2014.gada 12. martā speciāli TVNet.

Foto: TVNet.

1. marts jau aizvadīts, bet «sieviešu diena» joprojām aktuāla. Tā pati, kuru Padomju Savienības mantinieki Latvijā atzīmē kā sieviešu dzimuma godināšanas svētkus ar vecām tulpēm, sacietējušām konfektēm un šņabi (vai lētu dzirkstošo vīnu). Vienreiz gadā liekuļojot sievietēm ar pompoziem «sveicieniem» un saņemot par to pretī infantili aizkustinošus pateicības reveransus no vistu kūts iemītniecēm Rīgā, Rēzeknē vai Rūjienā.

Tā to dara sovjetistu mantinieki. Viņi turpina ļeņiniskās tradīcijas arī šodien un turpat arī paliks kā kustoņi aizgaldā.

Pārējā cilvēce atzīmē Starptautisko sieviešu dienu 8. martā, lai pievērstu uzmanību meiteņu, sieviešu problēmām mūsu 2014. gada ikdienā, kas pierāda, ka sieviete joprojām nav līdztiesīga vīrietim: saņem mazāku algu par savu darbu, nevar pretendēt uz amatiem, kas pienākas tikai vīriešiem, cieš no likumiem un noteikumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības. Attīstītās sabiedrībās šie jautājumi jau kļuvuši par dienaskārtību un feminisms nav lamuvārds (kā to diemžēl nereti pierasts «saprast» Latvijā).

Manuprāt, ir pienācis laiks (8. marta sakarā) sākt apspriest dažas, aktuālākās feminisma problēmas pasaulē. Vienkārši tāpēc, ka mēs pamazām atraujamies no savas valsts postsovjetiskās pagātnes un lēni pārvēršamies par atvērtu, godprātīgu un taisnīgu sabiedrību, kurā

nav godīgi pieprasīt no sievietes vienīgi vīrieša «ribas» vai «apkalpojošā personāla» lomu.

Līdztiesības problēma, kas formulējama vienkārši

Ir vai nav sieviete līdztiesīga vīrietim? Par to diskutē jau sen, taču klasiska šīs dilemmas aina novērojama sportā, kad vīrieši izsmej un neakceptē sieviešu līdzdalību mačos kā līdztiesīgu aktivitāti. Piemēram, tenisista Bobby Riggs 70. gadu skaļie apgalvojumi par to, ka ikviens kārtīgs vecis var apspēlēt visas sieviešu tenisa čempiones pat 55 gadu vecumā un tāpēc sieviešu sportam nav jēgas, ir aktuāls ķērciens joprojām. Tā viņš apgalvoja un izprovocēja laikabiedres. Viņa izaicinājumu muļķīgi pieņēma tā laika labākā Austrālijas tenisiste Maraget Court un zaudēja Bobijam 1973. gada maijā divos setos. Kas notika tālāk? Par to vēstī lieliskāJames Erskine dokumentālā filma «The battle of the sexes», ko iesaku noskatīties visiem. Vienkārši tāpēc, ka leģendārais mačs starp Bobiju un amerikāņu tenisisti Billie Jean King 50 miljonu TV skatītāju priekšā ir kaut kas vairāk nekā sacensība starp vīrieti un sievieti. Sievietei nav jāsaceļas ar vīrieti akmeņu ripināšanā vai virves vilkšanā, tieši tāpat kā vīrietis nekad neuzvarēs sievieti bērnu dzemdēšanas mačā. Ir lieliski, ka mēs fiziski esam tik atšķirīgi, bet intelektuāli un garīgi tik tuvi kā neviens cits šajā galaktikas pusē.

Viens ir skaidrs –

mūsu sabiedrība ir iekārtota pusmūža, baltās rases padzīvojušu vīriešu ērtībai.

Viņiem tiek būvētas automašīnas, pilsētas, iestādes, hierarhija un algas. Feminisms ir atbilde uz šīm privilēģijām. Cīnoties par līdztiesību, nevēlos pārvērst vīrieti par sievieti, bet gan palūgt kungus dalīties vai atteikties no daudzām tikai viņiem paredzētām privilēģijām.

