Vētrainās diskusijas manā blogā pēc 8. marta ”atklājumiem”, rosina turpināt tēmu, kas daudziem LV joprojām ” ļoti nepatīk” un ” ir stulbas”. Proti – sieviešu kvotas uzņēmumu valdēs.
Jā, arī man (savulaik) iepazīstoties ar šo ”sieviešu kvotu” eksistenci bija kategoriski iebildumi pret šādu praksi.
Manuprāt, katru cilvēku jāvērtē vienīgi pēc viņa spējām un profesionalitātes. Dzimumam te nav nekādas nozīmes.
Taču dzīve ir pierādījusi, ka aizspriedumi pret sievietēm visaugstākajās pozīcijās diemžēl eksistē.
Kāds kolēģis Rīgā, savulaik (privātā sarunā) nikni uzbruka iespējai iecelt spējīgu sievieti par Latvijas premjerministri. Tobrīd tāda iespēja pastāvēja.
- Vai tad nepietiek ar to, ka mums jau viena sieviete ir Prezidente! Vēl otru bābu liks amatos! Kaut kas šausmīgs! Slima suņa murgi! Pietiek taču ar vienu! Jau tas ir par daudz! – viņš sūrojās.
Tobrīd valsts prezidente bija Vaira Vīķe Freiberga.
Es klausījos 30 gadus vecā vīrieša sašutumā un nespēju saprast, no kurienes nāk naids un neiecietība pret sievieti vadošā amatā.
No muļķības?
No aizspriedumiem?
No audzināšanas?
Varbūt taisnība ir zviedru rakstniekam Stīgam Laršonam, kura slavenais un plaši ekranizētais romāns oriģinālā saucās ”Vīrieši, kas neieredz sievietes”. Diemžēl briti šī romāna nosaukumu iztukoja kā ”Meitene ar pūķa tetovējumu” un latvieši, Holivuda un visi pārējie… ākstījās savā tulkojumā angļiem pakaļ.
Nelietojot oriģinālo.
Acīmredzot, tas ir tabu.
Visi zina, ka sievietes karjerā vajag ”piežmiegt”, bet skaļi runāt par to tomēr nedrīkst.
Zinām, bet klusējam.
Izrādās, ka šo problēmu apzinās arī Eirokomisija, kas tikko uzdrošinājās draudēt lielajiem uzņēmumiem, pieprasot, lai valdēs dod vietu arī kompetentām (nevis pazīstamām!) sievietēm.
Vivianes Redingas draudi lielo uzņēmumu vadītājiem bija ļoti konkrēti – līdz 2014. gadam vismaz 30% valdes locekļiem jābūt sievietēm. Līdz 2020.g. – 40%.
Nav noslēpums, ka lielais vairums valstu atsakās šo direktīvu ievērot.
Kāda aina ir pašlaik?
Somijā – 27% sieviešu pašlaik ”sēž” lielo uzņēmumu valdēs.
Zviedrijā – 25%.
Latvijā – 25%.
Vissliktāk ir Maltā, Kiprā, Ungārijā – 3%.
Sabiedriskās domas pētījumi liecina, ka 75% eiropiešu piekrīt kvotēšanas sistēmai.
- Vienreiz mums šis ”stikla jumts” ir jāsadragā. Izbeigsim teikt, ka nav pietiekoši daudz kompetentu sieviešu, kas varētu uzņēmties atbildīgus pienākumus, – dimdina Eirokomisāre Viviane Redinga, norādot uz vismaz 2500 sievietēm, kas ar izcilību beigušas vadības zinatnes universitātēs un augstskolās.
Man ir aizdomas, ka šo kompetento dāmu ir krietni vairāk.
Beļģijā, Francijā, Itālijā, Spānijā un Holandē pašlaik tiek veidoti likumi, kas nostāda sieviešu kvotas likuma līmenī.
Pazemojuši tas ir.
Taču, vai ir kādi citi priekšlikumi kā izdzēst aizspriedumus pret gados vecākām sievietēm augstos amatos un ”ar grumbām sejā” – TV ekrānā, pret omītēm šefa pozīcijās (opis to drīkst!), pret sirmiem kungiem laviešu ekrāna žurnālistikā, pret blondīnēm, kas negrasās pārkrāsot matus tikai tāpēc, ka Latvijā mīl stāstīt Teksasas anekdotes par gaišmatainiem cilvēkiem?
Vai ir kādi citi priekšlikumi bez kvotām?
Vai ir?
Bet vai tas nenovedīs pie “dekoratīvu” vietu radīšanas?
Nevajadzētu. Sievietes var veikt šo darbu, tikai aizspriedumi traucē to realizēt. Pašlaik daudzās valdēs “sēž” dekoratīvi (pilitiski pareizi) nevis kompetenti kungi. Draudzības korumētība darbojas pāri dzimtēm un robēžām.
