Bīstamie šodienas mediji jeb Kas ir avotu kritiskā analīze?

Speciāli TVNET

Beidzot institūcijas Latvijā apņēmušās novērst sabiedrības nespēju iztulkot, saprast un novērtēt masu mediju ziņojumus un žurnālista darba pienākumus. Jaunvārds „medijpratība“ jau pārvērties mācību priekšmetā. Tāpēc pamats cerēt, ka šodienas skolēniem nākotnē vairs nevajadzēs pieprasīt agresīvu kaimiņvalsts televīzijas programmu aizliegumu. Viņi paši pratīs atšķirt graudus no sēnalām, jo būs izglītoti mediju jomā. Kāpēc šī problēma aktualizējusies tikai tagad? 

Agrāk arī bija avīzes, žurnāli, radio un televīzija, bet neviens Padomju Latvijas skolās medijpratību nemācīja. Šāds mācību priekšmets toreiz nebija vajadzīgs divu iemeslu dēļ:

1) kompartijas cenzoru kontrolei bija pakļauti visi okupētās valsts mediji, tāpēc informācijas vai viedokļu avotu kritika publiski (totālās propagandas apstākļos) nebija iespējama;

2) tolaik nebija interneta un katrs „sētas miets“ nevarēja tiražēt savu informāciju visplašākajai publikai nekontrolēti (tā, kā tas notiek šodien).

Tā kā toreiz bija valsts kontrolēta informācija un varas „sertificēti” masu mediji, tad nepārbaudīti, necenzēti vai ar varas aparātu idejiski nesinhronizēti fakti un notikumi izplatīti netika. Turpretī tagad ir viegli un vienkārši tiražēt gan patiesus un pārbaudītus, gan arī izdomātus un safantazētus „faktus“. Toreiz tas nebija iespējams. Kurš ir vainīgs pie tā, ka katras ģimenes pasta kastē vairs neiekrīt avīze un „Panorāmas“ noskatīšanās nav ikvakara tradīcija? Tāpēc, ka mums ir pārāk maz kvalitatīvu un pārāk daudz nekvalitatīvu mediju. Ciešam nevis no informācijas pārbagātības, bet gan no informatīva trokšņa, kuru rada dezinformācijas ziņu piesātinājums masu komunikācijas procesos.

„Sētas mieta“ avīze

Šodien katrs, kurš vēlas, var izveidot savu interneta blogu vai portālu, mājas lapu vai “youtube” televīzijas sēriju un raidīt uz nebēdu. Agrāk žurnālistiem, kas tika pieņemti darbā masmedijā, bija jāpārbauda informācija, kas tiks publicēta, bet tagad informācijas tiražētājam nekas tamlīdzīgs vairs nav jādara. Katrs „sētas miets“ var publicēt tīmeklī savus atklājumus, izdomātu un sadomātu informāciju ieskaitot.

Žurnālista privilēģija – vienīgajam sarunāties ar masu lasītāju, skatītāju un klausītāju – ir anulēta. Vienu brīdi pat sāka šķist, ka žurnālista profesija izzudīs, jo tagad ziņo katrs un raksta visi. Pat Latvijas radio sāka rīkot kursus „cilvēkiem no ielas“, un pie mikrofona varēja nosēsties ikviens, kas to vēlējās. Rezultātā mediju vidi applūdināja cilvēki, kas žurnālistiku nebija mācījušies nedz skolā, nedz arī studējuši to augstskolā.

Pat mediju vadību uzņēmās enerģiski ļaudis, kas kompetenci ekonomikā un biznesā vērtēja daudz augstāk nekā zināšanas par masu mediju raksturu, radošo laboratoriju un ētikas standartiem.

Rezultātā straujā tempā savairojās tā saucamās „sētas mieta avīzes“, kas apzīmē enerģisku diletantu izveidotus masu medijus naudas pelnīšanai. Ar šo slimību smagi saslima ne tikai Latvija, bet praktiski visas postsovjetiskās valstis. Tās pašas, kas beidzot bija izrāvušās no boļševiku cenzūras žņaugiem un ierobežojumiem, lai tagad darītu, ko vien vēlas.

Protams, vairums no jauno mediju šefiem vēlējās uzreiz nopelnīt un tāpēc izveidoja radio un televīzijas stacijas, žurnālus un interneta portālus ar vienu vienīgu mērķi – izklaidēt publiku. Pēc viņu domām, vienīgi izklaidējoša satura piedāvājums iepatiksies daudziem jeb masu publikai. Ja reiz lasītāju, klausītāju un skatītāju būs daudz (auditorija būs liela), tad reklāmdevējiem gribēsies pirkt (tieši šeit!) reklāmas laiku un vietu. Rezultātā būs lieliska peļņa. Tas nozīmē, ka pie radio mikrofona žurnālistu nekavējoties nomainīja ar ikdienas izklaidētāju jeb „dīdžeju“, kas no rīta līdz vakaram piepildīja ēteru ar jautru runāšanu un varēja pat nepateikt neko.

Televīzijā žurnālistus nomainīja ar skaistuma karaļiem un karalienēm (mapetiem), kas dekoratīvi izskatījās un pat nevēlējās uzzināt, ko nozīmē strādāt žurnālistikā, jo kompetence mediju darbā vairs nebija vajadzīga. Šādi televīzijas ēteru pārņēma dejošana ar zvaigzni, ēšana ar zvaigzni, jo analītiskas sarunas vietā nostājās tērzēšana zem izklaides zīmes.

Te perfekti noderēja sports (kā izklaide), un visbeidzot arī māksla pieskaņojās tās pašas izklaides vajadzībām.

Šodien mēs varam sevi (tieši tāpat, kā amerikāņi) pieskaitīt visvairāk izklaidēto nāciju kategorijai, jo šo līniju turpina žurnāli, kas māca mūs skaisti dzīvot, skumt līdzi neveiksminieku ciešanām intervijās vai apskaust tos, kuriem izdevies saraust sev kaudzi naudas ar minimālam pūlēm.

Tas nozīmē, ka „sētas mieta avīze“ ir pārņēmusi visu mūsu mediju telpu, jo pat ekspertus Rīga TV24 veiksmīgi izmanto izklaides raidījumā „Preses klubs“, liekot arī viņiem izteikties par tēmām, kurās viņi nav kompetenti. Tas pārvērš arī šo (it kā lietišķo sarunu) par ļoti izklaidējošu burziņu. Tikmēr nopietnos jautājumus mums Latvijā piedāvā un risina ērti pieejamā Krievijas televīzija, tikai jauniešiem un elitei saprotamā BBC un pašmāju savādnieki, kas servē konspirācijas teorijas pašdarinātos medijos ar zemu informācijas kvalitātes standartu.

Kvalitātes mediju erozija

Vai tāpat ir arī vecajās Eiropas valstīs? Tajās – ar attīstītu demokrātiju? Nē, tā tur viss nav. Protams, arī vecā Eiropa piedzīvo amerikāniskās izklaides ofensīvu, taču žurnālisma kvalitātes standarta latiņa tur ir novietota augstāk. Tur ir labi funkcionējošas žurnālistu organizācijas, kas piešķir žurnālista apliecību un realizē regulāras diskusijas par aktuālajam tēmām profesijā.

Labs profesionālās pēctecības (mentoru) standarts, kompetents ekspertu līmenis un dažāda vecuma līdzstrādnieki vienā redakcijā. Mobila un prakses vajadzībām pieskaņota profesionālā izglītība. Protams, arī tur pie mikrofona var nokļūt talantīgs cilvēks bez žurnālista izglītības, taču viņa ikdienas darbs norisinās pieredzējušu un profesijā izglītotu kolēģu vidū, kas prot palīdzēt un pilnveidot iesācēja ambīcijas. Visbeidzot ir mediju tiesībsargs, mediju tiesa un izpratne par to, kas īsti ir laba žurnālistika un profesionāls žurnālists. Kā redzat, profesija nav pašiznīcinājusies. Tā eksistē un turpina būt vajadzīga tieši tagad – dezinformācijas apstākļos.

Kvalitatīvu mediju no nekvalitatīva (izklaidējoša) var atšķirt. Pirmie mēdz būt ar daudz mazāku tirāžu, redakcijā strādā profesionāli žurnālisti, kuru mērķis ir informēt un izglītot auditoriju.

Viņiem jāmaksā pienācīga alga un jānodrošina labi informācijas avoti, atbilstošs zinātniskais un ilustratīvais avotu materiāls. Par to visu ir jāmaksā. Te medija īpašniekam nekāda lielā peļņa nespīd. Tāpēc uzturēt šādus medijus spēj fondi, saprātīgs valsts finansējuma atbalsts (nevis projektu, bet ilglaicīgu investīciju formā). Tieši tāpat kā katra sevi cienoša valsts finansē savu nacionālo operu un teātri, tiek finansēti arī kvalitatīvie mediji. Bez šāda atbalsta tie eksistēt nespēj. Ja mediju areālu atstāj tikai un vienīgi tirgus regulācijas mehānismiem, tad mums jāsamierinās ar esošo sistēmu, kurā ir tikai izklaide un komerciālais sports. Tas nozīmē, ka Latvijā ir konstatējama ieilgusi kvalitatīvo mediju erozija, kuru nosaka komercmediju spiediens un nemākulīga valsts mediju politikas īstenošana. Zūd mediju informācijas satura dziļums, dominē izklaide. Tas nozīmē, ka nepieciešamās atbildes uz jautājumiem iedzīvotājiem tagad jāmeklē citu valstu mediālajā telpā, jo savējo kvalitātes mediju latviešiem gandrīz vairs nav.

