«Sieviešu diena» kā Padomju Savienības postkoloniālo seku izpausme Latvijā

Speciāli TVnet

 

8.marts

Attēls: TVnet

 

Pavisam drīz būs klāt 8.marts – datums, kurā svin «sieviešu dienu». Krievijā un satelītvalstīs tas nozīmē ārišķīgu sieviešu dzimuma godināšanu. Šajā dienā uz stūriem tirgos uzplaucinātas tulpes, maijpuķītes vai ceriņzarus, kurus par brangu naudu pirks vīrieši un puikas. Pa ielu šaudīsies paģiraini veči, kas nesīs padusē lielas šokolādes konfekšu kārbas «savām sievietēm» un «priekšniecēm». Manā telefonā atkal parādīsies īsziņas ar «sveicieniem sieviešu dienā», sporta zālē noteikti būs smaidošas sejas ar uzrunu «s prazdņikom!» un Ušakova kantoris būs izdaiļojis Rīgu ar izkārtnēm un stalažām sieviešu dzimuma uzteikšanai. Man ļoti nepatīk šie svētki. Kāpēc?

Kam nepatīk šie svētki?

Tāpēc, ka šie svētki ir «sieviešu diena» tikpat lielā mērā kā Padomju armijas dibināšanas diena 23. februāris ir «vīriešu diena». Nedz vieniem, nedz otriem svētkiem nav nekā kopīga ar patiesu pretējā dzimuma godināšanu. Tā ir ārišķīga, vulgāra un absurda padarīšana, jo svinēšanas koncepcijas autori ir Padomju Savienības diktatori, kuriem bija nospļauties uz tādām vērtībām kā respekts un patiesa cieņa. Taču ar ko viss sākās?

Pirmo reizi cara Krievijā sieviešu dienu sievietes esot svinējušas 1913.gada pēdējā februāra svētdienā, taču kā politiski solidaritātes svētki (starptautiskā līmenī) tie fiksēti jau 1910.gadā, Otrās sociālistu internacionāles laikā, pēc vācu komunistes Klāras Cetkinas iniciatīvas. Ar mērķi panākt sievietēm tiesības balsot vēlēšanās. Tikai 1975. gadā ANO atbalstīja šo iniciatīvu starptautiskajā līmenī.

Ar 1978. gadu 8.martu atzīmē dažādi: gan kā politiskus, gan arī kā nepolitiskus svētkus. Attīstītākajās valstīs šajā dienā mediji un sabiedrība pievērš uzmanību netaisnīgai attieksmei pret sievietēm un viņu interesēm, vajadzībām. Savukārt neattīstītajās valstīs 8. martu pārvērš par «sieviešu dzimuma» slavināšanas dienu, dāvinot sievietēm puķes un saldumus tiesību un ērtību uzlabošanas vietā.

Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka ietekmīgai vīriešu daļai (valsts, baznīcas un pārvaldes institūcijās) sievietes joprojām krīt uz nerviem «kā tādas» un ir labāk, ka viņas nerādās par daudz publiskajā telpā un atļauj večiem vadīt pasauli pēc saviem noteikumiem, vajadzībām un interesēm.

Lielā pasaules valstu daļā arī šodien sievietei ir mājdzīvnieka statuss: to var pirkt, pārdot, iemainīt, nosist bez tiesiskām vai morālām sekām. Sievietēm nevajag runāt un maisīties vīru sarunās – to strikti nosaka baznīcas likumi. Savukārt musulmaņu valstīs sievietes nedrīkst ne tikai piedalīties vīru sarunās un maisīties veču lietās. Tās nedrīkst pat parādīties publiskajā telpā vienas, bez melna «maisa galvā». Viņu stihija esot vīra – musulmaņa māja un ģimene, bet visā lielajā atlikušajā pasaulē visu regulē vīrieši. Tā domājot pravietis un viss.

Loģikas šajos konservatīvajos uzskatos nav. Ir tikai vajadzība un vēlme izstumt 50% sabiedrības «aiz kulisēm» to anulējot kā saprātīgu un respektējamu sabiedrības daļu. Mazāk konkurences.

Eksistē pat pseidozinātniskas teorijas, kas cenšas «legalizēt» sievietes liderīgo, neizlēmīgo un gļēvo dabu, neattīstītas smadzenes un vēl nezin ko, kas motivē vīriešus darīt, kā darīts līdz šim, – piešķirt sievietei mājdzīvnieka lomu, kurā precētam vīram ir dzīvnieka saimnieka statuss. Viņš nosaka visu. Viņa mantiskais un publiskais statuss ir arī sievas statuss. Tāpēc visas pasakas par pelnrušķītēm beidzas ar laimīgām beigām – «pēc tam viņi apprecējās un nodzīvoja laimīgi simts gadus».

Brežņeva 8.marts

Dažādās valstīs šo 8.martu arī šodien atzīmē atšķirīgi, taču mēs Latvijā cītīgi sekojam Padomju Savienības iedibinātajai kārtībai – vismaz vienu dienu gadā atcerēties, ka sievietēm vajag pievērst uzmanību ar puķēm, kūkām un šņabi, bet jau 9. martā (un visas atlikušās dienas līdz nākamā gada 7.marta pusnaktij) var mierīgi iekaustīt, nemaksāt līdzvērtīgu algu un neatvēlēt amatus uzņēmumu vadībā un valsts pārvaldē.

