Tag Archives: Sīrijas karš

Dievnamu būvēšana kā blēžu indulgence arī Sīrijā

Posted on by
Atbildēt

Pieņēmums, ka politika ir un drīkst būt netīra nodarbošanās ir tas pats kas pārliecība, ka naudu var nopelnīt tikai zogot. Tā kā to lamājoties (braucot ar muti kā ar mēslu vāģiem) tikko demonstrēja mūsu reptiļu līmeņa oligarhi savās nesen publicētājās “sarunās”. Zaglim vienmēr liekas, ka zog visi, tikai viņš viens pats iekrīt un tas nav godīgi. Blēdim šķiet, ka citi arī blēdas un melis redz pasauli piekrāmētu ar meliem pilnu no augšas līdz apakšai. Tās nozīmē, ka klibai vārnai visa pasaule pārvietosies uz priekšu tikai un vienīgi klibojot un savu nelaimi tā visiem spēkiem centīsies pielīmēt arī pārējiem. Tā ir vieglāk un ērtāk. Pasaules piemērošana saviem trūkumiem ļauj justies labākiem. 

Padomju Savienība masveidā producēja mītu par to, ka nelietība un negodīgums ir tieši tik pat plaši un normāli izplatītas parādības kā regulārie nokrišķi Jāņu naktī. Putins ir  klasisks šīs ideoloģijas izpaudums (līdzīgi pašmāju ķirzakcilvēkiem, kas atkal iekortelējušies pašvaldību vadībā) un viņa aktuālā Sīrijas politika no jauna to apliecina.

Ja esi ko savārījis, tad tēlo apkātnei sevi kā ticīgu cilvēku. Tā kā to dara, piemēram, mūsu pašu Šlesers, Ameriks vai Ušakovs. Ticīgie mēdz būt naivi lētticīgi un pieņems pat blēžu blēžus. Kur nu vēl dievnamu būvēšana. Šāds projekts kārtīgam blēdim ir labāks PR par jebkuru bērnu rotaļlaukumu armijas stadiona vietā. Putins arī sāk piekopt šo taktiku sabombardētās sīriešu sabiedrības priekšā. Pārāk daudz tur sastrādādāts asiņaina posta, lai cilvēku acīs izskatītos pēc glābēja. Krievijas vadoņiem ir pieņemts izskatīties pēc glābējiem un lūk – arī Putins ķeras pie lūgšanu vietām. Musulmāņu dievnamiem. Dāvinot tos valstij, kuru iedzīvotājus regulāri bombardē tie paši  Putina stūrētie krievu bumbvedēji.

Pagājušajā nedēļā Putins uzrūca amerikāņiem, turpinot Sīrijas bombardēšanu. Krievi met bumbas galvenokārt sīriešu opozīcijas pozīcijās un tas nozīmē, ka Krievijas līdzdalība Sīrijas karā ir vairāk savas ietekmes nostiprināšana, izmantojot Asadu kā marioneti, nevis centieni apkarot ”islāma valsts” kaujiniekus. Neraugoties uz Alepo krišanu, tieši opozīcija ir tā, kas Krieviju un Asadu kaitina visvairāk. Taču “uz ārpusi” tiek spēlēts Sīrijas tautas glābēja loma, lai gan konkrētas un tālredzīgas stratēģijas Putinam šajā virzienā joprojām nav. Starp citu, situācija ļoti atgādina Kaukāza krīzi, jo arī tur krieviem nebija ilglaicīgas stratēģijas, kas ārpasaulei viņu nostādītu tik ierastajā “pasaules glābēju” statusā. Nupat sāk iezīmēties lūzums Putina Sīrijas politikā, jo vadonis ir jau pavēstījis, ka pamazām aizvākšot savus kaujiniekus un ar šo tiek tēlots cēls žests – “mēs atdodam valsti pašu sīriešu rokās”. Lai savu “labo krievu sirdi” vēl košāk izkrāsotu ar propagandas palīdzību, Krievija iecerējusi  uzsākt mošeju būvniecību sapostītajā teritorijā. Ramzana Kadīrova tēva Ahmada Kadirova “uzņēmums” nupat ķēries klāt pie Umaiada mošejas būvniecības Alepo. To sagrāva islāmisti un pirms kara šo celtni UNESCO iekļāva pasaules vērtīgākā kultūras mantojuma sarakstā. Pēc gada augustā mošeja jau vēršot durvis. Kadirovs te varēs spēlēt mūsu Šleseru un izlikties pasaules priekšā dievticīgs un devīgs. Čečeni ķērušies klāt arī pie Homsas mošejas atjaunošanas.

Nesnauž arī Gazprom Neft, uzsakot Kurdistānas uzrakņāšanu un Rosņeft, iegādājoties 30% no Ēģiptes dabas gāzes zonas Zohr. Vēl četras krievu kompānijas jau mīņājas pie Sīrijas naftas iegulām, cerot, ka mošeju projekti šo merkantilismu atstās ēnā.

Masu slepkavu investīcijas kulta celtnēs kā savu noziegumu indulgencēs ir ļoti sensitīva tēma. Ļoti.

32 Latvijas, kas staigā pa pasauli un meklē sev mājas. Bankas, Eiropa un bēgļu krīze

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet

kale-francija-begli

Kalē, Francija. 22.oktobris, 2016, Foto: EPA/ScanPix/LETA , TVnet

2015.gada laikā 70 000 ārzemnieku bērnu ieradās un pieprasīja politisko patvērumu Zviedrijā. Puse no viņiem atbrauca vieni, bez vecākiem. Nepilngadīgajiem nemēdz atteikt patvērumu. Arī tad, ja nav skaidrs vai šie cilvēki ir vai nav pilngadīgi un vai visas migrantu daudzbērnu ģimeņu atvases patiešām ieradušās savu vecāku pavadībā. Šie pusaudži un bērni ir tikai viena no dramatiskās aizvadīto divu gadu migrantu plūsmas izpausmēm, kas paguvusi nopietni sašūpot attīstītāko rietumvalstu publisko diskusiju telpu.

Visi, ieskaitot zviedrus, steigšus pieņēma jaunus likumus, kas būtiski ierobežo ieceļotāju iespējas apmesties uz pastāvīgu dzīvi izredzētajās valstīs. Arī Brexit balsojums lielā mērā sakņojās tajā pašā vēlmē – aizcirst deguna priekšā durvis «Eiropas Savienības valstu migrantiem» un visiem pārējiem, kas joprojām cer uz savas labklājības standarta uzlabošanu, iekārtojoties bagātajās rietumvalstīs uz dzīvi.

Veidojas absurda situācija: bēgļi no Sīrijas mēģina izdzīvot bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, bet ekonomiskie migranti tikmēr veikli forsē un ieņem bēgļiem paredzētās miera zonas labklājības valstīs. Pa vidu šim haosam islāmistu fundamentālisti producē grautiņus un pašnāvnieku spridzināšanas abās pusēs frontes līnijai. Neraugoties uz šo notikumu dinamiku, ap 65 miljoniem cilvēku visā pasaulē pašlaik pamet savas mājas un dodas bēgļu gaitās (SvD, 22.12.2016.). Tas nav maz. Tās ir «32 Latvijas», kas staigā pa pasauli (ar visu savu mantību ceļa somā), meklē sev mājas un naudu.

«Kloķu» piegriešana neko nedos

Atvērtās Eiropas robežas atļauj meklēt laimi citās zemēs, kur maksā labāk, vairāk un dzīvot ir ērtāk. Tas ir normāli, saprotami, jo valstis ir «priekš cilvēkiem» (demokrātijās), nevis «cilvēki priekš valstīm» (diktatūrās). Naivi iedomāties, ka iespējams nokaunināt ekonomiskos emigrantus par to, ka viņi vēlas būt pārtikuši svešumā. Bērnišķīgi cerēt, ka dzimtenes ilgas sauks viņus atpakaļ uz Cēsīm, Rūjienu vai Liepāju deklaratīvu aicinājumu veidā. Viņi tur paliks tikmēr, kamēr dzimtenē būs labāk. Tieši šis pēdējais apstāklis ir ļoti būtisks – panākt, lai valstīs, kas «ražo ekonomiskos migrantus», celtos algas un dzīves līmenis, kas reducētu cilvēku vēlēšanos meklēt laimi un pārticību citur. Šim mērķim veltīti vairāki ANO projekti, taču pagaidām tie nefunkcionē. Tāpēc cilvēki turpina bēgt no trūcīgajām valstīm uz pārtikušajām.

