Kultūrelites aklā seja jeb is it literary or commercial?

Spriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo praktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku nedz naudu.

Ja PSRS laikā cenzūra nelaida pie teikšanas brīvdomātājus, tad tagad uz skatuves kāpj ikviens kas prot maut, dziedāt kā gailis vai domā, ka spēlē teātri. Nebija labi ļaunuma impērijā, nav labi arī šodien.

Kas noticis ar mākslu un kāpēc tā neļaujas pieradināties arī tad, kad robežas ir vaļā un katrs var teikt ko domā?

Jūs teiksiet – ir vajadzīgs kultūras klimats. Vide, kas labvēlīga unikāliem gara ražojumiem. Protams.Taču “klimats” nenozīmē siltumnīcu. To piedāvā modernais laiks arī Latvijai, taču pērļu kā nav tā nav.

Esot vajadzīgi eksperti, kas spēj atrast un saskatīt šīs vērtības, tā nozvejot. Tās pašas, kuras dzimst šodien un ieradīsies pie mums rīt. Ja valstij būšot pietiekošs skaits augstas kvalitātes mākslas ekspertu, tad talantīgie atradīšoties tepat līdzās.

Pagaidām es šādus ekspertus neredzu. Viņu nav. Vajadzētu sākt tos gatavot. Steidzīgi, kāmēr visi mūsu mākslas baudītāji nav nomainījuši Dzntaru koncertzāli ar Dalarnas vai Vīnes skatuvēm.

Kultūras publiskums pie mums mazliet atgādina balagānu, kurā kultūrelites skribenti un korespondenti izveido savu – tikai viņiem vien saprotamu “vērtību skalu”, lai godalgotu “spēlmaņus”, filmētājus, muzikantus vai literātus. Jo pompozāka izskatās balvu pasniegšanas atrakciju, jo apjomīgāka veidojas ilūzija par to, ka māksla pie mums notiek gan…

Diskusijas par komerciālismu kā mākslas slepkavu ir bijušas aktuālas jau sen, sākot no Frankfurtes skolas un beidzot ar Burdjē.

Iebrienot naudas pelnīšanas purvā, mākslinieks, protams, pārdod Dvēseli pūlim un cenšas izpatikt pircējam. Viņš ražo produktu pārdošanai, nevis substanci gara gaismai.

Cilvēki, kas rosās kultūras lauciņā un mēģina mums ko pārdot, nav mākslinieki. Viņi ir komerciāli apdāvināti produktu ražotāji visplašākajam patēriņam. Iesējumā vai no skatuves.

Daniels tikko te Stokhomā uzrakstījis par grāmatām un aģentiem. Par to, ka aģenti atsakās nodalīt literatūru no komerciālajiem tekstiem. Pēc viņa domām komerciālums grāmatu izdošanā pašlaik sit augstāko vilni, jo literārs darbs izdevējiem vairs nav vajadzīgs. Ir vajadzīgs tikai salds un pieprasīts produkts tirgum. Speķa rausis nogurušajam, kas nespēj daudz izlasīt un pārāk smagi iedziļināties. Literatūras lauku pārņem detektīvromāni, pasakas pieaugušām meitenēm un … parastās grāmatas = tulkotā literatūra.

Kas īsti ir literatūra un vai šādu elitistisku produktu kāds šodien Latvijā ir gatavs iegādāties? Ja pat zviedriem ar saviem pārdesmit miljoniem nav pārliecības, ka literatūras mākslai ir jēga pastāvēt, ja surogātliteratūra gūt tik lieliskus eksporta panākumus un var nosegt autentiskās rakstu mākslas ainavu. Bodlērs uzskatīja, ka ikviens mākslas darba komerciāls panākums ir kauns un negods tā radītājam un autoram. Šodien mēs no mākslas pieprasām tieši pretējo – naudu. Daudz naudas.

Vējrādis ir sašķiebies un virkne autoru zvērīgā nopietnībā pat sāk apgalvot, ka latviešu valodā neko profesionālu lielajā mākslā nav iespējams radīt, jo latviskais “tirgus esot par mazu”. Tātad – mazām nācijām īstas mākslas nav un nevar būt? Nabaga flāmu glezniecība…

Pašmāju kultūrelite saskata panākumus tikai “uzvarās ārzemju festivālos” un pašmāju mārketinga akrobātikas zvaigznājā, kas strādā ar “tukšas mucas” paņēmienu un pagaidām viņiem “tur” viss izdodas. Eksperti tikai māj ar galvu un ēd raušus ar dillēm baltvīna pavadījumā.

