Kā uzvarēt Islāma valsts (IS) ofensīvu?

50-nordbor-kopplas-till-jihadisterIS jeb ISIS (nelietošu arābu abreviatūru Daesh, kas tagad modē Latvijā) ir daudz ienaidnieku, bet maz draugu. Gandrīz visa pasaule šodien nostājusies pret viņiem, lai tos sagrautu. Taču, kāpēc tik grūti viņus iztriekt no Sīrijas un Irākas?

Pirms pusotra gada viņi (ar zibenskara palīdzību) pakļāva Sīrijas daļu un Irākas ziemeļus. Neliela islāmistu fundamentālistu sekta, kas dzimusi Sīrijas pilsoņu kara apstākļos, zibenīgā ātrumā pārvērtās bruņotā ešelonā ar 10 000 – 30 000 kaujiniekiem (dažādas CIP versijas). Taču ar to nepietiek, lai paturētu savā kontrolē ”Lielbritānijas lieluma” teritoriju, kas sastāv galvenokārt no tuksneša. Viņiem paveicās tāpēc, ka kritiskā brīdī to rindās iekļāvās sunnītu irākiešu bruņotajās vienības, kas agrāk bija Sadama Huseīna armijas sastāvā. Taču arī ar to arī ir par maz. Tāpēc viņi steigšus deklarē savu jauno valsti kalifātu un pagūst iedibināt tikai dažas valsts institūcijas, to skaitā šariāta tiesu.

Finansiāli IS sevi nodrošina:

1) ar nodokļiem, kurus iekasē no okupētu zonu iedzīvotājiem (8 – 10 miljoni iedzīvotāju);

2) ar naftas pārdošanu no okupētajām teritorijām;

3) pateicoties ziedotājiem no Saūda Arābijas (lai gan oficiāli SA neatbalsta ISIS).

Ja 100% visi nostātos pret IS, tad šiem teroristiem izredžu nebūtu. Taču ir ”daži”, kas spēlē dubultspēli:

1) Turcija, kas teorētiski nostājas pret IS, bet reāli izmanto šos grupējumu, lai neļautu attīstīt kurdu ofensīvu;

2) Saūda Arābija, kas tikai teorētiski apkaro IS. Viņu ticība vahabisms ir ļoti tuvs ISIS ticībai un Saūda Arābijas valsts vadītāji nevēlas atklāti nostāties pret grupējumu kaimiņvalstī, kas daudziem saudiešiem šķiet simpātisks. Starp citu 15 no 19 Ņujorkas ”taranētājiem” bija lidotāji no Saūda Arābijas.

Praktiski viņus novākt militārā ceļā nav neiespējami. Tehniski tas varētu norisināties ļoti ātri. Taču lielvalstu politiskie vadītāji ir ”sabijušies politiski”, baidoties, ka ar šādu rīcību var iznākt vēl vairāk liet ūdeni uz džihādistu ideoloģijas dzirnavām. Vai šodien – pēc Francijas palīgā sauciena būs citādi? No ”tehniskā viedokļa” ar bombardēšanu nepietiks, vajadzīga arī armija ”uz zemes”. Kura valsts ir gatava sūtīt savējos pretī šiem ”rīkļu griezējiem”?

Pret teroristiem nav iespējams cīnīties tikai militāri, nepieciešama arī ideoloģijas ofensīva. Šodien tas ir pat svarīgāk, citādi ”fenikss” pēc iegrimšanas pelnos, atdzims no jauna kādā citā valstī un problēmas sāksies no gala. Rādās, ka pašlaik mums Eiropā nav politiķu, kas ar šo problēmu būtu spējīgi tikt galā.

Mums pārējiem atliek gaidīt. Diemžēl.

Žurnālistika var izglābt citu cilvēku dzīvības. Riskējot ar savējo.

