīri, gavilējot «Allah akbar, Allah akbar!» un vicinot sarkanus karogus ar Erdogana portretu. Tagad Turcijā legāli neviens lēmums netiks pieņemts un neviens tiesas process nenotiks bez Ankaras sultāna piekrišanas. Viņam nevarēs traucēt visi šie nevajadzīgie – parlaments, tiesa, mediji vai sabiedrība. Atkārtojas vācu 1933.gads. Šoreiz turku izpildījumā.

Turku referenduma rezultāti

Protams, Erdogana ideju uzvara svētdien referendumā bija plānota un paredzēta pārliecinošākā līmenī. Kampaņās tika apbraukāta visa valsts un turku kopienas ārzemēs. Akcijās investētā nauda vēlēšanu rezultātā diemžēl neatmaksājās. Erdogana referenduma rezultāts Turcijā atgādina Brexit efektus, kad lielajās pilsētās Ankarā, Stambulā un Izmirā tiek zaudēts, bet provincē – uzvarēts. Diezgan atšķirīgs bija arī turku emigrantu balsojums ārzemēs. Pret Erdogana pilnvaru palielināšanu nobalsoja emigranti Zviedrijā, Somijā, ASV, Bulgārijā, Grieķijā un Šveicē, par balsoja Vācijā, Francijā un Beļģijā (Expressen, 16.04.2017.).

Pats Erdogans cenšas nezaudēt uzvarētāja stāju, deklarējot, ka «uzvarējuši visi», ka reformas stāsies spēkā tikai pēc diviem gadiem (pēc 2019. gada vēlēšanām). Ar šo jāsaprot, ka Erdogans uzvarēs arī nākamajās prezidenta vēlēšanās un nosēdēs pie varas līdz 2029.gadam. Šķiet, ka Putina piemērs viņu iedvesmojis ne pa jokam. Tagad Turcijā parlamenta varas vietā nostāsies prezidenta vara. Balsojuma rezultāts rāda, ka sabiedrība Turcijā ir sašķelta 50:50 un Erdogana uzvara, iespējams, tika gūta arī biļetenu manipulācijas rezultātā. Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) publiski neslēpj neapmierinātību, ka referendums Turcijā nav noritējis ideāli, jo balsojot visai plaši tika izmantoti neapzīmogoti biļeteni. Opozīcijas Republikas Tautas partija1 (CHP) ir jau pieprasījusi referenduma rezultātu atsaukšanu tieši šā iemesla dēļ. Iniciatīvu atbalsta arī Eiropas Padomes novērotāji.

Pēc referenduma Stambulā sākās nemieri, tāpēc tiek pagarināts pirms gada ieviestais ārkārtas stāvoklis.

«Pogas piegriezt» Erdogans prot. Pagaidām Turcijā vēl nav totalitāra valsts, taču gigantiskās tīrīšanas pēc pērnā gada apvērsuma ir panākušas sabiedrības bailes no varas atriebības ikvienā jomā un dzīves nišā. Jaunā konstitūcija tagad palīdzēs prezidentam un viņa administrācijai viegli un ātri ierēķināties ar nevēlamām personām. Turku advokātu asociācija ir jau paudusi bažas par to, ka «praktiski tas nozīmēs AKP partijas2 vadības neierobežotu varu un iespējas netraucēti izrēķināties ar ikvienu amatpersonu vai ierēdni nesodīti» (DN, 15.04.2017.).

Ārpolitiski Erdogans ir ļoti nesavaldīgs, un ar šo viņa īpašību rēķinās gan Putins, gan Tramps. Taču Sīrijas kara praksē abi bloķē Erdogana vēlmi pārvērst Sīrijas karu par cīņu pret kurdiem. Viņa priekšvēlēšanu publiskie izteikumi 19.gs. stilā par Eiropu kā «slimnieku» un uzbrēcieni Holandei un Vācijai arī nav ārējā Public Relations virtuozitātes kalngals. Taču bēgļu plūsmas bremze uz Eiropu ir un paliek pagaidām viņa trumpja dūzis. Vismaz pagaidām.

