Dievnamu būvēšana kā blēžu indulgence arī Sīrijā

Pieņēmums, ka politika ir un drīkst būt netīra nodarbošanās ir tas pats kas pārliecība, ka naudu var nopelnīt tikai zogot. Tā kā to lamājoties (braucot ar muti kā ar mēslu vāģiem) tikko demonstrēja mūsu reptiļu līmeņa oligarhi savās nesen publicētājās “sarunās”. Zaglim vienmēr liekas, ka zog visi, tikai viņš viens pats iekrīt un tas nav godīgi. Blēdim šķiet, ka citi arī blēdas un melis redz pasauli piekrāmētu ar meliem pilnu no augšas līdz apakšai. Tās nozīmē, ka klibai vārnai visa pasaule pārvietosies uz priekšu tikai un vienīgi klibojot un savu nelaimi tā visiem spēkiem centīsies pielīmēt arī pārējiem. Tā ir vieglāk un ērtāk. Pasaules piemērošana saviem trūkumiem ļauj justies labākiem. 

Padomju Savienība masveidā producēja mītu par to, ka nelietība un negodīgums ir tieši tik pat plaši un normāli izplatītas parādības kā regulārie nokrišķi Jāņu naktī. Putins ir  klasisks šīs ideoloģijas izpaudums (līdzīgi pašmāju ķirzakcilvēkiem, kas atkal iekortelējušies pašvaldību vadībā) un viņa aktuālā Sīrijas politika no jauna to apliecina.

Ja esi ko savārījis, tad tēlo apkātnei sevi kā ticīgu cilvēku. Tā kā to dara, piemēram, mūsu pašu Šlesers, Ameriks vai Ušakovs. Ticīgie mēdz būt naivi lētticīgi un pieņems pat blēžu blēžus. Kur nu vēl dievnamu būvēšana. Šāds projekts kārtīgam blēdim ir labāks PR par jebkuru bērnu rotaļlaukumu armijas stadiona vietā. Putins arī sāk piekopt šo taktiku sabombardētās sīriešu sabiedrības priekšā. Pārāk daudz tur sastrādādāts asiņaina posta, lai cilvēku acīs izskatītos pēc glābēja. Krievijas vadoņiem ir pieņemts izskatīties pēc glābējiem un lūk – arī Putins ķeras pie lūgšanu vietām. Musulmāņu dievnamiem. Dāvinot tos valstij, kuru iedzīvotājus regulāri bombardē tie paši  Putina stūrētie krievu bumbvedēji.

Pagājušajā nedēļā Putins uzrūca amerikāņiem, turpinot Sīrijas bombardēšanu. Krievi met bumbas galvenokārt sīriešu opozīcijas pozīcijās un tas nozīmē, ka Krievijas līdzdalība Sīrijas karā ir vairāk savas ietekmes nostiprināšana, izmantojot Asadu kā marioneti, nevis centieni apkarot ”islāma valsts” kaujiniekus. Neraugoties uz Alepo krišanu, tieši opozīcija ir tā, kas Krieviju un Asadu kaitina visvairāk. Taču “uz ārpusi” tiek spēlēts Sīrijas tautas glābēja loma, lai gan konkrētas un tālredzīgas stratēģijas Putinam šajā virzienā joprojām nav. Starp citu, situācija ļoti atgādina Kaukāza krīzi, jo arī tur krieviem nebija ilglaicīgas stratēģijas, kas ārpasaulei viņu nostādītu tik ierastajā “pasaules glābēju” statusā. Nupat sāk iezīmēties lūzums Putina Sīrijas politikā, jo vadonis ir jau pavēstījis, ka pamazām aizvākšot savus kaujiniekus un ar šo tiek tēlots cēls žests – “mēs atdodam valsti pašu sīriešu rokās”. Lai savu “labo krievu sirdi” vēl košāk izkrāsotu ar propagandas palīdzību, Krievija iecerējusi  uzsākt mošeju būvniecību sapostītajā teritorijā. Ramzana Kadīrova tēva Ahmada Kadirova “uzņēmums” nupat ķēries klāt pie Umaiada mošejas būvniecības Alepo. To sagrāva islāmisti un pirms kara šo celtni UNESCO iekļāva pasaules vērtīgākā kultūras mantojuma sarakstā. Pēc gada augustā mošeja jau vēršot durvis. Kadirovs te varēs spēlēt mūsu Šleseru un izlikties pasaules priekšā dievticīgs un devīgs. Čečeni ķērušies klāt arī pie Homsas mošejas atjaunošanas.