Vai beidzot nebūtu jāsāk nopietni runāt par dziesmu svētku koncepta eroziju un par to, ka deju svētku atgādina Ziemeļkorejas vai PSRS masu pasākumus? Šie formāti ir gauži novecojuši, pārāk slikti atbilst latviešu dejas būtībai un anulē greznos tautas tērpus līdz armijas karodziņu līmenim.

No protesta formas (šo svētku izpildījumā) nāktos steidzīgi pāriet pie jauna, produktīvā latviešu unikālā mākslas žanra, kuram strauji nepieciešama moderna arēna Zaķu salā ar nosaukumu: “Latviešu dziesmu un deju svētku arēna”.  Ir vajadzīga gigantiska, unikāla, neatkārtojama skatuve, kurā deju un dziesmu svētki tiek apvienoti un jaunā vide veido jaunus šo lielisko svētku izpaudumus. Sovjetistu odu mežs Mežparkā lai paliek pagātnei, kopā ar visu “tautsaimniecības sasnieguma izstādes” anturāžu.

Laiks klauvē. Tas ir jau klāt, taču ekrānā rēgojas kultūrelites aklā seja.

Neko neredzošā seja.

 

Advertisements

12 thoughts on “Kultūrelites aklā seja jeb is it literary or commercial?

  1. Šerpi. Bet visos laikos ir bijusi komerciāli veiksmīga māksla un māksla, kuru laikabiedri nesaprot un nenovērtē. Mocarta kompozīcijas nenogūla bibliotēku arhīvos, viņam tās pasūtīja un spēlēja, līdzko bija gatavas. Un bija mākslinieki, kuru gleznas šobrīd izsolēs pērk par miljoniem, bet dzīves laikā tās pārdot nebija iespējams. Piekrist pieminētajai Bodlēra domai, ka māksla ir tikai tas, ko nevar pārdot, būtu stipri pārsteidzīgi. Un nežēlīgi gan pret māksliniekiem, kuriem no kaut kā tomēr jādzīvo, gan pret to sabiedrības daļu, kura bez grūtībām spēj atšķirt mākslu no “mākslas”.

    Par Dziesmu svētkiem piekrītu. Esošajā formātā svētki ir tikai tiem, kas tajos piedalās – koristiem, dejotājiem, mūziķiem. Pārējie ir svētku dalībnieki tikai īsu brīdi pašās beigās – nodziedot tradicionālos “Pūt, vējiņi”, bet pārējā laikā – skatītāji, patērētāji. Kā jau koncertā – biļeti esi nopircis, sēdi un skaties! Manuprāt, svētki un koncerts tomēr ir dažādas lietas.

  2. Oh … ja SANDRA redzētu topošo LATVIJAS simtgadei deju svētku uzvedumu , ko sacepuši divi JĀŅI, …… NE TĀDS VIEN TEKSTS BŪTU JĀLASA. Pilnīga sovjetu maniere !!! Bet nauda jau nesmird ….

  3. Manuprāt, problēma ir arī pienācīgas diskusijas neesamība. Par tiem dziesmu svētkiem – piekrītu, ka tiem piemīt zināma sovjetisma aura. To noteikti ir iespējams mainīt, taču problēmas vispirms ir jāidentificē, jāizdiskutē, “jāizventilē”. Ja izliekas, ka nekādu problēmu nav un ģībstoši bērni ir tikai sīks blakusefekts, nevis trauksmes zvans, tad nekur īpaši tālu no PSRS masu pasākuma patiešām nevar tikt.

    Cits piemērs ir “Ugunsgrēks” – es tā arī nekad nebeidzu brīnīties par masveida apsēstību ar šo seriālu. “Speķa rausis nogurušajam” laikam arī šajā gadījumā ir piemērots apzīmējums. Viena lieta ir, ka šādam produktam ir zināms pieprasījums; cita ir pacelt “Zentiņu” gandrīz vai nacionālā simbola līmenī. Redzēju žurnāla speciālizlaidumu, kas bija veltīts seriāla noslēgumam. Vai tiešām nav iespējama atklāta diskusija par to, kāpēc un vai vispār kaut kas tāds Latvijas televīzijā ir vajadzīgs un vai tiešām viss ir jānonivelē līdz pieprasījuma līmenim – citējot Juri Cālīti, jau iepriekš paredzot, “ka pilsonis būs idiots, kurš derīgs tikai tam, lai iegādātos kaut kādus produktus.”