2012. gada 23. februārī
Marie Colvin, Rémi Ochlik

Marie Colvin, Rémi Ochlik

Šodien, kad Stokholmā  zviedru armija salutē par godu nākamās Zviedrijas karalienes nākšanai pasaulē, mediji solidāri pauž līdzjūtību kolēģiem žurnālistes Marī Kolvīnas un fotožurnālista Remī Ošlika traģēdijas dēļ.

Abi gājuši bojā darba vietā – Homsā, Sīrijā.

Vakar.

Marī pēdējā reportāža CNN no Sīrijas bija perfekta.

Viņa stāstīja par situāciju Homsā, par mazu bērnu nogalināšanu un par traģēdijām, kas ārpasauli pagaidām neinteresē.

  • Jā, situācija ir neciešama un tieši tādēļ man šeit jāpaliek un jāturpina ziņot Jums visiem, kas īsti te notiek”, – viņa teica pa telefonu ēterā no Homsas.

Viņai bija raksturīgi palikt kaujas zonās arī tad, kad tās pameta citi žurnālisti.

Fotogrāfijās Marī redzama ar melnu apsēju pār seju. Aci viņa zaudēja Šrilankā, sprāgstot mīnai. 2001. gadā. Viņa uzskatīja, ka žurnālistam ir jāliecina par to, kas notiek kara un konfliktu plosītās zonas. Lai gan par to pašai nācās samaksāt ar savu veselību.

Pirms tam 1999. gadā Marī (kopā ar diviem saviem kolēģiem) vienīgie palika uz vietas Austrumu Timorā kopā ar 1500 bēgļiem. Brīdī, kad pārējie žurnālisti tika evakuēti.

Patiecoties trīs žurnālistu klātbūtnei ANO bēgļu nometnē Dilī, izdevās izglābt šo – uz nāvi nolemto cilvēku dzīvības.

Principialitāte palīdzēja.

Toreiz.

Šoreiz tas neizdevās.

Lai gan Marī pati bija pārliecināta, ka tieši žurnālistu klātbūtne var paātrināt glābšanas operācijas un palīdzības akcijas Sīrijas virzienā.

Viņa turpināja cīnīties.

Marī Kolvīnas un viņas franču kolēģa Remi Ošlika vakardiena nāve Homsā ir kārtējais pierādījums brutālo režīmu vajadzībai apkarot žurnālistus, lai ”ārpasaulē” izplatās tikai diktatoriem vajadzīgais viedoklis un versijas. 

Sīrijas valsts televīzija un Damaskas režīms šodien piedāvā saviem skatītājiem pavisam citu realitātes aprakstu nekā ziņoja vakar nogalinātie ārzemju žurnālisti Homsā. 

Jo bīstamāka ir notikumu vieta, jo svarīgāk, lai tajā atrastos spējīgi žurnālisti, kas uzdrošinās ziņot patiesību par to, kas īsti tur notiek. 

Vieglāk protams, ir retranslēt ārzemju ziņu aģentūru piefrizētās ”kustīgās bildes” un piedzejot tekstus, kas neuzliek pienākumus un neizraisa nekādus secinājumus.

Kādā ”Expressen” intervijā 1999. gadā Marī Kolvīnai tika jautāts par viņas drosmi uzturēties Bagdādē, Persijas kara sākuma periodā. Kaut arī Amerikāņu armija bija jau iepriekš solījusies sagraut Bagdādi līdz pamatiem.

-Man bija svarīgi redzēt kas īsti tur notiek un ziņot par to sabiedrībai. Man tas ir ļoti svarīgi. Tas ir mans darbs un dzīvesveids, – viņa atbildēja.

Tik elementāri.

Tāda ir žurnālistikas misija – stāstīt patiesību. 

Ceru, ka arī mūsu organizācijas nepalaidīs garām iespēju izteikt amerikāņu, britu un franču kolēģiem līdzjūtību.

Krievijas karoga problēmas Sīrijā. Boikots Krievijas ražojumiem?