Nesnauž arī Gazprom Neft, uzsakot Kurdistānas uzrakņāšanu un Rosņeft, iegādājoties 30% no Ēģiptes dabas gāzes zonas Zohr. Vēl četras krievu kompānijas jau mīņājas pie Sīrijas naftas iegulām, cerot, ka mošeju projekti šo merkantilismu atstās ēnā.

Masu slepkavu investīcijas kulta celtnēs kā savu noziegumu indulgencēs ir ļoti sensitīva tēma. Ļoti.

Reliģiskais fundamentālisms un mēs 2016. gadā

svenskstyrkan

Briselē atkal sprādziens. Kā atbilde lido mediju ziņa par to, ka  Skandināvijas valstīs steidzīgi palielina policistu skaitu. Teroristu, jeb modernais partizāņu karš 2016. gadā pieprasa jaunus frontes veidus. Izskatās, ka tādi turpmāk būs policijas vienības ar specializētu kompetenci.

Ceru, ka parlaments un valdība saprot situācijas nopietnību, – taisnojas zviedru policijas priekšnieks Dans Eliasons un informē, ka nekavējoties jāpieņem darbā vēl 700 policistu (2000 plānoto policijas ierēdņu un 1300 izmeklētāju vietā). Budžetā naudas šim mērķim nepietiekot. Vajadzīgi izmeklētāji un policijas vienības uz valsts robežas. Bēgļu plūsma un terorisma draudi maksā lielu naudu. Tur sadeg pilsoņu nodokļu maksājumi.

Kamēr Eiropā diskutē par to, vai vecajā kontinentā ir nepieciešams “savs, kopējs CIA”, tikmēr Kremļa televīzija nenogurst stāstīt par “puvušo liberālismu” un sēt ideju par to, ka tikai Krievija spējot atbrīvot pasauli no ļaunuma – šajā gadījumā no terorisma. Rietumiem esot jāprotas un jāatceļ ekonomiskā blokāde. Tad lietas notikšot, – tā Putins domā. Nekā jauna te nav, skan vecā dziesma. Tieši tāpat – vecajā toņkārtā, uz notikušo reaģē arī Pentagons, kas piedāvās Barakam Obamam palielināt savas armijas klātbūtni Irākā, lai atgūtu savā kontrolē Mozulu, kuru okupējuši IS kaujinieki.

-Sistemātiski iznīcināsim islāmistu vadoņus. Pagājušajā nedēļā izdevās novākt IS neformālo finanšu ministru Hadži Imamu. Pa šo ceļu iesim tālāk, – apgalvoja Eštons Kārters, ASV Aizsradzības ministrs, savā vakardienas preses konferencē.

Hadži Imama “novākšana” ir būtisks notikums, jo viņs bija otrā svarīgākā persona IS vadoņu hierarhijā un uzstājās terora organizācijas vārdā brīdī, kad Albagdadi jeb IS fīrers bija ievainots vai kā citādi nepieejams. Amerikāņiem izdevies novākt arī otru IS līderi, čečenu Omaru Alšisanī, kas bija pazīstams ar savu sarkano, nekopto bārdu un ar šo kļuvis par savdabīgu islāmistu zīmolu. Tagad sarkanbārža vairs neesot starp dzīvajiem. Vai tā patiešām ir?

Omars Alšishanī

 

Kas ir islāmisti? Šo virzienu mēdz dēvēt arī par politisko islāmu. Tā ir kustība ar vairākiem atzariem, kas radusies jau 20. gadsimta sākumā kā atbilde rietumu koloniālismam. Tā bāzējas uz Džamala Alsina Alafgani, Rašida Rida un Muhameda Abdula nostādnēm. Islāmistus nevajadzētu sajaukt ar tradicionālo islāma valstu pārvaldes formu, kurā šarias likumus realizē nevis valsts, bet ticīgo tiesa. Pašreizējā formā var novērot vēlmi palielināt ticīgo grupējumu varu pār sekulārās varas funkcijām valstī, panākot lielāku reliģijas dogmu un noteikumu kontroli arī pār pilsoņu privāto dzīvi. Līdzīgu tendenci varam novērot arī  kristīgo pasualē, jo īpaši postsovjetisma zonā. Postsovjetiskajā Krievijā un Latvijā, kur baznīcas spiediens pret sekulāro valsti pastiprinās gan tieši: Pussy Riot + neskaitāmie tiesas procesi Krievijā ticības vārdā, gan arī netieši: caur neokonservatīvu, fundamentālo kristiešu nevalstisko organizāciju darbību, cenšoties “regulēt ģimenes vērtības” (panākot bērnu grāmatiņas, sociālās aģitācijas, Stambulas konvencijas cenzēšanu) Latvijā un apzināti tuvinot mūsu valsti baznīcas tiešai ietekmei.