Kā atšķirt „kungu“ no „blēža“ izklaides mediju ķīselī?

To var izdarīt ar medijpratības pirmā paņēmiena palīdzību, kas ir informācijas avota kritisks novērtējums. Tā ir metode, kas izvērtē, cik ticama, patiesa un argumentēta ir mūsu mediju piedāvātā informācija. Avotu kritiku plaši (jau sen) lieto vēstures pētniecībā. Pirmais šo informācijas avotu kritiskā invertējuma metodi formalizēja vācu vēsturnieks Leopolds fon Ranke (1795–1886). Stāstu par to, kas, kur un kā vēstures laika gaitā ir noticis, ir daudz, taču patiesības tajos nereti ir visai maz. Šodien šo pašu metodi plaši lieto arī žurnālistikā, jo internets bieži palīdz aizrakties līdz avotam un pārbaudīt, vai piedāvātais stāsts notikums vai fakts ir vai nav patiess. Mēdz būt trīs avotu veidi: teksts, mutvārdu avots (intervijas, liecības), materiāls avots (priekšmets/lieta). Tātad avots var būt čeks no veikala, sarunas pieraksts telefonā, citāts no enciklopēdijas vai filmas.

Internets (sākotnēji) netika veidots kā bibliotēka, tāpēc te sastopamais faktu materiāls nav viennozīmīgi vērtējams. Tātad – avotiem mēdz būt vairāki līmeņi: primārais (pirmavots), sekundārais avots (tas, kurš pārstāsta pirmavotu), trešā līmeņa avots (pārstāsta sekundāro avotu). Piemēram – blogs, kurā tiek citēts kāds avīžraksts, kas izmanto faktus no kāda pētījuma. Parasti viltus ziņas tiek tieši šādā veidā producētas un atbilst pieņēmuma „viena tante man teica“ formulai.

Iedziļināties avotu hierarhijā nav grūti. Jo dziļāk ieejam „pierādījumu mežā“, jo skaidrāk redzam, ka arī populāras personas un ietekmīgi politiķi mēdz argumentēt pat ar ceturtā līmeņa avotiem.

Var novērot, ka digitālie avoti atšķiras no „bibliotēku“ piedāvātās informācijas. Tātad galvenais ir noskaidrot, vai avots patiešām ir tas, ko mums par to stāsta? Oriģināls vai kopija? Patiess vai nepatiess? Vai informācija nav novecojusi? Tātad – kas šo informāciju piedāvā: iestāde, organizācija, uzņēmums vai privātpersona? Kāpēc šo informāciju mums tagad piedāvā? Lai informētu, pārliecinātu, pārsteigtu, vai lai izklaidētu? Viltus ziņas mēdz būt kuriozas un izklaidējošas. Tie, kas tās „ražo“, cer uz jūsu klikšķiem, un tāpēc jābūt ļoti piesardzīgiem brīdī, kad nākas saskarties ar kaut ko ļoti neparastu, pārsteidzošu, smieklīgu vai satraucošu. Viltus ziņu ražotāji mēdz strādāt ar skandālu žurnālistikas sensāciju metodes palīdzību – jo trakāk, jo labāk.

Ja tomēr nākas izlasīt sociālajos medijos, ka tikko „sabrucis tuvējais lielveikals“ vai pazīstams politiķis „ēd brokastīs bērnus“, tad noteikti nevajadzētu šo informāciju „padot tālāk“ un šausmināties. Vispirms derētu padomāt, vai tas patiešām varētu būt patiesībā noticis. Elpot dziļi, pagaidīt un paraudzīties, vai par šo „faktu“ ziņo arī kvalitatīvie mediji. Vai par to informē atbildīga institūcija? Ar kādu nolūku šis stāsts ir publicēts. Vai tas ir izklaidējošs materiāls? Mārketinga paņēmiens (Tele 2 meteorīts)? Vai ir atsauce uz avotu? Ko par to ziņo profesionālie žurnālisti?

Iedzīvotāju spēja novērtēt informācijas avotus ir būtisks demokrātijas aizstāvības priekšnosacījums.

Jo vairāk sabiedrības locekļi zinās, kādas metodes un tehniku izmanto demagogi publiskās domas ietekmēšanai savā labā, jo kritiskāka un neatkarīgāka kļūs mūsu sabiedrība un objektīvāks veidosies mūsu publiskais viedoklis.

Valsts psiholoģiskā aizsardzība nav mūris pret ārpasauli, kuru mums kāds piegādās vai nodrošinās. Tā ir mūsu kopējā gatavība kritiski novērtēt informatīvo uzbrukumu, neatkarīgi no tā, kur tas ir publicēts un kādā veidā tiek mums piegādāts. Jo kompetentāki būsim dezinformācijas tehnikas un metožu izmantojuma pamanīšanā, jo spēcīgāka būs mūsu sabiedrība.


Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

Speciāli TVNet 

olugalvas

Tas, ka «radio ir avīze bez teksta un robežām», bija skaidrs jau Ļeņinam. Kur nu vēl kino un televīzija, kas emocionālāk par tekstu vai skaņas failu spēja ievilkt vadoņu propagandu pa taisno no ekrāna tieši skatītāju galvās. Pateicoties internetam, propagandas cunami pastiprinās. Tagad ideju un pārliecības, aprēķina un alkatības propagandisti var un prot nepamanīti piezagties klāt, izmantojot upura mājas datoru un telefona ekrānu.

Tur pseidozinātniski viedokļi, faktu sagrozījumi, meli un puspatiesības tiek piedāvātas līdzās pārbaudītiem faktiem, un tikai retais atšķir graudus no pelavām. Bez tam sociālie mediji piedāvā lasītājiem pašiem tiražēt ikvienu vēstījumu, sūtot to tālāk saviem draugiem, sekotājiem un visiem, kas ir pieejami Facebook vai Twitter virtuālajā realitātē. Tādējādi lasītāji, kas «šēro» piedāvāto informāciju, automātiski paši kļūst par noteiktu ideju propagandistiem.

Šī tiražēšanas iespēja ir unikāla. Līdz šim masu komunikācijas praksē «katrs sētas miets» nevarēja tehniski pastiprināt sev tīkamās informācijas izplatīšanas apjomu. Tagad šādu iespēju piedāvā sociālie mediji, un ikviens to lietotājs cenšas panākt sev iespējami lielāku sekotāju jeb iespējamo ideju «tālāktiražētāju» skaitu. Lielajās valstīs un valodās šie sekotāju cipari ir gigantiski: @justinbieber 90 M, @katyperry 93,8 M vai @ladygaga 64,3 M. No komerciālās mākslas neatpaliek arī politiķi, kuriem sekotāju skaits demonstrē ne tikai prestiža rangu, bet arī iespēju cementēt tālāk sevi kā redzamāko politiskās idejas nesēju sabiedrības apziņā. Piemēram, @realDonaldTrump ar saviem 12,9 M mazliet apsteidz @HillaryClinton (10,1 M). Kā redzat, skaitļi ir iespaidīgi. Ja reiz vērtējam mikrobloga Twitter lietotājus pēc to sekotāju skaita, tad izveidojas masu medijiem raksturīgā ietekmes skala. Tie cilvēki, uzņēmumi, kuriem sekotāju ir visvairāk, skaitās visietekmīgākie un iecienītākie. Tie, kuriem sekotāju maz, – neeksistē vispār. Pirmajā mirklī šāds atzinums šķiet loģisks. No šāda viedokļa viens no vispopulārākajiem politiķiem Latvijā ir un paliek Saskaņas šefs Nils Ušakovs.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Politiķis Ušakovs, tas pats, kurš vada Kremlim draudzīgu partiju Saskaņa un vienlaikus vada arī Rīgas pašvaldību, lepojas ar to, ka viņš ir populārs Latvijā. Jo Twitter konta sekotāju latviešu valodā viņam ir 97,9 tūkstoši, bet krievu valodā tikai 921 fans. Rodas iespaids, ka Ušakovs ir ļoooti populārs latviešu vidū, taču vēlēšanās viņu taču iebalso pamatā krievvalodīgie vēlētāji. Tie paši, kuru pielūgsme sociālajos portālos Latvijā Ušakovam ir vairāk nekā trūcīga. Veidojas paradokss – vai nu tviterim nav nekādas ietekmes vēlēšanās, vai tieši pretēji – sociālie mediji izvēlēti, lai magnetizētu latviešu vēlētāju Ušakova virzienā.