Nu jā, bet šīs kvotas jau pašas par sevi neatrisinās “draudzības politiku”. Piemēram, tā pati Zatlera padomniece, kuru viņa partija nesen centās iebīdīt ostas valdē – abstrahējoties vai viņa bija kompetenta, vai nē, jo to nezinu – taču arī mēģinājums iedabūt savējo. Savējo politika strādā neatkarīgi no dzimumiem.
Tātad, pieņemot kvotas, principā iespējama situācija, kad “savējo sievieti” pat būs iespējams vieglāk iesēdinās kā neērtu vīrieti – argumentējot, ka to paredz kvotas.
Varbūt, labāk domāt kā likvidēt… gan nav ne jausmas, kā tas būtu praktiski izdarāms, pret “savējo” politiku kā tādu, nevis izveidot mākslīgu dzimumu proporciju?
Šeit nesaku ka sievietes būtu mazāk spējīgas par vīriešiem, piemēram Talsos vadošā… un taisnību sakot, gandrīz vai vienīgā nopietnā būvmateriālu veikala īpašniece ir sieviete, un šajā tradicionāli vīrišķīgajā uzņēmējdarbības sfērā visiem večiem “ielika rociņu”. Un bez jebkādām kvotām. Un neatceros,ka kāds no viņas darbiniekiem būtu sūdzējies ka jāpakļaujas sievietei.
Korumpētību ar likumu neizskaudīsim. Pamazām Latvijā sabiedrības viedoklis kļūst par regulējošu sviru arī partiju darbā. Tās partijas, kuras agrāk klaji “nospļāvās” uz to ” ko domā tauta” pamazām sarūk mazākumā.
Piemēram, zviedru partijas šeit SWE ļoti ņem vērā ko domā tauta.
Latvijā tas ARĪ tagad sak pakāpeniski notikt. Tas labi. No šejienes arī ceība, ka pamazām izsīks draudzības un aprēķina korumpētība ieceļot “sevējos” lielajās valdēs. Sieviešu īpatsvars to var tikai veicināt.
Jums Talsos veicas. Tāpēc, ka tas ir privātuzņēmums.
Es runāju par valsts uzņēmumiem un politiku.
Ar šo der sākt un neapstāties. Diskusija Latvijā tik tiešām ir nepieciešama.
Jā, turpināsim.
Zinu diezgan daudz gudras un spējīgas sievietes, kas savā jomā ir tieši tik augstu un tik vadošā līmenī, kā vēlas būt, jo ir profesionāles tajā, ko dara, un nevienam vismaz ārēji nav starpības, ka sieviete. Un neviena no viņām nav izrādījusi vēlmi nonākt politikā vai kādas valsts uzņēmuma valdē. Nonākot tur, tu faktiski vairs nestrādā nekādā specialitātē. Pieņem lēmumus par jomu – jā, dari konkrētas un praktiskas lietas – nē. Varbūt tas nav par nevarēšanu, bet par negribēšanu? Varbūt sievietes vienkārši ir praktiskākas un negrib līst politiskajā mistkastē? Un to var ieraudzīt jau starp jauniešiem – nevalstiskās organizācijas pārsvarā piepildītas ar meitenēm, partiju jaunatnes organizācijas ar puišiem. Tātad varbūt nav nekas mākslīgi jāspiež un jāvelk – ja gribēs, tad būs, ja negribēs, tad tāpat nebūs…
Tas viss šeit tikai par Latvijas situāciju.
Sabiedrība mums visiem (kopš bērnības) piešķir lomu, kas mums jāspēlē. Sievietes loma ir serviss, labi izskatīties un muti ciet! Jā, ir ambiciozākas sievietes, kurām izdodas aizairēties samērā augstu. Man ir šī pieredze un es faktiski zinu kā tur “augšā” izskatās. Tad nākas peldēt pret straumi un apzināties, ka esi izņēmums. Tāpēc es aizstāvu tās, kuras pazemo. Solidaritāte. Protams, ka ir dāmas (kurām ir vērotāja talants) un kungi (kas redz, nevis skatās) un šo fenomenu pamana. Ērtāk ir nepamanīt un deklarēt “tā tas ir”, “tā daba noteikusi” vai arī ” nu un tad!?”. Sievietes lomā ietilpst pasivitāte. Biklums un “ko nu es”…ar to viņam 8. martā dāvina ziedus. Par to, ka stāv pie ratiem. Reizēm loma saaug ar ādu.
Atvainojos, bet vai esiet par to pārliecināta – “pamazām izsīks draudzības un aprēķina korumpētība ieceļot “sevējos” lielajās valdēs. Sieviešu īpatsvars to var tikai veicināt”? Vai tad ir kādi psihofizioloģiski priekšnosacījumi, ka sievietes mazāk ņem kukuļus un vadās no personiskajām interesēm? Lūk, tiesnešu profesijā sieviešu ir daudz, un pirms kādiem gadiem taču bija skandāls ar divām tiesnesēm kukuļņēmējām.