Tāpēc islāmisti, tieši tāpat kā mūsu kristīgo fundamentālisti, ir modernās valsts produkts. Gan vienus, gan otrus neapmierina demokrātijas attīstība un rīcību motivē centieni pagriezt attīstību atpakaļ, nododot valsti un sabiedrību 100% reliģijas pārziņā.

Islāmisti uzsver džihāda akcentu, kas nozīmē tiesības brīvi interpretēt korānu esošās situācijas zīmē. Tieši tāpēc viņi vēršas pret moderno laiku un sūfismu. Kristīgie fundamentālisti rīkojas tieši tāpat.

opus_dei_odessa

 

 

 

Kas ir reliģiskais fundamentālisms?

Jēdziens “fundamentālisms” radās  20. gadsimta sākumā ASV un apzīmē konservatīvus kristīgas ticības piekritējus, kas ar savām ticības dogmām apzināti traucē modernās valsts attīstību laikā, cenšoties politikā un tiesībās iepludināt reliģiskās normas. Vēlāk Le Monde ieviesa savās publikācijās jēdzienu “islāmists” ar šo apzīmējot tos musulmaņus, kas cenšas panāk lielāku ticības ietekmi pār visiem valsti regulējošiem procesiem.

Tāpēc būtu jānošķir islāms no islāmistiem, tieši tāpat kā kristīgs cilvēks no kristiešu fundamentālistiem.  Spēcīgākās islāmistu grupas pasaulē ir : Musulmāņu brālība, Hamazs, Hisbolā, Islāmistu džihāds u.c. Visi šie grupējumi ir pārliecināti, ka islāms ir objektīva patiesība un tam jāpakārto visu regulējošo likumu un noteikumu sistēma un tikai šādā veidā iespējams pasaulē nodrošināt kārtību.

Savukārt, kistīgo fundamentālistu kustības sākums datējams ar kalvīnistiem 1890.gadā kā reakcija uz pieaugošo sabiedrības sekularizāciju. Šodien to pārstāv, piemēram: Army of God, Moral Majority,  International Council of Christian Churches, Colonial Christian Republic,  Pro-Life kustība ASV u.c.

Izteikšanās brīvība un fundamentālisti

“Daļa kristiešu Rietumeiropā kopē musulmāņu fundamentālistu bardzību un skaudrumu pret moderno sabiedrību, pārtopot perversos kristīgā fundamentālisma slavinātājos” (Dagens Nyheter, 2007,02.27).

Tepat pie mums brīvajā Latvijā reliģiskie līderi sāk runāt par baznīcas tuvināšanu valstij, apgalvojot, ka ticība ir vienīgā, kas spēj “padarīt cilvēkus labākus, tikumīgus” un valsts tiecas pakļauties kardināliem un krustnešiem ar inkvizīciju pie labās un indulgencēm pie kreisās rokas. Ar Polijas palīdzību fundamentālisti mēģina aizliegt abortus visā Eiropas Savienībā, tālu šajā virziena tikuši arī Spānijā, Itālijā un Portugālē. Vācu kristīgie demokrāti mēģina aizliegt pagarinātas dienas klases un bērnudārzus Vācijā un pāri Eiropai veļas masīvs kareivīgo krustnešu ceļa rullis ar mērķi iznīcināt liberālās demokrātijas pamatprincipus.

Taču atgriezīsimies pie musulmāņu fundamentālistiem, pie IS.

Skärmavbild 2016-03-26 kl. 10.18.52

Kā viņus var uzveikt un ko par to domā neatkarīgie eksperti?

Upsalas universitātes pētnieki Evins Ismails un teologs Muhameds Fazlhaslemi spriež, ka vispirms jāsāk ar sociālo mediju attīrīšanu. Tieši šeit islāma kaujinieku PR brigādes izplata insinuācijas par to, ka visā pasaulē musulmaņi tiek vajāti un vienīgā vieta, kur šīs ticības piekritēji var dzīvot netraucēti un pielūgt Dievu bez bažām, esot jaundibinātā sunnītu valsts pašreizējās Sīrijas un Irākas teritorijā. Viņu mērķis ir pārņemt varu visā pasaulē un tā padarīt visus zemeslodes iedzīvotājus “tikumīgus un pareizus”.     