Diktatora vajadzība

Uz papīra Erdogana rosinātās reformas paredz izmaiņas valsts pamatlikuma 18 punktos, kas nozīmē, ka valsti vairs nevadīs parlaments, bet gan prezidents. Vadošā partija AKP3 un nacionālā MHP4atbalstīja Erdoganu. Viņa pretiniekus pārstāvēja kreisi orientētā Tautas demokrātiskā jeb kurdu partija HDP un nereliģiozā Republikāņu partija CHP. Tagad, ar referenduma rezultātu rokās, valsts prezidents var rīkoties «uz savu roku» – kā vien vēlas. Piemēram, izraudzīties tiesnešu un ministru amatiem cilvēkus, kas patīk viņam pašam, izlemt visu par valsts budžetu un parlamenta atlaišanu vienpersoniski. Protams, visās valstīs vienmēr būs cilvēki, kas jauc stabilitāti ar stagnāciju. Pats iniciatīvas autors priekšvēlēšanu kampaņā turpināja spēlēt uz šīm «stabilitātes» stīgām, uzsverot, ka aktuālā (viņa piedāvāta) politiskā reforma likšot pamatu spēcīgai, varenai un pārtikušai Turcijai. Līdzīgu retoriku ir lietojuši gan Staļins, gan Putins, gan Ziemeļkorejas apaļīgais līderis Kims Čenirs. Tas nav nekas jauns. Drīzāk gan pārbaudīts «šaha gājiens» situācijā, kad valsts atrodas ekonomiska sabrukuma stadijā, dominē ārkārtas stāvoklis, tūkstošiem cilvēku atlaisti no darba, ietekmīgiem posteņiem valsts pārvaldē un neviens īsti nezina, kas notiks tālāk. Režīmu kritizējošie mediji ir slēgti, žurnālisti tiek vajāti joprojām, un jaunieši deklarē gatavību «aizbraukt no šīs valsts».

Erdogans pret Ataturku

Tie, kas ir bijuši Turcijā, labi zina, ka republikas vadītāja Mustafas Kemala Ataturka tēls un gars tur piemeklē ik dienu ikvienu. Ne tikai gigantisku skulptūru, bet arī reālu likumu un ierobežojumu formā. Likums nr. 5.816 aizliedz jebkādu valsts dibinātāja kritiku. Ataturks turkiem ir lokālas nozīmes dievība, un Erdogans kāro iegūt līdzīgu statusu arī sev. Piemēram, katru gadu 18. martā turki (tieši tāpat kā krievi 9. maijā) svin savu Galipoli (Dardaneļu) kauju un uzvaru pirmā pasaules kara ietvaros. Galvenais gaviļnieks šajā svinēšanā līdz šim vienmēr bijis karavadonis un republikas dibinātājs Ataturks. Interesanti, ka šogad tā vairs nebija. 18.marts nenoskanēja visā valstī kā parasti, jo Erdogana kampaņas līderi klusītiņām novāc no publiskās telpas veco līderi (Ataturku), nomainot ar jauno (Erdoganu). Tātad – ar to pašu, kas tagad Turcijā noteiks visu. Vārdu sakot, republikas dibinātājs Erdogana kampaņas vadītājiem šķita par lielu un masīvu (kopš 1838.gada rēgojies publiskajā telpā pārāk daudz). Tagad tā vairs Turcijā nebūs. Politiskais monarhs Erdogans ieņems Ataturka vietu tiešā un pārnestā nozīmē.

Jāteic, ka Turcija jau ir pieradināta pie personu kulta. Ataturka ģīmetne vienmēr un visur bija skolās, veikalos, iestādēs pie sienas. Turku bērni skolās gandrīz ik dienu kolektīvi zvērēja uzticību lielajam vadonim ar tekstu: «O, lielais Ataturk! Es zvēru, ka sekošu tavam ceļam uz mērķiem, kurus mums esi parādījis tieši tu!» Interesanti, ka šogad Erdogana vadībā šis zvērests no tradicionālās turku apmācības sistēmas ir jau izņemts, un nav grūti uzminēt, kādi teksti turku skolas bērniem drīz no jauna būs jāiemācās no galvas.