Domāju, ka arī šodien ir vīrieši, kas rauc degunu, skatoties sieviešu futbola vai hokeja spēli, tieši tāpat kā toreiz Bobby Riggs šķobījās tenisa laukumā.

Ir kungi, kuriem joprojām nepatīk, ja sievietes valdībā ieņem vairāk amatu nekā tradicionālos kultūras vai veselības aprūpes ministru posteņus. Starp citu, Vairas Vīķes-Freibergas un Laimdotas Straujumas amati Latvijas politiskajā elitē, manuprāt, vairāk izskaidrojami ar apstākļu sakritību (veči nevarēja atrast kompromisu savā starpā), nevis ar apzinātu sieviešu akceptu politikā.

Sievietēm joprojām maksā mazāku algu par to pašu darbu

(Latvijā 83,2%). Pat bankas aizdevumu procents mēdz būt sievietēm par 13% augstāks nekā tad, ja kredītu pieprasa vīrietis. «Bankas zina, ka sievietēm caurmērā ir zemākas algas nekā vīriešiem, tāpēc tās uzskata, ka atmaksāt atpakaļ parādu sievietēm būs grūtāk nekā vīriešiem, un šā iemesla dēļ viņām aizdevumus piešķir ar augstākiem procentiem» (ekonomikas zinātņu profesors Mats Hammarsteds). Tātad – «ja alga jums mazāka tikai tāpēc, ka esat «otrais dzimums», tad maksājiet par kredītu vairāk un dzīvojiet trūcīgāk» (DN, 07.03).

1. secinājums: attiecībās ar naudu arī pie mums pagaidām nepastāv dzimumu līdztiesība.

Ja sieviete nokļūst amatā, nostājas uz publiskās skatuves, tad agresīvās publikas daļas negatīvā ofensīva pret viņu ir daudz lielāka nekā pret līdzvērtīgu vīrieti tajā pašā situācijā. Tas pierādīts gan praksē – interneta sociālajos portālos, gan arī aptaujās un zinātniski pamatots: sievieti publiski sit smagāk nekā vīrieti; politikā, zinātnē, vadošos amatos un intelektuālos strīdos.

1. secinājums – intelektuāli sievietes pienesumu apšauba joprojām. Žorža Sanda rīkojās gudri, publicējot savus darbus ar vīrieša pseidonīmu. Intelektuālajā jomā joprojām neesam līdztiesīgi arī 2014. gadā.

Tagad mazliet par miesu un asinīm

Pirms laiciņa lasījām medijos par soda veidu, kas tika piespriests 20 gadu vecai indietei no Rietumbengālijas. Viņa bija atļāvusies iemīlēties kaimiņu ciema puisī, un par to vietējā ciema veču padome = «tiesa» piesprieda viņai soda mēru – piespiedu izvarošanu grupā. 12 vīri šo spriedumu pēc tam realizēja ciemata nomalē (Times of India). Jaunietes māte neesot varējusi samaksāt ciema večiem soda naudu 250 eiro apmērā par «meitas nepareizo iemīlēšanos», un tāpēc jaunietei bija jāsamierinās ar grupveida izvarošanu kā oficiālo soda mēru. Grūti iedomāties, ka kāda ciema tiesa brīvā valstī (nevis cietumā) būtu publiski piespriedusi vīrietim izvarošanu grupā kā civilas sabiedrības soda mēru. Indijas piemērs uzkrītoši pierāda, ka sekss daudziem joprojām nozīmē varmācības un pazemošanas aktu.

Jāpiezīmē, ka sieviešu izvarošana grupā ir samērā izplatīta parādība. Indijā šis process turpinās, neskatoties uz ļoti skaļi izskanējušiem grupveida izvarošanas gadījumiem (2012. gada septembrī 23 gadus vecu medicīnas studenti Indijas galvaspilsētā 6 vīri izvaroja un nogalināja satiksmes autobusā. Jaunietes nāve aktualizēja debates par šo jautājumu visā pasaulē, taču pagaidām nav manīts, ka situācija būtu uzlabojusies). Ik gadus Deli tiek reģistrēti ap 650 izvarošanas gadījumu, no kuriem tikai viens ir nonācis līdz tiesai, un izvarotāji praktiski netiek sodīti.