-Pirmais solis ir cīņa ar viņu propagandu, – žurnālistiem atzīst Evins Ismails un piebilst, ka masīvajai reliģiozo fundamentālistu aģitācijai neesot pretspēka Eiropā. Tātad – kaut kas mums Latvijā ļoti pazīstams – savdabīgs Kremļa propagandas klons. IS regulāri ražo labi samontētas aģitācijas videofilmas, kuras tiek izplatītas ar interneta palīdzību. Tikai ASV un Francijā tiek mēģināts ražot kontrpropagandu. Zviedrijā un citās Rietumeiropas valstīs, kuras faktiski piegādā lielu kontingentu IS kaujinieku brigādēm un “sieviešu armijai”, šādā ideoloģiska pretspēka nav.

Svarīga ir islāmistu ideoloģijas atpazīšana. Tā uzskata arī islāma teologs un filozofs Muhameds Fazlhaslemi, kurš ir pārliecināts, ka imperatīvai reliģijas izpratnei šajā ideoloģijā ir atslēgas loma.

-Sabiedrībai ir jāuzsāk debates ar viņiem. Nepietiek pateikt, ka IS neko jaunu ticīgajiem nepiedāvā. Tie, kas paši aģitē, maz ko saprot no islāma. Viņi liek lieta reliģijas demagoģiju un to vajadzētu apskatīt plaši un dziļi, lai sabiedrība redz, cik sekla ir šo kaujinieku garīgā platforma, –  tā uzskata teologs. Šādas iniciatīvas ir jau bijušas. To skaitā – atklātā vēstule IS vadonim Abu Bakram Albagdadi, kuru parakstīja vairāki sunītu līderi Rietumeiropā. Diskusijas medijos un sarunas skolās ar imigrantu bērniem no musulmaņu valstīm arī notiekot. Nākamais solis esot politisks – apturēt pilsoņu karu Sīrijā un panākt stabilu valdību Irākā. ANO un ES esot jāpiestrādā pie situācijas stabilizēšanas Lībijā, kur politiskā vara šobrīd ir faktiski anulēta.

-Pēdējos mēnešus IS ļoti strauji aktivizē savu darbību tieši Lībijā. Nav pieļaujams, ka viņi sagrābj arī šīs teritorijas, – uzskata Muhameds Fazlhaslemi.

Evinam Ismailam šķiet, ka fundamentālistu agresīvās ideoloģijas iznīcināšana tomēr ir pats galvenais darbs. Viņu stratēģija ir turpināt terorismu Eiropā, “lai iedzītu parastos musulmaņus stūrī, bezizejā. Vietējie viņus neieredzēs IS akciju dēļ un šiem cilvēkiem neatliks nekas cits kā pieslieties fundamentālistiem”.

Ikvienam no mums nevajadzētu aizmirst, ka šī ideoloģija paredz visas pasaules iekarošanu.

Mēs varam sabombardēt viņu bāzes Sīrijā un Irākā, bet kaujas vienības Eiropā tikmēr tupinās savas terorisma akcijas netraucēti citur. Mierīgo Eiropas iedzīvotāju nogalināšana terora akciju rezultātā ir akceptēta viņu kaujas taktika un no tās islāmisti neatteiksies. Tieši ar šo taktikas izmantojumu IS atšķiras no Alkaidas un citiem teroristu grupējumiem. Viņi neatļaus dzīvot mierīgi tieši tiem, kas pie miera un pārticības ir pieraduši vai sāk pierast. Līdzšinējās kaujas operācijas ar bombardēšanu “no augšas” ir nepietiekamas. Pēc uzlidojumiem Sīrijā, šīs IS kaujas vienības ir pārgrupējušās un turpina sirot Lībijā. Protams, ka kokam divi gali: no vienas puses demokrātiskie rietumi atbalsta sekulāras un civilas valdības veidošanos Irākā un Lībijā, Ēģiptē un Tunisijā, taču pie varas svirām nekavējoties ķeras reliģiozie fanātiķi un avantūristi, kuru netrūkst nekur. Kamēr ticību kāds izmantos kā izrēķināšanas, disciplinēšanas jeb varas sviru, tikmēr humānisma paradigmai nav izredžu. “Mēs” un “šie” shēma paliek spēkā un varmācības ofensīva turpinās savā fanātiskajā cikliskumā.

