Pieņēmums, ka politika ir un drīkst būt netīra nodarbošanās ir tas pats kas pārliecība, ka naudu var nopelnīt tikai zogot. Tā kā to lamājoties (braucot ar muti kā ar mēslu vāģiem) tikko demonstrēja mūsu reptiļu līmeņa oligarhi savās nesen publicētājās “sarunās”. Zaglim vienmēr liekas, ka zog visi, tikai viņš viens pats iekrīt un tas nav godīgi. Blēdim šķiet, ka citi arī blēdas un melis redz pasauli piekrāmētu ar meliem pilnu no augšas līdz apakšai. Tās nozīmē, ka klibai vārnai visa pasaule pārvietosies uz priekšu tikai un vienīgi klibojot un savu nelaimi tā visiem spēkiem centīsies pielīmēt arī pārējiem. Tā ir vieglāk un ērtāk. Pasaules piemērošana saviem trūkumiem ļauj justies labākiem.
Padomju Savienība masveidā producēja mītu par to, ka nelietība un negodīgums ir tieši tik pat plaši un normāli izplatītas parādības kā regulārie nokrišķi Jāņu naktī. Putins ir klasisks šīs ideoloģijas izpaudums (līdzīgi pašmāju ķirzakcilvēkiem, kas atkal iekortelējušies pašvaldību vadībā) un viņa aktuālā Sīrijas politika no jauna to apliecina.
Ja esi ko savārījis, tad tēlo apkātnei sevi kā ticīgu cilvēku. Tā kā to dara, piemēram, mūsu pašu Šlesers, Ameriks vai Ušakovs. Ticīgie mēdz būt naivi lētticīgi un pieņems pat blēžu blēžus. Kur nu vēl dievnamu būvēšana. Šāds projekts kārtīgam blēdim ir labāks PR par jebkuru bērnu rotaļlaukumu armijas stadiona vietā. Putins arī sāk piekopt šo taktiku sabombardētās sīriešu sabiedrības priekšā. Pārāk daudz tur sastrādādāts asiņaina posta, lai cilvēku acīs izskatītos pēc glābēja. Krievijas vadoņiem ir pieņemts izskatīties pēc glābējiem un lūk – arī Putins ķeras pie lūgšanu vietām. Musulmāņu dievnamiem. Dāvinot tos valstij, kuru iedzīvotājus regulāri bombardē tie paši Putina stūrētie krievu bumbvedēji.
Pagājušajā nedēļā Putins uzrūca amerikāņiem, turpinot Sīrijas bombardēšanu. Krievi met bumbas galvenokārt sīriešu opozīcijas pozīcijās un tas nozīmē, ka Krievijas līdzdalība Sīrijas karā ir vairāk savas ietekmes nostiprināšana, izmantojot Asadu kā marioneti, nevis centieni apkarot ”islāma valsts” kaujiniekus. Neraugoties uz Alepo krišanu, tieši opozīcija ir tā, kas Krieviju un Asadu kaitina visvairāk. Taču “uz ārpusi” tiek spēlēts Sīrijas tautas glābēja loma, lai gan konkrētas un tālredzīgas stratēģijas Putinam šajā virzienā joprojām nav. Starp citu, situācija ļoti atgādina Kaukāza krīzi, jo arī tur krieviem nebija ilglaicīgas stratēģijas, kas ārpasaulei viņu nostādītu tik ierastajā “pasaules glābēju” statusā. Nupat sāk iezīmēties lūzums Putina Sīrijas politikā, jo vadonis ir jau pavēstījis, ka pamazām aizvākšot savus kaujiniekus un ar šo tiek tēlots cēls žests – “mēs atdodam valsti pašu sīriešu rokās”. Lai savu “labo krievu sirdi” vēl košāk izkrāsotu ar propagandas palīdzību, Krievija iecerējusi uzsākt mošeju būvniecību sapostītajā teritorijā. Ramzana Kadīrova tēva Ahmada Kadirova “uzņēmums” nupat ķēries klāt pie Umaiada mošejas būvniecības Alepo. To sagrāva islāmisti un pirms kara šo celtni UNESCO iekļāva pasaules vērtīgākā kultūras mantojuma sarakstā. Pēc gada augustā mošeja jau vēršot durvis. Kadirovs te varēs spēlēt mūsu Šleseru un izlikties pasaules priekšā dievticīgs un devīgs. Čečeni ķērušies klāt arī pie Homsas mošejas atjaunošanas.
Nesnauž arī Gazprom Neft, uzsakot Kurdistānas uzrakņāšanu un Rosņeft, iegādājoties 30% no Ēģiptes dabas gāzes zonas Zohr. Vēl četras krievu kompānijas jau mīņājas pie Sīrijas naftas iegulām, cerot, ka mošeju projekti šo merkantilismu atstās ēnā.
Masu slepkavu investīcijas kulta celtnēs kā savu noziegumu indulgencēs ir ļoti sensitīva tēma. Ļoti.