2012. gada 8. februāris
Damaska 07.02.2012, SVT

Damaska 07.02.2012, SVT

Nākamā Krievijas Prezidenta Putina priekšvēlēšanu kampaņa iegājusi savā finiša taisnē. 

Varas demonstrācijai noder ne tikai ”krievu valodas referendums” Latvijā, bet arī Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova vakardienas ”triumfa gājiens” cauri Krievijas karogiem rotātajai Damaskai.

PR paņēmienu šādā – politiski varmācīgā spēlē, ir daudz.

Vladimirs Putins liek lietā visu, kas vien iespējams. 

Krievijas un ”tuvo ārzemju” mediji uzknābā Krievijas varas aparāta (propagandas mašīnas) medijiem nobērtās/producētās vizuālās druskas. 

Daži ņem pretī un baro tālāk publiku.

Citi mediji PR ražojumus ignorē.

100% šī ofensīva tomēr neizdodas.

Zviedrijas televīzijas speciālkorespondents no Damaskas ziņo, ka vietējā vara žurnālistus pamatīgi ierobežo darbā un ”liek filmēt” Asada režīmam vajadzīgās epizodes. Vakar, piemēram, esot ”bijis jāfilmē” Krievijas Ārlietu ministra sagaidīšanas triumfs.

Asada režīma piekritēji pulcināti Damaskas ielās un sparīgi vicinājuši tur Krievijas karogus. Pateicībā par ANO rezolūcijas bloķēšanu.

Vienlaikus vairākas valstis (Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija, Nīderlande, Spānija) atsauc savus vēstniekus no Sīrijas un slēdz vēstniecības Damaskā.

Šo norisi vietējā vara ārzemju korespondentiem nav atļāvusi filmēt.

Šonakt atkal nogalināti vairāki desmiti Homsā. Reģionā, kur pirms 30 gadiem pašreizējā Sīrijas prezidenta tēvs un viņa brālis Rifats sagrāva sunnītu sacelšanos, nogalinot ap 3000 – 5000 mierīgo iedzīvotāju.

Tur vakar un šodien dedzina Krievijas karogus.

Nofilmēt šo procesu arī nav iespējams.

Iztiekam ar pagrabos noslēptiem reportieriem un mobilo telefonu kamerām.

Sīrija, BBC

Sīrija, BBC

Krievijas radio turpina apgalvot, ka Sīrijā esot sacēlušies ”teroristi”, kas ”tēlojot revolūciju”.

  • Atbrauc, Lavrov, arī uz šejieni! Tad Tu pārliecināsies, ka nekas nav izdomāts un cik pretīgā propagandas spēlē tu piedalies! – vara aicināja kāda sieviete no Bab-Amro priekšpilsētas Libānas radio korespondentam.

Kamēr šis konflikts nav atrisināts, netīrā spēlē turpinās visās frontēs.

Lavrovam un Putinam ir izdevies eskalēt spriedzi tālāk. 

Jusufs Kvardavi ir pasludinājis ”fatvu”, aicinot boikotēt Krievijas un Ķīnas preces.

Sīrijas armija ir spēcīga un labi bruņota ar Krievijas ieročiem.

Krievijas un Ķīnas spiediens panāks teroristu piesaistīšanos vietējiem partizāniem.

Asadam, protams, ir arī piekritēji.

Tie, kas mīl stabilitāti.

Krievijas karoga vicinātāji Damaskā.

Bailes ir vislabākais propagandas ierocis.

Pagaidām triumfē tieši bailes.

Asads nedomā atkāpties. Asinsizliešana turpinās.

2011. gada 21. novembrī

–   Sīrija nepakļausies ārpasaules prasībām! Mēs cīnīsimies tālāk!  – uzsver Sīrijas prezidents britu Sunday Times.

Arābu valstu apvienība tikko pieprasīja, lai Asads ielaiž valstī 500 neatkarīgo novērotāju un izbeidz apšaudīt mierīgos iedzīvotājus.