Neskaitāmas Ataturka bistes, monumenti un pieminekļi pagaidām ir savās vietās. Taču plakāti un uzraksti sarāvušies. Viņš pamazām pazudis arī no turku naudaszīmēm. Vadošās partijas AKP birojos pie sienas tagad ir abas – gan Ataturka, gan Erdogana bilde. Vienāda lieluma. Taču tagad – referenduma vējos – Erdogana portreti kļūst aizvien lielāki un nav izslēgts, ka apsteigs Ataturka atblāzmu ar saviem gabarītiem.

Ataturka kults līdz šim bija turku sekulārā reliģija. Viņu «aiztikt» nedrīkstēja nekādā veidā: nedz uzrakstot avīzē, ka putni apķēpājuši dižā vadoņa statuju ar saviem izkārnījumiem, nedz atklājot, ka Ataturka audžuvecāki, iespējams, bija armēņi, kas armēņu genocīda laikā (1915-1916), tomēr izdzīvojuši. Tagad neko sliktu un kritisku nedrīkstēs teikt par Erdoganu. Piemēram, komentēt viņa gigantisko pili un politiskās ambīcijas. Kāds anonīms partijas AKP funkcionārs atzīstas, ka tieši šī pils = manta esot pārvērtusi kādreiz racionālo politiķi par alkatīgu muļķi: analīzes vietā viņš pieprasot no apkārtējiem padevību un paklausību. Visi neiztur naudas pārbaudi.

Redzēsim, kā viņam veiksies ar Ataturka gara uzvarēšanu. Savu pili esot uzbūvējis netālu no Ataturka mauzoleja. Turcijas moderno laiku vēsture, tieši tāpat kā Krievijā, ir autoritāras maskulīnās kultūras ierāmēta. Tajā dominē varoņi – pārcilvēki zirgā. Lai pārkliegtu Ataturka idealizēto piemiņu, vajag nokliegties vēl skaļāk.

Ko gan Erdogans var likt pretī savā kaujā pret republikas dibinātāju? Protams, patriarhālā valstī pats galvenais ir karot un uzvarēt. Tieši tāpat, kā to mēģina pašlaik panākt Putins Krimā, Ukrainā un Gruzijas okupētajās zonās, arī Erdogans ir sācis karu pret Kurdistānas strādnieku partijas piekritējiem (PKK), karo Sīrijā, pagaidām bez uzvarām. Līdz šim viņš nežēlīgi izrēķinājies vienīgi ar savējiem – pašmāju žurnālistiem, rakstniekiem, tiesnešiem, ierēdņiem un lidmašīnām F16, kas nepatīk (Aftonbladet, 24.11.2015.).

Viņa savādais pagājušās vasaras valsts «apvērsums» ar teatrālo bēgšanu, slēpšanos un publiskajiem uzaicinājumiem tautai vairāk atgādināja teatrālu izrādīšanos, nevis reālu aizstāvēšanos. Taču šis uzvedums ir jau folklorizējies un kļuvis par leģendu, tieši tāpat kā Putina «lidojumi ar dzērvēm» vai niršana ar Mir-1 Baikāla dzelmē.

Vai drīkstēsim Erdoganu turpmāk kritizēt

Riskanti tas būs. Viņa gods un cieņa noteikti būs svētuma statusā, un tiks veidota jauna nacionālā mitoloģija ar politisko vadoni galvenajā lomā. Ataturks bija karavīrs, militārs vadītājs, dievināja Franciju un vēlējās pārvērst Turciju par modernu, sekulāru un civilizētu valsti. Turpretī Erdogans ir civilists, reliģiozs islāmists un nelabojams eiroskeptiķis. Viņa vadītā partija uz Turcijas politiskās skatuves ieradās pirms 15 gadiem un uzreiz ieguva vairākumu valdībā, jo Erdogans bija prasmīgs manevrētājs un prata izspēlēt ārā no politikas savus bīstamākos ienaidniekus Abdullahu Gilu (Abdullah Gül) un Būlentu Erinču (Bülent Arinc). Viņš lieliski izmantoja Eiropas Savienības noteikumus iestājai ūnijā, lai ar to palīdzību izspiestu ārā no politiskākajiem gaiteņiem savus pretiniekus. Tagad, kad tie ir iznīcināti, viņam Eiropas Savienība vairs nav vajadzīga. Neviens neticēja, ka Erdogans uzvarēs militāristus iekšpolitiskajā frontē, bet viņam tas izdevās kopā ar to pašu Gulena kustību, kuru tagad topošais Turcijas diktators ir pasludinājis ārpus likuma.