Ja durvis būs vaļā, tad izsalkušie nāks. Ja durvis aizvērsim, viņi turpinās klaudzināt, jo «bads» (viņu pusē) turpināsies. Nacionālistu partiju idejas par jauna Eiropas mūra būvēšanu, lai paglābtos no migrantiem un spridzinātājiem, nav produktīvs priekšlikums. Pēdējo gadu agresīvās retorikas pieaugums debatēs par bēgļiem un migrantiem rada bažas par mūsu sabiedrības cinisma kāpinājumu. Cilvēki, kas bēg no mājām kara vai trūkuma dēļ, tiek traktēti kā ekonomisks apgrūtinājums un posts, lai gan šīs debates vairāk atspoguļo mūsu publiskās domas humānisma eroziju un empātijas trūkumu. Bēgļu un migrantu problēma nav atrisināma ar durvju aizslēgšanu vai aicinājumu fiziski izrēķināties ar tiem, kas ierodas pie mums bez ielūguma. Vēl nožēlojamāka ir vadošu Latvijas politiķu sajūsma par to, ka Latvijas iedzīvotāju bēgļu pabalsti (lasi – labklājības standarts) ir tik zemi, ka pie mums neviens bēglis nepaliks. Paši aizbēgs. Aizmirstot, ka mūsu pašu iedzīvotāji arī bēg projām no Latvijas tieši to pašu iemeslu dēļ.

Nākotnes izredzes un banku lāsts

Šķiet, ka pats svarīgākais ir mūsu iedzīvotāju nākotnes izredžu apzināšanās. Pagaidām tādu nav. Lai cilvēki justos līdzsvarā, viņiem ir jāredz un konkrēti jāsaprot, kā dzīve Latvijā izskatīsies pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Kamēr šāda pamatota projekta nav, iedzīvotāji ir stresā un neuzticas valstij, kurā ir piedzimuši. Pēc ekonomiskās krīzes sabiedrības stress turpina eksistēt. Islandiešu pētniece Arna Vardardotira ir pierādījusi, ka pēc valsts banku bankrota stresā Islandē bija ne tikai noguldītāji un valdība, bet pat bērni dzemdību namos dzima ar mazāku svaru nekā parasti. Avantūrisms politikā un finanšu krīze var novest pat pie jaundzimušo stresa, kas ir traģisks un simbolisks depresijas rādītājs visās nozīmēs. Tas liek saprast, ka pēc Parex bankas «izglābšanas» (ar valsts bankrota līdzekļiem) Latvija nekad vairs nebūs tā pati vecā dziesmotās revolūcijas zeme, kuru mums piešķīra pārmaiņu laiks. Mēs vairs nevaram rēķināties ar caurmēra nacionālo pieaugumu, pat Lielbritānijā un ASV kopprodukta pieaugums pašlaik ir daudz zemāks nekā pirmskrīzes līknēs.

Ja Zviedrijā nebūtu bijušas divas finanšu krīzes (90. gadi un 2008. gads), tad katrs zviedrs šodien gadā pelnītu par 10 000 eiro vairāk. Lai iedarbinātu ekonomikas motorus, centrālās bankas turpina nodarboties ar monetāriem eksperimentiem un manipulācijām, kas nereti atgādina cirka trikus. Ja pirms 10 gadiem kāds būtu mēģinājis šodienas finanšu procesus iesniegt kā projektu Nobela prēmijai ekonomikā, tad būtu saņēmis norīkojumu pie psihiatra. Tieši tāpēc ir muļķīgi paļauties uz tirgus ekonomiku autopilotā un cerēt, ka ekonomika iedarbosies pati arī Latvijā. Pat naivam vērotājam jau 2008. gadā bija skaidrs, ka problēmas saknē bija banku sektora kļūdas. Jā, bankas ir svarīgas un politiskā vara tās metās glābt, nepadomājot ko tas mums visiem kopā maksās. Latvijas un arī Eiropas vadītāji izrakstīja čeku, un centrālās bankas samaksāja jebkādas summas, kas tika pieprasītas. Ko šīs bankas «tādu» mums ir palīdzējušas, ka politiskā vadība ir gatava tās glābt jebkurā brīdī par jebkādu summu? Nevienam privātam, peļņas uzņēmumam valsts šādi nepalīdz. Nevienam nav šādu privilēģiju. Kāpēc bankām šādas privilēģijas piešķir? Tāpēc, ka tām pieder vissvarīgākā ekonomikas izejviela – nauda. Sākumā politiskā «naudas lutināšana» deva labus rezultātus, bet pēdējos gados sistēma vairs nedarbojas. Vissliktākais, ka mūsu politiskā sistēma ir kļuvusi tik ļoti atkarīga no finanšu pasaules, ka vairs to nespēj kontrolēt. Tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir bez stabiliem pieturas punktiem un tiek pieņemts, ka bankas būs godīgas un rīkosies atbildīgi, lai gan līdzšinējā pieredze šo pieņēmumu neapstiprina.

Tāpēc Latvijā, tāpat kā Islandē (un pārējās krīzes traumētajās valstīs) dominē politiskā nedrošība, polarizācija, minoritāšu konflikti un labējo populistu uznākšana uz politiskās skatuves. Tieši viņi ir tie, kas izmanto situāciju un sludina naidu pret ārzemniekiem un minoritātēm kā «vainīgajiem» visās problēmās (ar šo riebīgi atgādinot pagājušā gadsimta 30.gadu noskaņojumu). Demokrātija, atklātība un savstarpējā pieklājība vairs nav modē. Humānisms, ko civilizētā sabiedrība ar pūlēm tika uzbūvējusi, tiek nojaukts vienā rāvienā un izkaisīts kā konfeti vējā. Barbarisms tagad nostājas normālo normu vietā, un labējie populisti gavilē, lai gan vainīgs nav viss liberālisms, bet gan bankas.

Mūri un mēs

Uz dienvidiem no Aleksandra laukuma Berlīnē var redzēt vecā mūra paliekas. Tas nav bēdīgi slavenais «komunistu mūris», bet viduslaiku atmiņas. Toreiz mūris viņus pasargāja no haosa ārpusē. Berlīne izturēja 30 gadu karu un atgaiņājas no uzbrucējiem, zviedrus ieskaitot. Arī toreiz cilvēki karoja cits pret citu ticības dēļ (tāpat kā tagad), un arī toreiz bija svarīgi noskaidrot, kura ticība ir pareizāka un kura kultūra vērtīgāka (tāpat kā tagad). Kara rezultātā Berlīnes iedzīvotāju skaits saruka līdz 800 (ja neskaita kazas, kas ganījās uz ēku jumtiem). Mūris bija palīdzējis pēdējo reizi. Norobežoties tālāk nebija gudri. Atvēra vārtus un panāca, ka pilsētu atjaunoja imigranti. Berlīne atvēra savas durvis tiem, kas citur tika vajāti. Tā kļuva pievilcīga Vīnes un Antverpenes ebreju kopienas locekļiem, franču hugenotiem, protestantiem no Silēzijas un visu veidu politiskajiem bēgļiem, brāļus Grimmus ieskaitot. Viņi visi apmetās ārpus pilsētas mūriem. Visi bija imigranti un tāpēc nešķiroja kaimiņus «vietējos» un «ienācējos». Jūdu kapi bija blakus protestantu baznīcai, un tai pretī uzcēla pat katoļu slimnīcu. Tautas valodā šo kvartālu nosauca par «Tolerances šķērsielu», un tāpēc nav nejauši, ka nacisma laikā tieši šajā reģionā kaimiņi glāba vajātos, nevis nodeva cits citu varai. Jo «mēs» esam visi tie, kas esam gājuši kopā skolā, spēlējuši kopīgas spēles pagalmos un izdzīvojuši laiku, kas mums piederēja kopīgi. «Viņi» ir demagogi uniformās un partijās, kas cits citu apbalvo ar ordeņiem, paceļ sev algas un alkatības vārdā sarūpē savai tautai neciešamu likteni, kas «mums» ir jāiztur.

Šī tradīcija ir dzīva joprojām vecajās Berlīnes šķērsielās, neraugoties uz režīmiem, kurus šai pilsētai ir nācies pārciest. Tāpēc labējiem populistiem tur izredžu maz. Cilvēcība tur vēl ir spēkā.