Mūsu tradīcija šo svētku svinēšanā tika iedibināta Ļeņina Krievijā. 1921. gadā 8. martu kā svinēšanas datumu izvēlējās Ļeņins. Aleksandra Kolontaja pieprasīja padarīt šo dienu par brīvdienu. Tikai 1965. gadā Padomju Savienības Augstākā padome 8. martu akceptēja kā svētku dienu un ieviesa kā politisku pastāvošās iekārtas slavināšanas pasākumu, kurā sievietes priecājas par to, cik tām ir labi šajā lieliskajā valstī. Padomju mediji šajā dienā ziņoja par sieviešu «uzvarām pie konveijera», «govju kūtī», «dzimtenes druvā» vai «skolas klasē», taču visi vīrieši tika aicināti dāvināt sievietēm puķes un smaidus. Kopš 1966. gada šie svētki bija jau brīvdiena, kurā sievietes aiz pateicības sāka klāt galdus un uzvesties kā jubilāres. Jau iepriekšējā dienā uz darbu tika nestas tortes, kūkas. Vīrieši atbildēja ar degvīna vai konjaka pudelēm un ziediem. Tā Krievijā un visā Padomju Savienībā šī diena izvērtās par «visu sieviešu dzimšanas dienu». Tieši tāpat kā 23. februārī ieviesa «dzimtenes aizstāvju» godināšanas dienu jeb «vīriešu dienu» (jo kārtīgs vīrietis šauj un aizstāv dzimteni un iebrūk citās valstīs, ja masu slepkavam Staļinam tā vajag).

1964. gadā pie varas Padomju Savienībā nāk Brežņevs (1964-1982). Viņa attieksme pret sievietēm bija tieši tāda pati kā pārējiem boļševikiem – sievietes ir darba lopi, kas reizēm jāpabaro ar puķēm, lai nejūtas aizmirstas. Viņš nebija nekāds sieviešu tiesību aizstāvētājs vai daiļā dzimuma fans un pat viņa sieva Viktorija ar īpašu aktivitāti vai daiļumu neizcēlās. Brežņeva sieva «dzīvoja mājās» (bija mājsaimniece, izrīkoja bērnus, kalpus un pavārus), «kopa vīra garderobi», «turējās vīra ēnā», «nekad nepavadīja savu vīru valsts vizītēs», «nekad nelietoja greznus tērpus vai dārglietas», «bija kautrīga un padevīga», «nemaisījās vīra darbā», «vienmēr viņu uzklausīja un saprata pareizi» (1). Genseka sieva lieliski raksturo padomju ideālās sievietes veidolu: «sieva – sava vīra ēna», kas rūpējas par ģimeni un valsts lietās nemaisās.

Nav noslēpums, ka Padomju Savienībā un šodienas Krievijā dzimumu lomas ir ļoti konservatīvas un daudz arhaiskākas nekā Rietumeiropā. Modelis ir apmēram šāds: sievietei «jāuzrauga ģimenes pavārds», jāsagaida mājās vīrs ar vakariņām un čībām. Šo shēmu tagad strikti atbalsta arī ietekmīgā krievu pareizticīgo baznīca un Putina politiskā valsts vadība. Protams, šādi «mājdzīvnieki» padomju vīriešiem – priekšniekiem bija un ir ērti, jo veica kalpones, apteksnes, «mātes» un «medmāsas» pienākumus bez maksas, taču dvēselei ar to nepietiek. Paralēli tikumīgajai parādes sievai arī Brežņevam, tāpat kā daudziem citiem toreiz un tagad bija un joprojām ir mīļākā (vai pat vairākas mīļākās), kas dzemdē ārlaulības bērnus un neko par to nepieprasa (izņemot naudu iztikai). Parasti šis «harēms» netika un joprojām netiek dokumentēts, taču eksistē. Tam pašam Brežņevam esot bijušas divas «civilsievas» – viena pazīstama dziedātāja Anna Šalfējeva un otra viņa privātā medicīnas māsa (kas ārstēja arī viņa sievu) Ņina Korojakova (turpat). Par to liecina aculiecinieku piezīmes, filmas. Tā bija toreiz. Tradīcijas turpina šodienas «brežņevi». Dažādos līmeņos.

Šis modelis ir sieviešu dienas pamatā: 8. martā visas saņem puķes; legālās un nelegālās laulenes un tās, kas par tādām kļūs. Vīriešu sānsoļi ir norma, sieviešu – grēks. Šim modelim par godu tiek klāti galdi, ēsts, svinēts un dejots.

Postkoloniālās izpausmes

Tieši tāpat Brežņeva «sieviešu dienu» trešdien svinēs arī Rīgā, Liepājā vai Bauskā. Apjomīga Kremļa un Krievijas fanu grupa, kurus PSRS laiks paguva asimilēt homo sovieticus dzīves modelī, uz Saktas stūra pirks tulpes un nesīs uz darbu kolēģēm. Harēma īpašnieki noteikti neaizmirsīs konfekšu kasti nogādāt sievai un mīļākajām, mammu ieskaitot. Beidzot būs pamats pabarot mājdzīvniekus ar ko saldu. Šīs «vistu kūts loģikas» atbalstītājas pašas klās galdus darba vietās, servēs našķus un šo to stiprāku. Pievakarē pārvietosies pa darba vietas gaiteņiem un ielām līganā gaitā. Viņām patīk, ja dāvina ziedus. Viņas grib tikt godinātas «vienkārši kā sievietes» Kas tur slikts?

Vai man skauž?

Krievijas tetovējumi

Nē, neskauž. Mani šajā dienā mēģina apsveikt samērā daudzi «Brežņeva vīrieši». Cenšos viņu suminājumus nedzirdēt, jo nogurstu no 8. marta apsveikumu muļķībām, kurām nav nekādas jēgas, izņemot liekulību.