Labu attiecību veidošana joprojām ir pats grūtākais darbs barbarisma zonā, kurā empātiju un pieklājību uztver kā invaliditāti. Atliek pēdējais un visprimitīvākais arguments – nauda.

IS kaujas operācijas finansē nafta un šantāža. Pastāv iespēja ne tikai sabombardēt IS naftas krājumus, bet arī bloķēt valstis, kas iepērk lēto naftu no islāmistiem.  Piemēram, Turcija samērā ilgu laiku bija džihādistu tranzītvalsts un piedalījās IS naftas tirgošanā.

Reliģisko fundamentālistu uzliesmojums austrumos un rietumos nav cerīga prognoze nākotnei. Bezdarbs, rūgtums par izredžu iespējām nākotnē, naudas un pārticības trūkums ir lieliski tramplīni visiem kūdītājiem, kuri savu publiku saskata tieši maznodrošināto iedzīvotāju masās. Kā jūtamies mēs uz šī fona?

Umma Frīda un viņas māsas organizācijā 'Ģimene"

Izceļotājas no Zviedrijas uz IS. “Es un manas māsas jeb ģimene”,  – tā šo fotogrāfiju komentēja sieviete, kas sevi  nosauc par Ummu Frīdu un ir apmetusies islāmistu nometnē Sīrijā kopā ar saviem bērniem 2014. gadā.

Kārtējā nevalstiskā organizācija “Ģimene”.

Krievija pret Turciju? 0:1?

Skärmavbild 2015-11-25 kl. 15.33.31Tas, ka krievu lidmašīnas (pēdējā laikā) bieži mēģina ”pārkāpt” robežas, lai noskaidrotu ”kas par to būs”, nav nekas jauns. Ir testētas gan mūsu, gan arī citu valstu robežas. Tāpēc Turcija šajā ”spēlē” nav izņēmums.

Skaidrs, ka kolīzija gaisā (šajā spriegajā situācijā) bija tikai laika jautājums, kopš Krievija Sīrijas pusē izvietoja savas kara lidmašīnas. Protams, ka vakardienas krievu lidmašīnas notriekšana, sabojās krievu-turku attiecības. Protams, ka atkal lielākā zaudētāja būs Krievija.

Kaitināt ar saviem robežpārkāpumiem Baltijas valstis vai Zviedriju, Kremlim vairs nešķiet interesanti. Tagad kārta pienākusi stipri impulsīvākai NATO valstij, kuras pacietības mērs Ankarā pēdējās nedēļas laikā bija pilns līdz malām. Tagad Erdogans ieņem tieši tādu pašu stīvu pozu kā Putins un neatkāpjas, jo krievu lidmašīnu ”grēki” nav tikai robežas pārkāpšana, bet gan daudz kas vairāk.

Piemēram, Krievija bombardē Sīrijā Erdogana sabiedrotos – FSA grupējumu, kas ir sekulārie, demokrātiskie sīrieši + musulmāņu brālība. Kur nu vēl turkmēņu ciematu bombardēšana, kurus (kā mērķi Sīrijā) Krievija izvēlējusies ļoti nepiesardzīgi. Krievu ”ņemšanäas” pa Sīrijas ziemeļrietumu pierobežu jau sen pievērsusi rietumu mediju uzmanību. Te mitinās galvenokārt turkmēņi, kuru pretinieks ir ne tikai Asads, bet arī Islama valsts (IS) kaujinieki un viņu iznīcināšana neliecina par izciliem Kremļa kauju panākumiem.

Starp citu, turkmēņu sultāna Abdulhamida brigādes karo tieši pierobežas zonā pret Asada režīmu. Šeit krievu bumbvedēji nometuši aizliegto munīciju ķekarbumbas, iznīcinot 50 turkmēņu ciemus. Pēc turku domām, Krievija te nevis karo ar ienaidniekiem, bet gan metodiski iznīcina civilos iedzīvotājus. Tāpēc nav pamata domāt, ka turki (notriecot krievu kara lidmašīnu) rīkojās spontāni. Šķiet, ka NATO šo ”atbildes reakciju” bija avansā sankcionējusi.

Tagad Asada režīms, kuru atbalsta Irāna un Krievija, cenšas apkarot sīriešu opozīciju, kas savukārt bauda rietumu labvēlību. Tāpēc Asadam un Putinam pierobežas turkmēņi šķiet bīstamāki nekā IS. Protams, ka Putins varēja spēlēt ”aklās vistiņas” un izliekties neredzam IS, tikai līdz zināmam brīdim. Šis brīdis iestājās mirklī, kad džihādisti notrieca krievu pasažieru lidmašīnu Sinajā.