Insekti gatavojas revanšam

Brīdī, kad medijus pārlidoja ziņa par katastrofu Ziemassvētku tirdziņā pie Kurfürstendamm (Šarlotenburgā), gribējās ticēt, ka noticis negadījums. Ka braucējs iemalkojis daudz karstvīna ar piparkūkām, ka upuru nebūs un ka viss beigsies labi. Taču patiesība izrādījās skarbāka. No apstākļu smoga (ciešanu šoka) kā Kafkas laikā uzreiz izlien insekti jeb tie, kuriem atvērtā pasaule nešķiet pieņemama, izdevīgais brīdis spokoties ir klāt un visam ir savs risinājums. Sākot ar islāmistu fundamentālistiem un beidzot ar mūspašu konservatīvo, «ģimenisko tikumu» sludinātājiem. Viņi tagad berzē rokas, jo revanšs esot tuvu. Turpmāk notikšot tā: logi, durvis ciet, rokas gar sāniem, pie sienas rāmī īstenais tautas vadonis, bet aiz muguras drošībnieki. Mums visiem skarbiem ģīmjiem unisonā būšot jādzied viena un tā pati dziesma ar cenzētiem vārdiem. Tā esot drošāk.

Populistu partija Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland) traģiskajā naktī reaģēja tieši tā un pirmā. Izmantojot sociālos medijus. Policija un glābšanas dienests vēl nebija atgriezušies no nozieguma vietas, kad viens no šīs partijas pārstāvjiem mikroblogā Twitter jau piedāvāja upurus saukt par «Merkeles nogalinātajiem». Gaisā cirkulēja tēze: «Vai mēs «to» jau neteicām?!» Beidzot bija noticis tas, ko viena sabiedrības daļa ļoti gaidīja. Bēgļi «sāka atriebties» pamatnācijai. Politiskie insekti pacēlās uz pakaļkājām un zibenīgi aicināja uz referendumu pret kancleri Merkeli viņas «bēgļu simpātiju» dēļ. Būtiski akcenti tika nomainīti ar mazāk būtiskiem. No vienas puses jātēlo, ka «mīlam Berlīni», bet no otras jāforsē cinisms pret atvērto demokrātijas standartu, jo, aizverot durvis, problēmu vairs nebūšot. Populistu lielākā krītambedre ir tā, ka viņi dod priekšroku tai pašai izejai, kuru prioritē musulmaņu fundamentālisti vai putinisti. Teroru, naidu un varmācību. Lai demonstrētu savu spēku skatītājiem un iebiedētu pretinieku.

Šis nav pirmais islāmistu terorisma akts Vācijā. 2016.gadā fiksēti seksuāli uzbrukumi jaungada sagaidītājiem Ķelnē, traģiski notikumi Minhenē un Freiburgā. Līdz šim uzbrukumi vērsti galvenokārt pret sievietēm. Vācietes šogad vakaros izvēloties braukt uz mājām ar taksometru, nevis šķērsot pilsētas ielas pa tumsu (tāpat kā agrāk). Pagaidām tas arī viss. Kādu izeju piedāvājat jūs? Masveidā izkauties? Zobs pret zobu? Ķersim ieročus un sāksim izrēķināties ar visiem, kas atgādina migrantus? Vācu partija Alternatīva Vācijai piedāvā līdzīgu reakciju, fantazējot par nostalģijas un fantastisko romānu hibrīdu, kas uzbur etniski tīru valsti (Reigana 80. gadu stilā) un kaut ko tādu, kas atgādina Putina sapņu valsts karikatūru: vācu kalifātu, kurā it kā nav valsts, taču tās kontrolē tomēr ir visa publiskā informācija, masu medijus ieskaitot. Kā rāmis šo gleznu grezno miljoniem smagi apbruņotu žandarmu. Nav nejauši, ka vācu populisti, tāpat kā latviešu un krievu populisti, ir smagi slimi ar antifeminisma infekciju. Viena no tendencēm ir mēģinājums atņemt sievietēm balsošanas tiesības vēlēšanās. Par to pavisam nesen bazūnēja kāds AfD (Alternative für Deutschland) politiķis Facebook. Nedomāju, ka publika šo priekšlikumu uztvēra kā joku. Vācija vairs nav 50.gadu sabiedrība, kurā uzticama sieva katru dienu gaida savu kungu un pavēlnieku ar trauklupatu rokā pie plīts. Tāpēc nepārsteidz, ka brīdī, kad vācu sievietei jāizvēlas starp islāmistu sieviešu pazemotājiem un vācu sieviešu nīdējiem, viņa atbild īsi abiem: «nein»!

Ceru, ka insektu uzbrukums neizdosies un Vācija nākamajās vēlēšanās nelaidīs viņus pie varas. Turklāt terorismu Vācija pazīst arī modernajā laikā, kopš RAF* (nejaukt ar Rīgas Autobusu fabriku!) un Bādera – Meinhofas bandas asiņainajiem 70. gadiem. Toreiz viena daļa sabiedrības pieprasījusi atjaunot nāves sodu. Spriedzes stīga bija uzvilkta līdz galam, un valsts varēja sākt pūt no iekšpuses. Taču noturējās un tika melnajai svītrai garām. Brīvība un demokrātija ir gaumes jautājums, un par to nestrīdas. To vai nu akceptē, vai izlaiž no rokām.

Tāpēc labāk domāsim par Latvijas nākotnes konstrukciju, banku labāku uzraudzību un cilvēcisku attieksmi pret tiem 65 miljoniem, kas pašlaik meklē sev mājas. Varbūt daži no viņiem ir mūsējie un var palīdzēt uzbūvēt Rīgu tieši tāpat, kā savulaik imigranti palīdzēja uzcelt Berlīni, Stokholmu un Ņujorku. Sagatavosimies uzņemt no viņiem tos, kas ir mūsējie (kamēr mūsu pašu ekonomiskie migranti jūtas labāk citur un atgriezties negrasās). Visi ienācēji (tāpat kā visi aizbraucēji) nav nelieši. Mūsu valsts laiks vēl ir priekšā.

Ekonomikas izejviela ar nosaukumu «nauda» ir savārījusi pārāk daudz problēmu. Mācīsimies to pieradināt.

  • Rote Armee Fraktion

Ideālisma beigas ārpolitikā. Vai pagūsim pārkārtoties?

Posted on by
1

Speciāli TVNet

tramsps-un-macitajs

Foto TVNet

Pēdējo 30 gadu laikā Rietumeiropas valstu ārpolitiku caurstrāvojis ideālisms. 1991.gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma sāka veidoties jaunas starpvalstu sadarbības iespējas, kuru kopīgais mērķis bija bruņotu konfliktu (kara) novēršana un cilvēktiesību stiprināšana abpus bijušajam «dzelzs priekškaram». Eiropas Savienības, NATO un EDSO robežu paplašināšana bija konkrēta rīcība konkrēto mērķu praktiskajā realizēšanā.

Problēmas un domstarpības tāpēc varēja sākt risināt tiesas procesu, nevis karadarbības ceļā. Lai kā mums nepatīk Briseles birokrātu, politiķu neproporcionāli lielās algas (attiecībā pret pārāk pieticīgo viņu darba rezultātu), tomēr jāatzīst, ka izraudzītais modernās Eiropas politiskais virziens bija cerīgs, tālredzīgs un vērtīgs mums visiem.

Žēl, ka savulaik šajos procesos netika iesaistīta arī Krievija. Pašlaik cerīgā Eiropas virzība draud apstāties. To apdraud antidemokrātisma tendences Krievijā, Lielbritānijas referenduma Brexit rezultāts, migrantu krīze, Sīrijas karš un Donalda Trampa uzvara ASV vēlēšanās.

Ja arī Francijā pie varas nonāks labēji ekstrēmās politiskās līnijas piekritēja Marina Lepēna, tad var izrādīties, ka Eiropas Savienības projektam būs pienācis gals un mums nāksies samierināties ar vēstures attīstības gaitas apraušanos. Putinam tad būs izdevies «noraut bremzi» miermīlīgajam ideālismam, un pasaule atkal sašķelsies despotu nometnēs, kuras neiztiks bez plūkšanās. Šādi attīstoties notikumiem, varbūt visi atjēgsimies tālajā 1939.gadā. Turpat, kur kādreiz atradās mūsu vecvecāki – uz skarbu bruņotu konfliktu sliekšņa. Cerams, ka tā nenotiks.

Pārmaiņu laiks pie svētku egles

Ziemas saulgrieži un Ziemassvētku laiks nav labākais brīdis pesimistisku prognožu bārstīšanai. Taču šis sniegotais un apcerīgais mirklis ir lieliska iespēja laika tendenču analīzes caurskatīšanai. Eiropai pašlaik ir jāizvēlas jauns ārpolitikas ceļš, un tas var izrādīties tikpat svarīgs pārkārtojums kā reformas pēc Berlīnes mūra sabrukuma. Ir nepieciešama garīga pārkārtošanās. Ja arī eksperti un drošībnieki pašlaik jau sāk domāt vēlamajā virzienā, tad sabiedrības un valdības laiskums un nolaidība šo problēmu priekšā ir acīmredzami.