Savas politiskās uzvaras Erdogans ir panācis ar viltu un skarbu aprēķinu. Tagad visi padomnieki ir pazuduši un politiku viņš vada nevis loģiski, bet emocionāli. Tas raksturīgs visiem egocentriķiem, kas politiku redz kā savu ambīciju telpu. Tieši viņš pats un viņa emocionālais stāvoklis esot tas, kas nosacīs, kurš žurnālists vai augstskolas mācību spēks, tiesnesis vai Twitter aktīvists paliks dzīvs, tiks tiesāts vai pazudīs no horizonta.

Jā, viņam jau garāk ir bijuši konflikti ar žurnālistiem un vadošās trīs turku avīzes itin bieži nostājušās pret viņu. Tagad tās ir slēgtas un eksistēt drīkst tikai tie mediji, kas slavina nākamo diktatūru un kalpo viņa ideoloģiskajām vajadzībām. Pārējos ķer zibens.

Turcijas problēma lielā mērā līdzinās Krievijas dilemmai. Vai tie ir nežēlīgi politiskie vadītāji, kas sistemātiski neļauj valstij būt brīvai un tās iedzīvotājiem iepazīties ar demokrātiju? Vai tomēr turku (arī krievu) sabiedrībā tik dziļi iesakņoti autoritārie strāvojumi, ka izeja no nežēlīga diktatora verdzības ir neizbēgama?

Vācijas Kanclere Angela Merkele turku referenduma rezultātus novērtē pragmatiski:

«Referenduma rezultāts rāda, ka Turcijas sabiedrība ir sašķelta. Šis fakts uzliek lielus pienākumus turku valdībai. Tagad atliek cerēt, ka valdība sāks respektējošu dialogu ar visiem iedzīvotāju sociālajiem slāņiem un dažādu politisko uzskatu paudējiem Turcijā.»

Vairums vecā kontinenta politisko līderu šodien neslēpj bažas par notikumu attīstību Turcijā. Politiskās varas koncentrēšana vienas personas rokās nav izeja no krīzes. To pierādījusi Eiropas vēsturiskā prakse. Taču demokrātija pieprasa respektēt vairākuma viedokli. Arī tad, ja tas ir absurds un par to patiesi priecājas Krievijas pārstāvis Dmitrijs Peskovs.

Referendums Turcijas izpildījumā jau otro reizi izrādās lielisks līdzeklis, lai ambiciozs populists panāktu savu vajadzību «likumīgā kārtā». Tautas aptauja aizvien vairāk sāk līdzināties valsts apvērsuma legālajam modelim, kuru ekonomisko krīžu un bezdarba plosītā valstī var izmantot kā valsts politiskās pārvaldes neatgriezeniskas rekonstrukcijas formu, lai piespiestu iedzīvotājus nobalsot tā, kā manipulētajam «vajag». Pavisam drīz šo «Erdogana vēlēšanu pieeju» novērosim arī šeit Latvijā pašvaldību vēlēšanu laikā.

Diemžēl.

Atsauces:

1 – Ataturka dibinātā partija 1919.gadā

2 – Taisnības un attīstības partija, dibinātājs Erdogans 2001.gadā

3 – Taisnības un attīstības partija ir reliģioza mēreno islāmistu orientācijas politiska kustība. Piekritēji galvenokārt provincē.

4 – Nacionālistu kustības partija, konservatīva.

Krievija pret Turciju? 0:1?

Skärmavbild 2015-11-25 kl. 15.33.31Tas, ka krievu lidmašīnas (pēdējā laikā) bieži mēģina ”pārkāpt” robežas, lai noskaidrotu ”kas par to būs”, nav nekas jauns. Ir testētas gan mūsu, gan arī citu valstu robežas. Tāpēc Turcija šajā ”spēlē” nav izņēmums.