Skaidrs, ka Putinam nebija izdevīgi to uzzināt. Būtu bijis labāk, ja vainīgie būtu izrādījušies: lidkompānija, tehnika, putni, dzinējs, vai marsieši. Tad varētu turpināt spēlēt ”aklās vistiņas”: vārdos apkarot IS, bet darbos pirkt no viņiem degvielu un izvairīties uzbrukt viņu okupētajām zonām. Nevienam nav noslēpums, ka pastāv zināma vienošanās starp Asadu un IS. Vismaz pagaidām.

Ir vēl daži aspekti. Atcerēsimies kā Vladimirs Putins un Tajibs Erdogans (gandrīz vienlaicīgi) kļuva par savu valstu supervadoņiem. Viņi sapratās un jutās lieliski uz politiskās skatuves, taču nevar neredzēt, ka ”ēnas pusē” nebija aizmirsts krievu-turku karš un viss pārējais, kas ar to saistās. Krieviem Stambula joprojām bieži izskatās kā Cargrada, kuru atgūt sapņoja ne tikai Dostojevskis un Staļins, bet arī daudzi citi. Tai pat laikā Turcija šodien ir NATO valsts un Krievijai tāpēc nav izdevīgi sabojāt attiecības ar savu dienvidu kaimiņu.

Starp citu, plānotais naftas vads no Kataras uz Eiropu (caur nedraudzīgo Turciju) var mazināt Kremļa enerģētisko sviru jaudu uz Rietumeiropu. Kremlim nevajag šādus “vadus” , jo ir pašiem sava gāze un nafta ko pārdot niķīgajai Rietumeiropai un caur to šantažēt vajadzīgā brīdī.

Sīrijas režīms jau vakar paziņojis, ka nekāda Kataras ”trubu tīkla” uz Eiropu caur Sīriju nebūšot. Tas ir vēl viens iemesls kāpēc rietumi un turki vairs nevēlas redzēt Asadu Damaskas tronī. Tā tas ir. Zaudētāja pagaidām ir Krievija.

«Ne mana cūka, ne mana druva» jeb Sīrijas krīze kā latvieša sirdsapziņas jautājums

2013. gada 11. septembrī speciāli TVnet. 

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā TVNet kolāža

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā. TVnet kolāža.

Šīs fotogrāfijas ieradās redakcijās priekšpusdienā. No lielajiem birojiem. Tātad cenzētas. Taču jau pirmajā acumirklī bija skaidrs, ka tie nav preses fotogrāfa uzņēmumi. Fotogrāfiju un video piefilmējumu kvalitāte bija zema. Attēli miglaini, objektīvs raustās. Vairums no tām demonstrēja mazus bērnus, kas izskatījās aizmiguši skolas vingrošanas zālē uz grīdas. Viss it kā normāli. Tikai pēc brīža varēja saprast, ka aizmigušajiem mazuļiem acis vaļā un sejiņas bālas un stīvas. Mirušie bērni bija kļuvuši par gāzes uzbrukuma upuriem. Sīrijā. Netālu no Damaskas.

Žurnālistikas lekcijās saviem studentiem, mācot mediju ētiku, vienmēr uzsveru pirmo publicēšanas bausli – «upuri nedrīkst rādīt», jo upuris nav vainīgs situācijā, kas ar viņu ir notikusi. Tāpēc maz no šiem attēliem nonāca avīžu, žurnālu, interneta portālu slejās. Mirušos bērnus varēja skaidri saskatīt un pazīt un, respektējot mums nepazīstamo viņu tuvinieku vēlmi, vadošās pasaules mediju redakcijas šos attēlus nepublicēja. Tieši tāpēc.

Toreiz slejās un ekrānos bērnu vietā rēgojās eksperti, kas vairāk vai mazāk šaubījās par attēlu autentiskumu un diskutēja par to, vai Sīrijā IR noticis ķīmisks uzbrukums civilajiem iedzīvotājiem vai NAV.

Šodien ir skaidrs, ka IR noticis.

Nākamais jautājums – kurš pie tā vainīgs?

Aiznākamais jautājums – vai vainīgo vajadzētu sodīt?

Kā jums šķiet? Vajag sodīt?