Kā turpināsim 8. marta tradīcijas? Ja reiz gribam svinēt, tad padomāsim (vismaz šajā dienā!), kā ir ar sieviešu tiesībām Latvijā, Eiropā un pasaulē. Kā iespējams palīdzēt sievietēm, kurām mūsu atbalsts ir vajadzīgs. Cik tālu esam nonākuši sieviešu tiesību aizsardzībā un kādi uzdevumi šajā jomā risināmi nākotnē. Darīsim to kopā ar mūsu sakarīgajiem LV vīriešiem, kuriem nav raksturīga «brežņevistu» patriarhālās domāšanas infekcija.

Tikko TV ziņu izlaidumā nācās pārliecināties par to, ka sieviešu tiesības Krievijā jau atkal atgriezušās feodālajā līmenī, jo jaunais likums (2) atļauj iekaustīt sievas un bērnus ģimenes ietvaros, ja dauzīšanas rezultātā iznākums ir tikai rētas un zilumi (nevis lauzti locekļi vai nāve). Lai leģitimizētu sieviešu piekaušanu ģimenē, krievu valodā jau sen zināmi «teicieni» un «parunas». Tādas kā «kas mīlējas, tas ķīvējas» jeb «ja mīl, tad piekauj» utt. Tas nozīmē, ka sievieti piekaut fiziski ir praktizēts jau sen. Krievijā tas arī turpmāk būs normas statusā.

Nē, man nav šo problēmu manā privātajā dzīvē. Taču tieši mums (kam nav šādu problēmu) ir jādodas pirmajiem palīgā tām, kas cieš no vardarbības, pazemojumiem vai citiem pāridarījumiem, jo upuris pats sev palīdzēt nespēj.

Tāpēc vīriešiem pirmajiem jāiestājas šajās rindās un jāprot aizsargāt mūsu māsas, vecmāmiņas, mātes, sievas, draudzenes un meitas pret likumiem, amatpersonām, aizspriedumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības.

Varētu tagad izmantot Krievijas statistiku (no saviem iepriekšējiem rakstiem (3) un pierādīt, ka tūkstošiem sieviešu Krievijā ik gadu tiek nogalinātas ģimenes kautiņu rezultātā. Šī parādība ir nopietna problēma. Nožēlojami, ka krievu sievietes pēc fiziska uzbrukuma iet nevis uz policiju vai baznīcu lūgt palīdzību, bet apmeklē tetovētājus, lai aizkrāsotu mīļotā vīrieša cirstas rētas ar «tauriņiem», «ziedu vītnēm» vai «putniņiem» (4), jo iestādes nepalīdzot.

Ceru, ka pie mums Latvijā tā nav. Pieļauju, ka mūsu meičas un sievas neiet pie tetovētāja aizkrāsot vīru, dēlu vai mīļāko uzdauzītās rētas.

Ceru, ka nav. Citādi mums būtu atkal par ko runāt 8.martā.

Atsauces:

1.

LASI CITUR: Виктория Брежнева

2.

LASI CITUR: В Госдуме объяснили декриминализацию насилия заботой о крепких семьях

3.

LASI TVNET: Vai tiešām ar liberālismu un demokrātiju ir cauri?

4.

LASI CITUR: Aktuellt

Ķelnes uzbrukumu kopsaucējs nav ticība vai tautība, bet gan dzimums

Skärmavbild 2016-01-10 kl. 17.39.19”Jaungada nakts haoss Ķelnē bija plānots un organizēts”, – jau atkal medijiem atzīst Vācijas Tieslietu ministrs Heiko Maas. Mums pārējiem atliek gaidīt, kad beidzot vācieši noskaidros, ”kurš” un ”kā” šo haosu un seksuālos uzbrukumus vācietēm tika sarīkojis. Loģiski ministram ir taisnība, jo līdzīgi uzbrukumi sievietēm šajā ”Silvestra naktī” jeb 31.12., tika novēroti arī Francijā, Beļģijā, Zviedrijā un Somijā. Pagaidām esot zināms, ka ”daži ziemeļafrikāņi” ir izmantojuši sociālos tīklus, lai aicinātu savus domubiedrus pievienoties sieviešu vajāšanai Eiropas pilsētās. Tagad notiek vainīgo dzenāšana, aizturēšana. Kādā no iepriekšējiem ziņojumiem Ķelnes policija informēja, ka aizturētie esot ”galvenokārt no valstīm, kas atrodas Āfrikas ziemeļos” un lielākoties attiecoties uz ”patvēruma meklētājiem un cilvēkiem, kas uzturas Vācijā nelegāli”. Viens ir skaidrs – savākt visus pierādījumus šajās lietās laikam nebūs iespējams, jo policija Vecgada vakarā nav bijusi pienākumu augstumos.

Kurš šo nejēdzību organizēja? Vai tiešām paši patvēruma meklētāji, t.i., tie, kas vēlas palikt uz dzīvot Eiropā, paši sev raktu šādu bedri? Kāpēc bēgļiem vajadzētu nikni noskaņot pret sevi Eiropas publisko domu grābstoties, pazemojot un izvarojot savas mītnes zemes sievietes?

Kādā latviešu interneta saitā bija rakstīts, ka ziemeļafrikāņu bēgļi šādi ventilējot savas seksuālās alkas, kurām neesot piepildījuma. Tātad tiek atdzīvināta vecā pasaka par ”vīrieti dzīvnieku”, kas grābj un izvaro visus, kurus var izvarot. Kur nu vēl ”vīrietis – hiperaktīvais dzīvnieks – seksatlēts” no orienta. Izklausās ticami? Nē neizklausās viss.