Mums liekas, ka viss rīt būs tāpat kā vakar, taču esošās rīcības kartes vairs nesaskan ar jauno reālās dzīves ainavu. Līdzšinējais Latvijas ārpolitikas stratēģiskais partneris ASV vairs nav vakardienas Obama. Tramps tiecas pie Krievijas un ignorē Ķīnu. Ar uzņēmējdarbībai raksturīgu loģiku viņš gatavojas uzart ārpolitiku, kurā valda nedaudz citi vērtību kritēriji. Līdzšinējā politikas pieredze pierāda, ka biznesa paņēmieni politikā var izrādīties liktenīgi.

«BBVV» = baltie, bagātie veči ar varu

Cilvēka vērtības mērs diemžēl mēdz atšķirties dažādos laikos un valstīs. Provincē lielāka nozīme ir sakariem, «valdošajām mafijām» un «pazīšanās» fenomenam, turpretī metropoļu centros – talantam un naudai. Merkantilas domāšanas loģika šobrīd aktualizējusies Amerikas Savienotajās Valstīs. Izskaitļots, ka Trampa administrācija sastāvēs no ļoti turīgiem večiem bez reālas pieredzes politiskajā pasaulē. No 20 Trampa piedāvātajiem valsts pārvaldes augstākajiem administrācijas reprezentantiem 6 ir miljardieri.

«Trampu interesē tikai tie, kuriem pašiem ir nauda,» secina kāda anonīma, varai tuvu stāvoša sekretāre no Goldman Sachs bankas, jo arī šī iestāde būs viena no galvenajām amatpersonu «donētājām» ASV jaunajai administrācijai.

Trīs smagākos posteņus valstī Tramps piešķiršot bijušajiem ģenerāļiem. Taču sieviešu šā līmeņa valsts pārvaldē ASV vairs nebūs (par minoritāšu pārstāvjiem nemaz nerunājot). BBVV jeb «baltie bagātie veči ar varu» atkal atgriežas uz politiskās skatuves un pēc 27 gadu pārtraukuma pārņem visas varas sviras valstī. Tātad «alfa tēviņi» atgriežas Baltajā namā. Visi ar izteiktiem uzskatiem un ciešu zināšanu, «kā ir pareizi» domāt un darīt lietas. Redzēsim, kā prezidentam izdosies viņus visus vienot kopīgam mērķim un uzdevumiem.

Putinisti ASV sirdī

Reksa Tilersona (Rex Tillerson) izraudzīšanās ASV ārlietu ministra amatam apstiprina Trampa priekšvēlēšanu solījumu, ka viņš ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina sabiedrotais un izraudzīsies ministrus no biznesa vides. Piešķirot savas valsts ārlietas koncerna Exxon šefam, viņš nošauj abus zaķus ar vienu šāvienu. Tilersonam pie žaketes atloka vizuļo Krievijas piešķirtais Tautu draudzības ordenis, un 2012. gada fotogrāfijā var redzēt viņu sirsnīgi sarokojamies ar «masu slepkavu un kriminālo gangsteri Putinu» (senatora John Mccain formulējums intervijā CNN). Saprotams, ka ministru kabineta sastāvs ir jāakceptē ASV senātam un pagaidām nav skaidrs, vai visi Trampa izraudzītie BBVV tiks akceptēti kā ASV ministri. Piemēram, inženieris no Vičitafolsas (Wichita Falls) Teksasā Rekss Tilersons nekad nav nodarbojies ar ārpolitiku, bet gan strādājis (kopš 1975.gada) tikai par priekšnieku savā ExxonMobil un pavisam drīz gatavojas aiziet pensijā no šā pasaulē lielākā naftas uzņēmuma. ASV ārlietu ministra amatam viņu esot ieteikuši Džeimss Beikers (James Baker) un Kondolīza Raisa (Condoleezza Rice). Taču viena lieta ir tirgoties, bet otra – aizstāvēt savas valsts politiskās intereses. Par Tilersonu ir skaidrs tikai tas, ka viņš ir Vladimira Putina atbalstītājs un centīsies likvidēt sankcijas pret Krieviju, jo šāda rīcība ir Exxon interesēs. Tas nekas, ka, stājoties ASV ārlietu ministra amatā, viņš pametīs šefa posteni Exxon koncernā. Viņam pašam pieder apjomīga šā uzņēmuma akciju pakete un biznesa intereses saglabāsies, arī atrodoties politiskajā amatā. Tas nozīmē, ka, ieņemot politiskus amatus, biznesmeņi nezaudē apetīti. Starp citu, viņa draugs ir arī Krievijas Rosņeft šefs Igors Sečins.

Sankciju atcelšana kā kompensācija

Ir pamats prognozēt, ka Tramps vēlēsies atcelt sankcijas Krievijai, lai kopā ar Putinu izrēķinātos ar islāma fundamentālistu armiju terorisma frontē. Tas nozīmē, ka šā stratēģiskā uzdevuma dēļ ASV var zaudēt līdzšinējo interesi par to, kas notiek Krievijā un tās pierobežā. Nav izslēgts, ka ASV var turpmāk arī nevēlēties turpināt līdzšinējo Baltijas un konkrēti Latvijas stratēģiskā partnera lomu Donalda Trampa vadībā. Kremlis tad varēs daudz brīvāk «operēt» zonās, kas līdz šim bija neērtas.

Apdraudēta ir arī ASV līdzšinējā drošības koncepcija, jo Tramps ir deklarējis, ka nacionālajām interesēm tiks dota priekšroka. Globālās problēmas viņu neinteresē, tāpēc tagad katrai valstij pašai jākļūst par «savas laimes kalēju». Latvija (kā Mēness) vairs nevarēs laiski reflektēt sauli (ASV), kā tas notika līdz šim. Multilaterālie līgumi tiks aizstāti ar divpusēju vienošanos. Kā jau tas biznesam pieklājas. Šis jaunums nav nekas patīkams mazajām Eiropas valstīm.

Izskatās, ka Tramps mainīs arī taktiku Sīrijā. Asada novākšana vairs nebūs aktuāla, un, sadarbojoties ar Putinu, tiks izveidota koalīcija pret islāmistiem. Tas nozīmē, ka tāpēc tiks atbalstīts ne tikai asiņainais diktators Asads (kuru Baraks Obama centās novākt), bet arī Irānas ajatollas un Ēģiptes autoritārais prezidents Abduls Fatahs al-Sisi. Pagaidām tikai Krievija un Putins ar savu rīcību Sīrijas gaisa uzbrukumos atbalsta Irānas ietekmes izplatīšanos līdz Vidusjūrai. Taču nav izslēgts, ka arī amerikāņi drīz piesliesies šai «līnijai», kā norāda Irānas aizsardzības ministrs Hoseīns Dehgans: «Alepo bija iespējams atbrīvot, tikai un vienīgi pateicoties Irānas, Sīrijas, Krievijas un libāņu Hesbolā grupējuma sadarbībai. Irāna ir šīs koalīcijas daļa, un cerams, ka arī jaunais ASV prezidents ņems vērā šo apstākli.»

Tramps pagaidām ir bijis izvairīgs komentāros un līdz šim raksturojis Irānu kā «pasaulē vecāko terorisma sponsoru», uzskatot, ka visu veidu musulmaņu radikālisms (vai tie būtu sunnītī vai šiīti) ir būtiski bīstams ASV eksistencei. Pēc 20. janvāra varēsim pārliecināties, vai šajos apgalvojumos nav pretrunas ar reālo ASV ārpolitiku.

Kopīgais ienaidnieks – Rietumu demokrātija

Maikls Flinns (Michael Flynn) savā grāmatā «The Field of Fight» apgalvo, ka radikālie islāmisti jau sen apvienojušies vienotā frontē kopā ar Krieviju, Ķīnu, Ziemeļkoreju, Kubu un Venecuēlu pret rietumu liberālo demokrātiju. Jo viņi visi «ienīstot Rietumus» un vēlas iznīcināt Rietumu demokrātijas valstis «kā tādas». Paradoksāli, ka šodien vēlēšanu rezultātā šim grupējumam lielā mērā simpatizē arī jaunā ASV prezidenta laineris un tas notiek zem reliģijas zīmes.

Starp citu, viens no izšķirošiem Donalda Trampa uzvaras iemesliem 2016.gada vēlēšanās bija tieši teoloģiskais motīvs. Līdz šim politiskajās diskusijās maz runāts par to, kā teoloģiska loģika var ietekmēt ne tikai privāto dzīvi, bet arī politiskus procesus valstīs – tādās kā ASV. Kalifornijā pagājušā gadsimta sākumā dzimusi radikālo kristiešu kustība šobrīd (100 gadu laikā) ir sazarojusi un palīdzējusi Trampam pat sasniegt Balto namu. Sākot no «sister Aimee» (The Foursquare Church), kura spēja kombinēt radikālo kristiešu sludināšanas manieri ar Holivudas spožumu, un beidzot ar Katrīnu Kulmani, kas arī šogad vadīja Trampa priekšvēlēšanu ticības kampaņu, novērojams pārliecības maršs pret sekulāro valsti.