Salīdzinājumā ar, piemēram, @maestroPauls (3252), Nils Ušakovs ir Latvijas popularitātes gigants. Pat ZZS Aivaram Lembergam sekotāju ir tikai 28,5 tūkstoši, bet Artusam Kaimiņam – 13,9 tūkstoši. Kaut kas šajā rangu tabulā nav pareizi. Vai jums tā nešķiet? Lai noskaidrotu patiesību par šo «sekotāju» skaita «rangu tabulu», paraudzīsimies tēmā plašāk. Sāksim ar formu. Ar skaitļiem.

Sociālie tīkli, sevišķi mikroblogu tīkls Twitter, Latvijas sabiedrībā izveidojies par savdabīgu «krāniņu mērinstrumentu». Gandrīz katrs pazīstamāks mūziķis, producents, solists, basketbolists, TV diktors, žurnālists, polittehnologs, «reklāmas guru», pārtikusi sieviete ar žurnālistikas pagātni, deputāts vai politiķis lielās ar desmitiem tūkstošu sekotāju savam Twitter kontam. Vai šie konti piedāvā interesantu lasāmvielu? Šķiet, ka ne, jo visai maz tajos jēdzīgas lasāmvielas. Šķiet, ka viņiem nav ko teikt. Kāpēc tad tirāžas mērāmas tūkstošos?

Ja vērīgāk papētām mūsu Twitter «VIP personāžus», tad jāsecina, ka šie konti ar desmitiem tūkstošu sekotāju ir radušies pēkšņā uzrāvienā. Nevis loģiskā, bet gan mākslīgā ceļā, jo fanu kontingentā ir nepieklājīgi daudz olugalvu.

Tātad pašam ir iespējams «uzpūst» savu sekotāju skaitu, apzināti piesaistot mēstules vai surogātsekotājus, t.i., personāžus, kuri reālajā dzīvē neeksistē. Tos (ar vai bez vārdiem) var nopirkt par nieka naudu vai izdomāt un saražot pie sava datora ikviens no mums pats un mehāniski pievienot savam sekotāju pulkam. Internetā šodien ir pieejams visai apjomīgs pakalpojumu piedāvājums, kas par pieticīgu summu izveidos jūsu pielūdzēju, sekotāju grupu, kas tiks attiecīgi pievienota tviterkontam. Tā zibenīgi var iegūt sev 1000 vai pat 10 x 10 000 sekotāju, kas būs vārdi ar vai bez fotogrāfijām. No Latvijas personībām šķiet, ka visvairāk sekotāju savam Twitter kontam ir savācis jaunais censonis basketbolists Porziņģis (ap 177 000 cilvēku), bet no politiķiem līderis tomēr ir Ušakovs. Diemžēl abos šajos kontos pat ar neapbruņotu aci pamanāms, ka liela (ja ne lielākā!) daļa sekotāju nav reāli ļaudis, bet gan surogātkonti, kurus var nopirkt vai uzmeistarot.

Pārdodam fanus, pielūdzējus un sekotājus

Piemēram, uzņēmums Kopattwitterfoljare pārdod sekotājus ar atlaidēm: 100 fanus par pieciem eiro, 500 par 7 eiro, 10 000 par 27 eiro. Uzņēmuma klienti ir uzņēmumi, mūziķi, fotogrāfi, politiķi un blogeri. «Mūsu klientu skaitā ir daudz mūziķu, kas ikdienā izmanto sociālos medijus, lai iegūtu sev iespējami lielāku publiku,» rakstīts šā uzņēmuma mājas lapā. «Ja jums kā mūziķim būs daudz sekotāju, tad radīsies iespaids, ka esat ļoti populārs mūzikas autors, un šāds solis var nodrošināt strauju karjeras un popularitātes kāpumu nākotnē. Jūs aicinās piedalīties dzīvās mūzikas koncertos, dažādos pasākumos tikai tāpēc, ka jums ir tik daudz Twitter sekotāju. Pēkšņi atradīsies salīdzinoši daudz cilvēku, kas sekos jūsu muzikālajai karjerai tikai tāpēc, ka lielie sekotāju skaitļi liecinās par to, ka jūsu popularitāte aug!» Klientiem tiek paskaidrots, ka dārgo mārketinga kampaņu laiks ir garām. «Tu pasūti sev noteiktu skaitu sekotāju, mēs tos zibenīgi atrodam, pievienojam tavam kontam, un efekts ir iespaidīgs – tu uzreiz vari izbaudīt (popularitātes) efektus,» konstatē uzņēmuma «Pirkt Twitter sekotājus» pārdevēji. Mājas lapa piedāvā arī skaidrojumu: lūk – divas populāras vācu personības. Pirmajai slavenībai A ir tikai 100 sekotāju, bet otrajai B to ir 100 000. Kuram no abiem jūs dotu priekšroku? Lielākā daļa cilvēku vienmēr izvēlēsies to, kas ir populārāks un pieprasītāks. Liels pielūdzēju, fanu un sekotāju skaits ir magnēts pārējiem.

Šis piemērs iederas ne tikai mākslinieku un populāru personu pasaulē, bet arī uzņēmumu jomā. Ja uzņēmumam A ir vairāk sekotāju nekā firmai B, tad pircējs izvēlēsies to ražotni, kurai lielāks klientu skaits. Neatspēkojama loģika. Kur nu vēl atsauksmes uz SEO (Search Engine Optimization) un sociālo mediju ietekmi uz mājas lapu saitēm un Google meklētājiem. Šāda servisa pārdevēju internetā ir daudz. Atliek tikai izvēlēties, samaksāt un vienā rāviena kļūt par skaudri populāru interneta personību.

Uzpumpētā, mākslīgā reputācija

Kāpēc ietekmīgai personai vajadzīgi spoku fani un viltus sekotāji? Mērķis ir 1) mākslīgi uzpumpēt kādas personas reputāciju, 2) maksimāli plaši tiražēt tās vēstījumu gan reāliem cilvēkiem gan surogātkontiem. Spamošanu te veic arī ar tā saucamo robotu surogātkontu palīdzību, kas reaģē uz noteiktiem vēstījumu vārdiem un kontiem, automātiski tos retvītojot vai citādi uz tiem reaģējot.

«Falšo» kontu vizuālā īpatnība ir personas portreta vietā ievietotie olai līdzīgie galvu attēli. Tāpēc es šos mēstuļu kontus turpmāk saukšu par olugalvām. Vientiesīgam lasītājam šķitīs, ka mūsu pašu U, S, L, G vai Z ir ļoti lielas autoritātes = populāri ļaudis, ja tik daudz ir viņu domugraudu knābātāju mikroblogā Twitter. Tikai retais mēģina ieskatīties šo personu sekotāju sarakstā, lai secinātu, ka vairums viņu fanu, sekotāju ir tās pašas bēdīgi slavenās olugalvas.

Kas ir šīs olugalvas? Zinātnē par sociālo tīklu surogātkontiem uzskata tādus profilus, kam ir viens vai daži sekotāji vai to nav vispār. Tiem ir maza aktivitāte, taču tie seko gan lielam skaitam reālu personu, gan mākslīgi radītiem surogātkontiem – t.i., mēstuļu feikiem. Mēstule ir trāpīgs angļu termina «spam» latviskojums, kurš 2004. gadā ieguva gada vārda titulu Latvijā.

Protams, olugalvas var uzrasties arī pavisam nepretenciozu kontu īpašnieku sekotāju sarakstā, kas īpaši nepiestrādā, lai audzētu šos surogātkontus, taču no tiem var tikt vaļā, ja ir vēlēšanās, lai tie nebojā nopietnas personas reputāciju, kurai svarīgi ir reāli sekotāji – cilvēki. Protams, internetā var nopirkt pakalpojumu, kas nodrošinās, ka tavam tvitera kontam sekos reāli cilvēki ar kopīgām interesēm, tēmām, bet tad sekotāju un sekojamo skaits būs aptuveni vienāds. Daudz ātrāk un lētāk ir muļķot auditoriju ar olugalvām.

Ja reiz Latvijas VIP personības ir tik naskas neeksistējošu fanu pirkšanā, vai ir pietiekami daudz pielūdzēju, kas šo manipulāciju nepamana un redzētajam notic?