Manuprāt aina nav tik viennozīmīga, kā ziņo Latvijas un Krievijas mediji (jau atkal redzam šeit putinistu propagandas āža kāju arī mūsu ēterā, diemžēl).

Vai nav tā, ka vecgada naktī organizētie bandīti nav 100% bēgļi, bet gan ”tādi, kas par bēgļiem izliekas”? Rezultātā – gavilē krievu putinistu mediji. Viņiem ”musulmāņu izvarotāji Eiropā” ir medus maize. Arī labējiem ekstrēmistiem šie notikumi ir kā sviests uz karstas pankūkas: jau sestdien Pegida sarīkoja demonstrācijas, lai magnetizētu vāciešu homofobiju jeb nepatiku pret iebraucējiem, ārzemniekiem zem ”nelietīgo patvēruma meklētāju” zīmes. Pie viena noderēja arī sabiedrības nepatika pret kancleres Angelas Merkeles imigrācijas politiku. Kaujas karogu vicina arī mūsu vietējie ”lepenisti” un ”putinisti”.

Pērnā gada laikā Vācija ir uzņēmusi 1,1, miljonu bēgļu. Neraugoties uz to, ka Vācijas un Zviedrijas valdības ik pa brīdim medijos informē sabiedrību ar tekstiem: ”pagaidām tiekam galā” vai ”viss būs labi”, fakti liecina par pieaugošu publiskās domas nepatiku masveida imigrācijas viļņa virzienā. Rezultātā Merkele tagad ir gatava mainīt savu nostāju un izstrādāt jaunu likumdošanu, kura paredz straujāku patvēruma meklētāju izraidīšanu no Vācijas, ja cilvēks veicis noziegumu vai uzturas valstī nelegāli.

Ķelnes notikumi ir sašūpojuši pasauli. Sašutums par to, kā tika ”apstrādātas” sievietes un meitenes stacijas laukumā Jaungada naktī ir pamatots. Nodarījums nav piedodams un pāri darītājiem ir jāsaņem sods. Taču paraudzīsimies uz notikušo nedaudz plašāk: sieviešu loma ir determinēta mūsu mūžīgi patriarhālajā sabiedrībā, kurā meitenēm jau sen piešķirta sekundāra loma. Viņas ir tikai vīrieša servisa institūcijas, kurām jāzina sava vieta pie plīts+ baznīcā un bērnu istabā un nav jāmaisās vīru un kungu runās un darīšanās. Ja kāda no mums uzdrošinās nepakļauties, tad Latvijas Tieslietu ministrija izstrādā pat pamācošas brošūras uz papīra un internetā, lai noliktu sievieti pie vietas.

Paradoksāli, ka pat XXI. gadsimtā, joprojām dzīvas ir dogmas par to, ka ”vīrietis ir virīlais, mūžīgais mednieks” un ”sieviete – vārgā, pakļāvīgā, padevīgā būtne”, kas neko nevar, nespēj un “sapņo tikai par savu princi” un “nākamā bērna tēvu”.

Tāpēc uzlikt roku uz kolēģes ceļgala sapulces laikā jau nav nekas šausmīgs kārtīgam džekam arī Latvijā, vai ne? Priekšnieka regulārie glāsti uz darbinieces pleciem vai ciešā apkampšanās ar slapjo buču taču arī ’”nav nekas slikts vai ne”? Sievietei tādas lietas ir jāiztur un jāuztver drīzāk kā apbalvojums nevis pazemojums arī Rīgā! Vai ne?

Brīdī, kad manāmi iedzēris priekšnieks balles laikā, cieši sagrābj mani aiz pleciem un velk augšā uz otro stāvu, kur viņš iecerējis mani cienāt ar vīnu, man neesot jāapvainojās… Par izvarošanām nerunāsim … lielākā daļa izvarošanas upuru cenšas par notikušo nevienam nestāstīt, jo arī mūsu sabiedrībā pastāv viedoklis, ka sieviete pati pie visa vainīga, jo ar savu izskatu ir izprovocējusi mednieku. Viņai taču – svārki bija par īsu! Kā redzat – seksuālie pazemojumi eksistē arī mūsu sabiedrībā. Tie ir norma. Kāpēc mēs brīnāmies par to, ka musulmaņu tēviņi nolēmj parādīt savu nepatiku pret Eiropu ar veco un pārbaudīto mehānismu – seksuāli pazemojot “viņu” sievietes? Eiropiešu veči taču ar prieku darītu to pašu?

Vai varam vienreiz sākt atklāti runāt par šo tēmu? Ja Ķelnes notikumi to ir iekustinājuši, tad paldies viņiem par to. Es tomēr gribu arī Latvijā (pēc kārtējās komandējuma dienas) aiziet uz viesnīcas restorānu un paēst vakariņas viena pati. Bez organizētiem pavadoņiem. Mierīgi ar cieņu. Tā, lai pie blakus galdiņiem sēdošie veči manu vientulību neuztvertu kā aicinājumu ”piesist man kanti”. Tā, lai mani liktu mieru, jo es esmu cilvēks (nevis tikai sieviete) pēc darba dienas.

Lai viena pati sieviete krogā, bārā vai deju zālē nenozīmētu latviešu vīriešu smadzenēs – ”oj, viņa grib!”, ”oj, viņa uzprasās!”, bet gan 100% klusumu un cieņu pret mani kā cilvēku. Pret cilvēku, kas var iet kur grib un darīt ko grib tāpat kā visi pārējie un tāpēc tikt respektēts.