Ticības tempļiem ir izdevies piedāvāt savus pakalpojumus politiski ambiciozām personām gan Vašingtonā, gan arī Maskavā. Tagad tie vairs nav karaļi, bet gan «piemēroti» ļaudis. Atrodoties Trampa «Christian advisory board» sastāvā, Katrīna nobruģēja Donalda ceļu pie politiskas varas «pa ticības taku», kas modernajā Eiropā pagaidām nav bijis iespējams tik uzkrītoši, kā to var novērot ASV. Piemēram, 2015.gada jūnijā šī komiteja sapulcējās, lai koncentrētos Trampa ievēlēšanas ofensīvai. Garajā lūgšanā tika precizēts, ka valstij ir vajadzīgs «spēcīgs, enerģisks vīrs», jo «Jēzus nevēlas, lai mēs būtu trūcīgi». Tieši tāds esot Donalds Tramps.

Baznīcas un ticības iesaistīšana priekšvēlēšanu kampaņā šeit ir nepārprotama, jo, kā norādīja Marks Barns (Mark Burns), tieši Ronalds Tramps personificējot to gudrību, ko pieprasa evaņģēlijs. Tas, kuru Jēzus mīlot, tas arī iegūšot bagātību un varu valstī. Donalds Tramps esot šāds cilvēks – sludina Marks Barns šajā Time Magazine. Tikai ar ticības argumentiem.

LASI CITUR: Donald Trump Prosperity preachers

Interesanti, ka līdzīgu stratēģiju īstenoja arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā priekšvēlēšanu kampaņas periodā Krievijā. Arī viņš Krievijas pareizticīgo baznīcai skaitījās dievišķi izraudzītais jeb Ticības Varonis.

LASI CITUR: Владимир Путин: «Голос Церкви должен звучать в полную силу»

Loģisko laiku atkal sāk apdraudēt pārliecība. Gan austrumos, gan rietumos. Mēs zinām kas notika tad, kad pārliecība nostājās priekšā loģikai un modernā laika prasībām.

Neprognozējamā situācija ir klāt. Relatīvi mierīgie un stabilie 25 gadi ir pagājuši. Mūs gaida pārmaiņas, kurām pagaidām garīgi neesam sagatavojušies. Vai pagūsim pārkārtoties?

Pagaidām viss mierīgi.

Paldies par to pašu, un priecīgus mums visiem ziemas saulgriežus un Ziemassvētkus.

Gaišu gadu!

Kā uzvarēt Islāma valsts (IS) ofensīvu?

Posted on by
3

50-nordbor-kopplas-till-jihadisterIS jeb ISIS (nelietošu arābu abreviatūru Daesh, kas tagad modē Latvijā) ir daudz ienaidnieku, bet maz draugu. Gandrīz visa pasaule šodien nostājusies pret viņiem, lai tos sagrautu. Taču, kāpēc tik grūti viņus iztriekt no Sīrijas un Irākas?

Pirms pusotra gada viņi (ar zibenskara palīdzību) pakļāva Sīrijas daļu un Irākas ziemeļus. Neliela islāmistu fundamentālistu sekta, kas dzimusi Sīrijas pilsoņu kara apstākļos, zibenīgā ātrumā pārvērtās bruņotā ešelonā ar 10 000 – 30 000 kaujiniekiem (dažādas CIP versijas). Taču ar to nepietiek, lai paturētu savā kontrolē ”Lielbritānijas lieluma” teritoriju, kas sastāv galvenokārt no tuksneša. Viņiem paveicās tāpēc, ka kritiskā brīdī to rindās iekļāvās sunnītu irākiešu bruņotajās vienības, kas agrāk bija Sadama Huseīna armijas sastāvā. Taču arī ar to arī ir par maz. Tāpēc viņi steigšus deklarē savu jauno valsti kalifātu un pagūst iedibināt tikai dažas valsts institūcijas, to skaitā šariāta tiesu.

Finansiāli IS sevi nodrošina:

1) ar nodokļiem, kurus iekasē no okupētu zonu iedzīvotājiem (8 – 10 miljoni iedzīvotāju);

2) ar naftas pārdošanu no okupētajām teritorijām;

3) pateicoties ziedotājiem no Saūda Arābijas (lai gan oficiāli SA neatbalsta ISIS).

Ja 100% visi nostātos pret IS, tad šiem teroristiem izredžu nebūtu. Taču ir ”daži”, kas spēlē dubultspēli:

1) Turcija, kas teorētiski nostājas pret IS, bet reāli izmanto šos grupējumu, lai neļautu attīstīt kurdu ofensīvu;

2) Saūda Arābija, kas tikai teorētiski apkaro IS. Viņu ticība vahabisms ir ļoti tuvs ISIS ticībai un Saūda Arābijas valsts vadītāji nevēlas atklāti nostāties pret grupējumu kaimiņvalstī, kas daudziem saudiešiem šķiet simpātisks. Starp citu 15 no 19 Ņujorkas ”taranētājiem” bija lidotāji no Saūda Arābijas.

Praktiski viņus novākt militārā ceļā nav neiespējami. Tehniski tas varētu norisināties ļoti ātri. Taču lielvalstu politiskie vadītāji ir ”sabijušies politiski”, baidoties, ka ar šādu rīcību var iznākt vēl vairāk liet ūdeni uz džihādistu ideoloģijas dzirnavām. Vai šodien – pēc Francijas palīgā sauciena būs citādi? No ”tehniskā viedokļa” ar bombardēšanu nepietiks, vajadzīga arī armija ”uz zemes”. Kura valsts ir gatava sūtīt savējos pretī šiem ”rīkļu griezējiem”?

Pret teroristiem nav iespējams cīnīties tikai militāri, nepieciešama arī ideoloģijas ofensīva. Šodien tas ir pat svarīgāk, citādi ”fenikss” pēc iegrimšanas pelnos, atdzims no jauna kādā citā valstī un problēmas sāksies no gala. Rādās, ka pašlaik mums Eiropā nav politiķu, kas ar šo problēmu būtu spējīgi tikt galā.

Mums pārējiem atliek gaidīt. Diemžēl.

”Tas”, ko piektdien ieraudzījām Parīzē, ir ”tas pats” ko bēgļi zināja jau sen

Posted on by
3

Skärmavbild 2015-11-15 kl. 16.07.45Šodien – svētdiena. Eiropa lēni atgūstas no Parīzes ”melnās piektdienas” šoka. Mans Latvijas karogs klusi plīvo pusmastā un civilizētā cilvēce jūt līdzi cietušo tuviniekiem.

Kas notiks rīt? Protams, pastāv risks, ka ”vara” centīsies tālāk sarežģīt mūsu ikdienu (tā kā to piedzīvojām pēc 11. septembra notikumiem Ņujorkā 2001. gadā) un aizliegs lidot ar ūdenspudeli klēpī lidmašīnā vai iet pa ielu ar lietussargu rokās. Birokrātu jaunradei nav robežu.

Vai tagad atkal tiks ”piegrieztas skrūves” vēl ciešāk un ”cīņā pret terorismu”, tiks anulētas atlikušās mūsu ikdienas ērtības? Vai publiskās telpas centrā tiks novilkta frontes līnija starp ”mums” un ”viņiem”?

Iespējams, ka būs arī šādi operetiski efekti. Taču galvenais nenobīties, jo tieši to islamistu kaujinieki no mums vēlas sagaidīt visvairāk. Tagad svarīgāka ir pavisam cita tēma. Neļausim sevi samulsināt . ”Melnās piektdienas” vaininieki ir džihādistu teroristi. Tieši viņi. Neviens cits. Nevis kādi citi apstākļi, kā to tagad mēģina ieskaidrot pasaulei sīriešu diktators Asads vai Krievijas televīzija. Katrs mēģinājums traktēt notikušo ar ”nepareizu Francijas ārpolitiku”, ”ASV agresiju autrumos” vai ”liberāļu loģiku” ir centieni nomainīt būtiskus faktus ar nebūtiskiem. Tātad – dezinformēt sabiedrību pēc tās pašas loģikas, ar kuru izvarotājs savā noziegumā vaino nevis sevi, bet izvarotās sievietes pārāk īsos svārkus.