Protams, ka sievietes nav godīgākas par vīriešiem. Diemžēl, reizēm pat stipri manipulatīvākas. Taču dzimumu līdzsvars pārvaldē neļauj veidoties kungu ” futbolu klubiem” un tieksmei visu izlemt pirtī uz lāvas (kā tas bija Latvijā šķēlistu laikā). Mazāk bloku un grupu, jautājumi tiek pamatīgāk izanalizēti. Veči ir paslinki visās valstīs un dāmu klātbūtne liek problēmas izventilēt. Tas faktiski ir zinātniski pierādīts.
Un ko tad, ja šefs tikai un vienīgi pēc darba parametriem – profesionālās spējas, darba izpildei nepieciešamās prasmes utt utml – pasaka, nē šajā vietā šis cilvēks neder, tas cilvēks izrādās sieviete un šī sieviete vai nu tiešām pati nesaprotot vai apzināti brēc, ka šefs šo cilvēku izmetis tāpēc, ka izrādījusies sieviete? Ko? Kuram ko vajadzētu pierādīt vai nevienam neko nevajadzētu pierādīt? Man ir aizdomas, ka lielākoties darba devējam pirmkārt ir svarīgi darba kvalitatīvs rezultāts un nav svarīgi, kurš to darbu paveic. Tādēļ man šķiet, ka šīs ļembasts par to, ka sievietes kaut kur kaut kas nevēlas redzēt tikai dzimuma dēļ ir pārspīlēts. Savukārt par ierakstā minēto kvotu prasību – tas jau politikas lauciņš, un tajā parasti notiek nevis kā pie cilvēkiem, bet gan kā nu partijās noteikts.
Nevienam neko nevajag pierādīt. Niknoties arī nevajag, ja svešas problēmas šķiet nevajadzīgs apgrūtinājums. Jā, sievietēm mēdz būt mazi bērni un viņu tēti pagaidām nevēlas palikt mājās pie slimiem mauzļiem (mammas vietā). Tas ir pats populārākais izskaidrojums, kāpēc, piemēram, darba devējiem nepatīk mazu bērnu mammas. To taču Jūs zinājāt. Vai ne? Ir vēl daudzi motīvi, kas nepavisam nav saistīti ar darbinieka kompetenci, bet gan izskatu, vecumu un dzimumu. Diemzēl tā ir.
Nevis ”diemžēl”, bet kapitālisma sistēmas būtība:
”(..)Un šī te izbundzinātā ulmaņlaiku dzīves aina mani ērcina. Mana krustmāte rentēja kādu gabaliņu zemes te no viena, te otra saimnieka Kurzemē. Saimniekus redzējām dažādus, un mums viņi nemaz nerādījās balti. Starp citu, tieši viņi aizsāka latviešu tautas iznīdēšanu. Viņi neņēma kalpus ar bērniem, pat ne precētus kalpus, kuriem bērni varētu būt. Viņi ņēma neprecētus puišus un meitas no Polijas, lēto darbaspēku. Un latvietim bija jāizvēlas – vai nu viņam būs bērni, vai darbs. Tā kā bez darba bērnus uzturēt nevarēja, izvēle vispār atkrita…” Vizma Belševica “Bille”
http://www.gudrinieks.lv/referati/cits/vizma-belsevica-bille-puslapis2.html
Es, 28 gadus vecs vīriešcilvēks būdams, nekad dzīvē neesmu saskāries ar tādiem tipiem kā te rakstā minētais 30-gadīgais īpatnis. Neizslēdzu, ka vīrieši ar līdzīgiem cilvēkiem ir vēl, bet mazizglītotu un dumju cilvēku netrūkst visā pasaulē. Drīzāk būtu jāķeras pie izglītošonas un bērniem bioloģijas stundās mazāk aizrauties ar kurvjziežu uzbūvi, bet parādīt pēc iespējas objektīvāku sieviešu / vīriešu salīdzinājumu.
Kas attiecas uz sievietēm vadošos amatos, esmu redzējis gan lieliskus, gan pilnīgi katastrofālus gadījumus. Pēdējos drusku vairāk nekā pirmos, bet es tādēļ neņemos apgalvot, ka sievietes vispārīgi ir sliktākas vadītājas.
Turklāt kvotas minoritātēm ir bīstama ideja. Tā mēs drīz varam nonākt pie tā saucamo minoritāšu kliegšanas, ka valdībā obligāti trešdaļai jābūt krievvalodīgajiem. Un pēcāk arī vismaz vienam homoseksuālistam. Ar to cīnīties būs ļoti sarežģīti.