Musulmāņu vīriešiem pasaule ir uzkrītoši sadalīta: vīriem pieder visa pasaules telpa, bet sievietēm – ierobežots aizgalds, kas aizklāts ar lupatām. Sievietes šajā loģikā nav cilvēki, bet mājdzīvnieki, kas labāk vai sliktāk dresēti apmierina priviliģētā dzimuma vajadzības. Ja sieviešdzīvnieks izraujas un neklausa, tad sods (galvenokārt) mēdz būt seksuāli pazemojumi.

Man ir nācies noskatīties, kā svešs vīrietis paliek nikns, ja es nevēlos ar viņu sarunāties uz ielas un draud nodzēst savu cigareti uz manas rokas. Nikni skatieni kā pļaukas pavadīja mani kā sievieti Tuvējo austrumu valstīs brīdī, kad es (ejot pa ielu) nevēlējos apklāt savus garos matus un seju ar tumšbrūnu kapuci. Katrs otrais taksometra šoferis Kualalumpurā nenogura paziņot, ka ir gatavs ar mani precēties, lai gan es viņiem šādu priekšlikumu netiku izteikusi. Biju tur komandējumā un braucu viena pati, bet sievietes tā nedrīkst darīt. Pat Latvijas Tieslietu ministrija turpina izplatīt murgus par dzimumu attiecībām, ierādot arī latviešu sievietei mājdzīvnieka statusu modernajā laikā Latvijā. Ko nu vēl brīnīties par Ķelnes birģermeisteres Henrietes Rekeres murgiem, kurus viņa izplatīja pēc traģiskās Jaungada nakts un piedāvāja ieviest vācu sievietēm ”pieklājīgas uzvešanās kodu”, lai neizaicinātu ārzemju vīriešus sevi izvarot vai apgrābstīt.

Viņi neakceptē, ka mums ir kopīga skatuve un vienota pasaules telpa, kurā mēs visi uzturamies vienlaicīgi un nav godīgi sievietes ierobežot. Vai mūsu vīrieši to akceptē?

Ir vai nav sieviete līdztiesīga vīrietim? The battle of the sexes?

2014.gada 12. martā speciāli TVNet.

Sievietes skatlogā

Foto: TVNet.

  1. marts jau aizvadīts, bet «sieviešu diena» joprojām aktuāla. Tā pati, kuru Padomju Savienības mantinieki Latvijā atzīmē kā sieviešu dzimuma godināšanas svētkus ar vecām tulpēm, sacietējušām konfektēm un šņabi (vai lētu dzirkstošo vīnu). Vienreiz gadā liekuļojot sievietēm ar pompoziem «sveicieniem» un saņemot par to pretī infantili aizkustinošus pateicības reveransus no vistu kūts iemītniecēm Rīgā, Rēzeknē vai Rūjienā.

Tā to dara sovjetistu mantinieki. Viņi turpina ļeņiniskās tradīcijas arī šodien un turpat arī paliks kā kustoņi aizgaldā.

Pārējā cilvēce atzīmē Starptautisko sieviešu dienu 8. martā, lai pievērstu uzmanību meiteņu, sieviešu problēmām mūsu 2014. gada ikdienā, kas pierāda, ka sieviete joprojām nav līdztiesīga vīrietim: saņem mazāku algu par savu darbu, nevar pretendēt uz amatiem, kas pienākas tikai vīriešiem, cieš no likumiem un noteikumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības. Attīstītās sabiedrībās šie jautājumi jau kļuvuši par dienaskārtību un feminisms nav lamuvārds (kā to diemžēl nereti pierasts «saprast» Latvijā).

Manuprāt, ir pienācis laiks (8. marta sakarā) sākt apspriest dažas, aktuālākās feminisma problēmas pasaulē. Vienkārši tāpēc, ka mēs pamazām atraujamies no savas valsts postsovjetiskās pagātnes un lēni pārvēršamies par atvērtu, godprātīgu un taisnīgu sabiedrību, kurā

nav godīgi pieprasīt no sievietes vienīgi vīrieša «ribas» vai «apkalpojošā personāla» lomu.

Līdztiesības problēma, kas formulējama vienkārši

Ir vai nav sieviete līdztiesīga vīrietim? Par to diskutē jau sen, taču klasiska šīs dilemmas aina novērojama sportā, kad vīrieši izsmej un neakceptē sieviešu līdzdalību mačos kā līdztiesīgu aktivitāti. Piemēram, tenisista Bobby Riggs 70. gadu skaļie apgalvojumi par to, ka ikviens kārtīgs vecis var apspēlēt visas sieviešu tenisa čempiones pat 55 gadu vecumā un tāpēc sieviešu sportam nav jēgas, ir aktuāls ķērciens joprojām. Tā viņš apgalvoja un izprovocēja laikabiedres. Viņa izaicinājumu muļķīgi pieņēma tā laika labākā Austrālijas tenisiste Maraget Court un zaudēja Bobijam 1973. gada maijā divos setos. Kas notika tālāk? Par to vēstī lieliskāJames Erskine dokumentālā filma «The battle of the sexes», ko iesaku noskatīties visiem. Vienkārši tāpēc, ka leģendārais mačs starp Bobiju un amerikāņu tenisisti Billie Jean King 50 miljonu TV skatītāju priekšā ir kaut kas vairāk nekā sacensība starp vīrieti un sievieti. Sievietei nav jāsaceļas ar vīrieti akmeņu ripināšanā vai virves vilkšanā, tieši tāpat kā vīrietis nekad neuzvarēs sievieti bērnu dzemdēšanas mačā. Ir lieliski, ka mēs fiziski esam tik atšķirīgi, bet intelektuāli un garīgi tik tuvi kā neviens cits šajā galaktikas pusē.

Viens ir skaidrs –

mūsu sabiedrība ir iekārtota pusmūža, baltās rases padzīvojušu vīriešu ērtībai.