Prezidents Olands vakar deklarēja ienaidnieku – ”islāmistu valsti” un tās kaujiniekus, kuri ir sarīkojuši šo slaktiņu Francijas galvaspilsētā. Viņi ir vainīgie (nevis upuri).

Kamēr policija mēģina noķert šos slepkavas Parīzē un Briselē, mums atliek secināt, ka karš Sīrijā un Irākā, tāpat arī Jemenas un Lībijas sabrukums, veido fundamentu ekstrēmiem reliģioziem un politiskiem grupējumiem Tuvējos Austrumos, kas tagad cenšas sākt karu arī ar mums. Miers šajā reģionā ir šībrīža prioritāte nr. 1. ne tikai bēgļu plūsmas apturēšanai, bet arī džihadistu kustības vājināšanai. Patlabam ANO ir diezgan sašķelta šīs problēmas risinājumā. Eiropas Savienība izskatās izšķīdusi pati sevī un amerikāņi ieņem ļoti intravertu pozīciju. Autoritārā Putina Krievija nav šīs problēmas atšķetinātāja, lai gan Putina propagandas buldozers visiem spēkiem mēģina mums iestāstīt pretējo.

Skärmavbild 2015-11-15 kl. 16.09.01

Terorismu nevar apkarot vienā atsevišķā valstī. To nevar arī uzvarēt ar ieročiem. Kā rīkoties tālāk? Šķiet, ka vispirms nāksies ierobežot viņu ālēšanos tieši ar tiem pašiem ieročiem, lai nodrošinātu kaut cik normālu situāciju civilajiem iedzīvotājiem, kas vēl nav pametuši šos reģionus un devušies uz Eiropu ar laivām pāri Vidusjūrai.

Situācijas stabilizācijai Irāka un Sīrijā, bez fundamentālistu līdzdalības nepieciešama sabiedrības pilsoniskās daļas līdzdalība. Patlaban situācija izskatās pagalam nejēdzīga un mums nav loģisku argumentu un paņēmienu, kā to vērst par labu. Taču nav bezizejas situāciju un katra tuneļa galā ir gaisma, kas šajā gadījumā ir diplomātijas īpaši akūts uzdevums.

Kā ar mums pašiem?

IS konfrontācija ar rietumu pasauli pašlaik sit ļoti augstu vilni. 129 nogalinātie jaunieši Parīzē ir tikai viena no teroristu ”sarūpētajām” asiņainajām ainām modernās pasaules vēsturē. Tās fonā vīd džihādistu ideoloģija. Viņu aktivitāšu pamatā ir centieni pievērst mūs ieročiem un piespiest sākt militāru savstarpēju izrēķināšanos. Būtībā viņiem ir divas stratēģijas: 1) ievilināt Eiropu karā un to uzvarēt, jeb 2) uzvarēt Eiropu ar sistemātiskiem, masīviem un labi organizētiem asiņainiem teroraktiem.

Pats slimākais, ka džihādisti nepieļauj paralēlu sabiedrību eksistenci. Vai nu viņi vai mēs. Tā teikt – bez kompromisa.

Protams, ka amerikāņi nebija tie veiksmīgākie musulmāņu reliģiozu fanātiķu apkarotāji un viņu izdarīšanās Irākas kara laikā (2003) Abugraiba cietumā un Gvantanamo bāzē neko labu nepanāca. Drīzāk gan ielēja degvielu fanātiķu ugunskurā. Irākas kara darbība bija ļoti nepārdomāta un tās rezultātā arī tika dibināta IS (1999. g.). Taču arī ASV nav galvenās vainīgās. Fanatiķu kustība dzimusi krietni agrāk, – Afganistānas kara laikā un, amerikāņu neveiksmīgās kara darbības dēļ, tā ieguva daudz sekotāju.

Rietumu civilizācijai nav izvēles – ienaidnieks tagad nekaros frontē, bet uzradīsies mūsu nama priekšā negaidīti un rīkos brutālus atentātus visnegaidītākajos brīžos. Lai pretinieku uzvarētu mums jāliek lietā jauna stratēģija. Pirmām kārtām – tā būs ideoloģisko koncepciju cīņa. Tieši tāpat kā ar šībrīža Krieviju, mums jāmēģina izprast viņu loģiku un vērtības, lai nenodotu savējās. Pēc tam jābūt gataviem nepiekāpties, tieši tāpat kā cilvēce to reiz jau spēja izdarīt pret ļoti spēcīgajām fašisma un boļševiku ideoloģijām. Tas nav neiespējami. Mēs to spējām izdarīt pagātnē un mums tas izdosies arī nākotnē.

Zeme zem kājām mums ir vibrējusi visos laikos. Kari un krīzes nomaina viena otru. Ar visām pamazām tiekam galā, vairāk vai mazāk veiksmīgi. Tas ko piektdien ieraudzījām Parīzē ir tas pats, ko bēgļi zināja jau sen. Viņi bēg no ”melnās piektdienas” jau kopš vasaras un daži no mums turpina neticēt, ka ”tur ir tik šausmīgi, lai no turienes būtu jābēg uz Latviju”. Vai tagad pēc Parīzes ”melnās piektdienas” mēs to saskatām labāk?

Mēs redzam, ka džihādisti ar šo vēlas panākt Eiropas militāro spēku samazinājumu Tuvējos Austrumos. Iebaidīšana ir viņu galvenais ierocis, lai gan viņu tehniskā kapacitāte ne ar ko neatšķiras no īru IRA amunīcijas 70. gadu sākumā.

Jā, ir sācies karš. Samierināsimies ar to. Uzbrukumi Beirutai, Parīzei un krievu pasažieru lidmašīnai ir tikai problēmas sākums. Mums jārēķinās ar nākamajām likstām šajā virzienā, jo šīrudens aktivitātes ir tikai ISIS jeb Daesh public relations instrumenti. Bijušajās PSRS republikās Čečenijā un Uzbekijā arī ir šīs ekstrēmās kustības, kas atbalsta IS un viņu aktivitātes ir tikai laika jautājums.

Vai var būt vēl sliktāk? Jā, vēl sliktāk būtu tad, ja Rietumeiropas valstīs (vai pie mums !) pie varas nokļūtu tik pat ekstrēmi reliģiozie fundamentālisti kā musulmāņu džihādisti. Tad gan būtu pavisam slikti. Kamēr mēs esam bez ”vadoņa”, ”putina” vai tamlīdzīgiem nejēdzīgiem traucēkļiem, ir pamats optimismam, ka visi kopā no šīs likstas izkulsimies sveiki un veseli.

Neba tas vien mūsu dzīvē ir pieredzēts?

Sīrijas kara konvulsijas. Kas tur īsti notiek?

Posted on by
3
Damaska 2, foto Sandra Veinberga

Damaska, foto Sandra Veinberga

Ieilgušais, asiņainais karš Sīrijā panācis to, ka visi, kas tajā iesaistījušies, šodien ir zaudētāji. Tas, ka mēs uzņemsim bēgļus, neuzlabo situāciju nedz vienā, nedz arī otrā frontes pusē. Jau tagad skaidrs, ka bēgošo paisums pieaugs arī nākošo mēnešu laikā un Eiropas lielvalstu reakcija problēmas pamatiemeslus turpinās neatrisināt. Aizvadītā mēneša laikā 50% no ”Vidusjūras sīriešu bēgļiem” ir jau ieradušies Zviedrijā. Reportāžas no Vidusjūras kontrabandistu piepūšamajām laivām un pārpildītajām ”zvejnieku tupelēm” sašūpojušas rietumu demokrātiskās sabiedrības publisko domu. Lielākā daļa no mums vēlas būt solidāri un pretimnākoši ļaudīm, kas nokļuvuši nelaimē. Mēs vēlamies palīdzēt bēgošajiem sīriešiem tieši tāpat kā sagaidītu to no viņiem, ja ugunsgrēks plosītos mūsu mājās. Tātad – ar mūsu sirdsapziņu tiktāl viss kārtībā. Taču – vai mēs apzināmies šīs traģēdijas izraisītāju patieso apjomu un faktiskos iemeslus? Šodien, kad Putins Ņujorkas ANO tēlos varoni un ”sīriešu tautas glābēju”, ir jēga nedaudz iedziļināties Sīrijas kara konvulsijās, mēģinot atrast izeju no labirinta, kuram pagaidām nav durvju ar uzrakstu ”Exit”.

ANO bēgļu organizācija UNHCH pašlaik reģistrējusi ap 4,1 miljonu bēgļu no Sīrijas.