Skaidrs, ka kolīzija gaisā (šajā spriegajā situācijā) bija tikai laika jautājums, kopš Krievija Sīrijas pusē izvietoja savas kara lidmašīnas. Protams, ka vakardienas krievu lidmašīnas notriekšana, sabojās krievu-turku attiecības. Protams, ka atkal lielākā zaudētāja būs Krievija.

Kaitināt ar saviem robežpārkāpumiem Baltijas valstis vai Zviedriju, Kremlim vairs nešķiet interesanti. Tagad kārta pienākusi stipri impulsīvākai NATO valstij, kuras pacietības mērs Ankarā pēdējās nedēļas laikā bija pilns līdz malām. Tagad Erdogans ieņem tieši tādu pašu stīvu pozu kā Putins un neatkāpjas, jo krievu lidmašīnu ”grēki” nav tikai robežas pārkāpšana, bet gan daudz kas vairāk.

Piemēram, Krievija bombardē Sīrijā Erdogana sabiedrotos – FSA grupējumu, kas ir sekulārie, demokrātiskie sīrieši + musulmāņu brālība. Kur nu vēl turkmēņu ciematu bombardēšana, kurus (kā mērķi Sīrijā) Krievija izvēlējusies ļoti nepiesardzīgi. Krievu ”ņemšanäas” pa Sīrijas ziemeļrietumu pierobežu jau sen pievērsusi rietumu mediju uzmanību. Te mitinās galvenokārt turkmēņi, kuru pretinieks ir ne tikai Asads, bet arī Islama valsts (IS) kaujinieki un viņu iznīcināšana neliecina par izciliem Kremļa kauju panākumiem.

Starp citu, turkmēņu sultāna Abdulhamida brigādes karo tieši pierobežas zonā pret Asada režīmu. Šeit krievu bumbvedēji nometuši aizliegto munīciju ķekarbumbas, iznīcinot 50 turkmēņu ciemus. Pēc turku domām, Krievija te nevis karo ar ienaidniekiem, bet gan metodiski iznīcina civilos iedzīvotājus. Tāpēc nav pamata domāt, ka turki (notriecot krievu kara lidmašīnu) rīkojās spontāni. Šķiet, ka NATO šo ”atbildes reakciju” bija avansā sankcionējusi.

Tagad Asada režīms, kuru atbalsta Irāna un Krievija, cenšas apkarot sīriešu opozīciju, kas savukārt bauda rietumu labvēlību. Tāpēc Asadam un Putinam pierobežas turkmēņi šķiet bīstamāki nekā IS. Protams, ka Putins varēja spēlēt ”aklās vistiņas” un izliekties neredzam IS, tikai līdz zināmam brīdim. Šis brīdis iestājās mirklī, kad džihādisti notrieca krievu pasažieru lidmašīnu Sinajā.

Skaidrs, ka Putinam nebija izdevīgi to uzzināt. Būtu bijis labāk, ja vainīgie būtu izrādījušies: lidkompānija, tehnika, putni, dzinējs, vai marsieši. Tad varētu turpināt spēlēt ”aklās vistiņas”: vārdos apkarot IS, bet darbos pirkt no viņiem degvielu un izvairīties uzbrukt viņu okupētajām zonām. Nevienam nav noslēpums, ka pastāv zināma vienošanās starp Asadu un IS. Vismaz pagaidām.

Ir vēl daži aspekti. Atcerēsimies kā Vladimirs Putins un Tajibs Erdogans (gandrīz vienlaicīgi) kļuva par savu valstu supervadoņiem. Viņi sapratās un jutās lieliski uz politiskās skatuves, taču nevar neredzēt, ka ”ēnas pusē” nebija aizmirsts krievu-turku karš un viss pārējais, kas ar to saistās. Krieviem Stambula joprojām bieži izskatās kā Cargrada, kuru atgūt sapņoja ne tikai Dostojevskis un Staļins, bet arī daudzi citi. Tai pat laikā Turcija šodien ir NATO valsts un Krievijai tāpēc nav izdevīgi sabojāt attiecības ar savu dienvidu kaimiņu.