  4. Bet vai dejotāji paši vēlas to “jauno formātu”? Man tiešām nav ne jausmas.
    Par literatūru, arī lasu pārsvarā tulkoto… Vienīgi pēdējo gadu laikā Tumana “Varonība Senajā Grieķijā”, jā, to izlasīju un šķiet ka tuvākajā laikā pārlasīšu ar patiesu interesi. Kas vēl, Lejiņa Tālavas triloģija, bet tajā traucēja šodienas “ezotēriskās fantazie” piedeva, Miglas “Kuršu vikingi”, nu jā, vairāk pat īpaši neatceros.

      • Hm, gan esmu ievērojis nedaudz savādāku pazīmi, ka “priekšā sabīdīta” fantazie (starp citu, arī latviešu rakstnieču), tad “sieviešu”, trilleri, ezotērika, un – filozofija pašā dziļumā. Bet bezjēdzīgi pārmest nelielam grāmatu veikaliņam, kur varbūt tā tik knapi savelk galus kopā, piemēram Vecrīgā lielajā Jāņa Rozes ļoti smuki sašķiroti plaukti ar oriģinālliteratūru, un tulkoto. Bet visur tas nav iespējams, un lai oriģinālliteratūra būtu priekšā arī “bodītē” – tā jāpērk. Bet lai pirktu, jābūt darbiem. Jā, tad nonākam pie raksta tēmas – un kā “lasītājam vulgaris”, kādi nebūt eksperti nav nozīmīgi. Piemēram, par Makkalovas Romas sēriju neko nebiju dzirdējis, bet kad pirms daudziem gadiem grāmatnīcā pamanīju “Cēzara sievietes”, pēc īsas pāršķirstīšanas uzreiz nopirku, tāpat Tumana darbu – neviens “eksperts” tos neieteica. Vismaz – apzināti neatceros. 🙂
        Labi, bet par deju, dziesmu svētkiem – ja dejotājus, koristus pašus esošais formāts apmierina – tad īsti nesaprotu kāpēc jāmaina. Svētki pašiem dalībniekiem? Bet kāpēc ne? Galu galā, runa par desmitiem tūkstošu cilvēku – ja viņiem labi, apmierināti, u.t.t., tad kas slikts ja sarīko sev svētkus ar valsts finansiālu atbalstu? Valsts jau tik un tā izklakarēs “ietaupītos līdzekļus”, ja dziesmu svētkus nefinansēs.
        Formāts jāmaina tāpēc ka “malā sēdētājus” (kā, piemēram, dzimmiju) īpaši neinteresē? Bet kāpēc? Ja dalībniekiem (atkārtoju – daudziem tūkstošiem) labi, cilvēki apmierināti – tad kāda nozīme, vai tāds “dzimmijs” sekojis norisēm līdzi vai “laidis gar ausīm”?
        Labi, “padomju formāts” – bet vai varam būt droši, ka cenšoties mainīt, nesanāks tā ka izčibēs vispār? Vai tad nezinām kā tas ir, kad “gribējām kā labāk”…
        Dalībniekiem gala vārds.

  5. “…lai skatītājiem arī ir ko darīt” – atceros Lenarda Meri teikto, ka viņa sapnis ir redzēt Dziesmu svētkos tikai dalībniekus un tikai tautas tērpos:)
    Iegādāties katram tautas tērpu ir tehniski vienkārši, bet tas tomēr ir otršķirīgs jautājums. Kā nojaukt barjeru starp tiem, kas uzstājas, un tiem, kuri skatās,- lai visi būtu svētku dalībnieki – šaubos vai jau plānojumā ieliktais (estrāde vs skatītāju rindas) vispār ir laužams. Bet iet un kā cienīgtēvam apsēsties un noskatīties ‘svētku koncertu’ arī negribas…

    • Man dziesmu svētki ir ļoti svarīgs notikums, tieši tāpat kā Līgo svētki. Diemžēl nedz vieni nedz otri vairs Latvijā nefunkcionē tā kā varētu to vēlēties. Viss pārvērties koncertos. Tauta pasīvi blenž. Taču ir vajadzīgi tautas svētki, bez dirigentu un deju veidotāju ambīciju apmierināšanas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s