No tiem 95% joprojām atrodas valstij tuvējos, pierobežas reģionos. Pie kam, vismaz 7,6 miljoni cilvēku skaitās bēgļi paši savā zemē, jo ir bijuši spiesti pamest savas mājas un doties projām svešumā ar iedzīvi mugursomā. Tas nozīmē, ka pašreiz apmēram puse no visiem Sīrijas 23 miljoniem iedzīvotāju atrodas bēgļu gaitās. Tātad – bēgļu kustība ir sākusies. Tā kā konflikts Sīrijā pašlaik ieiet kritiskajā posmā un šī iemesla dēļ bēgļu gaitās var sākt posties arī atlikusi otra puse sīriešu, kas vēl pagaidām savas dzimtās mājās dzimtenē nav pametuši, mums jārēķinās, ka bēgļu uzņemšana var 10 un 100 x pārsniegt pašreizējos plānu apmērus. Ja paraugāmies uz Sīrijas karti, tad nekādas lielas izmaiņas tajā pēdējo mēnešu laikā nav novērojamas. Pēdējo divu gadu laikā valsts prezidenta Bašara El Asada spēki ir pavirzījušies uz priekšu. Viņa armiju atbalsta arī libāņu un irakiešu (šia musulmāņu bruņotās grupas), tāpat arī Irāna un Krievija. Asada pretinieku spektrs nav viendabīgs. Lielākais Asada pretinieku grupējums ir ”Islama Valsts” jeb ISIS, kas pērn pārņēma kontroli pār ziemeļu teritorijas daļām, kuras apdzīvo pragmātiskie sunnīti. Viņus finansiāli, ideoloģiski un tehniski atbalsta Sauda Arābija, Karata, Turcija un ASV. Viņi pašlaik kontrolē Sīrijas ziemeļu un austrumu zonas. Islāmistu Armija kaujas ne tikai pret Asadu, bet arī pret kurdu PKK grupējumu, kas tur savā kontrolē Sīrijas – Turcijas robežas zonu. Turpat cita pret citu cīnās vēl dažādi ”partizāņu grupējumi”, kuru galvenais mērķis ir savstarpējo kašķu kārtošana.

Apavu veikals Damaska, foto Sandra Veinberga

Apavu veikals Damaska, foto Sandra Veinberga

2014 gada beigas – pagrieziena punkts bēgļu paisumam

Pērn, gadu mijā, Sīrijas kara notikumi dramatiski saasinājās. ”Klanu partizāni” un Islāmistu Armija sāka gūt pārsvaru pār prezidenta Asada armijas spēkiem. Savukārt kurdiem, ar ASV atbalstu, izdevās aizgrūst projām no ziemeļiem islāmistu leģionārus. Taču jau 2015. gada pavasarī Sauda Arābija uzkrītoši palielināja savu atbalstu karojošajiem sunnītiem (islāmistiem) un tie ieņēma Idlebu, lai pēc tam ar lieliem panākumiem virzītos dziļāk Sīrijas iekšienē un piejūras līdzenumā. Jāpiezīmē, ka šī teritorija bija ļoti svarīga Asada režīmam jo vienlaikus ir alavītu grupējuma (kuram pieder arī pats prezidents) dzimtene. Maijā Islāmistu Armija iekarojā Palmīru. Ārzemju mediji mūs ”sašāva” ar informāciju no frontes zonas, rādot kā reliģiozie fundamentālisti uzspridzina senu romiešu templi, sagrauj kultūras pieminekļus un mēģina nolīdzināt līdz ar zemi Sīrijas bagāto kultūras mantojumu. Turpretī patiesie un būtiskākie finansu avoti mediju uzmanības lokā nenonāca. Uz rietumiem no Palmīras izvietojušās bagātīgas naftas un gāzes iegulas, kas joprojām ir Asada armijas kontrolē un tas nozīmē ļoti daudz. Ja šis ”naudas sūknis” pazūd, Asaras izredzes uzvarēt karu būtiski samazinās un dramatiski krītas arī sīriešu iespējas izdzīvot savā dzimtenē. Valsts finansiālais stāvoklis ir dramatiski pasliktinājies kopš 2011. gada sabotāžām un sankciju ieviešanas. Ir skaidrs, ka valūtas rezerves ir izsmeltas un nav līdzekļu lai atjaunotu infrastruktūru un institūcijas. Sīrija pamazām nonāk kaimiņvalstu atkarībā. Jau 2014. gadā valsts sāka iegādāties jēlnaftu no Irākas un Irānas, kas atbalsojās degvielas cenu kāpumā, īpaši ziemas mēnešos. Streiku kustība valsts iekšienē pamazām sāka aptvert arī valdībai līdz šim labvēlīgus ierēdņu grupējumus Damaskā.

Irānas ajatollas un valūtas devalvācija

Asadam (2013) neatlika nekas cits kā pirkt ”uz krīta’‘ irāņu naftu 2,5 miljardu eiro vērtībā, lai valsts spētu funkcionēt. Irāņi tikai maijā negribīgi piekrita aizdevumu pagarināt. Taču vienlaicīgi krita Palmīra un Sīrija iestiga vēl dziļakā parādu krīzē. Vienlaikus (kopš 2014) strauji krītas Sīrijas naudas vērtība (pret dolāru). Šodien tā Damaskā ir kritusies 5x un valdība vairs nespēja realizēt finansiālu pabalstu saviem iedzīvotājiem pārtikas, degvielas iegādei. Visi esošie līdzekļi pašlaik tiek nodoti kara un armijas vajadzībām. Labāka situācija nav arī sunnītu kontrolētajā ziemeļu un austrumu zonā. Arī šeit ”nekas vairs nefunkcionē” un pat ar neapbruņotu aci redzams ekonomikas sabrukums. Nav darba vietu, nav veselības aprūpes, nedarbojas skolas, dominē krimināli grupējumi, kas cenšas noteikt visu caurmēra sīriešu dzīvē. Šai ainai jāpievieno arī iznīcinātāju regulāri uzlidojumi, kas jāpārcieš visām pilsētām, kuras nonākušas Asada ienaidnieku gūstā. Rezultātā šeit ir tūkstošiem ievainoto un tieši no šīm teritorijām arī plūst projām iebaidīto bēgļu miljoni. Valsts ziemeļos ekonomiskā situācija ir nedaudz labāka, taču arī PKK un IA piedāvātā ikdiena sīriešus neapmierina. Reāla aina izskatās sekojoša – ja valsts teritorija pāriet ”partizānu” vai islamistu pārziņā, tad vietējie iedzīvotāji no šīm zonām bēg uz Asada armijas kontrolētajām teritorijām. Tas nozīmē, ka kurdu un islamistu areāls ir mazapdzīvots bet Asada zonā konstatējama pārapdzīvotība ar mijoniem iekšzemes bēgļu. Tātad – vairākums no sīriešiem joprojām dzīvo Sīrijā (savā dzimtenē) legālā prezidenta Asada kontrolētajās zonās kā bēgļi. Tieši šo areālu mēģina sagraut uzbrucēji, taču aiz frontes zonas te vēl esot atrodama” kaut cik normāla situācija”.

Skolas, slimnīcas un kontrabandistu bizness

Skolas un slimnīcas labāk funkcionē Asada zonā. Tās palīdz balstīt nosacītu stabilitāti arī blakus esošajās okupētajās teritorijās. Tas ir paradokss, bet fakts. Paralēli šim postam, plaši attīstījusies pierobežas kontrabanda, kuras rezultātā finansiāli ”uzvārās” karavadoņi un priekšnieki, bet tautai atlec nedaudz baltmaizes un rīsu dienišķajai pārtikai. Pāri frontes līnijai pāri varot pārvest visu ko vajag: degvielu, ekonomisko pabalstu summas, pārtiku, bēgļus un ieročus. Lai uzskrūvētu cenas, abas karojošās puses mēdz ”nogriezt” savam pretiniekam ūdens un elektroenerģijas piegādi, kas ir sens un pārbaudīts kara šantāžas veids. Paradoksāli, ka Sīrijas valsts izglītības ministrija vēl šodien cenšas nodrošināt un finansēt skolu darbu bērniem arī okupētajās teritorijās, lai saglabātu arī tur savu ietekmi. Tatad pašlaik, strauji pasliktinās situācijas tieši šajās – ”relatīvi normālajās” Asada kontrolētajās Sīrijas zonās. Visa nauda plūst kara mašinērijas virzienā un arī šejienes iedzīvotāji sāk nopietni apsvērt bēgšanas plānus uz Eiropu. Pēdējo 6 mēnešu laikā šādu bēgļu skaits var sasniegt vēl 1,5 miljonus.

Kāpēc sīrieši bēg uz Eiropu?