Vai Latvijā ir labāk? Statistika ziņo, ka ik gadus Latvijā par izvarošanām ziņo apmēram 100 -120 upuri (LA, 2005.04.02) taču regulāri reģistrēti tiek tikai ap 70 – 80 izvarošanas gadījumu (2012. gadā – 67), no kuriem liela daļa norisinās paziņu lokā. Policija uzsver, ka «trešajā daļā gadījumu izvarošanas fakts tomēr neapstiprinās» (Kas Jauns, 2013.14.02) taču starptautiskie pētījumi pierāda pretējo: «izvarošana ir ļoti smags noziegums un dziļa trauma upurim, kas nereti nespēj aprakstīt izvarotāju, cieš no smaga stresa un kauna sajūtas. Vairumā gadījumu par notikušo neziņo, jo baidās no policistu šaubām, tiesas pazemojumiem un sabiedrības izsmiekla» (Aftonbladet, 2013.04.10). Tas nozīmē, ka sievietes nevis pārāk vieglprātīgi ziņo par izvarošanu, bet gan sabiedrība nav piedāvājusi atbilstošu, iecietīgu un sapratnes pilnu iespēju reģistrēt izvarošanas upurus mūsu valstī: speciālas nodaļas slimnīcās, kas paredzētas tieši izvarošanas upuriem, īpašas policijas nodaļas ar kompetenci seksuālās varmācības jomā.

Piemēram, mūsu kaimiņvalstī Zviedrijā katru dienu izvaro caurmērā piecas sievietes, policija reģistrē 2000 izvarošanas gadījumu katru gadu (šis skaitlis strauji pieauga, iekārtojot īpašas izvaroto sieviešu anonīmas uzņemšana nodaļas slimnīcās un apmācot policistus seksuālo noziegumu upuru uzklausīšanā). Salīdzinot ar Latviju (kurā ir 4 reizes mazāk iedzīvotāju) šie rādītāji izskatās nenormāli lieli un ir pamats pieļaut, ka sabiedrība Latvijā joprojām nezina patiesos izvarošanas upuru skaitļus, jo aizspriedumi joprojām ņem virsroku.

Arī pie mums pastāv viedoklis, ka upuris pats ir vainīgs pie tā, kas ar to ir noticis. Sievietes, kas ģērbjas izaicinoši, ir pašapzinīgas, pēc daudzu vīriešu domām, pat «vēlas tikt izvarotas», tā sakot – «uzprasās». Šāds pieņēmums eksistē ne tikai Kualalumpurā, bet arī Rīgā. Caurmēra sievietei jābūt šķīstai, biklai, ērtai un neredzamai. Tāpēc islāmisti pieprasa, lai sieviete neiet no mājas ārā viena un lai ikdienā ietinas biezā, plandošā parandžā, kas pārvērš sievieti anonīmā auduma mākonī. Šis uzskats nav tikai indiešu vai arābu pārliecība. Daudzi tā domā arī pie mums. Diemžēl arī tagad 2014. gadā mums jāmāca meitām uzmanīties no vīriešiem, nepaļauties uz puišiem, baidīties no tā, ka «nē» viņiem nenozīmē «nē». Piesargāties no seksuāliem uzmanības apliecinājumiem un pazemojumiem internetā, uzmanīties no braucieniem ar velosipēdu ar mūziku austiņās. Mums atkal jāsagatavo meitas dzīvei kā medījumam.

Jums šķiet, ka tas ir normāli?

Manas cerības, ka reiz taču sievietei nebūs jāpierāda, ka seksuāla varmācība ir tāda pati fiziska, brutāla varmācība kā dūre sejā, pagaidām nav īstenojušās. Varmācība ir un paliek varmācība arī tad, ja to realizē elitāras futbola komandas spēlētāji, kas izvaro piedzirdītu meiteni, savu rīcību filmējot un fotografējot.