Viņiem tiek būvētas automašīnas, pilsētas, iestādes, hierarhija un algas. Feminisms ir atbilde uz šīm privilēģijām. Cīnoties par līdztiesību, nevēlos pārvērst vīrieti par sievieti, bet gan palūgt kungus dalīties vai atteikties no daudzām tikai viņiem paredzētām privilēģijām.

Domāju, ka arī šodien ir vīrieši, kas rauc degunu, skatoties sieviešu futbola vai hokeja spēli, tieši tāpat kā toreiz Bobby Riggs šķobījās tenisa laukumā.

Ir kungi, kuriem joprojām nepatīk, ja sievietes valdībā ieņem vairāk amatu nekā tradicionālos kultūras vai veselības aprūpes ministru posteņus. Starp citu, Vairas Vīķes-Freibergas un Laimdotas Straujumas amati Latvijas politiskajā elitē, manuprāt, vairāk izskaidrojami ar apstākļu sakritību (veči nevarēja atrast kompromisu savā starpā), nevis ar apzinātu sieviešu akceptu politikā.

Sievietēm joprojām maksā mazāku algu par to pašu darbu

(Latvijā 83,2%). Pat bankas aizdevumu procents mēdz būt sievietēm par 13% augstāks nekā tad, ja kredītu pieprasa vīrietis. «Bankas zina, ka sievietēm caurmērā ir zemākas algas nekā vīriešiem, tāpēc tās uzskata, ka atmaksāt atpakaļ parādu sievietēm būs grūtāk nekā vīriešiem, un šā iemesla dēļ viņām aizdevumus piešķir ar augstākiem procentiem» (ekonomikas zinātņu profesors Mats Hammarsteds). Tātad – «ja alga jums mazāka tikai tāpēc, ka esat «otrais dzimums», tad maksājiet par kredītu vairāk un dzīvojiet trūcīgāk» (DN, 07.03).

  1. secinājums: attiecībās ar naudu arī pie mums pagaidām nepastāv dzimumu līdztiesība.

Ja sieviete nokļūst amatā, nostājas uz publiskās skatuves, tad agresīvās publikas daļas negatīvā ofensīva pret viņu ir daudz lielāka nekā pret līdzvērtīgu vīrieti tajā pašā situācijā. Tas pierādīts gan praksē – interneta sociālajos portālos, gan arī aptaujās un zinātniski pamatots: sievieti publiski sit smagāk nekā vīrieti; politikā, zinātnē, vadošos amatos un intelektuālos strīdos.

  1. secinājums – intelektuāli sievietes pienesumu apšauba joprojām. Žorža Sanda rīkojās gudri, publicējot savus darbus ar vīrieša pseidonīmu. Intelektuālajā jomā joprojām neesam līdztiesīgi arī 2014. gadā.

Tagad mazliet par miesu un asinīm

Pirms laiciņa lasījām medijos par soda veidu, kas tika piespriests 20 gadu vecai indietei no Rietumbengālijas. Viņa bija atļāvusies iemīlēties kaimiņu ciema puisī, un par to vietējā ciema veču padome = «tiesa» piesprieda viņai soda mēru – piespiedu izvarošanu grupā. 12 vīri šo spriedumu pēc tam realizēja ciemata nomalē (Times of India). Jaunietes māte neesot varējusi samaksāt ciema večiem soda naudu 250 eiro apmērā par «meitas nepareizo iemīlēšanos», un tāpēc jaunietei bija jāsamierinās ar grupveida izvarošanu kā oficiālo soda mēru. Grūti iedomāties, ka kāda ciema tiesa brīvā valstī (nevis cietumā) būtu publiski piespriedusi vīrietim izvarošanu grupā kā civilas sabiedrības soda mēru. Indijas piemērs uzkrītoši pierāda, ka sekss daudziem joprojām nozīmē varmācības un pazemošanas aktu.

Jāpiezīmē, ka sieviešu izvarošana grupā ir samērā izplatīta parādība. Indijā šis process turpinās, neskatoties uz ļoti skaļi izskanējušiem grupveida izvarošanas gadījumiem (2012. gada septembrī 23 gadus vecu medicīnas studenti Indijas galvaspilsētā 6 vīri izvaroja un nogalināja satiksmes autobusā. Jaunietes nāve aktualizēja debates par šo jautājumu visā pasaulē, taču pagaidām nav manīts, ka situācija būtu uzlabojusies). Ik gadus Deli tiek reģistrēti ap 650 izvarošanas gadījumu, no kuriem tikai viens ir nonācis līdz tiesai, un izvarotāji praktiski netiek sodīti.

Vai Latvijā ir labāk? Statistika ziņo, ka ik gadus Latvijā par izvarošanām ziņo apmēram 100 -120 upuri (LA, 2005.04.02) taču regulāri reģistrēti tiek tikai ap 70 – 80 izvarošanas gadījumu (2012. gadā – 67), no kuriem liela daļa norisinās paziņu lokā. Policija uzsver, ka «trešajā daļā gadījumu izvarošanas fakts tomēr neapstiprinās» (Kas Jauns, 2013.14.02) taču starptautiskie pētījumi pierāda pretējo: «izvarošana ir ļoti smags noziegums un dziļa trauma upurim, kas nereti nespēj aprakstīt izvarotāju, cieš no smaga stresa un kauna sajūtas. Vairumā gadījumu par notikušo neziņo, jo baidās no policistu šaubām, tiesas pazemojumiem un sabiedrības izsmiekla» (Aftonbladet, 2013.04.10). Tas nozīmē, ka sievietes nevis pārāk vieglprātīgi ziņo par izvarošanu, bet gan sabiedrība nav piedāvājusi atbilstošu, iecietīgu un sapratnes pilnu iespēju reģistrēt izvarošanas upurus mūsu valstī: speciālas nodaļas slimnīcās, kas paredzētas tieši izvarošanas upuriem, īpašas policijas nodaļas ar kompetenci seksuālās varmācības jomā.

