Šodien, kad Stokholmā  zviedru armija salutē par godu nākamās Zviedrijas karalienes nākšanai pasaulē, mediji solidāri pauž līdzjūtību kolēģiem žurnālistes Marī Kolvīnas un fotožurnālista Remī Ošlika traģēdijas dēļ.

Abi gājuši bojā darba vietā – Homsā, Sīrijā.

Vakar.

Marī pēdējā reportāža CNN no Sīrijas bija perfekta.

Viņa stāstīja par situāciju Homsā, par mazu bērnu nogalināšanu un par traģēdijām, kas ārpasauli pagaidām neinteresē.

• Jā, situācija ir neciešama un tieši tādēļ man šeit jāpaliek un jāturpina ziņot Jums visiem, kas īsti te notiek”, – viņa teica pa telefonu ēterā no Homsas.

Viņai bija raksturīgi palikt kaujas zonās arī tad, kad tās pameta citi žurnālisti.

Fotogrāfijās Marī redzama ar melnu apsēju pār seju. Aci viņa zaudēja Šrilankā, sprāgstot mīnai. 2001. gadā. Viņa uzskatīja, ka žurnālistam ir jāliecina par to, kas notiek kara un konfliktu plosītās zonas. Lai gan par to pašai nācās samaksāt ar savu veselību.

Pirms tam 1999. gadā Marī (kopā ar diviem saviem kolēģiem) vienīgie palika uz vietas Austrumu Timorā kopā ar 1500 bēgļiem. Brīdī, kad pārējie žurnālisti tika evakuēti.

Patiecoties trīs žurnālistu klātbūtnei ANO bēgļu nometnē Dilī, izdevās izglābt šo – uz nāvi nolemto cilvēku dzīvības.

Principialitāte palīdzēja.

Toreiz.

Šoreiz tas neizdevās.

Lai gan Marī pati bija pārliecināta, ka tieši žurnālistu klātbūtne var paātrināt glābšanas operācijas un palīdzības akcijas Sīrijas virzienā.

Viņa turpināja cīnīties.

Marī Kolvīnas un viņas franču kolēģa Remi Ošlika vakardiena nāve Homsā ir kārtējais pierādījums brutālo režīmu vajadzībai apkarot žurnālistus, lai ”ārpasaulē” izplatās tikai diktatoriem vajadzīgais viedoklis un versijas. 

Sīrijas valsts televīzija un Damaskas režīms šodien piedāvā saviem skatītājiem pavisam citu realitātes aprakstu nekā ziņoja vakar nogalinātie ārzemju žurnālisti Homsā. 

Jo bīstamāka ir notikumu vieta, jo svarīgāk, lai tajā atrastos spējīgi žurnālisti, kas uzdrošinās ziņot patiesību par to, kas īsti tur notiek. 

Vieglāk protams, ir retranslēt ārzemju ziņu aģentūru piefrizētās ”kustīgās bildes” un piedzejot tekstus, kas neuzliek pienākumus un neizraisa nekādus secinājumus.

Kādā ”Expressen” intervijā 1999. gadā Marī Kolvīnai tika jautāts par viņas drosmi uzturēties Bagdādē, Persijas kara sākuma periodā. Kaut arī Amerikāņu armija bija jau iepriekš solījusies sagraut Bagdādi līdz pamatiem.

-Man bija svarīgi redzēt kas īsti tur notiek un ziņot par to sabiedrībai. Man tas ir ļoti svarīgi. Tas ir mans darbs un dzīvesveids, – viņa atbildēja.

Tik elementāri.

Tāda ir žurnālistikas misija – stāstīt patiesību. 

Ceru, ka arī mūsu organizācijas nepalaidīs garām iespēju izteikt amerikāņu, britu un franču kolēģiem līdzjūtību.