Šodien, pateicoties organizācijai «Ārsti bez robežām, kas sadarbojas ar trim Damaskas slimnīcām, ir zināms, ka 21. augusta rītā pēkšņi tika konstatēts masīvs pacientu pieplūdums. Pāris stundu laikā trijās Damaskas slimnīcās tika uzņemti 3600 pacienti ar neirotiskiem simptomiem – krampjiem, acu zīlīšu saraušanos, elpošanas un redzes traucējumiem. Akūtajā uzņemšanas nodaļa 355 no tiem uzreiz nomira.

Tagad upuru skaits jau ir daudz lielāks un skeptiskie ārzemju eksperti vairs nešaubās, ka ir noticis visnejēdzīgākais – ķīmisks uzbrukums Damaskas civiliedzīvotājiem. Smags cilvēktiesību pārkāpums.

Tiktāl esam.

ASV prezidenta Baraka Obamas preses konferencē Stokholmā tika uzsvērts, ka ANO organizācija, kas aptver 98% pasaules iedzīvotāju, savos dokumentos ir skaidri deklarējusi, ka neakceptē nekādu ķīmisko vai bioloģisko ieroču izmantošanu arī kara apstākļos. «Nevis es esmu novilcis kritisko, sarkano līniju, bet gan mūsu starptautiskās sabiedrības atbildība ir nonākusi līdz kritiskajam punktam šajā jautājumā,» konstatēja ASV prezidents.

Publika klusēja. Pauze pagarinājās kā amēba, un varēja dzirdēt, kā tikšķ pulksteņi.

Zviedru premjers Fredriks Reinfelds turpat līdzās piebilda, ka tādas mazas valstis kā Zviedrija šādos gadījumos tradicionāli paļaujas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumiem. Tātad – ja visi, tad arī mēs. Ja nē, tad neko.

Jā, mēs (mazās valstis – Zviedrija, Latvija) zinām, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas centienus bieži bloķē Ķīna un Krievija, kas savā būtībā nav demokrātiskas valstis un, pateicoties negodīgajai veto politikai, spēj paralizēt ANO rīcībspēju visnepiemērotākajās situācijās. Tas notiek arī pašlaik.

Jā, mēs to zinām un tomēr nepīkstam.

Mēs, mazās valstis, tupam klusu kā peles.

Tas ir muļķīgi, jo Apvienoto Nāciju Organizācija ir vienīgi līdzeklis, kā padarīt šo pasauli labāku. Tas nozīmē, ka arī mēs Latvija vai Zviedrija varam nostāties tajās pozīcijās, kuras mūsu tauta un sabiedrība uzskata par cilvēka cienīgu attieksmi pret ārpasauli, neatkarīgi no tā, ko par šo jautājumu domā un kā to bloķē Krievija, Ķīna vai ASV.

Mums pašiem ir sava balss, neatkarīgi no tā, kurš priekšējā rindā demonstrē savu īkšķi «uz leju». Arī Sīrijas jautājumā.

Mazai atkāpei piedāvāju jums vizuālu eksperimentu: iedomājieties, ka līdzīgs notikums būtu norisinājies Latvijā: «žirinovskveidīgie» būtu ieradušies ar tankiem, atbrīvojuši «urbanovičus» no Latvijas valsts žņaugiem un mēs atkal, «bučojot tankus», tiktu iekļauti brīvo un priecīgo valstu savienībā PSRS, izmantojot ķīmiskos ieročus kā iebaidīšanas metodi. Pārceliet (savā fantāzijā) 21. augusta notikumus Damaskā uz, piemēram, Kurzemi: uz Liepāju vai Ventspili.

Kā būtu? Mirtu klusi un mierīgi vai tomēr lūgtu ārpasaules palīdzību?

Nelūgtu? Priecātos, ka «visādi Obamas» vai nesimpātiskas «Eštones» nemaisās mūsu iekšējās lietās? ANO apvieno dažādas valdības, arī amorālas un mums nepieņemamas, bet tas ir pagaidām vienīgais veidojums, kas ar kopīgu lēmumu spēj piešķirt bruņotai intervencei morālu leģitimitāti.

Tātad mēs šādā situācijā nevēlētos militāru iejaukšanos? Vai tas ir risinājums Sīrijas akūtajā gadījumā? Nē, nav.

Nedomāju, ka visspēcīgākais arguments pret militāru ofensīvu šobrīd Sīrijā būtu Krievijas prezidenta Vladimira Putina «nē» pozīcija vai Ķīnas betona bluķis uz Sīrijas attīstības ceļa.