Piemēram, mūsu kaimiņvalstī Zviedrijā katru dienu izvaro caurmērā piecas sievietes, policija reģistrē 2000 izvarošanas gadījumu katru gadu (šis skaitlis strauji pieauga, iekārtojot īpašas izvaroto sieviešu anonīmas uzņemšana nodaļas slimnīcās un apmācot policistus seksuālo noziegumu upuru uzklausīšanā). Salīdzinot ar Latviju (kurā ir 4 reizes mazāk iedzīvotāju) šie rādītāji izskatās nenormāli lieli un ir pamats pieļaut, ka sabiedrība Latvijā joprojām nezina patiesos izvarošanas upuru skaitļus, jo aizspriedumi joprojām ņem virsroku.

Arī pie mums pastāv viedoklis, ka upuris pats ir vainīgs pie tā, kas ar to ir noticis. Sievietes, kas ģērbjas izaicinoši, ir pašapzinīgas, pēc daudzu vīriešu domām, pat «vēlas tikt izvarotas», tā sakot – «uzprasās». Šāds pieņēmums eksistē ne tikai Kualalumpurā, bet arī Rīgā. Caurmēra sievietei jābūt šķīstai, biklai, ērtai un neredzamai. Tāpēc islāmisti pieprasa, lai sieviete neiet no mājas ārā viena un lai ikdienā ietinas biezā, plandošā parandžā, kas pārvērš sievieti anonīmā auduma mākonī. Šis uzskats nav tikai indiešu vai arābu pārliecība. Daudzi tā domā arī pie mums. Diemžēl arī tagad 2014. gadā mums jāmāca meitām uzmanīties no vīriešiem, nepaļauties uz puišiem, baidīties no tā, ka «nē» viņiem nenozīmē «nē». Piesargāties no seksuāliem uzmanības apliecinājumiem un pazemojumiem internetā, uzmanīties no braucieniem ar velosipēdu ar mūziku austiņās. Mums atkal jāsagatavo meitas dzīvei kā medījumam.

Jums šķiet, ka tas ir normāli?

Manas cerības, ka reiz taču sievietei nebūs jāpierāda, ka seksuāla varmācība ir tāda pati fiziska, brutāla varmācība kā dūre sejā, pagaidām nav īstenojušās. Varmācība ir un paliek varmācība arī tad, ja to realizē elitāras futbola komandas spēlētāji, kas izvaro piedzirdītu meiteni, savu rīcību filmējot un fotografējot.

Zināmai sabiedrības daļai arī pie mums šķiet, ka apreibusi sieviete pati sevi piedāvā seksuāliem pazemojumiem,

lai gan runa šajā gadījumā ir nevis par seksu, bet gan par varu. Izskatās, ka arī pie mums Latvijā drīz būs jādibina Indijā tik populārais interneta portāls «Safe city», kurā sievietes var uzzināt, pa kurām Deli ielām var pārvietoties bez riska tikt izvarotām (2012. gadā Indijā pēc oficiālajiem datiem tika izvarotas 17 000 sieviešu).

  1. secinājums – seksuāla varmācība pret sievieti joprojām netiek traktēta tikpat nopietni kā citi fiziskas varmācības veidi.

Sieviete nozīmē – «būt ķermenim, par kuru lemj citi»

Vērojot pēdējo gadu Latvijas «abortam – nē!» kustības aktīvistu performances Rīgas centrā un ieklausoties nedzimušo dzīvību glābšanas sludinātāju leksikā, mani neatstāj sajūta, ka sieviete viņu izpratnē ir tikai miesa, kurai nav un nedrīkst būt noteikšanas tiesību par sevi. Līdzīgi sieviešu legālajai «apgraizīšanai» austrumzemēs (Female genital mutilation), kas nav reliģiska, bet gan sadzīviska tradīcija Āfrikā un Āzijā, arī mūsu reliģiozie fundamentālisti redz sievietē nevis cilvēku, bet gan bērna transporta cisternu. Bez cieņas pret grūtnieci kā personību.

Piemēram, Somālijā, Džibuti un Ēģiptē 90% meitenīšu ir varmācīgi «apgraizītas» jau bērnībā 8-10 gadu vecumā ar mērķi «samazināt nākotnē sieviešu seksuālo aktivitāti» (DN, 15.02.2014). Lai gan šāda apzināta meiteņu ķermeņu izkropļošana kļūst par būtisku invaliditāti viņu turpmākajā dzīvē, šis process nav apstādināms. «Tā ir dziļi iesakņota tradīcija, un sociālais spiediens vienmēr panāk savu. Islāma pasaulē tas meitenei nozīmē to pašu, ko kristiešiem iesvētības. Tas ir sabiedrības spiediens pret sievieti un viņas seksualitāti, kuru nosaka vīrieši gan likumos, gan publiskajā viedoklī» (DN, 14.02.2014).

Mēs savas meitas šādām «iesvētīšanas procedūrām» nepakļaujam. Taču mums ir citi – vecie un pārbaudītie sieviešu pakļaušanas veidi – izsmiekls un publiska pazemošana. Pankgrupas «Pussy Riot» piekaušana ar pletnēm Soču olimpiādes laikā vai publiska apliešana ar «zaļo tinktūru» pagājušajā ceturtdienā McDonalda restorānā Nižņijnovgorodā ir klasisks piemērs seksualizētam sodam, kas šodien aizstāj pagātnes kauna stabu. «Pretīgās maukas, vācieties!» – ziņoja plakāts no «Pussy Riot» uzbrucēju puses, liecinot, ka sieviete ir tikai ķermenis, ar kuru spēks un vara var darīt visu, ko vēlas.