Ušakova olugalvas nav parastas galvas

Ja reiz olugalvas var iegādāties par 10 dolāriem globālajā tirgū, jeb par lielāku naudu lokalizētas konkrētas valsts auditorijai (kā tas ir Ušakova gadījumā), tad jāpieļauj, ka pastāv zināma nekritiskās LV publikas daļa, kas rij nost visu, ko internets piedāvā. Basketbolista Kristapa Porziņģa gadījumā šis «slavas inkubators» nav kritiskas analīzes vērts, jo viņa karjera vairāk atkarīga no reāla snieguma laukumā, nevis nodrošināma interneta tekstu džungļos. Turpretī politiķu virzienā aina veidojas pavisam cita. Te «slaucamās govis» ir potenciālie balsotāji, jo politiķa spēku, meistarību un profesionālismu nevar novērtēt tikpat vienkārši kā sportista formu laukumā vai stadionā. Politiķa (tāpat kā mācītāja) meistarību vērtē pēc vārdiem, nevis darbiem. Tieši tāpēc internets ir katra politiķa tēla atpazīstamības vitrīna. Daļa no viņiem kontrolē savus Twitter kontus pašrocīgi, ierakstot tur tekstus, kas sarūpēti pašu privātajās galvās. Tādi, šķiet, ir @carlbildt (529K), @IlvesToomas (79,6K), taču vairumam sociālo mediju aprūpi veic algoti darbinieki. Viņi raksta tekstus politiķa vārdā, pērk olugalvas kā priekšnieka sekotājus un aizstāj angļu «palamas» ar personu vārdiem latviešu vai krievu valodā, kas izskatās labāk, bet maksā dārgāk.

Ušakovs savus surogātsekotājus producē, rēķinoties ar politisko uzdevumu. Ja reiz viņam ir tik daudz sekotāju ar latviskiem personvārdiem, tad vairumam varētu būt taisnība par Saskaņas līdera «politisko pievilcību». Piemēram, «kapu tramvaja» idejas bīdīšanas sakarā 26. oktobrī viņa sociālo mediju servisa grupa, šķiet, ir radījusi dekoratīvu kontu, kas saucas @SkansteRīga. Ar mērķi pārliecināt 5 sekotājus, ka Skanste ir Rīgas kultūras centrs un ka «nacionāļi» un Vienotība par šo tēmu melo. Pats Ušakovs šim alter ego neseko, bet par to fano svaigi ceptas mankurtu olugalvas.

Var ievērot likumsakarību, ka vieni un tie paši surogātkonti seko ne tikai Ušakovam, bet arī dažām citām «ievērību» alkstošām Latvijas publiskās telpas reālām personām, kuru olugalvu kolekcija ir mērāma pat vairākos desmitos tūkstošu. Šo personu skaitā ir gan Ušakova padomdevēji, gan partijai Saskaņa politiski simpatizējošas reālas personas. Ir arī pa dažam politiskam pretiniekam un kritiķim, kuriem vēl nav olugalvu sekotāju tūkstošu.

Par ko liecina Ušakova olugalvu armija?

Tā liecina, ka sociālie mediji var ietekmēt publisko domu un Rīgas mēram ir vajadzīgas latviešu balsis.

Par sociālo mediju efektiem politikā jau uzrakstīti neskaitāmi akadēmiski pētījumi, taču pārliecinošākie laikam ir priekšvēlēšanu fakti. Piemēram, 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās Zviedrijā negaidīti izvirzījās necilā Pirātu partija, kura visaktīvāk darbojās sociālajos medijos, rezultātā iegūstot divas vietas Eiroparlamentā. Tviplomācija (www.twiplomacy.com) jeb gadskārtējais globālais pētījums (Burson-Marsteller) par to, kā politikas personības izmanto Twitter, iedvesmojušas arī ziemeļvalstu sociālo zinātņu pētniekus. Noskaidrojies, ka partijas ar visvairāk sekotājiem atrodas vadošajās pozīcijās politiskās varas hierarhijā un ka partiju vadītājiem ar kuplāko sekotāju skaitu ir krietni lielāka ietekmē saitēs ar sabiedrību nekā viņu sociāli neaktīvajiem konkurentiem. Lasītāji ieklausās vārdos un aizmirst paskatīties uz darbiem. Tāpēc daudz mazāka nozīme ir partiju vai politiķu sociālajai aktivitātei reālajā dzīvē. «Mūsu pētījums pierāda, ka pastāv ļoti liela atšķirība starp partijām, politiskajiem grupējumiem un partiju vadītājiem Twitter izmantojumā. Tikai daži patiešām nopietni iedziļinās, saprot un izmanto šo instrumentu tiešai un publiskai sarunai un dialogam ar vēlētājiem. Turpretī citi to formāli izmanto tikai kā megafonu. Tas nozīmē, ka šajā jomā visu nosaka stratēģija un mērķa nospraušana» (Gustav Dalgren, Sjöstedt och Schyman dominerar på Twitter, Sverigedemokraterna får minst genomslag, 2014).

Saskaņas un tās līdera psiholoģiskā situācija Latvijā nav ērta un viegla, jo ir ko slēpt no vēlētājiem: 1) nepadarīto darbu un 2) Kremļa mazohisma dēļ. Rīgas vadītāja pienesums pilsētai pagaidām ir vairāk nekā pieticīgs, jo pilsētas sabiedriskā transporta vagonu sēdekļi joprojām ir piečurāti (politisku motīvu vārdā) un kopsaucējs Nila Ušakova ieguldījuma Rīgas labā saucas «Krišjāņa Barona iela», kas kā celtniecības un remontu izgāšanās simbols jau izsmiekla formā folklorizējusies sabiedriskajā domā.

Pašvaldību vēlēšanās tuvojas, un Ušakovam vajadzīgs propagandas buldozers, kas ar savu troksni nomāc nevēlamus un kutelīgus jautājumus arī par to, cik lielā mērā šī partija ir Putina ideju spogulis. Kā arī jautājumu par to, «cik liels krievu spiegs viņš ir» – kā to nekautrīgi viņam pajautāja kāda vācu televīzijas kanāla reportieris*. Protams, uz šiem Rietumu žurnālistu jautājumiem Rīgas politiskais vadītājs atbildēt nevar. Tāpēc dialoga vietā tiek iedarbinātas tukšvārdības dzirnavas un diskursa vietā nostājas gan bezsejainā olugalvu fanu armija, gan arī surogātkonti virtuālajā vidē. 97 000 latviešu sekotāju it kā runā pretī loģiskajai šā politiķa popularitātei pamatnācijas vidē. Tik liels skaitlis kliedz skarbi – viņš ir populārs. Viņu mīl! Taču pagājušajā nedēļā kopā ar studentiem augstskolā pētījām Latvijas «zvaigžņu» Twiter kontus, mēģinot atšķirt reālus sekotājus no olugalvām. Lūdzu studentus novērtēt, cik no Ušakova 97 000 sekotājiem varētu būt olugalvas un cik no šiem sekotājiem patiešām ir reāli cilvēki. Nonācām pie secinājuma, ka spoku varētu būt ap divām trešdaļām no 97 tūkstošiem. Protams, šāda analīze nav zinātniska, taču sava daļa patiesības šajā analīzē un secinājumā tomēr ir. Dekorāciju būvniecība būtībā nav nekas negaidīts teātrī, kuru sauc arī par politiku. Cilvēka vērtības mērs ir tas, kas paliek no viņa pāri brīdī, kad viņam vairs nav naudas. Politiķa – kas paliek pāri no viņa, kad vairs nav dekorāciju un spoku armijas internetā.

*LASI CITUR: Weltspiegel-Interview mit dem russischen Bürgermeister von Riga, Nils Usakovs

Avoti:

https://twitter.com/nilsusakovs/followers Ušakova olu galvu konts ar 97 800 sekotājiem

https://twitter.com/nilushakov/followers Ušakova krievu konts ar 900 sekotajiem

Daži tipiski Ušakova sekotāju – «olu galvu» profili:

https://twitter.com/anete_estere

https://twitter.com/SkansteRiga

https://twitter.com/mazarepublika

https://twitter.com/Elllinite

https://twitter.com/nikitaturovoyu

Pašvaldības, mediji un demokrātija

latvijas preses kiosks

Foto: Sangun Communication

Speciāli pēc European Journalism Observatory EJO pasūtījuma

Pašvaldības nedrīkst izdot savas avīzes tieši tāpat kā ķirurgi nedrīkst būvēt līdzās operāciju zālei savu apbedīšanas biroju un zārku darbnīcu. Diemžēl pirmajā gadījumā pašvaldību politiķiem, “pirms stāšanās darbā” neviens neliek zvērēt par ētikas un morāles normu ievērošanu. Turpretī ārstam ir Hipokrāta zvērests, kas palīdz saprast izdevīguma un godīguma biežo konfliktu.

Tāpēc ķirurgi pie mums pagaidām nepiestrādā par zārciniekiem, lai gan daudzi no viņiem to praktiski varētu izdarīt. Skaidrs, ka zvērests neko neizšķir, ja cilvēkam “galvā ir biezpiens” + negribēšana vai nevarēšana saprast, ka visu, ko var paņemt, tomēr nedrīkst nozagt. Pašvaldību gribēšana izdot savas reklāmas avīzes ir tieši šis gadījums. Jo vietējā vara, izdodot savu avīzi, sagrauj pašu svarīgāko demokrātiskas valsts publiskās komunikācijas principu – atvērtas un caurskatāmas politiskās vides standartu.