Protams, ka arābus valstu vadītājiem ir ”savi rēķini ar Asadu” un viņu blokādes draudi vairāk saistīti ar aprēķinu, nevis humānisma garu.

Šonakt opozīcijas grupas sākušas apšaudīt Baath partijas rezidenci Damaskā. Ielās nebeidzas demonstrācijas, kas gan aizstāv varu, gan protestē pret to.

Kāpēc režīms neieklausās tautas balsī?

Pēc Asada domām (Sunday Times) neapmierinātību iedzīvotāji drīkst pausti tikai vēlēšanu laikā.

–   Februārī vai martā mums būs parlamenta vēlēšanas, tad arī varēs paust savus uzskatus!-  uzskata Bašars al Asads.

Pēc viņa domām pie visa vainīga ir opozīcija.

Cilvēktiesību organizācijas liecina, ka sestdien Sīrijā nogalināti vēl 14 cilvēki.

Kopējais civilo upuru skaits Sīrijā jau sasniedz vairākus tūkstošus.

Šodien bargāku attieksmi pret Asada režīmu sāk demonstrēt arī Turcija, kas gatavojas bloķēt savu gaisa telpu Sīrijas lidmašīnām.  

 

Autores foto: Asada kulta pazīmes Sīrijā 2008.

Tveice: Turcija un Sīrija gatavojas pārmaiņām.

2011.gada 11. jūnijā

Demonstrācija pret Sīrijas režīmu ASV. Foto DN

Šodien sīrieši visur pasaulē iet ielās, lai paustu savu atbalstu brīvības cīņām un upuriem Hamā. Piektdienas protestos Hamā gāja bojā apmēram 70 cilvēku. Demonstrācija sasaucas ar 1992. gada asiņainajiem notikumiem, kad izrēķināšanos ar tautu vadīja pašreizējā prezidenta tēvs.
Pašreiz demonstrācijas sākas arī Hamā.
Rīt vēlēs turki. Viss Vidusjūras reģions uzmanīgi seko notikumiem un prognozē Ataturka modernizācijas projekta krahu. Ir pamats nervozitātei, jo nav izslēgts, ka konservatīvais piegājiens ņems virsroku un valsts pārbīdīsies musulmāņu fundamentālistu mentalitātes virzienā. Pat Latvijā tulko korānu un uztver to kā kultūras fenomenu.
Valsts nākamais premjers, šķiet būs Receps Teijips Erdogans un viņa Taisnības un attīstības partija. To atbalsta ne tikai lielākā daļa iedzīvotāju, bet arī turku musulmāņu biznesa sektors.
2002.gadā mēs skeptiski vērojām Erdogana nākšanu pie varas. Taču viņš meģināja modernizēt musulmāņu pieeju valsts politiskajai stūrei. Pērējais deputātu ”stafs” atgādina mūsu liberālos un sociāldemokrātu grupējumus.
Protams, ka Ankarai ir liela nozīme Vidusjūras valstu jasmīnu revolūcijas veicināšanā. Praksē tas nozīmē deju uz virves un bīstamu līdzsvara gājienu, lai sabalansētu kaimiņvalstu intereses ar savējo labumu. Vienmēr neizdodas trāpīt desmitniekā (reakcija uz Bengāzi notikumiem).
Taču skaidrs, ka rīt visu izšķirs iekšpolitiskie jautājumi. Erdogana partija vēlas reformēt valsts pamatlikumu.
Latvijā arī to vajadzētu.
🙂
Konstitūcijas reforma samazinātu drošībnieku ietekmi uz valsts politiku. Tas būtu OK.
Erdogana pretinieki, protams, uzskata, ka viņš min taciņu autoritārisma virzienā.
Rīt redzēsim kas īsti būs un kā notiks.
Tālākā demokratizācija Ataturka valstī ir arī mūsu interesēs.
Karsts, ap 40, te pie Vidusjūras.
Elpojam dziļi.