  1. secinājums – varmācība pret sievieti var būt gan fiziska gan verbāla, un bez plašām diskusijām par šo tēmu mēs no pagātnes mantojuma neatbrīvosimies.

Šīs bija tikai dažas feminisma tēmas.

Ceru, ka mēs turpināsim par tām domāt ne tikai pēc gada (marta sākumā), bet katru mīļu dienu.

Vienkārši tāpēc, ka citādi vairs nevar.

Laiks pieprasa izvēdināt aizspriedumus, elpot svaigu gaisu, jo pagaidām sieviete vēl nav līdztiesīga vīrietim arī Latvijā.

Sieviešu kvotas valdēs. Vai ir arī citi priekšlikumi?

2012. gada 11. marts
Sieviešu kvotas lielo uzņēmumu valdēs?

Sieviešu kvotas lielo uzņēmumu valdēs?

Vētrainās diskusijas manā blogā pēc 8. marta ”atklājumiem”, rosina turpināt tēmu, kas daudziem LV  joprojām ” ļoti nepatīk” un ” ir stulbas”. Proti – sieviešu kvotas uzņēmumu valdēs.

Jā, arī man (savulaik) iepazīstoties ar šo ”sieviešu kvotu” eksistenci bija kategoriski iebildumi pret šādu praksi.

Manuprāt, katru cilvēku jāvērtē vienīgi pēc viņa spējām un profesionalitātes. Dzimumam te nav nekādas nozīmes.

Taču dzīve ir pierādījusi, ka aizspriedumi pret sievietēm visaugstākajās pozīcijās diemžēl eksistē. 

Kāds kolēģis Rīgā, savulaik (privātā sarunā) nikni uzbruka iespējai  iecelt spējīgu sievieti par Latvijas premjerministri. Tobrīd tāda iespēja pastāvēja.

  • Vai tad nepietiek ar to, ka mums jau viena sieviete ir Prezidente! Vēl otru bābu liks amatos! Kaut kas šausmīgs! Slima suņa murgi! Pietiek taču ar vienu! Jau tas ir par daudz! – viņš sūrojās.

Tobrīd valsts prezidente bija Vaira Vīķe Freiberga.

Es klausījos 30 gadus vecā vīrieša sašutumā un nespēju saprast, no kurienes nāk naids un neiecietība pret sievieti vadošā amatā.

No muļķības?

No aizspriedumiem?

No audzināšanas?

Varbūt taisnība ir zviedru rakstniekam Stīgam Laršonam, kura slavenais un plaši ekranizētais romāns oriģinālā saucās  ”Vīrieši, kas neieredz sievietes”. Diemžēl briti šī romāna nosaukumu iztukoja kā ”Meitene ar pūķa tetovējumu” un latvieši, Holivuda un visi pārējie… ākstījās savā tulkojumā angļiem pakaļ.

Nelietojot oriģinālo.

Acīmredzot, tas ir tabu. 

Visi zina, ka sievietes karjerā vajag ”piežmiegt”, bet skaļi runāt par to tomēr nedrīkst.

Zinām, bet klusējam.

Izrādās, ka šo problēmu apzinās arī Eirokomisija, kas tikko uzdrošinājās draudēt lielajiem uzņēmumiem, pieprasot, lai valdēs dod vietu arī kompetentām (nevis pazīstamām!) sievietēm.

Vivianes Redingas draudi lielo uzņēmumu vadītājiem bija ļoti konkrēti – līdz 2014. gadam vismaz 30% valdes locekļiem jābūt sievietēm. Līdz 2020.g. – 40%.

Nav noslēpums, ka lielais vairums valstu atsakās šo direktīvu ievērot.

Kāda aina ir pašlaik?

Somijā – 27% sieviešu pašlaik ”sēž” lielo uzņēmumu valdēs.

Zviedrijā – 25%.

Latvijā – 25%.

Vissliktāk ir Maltā, Kiprā, Ungārijā – 3%.

Sabiedriskās domas pētījumi liecina, ka 75% eiropiešu piekrīt kvotēšanas sistēmai.

  • Vienreiz mums šis ”stikla jumts” ir jāsadragā. Izbeigsim teikt, ka nav pietiekoši daudz kompetentu sieviešu, kas varētu uzņēmties atbildīgus pienākumus, – dimdina Eirokomisāre Viviane Redinga, norādot uz vismaz 2500 sievietēm, kas ar izcilību beigušas  vadības zinatnes universitātēs un augstskolās.

Man ir  aizdomas, ka šo kompetento dāmu ir krietni vairāk.

Beļģijā, Francijā, Itālijā, Spānijā un Holandē pašlaik tiek veidoti likumi, kas nostāda sieviešu kvotas likuma līmenī.

Pazemojuši tas ir.

Taču, vai ir kādi citi priekšlikumi kā izdzēst aizspriedumus pret gados vecākām sievietēm augstos amatos un ”ar grumbām sejā” –  TV ekrānā, pret omītēm šefa pozīcijās (opis to drīkst!), pret sirmiem kungiem laviešu ekrāna žurnālistikā, pret blondīnēm, kas negrasās pārkrāsot matus tikai tāpēc, ka Latvijā mīl stāstīt Teksasas anekdotes par gaišmatainiem cilvēkiem?

Vai ir kādi citi priekšlikumi bez kvotām?

Vai ir?