Vara + ekonomiskā vara pret žurnālistiem un medijiem
Latvijā ir daudz cilvēku, kuriem patīk pārkāpt noteikumus. Pēc PSRS krišanas liela daļa sabiedrības sāka sevi pieskaitīt “nepakļāvīgo kategorijai” un apzināti nepakļauties jebkādiem “iekšējās kārtības noteikumiem”. Brīvā pasaule likās iespēju un uzdrīkstēšanās bezdibenis. Diemžēl brīvība uzliek arī pienākumus un pieprasa iekšējās funkcionēšanas parametru ievērošanu, citādi mēs nonākam atpakaļ pie totalitārisma, kur “dažas cūkas ir nevienlīdzīgākas par citām cūkām”. Diemžēl  “tieši tas” ir noticis brīvās Latvijas mediju areālā, kura saplosītākā sadaļa ir arī reģionālie mediji: demokrātijas noteikumi netiek ievēroti un pašvaldību vadība turpina kaislīgi dīrāt reģionālo demokrātiju, kā vilki balto trusīti.

Problēmas noskaidrošanai, vispirms būt jāraksturo, kā darbojas mediji brīvā un atvērtā demokrātijā, kas šobrīd ir Latvijas valsts. Sāksim ar to, kā bija pagātnē: PSRS laikā avīzes, žurnāli, radio un televīzija piederēja vienīgajai, esošajai politiskajai partijai – komunistiem. Viņi ar savu ideoloģisko sekretāru un cenzūras palīdzību padarīja žurnālistus un medijus par saviem kalpiem. Avīzes rakstīja tikai to, ko partijas un pašvaldību vadītāji atļāva, radio raidīja valsts un vietējo varas vīru gudrās runas un televīzijas apdziedāja sociālistiskā darba varoņus un slavināja partijas un vietējās varas vadītāju ģeniālo spēju prasmīgi vadīt “strādnieku un zemnieku valsti” = komunistu diktatūras” hermētiski noslēgto iekšējā terora konservu bundžu”, kuras noteikumu ievērošanu uzraudzīja čekisti, tiesa un milicija.  Pretī runāt  toreiz nebija iespējams. Pētnieciskās, rokošās vai analītiskās žurnālistikas nebija.  Viss, ko darīja komunisti, bija labi, vērtīgi un pareizi, jo paši valdīja un paši arī noteica, ko par viņiem rakstīs avīzēs.

Vietējās varas kontrolei pakļautie mediji nestāstīja par lietām, kas notika un procesiem, kas norisinājās, ja to neatļāva vietējās varas ideologi. Noklusēšanas taktika palīdzēja uzburt vēlamo patiesības ainu. Toreiz it kā nebija incesta, varmācības ģimenē, geju, lesbiešu, bezdarba, higiēnisko pakešu vai autiņu veikalos utt., jo neviens medijs par to skaļi nerunāja. Visi tēloja vai arī izskatījās apmierināti.

Kas mainījās mediju darbā brīdī, kad Latvija nokratīja PSRS važas?  Pats galvenais bija jaunā mediju misija. Medijiem kā publiskai tribīnei jaunajā Latvijā bija jānostājas pret valsts politisko un ekonomisko varu, lai nepieļautu padomjlaiku “partija + medijs” komunikācijas atkārtojumu.

Vai tas notika? Daļēji, daži mediji to realizēja un sekoja modernās demokrātijas principiem. Tomēr vairums palika pie vecā, korumpētā modeļa – “zakazuhām” un pielīšanas varai, kas maksā naudu.

Kādai būtu jāizskatās mediju videi šodien? Demokrātiska mediju vide ir kā sporta sacensība, kur tīkla vienā pusē spēlē valdības un pašvaldības + ekonomiskā vara un otrajā pusē pretī servē un bloķē mediji. Tauta sēž tribīnēs un noskatās šajā mačā, kas ir interesants tikai tad, ja ir spraigs un notikumiem bagāts. Ja nav servju un uzbrukumu, ja spēles laikā otra komanda = žurnālisti tiek uzpirkti un zaudē ar rezultātu: 0:100 pret politiķiem un oligarhiem, tad demokrātiskas valsts publiskās komunikācijas princips “mediji pret varu un naudu” tiek pārkāpts, un mediju misija vairs netiek veikta. Tad mēs esam atpakaļ pie totalitārisma un  totālās propagandas PSRS stilā.

Ko nozīmē mediju misija?
Tas nozīmē, ka mediji demokrātijā ir spiesti spēlēt pret “varu un naudu”, lai sabiedrība būtu plaši, dziļi, pamatīgi informēta par to, kas mūsu valstī notiek. Ja mūsu pilsoņi, lasot avīzes, klausoties radio, lūkojoties savā televizorā, redz un saprot, kāpēc lauku ceļi ir tik sliktā stāvoklī, kāpēc Rīgā trūkst vietas bērnudārzos vai kāpēc pašreizējais prezidents neatkāpjas no amata, lai gan viņam tas būtu jādara savu veselības problēmu dēļ, tad  mūsu pilsoņi saprot, kas īsti valstī notiek un spēj orientēties norisēs, kā arī mērķtiecīgi vēlēt nākamajās Saeimas un pašvaldību vēlēšanās.

Ja volejbols starp medijiem un varu notiek vienos vārtos jeb medijos parādās tikai pozitīvi stāsti, t.i., cik labi, ka LNT pārdeva TV3, cik jauki, ka apvienos Lattelecom un LMT, “cik smuks” ir tās vai citas pilsētas pašvaldības vadītājs, tad ir skaidrs, ka žurnālisti nevis spēlē maču pret varu un naudu, bet pūš varas stabulē, tieši tāpat kā gavilēja dresētie galma žurnālisti PSRS diktatūras laikā Latvijā. Tad mūsu pilsonim ir 100% tiesības kravāt ceļa somu un braukt peļņā uz Īriju vai Norvēģiju, kur mediji piedāvā publikai sakarīgāku valsts norišu ainu un veido priekšstatu par valsti, kuras procesi ir publikai redzami, saprotami un akceptējami. Nav runa par negatīvu vai pozitīvu, bet gan patiesu informāciju. Tāda ir mediju misija demokrātiskā valstī. Latvijas mediji šo misiju neveic un sekas mēs redzam traģiskā veidolā – ļaudis pamet valsti, kurai viņi paši vairs netic.

Reģionālā demokrātija un pašvaldību “mopši”
Vispirms par jēdzieniem. Ar mopšiem es saprotu labi barotus (visās nozīmēs) politiķus, kuri kļūst bagāti sēžot politiskos amatos un pierod jaukt valsts ar savām privātajām interesēm. Latvijā mums šādu mopšu ir samērā daudz un minētā tipa politiķi (+ viņu galms) labi zina, ka informācijas plūsmas caurspīdīgums nav pieļaujams, tāpēc mediji ir jākukuļo vai jāpaverdzina tā, lai publiskajā telpā nonāktu pašu sameistarots informatīvais materiāls par to, “kas un kā īsti notiek”. Pašvaldību vadītāji šeit ir hrestomātisks piemērs, jo, paši atrodoties “varas un naudas” pusē, sāk tēlot sevi arī kā spēlētājus pretinieka jeb žurnālistikas pusē. Tātad – paši ir vara, taču vienlaicīgi tēlo arī pretinieku: 1) izdodot savas reklāmas avīzītes un tēlojot mediju, 2) uzpērkot citus, lielos medijus, pieprasot nepublicēt par sevi kritisku materiālu (pretējā gadījumā draudot ar finansējuma apturēšanu). Gan viena, gan otra pieminētā rīcība ir nejēdzība un būtu apturama kā tāda. Normālā valstī tā tas arī notiktu: pašvaldību režisētajiem, menedžētajiem laikrakstiem tiktu aizliegta iznākšana tāpēc, ka šādi izdevumi nesakrīt ar mediju misijas principiem demokrātiskā valstī. Pašvaldībām, kas uzpērk citus medijus “par finansējumu”, nāktos maksāt bargas soda naudas par notikušo faktu kā nopietnu mediju demokrātijas pārkāpumu.

Kas šo uzraudzību regulētu? Mediju likums un mediju tiesībsargs. Pirmais Latvijā nav pārstrādāts modernajam laikam atbilstošā veidolā, otrā mums vispār nav.

Kāpēc nav? Tāpēc, ka “varai” un korumpētiem medijiem šāda institūcija nav vajadzīga.

Nepatīkami, ka Latvijas mediju vide slikti izprot mediju misijas uzdevumu un neuzņemas atbildību par procesiem, kas valstī notiek. Viens no iemesliem – ir nepieciešams publiskais diskurss par šiem jautājumiem profesionālā līmenī, otrs – mediju mācības neesamība skolās, kas palīdzētu sabiedrībai labāk saprast mediju lomu demokrātiskā vidē. Trešais – visaptverošas žurnālistu organizācijas iztrūkums. Ceturtais – mediju pētniecības institūtu trūkums mūsu valstī.