Starp citu, plānotais naftas vads no Kataras uz Eiropu (caur nedraudzīgo Turciju) var mazināt Kremļa enerģētisko sviru jaudu uz Rietumeiropu. Kremlim nevajag šādus “vadus” , jo ir pašiem sava gāze un nafta ko pārdot niķīgajai Rietumeiropai un caur to šantažēt vajadzīgā brīdī.

Sīrijas režīms jau vakar paziņojis, ka nekāda Kataras ”trubu tīkla” uz Eiropu caur Sīriju nebūšot. Tas ir vēl viens iemesls kāpēc rietumi un turki vairs nevēlas redzēt Asadu Damaskas tronī. Tā tas ir. Zaudētāja pagaidām ir Krievija.

Tveice: Turcija un Sīrija gatavojas pārmaiņām.

2011.gada 11. jūnijā

Demonstrācija pret Sīrijas režīmu ASV. Foto DN

Šodien sīrieši visur pasaulē iet ielās, lai paustu savu atbalstu brīvības cīņām un upuriem Hamā. Piektdienas protestos Hamā gāja bojā apmēram 70 cilvēku. Demonstrācija sasaucas ar 1992. gada asiņainajiem notikumiem, kad izrēķināšanos ar tautu vadīja pašreizējā prezidenta tēvs.
Pašreiz demonstrācijas sākas arī Hamā.
Rīt vēlēs turki. Viss Vidusjūras reģions uzmanīgi seko notikumiem un prognozē Ataturka modernizācijas projekta krahu. Ir pamats nervozitātei, jo nav izslēgts, ka konservatīvais piegājiens ņems virsroku un valsts pārbīdīsies musulmāņu fundamentālistu mentalitātes virzienā. Pat Latvijā tulko korānu un uztver to kā kultūras fenomenu.
Valsts nākamais premjers, šķiet būs Receps Teijips Erdogans un viņa Taisnības un attīstības partija. To atbalsta ne tikai lielākā daļa iedzīvotāju, bet arī turku musulmāņu biznesa sektors.
2002.gadā mēs skeptiski vērojām Erdogana nākšanu pie varas. Taču viņš meģināja modernizēt musulmāņu pieeju valsts politiskajai stūrei. Pērējais deputātu ”stafs” atgādina mūsu liberālos un sociāldemokrātu grupējumus.
Protams, ka Ankarai ir liela nozīme Vidusjūras valstu jasmīnu revolūcijas veicināšanā. Praksē tas nozīmē deju uz virves un bīstamu līdzsvara gājienu, lai sabalansētu kaimiņvalstu intereses ar savējo labumu. Vienmēr neizdodas trāpīt desmitniekā (reakcija uz Bengāzi notikumiem).
Taču skaidrs, ka rīt visu izšķirs iekšpolitiskie jautājumi. Erdogana partija vēlas reformēt valsts pamatlikumu.
Latvijā arī to vajadzētu.
🙂
Konstitūcijas reforma samazinātu drošībnieku ietekmi uz valsts politiku. Tas būtu OK.
Erdogana pretinieki, protams, uzskata, ka viņš min taciņu autoritārisma virzienā.
Rīt redzēsim kas īsti būs un kā notiks.
Tālākā demokratizācija Ataturka valstī ir arī mūsu interesēs.
Karsts, ap 40, te pie Vidusjūras.
Elpojam dziļi.

Latvijas politiskie klauni. Varbūt mums aizņemties politiķus no Igaunijas, kas plāno kļūt par piekto pārtikušo valsti pasaulē?

2011.gada 10. martā

Lībijas diktatora Kadāfi turēšanās pie varas par katru cenu mazliet atgādina pašmāju politiķu pielipšanu pie varas krēsliem.

Pēc Latvijas ekonomiskā sabrukuma un valsts budžeta izšķērdēšanas (Kalvīša trekno gadu laikā) neviens no toreizējiem politiķiem, kuriem nav svešs tāds jēdziens kā ‘morāle’,  vairs neuzdrīkstētos atrasties pie Latvijas valsts politiskā vadības stūres.