Zināmai sabiedrības daļai arī pie mums šķiet, ka apreibusi sieviete pati sevi piedāvā seksuāliem pazemojumiem,

lai gan runa šajā gadījumā ir nevis par seksu, bet gan par varu. Izskatās, ka arī pie mums Latvijā drīz būs jādibina Indijā tik populārais interneta portāls «Safe city», kurā sievietes var uzzināt, pa kurām Deli ielām var pārvietoties bez riska tikt izvarotām (2012. gadā Indijā pēc oficiālajiem datiem tika izvarotas 17 000 sieviešu).

1. secinājums – seksuāla varmācība pret sievieti joprojām netiek traktēta tikpat nopietni kā citi fiziskas varmācības veidi.

Sieviete nozīmē – «būt ķermenim, par kuru lemj citi»

Vērojot pēdējo gadu Latvijas «abortam – nē!» kustības aktīvistu performances Rīgas centrā un ieklausoties nedzimušo dzīvību glābšanas sludinātāju leksikā, mani neatstāj sajūta, ka sieviete viņu izpratnē ir tikai miesa, kurai nav un nedrīkst būt noteikšanas tiesību par sevi. Līdzīgi sieviešu legālajai «apgraizīšanai» austrumzemēs (Female genital mutilation), kas nav reliģiska, bet gan sadzīviska tradīcija Āfrikā un Āzijā, arī mūsu reliģiozie fundamentālisti redz sievietē nevis cilvēku, bet gan bērna transporta cisternu. Bez cieņas pret grūtnieci kā personību.

Piemēram, Somālijā, Džibuti un Ēģiptē 90% meitenīšu ir varmācīgi «apgraizītas» jau bērnībā 8-10 gadu vecumā ar mērķi «samazināt nākotnē sieviešu seksuālo aktivitāti» (DN, 15.02.2014). Lai gan šāda apzināta meiteņu ķermeņu izkropļošana kļūst par būtisku invaliditāti viņu turpmākajā dzīvē, šis process nav apstādināms. «Tā ir dziļi iesakņota tradīcija, un sociālais spiediens vienmēr panāk savu. Islāma pasaulē tas meitenei nozīmē to pašu, ko kristiešiem iesvētības. Tas ir sabiedrības spiediens pret sievieti un viņas seksualitāti, kuru nosaka vīrieši gan likumos, gan publiskajā viedoklī» (DN, 14.02.2014).

Mēs savas meitas šādām «iesvētīšanas procedūrām» nepakļaujam. Taču mums ir citi – vecie un pārbaudītie sieviešu pakļaušanas veidi – izsmiekls un publiska pazemošana. Pankgrupas «Pussy Riot» piekaušana ar pletnēm Soču olimpiādes laikā vai publiska apliešana ar «zaļo tinktūru» pagājušajā ceturtdienā McDonalda restorānā Nižņijnovgorodā ir klasisks piemērs seksualizētam sodam, kas šodien aizstāj pagātnes kauna stabu. «Pretīgās maukas, vācieties!» – ziņoja plakāts no «Pussy Riot» uzbrucēju puses, liecinot, ka sieviete ir tikai ķermenis, ar kuru spēks un vara var darīt visu, ko vēlas.

1. secinājums – varmācība pret sievieti var būt gan fiziska gan verbāla, un bez plašām diskusijām par šo tēmu mēs no pagātnes mantojuma neatbrīvosimies.

Šīs bija tikai dažas feminisma tēmas.

Ceru, ka mēs turpināsim par tām domāt ne tikai pēc gada (marta sākumā), bet katru mīļu dienu.

Vienkārši tāpēc, ka citādi vairs nevar.

Laiks pieprasa izvēdināt aizspriedumus, elpot svaigu gaisu, jo pagaidām sieviete vēl nav līdztiesīga vīrietim arī Latvijā.