Taču atgriezīsimies pie pašvaldību “gebelsiem”. Viņi vēlas, lai PSRS laiku tradīcijas tiktu turpinātas arī šodien – paši spēlē vienā tīkla pusē, bet vienlaikus paskrien arī zem tīkla un paservē no otras puses. Tāpat kā hokejists, kas met ripu abos vārtos vienlaicīgi. Sekojot labākajām postsovjetisma tradīcijām – mopši un viņu avīzes noteikumus neievēro. Pieiet mediju biznesam ar “fikso desu biznesa” loģiku – iedzīvotāji lasa, ir lēti, ko vēl jūs gribat?  Tālāk seko demagoģija, kurai pievērsties nav jēgas, jo tā atgādina palaidnīga puišeļa taisnošanos pie izēstas ievārījuma burkas.

Mēs vēlamies, lai netiek iznīcināta reģionālā demokrātija.
To noturēt pie dzīvības ir ļoti grūti, jo visi atrodas ļoti tuvu: iedzīvotāji, pašvaldība, avīze un žurnālisti. Mazā miestā nodrošināt demokrātisku mediju serves ar vietējo varu, ir ļoti apgrūtināts process, jo tur “rokošam žurnālistam” ir daudz grūtāk garantēt anonimitāti un aizsardzību nekā valsts nozīmes izdevumā. Iespējas, ka aizkaitinātie mopši var nesodīti izrēķināties ar žurnālistiem, kas atmasko nebūšanas vietējā pilsētā vai ciemā, ir gandrīz reālas. Tas nozīmē, ka valstij un sabiedrībai ir nopietni jāiesaistās reģionālās demokrātijas nodrošinājumā un jāveido sabiedriskas organizācijas, mediju institūcijas, kas spēj aizstāvēt brīvu un neatkarīgu žurnālistiku tieši reģionālā līmenī, kur godprātīgs mediju darbs līdz šim ir bijis visvairāk apgrūtināts.

Ar ko vajadzētu sākt?
Vajadzētu sākt ar preses likuma godprātīgu pārstrādāšanu ar mērķi tālredzīgi regulēt mediju misijas evolūciju mūsu valstī. Beidzot atrisināt ieķīlēto Mediju tiesībsarga un mediju tiesas jautājumu, kas spētu profesionāli vadīt mediju misijas pārkāpumus gan no politiķu, gan žurnālistu, kā arī no auditorijas puses. Ceru, ka pirmais, ko šie ierēdņi veiks, būs par nodokļu naudu apmaksātas, legālas propagandas likvidēšana pašvaldību līmenī. Tā sauktās “pašvaldību avīzes” nāksies slēgt un tiks dots viss iespējamais atbalsts vietējo, neatkarīgo mediju darba kvalitātes uzlabošanai.  Pēc tam būtu jāķeras pie Eiropas Savienības līdzīgās prakses Latvijas medijos, kad radio ēterā žurnālistu vietā skan Eiroparlamentārieša Mamikina un viņa kolēģu balsis, tiek uzpirkti veseli raidījumi, pārpludinot ēteru un ekrānu ar pozitivizētu Eiropas ūnijas tēlojumu mūsu pilsoņiem latviešu un krievu valodā. Šī prakse arī ir jāpārtrauc. Tā ir pretrunā mediju misijai demokrātiskajā valstī Latvijā.

Darāmā ir daudz. Tāpēc vispirms sāksim ievērot noteikumus. Mediju misijas loģiku.  Vienkārši tāpēc, ka brīvība pieprasa nevis anarhiju, bet demokrātisko tiesību respektēšanu un mūsu mediji to patiešām ir pelnījuši.

Atslēgvārdi:mediju loma demokrātiskā sabiedrībāmediju misijamediju tiesībsargspašvaldību avīzes,pašvaldību informatīvie izdevumireģionālā presereģionālie medijiSandra VeinbergaTukuma ziņas

 

Avots: European Journalism Observatory EJO 

PR propaganda un ”īstās ziņas”, informatīvais rosols publiskajā telpā: par maldiem, kas kļuva par Gēbelsa un Staļina instrukciju grāmatām

2011. gada 18. maijs

Propaganda ir slikts vārds. Lūdzu nekad to nelietojiet un nekādā ziņa ar to nenodarbojieties!”, mēģinu stāstīt PR lekcijās un studenti faktiski uzreiz saprot, ar ko atšķiras PR no ”totalitārisma” darbarīka – ”propagandas”.

Gados vecāki cilvēki, kas uz savas ādas piedzīvojuši PSRS laikus, uzreiz sāk nekonstruktīvi kašķēties. Smadzeņu skalošana daudziem joprojām asociējas ar kakla skalošanu. Lai viņi paliek pie savām iedomām. Demokrātija to atļauj. 🙂 Mēs ejam tālāk.

Pirms simts gadiem jeņķu brokastis sastāvēja no tases kafijas ar grauzdētu maizi.

Aizvadītā gadsimta 20. gados Edvards Bernajs piekrita palīdzēt pārdot cūkgaļu un rīkojās nevis ar mārketinga, bet gan PR metodēm. Jā, viņu daudzi uzskata par PR klasiķi un šīs nozares pamatlicēju. Tā tas arī ir.

Viņš lika lieta sava mātes brāļa Zigismunda Freida teoriju un ievilka psihoterapiju publiskās  domas dizaina sfērā. Bernajs vispirms griezās pie ārstiem un pavaicāja : ”Kā jums šķiet, vai  cilvēkam no rīta pirms darba būtu ieteicamas vieglas jeb kārtīgas brokastis?”

Ko atbildēja ārsti? Protams, protams, ka ….kārtīgas.

Šie ieteikumi pēc tam tika nosūtīti 5000 uztura ekspertiem un medijiem, un omlete ar bekonu nostājās mūsu dienaskārtībā.

Kontinentālās vai nekontinentālās brokastis. Nav svarīgi. Tās noformulēja un palaida pasaulē  PR un mēs tās viesnīcās turpinām ēst joprojām, nedomājot par brokastu ”sociālo izcelšanos”.

Bernajs ir pirmais PR gurū. Viņš saskatīja atšķirību starp PR un mārketingu un redzēja, ka attiecībniecība ir daudz svarīgāka kategorija nekā tirgvedība. Tolaik Bernajs daudz konsultējās ar Freidu un mēģināja  savu onkuli pierunāt ”pāriet uz PR”. Būtībā OK, taču savādi, ka mūsu senajam klasiķim nekad neienāca prātā, ka PR samērā nesāpīgi mēdz pārkāpt uzarto līniju, kas robežojas ar propagandu.

Vēl vairāk – viņam likās, ka PR stratēģija  padarīs sabiedrību cēlāk un labāku.

Viņa maldi kļuva par Gēbelsa un Staļina instrukciju grāmatām.

PR un lobisms ir šodienas masu komunikācijas fons.

Mēs dzīvojam PR vērpeju izvilkto diegu mudžekļa vidū.

Būtībā nav jābrīnās, ka ap mums vērpj un piekrāso.

Pats trakākais ir tas, ka mūsu līdzcilvēki to nejūt.

Ir vieni, kas visu žurnālistiku vai publisko uzstāšanos vērtē ar mērauklu – ”kā interesēs Tu to dari” ? Tie ir paranoiķi. Tā ir diagnoze,  tajā iedziļināties nav vērts.

Otri ir ”atslābinātais publiskais fons”, kas ņem pretī visu ko mediji pamet priekšā.

Reizēm man šķiet, ka cilvēki tiek traumēti no mediju informācijas.

Īpaši tad, ja nopietnas lietas tiek saputotas kopā ar  nebūtiskiem niekiem.

Mediji piedāvā rosolu (lai būtu izklaidējoši) un ” labās ziņas” (lai būtu labs garastāvoklis) un būtiskas lietas …paliek aiz borta.

Skolā medijus nemāca. Reklāmu arī ne.

Taču visas šīs lietas mūsu bombardē katru dienu.

Nesaprast mediju un PR loģiku nozīmē iziet uz ielas, nezinot kā iespējams pāriet pāri brauktuvei.

Jūs sabrauks.

Pavērojot šodienas medijus, nākas konstatēt, ka ziņu tajos vispār nav – tikai PR materiāli.

Zatlera kārtējie seklie izteikumi par nebūtiskām lietām (PR), pārtikas dārdzība (PR), futbola oficiālā informācija (PR), Labklājības ministres formālie, nesakarīgie izteikumi (PR), gailis kā simbols (PR) utt. Tam seko ”nopirktas ziņas”  jeb personas PR, kuras producē deputāti Rīgā un Briselē un visbeidzot ”labas ziņas” – kaķa draudzība ar pūci vai līgavu mode Barselonā.

Būtībā mēs varam slēgt medijus, kas pārvērtušies par PR afišu stabu.

Izbeigt augstskolās gatavot žurnālistus.

Būtībā – tas ir varas interesēs, lai neviens neko nesaprot kas īsti Latvijā notiek.

Kas tur notiek ar KNAB, kurš kuru vēlas nožmiegt? No mediju ziņojumiem kļūst skaidri uzvārdi un tas ir viss. Lietas būtība joprojām miglā tīta.

