Kultūrelites aklā seja jeb is it literary or commercial?

Spriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo praktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku nedz naudu.

Ja PSRS laikā cenzūra nelaida pie teikšanas brīvdomātājus, tad tagad uz skatuves kāpj ikviens kas prot maut, dziedāt kā gailis vai domā, ka spēlē teātri. Nebija labi ļaunuma impērijā, nav labi arī šodien.

Kas noticis ar mākslu un kāpēc tā neļaujas pieradināties arī tad, kad robežas ir vaļā un katrs var teikt ko domā?

Jūs teiksiet – ir vajadzīgs kultūras klimats. Vide, kas labvēlīga unikāliem gara ražojumiem. Protams.Taču “klimats” nenozīmē siltumnīcu. To piedāvā modernais laiks arī Latvijai, taču pērļu kā nav tā nav.

Esot vajadzīgi eksperti, kas spēj atrast un saskatīt šīs vērtības, tā nozvejot. Tās pašas, kuras dzimst šodien un ieradīsies pie mums rīt. Ja valstij būšot pietiekošs skaits augstas kvalitātes mākslas ekspertu, tad talantīgie atradīšoties tepat līdzās.

Pagaidām es šādus ekspertus neredzu. Viņu nav. Vajadzētu sākt tos gatavot. Steidzīgi, kāmēr visi mūsu mākslas baudītāji nav nomainījuši Dzntaru koncertzāli ar Dalarnas vai Vīnes skatuvēm.

Kultūras publiskums pie mums mazliet atgādina balagānu, kurā kultūrelites skribenti un korespondenti izveido savu – tikai viņiem vien saprotamu “vērtību skalu”, lai godalgotu “spēlmaņus”, filmētājus, muzikantus vai literātus. Jo pompozāka izskatās balvu pasniegšanas atrakciju, jo apjomīgāka veidojas ilūzija par to, ka māksla pie mums notiek gan…

Diskusijas par komerciālismu kā mākslas slepkavu ir bijušas aktuālas jau sen, sākot no Frankfurtes skolas un beidzot ar Burdjē.

Iebrienot naudas pelnīšanas purvā, mākslinieks, protams, pārdod Dvēseli pūlim un cenšas izpatikt pircējam. Viņš ražo produktu pārdošanai, nevis substanci gara gaismai.

Cilvēki, kas rosās kultūras lauciņā un mēģina mums ko pārdot, nav mākslinieki. Viņi ir komerciāli apdāvināti produktu ražotāji visplašākajam patēriņam. Iesējumā vai no skatuves.

Daniels tikko te Stokhomā uzrakstījis par grāmatām un aģentiem. Par to, ka aģenti atsakās nodalīt literatūru no komerciālajiem tekstiem. Pēc viņa domām komerciālums grāmatu izdošanā pašlaik sit augstāko vilni, jo literārs darbs izdevējiem vairs nav vajadzīgs. Ir vajadzīgs tikai salds un pieprasīts produkts tirgum. Speķa rausis nogurušajam, kas nespēj daudz izlasīt un pārāk smagi iedziļināties. Literatūras lauku pārņem detektīvromāni, pasakas pieaugušām meitenēm un … parastās grāmatas = tulkotā literatūra.

Kas īsti ir literatūra un vai šādu elitistisku produktu kāds šodien Latvijā ir gatavs iegādāties? Ja pat zviedriem ar saviem pārdesmit miljoniem nav pārliecības, ka literatūras mākslai ir jēga pastāvēt, ja surogātliteratūra gūt tik lieliskus eksporta panākumus un var nosegt autentiskās rakstu mākslas ainavu. Bodlērs uzskatīja, ka ikviens mākslas darba komerciāls panākums ir kauns un negods tā radītājam un autoram. Šodien mēs no mākslas pieprasām tieši pretējo – naudu. Daudz naudas.

Vējrādis ir sašķiebies un virkne autoru zvērīgā nopietnībā pat sāk apgalvot, ka latviešu valodā neko profesionālu lielajā mākslā nav iespējams radīt, jo latviskais “tirgus esot par mazu”. Tātad – mazām nācijām īstas mākslas nav un nevar būt? Nabaga flāmu glezniecība…

Pašmāju kultūrelite saskata panākumus tikai “uzvarās ārzemju festivālos” un pašmāju mārketinga akrobātikas zvaigznājā, kas strādā ar “tukšas mucas” paņēmienu un pagaidām viņiem “tur” viss izdodas. Eksperti tikai māj ar galvu un ēd raušus ar dillēm baltvīna pavadījumā.

Vai beidzot nebūtu jāsāk nopietni runāt par dziesmu svētku koncepta eroziju un par to, ka deju svētku atgādina Ziemeļkorejas vai PSRS masu pasākumus? Šie formāti ir gauži novecojuši, pārāk slikti atbilst latviešu dejas būtībai un anulē greznos tautas tērpus līdz armijas karodziņu līmenim.

No protesta formas (šo svētku izpildījumā) nāktos steidzīgi pāriet pie jauna, produktīvā latviešu unikālā mākslas žanra, kuram strauji nepieciešama moderna arēna Zaķu salā ar nosaukumu: “Latviešu dziesmu un deju svētku arēna”.  Ir vajadzīga gigantiska, unikāla, neatkārtojama skatuve, kurā deju un dziesmu svētki tiek apvienoti un jaunā vide veido jaunus šo lielisko svētku izpaudumus. Sovjetistu odu mežs Mežparkā lai paliek pagātnei, kopā ar visu “tautsaimniecības sasnieguma izstādes” anturāžu.

Laiks klauvē. Tas ir jau klāt, taču ekrānā rēgojas kultūrelites aklā seja.

Neko neredzošā seja.