«Nē» – kara lidmašīnu startam

Mans «nē» ir saistāms ar nojautu, ka NATO vai ASV kara lidmašīnas, bombardēšana vēl vairāk sarežģīs civilo iedzīvotāju dzīvi Damaskā un citās Sīrijas pilsētās. Jā, mums jāpalīdz sīriešiem, bet mūsu reakcija nedrīkst vēl vairāk pasliktināt esošo humāno katastrofu šajā valstī. Bez tam Sīrijā pagaidām nav saskatāma adekvāta politiska opozīcija Asada režīmam, kas varētu pārņemt varu valstī diktatora krišanas brīdī. Nav izslēgts, ka Sīrijas notikumu gaita var atkārtot Afganistānas 80. gadu konfliktu, un tas nav vēlams.

Esmu bijusi Sīrijā un redzējusi, kā Asada armija savelk savu karaspēku ap trim kristiešu baznīcām, kuras pirms pāris gadiem tika atjaunotas un šiem pasākumiem par godu režīms bija ielūdzis ārzemju žurnālistus kā novērotājus. Toreiz sēdēju olīvu birzs malā uz akmens krāvuma un skatījos, kā no vienas puses baznīcu teritorijai tuvojas kristiešu svētceļnieku gājiens un no otras puses mūs ielenca Asada armijas daļas «drošības dēļ». Damaskas pievārtē ir lieli kristīgo sīriešu rajoni, un ļaudis plūda uz svinībām kā plaša un krāsaina straume. Sīrijā nedzīvo tikai musulmaņi, islama sekotāji. Ticību «lupatu deķis» ir samērā raibs.

Kāda maza meitenīte pēkšņi pieskrēja klāt un, klusi kniksējot, piedāvāja man trīs mazus sīriešu ābolus. Pāris soļus tālāk manā virzienā laipni paklanījās vairākas sievietes košās drānās. Ar galvas mājienu pateicos svešiniecēm. Tagad šīs laipnās sievietes bombardē ar bioloģiskajiem ieročiem, un nav izslēgts, ka klusā mazulīte, kas nesa man ābolīšus, vairs nav starp dzīvajiem.

Es un jūs, cienījamo lasītāj, esam atbildīgi par to, kas rīt un parīt notiks Damaskā. Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret režīmiem, kas izmanto bioloģiskos, ķīmiskos vai atomieročus pret saviem iedzīvotājiem iebaidīšanas nolūkā. Ja mēs paliekam vienaldzīgi, tad esam zaudējuši cilvēcību.

Kā lai aptur šādus tirānus, kuru loģika ir brutāla un ciniski nežēlīga? Visvieglāk ir izlikties, ka mēs neko neredzējām, nesapratām, un deleģēt atbildību amatpersonām «uz augšu», attaisnojoties, ka mūsu ikdiena Latvijā ir pietiekami skarba, lai «justu līdzi» svešiem cilvēkiem Sīrijā, kurus indē nost viņu pašu valdība. Jebkurai rīcībai var atrast attaisnojumu, arī pasivitātei. Taču loģikai «ne mana cūka, ne mana druva» ir arī sekas. Pieverot acis citu cilvēku ciešanu priekšā, mēs kā sabiedrība kļūstam iekšēji sapuvušāka, izkurtusi.

Ko es piedāvāju?

64 pasaules valstis ir aicinājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi deleģēt Sīrijas problēmu starptautiskajai tiesai Hāgā. Krievija atklāti noraida šo priekšlikumu un ASV neizrāda entuziasmu šajā virzienā. ICC jeb International Criminal Court pašlaik piedzīvo grūtus laikus, jo pagaidām tiesā izskatītas «tikai» astoņas lietas un viens noziedznieks notiesāts.

Iemeslu stresam ir daudz, taču pats svarīgākais ir tas, ka ASV, Krievija, Ķīna un Izraēla joprojām atsakās pievienoties ICC, lai izvairītos no savu pilsoņu publiskas tiesāšanas Hāgā. Līdz šim tiesas aktivitātes vērstas galvenokārt Āfrikas režīmu cilvēktiesību pārkāpumu virzienā, un tāpēc vairums spriedumu it kā velk uz «rasisma» pusi.

Mūsu modernajai pasaulei ir vajadzīga funkcionējoša starptautiskā tiesa, kas spētu un būtu gatava sodīt politiskos vadoņus par viņu pārkāpumiem cilvēcības priekšā.

Paradigmas nomaiņa ir klāt.

Vai Latvija to pieprasīs?