Tāpēc, ka viņu kaimiņvalstis vairs nespēj uzņemt bēgļus no Sīrijas. Piemēram, Libānā katrs piektais iedzīvotājs šodien ir sīriešu bēglis. Daudziem aizliedz strādāt, lai šie bēgļi nekonkurētu ar vietējiem un šiem nosacījumi liek sīriešiem kravāt ceļa somas un bēgt tālāk. Bagātās līča kaimiņvalstis, kas finansē šo karu, izliekas, ka ”vairāk uzņemt sīriešus” nespēj, lai gan nevienam nav noslēpums, ka sīriešu vairākums vislabāk meklēt jumtu virs galvas un maizes riecienu kaimiņvalstīs, kuru valodu un kultūru viņi pārvalda: turpat Dubajā, Dohā. Abu Dabi vai Medinā. Kā liecina BBC intervijas, vairums no bēgošajiem sīriešiem tieši tur vispirms centušies atrast patvērumu, taču saņēmuši noraidījumu. Taču trūcīgākās kaimiņvalstis sīriešiem patvērumu neliedz. Protams, ka ekonomiskā palīdzība šīm zonām varētu aizkavēt sīriešu bēgļu migrāciju tālāk, taču ANO pagaidām ir spējusi savākt tikai 1/3 no nepieciešamās summas humānajai palīdzībai šīm teritorijām. Septembra sākumā beidzās nauda World Food Programme, kas palīdzēja ar iztiku 229 000 sīriešu bēgļiem Jordānijā. Unicef ziņo, ka nav līdzekļu, lai palīdzētu izturēt ziemas mēnešus. Šim nolūkam vajadzīgi 12 miljoni dolāru. Pagaidām tos savākt neizdodas. Protams, ka nauda, kas nepieciešama bēgļu pārtikai un jumtam virsa galvas tuvējās kaimiņzemēs, ir niecīga salīdzinājumā ar to finansējumu, kuru saņem karojošās puses. Paradoksāli, ka dižie Eiropas un starptautisko organizāciju vadītāji neko nerunā par konkrētu un reālu finansiālu atbalstu sīriešiem viņu pašreizējās bēgļu nometnēs un zonās, tur kur ”dzīvot ir iespējams”. Civilo iedzīvotāju problēmas tiek pārvērstas izskatīgā rietumvalstu kreiso un kristīgo partiju priekšvēlēšanu kampaņu afišā. Tik tālu esam patreiz. Kas notiks tālāk?

Kāds būs Sīrijas kara iznākums?

Pagaidām neizskatās, ka Asads varētu šo karu uzvarēt. Pat ar Putina atbalstu nevar. Taisni otrādi, izskatās, ka pavisam drīz viņš zaudēs jaunas teritorijas. Partizāni un ”pretošanās kustība” nav viendabīga un nespēj piedāvāt savu valdību vai valsts pārvaldes formu Sīrijai. Pašlaik izskatās, ka pret Asadu karojošo islāma fundamentālistu un viņu finansētāju azarts karot tikai pieaug un pieaug. Diplomātijai pagaidām nav rezultātu. Asads vēlas saglabāt savu diktatūru. Taču islāmisti to nevēlās. ASV arī nē. Pagaidām redzamākais no diplomātisko sarunu vadītājiem ir ANO starpnieks Stafans de Mistura, kurš mēģina spēlēt netīro spēli ar baltām kārtīm. Varbūt, ka steigšus vajag atrast labāku vidutāju? Hallo, Brisele! Vai dzirdat? Ieslēdziet taču diplomātiskajās sarunās ar Asadu un islāmistiem savus labākos diplomātisko dialogu spēkus! Citādi izskatās, ka Sīrija atkal virzās tajā pašā virzienā, kur pašlaik atrodas Afganistāna un Irāka – saskaldītā klanu lupatu deķa virzienā. Nesaticība, egoisms un alkatība ņem virsroku un tieši tāpat kā Latvijā – cik sīriešu – tik partiju un patiesību = uzvar. Varētu gaidīt, lai Eiropas Savienības vadītāji un ASV administrācija nopietnāk pievērstos Sīrijas problēmas atrisināšanai diplomātiskā ceļā. Pagaidām šādas iniciatīvas nākušas vienīgi no Merkeles puses verbāli un no Putina armijas skraidīšanas uz Sīriju un atpakaļ. Sapnis par Damasku lēni izplēn. Tā nav nedz mūsu ”cūka” nedz ”mūsu druva”. Kamēr nafta turpinās būtiski ietekmēt pasaules politiku, mums jārēķinās ar atbaidošu loģiku un neciešami nežēlīgu ”problēmu risināšanu” uz citu rēķina. Godīgi sakot, pirmais mans secinājums – kā mēs Latvijā varētu izbeigt patērēt fosilo kurināmo un ar šo sākt ierobežot naftas baronu ietekmi uz pasaules politiskajiem procesiem? Vai jums ir citi, konkrēti priekšlikumi?

Žurnālistika var izglābt citu cilvēku dzīvības. Riskējot ar savējo.

Posted on by
Atbildēt
2012. gada 23. februārī
Marie Colvin, Rémi Ochlik

Marie Colvin, Rémi Ochlik

Šodien, kad Stokholmā  zviedru armija salutē par godu nākamās Zviedrijas karalienes nākšanai pasaulē, mediji solidāri pauž līdzjūtību kolēģiem žurnālistes Marī Kolvīnas un fotožurnālista Remī Ošlika traģēdijas dēļ.

Abi gājuši bojā darba vietā – Homsā, Sīrijā.

Vakar.

Marī pēdējā reportāža CNN no Sīrijas bija perfekta.

Viņa stāstīja par situāciju Homsā, par mazu bērnu nogalināšanu un par traģēdijām, kas ārpasauli pagaidām neinteresē.

  • Jā, situācija ir neciešama un tieši tādēļ man šeit jāpaliek un jāturpina ziņot Jums visiem, kas īsti te notiek”, – viņa teica pa telefonu ēterā no Homsas.

Viņai bija raksturīgi palikt kaujas zonās arī tad, kad tās pameta citi žurnālisti.

Fotogrāfijās Marī redzama ar melnu apsēju pār seju. Aci viņa zaudēja Šrilankā, sprāgstot mīnai. 2001. gadā. Viņa uzskatīja, ka žurnālistam ir jāliecina par to, kas notiek kara un konfliktu plosītās zonas. Lai gan par to pašai nācās samaksāt ar savu veselību.

Pirms tam 1999. gadā Marī (kopā ar diviem saviem kolēģiem) vienīgie palika uz vietas Austrumu Timorā kopā ar 1500 bēgļiem. Brīdī, kad pārējie žurnālisti tika evakuēti.

Patiecoties trīs žurnālistu klātbūtnei ANO bēgļu nometnē Dilī, izdevās izglābt šo – uz nāvi nolemto cilvēku dzīvības.

Principialitāte palīdzēja.

Toreiz.

Šoreiz tas neizdevās.

Lai gan Marī pati bija pārliecināta, ka tieši žurnālistu klātbūtne var paātrināt glābšanas operācijas un palīdzības akcijas Sīrijas virzienā.

Viņa turpināja cīnīties.

Marī Kolvīnas un viņas franču kolēģa Remi Ošlika vakardiena nāve Homsā ir kārtējais pierādījums brutālo režīmu vajadzībai apkarot žurnālistus, lai ”ārpasaulē” izplatās tikai diktatoriem vajadzīgais viedoklis un versijas. 

Sīrijas valsts televīzija un Damaskas režīms šodien piedāvā saviem skatītājiem pavisam citu realitātes aprakstu nekā ziņoja vakar nogalinātie ārzemju žurnālisti Homsā. 

Jo bīstamāka ir notikumu vieta, jo svarīgāk, lai tajā atrastos spējīgi žurnālisti, kas uzdrošinās ziņot patiesību par to, kas īsti tur notiek. 

Vieglāk protams, ir retranslēt ārzemju ziņu aģentūru piefrizētās ”kustīgās bildes” un piedzejot tekstus, kas neuzliek pienākumus un neizraisa nekādus secinājumus.

Kādā ”Expressen” intervijā 1999. gadā Marī Kolvīnai tika jautāts par viņas drosmi uzturēties Bagdādē, Persijas kara sākuma periodā. Kaut arī Amerikāņu armija bija jau iepriekš solījusies sagraut Bagdādi līdz pamatiem.

-Man bija svarīgi redzēt kas īsti tur notiek un ziņot par to sabiedrībai. Man tas ir ļoti svarīgi. Tas ir mans darbs un dzīvesveids, – viņa atbildēja.

Tik elementāri.

Tāda ir žurnālistikas misija – stāstīt patiesību. 

Ceru, ka arī mūsu organizācijas nepalaidīs garām iespēju izteikt amerikāņu, britu un franču kolēģiem līdzjūtību.