Taču Latvijas varas robotiem morāles likumu nav.

Kā Fēniksi no pelniem šie cilvēki iznirst mediju areālā no jauna, ar Kadāfi cienīgu spītību un varas ambīcijām.

 Ainara Šlesera politiskais tēls medijos jau sen atgādina karnevālu, tiek solīts un apgalvots un piedāvāti imperatīvi kategoriski un vienlaikus savādi risinājumi. Šodienas medijos plaši izskanējusī Šlesera iniciatīva par Latvijas pilsonība piešķiršanu bagātiem troļļiem no ārzemēm no jauna pārsteidz ar savu populismu un loģiska, morāla seguma trūkumu.

Iespējams, ka Latvijas politikai ir vajadzīgi klauni, tāpat kā tas ir Krievijas parlamentā. Taču vai mums šo klaunu nav saradies par daudz?

Vienlaikus uzsācies straujš mediju noriets, jo Latvijas oligarhu rokās ir nonākušas vadošās rīta avīzes un privātie ētera mediji. Būtībā mēs varam pavisam atklāti tagad runāt par preses brīvības ierobežojumiem Latvijā, kas ir pietiekami būtiski, lai par tiem izteiktos skaļi un publiski.

Kvalitatīvu mediju vairs nav.

Tie izzuduši klusi un nemanāmi.

Mediju nišā rēgojas tukšums un informācijas vakuums ir pamanāms pat aklām vērotājam.

Būtu labāk, ja šī traģēdija būtu redzama.

Autore Sandra Veinberga Stambulā, Turcija.

Piemēram, tā kā to pašlaik var novērot Turcijā.

Tur vara fiziski izrēķinās ar žurnālistiem. Ieslogot cietumā un spīdzinot. Aizliegto tēmu ir daudz un, piemēram, jebkurš publisks izteikums pret Kemalu Ataturku tiek pielīdzināts nopietnam likuma pārkāpumam. Laikā no 2008. – 2010. gadam Turcijas varas iestādes bloķēja pieeju Youtube, jo tur varēja apskatīts video sižetu, kas pēc varas domām bija ”noziegums pret Ataturka piemiņu”.

Ja nedrīkst jokot un pasmaidīt par modernās turku valsts dibinātāju, tad valsti nevar uzskatīt par demokrātisku. Erdogans šos cilvēktiesību pārkāpumus noliedz. Taču, piemēram, žurnālistu Nedimu Serneru iesloga cietuma par viņa nesen publicēto grāmatu, kas bija veltīta amerikāņu žurnālista Hrnata Drinka slepkavības apstākļu noskaidrošanai. Pagājušajā nedēļā drošībnieki arestēja Turcijā vairākus žurnālistus, apsūdzot viņus sazvērestības organizēšanā pret Erdogana valdību. Šīs apsūdzības ir absurdas un ”pievilktas aiz matiem”, pret to protestē Starptautiskā žurnālistu federācija un šie aspekti nopietni traucē Turcijas līdzdalībai Eiropas Savienībā.

Latvijā šādu procesu nav, taču mediju brīvība izskatās sarāvusies čokurā.

Publicistika un žurnālistika mirst klusi un gandrīz nemanāmi. Izklaides industrijas akacī.

Maz saturīgas, bezkaislīgas lasāmvielas, ekrānā vīd gandrīz vienīgi konfektes acīm.

Smadzeņu aptaukošanās – neizbēgama.

Atgriežoties pie Latvijas politiskajiem klauniem, jāsecina, ka ar labu no politikas viņi nešķirsies. Izpratnes par civilizētu biznesu un loģisku valsts labklājības augšupeju ”vecajiem politikas bukiem” nav. To pierāda Latvijas pašreizēja politiski – ekonomiskā realitāte.

Esam grāvī joprojām. 

Tāpēc rotācijas laiks ir klāt. Varbūt vienīgā iespēja ir aizņemties politiķus no Igaunijas, kas plāno kļūt par piekto pārtikušo valsti pasaulē?

1,3 miljoniem igauņu tas, iespējams, arī izdosies.

Bez politiskiem klauniem un oligarhu monopolizētiem medijiem.