Kas noticis ar latviešu toleranto attieksmi pret seksuālajām minoritātēm? Kāpēc no tumsas uzdīgst ”atriebēji” un kurš vēlas ievilkt Latviju atpakaļ viduslaiku tumsā? Kāpēc mediji runā par šīm tēmām aplinkus un neizsakās skaidri un gaiši?

Latvijas biotopi iznīkst, bet mediji Vējonim atļauj turpināt tēlot zaļas līnijas aizstāvētāju. Kāpēc mediji neizgaismo, ka zem ” zaļo vārda” Latvijā atrodas ”0 partija”, kurai ar dabas un vides aizstāvēšanu nav nekā kopīga?

Kāpēc ir tik daudz ”kāpēc”? Tāpēc, ka žurnālistu vairs nav?

Ir tikai Latvijas PR afišu staba administratori ar nosaukumu ” redakcijas līdzstrādnieks” ?

Kā jums šķiet?

PS.

Šodien zviedriem ienākušās pirmās zemenes. Nekad agrāk tik agri – maijā to šeit nevienam nav gadījies piedzīvot. Tas ir rekords!  Tas ir notikums! Tā ir ziņa ! 🙂 Vai Latvijā ir jau zemenes?

Fotoattēli no SVD, Expressen, AP, Reuters

Latvijas politiskie klauni. Varbūt mums aizņemties politiķus no Igaunijas, kas plāno kļūt par piekto pārtikušo valsti pasaulē?

2011.gada 10. martā

Lībijas diktatora Kadāfi turēšanās pie varas par katru cenu mazliet atgādina pašmāju politiķu pielipšanu pie varas krēsliem.

Pēc Latvijas ekonomiskā sabrukuma un valsts budžeta izšķērdēšanas (Kalvīša trekno gadu laikā) neviens no toreizējiem politiķiem, kuriem nav svešs tāds jēdziens kā ‘morāle’,  vairs neuzdrīkstētos atrasties pie Latvijas valsts politiskā vadības stūres.

Taču Latvijas varas robotiem morāles likumu nav.

Kā Fēniksi no pelniem šie cilvēki iznirst mediju areālā no jauna, ar Kadāfi cienīgu spītību un varas ambīcijām.

 Ainara Šlesera politiskais tēls medijos jau sen atgādina karnevālu, tiek solīts un apgalvots un piedāvāti imperatīvi kategoriski un vienlaikus savādi risinājumi. Šodienas medijos plaši izskanējusī Šlesera iniciatīva par Latvijas pilsonība piešķiršanu bagātiem troļļiem no ārzemēm no jauna pārsteidz ar savu populismu un loģiska, morāla seguma trūkumu.

Iespējams, ka Latvijas politikai ir vajadzīgi klauni, tāpat kā tas ir Krievijas parlamentā. Taču vai mums šo klaunu nav saradies par daudz?

Vienlaikus uzsācies straujš mediju noriets, jo Latvijas oligarhu rokās ir nonākušas vadošās rīta avīzes un privātie ētera mediji. Būtībā mēs varam pavisam atklāti tagad runāt par preses brīvības ierobežojumiem Latvijā, kas ir pietiekami būtiski, lai par tiem izteiktos skaļi un publiski.

Kvalitatīvu mediju vairs nav.

Tie izzuduši klusi un nemanāmi.

Mediju nišā rēgojas tukšums un informācijas vakuums ir pamanāms pat aklām vērotājam.

Būtu labāk, ja šī traģēdija būtu redzama.

Autore Sandra Veinberga Stambulā, Turcija.

Piemēram, tā kā to pašlaik var novērot Turcijā.

Tur vara fiziski izrēķinās ar žurnālistiem. Ieslogot cietumā un spīdzinot. Aizliegto tēmu ir daudz un, piemēram, jebkurš publisks izteikums pret Kemalu Ataturku tiek pielīdzināts nopietnam likuma pārkāpumam. Laikā no 2008. – 2010. gadam Turcijas varas iestādes bloķēja pieeju Youtube, jo tur varēja apskatīts video sižetu, kas pēc varas domām bija ”noziegums pret Ataturka piemiņu”.

Ja nedrīkst jokot un pasmaidīt par modernās turku valsts dibinātāju, tad valsti nevar uzskatīt par demokrātisku. Erdogans šos cilvēktiesību pārkāpumus noliedz. Taču, piemēram, žurnālistu Nedimu Serneru iesloga cietuma par viņa nesen publicēto grāmatu, kas bija veltīta amerikāņu žurnālista Hrnata Drinka slepkavības apstākļu noskaidrošanai. Pagājušajā nedēļā drošībnieki arestēja Turcijā vairākus žurnālistus, apsūdzot viņus sazvērestības organizēšanā pret Erdogana valdību. Šīs apsūdzības ir absurdas un ”pievilktas aiz matiem”, pret to protestē Starptautiskā žurnālistu federācija un šie aspekti nopietni traucē Turcijas līdzdalībai Eiropas Savienībā.

Latvijā šādu procesu nav, taču mediju brīvība izskatās sarāvusies čokurā.

Publicistika un žurnālistika mirst klusi un gandrīz nemanāmi. Izklaides industrijas akacī.

Maz saturīgas, bezkaislīgas lasāmvielas, ekrānā vīd gandrīz vienīgi konfektes acīm.

Smadzeņu aptaukošanās – neizbēgama.

Atgriežoties pie Latvijas politiskajiem klauniem, jāsecina, ka ar labu no politikas viņi nešķirsies. Izpratnes par civilizētu biznesu un loģisku valsts labklājības augšupeju ”vecajiem politikas bukiem” nav. To pierāda Latvijas pašreizēja politiski – ekonomiskā realitāte.

Esam grāvī joprojām. 

Tāpēc rotācijas laiks ir klāt. Varbūt vienīgā iespēja ir aizņemties politiķus no Igaunijas, kas plāno kļūt par piekto pārtikušo valsti pasaulē?

1,3 miljoniem igauņu tas, iespējams, arī izdosies.

Bez politiskiem klauniem un oligarhu monopolizētiem medijiem.

Sniega gurkstēšana, Kadafī snaiperu imports un mediju ģēnija kārtējā atbraukšana pie mums

2011. gada 21. februāris

Aiz loga šodien -7 grādi, ziema neatkāpjas. Zviedru avīzes aizraujas ar sniega gurkstēšanas izskaidrojumiem zinātniskā līmenī, sniegpārslu formas estētikai nepievēršoties. Auksts, droši, stabili un vienīgais sarūgtinājums – inflācijas celšanās tirgū.
Tikmēr citos platuma grādos Kadafī drošībnieki Benghāzi pilsētā Lībijā ceļ barikādes uz ielām, lai šautu uz mierīgajiem iedzīvotājiem. Valsts austrumu daļa pārvērtusies par kara zonu. Ir ziņas, ka 170 civilie iedzīvotāji jau nogalināti (Human rights watch), taču šie fakti var būt aptuveni, jo valstī nedrīkst strādāt ārzemju žurnālisti. Režīms Lībiju izolējis no ārpasaules, neviens novērotājs nav vēlams.


Ziņas no Tripoles var saņemt, patiecoties telefona sarunām ar tur pazīstamiem cilvēkiem. Tie šodien informē, ka slimnīcās situācija ir katastrofāla, mirstošo pacientu skaits turpina pieaugt un 90% no tiem ir ievainoti pierē vai krūšu zonā. Tas nozīmē, ka šāvēja mērķis bijis nogalināt (nevis baidīt un padzīt, kā to parasti dara demonstrantu šāvēji).
Muamars Kafadi (”revolūcijas tēvs” pie varas kopš 1969. gada) šodien turpina importēt leģionārus, lai izrēķinātos ar savu tautu. AlJazira infromē, ka par katru ārzemju leģionāru Kadafī maksā 30 000 dolāru skaidrā naudā, uz rokas. Tiek šauts uz garāmgājējiem, bērnus ieskaitot. Lībijā notiek cilvēku medības uz ielas, gaišā dienas laikā. Interesanti kad pret šo situāciju sāks protestēt mūsu Valdis Kristovskis?
Internets Lībijā ir izslēgts.
Vērojam tālāk.

Marshall McLuhan: The Medium Is the Message

Tikmēr mums – mediju cilvēkiem par prieku, ir iznācis kārtējais darbs par mediju gurū un gaišreģi, manuprāt, lielāko personību mediju pētniecībā Maršalu Makluenu
(Douglas Coupland, Marshall McLuhan, You know nothing of my work, 216, Atlas & Co).
Maršals Makluens ir iegājis mediju vēsturē kā orākuls, jo jau 1962. gadā prognozēja ”informācijas sabiedrības” piedzimšanu un deklarēja, ka mēs visi saslēgšoties vienotā tīklā un šis apstāklis radikāli pārmainīšot mūsu dzīvi.
Makluena apgalvojums par to, ka vispirms mēs izgudrojam jaunas informācija tehnoloģijas un tad (pateicoties tām) mainās mūsu dzīve, ir izrādījušies viedi vārdi.
”Pasaule pārvērtīsies par vienu lielu datoru, tā centrā būs vienotas elektroniskas smadzenes un ap tām izkārtosimies mēs pārējie, tieši tā kā to iztēlojas bērnu science fiction filmās”, – raksta orākuls pirms 40 gadiem un protams, ka šo savu izteikumu dēļ toreiz galīgi nokaitināja savus kolēģus un universitāšu mediju pētniecības nomenklatūru.
Makluens faktiski nebija mediju pētnieks, viņš bija angļu literatūras profesors no Toronto, taču kļuva plaši pazīstams tieši ar saviem izteikumiem mediju sakarībā.
Viņam pieder jēdzieni ”globālais ciems”, ”medijs ir vēstījums” un pats svarīgākais, ka tieši tagad mēs beidzot esam aizdreifējuši līdz vietai, kuru Toronto profesors paredzēja pirms pusgadsimta.
Mēs tagad dzīvojam tīklā, radām tur sava identitātes, attīstām attiecības, medijs ir kļuvis par mūsu vēstījumu. Tas nozīmē, ka katram medijam ir tik spēcīgs unikalitātes efekts, ka tas pats pārvērš jebkuru informāciju par sev atbilstošu unikālu ziņojumu.
Paradoksāli, ka mēs – tie, kas strādājam presē, radio vai televīzija, joprojām šo efektu ignorējam un turpinām lasīt ausīm un trallināt acīm.
Protams, ka par Makluenu līdz šim ir jau uzrakstītas vairākas biogrāfiskas grāmatas (Philip Marchands, Marshall MacLuhan, The medium and the messenger, 1989, Terrence Kordon, Marshall McLuhan, Escape into understanding, 1997 u.c.).
Aktuālā grāmata ir kārtējais ģeniālā savādnieka biogrāfijas apraksts.
Makluens nav viegli lasāms teksts, viņš lēkā starp jēdzieniem, svaidās ar aforismiem un eksplodē katrā otrajā lappusē. Salīdzinājumi vietām ir absurdi (piemēram, tad kad viņš salīdzina elektrību ar mediju vai komentē kā pa telefonu runā krievi un kā amerikāņi 🙂 !
Viņa straujais domu gājiens izvirza neargumentētas tēzes, reizēm pietrūkst kopsakarību utt. Vārdu sakot ir 100 iemelsu viņu neciest. Tā ir. Daudzi viņu arī neieredzēja un necieš joprojām, jo orākuls raksta un spriež citādi nekā akadēmiskajā vidē pieraksts. Pieņemt ģēniju ir grūti, jo liela personība ienāk un nosaka kā būs tālāk. Iespējams, ka pārējiem tas šķiet ļoti neērti. Gaidīsim kad beidzot kāda izdevniecība sāks tulkot visas Maršala Makluena grāmatas pēc kārtas un varbūt pienāks brīdis, kad arī šo biogrāfisko darbu varēsim izlasīt latviski ar adekvātiem terminu tulkojumiem latviešu valodā.

Eirodziesmas maratons Zviedrijā uzņem ātrumu. Ceturtdaļfināls Linčēpingā

2011.gada 19. februārī

19. februāra Melodifestivalen koncerta stopkadrs

Tikko noslēdzās zviedru Eirodziesmas trešā atlases kārta.

Par galveno līderi, ar izeju uz finālu izvirzījās Ēriks Sāde (Eric Saade).

Tas pats zviedru puiku elks, kurš arī šoreiz neiztika bez skatuves pārsteigumiem. Pērn viņš refrēnu uz skatuves dziedāja zem tekoša ūdens dušā, tagad – stikla kastē, kuras sienas finālā sadauzīja šķembu šķembās.

Eric Saade dziesmas Popular stopkadrs no TV strīminga svt 19 feb 2011

Laikam tāpēc dziedot, vienā rokā Ērikam visu laiku bija ādas cimds. 🙂

Tiktāl par ārišķībām.

Būtībā kopā ar viņu uzvarēja kārtējā Fredrik Kempe dziesma, kas pateicoties Justin Timberlake stila dejai, izmantoja veco un pārbaudīto bērnu refrēna paņēmienu. Jā, arī šoreiz Ērika dziedātais refrēns ”Gribu būt slavens! Gribu būt populārs!” pielips lieliem un maziem. Horeogrāfija bija šovakar vislabākā. Testosterons no skatuves pa taisno plūda pāri zālei uz ekrāniem – tieši virsū publikai. Dinamiskās vīrišķības efektu pastiprināja perfekta kameru kustība un gaismu šovs.

Tikt līdzi Ērikam bija grūti, taču tas izdevās ”ballīšu spēlētājiem” ”The Platones”, kas arī atskaņoja tā paša autora Frederika Kempes dziesmu (pavisam šovakar tika izpildītas četras viņa dziesmas, izvērtās savdabīgs viņa autorvakars).  Derēs gan bērnudārziem gan pansionātiem, gan tiem, kas zina, kas ir Preslijs gan tiem, kas  domā, ka ”tas tāds deju gabals vien ir” jo uzraksts uz skatuves paskaidroja – ”rock`n`roll dance party”. Zilas žaketes (nedaudz par lielu), zilas stjuartes no 60. gadiem, flīģelis, kas sadeg zilās liesmās un refrēns par ”mēnesgaismas karali” uz beigām sāka šķebināt, bet ko gan cilvēks nevar izturēt, lai citiem arī ir prieks.

No fināla Globenā izkrita festivāla organizētāju favorīte Širleja Klampa, kurai kopā ar ”saviem eņģeļiem” nāksies cīnīties par finālu papildus mačā. Par eņģeļiem uzdevās profesionāla koriste un horeogrāfe. Viss bija un muzikāli notika profesionāli, taču mazliet neatbilstoši laikam, pārspīlēti un pārsātināti. Pozējošās amazones, ar superaugstiem papēžiem un savu 200% sievišķību nespēja pierādīt, ka sensuālisms ir sievietes varenākais ierocis.  Neizdevās. Pārāk daudz dekoratīvisma un imperatīvu sāka bērt gružus skatuves enerģētikā.  Kontakts neizdevās. Patiesību var pateikt arī nekliedzot megafonā.

Iespēju startēt tālāk zaudēja Linda Sundblāda, kas dziedāja pirmā. ”Lucky you” izvērtās par labi koordinētu meiču popmūziku, kurā tērpi, horeogrāfija un mūzika veidoja elegantu veselumu,  taču kaut kas atkal bija par daudz, sarkanās sirsniņas ieskaitot. Tālāk cīnīsies Sāra Lumbolta ar savu deju popmūziku, kas savilaik dziedāja A Teens un tagad ar labas horeogrāfijas palīdzību mēģinās tikt līdz valsts šlāgermaču finālam. Dziesmas tēls ir agresīvs, ar militāriem elementiem un milzīgu stikla tenisa (pingponga) galdu pāri skatuves centram, kuru dejotāji izmanto visādā veidā (ieskaitot arī kā slidkalniņu) valšķīgi dziedot piedziedājumu ” Ienaidnieks! Ienaidnieks!”. Fantāzijai patiešām nav robežu!

Lielākais pārsteigums bija Spy Bar diskožokeja Sāras Vargas nokļūšana līdz otrajai kārtai. Viņa dziedāja nevarīgi, zviedriski un faktiski deklamēja, bez personīga attieksmes pret savu recitatīvu. Mēs varam tikai minēt kurš balsoja par viņas derīgajiem padomiem dziesmas teksta izteiksmē – ” ja jums dara pāri nevajag sist pretī”, ” vajag iet projām”, ” pavisam projām!”. Loģika it kā ir, taču, ja godīgi, rodas aizdomas, ka kaut kas nav īsti godīgi. Ja cilvēks labi izskatās, ir glīta kleita, bet dziedāt nevar, tad tomēr vajadzētu labāk doties uz dzejas lasīšanas pasākumiem.

Zviedru žūrija šogad ir daudz lemtspējīgāka nekā publikas balsojums. Izskatās, ka tiek formēts fināla koncerts (saglabājot žanru un izpildījuma dažādību) un, acīmredzot, ir jau zināms kurš brauks uz Diseldorfu. Mēs noskatāmies tikai šovu galerijām.

Žūrijas balsojums netiek publiskots, tas uzreiz ir sapludināts ar skatītāju balsojumu un  ”mazās skudras” 🙂 pie telefoniem var tikai minēt, kas notiek Zviedrijas Televīzijas Eiro dziesmas ģenerāļa Bjorkmana apspriežu telpā brīdi, kad tautai jāpaziņo kārtējais uzvarētājs. Iespējams, ka ar šo jau esam visu uzminējuši.

Eirovīzijas dziesmu festivālā, tieši tāpat kā olimpiskajās spēlēs, pats svarīgākais ir – piedalīties.

Gaidīsim ka notiks tālāk. Vēl trīs mači un fināls martā.

Mūzikas maratons Zviedrijā ir uzņēmis ātrumu.